Valsts prezidents Raimonds Vējonis pirmajā lielajā intervijā pēc atveseļošanās – par premjera izvēli, valsts drošību un nodokļos nesamaksātajiem miljardiem
Mirdzošais apvārsnis aiz loga ir lielākais greznums Jūrmalas rezidencē, kuras lietišķajā atturīgumā nemana nekādu personisku Raimonda Vējoņa pieskārienu. Pie iebrauktuves pasens basketbola grozs, tāpēc sarunu sākam ar prezidenta iecienīto spēli – izrādās, to ārsti sola atļaut maijā. Rehabilitācijas process vēl turpinās, bet prezidents ir enerģisks un smejoties neslēpj, ka nu jau pietiek viņu apsveikt «ar atgriešanos».
Atgriezīsimies pie laika pirms jūsu saslimšanas, pie valdības veidošanas. Šķiet, Solvita Āboltiņa līdz pēdējam bija pārliecināta, ka uzticēsiet valdību viņai. Iespējams, šo pārliecību vairoja tas, cik aktīvi viņa strādāja pie jūsu ievēlēšanas amatā. Viņa stingri dala cilvēkus savējos un nodevējos – vai tagad neesat iekļuvis nodevēju sarakstā?
Tas jāprasa viņai pašai, vai esmu kādos nodevības vai, kā tagad populāri teikt, melnajos sarakstos. Bet prezidenta vēlēšanu procesā es gāju pie visām partijām, arī Vienotības. Tur jau nekādu vienošanos nebija, tāpēc uzskatīt, ka ir obligāts mans pienākums kādu izvirzīt… Es vērtēju pēc tā, kādi kandidāti bija. Protams, izvirzīju jautājumus par sabiedrības atbalstu un reputāciju. Bet mani pārsteidza, ka decembrī nekādas lielas aktivitātes no partijām nebija, lai piedāvātu kandidātus. Izšķīros pa kluso meklēt pats. Gribējās, lai ir jauna politika, jauns «draivs». Mēģināju runāt ar jauniem cilvēkiem, kā Jānis Rozenbergs un Jānis Baiks no reģioniem. Uzrunāju arī citus, kuri publiski neparādījās. Bet visi – nē, paldies par godu.
Bija jāiet uz priekšu, sāka parādīties partiju kandidāti, Kārlis Šadurskis un Māris Kučinskis. Tad arī vērtēju abus. Redzot, ko partijas saka par iespējamo atbalstu parlamentā, plus tas, ka Māris vadīja Saeimas Ilgtspējīgas attīstības komisiju, bija veiksmīgi vadījis pašvaldību, pieredzējis cilvēks, arī atbalsts partijā viņam bija lielāks, nosvēros par labu viņam. Bet Vienotība arī varēja piedāvāt kandidātus, kurus atbalsta citas partijas. Nevienam jau nebija liegts.
Jums nebija iespējas skatīt iespējamos ministrus. Vai redzat tagad kādus vājākus posmus valdībā?
Valdībai ir daudz smagu uzdevumu, kuri jāveic gan izglītībā, gan veselībā. Līdz reformām tomēr būtu jātiek. Bet tas atkarīgs no kopīgā valdības darba. Skatos uz valdību kā komandu un negribu izcelt kādus vājākus vai stiprākus ministrus.
Vai atbalstāt ideju, ka veselības finansēšanai jāpalielina budžeta deficīts?
Pirmkārt, šim solim, visticamāk, nepiekritīs Eiropas Komisija, pieeja ir lemta neveiksmei. Otrkārt, mans uzstādījums – veidojot budžetu, ir jāpārvērtē bāzes izdevumi. Jāatrod lietas, no kurām varbūt var atteikties. Jābūt konkrētam piedāvājumam, kādam mērķim naudu izmantot. Vienkārši pateikt – iedodiet, mēs apgūsim! -, jebkurā jomā tā ir zemē nomesta nauda.
Cik profesionāla tad vispār ir valdības pieeja – cerēt, ka EK atļaus palielināt budžeta deficītu? Igaunija iet uz budžetu ar pārpalikumu, bet Latvijas Bankas prezidents brīdina, ka jāgatavojas jaunai krīzei. Vai valdība apzinās situācijas nopietnību?
