Žurnāla rubrika: Svarīgi

Pārāk populārs?

Posted on februāris 24, 2016 by - Analīze

Juris Jansons atkārtoti kandidē uz tiesībsarga amatu. Vai savus reitingus viņš audzējis, izvairoties no neērtiem jautājumiem?

Vaicāts par saviem galvenajiem sasniegumiem piecos tiesībsarga amatā pavadītajos gados, Juris Jansons atbild – «atpazīstamība sabiedrībā, tas ir viens lielais veikums». Tūlīt gan piebilst, ka popularitāte esot balstīta darbos, no kuriem «pirmais lielais» bija 2011. gada beigās sāktās aktivitātes, lai nodrošinātu skolēniem bezmaksas izglītību.

Šīs tiesībsarga kampaņas galvenais rezultāts bija aizliegums skolām prasīt, lai vecāki maksā par mācību līdzekļiem, un, kā atzīst Jansons, «ar to arī sākās biroja atpazīstamība». Taču skolēnu mācību grāmatas nebija vienīgais temats, ar kuru viņš piesaistīja sabiedrības uzmanību. Kopš stāšanās amatā 2011. gada martā viņš allaž bijis gatavs izteikties par aktuālām tēmām, tajā skaitā tādām, kuras pirmajā acu uzmetienā neliktos prioritāras vienīgajai valsts institūcijai Latvijā, kam jārūpējas par cilvēktiesību ievērošanu un diskriminācijas mazināšanu sabiedrībā. 2011. gadā Jansons neveiksmīgi vērsās prokuratūrā ar lūgumu sākt kriminālprocesu pret Valsts ieņēmumu dienestu par, viņaprāt, nepamatotu iedzīvotāju ienākuma nodokļa iekasēšanu. 2012. gadā vērsās Satversmes tiesā ar sūdzību par fotoradaru fiksētajiem sodiem, bet decembrī paziņoja, ka Rīgas domes lēmums ļaut autovadītājiem stipras snigšanas laikā izmantot sabiedrisko transportu bez maksas ir diskriminējošs. 2013. gadā Jansons atkal pievērsās Rīgas sabiedriskajam transportam, apšaubot atšķirīgas braukšanas maksas noteikšanu rīdziniekiem un ārpus pilsētas dzīvojošajiem, un tajā pašā gadā arī iebilda pret valdības noteikto ekspluatācijas nodokli motocikliem.

Taču būtu netaisni teikt, ka Jansons tikai centies pieskaņot savu darbību ziņu virsrakstu plūsmai. Kā savu otro lielāko sasniegumu viņš nosauc uzmanības pievēršanu tam, kā aprūpes namos izturas pret cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem – viņu «nozāļošanai» ar pārmērīgām medikamentu devām, kā saka Jansons. Jāšaubās, vai šis temats ļauj plūkt vieglas popularitātes laurus, taču tas atbilst tiesībsarga aicinājumam iestāties par sabiedrības locekļiem, kuriem grūti pašiem sevi aizsargāt. Viņš arī veltījis daudz laika problēmām bērnunamos.

Popularitāte aug

Visu šo aktivitāšu rezultātā gan tiesībsarga institūta, gan paša Jansona reitings pēdējos gados ir manāmi audzis. SKDS dati rāda, ka 2011. gadā, kad Jansons stājās amatā, Tiesībsarga birojam uzticējās 29% iedzīvotāju, bet neuzticējās 40%. 2015. gadā tendence ir pretēja: birojam uzticējās 45%, neuzticējās 33%. Arī pašam Jansonam ir pozitīvs reitings – pērnā gada beigās viņu pozitīvi vērtēja 35% iedzīvotāju, bet negatīvi 11%.

Vairākiem pazīstamiem Latvijas cilvēktiesību ekspertiem gan nav tik nedalīti pozitīva vērtējuma par Jansona darbu. LU Juridiskās fakultātes asociētā profesore Kristīne Dupate, kas ir arī LGBT un to draugu organizācijas Mozaīka valdes locekle, norāda, ka, stājoties amatā, Jansonam nebija pieredzes cilvēktiesību jomā, bet «viņš ir gribējis mācīties, kaut ko ir apguvis». Tomēr Dupate uzskata, ka viņš «pieķeras tikai tām problēmām, kuras ir sabiedrībai saprotamas un kuras sabiedrība atbalsta». Tiesībsargam esot jābūt «cilvēktiesību avangardā», un Jansons neesot pietiekami pievērsies tādiem jautājumiem kā dzimumu līdztiesība vai seksuālo  minoritāšu tiesības.

Līdzīgos uzskatos ir Latvijas Cilvēktiesību centra direktore Anhelita Kamenska. Viņa atzinīgi izsakās par Jansona laikā paveikto bērnu tiesību jomā, par viņa pievēršanos sociālekonomiskajām tiesībām krīzes laikā un iesaistīšanos veselības aprūpes jautājumos. Tajā pašā laikā viņa pārmet Jansonam «drosmes trūkumu, izvairīšanos no politiski sensitīviem jautājumiem, kuros nav sabiedrības vairākuma atbalsta». Viņa arī norāda, ka Jansons nevienu reizi nav izmantojis savas tiesības vērsties tiesā, lai aizstāvētu kādu cilvēku pret diskrimināciju, lai gan nevar būt šaubu, ka Latvijā, tāpat kā citās valstīs, diskriminācija pastāv. Tiesībsargam jābūt kā bākai, bet «ar mūžīgu reaģēšanu uz aktualitātēm viņš atgādina vējrādi».

Vaicāts par šiem pārmetumiem, Jansons, kurš ik pa brīdim pats piesaista uzmanību ar asiem vai pat aizvainojošiem izteikumiem, apšauba kritiķu kompetenci un aicina iepazīties ar Tiesībsarga biroja ikgadējiem ziņojumiem, kuros redzams plašais darbības lauks. Tomēr viņa publiskajā nostājā politiski jutīgos jautājumos nav manāms tas kategoriskums, kurš izskan citās reizēs, piemēram, kad viņš salīdzināja skolotājus, kas neprot valsts valodu, ar slepkavām, vai veselības ministri Circeni pielīdzināja nacistu propagandas šefam Gēbelsam.

