Žurnāla rubrika: Svarīgi

Trīs lodes

Posted on marts 16, 2016 by - Pasaulē

Viņš gadiem ilgi viņu mocīja. Viņa nošāva viņu. Francija strīdas: vai tā bija pašaizsardzība?

Žaklīna Sovāža un Norbērs Maro apprecējās pusaudžu vecumā un uzcēla sev akmens un koka māju ar lielu dārzu un terasi Laselle pie Lebjē ciematā 110 kilometrus uz dienvidiem no Parīzes, kā bija sapņojuši.

Pēc 47 gadiem Sovāža šīs pašas mājas terasē nogalināja vīru, trīsreiz iešaujot viņam mugurā ar medību bisi. Tā pieliekot punktu desmitiem gadu ilgušai vīra vardarbībai. Pagājušajā gadā Francijas tiesa Sovāžu atzina par vainīgu slepkavībā un piesprieda 10 gadu cietumsodu. 

Viņas lieta piesaistījusi visas valsts uzmanību vardarbībai pret sievietēm ģimenēs un valsts iestāžu nespējai tikt galā ar šo problēmu. Tā arī uzjundījusi kādu nepatīkamu jautājumu: ja vīrs tev gadiem ilgi dara pāri un tu vienudien viņu nošauj – vai tā ir pašaizsardzība?

68 gadus vecā 11 mazbērnu vecmāmiņa Sovāža ir kļuvusi par karstas diskusijas rosinošu piemēru aktīvistiem, kuri vēlas mainīt sodus par slepkavībām. Viņi vēlas, lai tiktu ņemti vērā apstākļi, kad nogalinātājs ir cietis no upura veiktas vardarbības. Vairāk nekā 400 tūkstoši Francijas iedzīvotāju ir parakstījuši Sovāžas juristu petīciju, lūdzot prezidentu Fransuā Olandu sievieti apžēlot. Janvārī viņš jau mīkstināja Sovāžai piespriesto sodu, un tagad viņa lūdz atbrīvošanu no cietuma pret galvojumu.

Sovāžas lietu īpašu dara fiziskās vardarbības ilgums ģimenē, par kuru līdz tam klusēja gan sieviete, gan viņas kaimiņi, kā arī Sovāžas grūtības atrast citu risinājumu šai problēmai. Taču daudzējādā ziņā viņas situācija nav unikāla. Katru gadu Francijā no partnera veiktas fiziskas vai psiholoģiskas vardarbības cieš 223 tūkstoši sieviešu – šādi dati ir Sociālo lietu, veselības un sieviešu tiesību ministrijai. Tās ziņojumā atrodams arī fakts, ka 2014. gadā 134 sievietes ir mirušas no vīru vai dzīvesbiedru veiktas vardarbības un piecas sievietes tāpēc ir nogalinājušas savu vīru.

Psiholoģe Mjuriela Salmona saka – sievietes šādos gadījumos parasti reaģē tikai pēc «lūzuma punkta» sasniegšanas, kas var pienākt pēc gadiem vai pat gadu desmitiem ilgušas vardarbības. «Ja regulāri jācieš no vardarbības, smadzenes atslēdzas, un sāpes vai emocijas vairs neizjūti kā iepriekš,» viņa saka. «Ir nepieciešams tāds kā modinātāja zvans, lai tu beidzot reaģētu, un tas var notikt ļoti vardarbīgā veidā.»

Nenotikušās vakariņas

2012. gada septembra vakarā Sovāža mājās bija iesnaudusies, kad viņu uzmodināja 65 gadus vecais vīrs Maro ar sitienu pa seju, pieprasot pagatavot vakariņas. Viņa nevis devās uz virtuvi, bet izņēma no skapja medību bisi, aizgāja līdz terasei, kur Maro sēdēja un dzēra viskiju, un trīsreiz iešāva viņam mugurā.

Tobrīd Sovāža bija pilnībā zaudējusi kontaktu ar saviem vecākiem, pieciem brāļiem un arī pārējiem ģimenes locekļiem, kas savulaik nebija pieņēmuši viņas vīru. Pāris apprecējās, kad Sovāžai bija 18 gadu, 25 gadu vecumā viņa jau bija devusi dzīvību četriem bērniem, un lielāko mūža daļu strādāja kopā ar vīru, vadot kravas pārvadājumu uzņēmumu. Viņai nebija draugu, tikai tiešie ģimenes locekļi.

Kā noprotams, neviens viņu tuvāk nepazina arī Lasellē pie Lebjē, ciematā ar aptuveni 1000 iedzīvotāju. Tur visi šķiet vienojušies, ka viņiem nav nekādas daļas par to, kas notiek kaimiņu ģimenēs.

Taču vietējie zināja par Maro rupjību, nesavaldību un vardarbību. «Tomēr šeit tamlīdzīgas lietas paliek aiz slēgtām durvīm,» saka kāds vīrs, sastapts ciemata vienīgajā bārā Le Bar de l’Amitié jeb Draudzības bārā. Lūdz neminēt savu vārdu, jo viņam jau iepriekš ir bijušas problēmas ar Maro.

Aiz ģimenes mājas slēgtajām durvīm Maro bija fiziski un seksuāli darījis pāri visām trijām meitām, kad viņas vēl bija pusaudžu vecumā, kā tiesā liecināja meitas, un sitis arī viņu brāli Paskālu. Brīdī, kad Sovāža nogalināja vīru, sieviete vēl nezināja, ka viņas 44 gadus vecais dēls dienu iepriekš bija izdarījis pašnāvību.

Tiesas dokumenti rāda, ka Sovāža ar bērniem juta nemitīgu apdraudētību, vīrs sievai bija teicis, ka nogalinās gan viņu, gan arī bērnus, ja viņa centīsies aiziet no vīra. 

Arī Sovāža reiz bija mēģinājusi darīt sev galu, taču ārsts, kurš viņu pēc tam aprūpēja, nemēģināja noskaidrot šīs rīcības iemeslus. Kad meita policijai sūdzējās, ka tēvs viņu izvarojis, vietējais ierēdnis piezvanīja pašam Maro. Meita nobijās no tēva iespējamās reakcijas un atsauca apsūdzību.

Pētniece Katrīna Lemagresa, kas specializējusies pret sievietēm vērstās vardarbības lietās, stāsta, ka Sovāžas gadījums ir radījis jautājumus par Francijas valsts iestāžu nespēju palīdzēt cietušajām sievietēm. «Tiesvedības sistēma nav sagatavota šādiem gadījumiem,» viņa saka, «fiziskās un psiholoģiskās kontroles fenomens tajā nav labi zināms.» Taču viņa piebilst: «Šis gadījums ir radījis problēmas arī feministu aprindās un tiesvedības sistēmā, jo fiziskas vardarbības upuris, kurš nogalina pāridarītāju, savā ziņā kļūst līdzīgs viņam – ir izvēlējies vardarbību.»

Ģimenē pastrādāta vardarbība Francijas kriminālkodeksā tika ieviesta 1992. gadā, un šajos gados vairākkārt ir bijuši mēģinājumi risināt problēmu. Kopš 2013. gada ārstiem un vecmātēm ir obligāti jāiziet mācību kurss, lai spētu atpazīt vardarbību pret sievietēm, un 2014. gadā visā valstī tika izveidota bezmaksas palīdzības telefona līnija. Plānots arī papildināt policijas ierēdņu un sociālo darbinieku mācības.

Visu izšķir minūtes?

Taču jautājums par sievietēm, kuras nogalina varmācīgos vīrus, ir izrādījies īpaši sarežģīts. Šīs lietas lielākoties neatbilst stingrajai Francijā noteiktajai pašaizsardzības definīcijai: tūlītēja atbilde uzbrukumam.

Procesa gaitā Sovāža tiesai teica, ka ir rīkojusies impulsīvi, nespējot izturēt kārtējo aizskārumu. Taču zvērinātie lēma, ka tā nav bijusi pašaizsardzība, jo Sovāža vīru nošāva vairākas minūtes pēc saņemtā sitiena.

Tiesnesis vairākkārt viņai jautāja, kāpēc Sovāža tik ilgi gaidīja, pirms šaut, uz ko viņa nespēja sniegt pārliecinošu atbildi. «Taču zvērinātie neņēma vērā viņas stāstu,» saka Žanīna Bonadžjunta, viena no Sovāžas advokātēm. «Ja esi bijusi pastāvīgās briesmās vairāk nekā 50 gadu garumā, vai tā nav pašaizsardzība?»

Francijas parlamenta deputāte Valērija Bojēra tagad gatavo jaunu likumprojektu, kas slepkavības lietu iztiesāšanā ņemtu vērā Sovāžas lietai līdzīgus gadījumus, kuros sieviete no vardarbības ir cietusi ilgā laika posmā.

Sovāžas lieta, šķiet, jau ir ietekmējusi citu šādu gadījumu izskatīšanu. Četras dienas pēc Olanda paziņojuma par Sovāžas soda mīkstināšanu kādā citā līdzīgā lietā Bernadete Dimē (59), kura 2012. gadā nāvējoši sašāva vīru pēc 40 gadus ilgušas vardarbības, saņēma nosacītu piecu gadu cietumsodu.

Sovāžai joprojām ir jāpavada seši mēneši apcietinājuma centrā, kur viņas stāvokli izvērtēs speciālisti. Taču viņas advokāti saka – Sovāža pirmoreiz jūtas patiešām brīva.

Ģenerāltīrīšana

Posted on marts 16, 2016 by - Tēma

Tuvākajā laikā VID ģenerāldirektorei jāīsteno augstākās vadības rotācijas un kopā ar iekšējo kontroles dienestu jāizvētī aptuveni 100 cilvēku «melnais saraksts». Ināra Pētersone gatava rīkoties, bet atzīst – pie krēsla neturas un vēlas lēmumus pieņemt patstāvīgi

Valsts ieņēmumu dienesta namam Rīgā, Talejas ielā 1, logi ir vai nu melnā, vai baltā rāmī. Jo augstāks stāvs, jo mazāk balto logu. «Es neesmu paskatījusies, kādi man ir lodziņi,» VID ģenerāldirektore Ināra Pētersone pasmaida par sociālos tīklus aplidojušo joku saistībā ar tā dēvēto VID darbinieku «melno sarakstu» – ka baltie logi esot godīgajiem, bet melnie negodprātīgajiem ierēdņiem.

Nekāds joks gan nav situācija VID, kas izveidojusies pēdējo mēnešu laikā. LTV raidījumos De facto un Aizliegtais paņēmiens pievērsta pastiprināta uzmanība VID finanšu policistiem – intervēts kāds PVN izkrāpšanas shēmās iesaistīts cilvēks, kas stāstījis par VID finanšu policistu iesaisti noziedzīgās shēmās, kamēr tiesībsargi tam pierādījumus nav spējuši savākt. Analizētas arī VID finanšu policistu amatpersonas deklarācijas, kur daļa darbinieku uzrāda ievērojamus skaidras naudas uzkrājumus, kā arī plašāk pētīti nu jau bijušā VID izmeklētāja Roberta Dirnēna un viņa ģimenes locekļu naudas darījumi. Dirnēns pērnā gada nogalē pameta darbu VID, bet pirms tam viņš no mātes skolotājas saņēmis mantojumu – pusmiljonu ASV dolāru skaidrā naudā. Šī informācija izraisījusi plašu rezonansi sabiedrībā, paskaidrojumus par VID notiekošo pieprasījusi arī finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola (ZZS). Viņa ir pirmā ZZS ministre, kas pēc vairākiem gadiem no Vienotības pārņēmusi Finanšu ministrijas vadību. 