Valdība ir iespiesta stūrī, jo sabiedrība prasa reformas dažādās jomās, gribam veselībā likvidēt rindas, un visu pārējo. Tas prasa naudu. Ar finanšu ministri tikšos aprīļa beigās. Zinu, ka Finanšu ministrijas uzraudzībā ir speciālās darba grupas izglītības, veselības nozares bāzes izdevumu pārskatīšanai. Manuprāt, kamēr nav pabeigta šo bāzes izdevumu pārskatīšana, ir pāragri runāt, vai mēs to darām ar vai bez budžeta deficīta palielināšanas.
Jūsu rīkotajā diskusijā par drošību nepārprotami izskanēja, ka straujāks izdevumu palielinājums aizsardzībai nekā izglītībai un veselībai vieš «pārdomas». Vai var tikt apdraudēta Latvijas apņemšanās sasniegt 2% no IKP aizsardzībai līdz 2018. gadam?
Nē, attiecībā uz aizsardzību 2% no IKP visi politiskie spēki ir akceptējuši. Atkāpšanās no šā mērķa ilgtermiņā būtu liela problēma Latvijas valstij. Nedomāju, ka valdības partijas būtu gatavas uz to. Es kā prezidents nekad nepieļaušu, ka aizsardzības jomā mēs atkāptos no tā, ko esam nolēmuši.
Runājot par drošību plašākā nozīmē – nupat izveidojāt sabiedrības saliedētības politikas ekspertu grupu, kurai līdz oktobrim jāsagatavo priekšlikumi. Kādu mērķi gribat sasniegt?
Par izmaiņām likumdošanā pašlaik nerunājam. Ir jāizvērtē pašreizējā sabiedrības saliedētības politika. Darbs notiek sasaistē ar Kultūras ministriju, kas ir atbildīga par integrācijas politiku.
Referendums Nīderlandē parādīja, cik efektīva var būt radikālo spēku politika, kad mazākums pārkliedz vairākumu. Krievija atbalsta dažādus labējos un kreisos radikāļus Eiropā. Cik skaidri šādi draudi apzināti Latvijā, cik efektīvs ir drošības iestāžu darbs to novēršanai?
Drošības iestādes mums ir mazas, tāpēc ir ļoti būtiska to sadarbība gan Latvijā, gan ar dienestiem citās valstīs. Līdzīgi kā aizsardzībā. Protams, Latvija atrodas Krievijas informatīvā kara zonā, un tiek izmantoti mediji, lai uzspiestu mums Krievijas ieskatā pareizo viedokli, ja mums nav kritiskās domāšanas. Tā ir cīņa par cilvēku prātiem.
Vai efektīvs pretdarbības veids ir nereģistrēt Sputņik.lv vai slēgt uz pusgadu RTR?
Mans personīgais viedoklis – kaut ko slēgt nav pareizākais veids. Neesam totalitāra valsts vai Krievija, kur, ja kaut kas nepatīk, uzreiz slēdzam. Pirmkārt, jābūt efektīviem līdzekļiem, kā atmaskojam tās muļķības, kuras tiek tiražētas medijos par Latviju. Pašiem vairāk jāstrādā ar informācijas sniegšanu tai sabiedrības daļai, kura ir šaubīga savos uzskatos. Ja cilvēki dzīvo pierobežā un viņiem pat nav iespējas skatīties Latvijas televīziju, lai vispār saprastu, kas ir premjers un prezidents, tad ir grūti pārmest tiem cilvēkiem, ka viņi kaut ko nezina. Paši neesam savu mājasdarbu izdarījuši līdz galam.
Igauņi izveidoja krievu kanālu televīzijā. Vai Latvijā jādara līdzīgi?
Nedomāju, ka jauna kanāla izveidošana uzreiz dos rezultātu. Latvijas pieeja – mēģināt jau esošajos kanālos mācīt kritiskāk domāt – ir pareizāks ceļš. Ja Latvijas radio 4 ir vispopulārākais krieviskajā vidē, tad maksimāli jāizmanto viņu iespējas. Tā var sasniegt lielāku efektu, nekā uztaisot jaunu kanālu, kuru neviens neskatīsies.
