Žurnāla rubrika: Svarīgi

Kā žūrijai acis spīdēja!

Posted on maijs 18, 2016 by - Pusdienās

Viņam jau tagad būtu jāsēž – par Maxima ēkas būvinženieri saka arhitekte Sintija Vaivade. Šogad Arhitektūras gada balvas žūrijā viņa vērtēja nozares jaunās pērles

Nosalusi un priecīga Sintija Vaivade ierodas uz sarunu Fazendā. Tikko no izstādes atklāšanas Splendid Palace, kur skatāmi 2015. gada labāko arhitektūras darbu attēli. Arhitekte berzē rokas, lai sasildītu tās, un sniedz katalogu, kurā apkopotas 16 labākās pērnā gada būves. «Bagātīgs gads. Brīnišķīgi darbi! Daudz lielu objektu – pils, muzejs, divas koncertzāles,» viņa saka. Interesanti, ko domās ārzemju žūrija, kas pirmdien ieradusies Rīgā un braukā pa Latviju, iepazīstot nominētās ēkas. Labākie arhitektu biroji tiks paziņoti balvas pasniegšanas ceremonijā šoceturtdien. Tāpēc Vaivade var runāt tikai par to, ko dzirdējusi no citiem žūrijas locekļiem, kopīgi iepazīstot objektus. Darbu vērtēšanas laikā žūrija tikusies ar visiem autoriem viņu objektos. Tas bijis laikietilpīgi, taču vērtīgi.

Žūrijas neformālajā līderu trijniekā ir Dzintaru koncertzāle, Villa Rota un Nacionālais mākslas muzejs. Un nevis koncertzāle Lielais dzintars Liepājā? «Lielais dzintars ir spēcīgs, interesants, iederas pilsētvidē, ar labu akustiku, bet man ir iebildumi pret ieejas mezglu un citiem sīkumiem,» Sintija saka un uzsver, ka tie tiešām ir sīkumi. Detaļas. «Mans favorīts ir mākslas muzejs. Koncepcija nodalīt jauno no restaurējamā izdevusies ļoti labi. Eleganta mijiedarbība,» saka arhitekte un uzslavē arī lielo, balto un gludo laukumu otrpus muzeja fasādei. Ļoti labs esot Mārtiņa Ķibilda LTV raidījums Adreses, kas arī pretendē uz gada balvu, jo ik gadu tiek nominētas ne tikai ēkas, bet arī procesi.

Pavisam Arhitektu savienība saņēma 51 pieteikumu balvai. Pērno gadu raksturo daudzas un labas rekonstrukcijas un nebijis fakts, ka divu lielu sabiedrisku objektu arhitekti nav latvieši. Lielā dzintara autors ir austrietis Folkers Gīnke, mākslas muzeja – lietuvietis Vītauts Biekša. «Tas nav ne labi, ne slikti, ka konkursos neuzvarēja latviešu arhitekti. Konkurss paliek konkurss,» saka Vaivade. 

Arhitekte vairākkārt dzirdējusi jautājumu, kas adresēts žūrijai: kā var salīdzināt privātmāju ar muzeju, jaunbūvi ar rekonstrukciju? Atbilde ir tāda: žūrija darbojas pēc kritērijiem, kurus var piemērot gan mazai villai, gan lielai sabiedriskai celtnei. Un tie ir – atbilstība funkcijai un vietai, viengabalainība, spēja panākt vienotu stilu.

No 51 pieteiktā darba tika atlasīti 16 labākie. Izcilības. Kas vainas tiem, kas neiekļuva finālā? «Lielās līnijās viss ir labi. Traucēja daži sīkumi.» Kā piemēru Vaivade min Rīgas pili. «Viss it kā skaisti: zelta zāle, deju zāle, bet kaut kas pietrūkst. Tajā pašā laikā, ieejot simt kvadrātmetru nelielā privātmāja Villa Rota Jūrmalā, saprotu – ir! Kā žūrijai acis spīdēja! Saspiedāmies mazā virtuvītē un klausījāmies saimnieka stāstā.»

Sintijas Vaivades birojs Latvijas Arhitektūras gada balvu ieguvis vairākkārt. Par ēkas pārbūvi Dzirnavu ielā 60/2 jeb Šmēlinga namu (2007), dzīvojamo māju Jūrmalā, 33. līnijā (2011), un par brīvdienu māju Brieži Kurzemē (2014). Vaivade izglītību ieguvusi Berlīnes Mākslas augstskolas Arhitektūras fakultātē un strādājusi vairākos Berlīnes birojos. Tieši Vācijā iemācījusies domāt konceptuāli. «Tu nevari vienkārši novilkt līniju un teikt, ka tas ir tāpēc, ka tā tev patīk. Jēga ir tikai tad, ja spēj argumentēt, kāpēc tā novilki,» stāsta arhitekte. Berlīnē viņa ieradās 1995. gadā. Laikā, kad vide ap Brandenburgas vārtiem tikai veidojās. Vairāki pasaules mēroga arhitekti bija tur, lai piedalītos konkursos. Tapa Potsdamas laukums. Vaivadei arī laimējās būt lekcijā pie slavenās arhitektes Zahas Hadidas, kura šogad pēkšņi no dzīves aizgāja. «Viņa bija – wow! Kad ienāca auditorijā, studenti svilpa sajūsmā kā Madonnas koncertā.»

Balvu arhitektūrā 2012. gadā ieguva biroja Kubs projektētais tirdzniecības centrs Maxima Zolitūdē. Tā ir ēka, kurai sagrūstot 2013. gadā, bojā gāja 54 cilvēki. Kā traģēdija mainījusi arhitektu ikdienu? «Mani tas satrieca drausmīgi. Nespēju aizmirst. Liela bezatbildība. (Arhitekte ietur pauzi. Saņemas tālakai domai.) Arhitekti noteikti rūpīgāk raugās uz savu darbu, taču es nezinu, kā ir ar būvniekiem un inženieriem.» 

Maxima projektā sākotnēji paredzētās vienlaidu metāla sijas tika aizstātas ar divdaļīgi stiprināmām sijām, ko kopā satur skrūves. Izmeklēšana atklāja, ka slodzes aprēķinos pieļautas lielas kļūdas, kuru dēļ ēka jau ceļot bija nolemta sabrukšanai. «Domāju, ka mainīt konstrukciju būvniecības procesā ir bīstami. Var tikt pieņemti steidzīgi un nepārdomāti risinājumi tieši būves lielās sarežģītības dēļ. Un vēl uz jumta notika būvdarbi!» saka Vaivade. Pēc tam klīdušas runas, ka tieši būvkonstruktora darbi veikti lielā steigā un nodarbināti nepieredzējuši konstruktori.