Dzimumlīkloči

2012. gadā Tiesībsargs oficiālā atzinumā atteicās atbalstīt Mozaīkas piedāvāto reģistrēto partnerattiecību likumu, jo «Latvijas sabiedrības vairākums šobrīd nav gatavs pielīdzināt viendzimuma partnerattiecību reģistrāciju laulības institūtam», taču vienlaikus aicināja «izdarīt grozījumus virknē tiesību aktu, pietuvinot ārpuslaulības savienībā dzīvojošu personu, tai skaitā kopā dzīvojošu viena dzimuma personu, tiesisko aizsardzību laulātu pāru tiesiskajai aizsardzībai». Jansons atteicās piedalīties 2012. gada praidā, taču vēlāk tajā pašā gadā noraidīja «tradicionālo vērtību» aizstāvju skaļo nosodījumu mācību grāmatai Diena, kad Kārlis bija Karlīna un atzina, ka tā rosina lauzt stereotipus par dzimumu lomām un stiprināt dzimumu līdztiesību. 

«Nevaram piekrist, ka šīs grāmatas publicēšana un izplatīšana pārkāpj Latvijas tiesību aktus un apdraud valsts pamatus, gluži pretēji – tā aizstāv bērna tiesības uz individualitāti un veicina bērnu iespēju attīstīt savas spējas neatkarīgi no dzimuma.»

Ministru kabineta pārstāve starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās Kristīne Līce saka: «Pirmajos gados es piekristu, ka Jansons nav bijis pietiekami drosmīgs, bet pēdējos gados viņš ir gatavāks runāt par jautājumiem, kas sabiedrībā tiek vērtēti pretrunīgi.» Līce pievērš uzmanību tiesībsarga šomēnes izteiktajam protestam pret diskriminējošo attieksmi Rīgas satiksmes akcijā, kas Valentīna dienā piešķīra mikroautobusos brīvbiļetes pāriem, kas iekāpjot saskūpstās, bet šo piedāvājumu neattiecināja uz viendzimuma pāriem.

Nākamā prioritāte – bēgļi

Kā galveno prioritāti, ja viņu atkal ievēlē amatā, Jansons intervijā Ir nosauc bēgļu integrāciju sabiedrībā. Arī šajā jautājumā viņa izteikumos daži pamana vēlmi pielāgoties sabiedrības vairākuma viedoklim. No vienas puses, viņš uzsver Latvijas pienākumu palīdzēt cilvēkiem, kas bēg no nāves briesmām, un ir kritizējis valdības lēmumu samazināt bēgļu pabalstu; no otras puses, Jansons pērn aicināja rīkot konsultatīvu referendumu par Latvijas sabiedrības gatavību uzņemt bēgļus un intervijā Ir izteicās atzinīgi par Māra Kučinska valdības deklarācijā ierakstīto, ka Latvija ir izsmēlusi savas iespējas uzņemt vairāk patvēruma meklētāju. 

Tomēr Sandra Zalcmane, biedrības Patvērums Droša māja vadītāja, kura palīdz gan bēgļiem, gan cilvēktirdzniecības upuriem, uzteic tiesībsarga aktivitātes abās jomās. «Mums ir bijusi laba sadarbība,» saka Zalcmane.

Īpatnējas pārmaiņas notikušas Jansona politiskajā aizmugurē. 2011. gadā viņu kā potenciālo tiesībsargu pirmo reizi nosauca Saskaņas centrs, kuram pēc tam piebiedrojās ZZS. Vienotība tolaik izvirzīja savu kandidātu, bet Jansons slēgtā balsojumā tika apstiprināts. Kopš tam Jansons nopietni sadusmoja Saskaņu, nākot klajā ar priekšlikumu pāriet uz latviešu valodu mazākumtautību vidējās izglītības iestādēs, minoritāšu valodā pasniedzot tikai valodas, literatūras un kultūras stundas.

Piecus gadus vēlāk Saskaņa vairs netaisās Jansonu atbalstīt, tagad viņam Saeimā atbalstu nodrošinās ZZS un Nacionālā apvienība. Savukārt Vienotībai atkal būs savs kandidāts – Ilze Bērziņa-Ruķere, kura studējusi cilvēktiesības un strādājusi Valsts policijā, veicinot policijas un nevalstisko organizāciju sadarbību un piesaistot līdzekļus prevencijas projektiem.

Saeimas balsojums gaidāms 3. martā, un šoreiz tas būs atklāts.

Seile nepadodas

Posted on februāris 24, 2016 by - Pusdienās

Pat pieredzējusi to, ka politisku lēmumu pieņemšanā noteicošie ir savtīgi labumi, bijusī izglītības ministre Mārīte Seile nejūtas vīlusies politikā. Gluži otrādi – aicina kļūt aktīviem, jo tikai tā var panākt pārmaiņas

Kad 2014. gada novembrī Iespējamās misijas direktore Mārīte Seile atsaucās uz Vienotības aicinājumu strādāt Laimdotas Straujumas valdībā par izglītības un zinātnes ministri, viņa draugiem smejoties teikusi – nav ne kredītu, ne mazu bērnu, tāpēc var atļauties domāt tikai un vienīgi par darbu. Pavadījusi pirmo nedēļu, kurā vairs nav jāpilda ministra amats, viņa atkal secina: nav kredītu un mazu bērnu, tāpēc var bez spriedzes izbaudīt laiku, kad nav jāstrādā.

Tomēr, tiklīdz Seile atver kladi un uzliek brilles, bezrūpīgās sievietes tēls pazūd. Viņa ir sagatavojusi pārskatu par visiem padarītajiem un nepadarītajiem darbiem. «Es bieži esmu teikusi, ka izglītības kvalitāte ir tik laba, cik labi ir skolotāji,» saka Seile, tādējādi atgādinot galveno prioritāti ministres amatā. Lai gan 2015. gadu izglītībā apzīmogoja diskusijas par skolotāju algu reformu, ministre uzsver: «Tas nebija mans ne vienīgais, ne svarīgākais darbs.»

Tomēr sarunas gaitā atkal un atkal atgriežamies pie neīstenotās reformas. Seile uzskata, ka viens no pirmajiem lēmumiem, kas tagadējam izglītības ministram Kārlim Šadurskim būs jāpieņem «nekavējoties», ir saistīts ar bērnudārzu pedagogu algām. Jāizlemj, vai tās maksās no valsts vai pašvaldību budžeta. Gan Saeimā, gan valdībā ir atšķirīgi viedokļi, tas arī kavējis lēmuma pieņemšanu.