Vai nupat notikušais incidents, kad Krievijas lidmašīnas imitēja uzbrukumu ASV karakuģim, ir mēģinājums izprovocēt konfliktu ar NATO?
Domāju, ka ne. Bet tā ir provokācija, nav šaubu. Krievijas bruņotajos spēkos nekādas nejaušības nenotiek. Tā varbūt ir tāda mērīšanās ar spēkiem. Krievijai nepatīk, ka Velsā [NATO samitā] pieņemto lēmumu rezultātā tiek palielināta [sabiedroto] kuģu klātbūtne Baltijas jūrā, kur viņi līdz šim dominēja. Tas var radīt nervozitāti komandieriem Krievijas bruņotajos spēkos, tāpēc mēģina taisīt kādas provokācijas, domājot, ka varbūt nobīsimies. Un reizēm jau diemžēl Rietumi ir diezgan bailīgi attiecībā uz Krieviju.
ASV prezidents Obama asi kritizējis Eiropas «bezbiļetniekus», kas tikai gaida drošības garantijas no ASV. Ņemot verā šo fonu, ko vēlamies panākt Varšavas samitā šovasar?
Tas ir saprotams un pamatots pārmetums atsevišķām valstīm, ka solīt sola, bet neko nedod. Tāpēc mums ir svarīgi pildīt apņemšanās.
Mums ir uzstādījums, ka jābūt lielākai un pastāvīgākai NATO spēku klātbūtnei trīs Baltijas valstīs un Polijā. Vismaz bataljona lieluma spēkiem – 500 vai tūkstoš karavīru [katrā valstī]. Ir skaidrs – dažādos scenārijos [izspēlēts], ka mūs diezgan viegli var izolēt, un ir jābūt spēku klātbūtnei uz vietas, lai varam reaģēt uz jebkuru situācijas eskalāciju.
Šajās izspēlēs arī secināts, ka Baltijā nepieciešami lielāki spēki – divīzija. Vai tā nav viltus drošības sajūta, ka runājam par bataljonu, kaut gan analītiķi šaubās, vai šādi spēki ir pietiekami un nodrošina atturēšanu?
Mums šeit ir sabiedroto spēki, un tie atturēšanu jau nodrošina, jo liek iespējamajiem ienaidniekiem domāt – ja sākas militārais konflikts, citi spēki tiks pievilkti klāt, jo neviens jau neatstās uz kādas augstienes vienību un neizliksies, ka tās nav. Pāri Baltijas jūrai atrodas divas vai trīs reizes lielāki spēki, kas var ierasties stundu laikā, vai citi spēki dienu laikā. Un viss, viņi būs! Jo neviens savējos nepametīs.
Cik ticama ir transatlantiskās partnerības vājināšanās, ņemot vērā to, ko dzirdam no ASV?
Domāju, ka Amerika no saviem uzstādījumiem neatkāpsies. Viņi parasti ir «vīrs un vārds». Bet mums ir jāiegulda aizsardzībā un drošībā. Ja nebūsim uzticami partneri, tad, protams, viedokļi var mainīties. Tāpēc es nepieļaušu atkāpes no 2%. Ja būsim tūtiņdreijeri, kas tikai pasaka un neko nedara… Tāpēc brīžiem ir grūti pārlauzt to viedokli, jo mēs līdz šim esam tādi bijuši. Igauņi ir uzticamāki partneri, jo viņi nav melojuši.
Vēl viens temats saistībā ar drošību – gan jūs, gan premjers iebildāt pret sasteigtu Krimināllikuma grozījumu pieņemšanu Saeimā, uzsverot, ka tiem jāatbilst Satversmei. Tomēr Juridiskā komisija turpina skatīt tos steidzamības kārtā.
Es vairāk iebildu nevis par steidzamību, bet saturu. Pieņemot likumu, jābūt pilnīgai skaidrībai par normām, kas ir apstiprinātas. It sevišķi Krimināllikumā, runājot par cilvēktiesībām, lai tiešām nebūtu pārpratumu, ka likuma normas izmanto ļaunprātīgi, lai vērstos pret kādu politiķi, mediju, sabiedrības locekli.
Jūs negribat saglabāt iespēju vēlreiz caurskatīt šo likumu, kas steidzamības kārtā nebūs iespējams?