Arhitekte savā darbā pieturas pie tā, ka pamatlietas ir jāizdomā galvā un jāizrēķina uz papīra. Un tikai tad jāieliek datorprogrammā. Tieši konstruktoram pašam tas esot svarīgi. Strādājot ar šveiciešu būvinženieri, arhitekte regulāri saņēmusi ieskenētas lapiņas, kur ar roku pēc formulas rēķināta ēkas nestspēja.

Vai tiešām ēkas tapšanas laikā ar neapbruņotu aci nav iespējams redzēt, ka tiek lietotas nepiemēroatas konstrukcijas? Arhitekti to nespēj saprast? «Spēj. Neesam jau mēs pavisam no zemes atrauti, ka tikai ēkas izskatu mācētu zīmēt. Bet tas ir garāks stāsts par atbildību. Patlaban likumdošana ir tāda, ka par visu atbild arhitekts.»

Lai arī pēc traģēdijas tika veiktas izmaiņas Būvniecības likumā, tas neko daudz neesot mainījis. «Ir vairāk birokrātijas: vēstuļu, papīru un zīmogu, lai brīdī, kad kaut kas notiks, varētu teikt – re, bet ir dokuments ar parakstu. Vai tad kāds speciālists pārbauda būvinženiera rasējumu un pieprasa būvkonstruktora aprēķinu? Nē.» Par risinājumu Vaivade uzskata atbildības sadalīšanu starp arhitektu un būvinženieriem. Paredzēt, ka būvinženierim obligāti jāiesniedz būvvaldē aprēķini par ēkas nestspēju. Tas disciplinētu arī pašu būvinženieri.

Vaicāta, vai Maxima būvinženierim Ivaram Sergetam nevajadzētu būt apcietinājumā, arhitekte izsaka savu viedokli: «Viņam būtu jau tagad jāsēž.»

Arhitekte pati ik dienu karo ar būvniekiem. «Līdzko projekts saskaņots, viņi iedur lāpstu zemē un uzskata, ka noteiks situāciju. Nu tik cels! Kas tu – arhitekts? Paej malā,» saka Sintija. Faktiski arhitekts ir tas, kurš uzrauga būvniecības procesu un vēro, lai tas būtu kvalitatīvs. Nesen Vaivade apsekojusi topošu jaunbūvi un pamanījusi sienā nekorektu šuvi. Celtnieki aizbildinājušies, ka nav laika, jo boss liekot mesties nākamajos darbos. «Būvniekus raksturo steiga. Vairāki apakšuzņēmēji un līdz ar to nevēlēšanās atbildēt. Piedāvāju pati atbraukt brīvdienā un aizšpaktelēt šuvi,» Sintija atceras. Celtnieki tomēr paklausījuši un pabeiguši savu darbu, kā nākas. Celtnieki gan esot dažādi: prieks, ja izveidojas laba sadarbība un rezultāts priecē visus.

Betons. Tas ir materiāls, kas, šķiet, gadus desmit ir galvenais būvmateriāls, no kura top gan privātmājas, gan lielas būves. Vai Sintija spētu radīt māju no koka? «Kāpēc ne! Arī koks ir brīnišķīgs. Betons ir labs tāpēc, ka no tā var veidot lielus atvērumus un plašu telpu, kas mūsdienu arhitektūrai ir ļoti svarīgi. Cilvēki novērtē un vēlas plašumu, dabas klātbūtni. Betons ir dabīgs – smiltis un ūdens. Elpojošs! Tāpat kā koks!»

Ēdienkarte

Tomātu zupa

Mākoņi ziemeļos

Posted on maijs 18, 2016 by - Komentārs

Lennarta Meri konferencē par ārpolitiku un drošību šogad dominēja pesimisms

Laiks Tallinā gan iebraucot, gan izbraucot bija saulains, taču konferenču telpās, paneļdiskusijās un runās – nomācies, varētu pat teikt, ka drūms.

Pagājušās nedēļas nogalē Igaunijas galvaspilsētā notika Lennarta Meri konference, kas allaž ir viens no gada interesantākajiem pasākumiem, kurā pulcējas nozīmīgi un interesanti domātāji no Amerikas un Eiropas, lai spriestu par aktuāliem ārpolitikas un drošības jautājumiem. Šogad pasākums svinēja savu desmito gadadienu, un jāsaka – reti kad kopējais noskaņojums ir bijis tik pesimistisks.

Toni uzdeva Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess, kurš atklāšanas vakariņās pēdējo reizi kā valsts galva teica runu šajā pasākumā (Igaunijā prezidenta vēlēšanas notiks šā gada augustā). «Šogad mēs svinam 25 gadus kopš Igaunijas neatkarības atjaunošanas, arī garo ceļu no «bijušās padomju republikas» līdz «e-Estonia», bet man jāatzīstas, ka esmu mazāk optimistisks nekā jebkurā brīdī» tajos gados.

Ilvesu visvairāk satrauc Krievijas draudi, bēgļu krīzes radītā šķelšanās Eiropas Savienības iekšienē un populistisko partiju spēka pieaugums, tomēr pār diskusijām konferencē ēnu meta arī Lielbritānijas referendums par izstāšanos no Eiropas Savienības un Donalda Trampa biedējošā kandidatūra uz ASV prezidenta amatu.

Neierasts, satraucošs jaunums bija emocionalitāte, ar kādu notika viedokļu sadursmes, sevišķi par bēgļu jautājumu. Paneļdiskusijā par to asi sadūrās Latvijas eiroparlamentārieša Arta Pabrika (Vienotība) un Eiropas Komisijas vecākā viceprezidenta nīderlandieša Fransa Timermansa viedokļi. Pabriks kritizēja EK priekšlikumu par bēgļu obligāto sadali starp dalībvalstīm, jo nedrīkstot runāt par šādiem mehānismiem, kamēr nav nodrošināta ES ārējā robeža. Uz to Timermanss atcirta, ka visu laiku dzird tikai vēlmi jautājumu atlikt, bet nedzird atbildes uz jautājumu – ko darīt? -, un pavisam atklāti pateica – ja Austrumeiropas dalībvalstis nebūs gatavas izrādīt solidaritāti šajā jautājumā, tad neizbēgami pienāks brīdis, kad svarīgā brīdī citi tām liegs palīdzību, un konkrēti pieminēja ES struktūrfondus.

