Izskatot pacientu sūdzības par mediķu darbu, vidēji tikai 20% gadījumu Veselības inspekcija atzinusi ārstniecībā pieļautās kļūdas. Sodi par tām ir mazi, turklāt netiek publiskoti. Inspekcijā hroniski trūkst darbinieku, un daļa turpina paralēli praktizēt kā mediķi. Vai vienīgā iestāde, kas kontrolē veselības aprūpes kvalitāti Latvijā, pati ir vesela?
Traģiskās 2012. gada septembra dienas Antra (vārds mainīts) atceras skaidri arī šodien. Antra gaidīja savu otro bērniņu, bet 33. grūtniecības nedēļā sākās asiņošana un ātrie nogādāja viņu Stradiņu klīnikā. Tā bija piektdiena, speciālisti jau bija devušies mājās. Ultrasonogrāfiju Atrai veica tikai sestdien, nosakot gultas režīmu. Procedūru veikusī ārste sprieda, ka stāvoklis ir nopietns, iespējams, vajadzēs veikt ķeizargriezienu. Klausoties bērniņa sirdspukstus, vecmāte secināja, ka tie ir mierīgāki, nekā vajadzētu, taču vēlāk mazā sirsniņa sāka sisties ritmiskāk.
Pirmdien Antru izrakstīja. Ārste rezidente Marija Mohova, klausoties bērna sirdstoņus, tos nespēja saklausīt, taču ārste neveica atkārtotas pārbaudes, bet izsniedza Antrai mātes pasi un lika doties mājās. Rezidente, kura bez sertificēta ārsta klātbūtnes nevar ārstēt un patstāvīgi pieņemt lēmumus, uzreiz neizsniedza Antrai izrakstu no slimnīcas, liekot pēc tā atnākt pēc nedēļas. Arī tas ir pārkāpums, jo šis dokuments, kas apliecina diagnozi un citu informāciju par slimnīcā pavadīto laiku, pacientam ir jāizsniedz izrakstīšanas brīdī.
Antra devās pie sava ginekologa. Ārste bērna sirdspukstus atzina par normāliem, bet norādīja, ka asiņošanas gadījumā grūtniecei gan būtu jāatrodas slimnīcā nepārtrauktā mediķu uzraudzībā, nevis mājās. Taču Antra palika mājās, kā bija teikuši Stradiņu ārsti. Oktobra pirmajās dienās viņa vairs nejuta mazuļa kustības. 3. oktobrī devās uz Rīgas Dzemdību namu, kur ārsti apstiprināja – bērniņš viņas miesās ir miris.
Antra uzskatīja, ka mediķu rīcība Stradiņa klīnikā bijusi tīši nolaidīga. Arī citi mediķi, kas vēlāk konsultēja Antru, atzina – slimnīcā viņas stāvoklis nav pietiekami izvērtēts, priekšlaicīgas dzemdības bērnu varēja glābt. Antra vērsās Veselības inspekcijā – vienīgajā iestādē, kas Latvijā izvērtē un kontrolē veselības aprūpes kvalitāti.
Inspekcijā strādā ārsti eksperti, kuru uzdevums ir izvērtēt pacienta iesniegumu, iepazīties ar medicīnisko dokumentāciju, uzklausīt mediķu un sūdzības iesniedzēja viedokli un pieņemt lēmumu, vai noticis veselības aprūpes pārkāpums.
Diplomēts ārsts un advokāts, kurš specializējies tieši medicīnas tiesību jautājumos, Ronalds Rožkalns par inspekciju izsakās kritiski – viņaprāt, tās funkcija nav mainījusies kopš padomju laikiem. Ekspertu komisiju, kurā ietilpst divi cilvēki, veido tikai ārsti. «Šādos apstākļos par pilnvērtīgu pacientu interešu aizstāvību nevar būt runa,» uzskata advokāts. Kā labu piemēru viņš min Zviedriju, kur šādā komisijā strādā septiņi uz trim gadiem ievēlēti speciālisti – tās vadītājs, pieredzējis jurists vai pensionēts tiesnesis, trīs pacientu tiesību pārstāvji un trīs mediķi.
Latvijā mediķu un pacientu konfliktu izvērtēšana ir tikai ārstu rokās. Turklāt, izpētot inspekcijas amatpersonu deklarācijas, atklājas – no kopumā 14 ārstiem ekspertiem astoņi šo darbu savieno ar mediķa arodu kādā ārstniecības iestādē. Amatus apvieno arī inspekcijas Veselības aprūpes kvalitātes kontroles nodaļas vadītāja Valentīna Berga, kura strādā Rīgas Austrumu klīnikā. Viena no ekspertēm paralēli strādā vēl trijās ārstniecības iestādēs, bet kāds viņas kolēģis amatu apvieno ar ķirurga praksi divās medicīnas iestādēs. Daļa ekspertu savos pārējos darbos nopelna tikpat, cik inspekcijā, vai pat vairāk.