Tā kā FM pārraudzībā ir arī VID, ministre nākusi ar virkni priekšlikumu «VID sakārtošanai» pēc tam, kad Pētersone informējusi par VID pašu paveikto negodprātīgo darbinieku izskaitļošanā.

«Situācija ir tuvu traģiskai. Tādā ziņā, ka tas korupcijas perēklis ir gana dziļš,» uzskata ministre. Precīzi, cik daudz «iespējami negodprātīgo» darbinieku VID strādā, ne viena, ne otra amatpersona neatklāj, taču pēdējo mēnešu notikumi raisījuši dažādas spekulācijas par to, kā jānotiek VID attīrīšanai.

Cik garš ir melnais saraksts?

VID ģenerāldirektores amatā Ināra Pētersone ir divus gadus un piecus mēnešus – kopš 2013. gada oktobra, kad uz viņas apstiprināšanu amatā uzstāja tā brīža finanšu ministrs Andris Vilks (Vienotība), par to nonākot konfliktā ar partijas līderes Solvitas Āboltiņas komandu, kas vairāk šajā amatā vēlējās redzēt pašreizējo Pētersones vietnieku Kasparu Čerņecki.

Pētersone uzsver, ka viņas vadītajā iestādē cīņa ar iespējami negodprātīgajiem darbiniekiem notiekot nepārtraukti. VID rīcībā ir programma fizisko personu nodokļu samaksas uzraudzībai, tāpēc jau pagājušā gada 3. martā Pētersone uzdevusi kontroles pārvaldei «izlaist» caur šo programmu arī VID darbinieku deklarācijas. Pēc šīs pārbaudes pērn 16. septembrī izkristalizējās 173 darbinieku saraksts, kuru ieņēmumu, darījumu un nodokļu samaksas izpētei nepieciešama pastiprināta analīze. «Tur ir mantojumi, dāvinājumi, kur ir augsts risks, tur ir aizņēmumi, arī aizdotā [nauda], tur ir skaidrās naudas uzkrājumi [virs 5000 eiro],» Pētersone apraksta pazīmes, pēc kurām darbinieki ierindoti šajā sarakstā. 

Tālāk ar sarakstu strādājuši speciālisti, pētot katra darbinieka gadījumu atsevišķi – kur nepieciešams, veicot operatīvās darbības, iedziļinoties ģimenes locekļu rocībā, izpētot draugu loku. «Amatpersonām, tāpat kā bagātām personām, uz sava vārda ir ļoti maz kas [reģistrēts], ir civillaulībā esošajiem, ir mātes, tēvi, brāļi utt. Mēs neaprobežojamies tikai ar viņu deklarāciju pārbaudi, bet pārbaudām arī visu pārējo,» stāsta Pētersone.

No 173 saraksta cilvēkiem pagājušās nedēļas beigās slēgtas lietas 56 cilvēkiem, «kuri ar dokumentiem pierādīja, ka tur viss ir O.K.», stāsta Pētersone. Viena cilvēka lieta nosūtīta nodokļu auditam, ar pārējām tiek strādāts. Pēc viņas teiktā, VID jau gadiem cīnoties ar visu veidu negodprātīgajiem darbiniekiem – tur, kur ir iegūti pierādījumi par pārkāpumiem pienākumu veikšanā, ir vai nu disciplinārlietas, vai krimināllietas. Viņa uzsver, ka šis darbs notiek neatkarīgi no mediju intereses un tam nav saistības ar nesen publiskoto VID Finanšu policijas darbinieku deklarāciju analīzi. «Es pati esmu likusi, un to mēs esam darījuši,» saka Pētersone.

Vai ir pamats domāt, ka pārējie vairāk nekā 100 VID darbinieki no šī saraksta pārkāpj likumu? Pētersone tiešu atbildi nesniedz, skaidrojot: «Ir atsevišķi cilvēki, kas nonākuši mūsu redzeslokā, par to esam informējuši arī ministri. Sākotnējā ministres interese bija par Finanšu policiju, ņemot vērā [LTV] sižetu, bet mēs vēlreiz skrupulozi apzinājām dažādu informāciju, lai varētu saprast, vai tas ir tikai attiecībā uz Finanšu policiju vai vēl kaut kur.» Viņa uzsver, ka VID iekšējās drošības daļas rīcībā ir uzkrāta informācija. «Tā jāizstrādā, jānovēro virkne cilvēku, lai pārliecinātos, vai tur ir šis sastāvs – uzsākt vai nu kriminālprocesu, vai sagatavot ziņojumu disciplinārlietas sākšanai». «Tas ir nepārtraukts darbs, jo, ja būtu konkrēti pierādījumi, tas jau būtu sākts.» Cik šādu cilvēku ir, VID ģenerāldirektore skaidri neatbild, tikai norāda: «Mēs pat nerunājam par simt. Ir būtiski mazāk.» Lai arī pagājušā nedēļā medijos parādījās informācija, ka «melnajā sarakstā» varētu būt 29 cilvēki, Pētersone to neapstiprina, tas «ne tuvu» neatbilst patiesībai.

Ko iesāks tālāk, ja pārbaužu rezultātā pierādījumus likumu pārkāpumiem savākt neizdosies, bet šaubas par darbinieku godaprātu nebūs kliedētas? «Pirmkārt, es sabiedrībai varu apsolīt un to es arī darīšu, un tie ir mani principi – tur, kur būs juridisks pamatojums, uzreiz atbrīvoties [no šiem darbiniekiem]! Protams, būs tiesvedības, bet es par to neuztraucos,» saka Pētersone. Savukārt gadījumos, kur pierādījumu nebūs, bet viņai būs šaubas «par vismaz vairāk nekā 50%» un runa būs par sensitīviem amatiem, Pētersone sola «vismaz tiktāl viņus pārrotēt, pārbīdīt, kur vismaz netiek pie tās informācijas, par kuru noziedzīgajai pasaulei varētu būt interese». 

Noslēguma fāzē esot darbs pie «sensitīvo amatu saraksta» – par tādiem amatiem tiks atzīti VID Finanšu un Muitas policijas, kontroles pārvaldes, nodokļu un strīdu izskatīšanas pārvaldes darbinieki, kas gatavo VID ģenerāldirektores lēmumprojektus, atsevišķi amati nodokļu pārvaldē, kuru pārziņā ir PVN pārmaksas un atmaksas jautājumi, un citi. 

Pēc Pētersones sacītā, šādu statusu varētu noteikt kādiem 1000 amatiem no kopumā aptuveni 4000 iestādes darbavietām. Tāpat Pētersone pauž cerību, ka arī valsts drošības iestādes stingrāk raudzīsies uz pielaižu piešķiršanu darbam ar valsts noslēpumu saturošu informāciju, kas nepieciešama VID darbiniekiem, un savus pienākumus attiecībā uz korupcijas izskaušanu veiks Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs. «Daudzas lietas esam izdarījuši pa šiem gadiem no sistēmiskās puses – gan reģistri, gan pasākumi, bet man ir svarīgi, lai tas nav kā izkārtne skaisti plauktiņā salikta, bet reāli dzīvē strādā,» saka Pētersone. Viņa uzsver, ka dienests pats rīkojas, taču «ir svarīgs arī ārējais novērtējums, lai man palīdz».

Rotēt vai nerotēt?

Reaģējot uz VID sniegto informāciju, finanšu ministre Reizniece-Ozola uzdevusi līdz 1. maijam veikt vadošo amatpersonu rotāciju. Amati esot jāmaina Finanšu policijas priekšniekam Kasparam Podiņam, Muitas policijas priekšniekam Edijam Ceipem, nodokļu parādu piedziņas pārvaldes priekšniekam Marjanam Burijam un nodokļu kontroles pārvaldes priekšniecei Ivetai Buškevičai un viņu vietniekiem. Ministre pieļauj, ka šo sarakstu var papildināt, «ja Pētersones kundze uzskata, ka vēl kādā citā [amatā] nepieciešams rotēt kā vienreizēju pasākumu, lai noņemtu bažas, ka te izveidojušās ilgāka laika korporatīvas saites ar, iespējams, negodprātīgiem uzņēmumiem».

«Esmu apsolījusi Pētersones kundzei maksimālu atbalstu VID sakārtošanā. Alternatīva nedarīt neko šobrīd nav pieejama. Vismaz pēc tās informācijas, kas ir nodota manā rīcībā – cik liels skaits iespējami negodprātīgu cilvēku strādā šajā struktūrā -, problēmas ir ļoti nopietnas. Ar to ir jātiek galā,» saka Reizniece-Ozola.

Ministres uzdevums gan rada bažas, vai pārmaiņu rezultātā nenotiks to cilvēku atgriešanās ietekmīgos amatos, kas jau bijuši tajos agrāk, kad VID muitas kriminālpārvaldi vadīja aizdomās par koruptīviem noziegumiem turētais Vladimirs Vaškevičs. Šīs aizdomas rada fakts, ka «rotējamo saraksts» ir salīdzinoši īss un nav lielu manevra iespēju, ja vērtē amatpersonas atbilstoši viņu pieredzei un zināšanām. Turklāt VID arī dažādos zemākos amatos darbu turpina cilvēki, kas savulaik iezīmējās sadarbībā ar Vaškeviču, taču pēc apsūdzības celšanas viņam turpināja darbu VID. 

Pētersone uzsver, ka viņas rīcībā neesot nonākusi nekāda informācija no KNAB, kas liecinātu par tiešu vai netiešu VID darbinieku līdzdalību Vaškeviča iespējamos noziegumos. «Es nevaru visu laiku šiem cilvēkiem vilkt [līdzi], ka man jāpadzen [viņi] kaut kur,» saka VID ģenerāldirektore. «Es vienkārši mēģinu nolikt viņus tā, lai var mazāk ietekmēt šo noziedzīgajai pasaulei interesējošo sadaļu,» viņa skaidro un atgādina, ka 2009. un  2010. gada reorganizācija VID jau centās meklēt risinājumus attiecībā uz cilvēkiem, par kuriem bijušas bažas, bet nekādi pierādījumi no «Vaškeviča laikiem». Ja visi cilvēki, kas Vaškeviča laikā kopā strādājuši, būtu jāatlaiž, darbs VID būtu jāpamet ap 1000 cilvēku, tajā skaitā arī Pētersonei pašai. 

VID ģenerāldirektore arī atturīgi vērtē iespēju, ka amatus VID varētu atgūt tādi darbinieki, kas pametuši VID, – tas būtu iespējams tikai tad, ja būtu vakances, bet vadošajiem amatiem tādu šobrīd nav. Izņēmums ir muitas pārvaldes priekšnieka amats, ko līdz šim ieņēma Tālis Kravalis, bet šobrīd viņš atbrīvots. Ja šis lēmums stāsies spēkā (amatpersona to vēl var apstrīdēt ministram), teorētiski šis amats kļūs vakants, taču arī tam Pētersone sola izraudzīties tikai tādu cilvēku, ar kuru redz iespēju sastrādāties. «Ja man būs lemts vadīt iestādi tad, kad vajadzēs lemt par šo krēslu, tad es noteikti vērsīšos Valsts kancelejā, lai piesaista ārēju [personāla atlases] kompāniju jauna, spējīga vadītāja piemeklēšanai, jo mums ir vajadzīgas, kā saka, jaunas asinis,» saka Pētersone. Šobrīd konkrētus ieteikumus tam neesot saņēmusi, nekādas norādes neesot devusi arī ministre, nedz arī kādi konkrēti priekšlikumi nākuši no bijušajiem VID vadītājiem, kas pēdējā laikā izrādot pastiprinātu interesi par VID notiekošo. 