Par Krievijas draudiem valdīja vienprātība, ka NATO Varšavas samitā tiks pieņemts lēmums nosūtīt sabiedroto valstu vienības uz Baltijas valstīm un Poliju, tomēr daudzus māca šaubas, vai ar vienu bataljonu katrā valstī pietiks, lai atturētu Krieviju no bruņota uzbrukuma. Turklāt vairākkārt konferencē nācās dzirdēt par Krievijas kodolieroču žvadzināšanu, piemēram, militārās mācībās izspēlējot atombumbas uzmešanu Varšavai vai Stokholmai, vai militārajā doktrīnā ierakstot, ka tiek izmantoti taktiskie kodolieroči konflikta «deeskalēšanai», resp., ienaidnieka iebiedēšanai, lai panāktu viņa padošanos. Tas diemžēl nav nekas jauns. Atvaļinātais britu ģenerālis sers Gerijs Džonsons (Garry Johnson) savā noslēguma runā stāstīja, kā pēc aukstā kara beigām neformālā tikšanās reizē ar bijušajiem padomju armijas ģenerāļiem tie smiedamies atzinuši, ka kara gadījumā viņu plānos ietilpa taktisko kodolieroču izmantošana jau no pirmās dienas. Nav šaubu, ka tieši šādā kontekstā bija jāsaprot Francijas aizsardzības ministrijas politikas nodaļas direktora Filipa Ereras (Philippe Errera) teiktais, ka no Varšavas samita gaida arī atjaunotu apstiprinājumu, ka NATO ir kodolalianse.

Pazīstamais bulgāru politologs Ivans Krastevs brīdināja, ka Brexit gadījumā varētu sekot līdzīgi balsojumi citās dalībvalstīs, kas būtu «kā iedot pistoli cilvēkam ar pašnāvnieciskām nosliecēm». Četru amerikāņu ārpolitikas ekspertu debatēs par jautājumu – vai ASV būtu veiksmīgāka ārpolitika ar demokrātu vai ar republikāni Baltajā namā? – abi republikāņu pārstāvji sāka ar paziņojumu, ka neatbalsta kandidātu Trampu, uzskata viņu par bīstamu, un atlikušajā laikā viņiem atlika vienīgi censties pierādīt, ka Hilerija Klintone arī nebūtu ideāla prezidente.

Daudzi sūrojās par līderu trūkumu un Eiropas nespēju atrast vajadzīgo sparu un pašpārliecību, taču allaž pesimistiskais Krastevs uzskatīja, ka faktiski šis nav brīdis jauniem, grandioziem plāniem. Labākais, ko varam nākamajos divos trijos gados izdarīt, ir noturēt jau sasniegto.

Taču, par spīti visam, bija arī gaismas stari. Reti kurš šaubījās, ka sankcijas pret Krieviju jūnijā tiks pagarinātas. Kāds Rietumu korespondents, kurš daudz laika pavadījis Ukrainā, pie vakariņu galda izteicās par tās nākotni pavisam optimistiski, jo tur izveidojusies ļoti spēcīga pilsoniskā sabiedrība, kura no pamatiem pārveido valsti. Paneļdiskusijā par NATO vislielākais «vanags» bija Zviedrijas sociāldemokrātiskās valdības aizsardzības ministrs Peters Hultkvists (Peter Hultqvist), kurš smagi kritizēja Krieviju un vairākkārt uzsvēra nepieciešamību stiprināt «transatlantisko saiti». Tiesa, iestāties NATO viņš nav gatavs, tomēr attieksmes maiņa bija uzkrītoša. Un vairākkārt no neeiropiešiem nācās dzirdēt, cik, viņuprāt, svarīgs un kopumā sekmīgs ir Eiropas projekts.

Varbūt mums tomēr izdosies izvairīties no pārāk lieliem satricinājumiem. Tomēr, kā mēdz teikt, cerība nav stratēģija, un Meri konference bija skaudrs atgādinājums, cik nopietni ir šā brīža izaicinājumi.

Komentārs 140 zīmēs

Svin demokrātijas iznīcināšanu. Nacionālā apvienība kārtējo gadu atzīmē 1934. gada 15. maija apvērsumu ar «karogu braucienu».

Rīgas Centrāltirgus vadītājs apsūdzēts korupcijā, bet Ušakovs atzīst, ka «man galvenais pienākums ir, lai viņa sāktie projekti tiktu pabeigti».

Kas tā par lielvaru, kas Eirovīzijā cieš vienu zaudējumu pēc otra? Vispirms Končita, tagad Krimas tatāriete. Var secināt, ka balsojumu kontrolē CIP.

Urbanoviča klasika

Posted on maijs 18, 2016 by - Komentārs

Saskaņas līderis biedē Obamu ar apdraudējumu «eiroatlantiskajai kopienai»

Urbanovičs brauc ar 130 000 eiro vērtu Range Rover. Urbanoviča dārgais džips Pļaviņās rupji pārkāpj ceļu satiksmes noteikumus. Saskaņas līderis Urbanovičs iekļuvis satiksmes negadījumā. Šādas ziņas par Latvijas politikas troglodīta autopriekiem pēdējā laikā bija aizēnojušas jaunumus par viņa politiskajiem veikumiem. Lūk: Urbanovičs uzrakstījis vēstuli ASV prezidentam Obamam! «Aiz bezizejas,» viņš skaidro.

Vēstulē Saeimas Saskaņas frakcijas priekšsēdētājs Jānis Urbanovičs lūdz ASV prezidentu Baraku Obamu pirms aiziešanas no Baltā nama papildināt savu labo darbu sarakstu ar «nepilsoņu problēmas» atrisināšanu Latvijā. «Pasaulē kļūs par vienu draudu mazāk, bet vairāk nekā 200 000 cilvēku iegūs iespēju izmantot demokrātiskās tiesības pilnā apmērā,» viņš piedāvā.

Diezin vai Urbanovičs iedomājās aizrakstīt ASV prezidentam tikai aiz gara laika vai bezizejas izmisuma par savulaik pieteikto «es būšu vara!» ambīciju sarukšanu līdz ceļu satiksmes noteikumu pārkāpšanas indevei. Arī skaudība uz biedru Nilu Ušakovu par prasmi gan izmalt naudu bezgalīgajā Krišjāņa Barona ielas remontā, gan izpelnīties Krievijas Ārlietu ministrijas solidaritāti ar karikatūru par latviešiem un okupāciju droši vien nebija epistulārās iedvesmas galvenais kairinātājs. Itin pieklājīgā angļu valodā uzrakstītais pagarais teksts ir pārdomāti pielādēts ar Kremļa propagandas provokāciju patronām.