Tomēr inspekcija problēmu ar reālu vai vismaz šķietamu interešu konfliktu nesaskata. Vecākā ārste eksperte Līvija Langenfelde skaidro – katrs eksperts ar parakstu apliecina, ka ievēros objektivitāti. Struktūrvienības vadība izlemj, kurš eksperts vērtēs konkrēto sūdzību, sekojot, lai vērtētājam nebūtu nekāda sakara ar pētāmo medicīnas iestādi vai ārstu.
Inspekcijā strādājošie drīkst savienot amatus, jo, kā saka Langenfelde, atalgojums nav pietiekams.
Tomēr statistika liecina, ka pārsvarā inspekcija nostājas ārstu pusē. Kopš 2007. gada par pamatotām inspekcija atzīst vidēji 20% sūdzību. Piemēram, pērn rezultāts bijis gandrīz vienos vārtos – no aptuveni 900 iesniegumiem par pamatotiem atzīti 56 jeb tikai 6%.
Langenfelde skaidro, ka visbiežākie sūdzību iemesli esot nepietiekama ārstu un pacientu komunikācija. «Ir gadījumi, kad mēs uzaicinām pacientu, visu izrunājam, parādām dokumentus un cilvēks pats saprot, ka nav, par ko sūdzēties.»
Advokāts Rožkalns, gandrīz desmit gadus lasot inspekcijas atzinumus, gan saskata neobjektīvus lēmumus. «Pieeja ir tāda – vilks paēdis un kaza dzīva. Kaut kādus pārkāpumus mēs konstatējam, bet kādi paliek uz ārsta sirdsapziņas.»
Līdzīgs bija inspekcijas atzinums par Antras zaudēto bērniņu. Pārkāpumus slimnīcas darbā inspekcija atrada – nebija nodrošināta sertificēta ārsta vai nodaļas vadītājas apskate, nebija pilnībā izvērtēts mātes un arī augļa stāvoklis. Pēc izrakstīšanas grūtniecei netika izsniegts izraksts ar stacionārā veikto izmeklējumu rezultātiem un konkrētām rekomendācijām, kas nepieciešams turpmākai aprūpei. Inspekcija secināja, ka šo pārkāpumu pieļāvusi perinatālās aprūpes centra vadītāja Maira Jansone, kuras vadībā strādāja faktisko apskati veikusī rezidente. Taču vienlaikus inspekcija slikto aprūpi neuzskatīja par iemeslu bērna bojāejai. Mediķe par pārkāpumiem saņēma 30 latu sodu.
Sodi – noslēpums!
Veselības inspekcijai likums neliek vērtēt cēlonisko sakaru, piemēram, vai pacienta nāve ir iestājusies tādu vai citu iemeslu dēļ. Inspekcijai tikai jāpārbauda, vai ir bijis pārkāpums. Tālāk tas, vai pārkāpums ir novedis pie nāves vai miesas bojājumiem, jāvērtē policijai vai prokuratūrai. Proti, ja ārsta pārkāpums ir bijis smags un tas var liecināt par noziegumu, tad inspekcijai likums prasa šo lietu sūtīt tiesībsargājošajām iestādēm. Piemēram, pērn tiesībsargājošajām iestādēm inspekcija nosūtījusi trīs ekspertīzes.
Advokāts Rožkalns uzsver, ka praksē ir lasījis tādus inspekcijas atzinumus, kuros atzīts pārkāpums, bet norādīts, ka tas nav bijis par iemeslu nāvei vai citām nelabvēlīgām sekām. «Šāds secinājums pēc būtības ir pretlikumīgs, jo inspekcija nav pilnvarota tādu izdarīt,» uzsver advokāts. Viņaprāt, vairumā gadījumu šāds atzinums tiek rakstīts, lai palīdzētu kādam kolēģim izvairīties no smagākas atbildības nekā administratīvā. Veselības inspekcijas varā ir sodīt ārstu administratīvi, piemērojot naudas sodu. Šobrīd tas ir līdz 350 eiro vai 700 eiro, ja pārkāpums gada laikā atkārtojies. To, kādi sodi reāli tiek piemēroti un cik ārstu tos saņēmuši, inspekcijai nav jāizpauž nevienam. Arī Antra par 30 latu sodu Stradiņu slimnīcas ārstei uzzināja, tikai interesējoties policijā.