Nesen uz tikšanos, «lai apskatītu jauno VID māju», pie Pētersones bijis Dzintars Jakāns, ar VID vadītāju sazinājusies arī Nelija Jezdakova, savukārt regulārus kontaktus Pētersone uzturot ar Kārli Ketneru, kurš arī salīdzinoši nesen atgriezies valsts pārvaldē jau kā Veselības ministrijas amatpersona. Taču, lai arī kādi ieteikumi būtu no malas, Pētersone apliecina – lēmumus pieņemot pati.

«Teikšu atklāti, es neuztraucos par savu krēslu. Ja vajadzēs aiziet, es aiziešu, bet es nemocīšos ar ieliktu [muitas] vadītāju, uz kuru nevaru paļauties un kuram nav redzējuma,» saka Pētersone. Viņa papildina: «Esmu laikam pietiekami stūrgalvīga. Es uzklausu daudzus, bet šo darbu darīšu patstāvīgi. Ja būšu kļūdījusies, tad tā ir mana atbildība.»

Pamatu satraukumam par dažādu interešu grupu rosinātām izmaiņām VID neredz finanšu ministre, kura nāk no partijas Latvijai un Ventspilij, ko vada smagos noziegumos apsūdzētais Ventspils mērs Aivars Lembergs. «Tā ir Pētersones kundzes izvēle, un tas ir viņas priekšlikums, kādas precīzi tās rotācijas būs. Es šobrīd nesaku priekšā, uz kurieni,» saka ministre. Viņa uzsver – nekādas kandidatūras nevienam amatam neesot nosaukusi un, lai izvairītos no jelkādām bažām par jauno vadītāju piemērotību, pirms viņu apstiprināšanas konsultēsies ar valsts drošības iestādēm. «Ja runa ir par kādām spekulācijām vai baumām, kas pēdējā laikā palaistas par kādām personālijām no Tautas partijas vai citurienes, kas, iespējams, varētu atgūt amatus VID, es to vērtēju kā provokāciju un mēģinājumu diskreditēt visu šo VID sakārtošanu,» saka Reizniece-Ozola. 

Arī Lembergs nekādus ieteikumus vai uzdevumus viņai neesot paudis. «Nepiedalās ar padomiem, un es arī neesmu lūgusi nekādus padomus šajā jautājumā,» saka ministre. «Es jau esmu paudusi savu nostāju – man ir uzdots jautājums, vai es spēšu būt pietiekami neatkarīga finanšu ministres darbā. Līdz šim esmu spējusi būt neatkarīga un uzskatu, ka varu un gribu turpmāk būt patstāvīga lēmumu pieņemšanā.»

Tuvākā pusotra mēneša laikā Pētersonei ir jāveic gan atbildīgo amatpersonu rotācija, gan arī jāpanāk iespējami negodprātīgo VID darbinieku aiziešana. VID vadītāja ir apņēmības pilna risināt šos jautājumus, norādot arī uz ieguvumu no pašreizējās situācijas – beidzot aktualizējušies vairāki būtiski jautājumi, to skaitā par valsts amatpersonu deklarāciju kontroli, skaidras naudas uzkrājumiem, apspriestas arī jaunas iniciatīvas amatpersonu stingrākai uzraudzībai. Par konkrētām pārmaiņām pašas vadītajā iestādē viņa pagaidām priekšlaicīgi nerunā, lai noņemtu spriedzi VID iekšienē. «Jebkurā gadījumā, izmantojot šo iespēju, rotāciju attiecībā par darbiniekiem es noteikti paplašināšu [ārpus četriem nosauktajiem amatiem],» pauda Pētersone. 

No VID vadītājas teiktā noprotams, ka rotācija vairāk varētu skart tos cilvēkus, kas savos amatos ir ilgāku laiku, mazāk tos, kas salīdzinoši nesen pilda savus pienākumus.

Slepens izlīgums

Posted on marts 16, 2016 by - Analīze

Pieci miljoni dolāru kuģniecības «konsultantiem», kas saistīti ar naudas atmazgāšanas shēmām un Lemberga ģimeni – vai skandāls klusi noslēdzies?

Ar mierizlīgumu, kura detaļas netiek publiski atklātas, beigusies Latvijas kuģniecības (LK) meitaskompānijas Latmar tiesvedība par daudzmiljonu krāpniecības shēmām, kurā savulaik kā atbildētājs iesaistīts arī jaunais LDz šefs Edvīns Bērziņš. Šonedēļ, 15. martā, Jūrmalas tiesnese Ilze Freimane ir apstiprinājusi šo izlīgumu, taču skandalozajai lietai ir gandrīz desmit gadus sena vēsture, kuru vērts atgādināt.

Lietas galvenie notikumi risinājušies, kad Edvīns Bērziņš bija LK juridiskās nodaļas vadītājs, bet Andris Linužs un Raivis Veckāgans – uzņēmuma viceprezidenti. Libērijā reģistrētā LK meitaskompānija Latmar Holdings Corporation (Latmar) 2007. gadā noslēdza līgumus ar kuģu būvētaju Hyundai Mipo Korejā, uzticot tai četru tankkuģu būvi. Finanšu krīzes iespaidā 2008. gada rudenī Latmar centās šos līgumus grozīt, divu tankkuģu vietā pasūtot cita tipa kuģus. Vienošanās panākta tikai 2009. gada oktobrī un decembrī parakstīti kuģu pārbūves līgumi. Taču 2010. gada decembrī notika izmaiņas LK, kontroli pārņēma starptautiskā Vitol Group un tad atklājās krāpšanas shēma – izmantojot viltus konsultācijas līgumus ar ārzemju firmām, no Latmar izkrāpti aptuveni pieci miljoni ASV dolāru.

Latmar vērsās Londonas tiesā pret 11 fiziskām un juridiskām personām, to skaitā arī Edvīnu Bērziņu. Prasībā teikts, ka LK amatpersonas noslēgušas līgumus ar divām firmām – Anglijas uzņēmumu Media Focus, kuram pārskaitīti kopumā 420 000 eiro, un Austrijas uzņēmumu Arindal Beteiligungsverwaltungs GMBH (Arindal), kuram vairākos maksājumos samaksāti kopumā 4,8 miljoni ASV dolāru. Latmar apgalvo, ka šīs firmas konsultācijas par kuģu būvi nav sniegušas, par to tiesā liecina arī finanšu konsultants no Maskavas un Korejas kuģu brokeri, kuri sarunās piedalījušies. Tāpēc Latmar pret 11 atbildētājiem cēla prasību par sazvērestību un krāpšanu, ar kuru kompānijai radīti zaudējumi. 

Naudas atmazgātāji

Piesaistītie konsultanti ir tā sauktās pastkastītes firmas. Media Focus konti neuzrāda nekādu ekonomisko aktivitāti, un tajā nestrādā cilvēki, kuri varētu konsultēt kuģu būves jautājumos. Uzņēmuma gada pārskati par 2009. un 2010. gadu rāda līdzekļus divu britu mārciņu apmērā. 

Pārskatā piezīmēts, ka uzņēmums darbojies kā kādas personas pārstāvis. Aizdomīgi izskatās laika līnija – 2009. gada decembrī, kad starp Latmar un Media Focus vēl nav nekādu raksteida līgumu, LK viceprezidents Veckāgans no Gmail.com reģistrēta e-pasta saņēmis 420 000 eiro lielu rēķinu un nākamajā dienā LK grāmatvedībai lūdzis uzņēmumam samaksāt avansu – 100 000 eiro. Prasībā atreferēta atbildētāju sarakste, kurā lasāms, ka 2009. gada 16. decembrī LK juridiskās nodaļas vadītājs Edvīns Berziņš saņēmis abu uzņēmumu līguma projektu, taču gala līgums datēts ar agrāku laiku – 20. oktobri. No Media Focus puses līgumu parakstījusi valdes locekle Lana Zamba, taču šī kundze līdz pat 29. novembrim nebija iecelta par Media Focus amatpersonu.

Par Zambu rakstījuši dažādi pasaules mediji, atspoguļojot naudas atmazgāšanas shēmas. Ukrainā dzimusī Zamba ir Kiprā dzīvojoša jogas instruktore, kura bijusi desmitiem uzņēmumu direktore Kiprā, Lielbritānijā un Austrumeiropā. Skaļākā lieta saistīta ar viņas vadīto ārzonas firmu Nomirex Trading, kurai bija konts Trasta komercbankā. Krievijas mediji vēsta, ka Nomirex izmantota naudas atmazgāšanai, tajā skaitā iesaistīta Krievijas valsts budžeta naudas izkrāpšanas shēmā, ko atmaskoja jurists Sergejs Magņitskis – viņam šis atklājums maksāja dzīvību, mīklainos apstākļos viņš mira cietumā.

Ar otru Latmar shēmā iesaistīto Austrijas firmu Arindal arī it kā slēgti līgumi par konsultācijām kuģu būvē. Anglijas tiesas materiāli liecina, ka 2008. gada decembrī Bērziņš savam padotajam juristam nosūtīja Arindal līguma projektu, liekot sadalīt piecos atsevišķos līgumus. Šos līgumus tālāk saņēma un parakstīja Linužs. Tajā pašā dienā, 23.decembrī, no Latmar konta Arindal pārskaitīti pieci maksājumi, katrs 960 000 dolāru apmērā. Šo notikumu laikā Arindal akcijas 100% piederēja Jakobam Hiršbekam, kurš medijos un Latmar prasībā nodēvēts par Ventspils mēra Aivara Lemberga ģimenes trastu pilnvaroto.

Londonas tiesā izskatītā lieta liecina, ka LK viceprezidenti Linužs un Veckāgans iesaistīja juridiskās nodaļas vadītāju Bērziņu visos līgumu dokumentos, kas saistīti ar Media Focus un Arindal. Piemēram, Veckāgans kādā sarakstē norāda: «Šajā jautājumā pievieno e-pastu sarakstei mūsu juristu Edvīnu, jo viņš ir tas, kas mūsu galā visu pārbauda.»

Londonas tiesvedības iznākums šajā lietā ir miglā tīts, to nekomentē neviena no pusēm. Advokāts Kārlis Tračums, kurš Latvijā pārstāv Latmar, atbild lakoniski: «Minētajā tiesas procesā, kurā iesaistīts LK meitasuzņēmums Latmar, puses ir panākušas izlīgumu. Izlīguma noteikumi ir konfidenciāli.» 

Taču no Ir rīcībā esošā Londonas tiesas apelācijas sprieduma, kurš datēts ar 2013. gada 17. janvāri, ir noprotams – tiesas lēmums LK bijušajiem vadītājiem nav bijis labvēlīgs, savukārt apelācijas tiesa bija noraidījusi viņu iebildumus, ka  šī lieta vispār neesot bijusi piekritīga Anglijas tiesai.

