Jaunie Eiropas fondu miljardi, kas Latvijai jāsaņem tuvāko gadu laikā, pašlaik iestrēguši birokrātijas sietos. Šogad Latvija nesaņems aptuveni 100 miljonus eiro, kas sākotnēji bija plānoti. Cīņas par lielajiem projektiem liecina, ka aizkulisēs par ES naudu stīvējas ietekmīgi spēlētāji
Uzņēmēja Ģirta Beikmaņa vadītais namu apsaimniekotājs CDzP ir viens no celmlaužiem ēku siltināšanā – uzņēmums pirmo daudzdzīvokļu namu tolaik vēl bez kāda īpaša valsts vai struktūrfondu atbalsta nosiltināja jau 2003. gadā. Kopumā šo gadu laikā nosiltinātas 20 ēkas Cēsīs un Siguldā, un firma bija gatava to izdarīt vēl piecās ēkās, ja vien nebūtu aizkavējusies jaunā māju siltināšanas programma, ko finansēs no 2014.-2020. gada ES fondu naudas. Iepriekšējā perioda ES fondu programmā pēdējie pieteikumi ēku siltināšanai pieņemti 2013. gada beigās, bet jaunā perioda līdzekļi joprojām nav pieejami – vēl nav pieņemti atbilstoši Ministru kabineta noteikumi.
Uzņēmējs notiekošo uztver ar izpratni – cik zinot, ierēdņi sarunās ar Eiropas Komisiju cīnījušies par valstij izdevīgākiem nosacījumiem. Tomēr iedzīvotājiem kavēšanās var sagādāt papildu izmaksas, piemēram, par jau gatavo, bet nerealizēto ēku siltināšanas projektu pārtaisīšanu. «Iedzīvotāji jau kaut ko ir samaksājuši un cerējuši, ka būs. Es tos pārmetumus klausos ļoti bieži – jūs solījāt, mums dokumenti kārtībā, bet māja joprojām nav renovēta,» saka Beikmanis.
Situācija katrā projektā ir atšķirīga, bet neliela daudzdzīvokļu nama īpašniekiem projektu pārtaisīšanai jārēķinās ar dažu tūkstošu eiro papildu izmaksām. «Ja solītā nauda šobrīd būtu pieejama, mēs šovasar projektus varētu realizēt, bet, ja noteikumus [valdība] gatavojas pieņemt jūnijā jūlijā, tad ir problēma,» saka Beikmanis. Tādā gadījumā būs «jātaisa jauni projekti atbilstoši jauniem būvnormatīviem, un sanāk, ka daļa naudas, kas iztērēta, tiek zaudēta, jo jāpārtaisa projekts, energoauditi, diemžēl tā».
Ekonomikas ministrija sola, ka jaunā plānošanas perioda ES fondu līdzekļi energoefektivitātes paaugstināšanai dzīvojamajās ēkās kopumā 150 miljonu eiro apmērā uzņēmējiem būs pieejami no aprīļa. Kavēšanās notikusi, jo ministrija vairāk nekā divus gadus strīdējās ar EK par to, kas pienākas Latvijas iedzīvotājiem siltināšanas jomā.
«Esam panākuši, ka atbalsta apjoms vienai mājai netiek samazināts – ir panākts rezultāts, ko gribējām,» saka valsts sekretāra vietnieks Raimonds Aleksejenko. Viņš skaidro, ka atbalsta samazinājums vienai ēkai, kā to sākotnēji vēlējās EK, Latvijas apstākļos nozīmētu iespējamā saņēmēju loka stipru sašaurināšanos, ko EM nevēlējās pieļaut un beigās arī izcīnīja.
Aleksejenko sola, ka atbilstošie MK noteikumi tiks pieņemti šomēnes, tāpēc jūlijā augustā septembrī varētu būt pirmie objekti, kuriem ir šiltīte: «Šī ēka tiek siltināta par ES naudu.»
Simt miljonu neienāks?
Tomēr kavēšanās ar jaunā perioda ES fondu programmu sākšanu ir ne tikai māju siltināšanas jomā. Divus gadus pēc jaunā perioda sākšanās tā ir lielā daļā programmu. Ir noskaidroja Finanšu ministrijā – pašlaik ES fondu ieviešanai nepieciešamo priekšdarbu izpilde tiek kavēta par vairāk nekā 30%, tāpēc šogad Latvijā ieplūdīs par 100 miljoniem eiro mazāk, nekā sākotnēji bija plānots. Tas gan automātiski nenozīmē, ka šo finansējumu nesaņemsim – tikai tas notiks vēlāk.