Turklāt Rožkalns norāda uz vēl vienu problēmu – inspekcijas ekspertiem netiek piemērota atbildība par apzinātiem vai neapzinātiem pārkāpumiem, kā tas ir civilprocesā vai kriminālprocesā nozīmētu ekspertīžu gadījumā, kad šādi pārkāpumi ir krimināli sodāmi. Agrāk brīdinājums par kriminālatbildību ir bijis spēkā arī inspekcijas ekspertiem, bet tad atcelts. «Faktiski šie eksperti par savu atzinumu, uz kura bāzes nereti tiek atteikts arī sākt kriminālprocesu, nekādi nav atbildīgi, izņemot attiecībā pret savu darba devēju.»
Arī Antras gadījumā tika ierosināts kriminālprocess, taču tas izbeigts, jo neesot bijis pietiekamu pierādījumu ārstu noziedzīgai rīcībai. Šādu secinājumu policistiem, iespējams, ļāva izdarīt inspekcijas ekspertīze, kurā speciālisti ne tikai konstatēja mediķu pārkāpumus, bet arī pretēji likumam norādīja vēl nedzimušā bērna nāves iemeslu – stafilokoka infekciju. Mediķi, kuri Antru konsultēja vēlāk, gan norādījuši, ka ar to var saskarties dzemdību laikā, nevis bērnam esot vēl mātes miesās.
Tikmēr Rožkalns kā problēmu piesauc slimnīcās iesakņojušos praksi, kas daļēji redzama arī Antras gadījumā. Tas ir risinājums, kā slimnīcas cenšas tikt galā ar mediķu trūkumu. Tā sauktās mājas dežūras. Proti, sertificēts ārsts ir konkrētās dienas dežurārsts, bet viņš neatrodas slimnīcā. Tikai tad, ja notiek kaut kas ārkārtējs, viņš steidzas pie pacienta. Šādi risinājumi tiek meklēti, lai nepārkāptu likumus, jo tie atļauj strādāt tikai noteiktas stundas. «No lietas uz lietu es saskatu šādu sistēmu, tā atkārtojas,» saka advokāts. Tikmēr pie pacietniem ir ārsts rezidents, kurš ir diplomēts mediķis, bet vēl nav saņēmis sertifikātu un nedrīkst bez pieredzējuša kolēģa uzraudzības ārstēt. Taču valstij ir izdevīgāk nodarbināt šo mediķi, jo viņam jāmaksā mazāk.
Strādā kā kopētāji
Ja nekvalitatīva ārstniecība novedusi pie negatīvām sekām, pacientiem ir trīs veidi, kā sevi aizstāvēt. Administratīvais process ir visvieglākā atbildība, to piemēro Veselības inspekcija. Smagākos gadījumos ir iespēja rosināt kriminālprocesu. Pastāv arī civiltiesiskā atbildība, kad no ārsta var pieprasīt mantisku kompensāciju par nodarītajām fiziskajām un morālajām ciešanām. Izpildot ES direktīvu, kopš 2013. gada darbojas Ārstniecības riska fonds, kurā naudu iemaksā slimnīcas. Taču Rožkalns secinājis – šī metode ir efektīva tikai uz papīra, jo reāli aizņem ilgāku laiku nekā civilprocess.
Veselības inspekcijā noliedz aizdomas, ka tur strādājošie piesegtu mediķus. «Ja ir tā, kā tautā saka – roka roku mazgā -, tad tādiem cilvēkiem šeit [inspekcijā] nav vietas!» saka ekspertu daļas vadītāja Anita Baikova. Savukārt Rožkalns uzskata – inspekcija, vācot pierādījumus, strādājot ar dokumentiem un iegūstot ārstu paskaid-rojumus, nepamatoti ignorē pacientu viedokli. «Neesmu redzējis nevienu inspekcijas atzinumu, kur secinājumi būtu izdarīti, pamatojoties uz pacienta sniegtajām ziņām.» Pamatojot šo praksi, inspekcija atsaucas uz kādu tiesas spriedumu, kurā sacīts – tikai medicīniskie dokumenti var kalpot par objektīvu apstākļu noskaidrošanas avotu. Rožkalns gan uzsver, ka Augstākā tiesa šo inspekcijai mīļo apgalvojumu ir apgāzusi, sakot, ka patiesības noskaidrošanā jāņem vērā visi iespējamie apstākļi, arī pacienta viedoklis.
Gadījumos, kad pacienta un ārstu teiktais atšķiras, inspekcijai nav iespēju izdibināt, kam ir taisnība – atšķirībā no policijas eksperti nevar pratināt lieciniekus u. tml. Šādos gadījumos eksperti vadās no savas pieredzes. «To, [vai ir bijis pārkāpums], var redzēt pēc tālākās slimības gaitas – tāpēc mēs esam ārsti, esam praktizējoši un zinoši,» saka Baikova. Ja rezultāts ir letāls vai ar smagām sekām, inspekcija lietu tālāk nodod policijai, taču tādi gadījumi ir reti, divas vai trīs reizes gadā. Lietas, kurās ir būtiski pārkāpumi, sūta uz prokuratūru.