Līdz ar to 2013. gada 19. augustā Jūrmalas tiesa nolēma atzīt un izpildīt Londonas tiesas nolēmumu, nosakot, ka trim atbildētājiem – Bēziņam, Linužam un Veckāganam – jāsamaksā Latmar ārzemju tiesāšanās izdevumi un ar šo lēmumu apķīlāta arī atbildētāju manta par summu, kas tuva prasītajai. Proti, Bērziņam jāsamaksā 145 000 mārciņas, bet abiem pārējiem pa 195 000.

Tomēr kopš 2013.gada situācija atkal ir mainījusies – puses tagad panākušas izlīgumu, kura saturu rūpīgi tur noslēpumā.

Pārmaiņas tranzīta mugurkaulā

Posted on marts 16, 2016 by - Intervija

Jaunais Latvijas dzelzceļa vadītājs Edvīns Bērziņš, kurš amatā nomainījis korupcijā aizdomās turēto Uģi Magoni, sola Latvijas tranzīta mugurkaulu padarīt caurskatāmāku. Tikmēr slepenības migla sedz izlīgumu par daudzmiljonu krāpšanas tiesvedību, kurā Bērziņš bijis viens no atbildētājiem

Apsveikumu pušķis vīst vāzē uz grīdas, mantas rūpīgi sapakotas kastēs – uz desmitkārt lielāko bijušā Latvijas dzelzceļa (LDz) šefa Uģa Magoņa kabinetu jaunais uzņēmuma vadītājs Edvīns Bērziņš vēl nav pārvācies. Esot pieradis pie tehnoloģiju izmantošanas, tāpēc vispirms telpas atbilstoši pielāgošot.

Bērziņš LDz valdē ir kopš 2011. gada, kad Satiksmes ministrijas stūre nonāca ZZS pārziņā. Iepriekš viņš vadīja Latvijas kuģniecības juridisko nodaļu, strādāja kompānijas valdē un bija amatpersona virknē citu saistīto uzņēmumu, tāpēc viņu mēdz dēvēt par vienu no daudzajiem «Lemberga menedžeriem». Saistībā ar darbu kuģniecībā Bērziņš bija arī iesaistīts tiesvedībās par iespējamām daudzmiljonu krāpšanas shēmām, taču intervijā Ir uzsver – nekādu pretenziju pret viņu juridiski vairs nav.

Tikko apstiprināts amatā, steidzāties uz Maskavu. Ar ko tikāties?
Apstākļi sakrita tā, ka piecos vakarā [25. februārī] akcionārs mani apstiprināja valdes priekšsēdētāja amatā un bija jau ieplānots brauciens uz Maskavu nākamajā rītā, lai tiktos ar Krievijas dzelzceļa operatīvajiem darbiniekiem un viceprezidentiem. Būtībā mērķis bija saprast, kāda ir situācija Krievijā ar kravām konkrētajā brīdī. Kravu apjoms [LDz šogad] aptuveni ir mīnus 20%, tajā skaitā arī no Krievijas puses. Konstatējām, ka iemesli nav savstarpējās dzelzceļa attiecības – tās vienmēr ir bijušas labas. Ņemot vērā rubļa kursa zemo līmeni, [pārvadājumu] cena krietni palielinās – viņiem ir izvēle vest ogles uz Latvijas ostām, kur ir noteikts konkrētais tarifs dolāros, vai gaidīt labākus laikus un kraut ogles turpat, kur iegūtas, vai pārorientēt uz citurieni. Globāli skatoties, tas ir viens no iemesliem, kāpēc šīs kravas nāca mazāk uz Latviju.

Pēdējās dienās situācija ir krietni uzlabojusies. Uz Latvijas pusi martā plānots 8000 kravu, no tām 5000 ogļu kravu. Ir būtiski sadarboties dzelzceļiem, lai vilcieni var pēc iespējas ātrāk veikt distanci. Mēs zinām, ka krava var ceļā pavadīt 15 dienas un var atnākt arī pa trijām dienām. Atkarībā no tā, kā notiek robežšķērsošana, cik ilgu laiku prasa muitas dokumentu nokārtošana. Viens no punktiem, kur operatīvi sadarbojamies, ir elektroniskā dokumentācija – ejam uz to, lai nākotnē vilcienu nepavadītu ar papīra dokumentiem. Piemēram, 300 automašīnu var stāvēt uz robežas, bet vilcieni – tikko viens aizņem galveno ceļu, tā neviens cits nevar pabraukt garām. Ir ļoti būtiski organizēt šo plūsmu – Latvijā ienāk 2000 vagonu diennaktī, jābūt precīzai organizācijai, lai nebūtu dīkstāves.

Tātad rubļa zemā vērtība ir galvenais faktors, kapēc ir kravu kritums par 20%?
Tas ir viens. Otrs – naftas produktu un ogļu zemā cena. Būtisks apstāklis – Krievija ir attīstījusi savu infrastruktūru, lai kravas vestu caur savām ostām. Bet es nebūtu tik pesimistisks, jo kravu plūsmai ir arī sezonāls raksturs. Piemēram, graudu kravas neiet ziemas mēnešos.

Sadarbībā ar Krievijas dzelzceļu nekas nav izmainījies. Tuvākajā laikā protokola dienesti man gatavo tikšanos ar Krievijas dzelzceļa vadītāju, jo todien, [kad biju Maskavā], viņš bija Sočos un nebija iespējams viņu fiziski satikt. Labprāt aizbraukšu uz Maskavu, bet ar lielu prieku viņu ielūgtu arī uz Latviju, īpaši ņemot vērā, ka viņam ir Latvijas saknes. Mēs varētu parādīt, ka dzelzceļa infrastruktūra ir ļoti labā kārtībā.

Vai Maskavā tikāties arī ar bijušo Krievijas dzelzceļa vadītāju Vladimiru Jakuņinu?
Nē, ar Jakuņina kungu netikos un arī neredzēju.

Kāpēc nebraucāt uz Maskavu ar vilcienu?
Esmu braucis ar vilcienu uz Maskavu. Šajā reizē laika grafiks bija vienīgais iemesls [lidot].

Pirms pāris gadiem satiksmes ministrs izteicās, ka ātrgaitas vilciens uz Maskavu ir lielāka prioritāte par Rail Baltica. Kāds ir jūsu viedoklis – vai šobrīd šāds projekts būtu īstenojams?
Esam analizējuši, kā paātrināt esošo vilcienu [gaitu] – varbūt par divām stundām, samazinot laiku uz robežas. Par ātrgaitas vilcienu – tā pašreiz noteikti nav prioritāte un pat darba kārtības jautājums.

Kā vērtējat Rail Baltica nepieciešamību un lietderību?
Es laikam esmu pēdējais cilvēks, no kura gaidīt atbildi, ka nē, nav lietderīgi. Biju pirmais kopuzņēmuma vadītājs [RB Rail no 2014. gada novembra] šī projekta realizācijai. 

Nebija viegls darbs, jo starp trim Baltijas valstīm pēdējo 25 gadu laikā, kopš esam neatkarīgi, Rail Baltica ir vienīgais veiksmīgais kopīgais projekts līdz šim. Es redzu tikai pozitīvas iespējas, tajā skaitā Latvijas dzelzceļam attīstīties – sinerģiju, kas būs iespējama ar abiem sliežu platumiem.

Ko vēlaties izdarīt LDz vadībā?
Infrastruktūra dzelzceļam ir teicamā stāvoklī. Pavisam noteikti kompāniju gribas pārvērst par labāk pārvaldīto kompāniju Baltijas valstīs. Tam ir visas iespējas – esmu minējis desmit gadus, tas ir maksimālais termiņš. Viens no galvenajiem uzdevumiem ir parādīt jebkuram sabiedrības loceklim, ka LDz ne tikai vārdos, bet arī darbos ir tranzīta biznesa mugurkauls Latvijas tautsaimniecībā. Un ap šo mugurkaulu ir iespējami daudzi dažādi valstiskie, privātie biznesi, kur cilvēki pelnītu naudu, sabiedrība un valsts pelnītu. Būtībā pagriezt atklātības virzienā mūsu procesus.

Mēs pieņēmām lēmumu pirms diviem gadiem – pilnīgi izmainījām mājaslapas dizainu un satura pieejamību. Pašreiz jūs varat atrast jebkuru informāciju arī par pagājušā mēneša ieguvumiem, zaudējumiem, kravu apjomu, finansiālo plūsmu internetā bez jebkādiem  ierobežojumiem. Kad pētnieki analizēja atklātības pieejamību, vidējais līmenis starp Top 500 [uzņēmumiem] bija 48%, bet mums bija 91,2%. Viens no maniem mērķiem – gribu būt atklāts, caurskatāms, lai ir redzami visi iepirkumi, to kārtība. Nākamais solis – tikko pagājušajā nedēļā pieņēmām pretkrāpniecības politiku, ko prasām no sadarbības partneriem gan nodokļu samaksas jomā, gan caurskatāmības jomā. Šīs normas ir reāli jāiedzīvina, lai jebkurš cilvēks zina, kādas ir uzvedības normas gan LDz strādājošajiem, gan mūsu sadarbības partneriem.

Kā tas praktiski izpaudīsies? Piemēram, bija aizdomīgs iepirkums par dīzeļlokomotīvju piegādi, kur amatpersona aizturēta aizdomās par koruptīviem darījumiem, vai turpmāk LDz vai tās firmas vairs nepirks vilcienus no šī uzņēmuma?
No prettiesiskām rīcībām neviens uzņēmums un neviena sabiedrība nav aizsargāta, bet ir darbību kopums, kas palīdz maksimāli izsargāties no šādiem darījumiem. Pēc šī gadījuma, ko jūs minējāt, veicām ārējos auditus. Pārkāpumi iepirkumu procedūrā nav konstatēti ne pēc satura, ne procesa viedokļa. Bet, lai izvairītos vēl papildus no šādiem riskiem, esam pieņēmuši lēmumu, ka visus iepirkumus, kas pārsniedz 140 tūkstošus eiro, veic LDz iepirkumu birojs. Pārceļam [šo funkciju] centralizēti.

Es negribu nodarboties ar populismu, bet ar precīzām lietām. Mēs skatāmies, kādas ir iespējas izvairīties no darījumu slēgšanas ar juridiskām personām, kurām ir apšaubāma reputācija. Tas, ko varam izdarīt – jebkura juridiska persona, slēdzot līgumu ar LDz vai meitassabiedrības kompānijām, paraksta apliecinājumu, ka tai nav bijis nekādu koruptīva rakstura darījumu pēdējo piecu gadu laikā, ka viņi atbilst visiem ētikas principiem, ko esam publicējuši. 

Mēs neesam tiesneši vai prokurori, bet varam lūgt šos apliecinājumus un, ja gadījumā ir iespējams juridiski konstatēt, ka apliecinājums nesatur pareizus faktus, tad ir iespēja neslēgt līgumu. Šeit ir priekšā smalks juridisks darbs, lai precīzi definētu šīs prasības, lai nebūtu otrs grāvis. Mēs gribam būt atklāti, iegūt maksimāli efektīvu, izdevīgu iepirkumu par lietām, kas mums vajadzīgas, bet negribam iekāpt otrā grāvī, kad mūs sāk apvainot, ka subjektīvi pieņemam lēmumus. Būtiskākais, lai visi zina spēles noteikumus un tie netiktu pārkāpti.