Man nepatīk prakse, ka prezidents ir kā Saeimas ceturtais lasījums. Pirmām kārtām jāprasa Saeimai kvalitatīvi strādāt. Brīžiem dažādas interešu grupas mēģina izmantot prezidentu, lūdzot otrreizējas caurlūkošanas iespējas.
SAB vadītājs Jānis Maizītis uzsvēris, ka viņiem vajadzēja tikai pantu par spiegiem, bet šie grozījumi ir daudz plašāki. Tos sagatavoja Drošības policija. Vai varam secināt, ka DP jūtas tik vāja, ka citādi nevienu lindermanu nevar iebāzt cietumā?
Mēs kā sabiedrība brīžiem redzam, ka drošības institūcijām ir bijušas īsākas rokas ierobežot radikālāku elementu darbības un tās turpinās. Iespējams, tāpēc DP ir iesniegusi priekšlikumus.
Tad principā virziens ir – pagarinātas rokas, DP ķeras klāt, un varam sagaidīt jaunas prāvas?
Pirmām kārtām likums ir jāpieņem. Prāvas nevar notikt par pagātni, tikai par nākotni – ja nākotnē kāds veiks pretlikumīgas darbības, protams, normas tiks piemērotas. Jebkurā gadījumā gala lēmums būs tiesai.
Pusi pasaules satricinājis Panamas dokumentu skandāls. Kā Latvijai un ES būtu jāreaģē – vai ārzonu izmantošana jāpadara nelikumīga?
Par to ik pa brīdim ir diskusijas gan ES, gan citos formātos. Nebūt ne visas valstis atbalsta šo ierobežošanu. Ja paskatāmies, Latvijā amatpersonas iesniedz deklarācijas par to, Lielbritānijā neiesniedz. Nu, tad sakārtojiet no sākuma savu likumdošanu, Kameronam būs tas jānorāda, un, ja viņš šmaucas, tad attiecīgi sodiet.
Briti jau tūlīt izstāsies no ES.
Nedomāju, ka viņi izstāsies. Tas būtu pilnīgi nepareizi. Ļoti ceru, ka referendumā nobalsos par palikšanu ES, tas ir svarīgi gan ekonomiski, gan no drošības aspekta. Jo īpaši Latvijai un Baltijai.
Bet par ārzonām – vai tās Latvijā jāaizliedz? Skaidrs, ka ne jau skolotāji vai ugunsdzēsēji tās firmas dibina.
Manuprāt, nodokļu maksāšana ir jautājums par valsts pastāvēšanu. Ja gribam drošību, medicīnu, izglītību, tam vajag nodokļu masu. Tas būtu katra pilsoņa, jebkura darba ņēmēja, jebkuras kompānijas pienākumus pirmām kārtām samaksāt nodokļus. Ja strādā Latvijā, tad Latvijā jāmaksā nodokļi.
Mēs skatāmies uz Panamu, un tas ir slikti, ka kāds mēģina nodokļus optimizēt, bet jāpaskatās uz sevi tepat Latvijā. Mēs optimizējam nodokļus nepārtraukti – ēnu ekonomika ir vismaz 24% no IKP, kur pusi veido PVN optimizēšana un pusi – algas saņemšana aploksnēs. Ja paņemam naudas masu, kas nodokļos nav samaksāta, tad patiesībā problēma ir daudz lielāka savā valstī, nevis Panamā. Esam [nodokļu neiekasēšanas] līderi starp Baltijas valstīm. Man ir kauns, ka Igaunijā budžets ir lielāks par 10 miljardiem, bet mums – it kā lielākai valstij ar lielāku ekonomiku, ir pāri 7 miljardien. Teikšu, kā ir – tas rīvē kantes.
Nu, kādam ne, kam tie trīs miljardi tiek.
Kādam varbūt ne, bet man personīgi rīvē kantes, jo redzu, ka potenciāls mums ir daudz lielāks. Piekrītu Ārvalstu investoru padomei – caur dažādām shēmām, maksātnespējām, nodokļu nemaksāšanām lielas summas nenonāk budžetā. Ja to visu varētu ierobežot, budžetam vajadzētu būt lielākam nekā Igaunijā, tad varētu bez īpašām galvassāpēm runāt par atbalstu izglītībai, zinātnei, veselībai, kultūrai un visam pārējam.