Toties šāda kavēšanās rada vairākus citus riskus. Pirmkārt, finansējuma pārrāvumu – nebūs nodrošināta nepārtraukta finansējuma «asinsrite» ekonomikā, kur iepriekš bija nodrošinātas pastāvīgas investīcijas. Tas nozīmē, ka pārrāvuma posmā attīstība atsevišķās jomās būs lēnāka.
Kavēšanās arī radījusi risku, ka Latvija var zaudēt finansējumu 6% apjomā jeb 260 miljonu apmērā, ja nesasniedzam EK rezultatīvos rādītājus (kvalitatīvo un kvantitatīvo sniegumu – kam jābūt praktiski izdarītam un kādām summām jābūt apmaksātām). Finanšu ministrijas parlamentārais sekretārs, nākamais ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens (Vienotība) gan mierina: «Mēs iedzīsim. Ministrijas tagad ir uzdevušas tempu, un ir bijis spiediens no Ministru kabineta – liekas, mēs tagad ieejam ritmā, un riska zaudēt naudu nav.» Pēc viņa domām, problēma varētu būt, «ja mēs noteiktā laikā nedeklarēsim tās summas, kas mums jādeklarē, tad ir risks, ka EK rūpīgāk analīzēs mūsu investīciju paketi un viņi palielinās savu ietekmi uz lēmumu pieņemšanu». Pirmā starpposma novērtēšana gaidāma 2018. gadā.
Kā liecina Finanšu ministrijas dati, vislielākā kavēšanās priekšdarbu izpildē bijusi Ekonomikas, Izglītības un zinātnes un Vides ministrijā. Kavēšanās iemesli ir visdažādākie. Pirmkārt, jaunā plānošanas perioda pieejas maiņa. «Šī nauda nav vis tērēšanai, bet kvalitatīvu mērķu sasniegšanai, kas kopumā radīja zināmu apjukumu fondu apguves sākuma periodā, kur redzam būtiskus kavējumus,» stāsta Ašeradens. Viņaprāt, kavēšanos veicināja arī tas, ka EK vēlu publicējusi pamatdokumentus, ar kuriem valstis varēja tālāk rīkoties, savukārt ministrijām nav atbilstošas kapacitātes, lai «pietiekami kvalitatīvā līmenī nodrošinātu ilgtermiņa plānošanu».
Finanšu ministrija papildina – daudzos gadījumos ir ieilgušas konceptuālās diskusijas ar EK, sociālajiem un sadarbības partneriem vai citām nozaru ministrijām par atbalsta pasākumu mērķiem un nosacījumiem – zināmā mērā priekšlikumu argumentācijas kvalitātes dēļ. Atbildīgajām ministrijām ir jāpamato EK un sociālajiem partneriem, kādēļ kaut ko plānojam tieši tā un ne citādi.
Savukārt Izglītības un zinātnes ministrijas Struktūrfondu departamenta direktore Santa Šmīdlere skaidro – vairākas programmas ir jaunas iniciatīvas, un saskaņošana ieilgusi, jo ar visiem iesaistītajiem partneriem «jāpārrunā, jānofokusē un jāizveido vislabākā ieviešanas forma». Viņa uzskata, ka, neraugoties uz kavēšanos, ministrijas atbildībā esošajās programmās nauda netiks zaudēta. «Mēs plānojam to apgūt, un skaidrosim [EK], ja būs nepieciešamība, kāpēc kādi plānotie rādītāji nav sasniegti [nepieciešamajā] apjomā,» saka Šmīdlere.
Arī vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Kaspars Gerhards (Nacionālā apvienība) norāda, ka ministrija «dara visu, lai visu [programmas] pēc iespējas ātrāk palaistu». «Tomēr būsim objektīvi – bija ES prezidentūra, kas lielā mērā noslogoja ierēdņus, un šie jautājumi negāja tik ātri, cik vēlams,» kavēšanās iemeslus skaidro Gerhards.