Arī skolotāju algu reforma iestrēgusi ne tikai arodbiedrības iebildumu dēļ, bet arī tāpēc, ka ne Saeimā, ne valdībā, ne ministrijās nebija vienprātības par pašvaldību pilnvarām pārdalīt tām piešķirto valsts finansējumu skolotāju algām. «Līdzšinējā prakse, ka pašvaldības drīkst pārdalīt vairāk nekā 40% valsts piešķirtā finansējuma skolotājiem, nav attaisnojusies,» uzskata Seile. Pārliecībā, ka nav pareizi ļaut pašvaldībām daļu naudas izmantot mazo skolu uzturēšanai, ministrija piedāvāja iezīmēt katras skolas pedagogiem paredzēto finansējumu, lai tas nonāk tieši viņiem. Taču pērn rudenī Finanšu ministrija iestājusies par to, ka «pašvaldībām jādod vairāk varas un valstij jāsamazina kontrole valsts dotā finansējuma sadalē». Lai gan Finanšu ministrijas preses dienests stāstīja, ka ir iebildumi pret dažādiem skaitļiem skolotāju algu modeļos, patiesībā «tas nebija strīds par naudu, bet par ideju», saka Seile. Jāatgādina, ka Finanšu ministriju, tāpat kā Izglītības ministriju, vadīja Vienotība, tātad šīs domstarpības pat nebija starp dažādām koalīcijas partijām.

Meklējot atbildi uz jautājumu, kāpēc Seilei un viņas vadītajai ministrijai gada garumā tā arī neizdevās gūt atbalstu skolotāju algu reformai, viņa atbild: «Šis process labi izgaismoja spēju sarunāties un uzklausīt argumentus, vēlēšanos iedziļināties plašākā kontekstā, ne tikai savā vajadzībā. Man ir ļoti žēl, ka arodbiedrības [LIZDA] vadība – jo mēs noteikti nerunājam par visiem arodbiedrības biedriem – premjeres vadītajā darba grupā jau pēc otrās tikšanās reizes izvēlējās paziņot, ka ministrijas piedāvājums tai nepatīk un tā gatavojas streikam. Inga Vanaga piedalījās premjeres kundzes vadītajās sanāksmēs par skolotāju algu reformu, bet, kā pati teica, apzināti izvēlējās nekomentēt neko, kas nebija saistīts ar arodbiedrības vēlmēm.» Seile apgalvo – lai sarunas par skolotāju algu reformu būtu konstruktīvas, ministrija veidoja algu modeļus no «maksimāli sīkām vienībām». «Viss modelis ir sadalāms pa ķieģelīšiem, katrs no tiem ir nomaināms. Visu vasaru ar LIZDA diskutējām par dažādiem jautājumiem, bet, tuvojoties rudenim, diskusijas kļuva aizvien grūtākas,» saka Seile. Kāpēc, to viņa nezina. «Man nesaprotamu iemeslu dēļ LIZDA izvēlējās visnekonstruktīvāko iespējamo stratēģiju. Vienā tikšanās reizē pieprasīja daudz lielākas algas pirmsskolu pedagogiem, nākamajā reizē par to klusēja, bet bija sašutusi, ka augstskolu pedagogiem algas netiek paaugstinātas. Arodbiedrība bija izvirzījusi ļoti plašu prasību spektru – katra prasība ir izpildāma, bet visu izdarīt vienā piegājienā nav iespējams.»

Savukārt Pašvaldību savienības pārstāvji izteikuši ļoti dažādus viedokļus gan par ministrijas piedāvāto algu reformu, gan tā sasaisti ar skolu tīkla optimizāciju. «Reiz kādas pašvaldības vadītāji atklāti pateica, ka viņiem galvenais, lai nevienam viņu cilvēkam netiktu samazināta alga. Viņi atzina, ka tas ir O.K., ja vienā pašvaldībā skolotāji saņem vairāk nekā citā, galvenais, lai viņu darbinieki nesaņemtu mazāk. Šī ir atbilde uz jautājumu, kādēļ reforma iestrēga. Tik bieži man nācās dzirdēt tādus teikumus kā «mums galvenais, kā ar pirmsskolas pedagogu algām, pārējais mums ir vienalga» vai «mums galvenais, lai skolotāji nezaudē»,» stāsta Seile, atklājot, ka diskusijās spriests par ļoti daudz ko, bet maz – par bērnu iespējām tikt pie vienlīdz labas izglītības gan laukos, gan pilsētās. «Bet bērniem vajag, lai labi skolotāji strādātu visās skolās,» uzsver bijusī ministre.

Lai gan viņa to atklāti nepasaka, rodas priekšstats, ka lielu vilšanos viņai sagādājis fakts, ka Vienotības vadītā Finanšu ministrija neatbalstīja Seiles piedāvāto reformu. «Finanšu ministrija pašā pēdējā [Straujumas vadītās darba grupas] tikšanās reizē izvēlējās pateikt, ka visā modelī vēlētos redzēt pilnīgi citu domu gājienu,» saka Seile. Premjerministre «izvēlējās ieklausīties politiski pieredzējušos politiķos», un komisija nolēma atlikt reformas īstenošanu. 

Seiles stāstītais rada priekšstatu, ka Vienotībā, kas solīja viņai atbalstu, nebija un, iespējams, joprojām nav vienprātības ne par skolotāju algu reformu, ne skolu tīkla optimizāciju. «To, ka skolu tīkls jāsakārto, lozunga līmenī atbalsta visi. Viedokļi dalās par to, kā šo jautājumu risināt. Piemēram, Straujumas kundzei šķita ļoti svarīgi atrast visus iespējamos kompromisus ar pašvaldībām,» paskaidro Seile.