Ko jūs atbildētu tiem, kuri apgalvo, ka tik grandiozas PVN shēmas nav iespējamas bez politiskā jumta?
Ir viegli izteikt kritiku, bet, ja tu zini un esi pats iesaistīts kādās shēmās, nu tad sniedz informāciju dienestiem, nevis baudi augļus no tās sistēmas. Mēs kritizējam daudz ko, bet saņemt aploksnē algas – to uztveram kā dzīves normu. Varam kritizēt citus, bet, kad pašam ir izdevīgi, tad paklusēt. Jābūt daudz aktīvākiem – ja tādas lietas redzam vai paši esam iesaistīti, tad ir jāpārtrauc un jāinformē attiecīgie dienesti. Citādi no ēnu ekonomikas ārā netiksim.
Vēl par Panamu – ZZS līderis Aivars Lembergs ir nosaucis par prostitūtām žurnālistes, kas dokumentus pētījušas. Kāds ir jūsu komentārs par to? Vai esat ticies kopš atveseļošanās ar Lemberga kungu?
Nē, neesmu ticies. Grūti komentēt, jo nezinu kontekstu, bet to, ka viņš ir daiļrunīgs, ne reizi vien esam pārliecinājušies, arī par drošības jautājumiem un NATO. Bet medijiem jau tas patīk, viņu visos portālos tiražē.
Tam ir iemesls – viņš ir klāt pie valdības lēmumu pieņemšanas.
Viņš ir vienas partijas vadītājs, bet valdības darbā nepiedalās. Te ir mūžīgais jautājums par koalīcijas padomi un atklātām valdības sēdēm. Diemžēl dēļ tā, ka ministri baidās diskutēt valdībā, daudz kas pārceļas uz koalīcijas padomi, kas nav pareizākais ceļš.
Jūs teicāt – ja kāds zina par shēmām, jāziņo dienestiem. Vai nav gluži otrādi – mēs visi zinām, ka Lembergs ir apsūdzēts smagos noziegumos par nopietnām shēmām, bet turpina valdībai stāstīt, kā sadalīt ES naudu?
Tāpēc dienestiem vajag kapacitāti, lai varētu pabeigt lietas un pierādīt, vai kāds ir vai nav vainīgs, un tiesa pieņem lēmumu. Tas, ka ilgstoši notiek izmeklēšanas, neveicina sabiedrības uzticību ne dienestiem, ne procesiem.
Varbūt mums budžets būtu lielāks nekā Igaunijā, ja tādi cilvēki kā Lembergs un vēl daži, par kuriem tiesa neko nav pierādījusi, pārstātu sniegt politiķiem padomus?
Mēs šeit runājam par miljardiem. Es nezinu, vai kāds politiķis vai uzņēmējs ir nozadzis no valsts miljardus. Tā ir summa no visas ēnu ekonomikas.
Ir lielākas un mazākas zivis. Vai ir vēl lielākas zivis Latvijā par valdošās partijas «premjerministra kandidātu»?
Man nekādas informācijas par Kučinski nav.
Kučinskis nebija ZZS premjera kandidāts, vēlēšanās bija Lembergs.
Es negribu atcerēties tos posmus, kad biju partijā. Es arī biju premjera kandidāts no Zaļās partijas. Bet valde lēma tā, kā lēma.
Esat paudis bažas, ka Baltija un Skandināvija var kļūt par jaunu bēgļu ceļu pēc Balkānu koridora slēgšanas. Vai ir tāredzīgi Latvijai vilkt sarkanās līnijas par neviena bēgļa neuzņemšanu papildus solītajam, ja pašiem var nākties lūgt citu valstu atbalstu?
Pirmām kārtām ir svarīgi pildīt to, ko esam apņēmušies. Tas ir jautājums par uzticamību. Ja [Balkānu] ceļš tiek pilnībā aizvērts un nestabilā situācija Sīrijā, Irākā, Afganistānā saglabājas, nav izslēgts, ka plūsmas var pagriezties un meklēt vājākus posmus, kā iekļūt Eiropā. Tāpēc svarīgi stiprināt robežu, lai Latvija nebūtu tas vājais posms.