Vai jums bija pārsteigums Magoņa kunga aizturēšana ar pusmiljonu skaidrā naudā kontekstā ar aizdomām par koruptīviem darījumiem dīzeļlokomotīvju iegādē?
Pavisam noteikti. Es tajā brīdī vispār neatrados valstī. Biju ar ģimeni izbraucis, un, kad man drošības dienests nakts stundā zvanīja, tas, protams, bija liels, liels šoks.

Kā tas vispār varēja notikt, jūsuprāt?
Godīgi sakot, nav idejas, tās var būt tikai manas spekulācijas. Ir tikai zināms tas, ko prese ir rakstījusi, ko pats KNAB teicis. Mēs [uzņēmums] ar izmeklēšanas iestādēm sadarbojamies no pirmās dienas.

Jūsuprāt, šis dīzeļlokomotīvju iegādes darījums ir bijis izdevīgs dzelzceļam?
Pavisam noteikti – jā, arī paskatoties revīzijas vai audita dokumentus.

Iepriekšējais LDz vadītājs attīstīja personīgo biznesu Krievijā, vai jums arī ir šādi nolūki?
Man nav nolūka attīstīt personīgo biznesu ne Krievijā, ne kādā citā valstī, ne arī Latvijā. 

Kā Latvijas kuģniecības juridiskās nodaļas vadītājs pirms vairākiem gadiem bijāt viens no 11 atbildētājiem Londonas tiesā, kur prasību par naudas izkrāpšanu cēla kuģniecības meitasuzņēmums Latmar. Kāds bija šīs lietas iznākums?
Ir atcelta prasība no Latmar puses, uzskatot, ka nav nodarīti nekāda veida zaudējumi.

Vai jūs atzīstat savu dalību shēmās, kuras sākotnēji pārmeta Latmar?
Pirmkārt, tur nav nekādas shēmas, un to ir atzinis pats Latmar, ka nekādu pretenziju ne pret mani, ne pret… Par citām personām nezinu, bet pret mani nav.

Tomēr ar konkrētiem uzņēmumiem, piemēram, Media Focus, tika slēgts līgums ar atpakaļejošu datumu par pakalpojumiem, kurus viņi nav veikuši.
Domāju, ka tā nav patiesība. Vismaz darbs, kas bija atkarīgs no juridiskā viedokļa, bija precīzs, viss bija korekts, atbilstošs normatīvajiem aktiem, ko arī īstenībā prasītājs ir atzinis pašreizējā brīdī.

Jums ir zināms, kas ir šie uzņēmumi Media Focus un Arindal, ar kuriem slēgti līgumi?
Nav.

Kas tos atrada un uzrunāja, kādas konsultācijas viņi sniedza?
Nezinu.

Vai pats esat sazinājies ar šo uzņēmumu  pārstāvjiem, piemēram, Lanu Zambu?
Nezinu tādu. Zinu, ka viņi bija atbildētāji, bet nepazīstu, neesmu nekad redzējis.

Kāpēc tad 2013. gada 19. augustā Jūrmalas tiesa apmierināja britu tiesas rīkojumu par tur spriestā atzīšanu un izpildīšanu?
Tas nav pēc būtības, tas ir procedurāli – par advokāta izdevumiem. Ir atšķirības Anglijas un mūsu sistēmā. Anglijā tiesu izdevumi ir jāatlīdzina pēc katras darbības. Vienalga, kāda tā bijusi, – izskatīta lieta pēc būtības vai jautājums par drošības līdzekli. Latvijā ir tā – kad beigās ir spriedums, tad vainīgā puse arī sedz izdevumus. Pašreizējā brīdī būtībā finālā tas nozīmē, ka nekādu pretenziju ne šajā procesuālajā darbībā, kas bija Jūrmalas tiesā, nekādas pretenzijas pret mani nav. Es tikko biju pie Vitol, Latvijas kuģniecības prezentācijā, izdiskutējām jautājumus, un mums ir vislabākā sadarbība.

Kāda ir šī izlīguma būtība?
Ja skatāmies uz rezultātu – ka ne vienam, ne otram nav pretenziju par darbībām, kas bija šajā laika periodā.

Kāpēc tad jums ir jāmaksā 145 tūkstoši?
Man nav jāmaksā. Tas ir jau atcelts lēmums. Šāds lēmums neeksistē – saskaņā ar atcelto prasību, ka nevienam pret otru nav nekādu pretenziju, tajā skaitā pretenzijas par advokātu izdevumiem.

Mildronāta drudzis

Posted on marts 16, 2016 by - Analīze

Kamēr sportisti lauza galvas, kā turpmāk iztikt bez dopinga sarakstā iekļautajām zālēm, Grindeks piedzīvo lielu interesi par unikālo preparātu

Es nezināju! Tenisiste Marija Šarapova ir slavenākā, taču nebūt ne vienīgā sportiste, kam neveikli jātaisnojas pēc pieķeršanas dopinga testā – kopš 1. janvārī aizliegto zāļu sarakstā iekļauts Latvijā ražotais mildronāts jeb meldonijs, tas atklāts jau aptuveni simt sportistu organismā. Tik lielu «caurkritušo» skaitu sporta pasaule sen nav piedzīvojusi. Acīmredzot tas saistīts ar faktu, ka šīs zāles ilgstoši saglabājas organismā. Latvijas sportistu gan nav pieķerto vidū, un neviens kopš mildronāta aizliegšanas arī nav lūdzis atļauju to lietot medicīnisku indikāciju dēļ.

Lietojuši 80% mūsu olimpiešu

Meldonija iekļūšana Pasaules Antidopinga aģentūras (WADA) aizliegto vielu sarakstā nenāca kā zibens spēriens no skaidrām debesīm – jau visu pagājušo gadu zāles bija iekļautas aģentūras monitoringa programmā. WADA, kurā ietilpst antidopinga noteikumus ievērojošās pasaules valstis un visas sporta organizācijas un federācijas, pirms izlemt par zāļu aizliegšanu, tās testē.

Pērn nejaušas atlases kārtībā pārbaudot 8300 urīna analīžu paraugu, ko sportisti nodod dopinga kontrolei, meldonijs atklāts 182 reizes jeb 2,2% gadījumu. Pētnieki komentējuši, ka tik augsts pozitīvu analīžu līmenis ir reti sastopams un apliecina plašu medikamenta patēriņu sportistu vidū. Pērnā gada nogalē sekoja WADA lēmums: «Meldonijs iekļauts [aizliegto vielu sarakstā], jo ir pierādījies, ka sportisti to lieto, lai uzlabotu rezultātus.»

Ar šīm zālēm nav tā – iedzer un aizskrien, Latvijas Olimpiskās vienības (LOV) galvenā ārste Līga Cīrule noliedz, ka mildronātam piemistu dopinga «īpašības». Līdz aizliegumam tās lietojuši aptuveni 80% mūsu olimpiešu. Sirds veselības stiprināšanai tās izrakstītas arī Latvijas hokeja izlasei un daudziem citiem, galvenokārt izturības sporta veidu pārstāvjiem. Cīrule skaidro, ka mildronāts sportistiem treniņu procesā bija vajadzīgs, lai nerastos veselības problēmas, izmaiņas šūnās, sirds išēmija. Mildronāts pārslodzes brīžos atvieglo sirdsdarbību un neļauj šūnām nonākt skābekļa badā. «Zāles atļauj trenēties lielās slodzēs,» skaidro ārste. Tāpēc viņai bijis pārsteigums, ka preparāts nonācis WADA monitoringa programmā.

Latvijas Antidopinga nodaļas vadītājs Gatis Berķis stāsta – gada pirmajā pusē WADA publicē aizliedzamo vielu saraksta projektu, par kuru visas antidopinga organizācijas drīkst izteikties. Grindeks sagatavoja pētījumu, apliecinot – meldonija lietošana nepaaugstina sportiskos sasniegumus. Latvijas Antidopinga aģentūra pērn jūlijā to iesniedza WADA, taču 2015. gada septembrī aģentūras publicētajā jauno aizliegumu sarakstā mildronāts tomēr tika iekļauts. Grindeks un zāļu izgudrotājs Ivars Kalviņš joprojām uzskata, ka mildronāts nav dopings. Pirmo reizi zāļu plauktos tas nonāca 1984. gadā, un kopš tā laika medikamenta sastāvs nav mainījies.

Jāprasa speciāla atļauja

Gandrīz visas vielas dopinga sarakstā ir zāles. «Sportā aizliegti medikamenti,» skaidro Berķis. Taču nav tā, ka saslimšanas gadījumā sportists nedrīkstētu ārstēties. Piemēram, aizliegto vielu sarakstā ir pseidoefedrīns, kurš ir gandrīz visu pretsaaukstēšanās zāļu sastāvā. Berķis saka – sportistam jāizvēlas pareiza zāļu deva, lai nepārsniegtu pieļaujamo koncentrāciju.

Tenisiste Šarapova, atzīstoties mildronāta lietošanā, sacīja, ka zāles dzerot gandrīz 10 gadus medicīniskos nolūkos un vienkārši neesot zinājusi, ka tas ir WADA aizliegtais meldonijs. Berķis skaidro – sportisti arī aizliegtos medikamentus drīkst lietot ārstnieciskos nolūkos, bet tam vajadzīga speciāla atļauja. 

Sportisti pieprasa terapeitiskās lietošanas atļauju, aizpildot speciālu anketu, kurā norāda visu nepieciešamo informāciju, ārsta slēdzienu, izmeklēšanas rezultātus. Veselības ministrijas pakļautībā ir komisija, kas pieprasījumu izvērtē – ja aizliegtajai vielai ir alternatīva, tad jālieto tā. «Ja atļauja ir dota, sportists drīkst šīs zāles dzert, turpināt trenēties un piedalīties sacensībās,» saka Berķis. 

Pēc 1. janvāra  neviens Latvijas sportists šādu pieprasījumu attiecībā uz mildronātu nav iesniedzis. LOV ārste Cīrule gan atzīst, alternatīvas šīm zālēm nav. Tagad treniņu procesā uzmanīgi tiek sekots sportistu slodzēm, kuras atņemtā mildronāta dēļ atlētiem nav mazinājušās. «Grūti tik ātri izdarīt secinājumus, bet pagaidām sliktas izmaiņas neesmu redzējusi,» par sportistu veselību saka Cīrule.

Ilgi saglabājas asinīs

Kopš gada sākuma līdz pagājušajai nedēļai jau 99 pasaules sportisti pieķerti mildronāta lietošanā. Speciālisti spriež – tas tāpēc, ka šīs zāles ilgstoši paliek asinīs. Cīrule saka, pat divus mēnešus pēc lietošanas. «Mēs ar to rēķinājāmies, oktobrī visiem izziņojām un no 1. novembra vairs [mildronātu] nedevām,» saka ārste. Viņa pieļauj, ka sportisti citās valstīs nebija informēti, ka zāles tik ilgi saglabājas organismā. Pozitīvās dopinga analīzes lielākoties visiem pieķertajiem atlētiem bijušas janvārī. Taču sportisti nevar atrunāties, ka zāles iedzēruši 31. decembrī, kad tās vēl bija atļautas, saka Antidopinga komisijas vadītājs Berķis, jo par izmaiņām bija zināms senāk. Piemēram, atsevišķos sporta veidos ir aizliegts alkohols, autosportists nevar atnākt uz sacīkstēm reibumā un skaidrot, ka dzēris dienu iepriekš.