Vēstuli Urbanovičs sāk ar literāri filozofisku meditāciju par ebreju rakstnieka Šoloma Aleihema autobiogrāfisko grāmatu, kurā cilvēka nodzīvots mūžs salīdzināts ar atgriešanos no gadatirgus. «Es ceru, ka jūs neapvainosieties,» autors draudzīgi teic Obamam, kurš nu arī atgriežoties no šāda gadatirgus, un aizrāda viņam gan par nepadarītajiem darbiem, gan par Nobela Miera prēmiju, kuru Obama, kā uzskata Urbanovičs, saņēmis «lielākoties avansā».

Sīkām cūcībām piebārstīts arī viņa «redzējums» par «nepilsoņu problēmu» Latvijā, ko viņš aicina palīdzēt atrisināt. Latvijas valstiskuma «it kā kontinuitāte» esot bijusi tikai «populāra piezīme» (proti, aizbildinājums), bet patiesībā nepilsoņus Latvijā radījušas bailes «no ciešu saišu ar Krieviju turpināšanās». Ne okupācija, ne aneksija nav pieminētas, Urbanovičam tā bijusi «ieiešana PSRS sastāvā». Nepilsoņi salīdzināti ar afroamerikāņiem, kuriem pēc Amerikas pilsoņu kara piešķirtas vēlēšanu tiesības. («Negribu nevienu aizvainot,» autors atkal atvainojas.) Naturalizācijas procedūras Latvijā esot «pazemojošas».

Svarīgākais vēstulē ir piedraudējums (jeb «pārliecināts pieņēmums»), ka situācija turpināšot radīt ļaunumu, naidu un vēlmi atriebties, līdz ar to esot bīstama Eiropai un «visai eiroatlantiskajai kopienai». Bet piedāvājums ASV risināt Latvijas iekšējās lietas ir grūti pārprotams aizbildinājums Krievijas darītajam Ukrainā, Gruzijā, Moldovā, Sīrijā un citur. Šķiet, ka Urbanoviča vietā vai kopā ar viņu vēstuli nekautrētos parakstīt Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs un viņa valsts televīzijas galvenais propagandists Dmitrijs Kiseļovs.

Var būt vairāki iemesli, kāpēc šo vēstījumu parakstījis Urbanovičs. Partija lēni, bet nenovēršami zaudē elektorātu, bet nupat arī popularitāti – Saskaņa pirmo reizi daudzu gadu laikā vairs nav pirmā reitingos. Partijas izveidošanas virsuzdevums iekļūt Latvijas valdībā nav izpildīts. Saskaņa ideoloģiski izplūst un marginalizējas un vairs nav Kremļa aktuālāko dienaskārtības punktu galvenā vietējā noteicēja – «ģimenes vērtības», «imigrācija», «kultūru karš» pret liberālismu un Eiropas Savienību, tāpat kā citur Eiropā galēji labējiem Putina sabiedrotajiem, Latvijā arī kļuvis par «nacionālistu» lauciņu. Bet Saskaņas polittehnoloģiskais «sociāldemokrātiskums» izvērties par nevienam nevajadzīgu anekdoti.

Urbanoviča demaršs var būt mēģinājums atgriezties pie klasiskas tēmas, kuru neviens cits viņam un Saskaņai nevarētu atņemt. Taču tas nozīmētu arī partijas radikalizēšanos – dabiski izzūdoša problēma (1995. gadā Latvijā bija 735 tūkstoši nepilsoņu, tagad apmēram 250 tūkstoši, gados arvien vecāki) būtu mākslīgi jāsaasina. Vai Urbanovičs cer Saskaņas ietekmes atjaunošanai izmantot Putina matricu – sākt karu, lai sēstos pie miera sarunu galda?

Vēstule pēc būtības adresēta ne jau Obamam un nav tapusi pēkšņi. Martā viņš pieteica tēmu rakstā Kāda būs Latvija? portālā Delfi. Tajā viņš pasludināja, ka «liberālo» latviešu ieskatā «tas ir pilnīgi pareizi, ka viņi, nelatvieši, ir NEpilsoņi, tātad NEcilvēki». Un nodēvēja visus vienā katlā samestos «nelatviešus» par «5. kolonnu».

Vēstuli Obamam ar prasību «likvidēt pazemojošo nepilsoņu institūtu» Latvijā jau 2013. gada vasarā posās rakstīt tā dēvētais Nepilsoņu kongress. Taču pusgadu vēlāk «tautiešu aizstāvība» Krievijai kļuva par ieganstu iebrukumam Ukrainā un Krimas aneksijai. Līdz ar to tolaik izčākstēja gan «kongress», gan vēstules ideja.

Putins nemēdz agresijā pret kaimiņvalstīm izmantot reiz jau lietotu taktiku. Taču «tautiešu aizstāvība» vienmēr noder kaut vai «informatīvam nodrošinājumam». Vai Urbanovičs mēģina draudēt, ka «zaļie cilvēciņi» var tomēr parādīties arī Latvijā?

Komentārs 140 zīmēs

Naudu vai valdības demisiju. Mediķu arodbiedrība, kam līgums ar Saskaņu, prasīs Saeimai vērtēt Kučinska atbilstību amatam.

Brexit vājprāts. Bijušais Londonas mērs Boriss Džonsons salīdzinājis Eiropas Savienību ar Hitleru.

Ja kāds nepamanīja. Par partijas No sirds Latvijai vadoni atkārtoti ievēlēta Sudraba, kura nu pārkvalificēšoties no sprinteres par maratonisti.

Par «ostu nodokli»

Posted on maijs 18, 2016 by - Replika

 

Žurnāla 28. aprīļa numurā Pauls Raudseps rakstā Plāns ir, naudas nav komentē Māra Kučinska valdības rīcības plānu. Autors kritizē plānu, cita starpā apgalvojot: «…kamēr nauda mediķiem un skolotājiem vēl tikai jāmeklē, citiem tā jau tiek pasniegta uz paplātes. Tā vietā, lai efektivizētu ostu pārvaldību un nodrošinātu, lai šie vērtīgie valsts īpašumi kalpotu visas sabiedrības labā, rīcības plāns paredz «veikt grozījumus likumā par ostām, atceļot pienākumu ostu pārvaldēm ieskaitīt valsts pamatbudžetā maksājumu par valsts stratēģiskās infrastruktūras izmantošanu».»