Kad Seile stājās ministres amatā, viņa publiski teica, ka no Vienotības gaida tikai vienu – ideoloģisku atbalstu un tā materializēšanos budžeta sadalē. Tagad, kad viņai jāatbild uz jautājumu, vai šis atbalsts saņemts, viņa nopūšas: «Tā būtu ironizēšana, ja es teiktu, ka finansējuma nesamazināšana izglītībai ir panākums.» Tomēr savaldīgo Seili aizkaitina jautājums, vai, redzot politisko partiju darbību tuvplānā, nav mainījušies viņas priekšstati par to. Uz neuzmanīgi izteikto klišeju, ka cilvēki mēdz skatīties uz politiku kā teātri, viņa iebilst – tas ir ļoti nepareizi! «Politika nav stāsts par politiķiem, politika ir stāsts par mums. Kādēļ politika un nepolitika tiek nodalīta ar televizora vai datora ekrānu? Vai tu kā pilsonis uzņemies atbildību par to, par ko nobalsoji?» retoriski vaicā bijusī ministre. «Aizvadītie mēneši ir nodarījuši lielu ļaunumu sabiedrības priekšstatiem par politiku,» Seile komentē jaunās valdības veidošanas laiku. «Pēdējie mēneši bija vairāk personību cīņa par amatiem, nevis cīņa par idejām. Tomēr es joprojām aicinu visus jauniešus un arī profesionāļus, kas nav jauni, apsvērt iespēju iesaistīties politikā. Nav pareizi politiku vērot tikai televizora ekrānā un abstrahēties no visa notiekošā. Mēs ievēlam politiķus. Mēs nedabūsim prātīgus un gudrus valstsvīrus, ja paši nebūsim atbildīgi un neatvēlēsim laiku, lai iedziļinātos politikā.»

Seile pašlaik neatbild uz jautājumiem, kādi ir viņas tālākie plāni. Taču saruna rada iespaidu – viņa noteikti nav padevusies.

Ēdienkarte

Zaļā tēja
Melna kafija

Bīstamais Boriss

Posted on februāris 24, 2016 by - Komentārs

Austrumeiropieši ir viens no britu referenduma cēloņiem, un mēs jutīsim tā sekas

Boriss Jeļcins pirms 25 gadiem sagrāva Padomju Savienību, lai nostumtu malā PSRS vadītāju Mihailu Gorbačovu un pats kā Krievijas prezidents ieņemtu viņa vietu Kremlī. Latvija par to varēja tikai priecāties.

Šobrīd esam liecinieki sāpīgai likteņa ironijai. Kontinenta otrajā galā, citas bijušās impērijas galvaspilsētā cits Boriss, uzvārdā Džonsons, ir gatavs likt uz spēles gan Eiropas Savienības, gan viņa paša valsts – Apvienotās Karalistes – nākotni, lai izstumtu savas partijas premjerministru no rezidences Dauninga ielā 10 un pats iekārtotu tur savu darba kabinetu. (Izrādās, Latvija nav vienīgā valsts pasaulē, kurā valdības vadītājam bedri rok paša partijas biedri.)

Tāpat kā Latvija un pārējās Baltijas valstis ar savām neatkarības prasībām kalpoja kā ierosinājums un modelis Jeļcina idejai pasludināt Krievijas neatkarību no PSRS, tā arī šoreiz Latvija un citas no komunisma atbrīvotās valstis ir vismaz daļēji saistītas ar Lielbritānijā 23. jūnijā gaidāmo referendumu par izstāšanos no Eiropas Savienības. Tā galvenais dzinulis ir lielais pēdējos 10 gados Lielbritānijā iebraukušo imigrantu skaits, kā zināms, latvieši un citi mūsu reģiona cilvēki veido lielu šo imigrantu daļu. Protams, britu vai, precīzāk, angļu skeptiskajai attieksmei pret «Briseli» ir daudz dziļākas vēsturiskas saknes un ietver krietni plašāku gan simbolisku, gan praktisku iebildumu loku. Tomēr aktīvās vēlmes izstāties no ES pieaugums pēdējos gados cieši korelē ar lielo cilvēku pieplūdumu Lielbritānijā kopš 2004.gada, kad tika atvērts darbaspēka tirgus. Kā raksta domnīcas Center for European Reform direktora vietnieks Saimons Tilfords (Simon Tilford), ja Lielbritānija nobalso pamest ES, tas nebūs tāpēc, ka cilvēkus satrauc kādas sevišķas privilēģijas eirozonas valstīm, nacionālo parlamentu loma lēmumu pieņemšanā, Londonas finanšu sektora regulēšana vai ES konkurētspēja – jautājumi, par kuriem Deivids Kamerons divas nogurdinošas diennaktis strīdējās ar citiem ES valstu vadītājiem, lai piektdien tviterī varētu paziņot, ka ir panācis Lielbritānijai «sevišķu statusu» Eiropas Savienībā. Ja Lielbritānija pametīs ES, to izraisīs «naidīga attieksme pret imigrāciju».

Tātad britu referendums ir par mums. Par nepatiku pret tiem, kuri no Latvijas un citām valstīm ir jau aizbraukuši uz Lielbritāniju, un par bailēm, ka varētu braukt vēl.

Ja Lielbritānija nobalsos par izstāšanos, tas mūs nopietni ietekmēs. PSRS sabrukums pavēra Latvijai un kaimiņvalstīm nedaudz vairāk par 15 gadu «iespēju logu», kura laikā bija iespējams iestāties Eiropas Savienībā un NATO. Lielbritānijas lēmums iet savu ceļu nenozīmētu Eiropas Savienības sabrukumu, tomēr tas uz ilgāku laiku ES nopietni vājinātu. Sarunas par izstāšanās procedūru un attiecībām pēc ES saišu pārraušanas būtu sarežģītas un ne bez rūgtuma piedevas. Turklāt vienlaikus ar šīm sarunām Eiropai būtu jāsāk gatavoties vēl vienam sāpīgam jautājumam. Skoti ar lielu pārsvaru ir par palikšanu ES, un Skotijas valdības vadītāja jau ir paziņojusi – ja Apvienotā Karaliste nolems aiziet no ES, tas būtu pamats vēl viena referenduma rīkošanai par Skotijas neatkarību. Reti kurš šaubās, ka tādā balsojumā vairākums nobalsotu par atdalīšanos. Ja izjuks viena no svarīgākajām NATO valstīm, tas mūsu drošībai nekā nenāks par labu.

Turklāt britu aiziešana dotu impulsu dažādiem eiroskeptiķiem citās ES valstīs. Putina sabiedrotās Marīnas Lepēnas Nacionālā fronte paziņojusi, ka sekos Lielbritānijas piemēram un aģitēs par Franxit kā instrumentu Briseles ietekmes vājināšanai.