Šarapovas publiski teikto, ka par aizliegumu nav zinājusi, Berķis vērtē kritiski. «Nevar šādu informāciju nezināt!» Pasaules augstākā līmeņa sportistiem ir savs apkalpojošais personāls un ārsti, kuriem jāseko visiem noteikumiem. Lai uzzinātu, vai konkrētais medikaments ir sportā atļauts, pieejamas arī dažādas mobilās lietotnes, Latvijas antidopinga komisijā ir speciāls meklētājs.

Katru gadu aizliegto vielu saraksts mainās. Ir iespējams panākt vielas izņemšanu, taču šādi gadījumi nav bieži. Berķis saka – agrāk sarakstā bija iekļauts kofeīns, bet pirms pāris gadiem to atļāva. Pirms četriem gadiem stājās spēkā atvieglojumi astmas slimniekiem, atceļot terapeitiskās atļaujas inhalācijas preparātiem sportistiem ar šādu diagnozi. Tagad, ja astmas zāles lieto noteiktās devās, atļaujas nevajag. Arī Grindeks apņēmies cīnīties, lai mildronāts atkal būtu sportistiem atļauts – uzņēmums turpinās WADA skaidrot, kapēc meldonijam dopinga sarakstā nav vietas. 

Tikmēr lielā jezga kalpojusi arī kā mildronāta reklāma. Grindeks pārstāve Ilze Gailīte saka: «Mums ir pievērsta nebijusi pasaules mediju uzmanība, par mildronātu saņemam daudz jautājumu no veselības nozares profesionāļiem, ārstiem, farmaceitiem un, protams, pacientiem no visas pasaules.» Iepriekš produkta lielākais noieta tirgus bija Krievija, bet tagad interese ir arī no ASV, Kanādas, Austrālijas, Čīles, Brazīlijas un pat no Ekvadoras. Konkrēti mildronāta pārdošanas apjomi netiek izpausti, taču Grindeks kopējais gatavo zāļu pārdošanas apjoms 2015. gadā sasniedza gandrīz 75 miljonus eiro.

Stop!

Mildronāta aizliegšanas hronoloģija

2014. gada martā ASV Antidopinga aģentūrā saņemts  anonīms  ziņojums, ka Austrumeiropas sportisti lieto meldoniju, lai uzlabotu sniegumu.

2014. gada septembrī meldoniju pievieno Pasaules Antidopinga aģentūras WADA monitoringa programmai.

2015. gada pavasarī WADA saņem  pētījumu, kas liecina – veicot 8300 sportistu urīna paraugu testu, 182 atrastas meldonija pēdas.

2015. gada aprīlī WADA izveido jauno aizliedzamo vielu saraksta projektu ar mildronātu tajā.

2015. gada 30. septembrī oficiāli paziņo – mildronāts no 1. janvāra būs iekļauts  aizliegto vielu sarakstā.

Avots: Latvijas Antidopinga nodaļa

 

Aizmugure, kas balsta

Posted on marts 16, 2016 by - Pusdienās

Filmas Volontieri režisors Jānis Vingris atklāj sabiedrības līdzības Ukrainā un Latvijā un pastāsta, kāpēc latviešus uzskata par bezmugurkaulniekiem 

Gan jau Rīgā kādā ēstuvē var dabūt tādu boršču kā Kijevā – ar pamatīgu gaļas gabalu un krējuma pikuci, taču ne Andalūzijas sunī, kur pasniedz soļanku. Nez, kā borščs garšo Ukrainas karavīriem, kas to vāra katlā ierakumos, nodomāju, atceroties Jāņa Vingra nule pirmizrādi piedzīvojušās dokumentālās filmas Volontieri epizodi. Tajā brīvprātīgie Rodions un Ivans rāda boršča sauso sagatavi, ko karavīriem sūta sievietes, – paciņa ar kaltētiem dārzeņiem un gaļu paredzēta 10 litru ūdens katlam, cita – pieclitrīgajam. 

Runājot ar Vingri, kļūst skaidrs, ka lielā mērā Ukrainas brīvprātīgie paši noteica filmas stāstu, nevis iepriekš izdomāts scenārijs. Jānis par filmas tapšanu teic, ka viņa brauciens uz Ukrainu pērn bijis «uz dullo». Pirms tam Vingris tikai reizi bijis bruņota konflikta zonā – pirms vairākiem gadiem Kirgizstānas pilsētā Ošā, kur notika sadursmes starp kirgīziem un uzbekiem. Domu par Ukrainas filmu iedvesmojušas amerikāņu Vice News žurnālista Simona Ostrovska reportāžas no Ukrainas, kurām Jānis sekojis kopš kara sākuma 2014. gadā. «Man bija vēlme kaut ko līdzīgu darīt.»

Studijas Kaupo filma režisors Arvīds Krievs stāsta, ka Vingris aizrāvies ar militāro tematiku. Bet stāsts par tūkstošiem Ukrainas brīvprātīgo, kas nodrošinot karavīrus ar visu nepieciešamo, sākot no dārgām nakts redzamības ierīcēm, beidzot ar pārtiku un tualetes papīru, atnācis pats, kad Jānis tālāk par Austrumukrainas frontes aizmugures pilsētu un centrālo tranzīta punktu Dņepropetrovsku netika. Arī nozīmīgu vietējo kontaktu nav bijis, bet Latvijā žurnālistiem, kas pabijuši Austrumukrainas karstajos punktos, padomu nav prasījis: «Nebiju pazīstams, un man ir sajūta, ka tas varbūt ir tāds personisks noslēpums – ja esi kaut ko dabūjis, otram tik vienkārši negribi atdot.»

Dņepropetrovskā sapazinies ar vietējiem volontieriem. Taču iedomāto mērķi – nokļūt iespējami tuvāk frontei – neviens negribēja palīdzēt īstenot. «Jau otrajā dienā atskārtu, ka nebūs tā, kā esam izdomājuši.» Gāja dienas, Jānis sēdējis un klausījies brīvprātīgo stāstus. Tagad saka: «Var jau arī viņus saprast – atbildību, arī neuzticību, kas mēs tādi, ko darīsim ar uzfilmēto materiālu?» Soli pa solim veidojās uzticība. Pirmajā braucienā jūnijā Jānis uzfilmējis bēgļu centru, brīvprātīgo karavīru mācības, slimnīcu. Otrajā braucienā augustā gribēja piedalīties kara gūstekņu apmaiņā, bet tā pēdējā brīdī izjuka. «Var teikt tā, ka gandrīz nekas no tā, kas bija iecerēts, nesanāca. Toties sanāca kaut kas cits.» 

Lielākais atklājums un pārsteigums bija volontieri – cik plaša ir šī kustība Ukrainā. «Es zināju par ukraiņu brīvprātīgo bataljoniem, bet neko par brīvprātīgajiem. Ka sievietes pēc darba nevis iet mājās un skatās televizoru vai gatavo vakariņas, bet dodas uz skolas sporta zāli un pin aizsardzības tīklus vai gatavo sausās zupas paciņas. Ukrainas armija pašā sākumā bija ļoti bēdīgā stāvoklī.» Pa šo laiku armijas apgāde ir uzlabojusies. Arī ieroči. Valsts sākusi rūpēties. Bet sākumā Ukrainas karavīriem pat formas tērpu nebija, tos gādāja brīvprātīgie.

No volontieriem Ukrainā pēc diviem kara gadiem baidoties arī valdošā vara, īpaši no tiem, kuri atgriežas no frontes zonas. Jānis stāsta, ka tie pārsvarā ir jauni cilvēki, kuri var un grib kaut ko mainīt, viņiem nepatīk korumpētā Kijevas vara. «Tie puiši un meitenes runā un mēģina kaut ko panākt.»

Filmas pamatā ir divu brīvprātīgo – Rodiona un Ivana – ceļš pie karavīriem, vedot viņiem nepieciešamās lietas. Tas, kā filmā darbojas abi volontieri, pastāsta vēl kaut ko svarīgu par Ukrainu – par korupciju un valsts izzagšanu. Volontieri ātri sapratuši, ka bez stingrās uzskaites neiztiks, tāpēc, nododot simtiem eiro dārgas nakts redzamības ierīces vai ziedotāju sarūpētu militāro tehniku, tiek prasīti paraksti dokumentos, kaut tālumā dzirdami šāvieni. Dokumenti jāparaksta komandieriem, bet volontieri mantas aizved un nodod karavīriem, kam tās domātas. Turklāt to visu fiksējot foto un video, ievietojot Facebook, lai ziedotāji zina. «Tā ir diezgan ilga ņemšanās un neredzamā filmas daļa, kad laiks paiet gaidīšanā – pie kontrolposteņiem, komandieru durvīm.» Katrā no viņiem sēž padomju cilvēks, arī karavīri ziedotāju nopirktās lietas uztver kā savu īpašumu – tāpēc brīvprātīgo misija ir ieskaidrot, ka tad, kad viņš demobilizēsies, nāks nākamais, kam šo tehniku vajadzēs. «Pats neesmu redzējis, bet volontieri stāstīja, ka Kijevas lombardos varot nopirkt nakts redzamības ierīces.»

Vai jaunā Ukrainas vara ar prezidentu Petro Porošenko var apkarot korupciju? Ukraiņi Jānim teikuši, ka neuzticas varai, jo «viņi ir tādi paši, varbūt eiropeiski tendēti». Viņš pastāsta kāda volontiera piedzīvoto Ukrainas policijas atestācijas komisijā – atestētajam policistam, pēc volontiera domām, par pastrādātajiem noziegumiem pašam jau sen bijis jāsēž cietumā. «Tādi viņi tur ir – legālie noziedznieki,» noteic Jānis. Ir jaunie policisti, jaunas mašīnas, bet augšā sēž vecie kadri.

Vai frontes zonā nebija bail? «Bail bija pēc tam. Kad filmē, nav bail,» saka Vingris. «Filmēšanā tu nekad neizvērtē un neizbaudi to, ko dari», jāvēro pavisam kas cits – vai ir pareizā ekspozīcija, kur likt kāju, lai nekrīti ar visu kameru, utt. Nav laika domāt par bailēm. «Pēc tam gan, kad visu pārdomā, ir tā…,» novelk Jānis, «it sevišķi, kad braucām naktī pilnīgā tumsā. Ja ienaidnieks skatās termoiekārtās, tad redz, ka kustas silti ķermeņi. Nekas netraucē ar mīnmetēju uzšaut.»

Braucot mājās no Ukrainas, Jānis prātojis, vai pie mums kara gadījumā līdzīga brīvprātīgo kustība būtu iespējama. Ne jau visiem jāprot šaut, liels svars ir aizmugures atbalstam. «Ja nebūtu aizmugures atbalsta, frontes līnija būtu daudz dziļāk. Domāju, Mariupole būtu kritusi.»

Kāpēc Austrumukrainā katru nakti šauj un joprojām mirst Ukrainas karavīri? «Lai starptautiskajām organizācijām nevarētu pierādīt, kurš šauj. Kā tu pierādīsi – [krievi] teiks, ka tie nebijām mēs, bet «zaļie cilvēciņi». Tā ir Putina metode.» Cilvēki Krievijā tic šai retorikai, «domāju, ka trešdaļa Latvijā arī tam tic», saka Jānis. Ja varētu, viņš aizklapētu ciet visus Krievijas propagandas kanālus, jo «nezinu, kā citādi cīnīties pret prātu saindēšanu».