Savukārt Ekonomikas ministrijas valsts sekretāra vietnieks Aleksejenko uzsver – iepriekšējā periodā fondu izlietojumu uzraudzīja pašas atbildīgās ministrijas, bet tagad šī funkcija ir nodota Centrālajai finanšu līgumu aģentūrai, tāpēc «bija vēlme daudz vairāk lietu iestrādāt jau MK noteikumos.» Viņaprāt, ja primārais mērķis būtu ātra naudas apguve, «tad nevajadzēja ieviest šo sistēmu, vajadzēja strādāt ar esošo». Arī Šmīdlere atzīst – darbā pie jauno programmu palaišanas mērķis bijis sasniegt kvalitatīvus rādītājus, tāpēc saskaņošana prasījusi ilgāku laiku, toties, piemēram, jauno zinātnieku atbalsta «pēcdoktorantūras programmā» kā kritēriji būs starptautisku EK datubāzē reģistrētu ekspertu analīze, nevis kādi citi vienkāršāk iegūstami novērtējumi.
Tomēr šie nav vienīgie kavēšanās iemesli – atsevišķos gadījumos tā saistīta ar nozaru ministriju vēlmi pārskatīt nosacījumus investīciju pieejamībai, par ko jau 2014. gada rudenī, ap Saeimas vēlēšanu laiku, bija panākta vienošanās ar EK. «Pamatoti vai ne, bet šāda pieeja var būtiski aizkavēt investīciju sākšanu, jo prasa Eiropas Komisijas formālu piekrišanu un jau pieņemto lēmumu maiņu,» uzskata Finanšu ministrija.
Dārgās vilcienu sliedes
Pētot, kur un kas tiek mainīts sākotnējos ministriju plānos vai «aizķēries» sarunās ar EK, redzams – pēdējā pusgadā virknē ES fondu programmu iezīmējas aktīva dažādu lobiju cīņa par izdevīgākiem nosacījumiem. Sākotnēji plānotie finansējuma nosacījumi tiek mainīti vai rosinātas šādas iespējas, un ieguvēji no tā varētu būt gan dažādi uzņēmēji, gan atsevišķas pašvaldības.
Vislielākās neskaidrības šobrīd iezīmējas par vislielāko no jaunā ES fondu perioda projektiem – Satiksmes ministrijas pārraudzībā esošā Latvijas dzelzceļa (LDz) elektrifikāciju, kam no ES līdzekļiem iezīmēti 407 miljoni eiro. Projekta mērķis ir elektrificēt galvenās kravu pārvadājumu līnijas – kopumā aptuveni 780 kilometrus sliežu ceļu Latvijas austrumu – rietumu dzelzceļa koridorā, kas nodrošinātu jaudīgāku un ekonomiskāku ekspluatāciju un samazinātu gaisa piesārņojumu.
Pagājušā gada nogalē koalīcijas darba grupā LDz vadība negaidīti informējusi, ka projekts sadārdzinājies un, ņemot vērā degvielas zemās cenas – šobrīd kravas pārvadājumi pa dzelzceļu ir lēti -, būtu jāvērtē tā ekonomiskais izdevīgums. «Jāatzīst, tas bija šokējoši,» atminas Ašeradens, norādot uz projekta mērogu, jo viss šajā plānošanas periodā pieejamais finansējums ir 4,4 miljardi eiro. «Šis ir ļoti sensitīvs jautājums attiecībā pret EK – ja mēs sākotnējā fāzē neesam pietiekami kvalitatīvi šo izvērtējuši, tad cik vispār var uzticēties investīcijām ceļu infrastruktūrā un satiksmes infrastruktūrā,» saka Ašeradens. «Mēs ļoti uzmanīgi skatāmies, kā attīstīsies situācija.»
LDz valdes priekšsēdētāja pienākumu izpildītājs Aivars Strakšas Ir skaidroja, ka sliežu sistēmas elektrifikācija dzelzceļam ir vajadzīga – pašreizējā kontakttīklu sistēma būvēta pagājušā gadsimta 60. gados. «Tur nekas nav darīts. Tas tāpat tuvākajā pārskatāmā nākotnē jāveic par mūsu naudu, ja nebūs Eiropas naudas», turklāt Lietuva šajā ziņā ir krietnu soli Latvijai priekšā, kas kādā brīdī var padarīt tranzītu caur Latviju ekonomiski neizdevīgu.
«Šobrīd notiek diskusijas, kādu no šī projekta apakšvariantiem izvēlēties un risināt, bet es negribētu teikt, ka ir kaut kāds risks, ka tas varētu nebūt,» saka Aivars Strakšas.
Uzņēmuma projektu daļas vadītāja Aija Poča skaidro – sākotnējā priekšizpētē, kas noslēdzās 2013. gadā, dzelzceļa elektrifikācijai virzienā no Daugavpils un Rēzeknes līdz Rīgai un arī Ventspilij, aplēsts, ka projekts izmaksās aptuveni 560 miljonus eiro.