Patlaban gan izskatās, ka Lielbritānijā palikšanas atbalstītāji varētu būt vairākumā. Aptaujas rāda, ka viņu skaits pēdējā laikā nedaudz pieaudzis, Financial Times aptauju kompilācija uzrāda 43% par palikšanu un 40% par izstāšanos. Bailes par nezināmu nākotni – «lēciens tumsā» – būs spēcīgs arguments Kamerona rokās, lai pārliecinātu vēl neizlēmušos. Bet tikpat labi tuvākajos mēnešos ES var atkal uzliesmot gan migrācijas, gan Grieķijas krīze, sabiezinot negatīvo gaisotni ap ES un sējot šaubas potenciālajos atbalstītājos. Varbūtība, ka Lielbritānija aizies, nav maza.

Tik labilā situācijā vienam cilvēkam var būt liela nozīme. Pastāvīgi izspūrušais, depīgais Londonas mērs Boriss Džonsons ir, iespējams, populārākais politiķis Anglijā. Viņš ir asprātīgs, enerģisks, nepro-gnozējams un, par spīti savai aristokrātiskajai izglītībai, labi saprotas ar «ierindas cilvēkiem». Džonsons ir arī simtprocentīgs oportūnists. Gandrīz puse no Konservatīvās partijas parlamenta deputātiem, kā arī seši valdības ministri atbalsta izstāšanos, un, pat ja Kamerons uzvar referendumā, viņš var zaudēt partiju. Džonsons ir saodis iespēju iesēsties sava skolas biedra Kamerona krēslā un nolēmis rīkoties.

Pēc Džonsona pirmdienas paziņojuma, ka viņš atbalstīs kampaņu par izstāšanos, mārciņa nokrita līdz zemākajam līmenim pēdējos septiņos gados un bukmeikeri nozīmīgi paaugstināja likmes par labu Brexit. Ja tas tiešām notiks, tad Boriss Džonsons būs šā sabrukuma seja un īstermiņā viens no galvenajiem ieguvējiem. Zaudētāji būsim mēs un vēl daudzi citi.

Komentārs 140 zīmēs

Ir arī tādi, kas grib uz Latviju. Valdība apstiprināja pilsonības piešķiršanu 93 cilvēkiem, tai skaitā vienam bēglim.

#teirdarbs. Pēc neliela krituma 2014. gadā pērnā gada otrajā pusē nodarbināto skaits atkal pārsniedzis 900 000.

Kopsakarība? Aizvien skaļāk Rietumos atskan prasība Kijevai tikt galā ar korupciju, un Ukrainas valdība ļogās. Vienlaikus pieaug saspīlējums Donbasā.

Tulkots Kučinskis

Posted on februāris 24, 2016 by - Komentārs

ZZS politiskā kultūra neatbilst Latvijas starptautiskajām interesēm

Māra Kučinska pirmais brauciens uz Eiropas Savienības valstu vadītāju sanāksmi Briselē pagājušonedēļ izraisīja diskusijas par viņa angļu valodas zināšanām. Šis temats gandrīz vai aizēnoja sanāksmes ļoti nopietno dienaskārtību, kurā dominēja bēgļu krīze un Lielbritānijas iespējamā izstāšanās no ES.

Ja problēma būtu tikai Latvijas valdības vadītāja ierobežotās svešvalodu zināšanas, varētu, kā to arī dara Kučinskis, atrunāties ar cerībām, ka «Eiropā» politikas veidošana ir formālāka un mazāk atkarīga no personiskām attiecībām nekā Latvijā, tāpēc viņš izlīdzēšoties ar tulkiem.

Diemžēl premjerministra vājā angļu valoda ir tikai viens simptoms daudz nopietnāku virknē, kuri norāda uz Latvijas ierobežotām iespējām Eiropas kopējās politikas veidošanā. Kučinska pārstāvētās Zaļo un Zemnieku savienības kļūšana par valdošo partiju uzliek tai tādu starptautiskas atbildības nastu, kādu nevar pacelt ar apvienības līdzšinējo politikas taisīšanas kultūru.

Korporatīvi koruptīvais lēmumu kārtošanas stils apvienojumā ar atbildības atstāšanu citiem bija ļāvis «zaļajiem zemniekiem» būt ideoloģiski nekādiem «saimniekiem savā zemē» un populistiski eiroskeptiskiem «ko mēs par to dabūsim» bodniekiem Latvijai svarīgos jautājumos. Šāds stils starptautiski var būt valstij postošs.

Visefektīvākais «sava labuma izsitējs» vienmēr ir bijis ZZS ilggadējais «premjerministra kandidāts» Aivars Lembergs. Viņa politiskajā veikalā arī NATO var būt «okupanti», bet vēl decembrī pilnīgi lieka prece bija Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (OECD). Gan jau uzzināsim arī cenu, par kādu Lembergs pārstāja iebilst pret Latvijas pievienošanos pasaules attīstītāko valstu organizācijai. Un, iespējams, arī ekonomikas ministres Danas Reiznieces-Ozolas cīņai par gāzes tirgus liberalizāciju ir bijusi ne tikai valsts, bet arī apvienības «krusttēva» kabatas interešu odere.

Tautai atrādāmais ZZS starptautiska saimniekpapa paraugs ir zemkopības ministrs Jānis Dūklavs kā padomjlaiku stila «fondu izsitējs centrā». Tiesa, arī viņam svešvalodu zināšanas aprobežojas ar krievu valodu, tomēr, šķiet, ir izdevies vismaz daļai vēlētāju radīt ilūziju (pilnīgi pretēji Kučinska runātajam par Eiropas formalizēto politiku), ka, redz, aizbrauks uz Briseli, tāpat kā būtu braucis uz Maskavu, un «dabūs», ko vajag viņa aizbilstamajiem lauksaimniekiem.

Tomēr ZZS starptautiski izcilākā savu lietu kārtotāja ir vienīgā apvienības pārstāve Eiropas Parlamentā Iveta Grigule, kura reklāmās televīzijā pirms vēlēšanām 2014.gadā bija atbrīvojusi mūs no Bermonta, bet, nonākusi Briselē, vispirms pievienojās marginālajai eiroskeptiķu Brīvības un tiešās demokrātijas Eiropas frakcijai, pēc tam to gandrīz sagrāva, pārceldamās uz Eiropas liberāļu un demokrātu apvienības grupu. Iespējams, tāpēc ka tie iedeva viņai amatu – Grigule tagad ir priekšniece EP attiecībām ar Turkmenistānu, Tadžikistānu, Kazahstānu un Mongoliju.