Tā kā šī visai populistiskā replika var nevajadzīgi maldināt sabiedrību, Ventspils brīvostas pārvalde uzskata par savu pienākumu atgādināt, par kādu maksājumu ir runa.

Ar priekšlikumu ieviest tā saukto ostu nodokli klajā nāca Reformu partija 2013. gadā. Pasaules Banka vairākkārt norādīja, ka šāda ideja var kavēt tranzīta nozares attīstību, jo var radīt nepieciešamību celt ostu maksas, kas pieaugošas konkurences apstākļos ir nepieļaujami, turklāt ir pretrunā ar likumu par ostām, kas noteic, ka ostas pārvaldes finanšu līdzekļus var izmantot tikai ostas un tās infrastruktūras apsaimniekošanai un attīstīšanai, un likumā noteikto funkciju izpildei.

Neraugoties uz plašajiem iebildumiem, Reformu partijai izdevās panākt, ka ostu pārvaldes maksā valsts budžetā 10% no tonnāžas, kanāla, mazo kuģu, enkura un kravas maksas. Brīdī, kad valdībai tapa skaidrs, ka «ostu nodoklis» tiešām ir pretrunā ar transporta nozares interesēm un lielā mērā politiski motivēts maksājums, tajos pašos MK noteikumos, kas noteic, kā ostu pārvaldes ieskaita naudu valsts budžetā, tika ierakstīts, ka valsts piešķir budžeta dotāciju «ostu akvatoriju un kuģu ceļu padziļināšanas un dziļumu uzturēšanas darbiem (..) un ar ostu darbību saistītās publiskās lietošanas infrastruktūras attīstībai».

Īsāk sakot, tika pieņemti noteikumi par to, ka ostu pārvaldes ieskaita valsts budžetā naudu, ko pēc pāris mēnešiem valsts atskaita atpakaļ ostu pārvaldēm. Šāda lieka naudas pārskaitīšana turp un atpakaļ nav izdevīga nevienam, tāpēc Māra Kučinska valdības deklarācijas mērķis atcelt šo lieko posmu finanšu saimniecībā ir tikai un vienīgi loģisks.

42

Posted on maijs 18, 2016 by - Viedoklis

Kā nenodot ārpakalpojumā domāšanu?

Informācijas tehnoloģiju speciālisti labi zina paradoksu – jo vairāk informācijas, jo grūtāk tajā kaut ko atrast. Vai nu jāveido labāki informācijas meklēšanas algoritmi, vai jāmācās uzdot labākus jautājumus. Šobrīd dzīvojam informācijas pārpilnības laikmetā. Un cilvēks pēc dabas ir slinks. Ja Google kādu lapu piedāvā pirmo, tas automātiski nozīmē, ka tās informācija ir vispilnīgākā, svaigākā un kvalitatīvākā. Un jebkas, ar ko mūsu draugi dalās Facebook, ir ticams. Ir taču tik ērti domāšanu nodot ārpakalpojumā. Tāpēc mēs ik dienu pieņemam «42» kā gluži leģitīmu atbildi jautājumam par dzīves jēgu. (Šo skaitli pazīs Duglasa Adamsa grāmatas Galaktikas ceļvedis stopētājiem lasītāji. Grāmatā cilvēce uzbūvē superdatoru, lai uzdotu jautājumu, kāda ir dzīves un visuma jēga, bet dators atbild: 42. Kad cilvēki ir pārsteigti, dators iesaka – ja gribat citu atbildi, jāuzdod cits jautājums.)

Informācija ir rīks. Kā ar jebkuru rīku, ar to jāmāk strādāt. Informācijas pārbagātības apstākļos izšķiroša nozīme ir informācijpratībai – prasmei uzdot jautājumus, izvērtēt saņemto informāciju un uz tās bāzes radīt jaunas zināšanas. Personīgā līmenī šo prasmju trūkums, iespējams, problēmas nesagādā – ja students darbu balstījis Vikipēdijā, viņš saņem «neapmierinoši», un beigta balle. Taču biedējoši bieži šo prasmju trūkums tiek demonstrēts arī publiskajā telpā – no sociālajos tīmekļos saceltām vētrām par «Mucenieku bēgļu» zvērībām līdz masu medijos tiražētām blēņām. Un mediju – gan tradicionālo, gan ne pārāk – vides kvalitāte ietekmē mūs visus. Ja gan mediju veidotāji, gan patērētāji pret informāciju attiecas nevērīgi, tad sanāk kā Ziedonim – pirmā stāva dialogs, kurā kurlais runā ar kurlo.

Stāsts gan nav tikai par medijiiem. Sekas informācijas izvērtēšanas prasmju trūkumam un nekritiskai informācijas pieņemšanai ikdienas situācijās – sākot no ticības reklāmām un beidzot ar izmantotajiem informācijas avotiem doktora darbā – ir tas, ka mēs kā sabiedrība kopumā kļūstam intelektuāli kusli un viegli vadāmi. Ja mēs ikdienā domāšanu labprātīgi uzticam citiem – draugiem, medijiem, tehnoloģijām -, tad diez vai var sagaidīt, ka spēsim būt prasīgi arī pret politiku un valsts pārvaldi. Ka nesamierināsimies ar atbildēm «42» un pamatoti argumentēsim, kāpēc tās nav pareizas vai definēsim labākus jautājumus.

Kā situāciju mainīt, un vai tas vispār ir iespējams? Nezinu, bet vismaz daļa no risinājuma, manuprāt, varētu būt lasīšana. Un ne tikai lasīšana izglītošanās nolūkos – nevajadzētu piemirst, ka daiļliteratūras lasīšana trenē iztēli, empātiju un emocionālo inteliģenci. Ķēdīte vienkārša – ja cilvēki lasīs, viņi būs domājošāki un radošāki, augs viņu konkurētspēja un atalgojums, un valstij kopumā klāsies labāk, tajā skaitā ekonomiski.

Blakusefekts

Posted on maijs 18, 2016 by - Redaktores sleja

 

Pirms neilga laika ziņās skaļi izskanēja Ārvalstu investoru padomes secinājumi par zaudējumiem, ko nodara ļaunprātības maksātnespējas procesos – vairāku gadu laikā kopš krīzes pīķa šī skāde Latvijas ekonomikai aplēsta vairāk nekā pusmiljarda eiro apmērā. Milzīga summa!