Ukrainā Jānis redzējis, kā šī saindēšana notiek, – valsts austrumos nav Ukrainas TV kanālu, raida tikai Kremļa propagandu. Diendienām rullē safabricētus šausmu stāstus par fašistiem ukraiņiem un viņu nogalinātiem bērniem un civiliedzīvotājiem. Jāni sanikno, ka kaut kas līdzīgs notiek arī Latvijā – kā pie mums atšķiras viena un tā paša portāla ziņu virsraksti latviešu un krievu valodā.

Viņš nav augstās domās par Latvijas iedzīvotājiem: «Man liekas, Latvija ir pilna ar bezmugurkaulniekiem. Ka tikai kaut ko [asu] nepasaka, ka tik kaut kas nenotiek.» Nesaprotam, ka vārda brīvībai nav nekāda sakara ar melu brīvību. «Ja tepat Rīgā, nevis Daugavpilī, būtu Kremļa uzsaukums ieņemt domes ēku, nešaubos, ka momentā būtu klāt tūkstoši cilvēku. Liela daļa sēž un gaida šo brīdi. Viņu prāti ir saindēti.» Ukrainā propagandas kanāli ir aizliegti, Lietuva ar tiem aktīvi cīnās, bet ko mēs, jautā Vingris.

Pirms sešiem gadiem lielu troksni piedzīvoja Vingra parodijas īsfilma Pēdējais Lāčplēsis, kuras galvenajā varonī Šņukurā daudzi saskatīja līdzību ar Aigaru Kalvīti, bet toreizējais Tautas partijas biedrs Māris Kučinskis paziņoja, ka filma «grauj valsts tēlu». Abi atkal iznākuši politikas skatuves priekšplānā. Vingris, kurš sakās nolicis filmu plauktiņā, retoriski vaicā: «Vai šī filma ir novecojusi? Šņukurs atgriezies, tikai otrā frontes pusē, un ir jautājums – vai viņš arī tolaik jau nedarbojās kāda cita pusē?»

Domājot par Latvijas politiku, Jāni pārņemot bezcerība. Viņam patīk tas, ko Ukrainā dara kāda cilvēku grupa – korumpētos politiķus saķer un iemet miskastē. «Tev jau nav citu veidu, kā ietekmēt. Aiziesi piketēt? Ko tas maina? Kurš no pieķertajiem «iesēžas»? Tā ir klaja ņirgāšanās.»

Jānim ir materiāls vēl vienai filmai – par vēlēšanām Ukrainā, kuras pats pērn novērojis vienā iecirknī. «Novērotāji kā vanagi skatās uz pirkstiem, jo labi zina, ka visus var nopirkt. Tur bija asaras un cilvēku mūris, lai konkurējošā partija neietekmētu balsošanas rezultātus.»

Ēdienkarte

Soļanka
Pasta Alberto ar vistas gaļu un sieru
Morss

Obamas doktrīna

Posted on marts 16, 2016 by - Komentārs

ASV sabiedrotajiem būs jābūt aktīvākiem, lai pelnītu pēdējās lielvaras atbalstu

Reti kurš Amerikas prezidents, vēl būdams amatā, ir atļāvies izteikties tik atklāti. «Mani kaitina bezbiļetnieki,» Baraks Obama saka Džefrijam Goldbergam, kura garais raksts The Obama Doctrine (Obamas doktrīna) jaunākajā žurnāla The Atlantic numurā sabangojis valstsvīru un ārpolitikas ekspertu vidi. Daudzus gadus par ārlietām rakstošais Goldbergs pavadījis sešas stundas, intervējot Obamu par viņa ārpolitiku, un prezidents, kura pilnvaras beigsies nākamā gada janvārī, neslēpj savas domas aiz diplomātiskiem plīvuriem.

Pasaule ir pilna ar valstīm, kuras gaida rīcību no Amerikas, bet pašas nav gatavas uzņemties atbildību par problēmu risināšanu, uzskata Obama. Kā piemēru viņš min 2011. gada uzlidojumus Lībijai, kuru rezultātā tika gāzts diktators Muamars Kadafi. Obama uzskatīja, ka Lībijas pilsoņu karš nerada būtiskus draudus ASV drošībai, taču bija gatavs atbalstīt Francijas, Lielbritānijas un vairāku arābu valstu vēlmi iesaistīties Kadafi pretinieku pusē. Rezultāts – Lībija kā valsts ir faktiski izirusi, un intervences rosinātāji jau sen par to zaudējuši interesi. Kā Obama ironiski norāda, Francijas prezidents Sarkozī tikai gribējis «skaļi reklamēt gaisa kampaņas laikā veiktos uzlidojumus, par spīti tam, ka mēs bijām tie, kas iznīcināja visas pretgaisa aizsardzības sistēmas», savukārt britu premjerministrs Kamerons drīz vien pārstājis pievērst Lībijai uzmanību, jo «viņa uzmanību novērsa virkne citu jautājumu». Arī ASV «tā sauktie sabiedrotie», kā viņš pirms kļūšanas par prezidentu nosaucis Saūda Arābiju un Ēģipti, interesējas tikai par Vašingtonas atbalstu savos vietējos konfliktos, nevis par reģiona problēmu atrisināšanu.

Aukstā kara laikā Amerika sevi uzskatīja kā cīnītāju par brīvību visā pasaulē. Pēc komunisma sabrukuma valsts sekretāre Madelēna Olbraita nosauca ASV par «neaizstājamo valsti», kuras līdzdalība ir nepieciešama jebkuras nopietnas starptautiskas problēmas risināšanā. Tagad viss ir mainījies. Obama neuzskata sevi par pasaules policistu. Spēlēt aktīvu, vēl jo vairāk militāru lomu kādas problēmas risināšanā viņš ir gatavs tikai gadījumā, ja tiek tieši skartas ASV intereses, un tās viņš definē krietni šaurāk nekā viņa priekšgājēji vai daudzi eksperti.

Gan Obamas apbrīnotāji, gan viņa kritiķi kā spilgtāko jaunās pieejas piemēru min konsekvento norobežošanos no Sīrijas pilsoņu kara. Kad 2013. gada augustā pienāca pārliecinoša informācija, ka Asada spēki ir nogalinājuši 1400 cilvēku ar zarīna gāzi, Obama pēdējā mirklī atsauca plānotos uzlidojumus, par spīti agrākajam paziņojumam, ka ķīmisko ieroču pielietošana būtu «sarkanā līnija». Tas bija nepatīkams pārsteigums ne tikai Amerikas sabiedrotajiem, bet arī, domājams, viņa valsts sekretāram Džonam Kerijam, kurš tikai dažas stundas pirms Obamas lēmuma paziņoja, ka Asada sodīšana «ir tieši saistīta ar [to], vai valstis vēl aizvien ticēs Savienoto Valstu teiktajam».

Daudzi vērotāji uzskata, ka Obamas atkāpšanās no paša novilktās sarkanās līnijas ir iedrošinājusi Putinu, kurš sapratis, ka no Amerikas nav vairs jābaidās. Krimas okupācija, karš Austrumukrainā, šķietami sekmīgā intervence Sīrijā liecina, ka Maskavai nav vairs nekādas bijāšanas pret Vašingtonu.

Obamam, protams, ir cits uzskats. Tieši tāpēc, ka viņš atturējās uzbrukt Asadam, bijis iespējams vienoties par viņa režīma ķīmisko ieroču iznīcināšanu, kas ir nozīmīgs sasniegums. Savukārt ne Sīrija, ne Ukraina nav būtiskas ASV drošībai. «Vienalga, ko mēs darām, Krievijas militārais pārsvars vienmēr apdraudēs Ukrainu, kas nav NATO dalībvalsts,» saka ASV prezidents. Taču Obama nav pacifists. Viņš apstiprināja riskanto uzbrukumu Osamam bin Ladenam un ir ļoti aktīvi izmantojis bezpilota lidaparātus, lai likvidētu teroristus dažādās pasaules malās.

Kā redzams viņa teiktajā par Ukrainu, vēl viena svarīga robežšķirtne ir dalība NATO. Tāpēc ir palielinājusies ASV spēku klātbūtne Baltijas valstīs, un gan mums, gan Kremlim ir nopietni jāuztver Obamas 2014. gadā Igaunijā teiktais, ka «Tallinas, Rīgas un Viļņas aizsardzība ir tikpat svarīga kā Berlīnes, Parīzes un Londonas aizsardzība».

Tomēr neviens Amerikas sabiedrotais nedrīkst ignorēt Obamas aizkaitinājumu par «bezbiļetniekiem». Obama esot ļoti konkrēti pieprasījis, lai britu premjers nepazemina tēriņus aizsardzībai zem 2% no IKP, un Kamerons ir bijis spiests paklausīt.

Nākamā ASV prezidenta iejūtība pret sabiedroto neizdarību varētu būt pat mazāka. Vadošais republikāņu kandidāts Tramps apbrīno Putinu un netaisās tērēt laiku, risinot Eiropas problēmas, bet Bērnijam Sandersam, kuram labi sokas demokrātu priekšvēlēšanu balsojumos, interesē tikai viens jautājums – ienākumu nevienlīdzība Amerikā. Pat ja ne viens, ne otrs nenokļūst Baltajā namā, viņu līdzšinējās sekmes ietekmēs ASV ārpolitiskās nostājas.

Tāpēc Obamas doktrīna nav izņēmums, kas atspoguļo tikai viņa personiskos uzskatus. Tā ir zīme, ka nākotnē ASV sabiedrotajiem būs jābūt daudz aktīvākiem, lai pelnītu pēdējās lielvaras atbalstu.

Komentārs 140 zīmēs

Īpatnējā morāle. «Tikumības» aizstāve deputāte Jūlija Stepaņenko (Saskaņa) skaļi iebilst pret cietumsodu par aplokšņu algu izmaksāšanu.

Pret pašvaldības propagandu. Privātais laikraksts Bauskas Dzīve iesūdzējis tiesā Iecavas domi, kuras avīze kropļo mediju un reklāmas tirgu.

Eksports janvārī bija par 13% zemāks nekā decembrī. Taču ir arī maza gaiša maliņa – imports saruka vēl straujāk un tirdzniecības deficīts samazinājies.

Mildronāts un mēs

Posted on marts 16, 2016 by - Komentārs

Diskusijās par aizliegto preparātu jāiztiek bez «mazas tautas» aizvainojuma

Basketbolistam Kristapam Porziņģim kā pašlaik slavenākajam Latvijas vārda nesējam sporta pasaulē piepeši nopietns konkurents – recepšu medikaments mildronāts. «Konkurents» šajā gadījumā šķiet īsti piemērots vārds, jo Grindeks ražoto zāļu sastāvā esošais meldonijs kopš 1. janvāra ir sportistiem aizliegto vielu sarakstā.

Pasaules Antidopinga aģentūras (WADA) lēmums izraisījis šādos gadījumos parastas ekspertu, juristu un sportistu diskusijas. Diemžēl Latvijā tas radījis nacionālu mazvērtības kompleksu («mūsējiem atkal dara pāri!») uzbangojumu, kam, smejies vai raudi, pievienojies Krievijas ārlietu ministrs, kuram WADA lēmums šķiet esam uzbrukums viņa valstij.