Izdevums Politico pirms Eiropadomes sēdes novērtēja Kučinski kā vismazāk ietekmīgo no visiem 28 ES valstu premjerministriem ne tāpēc, ka viņš nerunā angliski. Kučinskis nav bijis starp ietekmīgākajiem pat tikai savā apvienībā. Savukārt ZZS nav sadarbības līguma ne ar vienu no EP lielajām politiskajām grupām. Atšķirībā no Laimdotas Straujumas, kurai svešvalodu zināšanas arī nebija trumpis, toties Briselē bija spēcīga aizmugure – EP lielākā un ietekmīgākā Tautas partiju grupa -, Kučinskim, pat ja viņš tekoši runātu angļu, vācu un franču valodā, Briselē īsti nebūtu ar ko runāt.

Valstu vadītāju personiska saziņa svarīga ne jau aizkulišu darījumu nokārtošanai, bet gan pirmām kārtām savstarpējas uzticēšanās veidošanai. Tai var būt izšķirīga nozīme, it īpaši krīzes situācijās, bet vienmēr svarīgi ir tādi pavisam legāli un formāli ietekmes mehānismi kā Eiropas politisko partiju grupu atbalsts valstij būtiskos jautājumos.

Taču vispirms šie jautājumi ir skaidri jāformulē un jāliek valdības dienas kārtībā. ZZS ir pavisam citāda – situatīvi savtīga un bezatbildīgi populistiska – prioritāšu kārtošanas tradīcija. Tās merkantilais populisms draud kļūt par noteicošo Latvijas politikā.

Šādā politikā pavisam «normāli» iederētos gan, piemēram, vilcināšanās ratificēt Stambulas konvenciju par vardarbības ģimenē mazināšanu (Latvija ir starp līderēm Eiropā vardarbībā pret sievietēm, taču putiniskie «tikumisti» laikam saskatījuši konvencijā netīkamus formulējumus), gan nupat Nacionālās apvienības bēgļu problēmas saasināšanas mēģinājums – ieteikums samazināt atalgojumu sociālajiem darbiniekiem, kuri strādā ar bēgļiem. Gan arī pagājušonedēļ Saeimas atbildīgās apakškomisijas lēmums noraidīt Tieslietu ministrijas virzītos grozījumus likumā, kuri paredz noteikt kriminālatbildību par kukuļa solīšanu, kas ir viens no OECD priekšnoteikumiem, lai Latvija varētu pievienoties šai organizācijai.

Stingri uz Rietumiem orientēta valdība, kādas Latvijā bijušas līdz šim, šādām tendencēm pretdarbotos. Ir iemesls bažīties,  ka ZZS valdība vienkārši ļaus tām notikt. Latvijai draudētu driftēšana prom no Rietumu uz tradicionāli «aziātisku» vērtību krastiem. Vai valdības vadītājam izdosies to nepieļaut? Tas ir daudz svarīgāks jautājums nekā par viņa angļu valodu.

Komentārs 140 zīmēs

Ātrākai drošībai. Valdība vienkāršojusi noteikumus NATO karakuģu ienākšanai Latvijas teritoriālajos ūdeņos.

Ne tikai Porziņģis. Oskara Melbārža bobsleja četrinieks pirmo reizi Latvijas vēsturē izcīnījis pasaules čempionu zeltu.

Vieglā mūzika un smagā politika. Ukrainu Eirovīzijā pārstāvēs dziedātāja Džamala ar dziesmu par Krimas tatāru deportāciju 1944. gadā.

Briti un ES

Posted on februāris 24, 2016 by - Lasītāju aptauja

 


Lielbritānija izcīnījusi sev vairākas atkāpes no ES līgumiem, arī tiesības samazināt sociālās garantijas imigrantiem no citām dalībvalstīm. Kā to vērtējat?



Lielbritānijā jūnijā notiks referendums par turpmāko dalību ES. Kādu iznākumu tajā jūs vēlētos redzēt?



Kā jūs balsotu par Latvijas turpmāko dalību ES, ja šāds referendums tagad notiktu pie mums?

Aptauja veikta internetā 23.februārī. Atbildēja 904 respondenti.

Līderis, nevis vadonis

Posted on februāris 24, 2016 by - Viedoklis

Novēlu izglītības ministram būt par izcilu pedagogu

Arvien biežāk sarunas dažādās cilvēku grupās nonāk līdz izglītības tēmai. Pati joprojām mācos, esmu mamma, skolotāja, skolas direktore un risinu izglītības jautājumus diendienā, taču šīs sarunas ar citiem man ļauj ticēt, ka izglītība ir arī plašākas sabiedrības aktualitāte, ja ne prioritāte.

Arī jaunā valdība sola, ka izglītība ir starp prioritātēm. Lai gan izglītībā steidzamas reformas ir nepieciešamas visos līmeņos, labākais, ko šajā brīdī jaunā valdība var darīt, ir turpināt sāktās pārmaiņas – izstrādāt un ar 1. septembri ieviest jaunu pedagogu atalgojuma modeli un līdz 2018. gada rudenim pabeigt jauno kompetencēs balstīto mācību satura standartu. Nozare ir nomocīta un gaida līderi, kurš sadzirdēs, sapratīs un aktuālās problēmas risinās kopā, nevis vadoni, kas nāks un visu sakārtos no augšas.

Ja man būtu iespēja sniegt padomu, vienīgais, ko novēlētu ministram, – būt par izcilu pedagogu! Pedagogu šī gadsimta izpratnē.

Vai es novēlu ministram skatīties uz pedagogiem kā uz skolēniem? Jā! Jo skolēns mūsdienās klasē nav pasīvs informācijas saņēmējs, skolotāja norāžu izpildītājs un vēlamo atbilžu paudējs. Skolēns ir partneris, kurš mācās pats vadīt sevi, savu mācīšanos, savu izaugsmi, un pedagogs ir padomdevējs, līderis, kas atbalsta skolēnu progresu un tādā veidā aug arī pats. Izcils skolotājs redz, kā mācās mūsdienu jaunieši, kādas ir šodienas vajadzības pasaulē, un pārdomāti veido mācību vidi, lai visi kopā un katrs atsevišķi sasniegtu savus mērķus. 

Novēlu arī ministram ar vienu aci redzēt pasaules līmeņa piemērus un vajadzības un ar otru  – dažādās un atšķirīgās Latvijas pedagogu spējas, vajadzības un nepieciešamību pēc profesionālā atbalsta. Skolās pedagogiem viens no lielākajiem izaicinājumiem ir pievērst uzmanību un atbalstīt visus skolēnus, ne tikai tos, kuriem ir skaļāka balss. Līdzīgs izaicinājums ir arī ministram – virzīt reformas, domājot par visiem, nevis tikai tiem, kas ir skaļāki. Izcils pedagogs nebaidās no tā, ka viņš ne vienmēr ir gudrākais klasē, bet mērķtiecīgi lieto visus resursus, kas viņam pieejami. 