Taču bēdīgākais ir tas, ka šāda mēroga zaudējumus nevar nodarīt izņēmuma gadījumi – runa ir par sistēmu, kas gadu laikā ir uzblīdusi no savas nesodāmības apziņas. Turklāt šī «sistēma» nav atsvešināta abstrakcija, tie patiesībā ir dzīvi cilvēki ar miesu, asinīm un kontiem bankās. Aiz katra eiro, kas gadu laikā sasummēts tajā milzīgajā zaudējumu skaitlī, stāv cilvēki, kas apgājuši vai pārkāpuši likumu, vai varbūt jau laikus parūpējušies, lai tajā uztaisītu naudas bīdīšanai ērtus caurumus. Un blakus stāv tie, kuru darbs ir likumu aizsargāt, bet viņiem… pietrūka spēka vai gribas.

Kad dzirdu piesaucam miljardus eiro, parasti prātā uznirst tumšas nakts debesis ar bezgalīgiem zvaigžņu mirguļiem – neaptveramiem, nesaskaitāmiem. Ko gan var iesākt ar miljardos mērāmiem zaudējumiem, no kura gala ķerties tiem klāt? Tāpēc ir veselīgi atcerēties, ka ikvienu miljardu veido konkrēti eiro, un katrs no tiem ir labs punkts, no kura ķerties klāt.

Ir jau vairākus gadus neatlaidīgi pēta maksātnespējas procesus, ar konkrētiem piemēriem atklājot, kā darbojas šķietami abstraktā shēmošanas sistēma. Šajā numurā turpinām pirms pusotra gada sākto tematu – atšķetinām darījumu virteni ar viena konkrēta maksātnespējīga uzņēmuma īpašumiem. Tajā iesaistītie varoņi ir uzmanības vērti. Taču neaizmirsīsim par tiem, kas stāv blakus un ļauj visam notikt.

Radars pasaulē

Posted on maijs 11, 2016 by - Radars

Nedēļas notikumi pasaulē

Kamēr ANO stingri nosodījusi bēgļu nometnes bombardēšanu pie Sīrijas un Turcijas robežas, kur gāja bojā vismaz 28 cilvēki un daudzi tika ievainoti, Krievija Daesh izpostītajā senajā sīriešu pilsētā Palmīrā sarīkoja koncertu, kuru Lielbritānijas ārlietu ministrs nosauca par bezgaumīgu. Koncerta dalībniekus senajā amfiteātrī no attāluma uzrunāja prezidents Vladimirs Putins, bet pie čella ķērās ārzonu skandālā apšaubāmu slavu ieguvušais Sergejs Roldugins.

Vairāk nekā 300 ekonomistu no 30 pasaules valstīm aicina pasaules politiskos līderus likvidēt ārzonas firmas, jo, viņuprāt, šīs beznodokļu zonas «nekalpo ekonomiskiem mērķiem» un «neko nepievieno pasaules kopējai labklājībai». Paziņojums publicēts medijos pirms Londonā gaidāmās konferences cīņai pret korupciju.

Eiropas Centrālā banka pārtrauks laist apgrozībā 500 eiro banknotes, jo tās bieži tiek izmantotas nelegālos skaidras naudas darījumos. Šo banknošu emitēšana tiks pārtraukta ap 2018. gada beigām. Tomēr apgrozībā esošās šā nomināla banknotes būs likumīgs maksāšanas līdzeklis arī pēc tam. Eirozonas valstu centrālās bankas 500 eiro banknotes pieņems apmaiņai neierobežotu laiku.

Grieķijas parlaments nobalsoja par nepopulārām nodokļu un pensiju reformām, pakļaujoties starptautisko kreditoru prasībām, lai Grieķija varētu saņemt nākamo starptautiskā aizdevuma daļu. Reforma paredz samazināt Grieķijas lielākos pensiju maksājumus, apvienot vairākus pensiju fondus un pacelt nodokļus vidējiem un augstiem ienākumiem. Kārtējais starptautiskais aizdevums Grieķijai būs 86 miljardi eiro, par to tika panākta vienošanās pērn jūlijā.

Turcijas premjers Ahmets Davutoglu nekandidēs uz pārvēlēšanu valdošās Taisnīguma un attīstības partijas priekšsēdētāja amatā gaidāmajā ārkārtas kongresā. Par to viņš pavēstīja pēc sarunas ar prezidentu Redžepu Tajipu Erdoganu. Partijas kongresam būs jāizraugās jauns līderis, kas atbilstoši partijas noteikumiem ieņems arī premjerministra amatu.

Polijas galvaspilsētā Varšavā pret valdības iecerētajām reformām demonstrācijā izgāja aptuveni 240 tūkstoši cilvēku. Viņu lozungs bija: «Mēs esam Eiropā un Eiropā paliksim.» Demonstranti protestēja pret valdības strīdīgajām iniciatīvām, kas, viņuprāt, valstī grauj demokrātiskos procesus un ir novedušas pie domstarpībām ar Briseli. Tajā pašā dienā notika arī otra demonstrācija, kas pulcēja krietni mazāk Eiropas integrācijas pretinieku.

No Ziemeļkorejas izraidīts britu raidorganizācijas BBC žurnālists Rūperts Vingfīlds Heiss un divi viņa kolēģi. Žurnālisti Ziemeļkorejā ieradās kopā ar Nobela Miera prēmijas laureātiem. Oficiāli tiek vēstīts, ka Heiss izraidīts par «uzbrukšanu Korejas Tautas Demokrātiskās Republikas sistēmai un neobjektīvām reportāžām».

Franču tēlnieka Ogista Rodēna marmora skulptūra Mūžīgais pavasaris izsolīta par rekordaugstu summu – 20 miljoniem ASV dolāru (17,5 miljoniem eiro). Tā ir lielākā summa, kas jelkad izsolē samaksāta par Rodēna darbu, apstiprināja izsoļu nams Sotheby’s. Skulptūra tika pabeigta laikā no 1901. līdz 1903. gadam, tā ir tikai 80 cm plata un nepilnus 67 cm augsta.

Kas ir Sadiks Hans?