Taču pērnā gada sākumā uzņēmums saņēmis skiču projektu, saskaņā ar kuru konsultants aprēķinājis pavisam citas summas. «Projektu izmaksas no apmēram 560 miljoniem izauga līdz apmēram 1,5 miljardiem eiro,» stāsta Poča. «Būsim arī pilnīgi atklāti, Sudp Praha (konsultants) bija paņēmis pa maksimumam – viscaur ar 10% rezervi», taču lētāk par 1,2 miljardiem šos darbus nevarot paveikt. Turklāt, pat ja nauda būtu, darbus nav iespējams paveikt tā, lai iekļautos šajā ES fondu plānošanas periodā – tie prasītu vismaz astoņus gadus.
Strakšas piekrita žurnāla Ir sacītajam, ka tik lielas atšķirības projekta izmaksās ir neparastas. «Ekspertu viedoklim no faktiskā nevajadzētu atšķirties vairāk par 10%, bet te ir gandrīz trīs reizes,» atzīst Strakšas, taču nekā aizdomīga tur neesot – projekta priekšizpētes veicēji «nohaltūrējuši».
Viņš arī noraida aizdomas, ka Latvijas dzelceļš būtu izvirzījis nesamērīgi augstas prasības, kas projektu pārāk sadārdzinātu. «Ja runājam vēlmju kategorijās, tas nav Mercedes. Tas būtu tas pats Ford vai Volkswagen, kas būtu vajadzīgs, ar ko varētu braukt un arī nopelnīt,» prasību līmeni ilustrē Strakšas.
Kādu risinājumu tad uzņēmums saskata? LDz izstrādājusi jaunu variantu dzelzceļa elektrifikācijai, kas paredz to posmā no Daugavpils līdz Rīgai, bet neturpina uz Ventspili. «Ja mums ir šie 465 miljoni eiro, tad neko vairāk kā posmu no Daugavpils līdz Rīgas Šķirotavai [nevarēs izdarīt]. Vēl mēs varam nomainīt visu kontakttīklu Rīgas reģionā, lai būtu gatavi nākamajam [investīciju] posmam. Tas ir mūsu piedāvājums,» saka Strakšas. Ar EK gan iepriekš bija iezīmēta sākotnējā projekta ideja par visa tā dēvētā austrumu koridora elektrifikāciju, turklāt par daudz mazākām izmaksām, tāpēc pagaidām nav skaidrs, kāda būs EK atbilde uz jauno piedāvājumu.
Ar Satiksmes ministriju saistās vēl viens projekts, kura īstenošana vieš bažas – Rīgas tramvaju infrastruktūras attīstīšana, kas paredz jaunas līnijas izveidi Skanstes ielā.
Teorētiski tā īstenošanai Latvija varētu saņemt 70% no nepieciešamā finansējuma jeb 90 miljonus eiro, tajā skaitā Kohēzijas fonda finansējums būtu 76 miljoni eiro. Taču Lielo pilsētu asociācija aicinājusi ES fondu līdzekļus pārdalīt, no «Rīgas tramvaju» naudas piešķirot finansējumu autobusu satiksmei citās lielajās pilsētās, to skaitā Ventspilī.
Ministrija, lūgta atbildēt uz jautājumu, cik no fondu līdzekļiem būtu jāpiešķir jaunas tramvaju līnijas izveidei Rīgā, cik autobusu satiksmes infrastruktūrai lielajās pašvaldībās, skaidru atbildi nesniedza. «Lai arī līdzšinējās neformālās konsultācijas ar EK pārstāvjiem liecina, ka precīza indikatīvā finansējuma novirzīšana lielajam projektam nav izšķiroša», būtiska esot projekta mērķu sasniegšana, rakstiskā atbildē norāda ministrija.
Vienlaikus tā skaidro, ka Rīgas pašvaldības uzņēmums Rīgas satiksme būtu gatavs īstenot projektu, ja finansējums tam ir vismaz 70 miljoni eiro. «Tālāka Kohēzijas fonda finansējuma samazinājuma gadījumā Rīgas satiksme nesaskata iespēju realizēt projektu atbilstoši plānotajam,» informēja ministrijā.