Vērojot izglītības jomu, saskatu līdzību ar «grūto» klasi, kurai audzinātājs mainās katru gadu, jo direktors ir izmisis un domā, ka tas būs risinājums. Scenārijs ir skaidrs – jaunais skolotājs uzreiz sāk meklēt risinājumu un lielāko laiku iegulda klases pamanāmākajā, «protestētāju» daļā, jo pārējiem gan sekmes ir labas, gan arī citiem netraucē. Klasei šis ir jau ierasts scenārijs – sākumā tiešām censties meklēt sadarbību, tad pārbaudīt robežas, bet, ja vēlamā sadarbība neizdodas, tad vienmēr jau var tikt vaļā no jaunā pedagoga. No psiholoģijas jāatceras, ka «protestētāju» lomā neviens speciāli nekāpj – tā skolēnam ir galējā forma, kad nespēj atrast citus komunikācijas veidus. Un es joprojām runāju gan par pedagoga izaicinājumiem klasē, gan ministra – vadot nozari. 

Kārlis Šadurskis ir spējis ieviest nepopulāras pārmaiņas izglītībā jau iepriekš, tāpēc vieš cerību, ka pratīs izmantot iepriekš gūtās zināšanas ministra amatā, politisko pieredzi un ietekmi, lai vadītu nozari.

Sanāk!?

Posted on februāris 24, 2016 by - Redaktores sleja

 

Lāčplēses – tā nosaucām smaidīgās kinoproducentes Alisi Ģelzi un Aiju Bērziņu, kuru studijas Tasse Film pirmais darbs nupat Berlīnes Starptautiskajā kinofestivālā uzvarēja jauniešu filmu konkursā un saņēma balvā Kristāla lāci. Kā mazas valsts, sīkas studijas un nezināma režisora filma var gūt tik izcilu starptautisko atzinību, kā tas izdevies Renāra Vimbas debijas lentei Es esmu te? Ar talantu, darbu un pacietību. 

«Sākot strādāt kopā, abas norunājām, ka taisīsim tikai tās filmas, kurām ticam, jo tad varam tās aizstāvēt par 150%,» Alise izstāsta darba pamatprincipu. Klāt nāk intuīcija, gatavība riskēt, atvērtība pasaules pieredzei, neatlaidība. Piemēram, lai saņemtu finansējumu filmai, producentes klauvēja pie valsts durvīm trīs reizes, gluži kā pasakā. Rezultāts arī izskatās kā pasakā, taču patiesībā tas ir gadiem ilgs starptautiskas komandas darbs – tāpēc jo vairāk pelnījis atzinību. Pirmais lācis ir nomedīts, bet gan jau nākotnē vēl dzirdēsim par šīm kinojomas profesionālēm, jo abas zina, ko dara, un viņām sanāk.

Diemžēl to pašu nevar teikt par veselības nozares vadību. Padomju laikos cilvēki stundām dirnēja rindā pēc desas, tagad – lai tiktu uz valsts apmaksātām veselības pārbaudēm. Neticami, bet fakts: 21. gadsimta Latvijā, kura lepojas ar vienu no pasaulē ātrākajiem interneta pieslēgumiem un Satversmē ierakstīto apņemšanos «valsts aizsargā cilvēku veselību», vēža slimniekiem un citiem pacientiem ar elkoņiem jāizcīna sava vieta zem saules, stāvot garās rindās pēc izmeklējumu «kvotām», kuru vienkārši ir par maz. Veselības joma savu Lāčplēsi vēl gaida.

Radars pasaulē

Posted on februāris 17, 2016 by - Radars

Nedēļas notikumi pasaulē

Zinātnieki pirmoreiz eksperimentāli apstiprinājuši gravitācijas viļņu pastāvēšanu. Gravitācijas viļņu eksistenci pirms 100 gadiem teorētiski paredzēja Alberts Einšteins, taču šo faktu pierādīt eksperimentā nevienam līdz šim neizdevās. Astrofiziķiem no LIGO observatorijas ASV to izdevās pierādīt. Šie viļņi izveidojās divu melno caurumu sadursmes rezultātā, kad tie atradās 1,3 miljardu gaismas gadu attālumā no Zemes. To masa 29-36 reizes pārsniedza Saules masu.

Vēsturiskās tikšanās laikā Kubā Romas katoļu baznīcas pāvests Francisks un Krievijas Pareizticīgo baznīcas patriarhs Kirils aicināja atjaunot kristiešu vienotību un mudināja rīkoties, lai palīdzētu vardarbības apdraudētajiem kristiešiem Tuvajos Austrumos.

NATO dalībvalstu aizsardzības ministri vienojās pastiprināt militāro klātbūtni alianses austrumu flangā, lai atturētu Krieviju no iespējamās agresijas, paziņoja NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs. Mērķis ir radīt «daudznacionālu» spēku klātbūtni, tādējādi dodot «ļoti spēcīgu signālu» potenciālajam agresoram, teica Stoltenbergs. «Uzbrukums vienam sabiedrotajam ir uzbrukums visiem sabiedrotajiem,» atkārtoti uzsvēra NATO ģenerālsekretārs, piebilstot, ka uz jebkuru agresijas aktu reaģēs visas alianses dalībvalstis. 

Eiropas Savienība atcēlusi lielāko daļu sankciju pret Baltkrieviju, arī pret prezidentu Aleksandru Lukašenko, jo konstatēta cilvēktiesību situācijas uzlabošanās. ES jau oktobrī apturēja līdzekļu iesaldēšanu un ceļošanas aizliegumu 170 juridiskajām un trim fiziskajām personām Baltkrievijā, bet tagad ministri ir nolēmuši šīs sankcijas atcelt pavisam. Melnajā sarakstā paliks četras personas, kas iesaistītas cilvēku pazušanā, kā arī paliks spēkā ieroču embargo.