Par Londonas mēru ar 57% balsu ievēlētais leiboristu kandidāts Sadiks Hans kļuvis par pirmo musulmani britu galvaspilsētas vadītāja krēslā un jau nodēvēts par ietekmīgāko musulmani Eiropā

Radars Latvijā

Posted on maijs 11, 2016 by - Radars

Nedēļas notikumi Latvijā

Valdība atbalstīja Stambulas konvencijas ratificēšanu un parakstīšanu. Parakstot konvenciju, tai tiks pievienota deklarācija, kurā Latvija paziņos, ka piemēros konvenciju atbilstoši Satversmē noteiktajiem principiem un noteikumiem. Valdība pilnvaroja labklājības ministru Jāni Reiru (V) parakstīt konvenciju.

Latvija atbalsta brīvprātīgu bēgļu uzņemšanu, uzsver Iekšlietu ministrija, konkrēti neatbildot, kāda būs Latvijas nacionālā pozīcija par Eiropas Komisijas priekšlikumu, kas paredz ES dalībvalstīm piemērot 250 000 eiro naudassodu par katru patvēruma meklētāju, ko tās atteiktos uzņemt. 

No 1. augusta stāsies spēkā jaunie elektroenerģijas tarifi, kas paredz, ka mājsaimniecībām rēķins pieaugs par fiksēto mēneša abonentmaksu 1,5 eiro par pieslēguma nodrošināšanu neatkarīgi no elektroenerģijas patēriņa apjoma. Tiek apgalvots, ka daļai patērētāju elektrības rēķini arī samazināsies. 

Nacionālā Elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) vērsusies pie Lielbritānijas televīzijas un radio regulatora Ofcom ar aicinājumu izvērtēt Latvijā retranslētā un Lielbritānijas jurisdikcijā esošā TV kanāla NTV Mir raidījuma Mesto vstreči, kurā Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece (NA) nodēvēta par neonacisti, atbilstību likumam.

388 cilvēki kļuvuši par jaunas partijas Kam pieder valsts dibinātājiem. Partijas iniciators ir pašreizējais pie frakcijām nepiederošais Saeimas deputāts Artuss Kaimiņš, kurš ievēlēts par partijas valdes priekšsēdētāju.

Desmit partijām ir 987 113 eiro lielas parādsaistības par finanšu līdzekļu atmaksu valsts budžetā, secina Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs. Lielākie parādnieki valstij ir vairs neeksistējoši politiskie spēki. Lielāko summu – 752 514 eiro – ir parādā partija LPP/LC, seko apvienība Par labu Latviju! ar 108 301 eiro parādu, bet bijušā Valsts prezidenta Valda Zatlera izveidotās Reformu partijas parādsaistības ir 77 216 eiro.

Rīgas vadībai pilsētas Satiksmes un Attīstības departamentos pietrūkst intelektuālās kapacitātes, lai kvalitatīvi izpētītu apdzīvojuma struktūru, cilvēku un transporta plūsmas, bet pētījumi par paredzamajām attīstības tendencēm Rīgā nav notikuši kopš neatkarības atjaunošanas, saka eksperts Tālis Linkaits. Turklāt pilsētas politiskā vadība pārāk aizraujas ar ātriem, vēlētājiem pamanāmiem risinājumiem, bet nenovērtē kvalitatīvas ilgtermiņa plānošanas nozīmi.

Rīgas Vidzemes priekšpilsētas tiesa par vecu cilvēku apkrāpšanu apsūdzētajai notārei Lailai Porietei un privātpersonai Gintam Lazdiņam piesprieda 30 minimālo mēnešalgu jeb 11 100 eiro naudas sodu katram. Notāre bija apsūdzēta par krāpšanu, dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, dokumentu viltošanu un viltotu dokumentu izsniegšanu.

Latvija atšķirībā no Lietuvas neveidos «Savčenko sarakstu», apliecina Ārlietu ministrija, lai ieviestu sankcijas par Ukrainas gaisa spēku pilotes Nadijas Savčenko notiesāšanu Krievijā.

Latvijas olimpietim apģērbu komplekts Riodežaneiro olimpiskajās spēlēs izmaksās aptuveni 1700 eiro. Komplekts, kas sastāv no 30 apģērba gabaliem, pieciem pāriem apavu un 18 aksesuāriem, ietver tērpus olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijai, treniņiem un ikdienai, kā arī aksesuārus: saulesbrilles, cepures, somas, mugursomas un apavus.

Laukos ir nākotne

Absolūtais vairākums jeb 97% Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka lauksaimniecībai kā nozarei Latvijā ir nākotne un to nepieciešams turpināt attīstīt, liecina jaunākais DNB Latvijas barometrs.

Ko personiski esat gatavi darīt, lai palīdzētu attīstīt lauksaimniecību Latvijā?


Nedēļas citāts

Uz ziemeļiem!

Posted on maijs 11, 2016 by - Pasaulē

Eiropā pamazām ieviešas odi, kas agrāk bija sastopami tikai tropiskajās zonās un mēdz pārnēsāt bīstamas slimības

Kad 2007. gadā kāds vīrietis no Indijas devās apciemot radus Itālijas ziemeļos, viņš pat iedomāties nevarēja, ka kļūs par iemeslu cita cilvēka nāvei. Izrādījās, ka viesis bija Čikunguņjas drudža pārnēsātājs. Itālijā viņu sadzēla Āzijas tīģerods, kas tagad iedzīvojies arī Eiropā. Pēc tam ods vīrusu izplatīja tālāk. Īsā laikā Itālijā ar drudzi saslima 200 cilvēku, no kuriem viens nomira. Ārsti, meklējot slimības uzliesmojuma cēloņus, izskaitļoja – vīrusa avots tiešām bija viens ieceļotājs no Indijas.

Tropiskā insekta eksemplārus atraduši arī zinātnieki Vācijā, radot nopietnas bažas, ka odi, kuru tipiskā vide ir Āzija, ielauzušies Eiropā un virzās arvien vairāk uz ziemeļiem, vienlaikus radot arī dažādu bīstamu slimību izplatības draudus.

Riepās un bambusā

Pretēji vispārpieņemtām aizdomām, ka tropisko odu pārvietošanos veicina globālā sasilšana, pie vainas ir globalizācija. Lai izplatītos ievērojami tālāk no savas līdzšinējās vides, šiem odiem ir nepieciešama cilvēku palīdzība. Pašiem insektiem ir ļoti īsa dzīve – tikai dažas nedēļas. Šajā laikā nekur tālu aizlidot viņi nespēj. Patiesībā odi parasti nomirst dažu kilometru attālumā no vietas, kur izšķīlušies. Turpretī odu oliņas var šķērsot kontinentus un okeānus.