Jau vismaz simtam sportistu dopinga analīzes bijušas pozitīvas, to skaitā slavenākā ir Krievijas tenisiste Marija Šarapova, kurai draudošā diskvalifikācija ir pievērsusi uzmanību Latvijai kā viņas analīzēs atrastā meldonija izcelsmes zemei.

Šarapova sola cīnīties, taču viņas aizstāvēšanās taktika – ka viņa šo preparātu lietojot jau sen un neesot zinājusi, ka tas pēkšņi ir aizliegto sarakstā, – ir bezcerīgi bezperspektīva. WADA kodeksā ierakstīto principu, ka nezināšana neatbrīvo sportistus no atbildības par aizliegtu vielu lietošanu, viņa noteikti zina.

Meldonija lietošanā pieķertajiem sportistiem cerīgāks varētu būt cits virziens – apstrīdēt šīs vielas iekļaušanu aizliegto skaitā. Daži uzskata, ka WADA neesot veikusi gana nopietnus pētījumus, vai meldonijs uzlabo sportistu rezultātus un kaitē viņu veselībai, un balstījusies lielākoties uz pieņēmumu, ka, ja jau to lieto tik plaši (galvenoties Krievijā un Austrumeiropas valstīs), tad jau tas palīdzot uzlabot sniegumu.

Mildronāta izgudrotājs Ivars Kalviņš arī cerot pārliecināt WADA un pasauli, ka šīs zāles neesot kaitīgas, tieši otrādi – būtu jālieto visiem sportistiem. Tiesa, ir tēloti naivs viņa izbrīns, kā varot tā būt, ka jau 30 gadus plaši lietots medikaments piepeši atzīts par dopingu. Arī vairākums citu aizliegto sarakstā iekļauto vielu radītas kā zāles.

Arī zinātnieka izbrīns par lēmuma «pēkšņumu» šķiet mākslots. Kalviņš pats atzīst, ka WADA bija lūgusi viņa skaidrojumus par medikamenta iedarbību, taču viņam neesot saprotams, kāpēc «toreiz» mildronāts neesot iekļauts dopinga sarakstā, bet nu ir. Procedūra pirms WADA lēmumiem vienmēr ir itin gara, un mildronāta gadījumā aģentūra to sāka jau 2014.gadā. Bet Kalviņa lepošanās, ka medikaments savulaik dots padomju karavīriem Afganistānā, viņiem pašiem to nezinot, ir drīzāk iemesls papildu šaubām par tā nekaitīgumu.

Vēl neveiklāka ir Grindeks īpašnieka Kirova Lipmana poza, ka WADA lēmuma iemesls esot «korupcija». Sportistiem aizliegtās vielas ražotājs Lipmans vienlaikus ir arī Latvijas Hokeja federācijas prezidents un Latvijas Olimpiskās komitejas loceklis. Grūti iedomāties sliktāku mildronāta advokātu un korupcijas atmaskotāju.

Kalviņa un Lipmana personīgā ieinteresētība diskvalificē viņus kā diskusijas neit-rālus dalībniekus, taču vismaz ir saprotama. Bizness ir bizness, un skandāls ir krasi kāpinājis pieprasījumu pēc mildronāta, lai arī kāds būtu šā episkā stāsta turpinājums.

Taču daļā Latvijas sabiedrības WADA lēmums uzjundījis nepelnīti pērtu pabērnu kompleksu, ka atkal pasaule dara mums pāri. Spilgts paraugs ir bijušā politiķa, tagad it kā neatkarīga pētnieka Vjačeslava Dombrovska sacerējums ar virsrakstu Je suis Mildronāts (Es esmu mildronāts), kas pārfrāzē solidaritātes apliecinājumu «Je suis Charlie Hebdo» pēc 2015. gada sākumā teroristu sarīkotā slaktiņa Parīzē satīras žurnāla redakcijā. Pat zinot, ka Grindeks ir starp Dombrovska domnīcas Certus finansētājiem, šķiet labākajā gadījumā bezgaumīgi salīdzināt tabletīšu aizliegumu sportistiem ar masu slepkavību, un tikai tāpēc, ka šīs tabletītes ražo «mūsējie».

«Izskatās, ka atsevišķai mūsu sabiedrības daļai jebkurš «savējais» ir tāds vienīgi līdz brīdim, kamēr viņš netraucē labi izskatīties,» Dombrovskis pārmet un gaužas, ka «valsts», proti, Latvijas valdība, neko nedarot, lai aizstāvētu šos «savējos».

Cita lieta Krievija. Tās ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs pirmdien pavēstīja, ka nebrīnītos, ja WADA lēmums būtu daļa no Rietumu sazvērestības, lai liegtu Krievijai «piedalīties jebkādos globālos procesos».

Varētu secināt, ka «varenajai un miermīlīgajai» Krievijai tie paši ienaidnieki, kas «mazajai un daudzcietušajai» Latvijai – ļaunie Rietumi. Nudien, vai tad itin daudzi Latvijā nejutās Je suis Deniss Čalovskis, kad amerikāņi prasīja izdot kibernoziedznieku, un pašlaik nav Es esmu Laila Brice, kura vienatnē (nu, ne gluži – ar prokremliskas «ģimeņu» organizācijas atbalstu) varonīgi cīnās pret mežonīgo britu tiesu sistēmu? (Un, Dombrovska kungs, vai esat Je suis ABLV, kura arī finansē Certus, kas atbalsta ārzonas uzņēmumu piesaistīšanu Latvijas ekonomikai, kamēr ASV un OECD prasa, lai Latvija pārstāj atmazgāt netīro naudu?)

Diskusijā par mildronātu vispirms sev pašiem jānoskaidro, vai aizstāvam to tāpēc, ka tas ir labs medikaments, vai tāpēc, ka to ražo mūsējie, vai arī tāpēc, ka esam maza valsts, kurai citi dara pāri. Aizvainojuma viesti argumenti ir slikts dopings un stipri kaitē spējai spriest veselīgi.

Komentārs 140 zīmēs

Muzejam jābūt! Valdība atbalsta nacionālo interešu objekta statusa piešķiršanu Okupācijas muzejam, ko konceptuāli atbalstījusi Saeima.

Misija izpildīta? Putins paziņojis, ka Krievija sākšot atvilkt karaspēku no Sīrijas, kuru ieveda it kā teroristu apkarošanai.

Uzvara vai trauksmes signāls? Merkeles bēgļu politikas atbalstītāji uzvarējuši vēlēšanās Vācijas zemēs, taču panākumus guvuši arī labējie radikāļi.

Par ekonomiku, tīrīšanu un ārstiem

Posted on marts 16, 2016 by - Lasītāju aptauja

 


Latvijas Bankas vadītājs brīdinājis, ka ekonomika atdziest un jāgatavojas jaunai krīzei. Kāda ir jūsu sajūta par Latvijas ekonomikas situāciju pārskatāmā nākotnē?


Pēc skandāliem ap Valsts ieņēmumu dienestu sākusies tā «rindu tīrīšana». Kā jūs uzskatāt – vai ģenerāldirektorei Inārai Pētersonei jāpaliek amatā vai VID jāmeklē cits vadītājs?


Lai risinātu ārstu trūkumu reģionos, veselības ministrs ierosina noteikt, ka jaunajiem ārstiem trīs gadus pēc rezidentūras beigām obligāti jāstrādā valsts vai pašvaldības ārstniecības iestādē. Vai atbalstāt šo ideju?

Veiksmes likumi

Posted on marts 16, 2016 by - Viedoklis

Dzēlīga frāze var iznīcināt radošo sparu tieši izšķirīgā mirklī

Man ir divas meitas un laimīga ģimene, kas ir mans lielākais dzīves sapnis. Esmu arī start-up uzņēmumu līdzdibinātāja un uzņēmēja. Šajā nozarē sievietes ir retums, un mammām ir vēl grūtāk turēt līdzi ritmam, jo start-up pēc definīcijas ir inovatīvi uzņēmumi – tas ir vairāk nekā pilnas slodzes darbs, kur nepārtraukti jāmācās. Pēc trim gadiem šādā režīmā, kad viss tiek pakārtots darbam un bērniem, veselība man lika uz laiku atkāpties. Tas deva iespēju uz savām prioritātēm un ambīcijām paraudzīties no distances. Ko es sapratu? Esmu ieraudzījusi trīs dzīves pamatlikumus, kas ir svarīgi veiksmīga rezultāta sasniegšanā gan ģimenē, gan darbā.

Pirmais – uzticība. Ja kāds no partneriem zaudē uzticību citiem, nekam vairs nav nozīmes. Katrs vārds ir interpretējams, un bez uzticības šīs interpretācijas kļūst iznīcinošas. Start-up pasaulē līdzdibinātāji bieži atrodas dažādos kontinentos, neredzas ikdienā un nezina, ar ko otrs nodarbojas lielāko daļu laika. Jābūt uzticībai, ka visas domas tiek veltītas kopīgajam. Viens no veidiem, kā izvairīties no pārpratumiem šādā situācijā, – vienmēr pieņemt, ka partnerim ir taisnība. Tā vietā, lai uzdotu sev jautājumu – «kā viņš var kaut ko tādu iedomāties?» -, esmu iemācījusies spriest šādi: «Partneris noteikti zina labāk. Kādas informācijas man pietrūkst, ja es domāju citādi?»

Otrais – sarunāšanās. Cilvēki nespēj lasīt otra domas, tāpēc ir jāmācās saklausīt otru cilvēku un izteikties tā, lai otrs var saprast. Uzticēšanos bojā gan savu emociju un domu paturēšana pie sevis, gan nevēlēšanās ieklausīties. Kad esmu atradusi laiku sarunai par pamatiem un būtiskāko – kāpēc mēs kaut ko darām un kāpēc tieši kopā, vēlreiz definējot mērķus un vienojoties par to īstenošanai nepieciešamo -, man ir izdevies atjaunot un stiprināt uzticību.

Trešais – laipnība. Start-up vidē ir milzīgs darba ātrums un spriedze, visi pastāvīgi jūt stresu un viegli var kļūt asi vai aizkaitināti. Līdzīgi kā audzinot bērnus, tā ir milzīga emocionāla un fiziska slodze, tādēļ vecāki bieži kļūst nesavaldīgi. Bet nelaipnība ir neizdošanās māsa – tā rada aizvainojumu. Nelaipnu attieksmi var izskaidrot ar stresu, bailēm, ambīcijām, taču tai nav attaisnojuma. Katrā ziņā tā bojā komandu un novirza no mērķu sasniegšanas. Protams, ir iespēja atvainoties, tomēr dzēlīgas vai neapdomīgas frāzes var iznīcināt sparu tieši izšķirīgā mirklī, turklāt ar laiku smagums sakrājas un kļūst grūti tam pārkāpt.

Vērtējot medijos izceltos notikumus Latvijā, Eiropā un citviet pasaulē, es jūtu cilvēcības trūkumu. Norobežošanās no bēgļiem, Islāma valsts uzplaukums, Krievijas manipulācijas un Trampa fenomens ASV ir tikai daži piemēri, kas norāda – daudzi cilvēki zaudē spēju uzticēties un sarunāties. Šāda pasaule nav veiksmes formula, šāda pasaule ir vāja un trausla.

Esmu sapratusi, ka ir vērts apslāpēt savas ambīcijas un apdomāties, pirms izgāzt žulti uz līdzcilvēkiem. Laipnība ir nauda, ko katrs pats kaļ.