Eiropai svarīgi darboties ne tikai robežu stiprināšanā, bet ierobežot organizētās noziedzības vadīto cilvēku plūsmu. Bet daudz būtiskāk – jāsniedz atbalsts krīzes skartajiem reģioniem. Karš Sīrijā nebūs mūžīgi, esam ieinteresēti, lai patvēruma meklētāji pēc kara atgriežas savā zemē, noņemot slogu Eiropai.
NATO ģenerālis Brīdlovs saka – Krievija izmanto šo krīzi kā ieroci, pati rada bēgļu plūsmas un tad atbalsta radikāļus Eiropas valstīs.
Jebkura valsts var izmantot bēgļu krīzi, lai radikalizētu viedokļus. Patvēruma meklētāju nelaišana kādā valstī notiek tāpēc, ka ir radikalizējušies viedokļi – cilvēktiesības vai līdzcietība vairs nav prioritāri jautājumi. Tāpēc politiķiem šos procesus jāmēģina pozitīvi virzīt, jo Latvijā būs grūti. Mums valdība vairs nenosaka patvēruma politiku – par jebkuru citu [bēgļu] skaitu būs jābalso parlamentā. Mums attiecībā uz migrāciju tāda radikalizācija ir notikusi – iepriekšējā valdība, ilgi nedodot atbildes sabiedrībai, radīja šo negāciju.
Noslēgumā par jūsu slimošanu. Stāvoklis bija nopietns, mediķi glāba jūsu dzīvību. Vai pats apzinājāties, ka esat starp dzīvības un nāves robežu? Vai pēc šīs pieredzes ir kādas jaunas apņemšanās?
Ja cilvēku operē, tas nenozīmē, ka viņam ir kāds šausmīgs apdraudējums. Jauna apņemšanās ir tā, ka regulāri jāapmeklē ārsti un nevar ar temperatūru skraidīt uz darbu.
Tad nekāda stāsta par tuneli un gaismu tuneļa galā jums nav?
Nē, nav. (Smejas.)
Savā prezidentūrā esat atvērts cilvēks, bet kas pieņēma lēmumus, kā informācija jādozē slimības laikā?
Ko nozīmē dozēt informāciju? Kā jau medicīnā, tu uzreiz nezini diagnozi. Atbrauc ar temperatūru, jūties slikti. Es ar vīrusu [slimnīcā] iestājos. Tas, ka bija blakus efekti, ka ir sepse, ka tā uz sirds vārstuļa uzsēdusies un tāpēc vārstulis jāmaina – to jau uzzināja tikai pēc izmeklējumiem.
Jautājums, kā to pasniedz. Kamēr nezina, kāpēc jāstāsta, ka viss ir kārtībā?
Es jau pats domāju – tūlīt sašpricēs, temperatūru nodzīs, un otrdien [19.janvārī] būšu ārā no slimnīcas. Izrādījās, nav tik vienkārši.
Kad ārsti teica, ka operēs sirdi, sapratu, ka uzreiz pēc operācijas nepiecelšos, tā nav gluži ģipša uzlikšana, tāpēc nodevu pilnvaras Saeimas priekšsēdētājai, lai valstī darbs neapstājas.
[Vēlāk] gan politiķi, gan mediji sāka taisīt lielu ažiotāžu. Tad pieņēma lēmumu uztaisīt video, lai parādītu – tas, kas tiek tiražēts kaut kādās aprindās, ka prezidents ir dārzenis, ir mulķības.
Skatoties uz pašreizējām problēmām medicīnā, vai cits cilvēks, jūsu kaimiņš no Ogres, šādā situācijā būtu izglābts?
Es iestājos slimnīcā caur neatliekamo medicīnisko palīdzību, un tālāk, pamatojoties uz analīzēm, viss notika. Tas, ka esmu prezidents, atstāja iespaidu, ka mani šur tur ilgāk turēja, gribēja būt 100% pārliecināti, ka viss ir stabili. Bet mums neatliekamo palīdzību sniedz vienalga, vai esi prezidents vai bomžs, ko atved policija.
Es ticu Latvijas ārstiem. Vienmēr var strīdēties, ka kaut kur pasaulē ir mazliet labākas tehnoloģijas, bet mūsu dakteriem ir zelta rokas.