«Viena no lielākajām problēmām visā pasaulē ir lietotu riepu tirdzniecība,» skaidro odu eksperte Helge Kampena no Fridriha Leflera institūta, kas strādā Baltijas jūras salā Rīmsā Vācijas ziemeļos. «Āzija ir ievērojama riepu eksportētāja.» Pirms iekraušanas kuģos šī prece parasti stāv zem klajas debess. Kad līst lietus un ūdens sakrājas riepās, tā ir ideāla vide, kur savas oliņas patīk dēt Āzijas moskīta mātītēm.

«Insekti mēdz pielipināt savas oliņas mazliet virs stāvoša ūdens līmeņa,» skaidro pētniece. Tur tās var izdzīvot mēnešiem un pat gadiem ilgi, kamēr ūdens līmenis paceļas un apskalo oliņas. Šajā laikā riepas, iespējams, jau ir aizceļojušas tūkstošiem kilometru tālu, kur atkal tiek glabātas zem klajas debess. Ja līst, ūdens līmenis ceļas, oliņas tiek apskalotas, veicinot nākamo attīstības posmu – kāpuru augšanu. Un tādā veidā odi ir jau tikuši pie jaunas dzimtenes.

Vēl vieglāks veids odu pārceļošanai ir ūdenī iemērkti istabas augi. Arī šādās vietās odu mātītēm patīk dēt olas, un kāpuri bieži vien attīstās jau transportēšanas laikā. Kampena atklājusi, ka visbiežākais oliņu un kāpuru transportlīdzeklis ir tā dēvētie minibambusi, kas tiek eksportēti mazās mēģenēs vai ar ūdeni pildītos šķīvjos.

Pārziemotāji

Tagad Eiropā dzīvo jau četras odu sugas, kuru dzimtā vide ir citi kontinenti. Viens no tiem ir arī dzeltenā drudža ods (Aedes aegypti), ko pēdējos mēnešos vaino smagus iedzimtus defektus radošā Zikas vīrusa izplatībā Dienvidamerikā. Šie odi jau iemājojuši Melnās jūras austrumu krastā un pamazām izplatās Rietumu virzienā. «Par laimi, tiem patīk ļoti silts klimats,» skaidro Kampena. «Ziemeļeiropā tie nebūs problēma vēl vismaz vairākas desmitgades.»

Toties, piemēram, Vācijā jau sastopami Āzijas krūmāju odi (Aedes japonicas). Labā ziņa – nav atrastas pazīmes, ka šie insekti būtu vainojami bīstamu patogēnu pārnēsāšanā.

Tieši tāpēc pētnieki uzskata, ka lielākais drauds vēsākos Eiropas apgabalos ir Āzijas tīģerods (Aedes albopictus), kura ceļš līdz mūsu kontinentam bijis diezgan garš. 1985. gadā pētnieki šo insektu, kā arī tā oliņas un kāpurus atklāja ASV. Laika gaitā no Dienvidaustrumāzijas sutīgā siltuma izceļojušais ods piemērojās dzīvot arī vēsākā klimatā. Tagad tīģeroda oliņas Amerikā spēj izturēt pat temperatūras nokrišanos zem nulles. Visticamāk, tieši no Amerikas odi aizceļoja tālāk uz Eiropu. Jau 90. gadu sākumā šos invazīvos knišļus atklāja Itālijas ziemeļos, bet vēlāk tie atrasti vēl 29 valstīs, no kurām 19 mīt pastāvīgi. «Ja ods ir spējis izdzīvot vienu ziemu vai divas, jāsamierinās, ka tas jaunajā vietā jau ir uz palikšanu,» saka Kampena. «Ja odu populācija ir liela, tajā vienmēr atradīsies kāds īpaši izturīgs īpatnis, kas spēj pārciest salu un turpināt vairoties.»

Vācijā, kur strādā pētniece, Āzijas tīģerods joprojām ir retums, taču kļūst sastopams arvien biežāk. Tipisks tā ieceļošanas ceļš ir kopā ar atpūtniekiem, kas atgriežas no Itālijas, Spānijas vai Francijas dienvidiem. «Tīģermoskīti ir pazīstami kā ārkārtīgi sīksti un agresīvi knišļi.» Tie ielido atpūtnieku automobiļos un bez problēmām iztur vairāku simtu kilometru braucienu uz ziemeļiem. Ja vēl ceļojuma laikā tiem izdodas uzsūkt cilvēku asinis, pēc izsprukšanas no auto tie jau gatavi dēt oliņas. Ir pazīmes, ka šiem odiem ir izdevies Vācijā arī pārziemot. 

2014. gadā pētnieki tos atklāja kādā kapsētā pie Freiburgas pilsētas Vācijas dienvidrietumu daļā. 2015. gadā tajā pašā vietā tos atrada atkal. Tā kā tuvumā nav autostrādes apstāšanās vietas, pētnieki sliecas domāt, ka odi tur pārziemojuši. «Tā gan bija ļoti maiga ziema. Pagaidām grūti prognozēt, vai viņi pazudīs pēc bargāka gadalaika,» prāto Kampena. Šie novērojumi pētnieci dara bažīgu, tāpēc kopā ar kolēģiem viņa izveidojusi komisiju, kas šogad aprīlī publicēja savu pirmo ziņojumu. Skarbākais secinājums: «Āzijas tīģerods jau tagad jāuztver kā nopietns sabiedrības veselības apdraudējums.»

Līdz šim Vācijā nav atrasti odi, kas pārnēsātu bīstamus patogēnus. Taču zināms, ka tie spēj izplatīt vairāk nekā 20 dažādu vīrusu, ieskaitot Denges drudzi – akūtu tropu infekcijas slimību, kas var izraisīt iekšēju asiņošanu.

Pētnieki uzskata, ka labākais pretuzbrukums nevēlamajiem knišļiem ir apmācīt personālu, kas savukārt dotos pie iedzīvotājiem, mācot pamanīt un likvidēt odu tipiskās vairošanās vietas. Ir jāzina, ka odam pietiek, piemēram, tikai ar centimetru dziļu stāvošu ūdeni vecā, tukšā puķupodā. Eksperti novērojuši, ka likumpaklausīgie vācieši Vācijas Bādenes-Virtembergas zemē jau sākuši pašaizsargāties.

Āzijas tīģeroda izplatība Eiropā (pērn rudenī)