Saūda Arābija nosūtījusi uz Turcijas gaisa spēku bāzi savas militārās lidmašīnas, lai «pastiprinātu» cīņu pret džihādistu grupējumu Daesh Sīrijā. Līdz šim Saūda Arābija triecienus veica no savas teritorijas. Aptuveni 20 valstu bruņotie spēki pulcējās Saūda Arābijas ziemeļos, lai piedalītos reģionā «visu laiku nozīmīgākajās» militārajās mācībās. Tās domātas, lai raidītu skaidru signālu par to, ka Rijāda un sabiedrotie «ir vienoti, stājoties pretī visiem izaicinājumiem un uzturot mieru un stabilitāti reģionā».  

Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) izpilddirektore Kristīne Lagarda saglabās amatu uz vēl vienu piecu gadu pilnvaru termiņu, jo SVF paziņojis, ka citu kandidātu nav. Lagardas līdzšinējais pilnvaru termiņš beidzas jūlijā. Savienotās Valstis jau paziņojušas, ka atbalsta Lagardas palikšanu amatā.

…un visi dzīvoja laimīgi

Dubaijas emīrs, kas vienlaikus pilda arī Apvienoto Arābu Emirātu premjera pienākumus, paziņojis par divu jaunu amatu izveidošanu valdībā – tagad šajā valstī būs arī Tolerances un Laimes ministrija. «Tolerancei jākļūst par vienu no valsts pamatvērtībām,» tviterī deklarēja premjers Mohammeds bin Rašids al Maktums, savukārt «laimes ministrs uzraudzīs sociālo labklājību un iedzīvotāju apmierinātību».

Radars Latvijā

Posted on februāris 17, 2016 by - Radars

Nedēļas notikumi Latvijā

Saeima ar 60 balsīm par, 32 pret un nevienam deputātam neatturoties apstiprināja Māra Kučinska (ZZS) izveidoto valdību. Valdībā darbu turpina 11 ministri no iepriekšējā Ministru kabineta. Līdzšinējos amatus saglabās astoņi ministri, savukārt trīs ministri vadīs citas ministrijas. Šis ir Latvijas valsts 39. Ministru kabinets.

Partija Vienotība sākusi rindu «tīrīšanu» – jautājumu par Saeimas deputātu Ilzes Viņķeles un Lolitas Čigānes izslēgšanu izvērtēs partijas ētikas komisija. Izslēgšanu pieprasīja Liepājas, Neretas un Rēzeknes nodaļa, kā arī 12 Rīgas nodaļas biedri. Abām tiek pārmesta partijas statūtu neievērošana, jo viņas pretēji valdes un frakcijas lēmumam atbalstījušas citu Valsts prezidenta amata kandidātu, kā arī paudušas atbalstu Mārim Kučinskim (ZZS) vēl pirms nominēšanas premjera amatam. 

Saeima galīgajā lasījumā pieņēma būtiskus grozījumus Enerģētikas likumā, kas regulē gāzes tirgu Latvijā. Atbilstoši līdzšinējiem Enerģētikas likuma noteikumiem brīva gāzes tirgus principi Latvijā ir spēkā jau tagad, jo Latvija vairs netrodas izolētā stāvoklī. Taču apstiprinātie likuma grozījumi šo situāciju maina. Tagad likumā noteikts, ka brīva iespēja izvēlēties gāzes tirgotāju būs tikai no 2017. gada 3. aprīļa. Tomēr daļa no brīva gāzes tirgus noteikumiem ieviesta jau nekavējoties – tirgus dalībniekiem ir tiesības gāzes transportēšanai izmantot pārvades un sadales sistēmas par regulatora noteiktajiem tarifiem, bet gāzes cenu tirgus dalībnieki nosaka, savstarpēji vienojoties.

Līdzšinējo Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTK) priekšsēdētāja vietnieku Pēteru Putniņu Saeima iecēla FKTK priekšsēdētāja amatā. Putniņa iecelšanu amatā atbalstīja 92 deputāti. Putniņa pilnvaru termiņš ir seši gadi. Par jaunu vadītāju bija jālemj tāpēc, ka iepriekšējais FKTK vadītājs iesniedza atlūgumu.

Par korupciju apsūdzētajam bijušajam Jūrmalas mēram Raimondam Munkevicam un kādreizējam pilsētas ātrās palīdzības valdes loceklim Normundam Pīrantam tiesa piesprieda naudas sodus – Munkevicam jāmaksā 49 950 eiro, bet Pīrantam – 47 360 eiro. Abiem liegts trīs gadus ieņemt amatus valsts un pašvaldības institūcijās. Ja apsūdzētie laikus nesamaksās sodu, viņiem būs jādodas uz cietumu. Pīrants un Munkevics tika aizturēti 2010. gada 18. maijā par 7114 eiro (5000 latu) kukuļa došanu, lai nodrošinātu toreizējam Jūrmalas mēram labvēlīgu rezultātu 20. maijā gaidāmajā neuzticības balsojumā. 

Darbu Latvijā sācis Krievijas propagandas medijs Sputnik ar latviešu valodas versiju. Domēnu Sputniknews.lv reģistrējusi Krievijas valsts informācijas aģentūra Rossiya Segodnya. 

Par patvaļīgu piekļūšanu datu sistēmai, kas apstrādā informāciju, kura saistīta ar valsts ekonomisko un militāro drošību, darbu VAS Valsts nekustamie īpašumi zaudējis attīstības pārvaldes direktors Vjačeslavs Kostigovs. Amatpersonu aizturējusi policija, un tiesa viņu apcietinājusi.

Rīgas cirka ēka nav droša, un tās ekspluatācija nekavējoties jāpārtrauc, nolemts Kultūras ministrijā pēc iepazīšanās ar Būvniecības valsts kontroles biroja ziņojumu. Cirka ēkas stāvoklis šogad vēl vairāk pasliktinājies – tagad bīstama ir ne tikai ārsiena, bet arī jumta konstrukcijas un skatītāju tribīņu konstrukcijas. Tādēļ pieņemts lēmums nekavējoties pārtraukt Rīgas cirka kā publiskas ēkas ekspluatāciju.

Ātrāk pensijā

Ja būtu brīvi no dažādiem finansiāliem ierobežojumiem, lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju pensijā vēlētos doties 55 gadu vecumā, noskaidrots DNB bankas pasūtītā aptaujā. Tikai katrs piektais par labāko pensionēšanās vecumu atzīst likumā noteikto laiku – 62 gadi un 9 mēneši, kas ir spēkā no 2016. gada 1. janvāra.

Kad iet pensijā?


Nedēļas citāts