Atkritumu ādere
Sarunās ar EK mēģināts pārskatīt nosacījumus arī kādai Vides ministrijas pārraudzībā esošai programmai, kas saistīta ar atkritumu apsaimniekošanu. Sākotnēji, izstrādājot jaunā perioda darbības programmu, ministrija paredzēja investīcijas trīs virzienos: atkritumu dalītas savākšanas sistēmas attīstībai, automātisko šķirošanas līniju iekārtošanai un atkritumu pārstrādes jaudu palielināšanai, tajā skaitā paredzot atbalstu tādām iekārtām, kas atkritumus sagatavo pārstrādei un reģenerācijai.
Taču vēlāk ministrija firmai Geo Consults pasūtījusi pētījumu, kurā konstatēts, ka Latvijā jau ir uzstādītas atkritumu automātiskās šķirošanas līnijas nepieciešamā jaudas apmērā, tādēļ ierosināts nepiešķirt atbalstu jaunu šķirošanas līniju izveidei.
Tāpēc ministrija pērn novembrī šādus grozījumus savos plānos sagatavojusi, pārdalot visu finansējumu starp abiem atlikušajiem mērķiem. Izmaiņas gan vēl jāsaskaņo, turklāt ir izskanējis priekšlikums padarīt šīs investīcijas vēl izdevīgākas uzņēmējiem, samazinot līdzfinansējuma daļu, apliecina Gerhards. «Darba dokumentos ierakstīts – līdzfinansējums būtu 35%, bet atsevišķas pašvaldības izteica bažas, ka pie šādas intensitātes projekti varētu nebūt dzīvotspējīgi,» skaidro Gerhards.
Ministrs noraidīja, ka sagatavotie priekšlikumi būtu izdevīgi kādiem konkrētiem atkritumu biznesa spēlētājiem, to skaitā savulaik ar ekspremjera Andra Šķēles ģimenes biznesu tieši vai pastarpināti saistītos uzņēmumos.
Kulturālā Ventspils
Sīva cīņa par ES fondu naudu un sarunas ar EK ir arī jautājumā par investīcijām profesionālajās kultūrizglītības skolās. Kultūras ministrijas pārziņā bija izšķirties, kuras no tās pakļautībā esošajām izglītības iestādēm varēs saņemt ES finansējumu jaunas infrastruktūras izveidei, mācību aprīkojuma modernizācijai un citām vajadzībām.
Kultūras ministrija nolēma aptuveni 23 miljonus eiro šim mērķim iezīmētā finansējuma sadalīt starp astoņām skolām, bet gandrīz pusi – 10,9 miljonus eiro no kopējā skolu finansējuma – atvēlēs Ventspils Mūzikas skolai, kas vienlaikus tiks būvēta arī kā pilsētas koncertzāle.
Kultūras ministre Dace Melbārde skaidro, ka Ventspils mūzikas vidusskolas ēkas ir avārijas stāvoklī un bērni 2014. gada beigās pārvietoti uz pagaidu telpām, tāpēc pilsētai nepieciešama jauna skola. Vienlaikus taps arī reģionālā koncertzāle. Vai šāda līdzekļu sadale ir samērīga ar pārējo valsts pārziņā esošo profesionālo izglītības iestāžu vajadzībām?
«Kāds mums ir variants? Mums ir jāceļ jauna ēka, un bērniem kaut kur ir jāmācās. Ņemot vērā, ka pati Ventspils nākusi ar priekšlikumu, ka mēs tādā veidā varam īstenot arī reģionālo koncertzāles projektu, jāsaka – tas ir izdevīgi skolai un izdevīgi pašvaldībai,» saka kultūras ministre Melbārde.
Salīdzinājumam – Nacionālā Mākslu vidusskola (reorganizētā Jaņa Rozentāla Mākslas vidusskola un Rīgas Doma kora skola) investīciju projekta īstenošanai varēs saņemt 3,8 miljonus eiro, Rīgas Dizaina un mākslas vidusskola – 1,1 miljonu, bet citas reģionālās mūzikas un mākslas skolas tikai nelielu daļu salīdzinājumā ar Ventspilij atvēlēto summu: Liepāja – 2,1 miljonu, Rēzekne – 1,9 miljonus, Daugavpils – 2,4 miljonus, bet skolas Valmierā un Cēsīs attiecīgi 561 tūkstoti un 152 tūkstošus eiro.
Ļoti iespējams, šīs būs arī pēdējās lielās ES investīcijas Latvijā.
Projekti, kuru naudas apgūšana kavējas
ES struktūrfondu un Kohēzijas fondu 2014.-2020. gadam programmas