«Vai viņiem ir kāds neizmantots papīra daudzums, kurš obligāti jāapdrukā?» ar sarkasmu inspekcijas lēmumu kvalitāti komentē Rožkalns. Trīs ceturtdaļas lēmumos veidojot uzskaitījums par inspekcijas funkcijām, tiesu praksi, normatīvajiem aktiem, kuri uz konkrēto lietu neattiecas. Saņemot šādu atzinumu, pacientam tas šķiet iespaidīgs un gudri uzrakstīts, taču tā saturs ir birokrātisks ūdens. «Šie atzinumi ir pēc viena šablona taisīti, pilnīgs copy & paste,» saka advokāts. Taču vārdu jūrā tiek noklusēta būtiskākā daļa – cilvēks ir saņēmis tikai lēmumu, kurā ir ekspertu secinājumi, bet pati ekpertīze netiek atsūtīta. Tā ir speciāli jāprasa. «Kāpēc to nesūta uzreiz? Jo lielāka neskaidrība, jo lielāka iespēja, ka pacients kaut ko nesapratīs,» advokāts uzskata, ka tikai ar jurista palīdzību var panākt savu tiesību ievērošanu. Arī tiesībsargs Juris Jansons pērn atzinis, ka Veselības inspekcija neievēro privātpersonas tiesības un mēdz nesniegt atbildes pēc būtības, tādējādi pārkāpj labas pārvaldības principu.
Trūkst speciālistu
Inspekcijā nenoliedz, ka problēmas ir. Viena no tām – darbinieku trūkums. 2007. gadā inspekcijā strādāja 31 eksperts, šobrīd – 14. Eksperte Anita Baikova saka – uz katra eksperta galda ir vidēji 30 izskatāmo iesniegumu, gadā apmēram 100 lietu katram. Inspekcija izsludina atkārtotus konkursus, bet pretendentu nav. «Atnāk, iepazīstas ar darba apjomu, atalgojumu, kas nav konkurētspējigs, un atsakās,» saka Langenfelde. Nodaļas vadītāja vidējā mēnešalga ir 1172 eiro pirms nodokļu nomaksas, bet ārstam ekspertam – 867 eiro. Inspekcijas budžets joprojām ir krīzes laika līmenī – iepriekš, 2007. gadā, tā varēja rēķināties ar 5,5 miljoniem eiro, bet tagad atvēlēti četri miljoni.
Likums prasa iesniegumus izskatīt sešu mēnešu laikā, taču, ņemot vērā darbinieku trūkumu, mēdz būt aizkavēšanās. Iestājas noilgums, un, lai gan ārsta kļūda ir bijusi, sodu piemērot vairs nevar. Taču Langenfelde uzsver – pēc katras pārbaudes lietas slimnīcas kvalitātes vadības sistēmai tiek nosūtītas rekomendācijas, kas darbā jāuzlabo. «Uzdevumus dodam terminēti un prasām pārskatus.» Tikmēr advokāts Rožkalns iesaka – par konstatētajām problēmām jārunā publiski, lai tās neatkārtotu citās medicīnas iestādēs, jo ar iekšēju saziņu acīmredzot nepietiek. «Katram iedzīvotājam būtu jāzina, kādā iestādē ir droši ārstēties.» Viņaprāt, daudzas kļūdas veidojas no paviršas attiek-smes – gan jau kāds cits pamanīs, palīdzēs. «Pēctecība un atbildība par savu darbu trūkst,» Rožkalns nosaka diagnozi sistēmai, kas ilgstoši cieš no finanšu trūkuma. Viņaprāt, tās ir neprasmīgas valsts politikas sekas veselības jomā, jo nav normāli, ka ārstiem jāstrādā vairākās darbavietās, lai nopelnītu sev iztiku.
«No pacienta viedokļa šāda institūcija ir graujošs faktors,» pārliecināta LU Medicīnas fakultātes docente Solvita Olsena, kura uzskata – Veselības inspekcijai nepieciešams restarts. Taču tam vajadzīga gan griba, gan nauda, jo mediķiem, kuri vērtē kolēģus, jāsaņem konkurētspējīgs atalgojums, lai nebūtu darbs jāapvieno ar ārstniecību.
Tas, ka institūcijā ir grūtības, nav noslēpums, jo pirms trim gadiem, kad izveidots Ārstniecības riska fonds, vienlaikus atzīts – medicīnas kvalitātes uzraudzībā trūkst kapacitātes. Uz problēmām norāda arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumi, četras reizes medicīnas tiesību jomā valsts ir zaudējusi, saka Olsena.
Tikmēr Veselības ministrija, kuras pakļautībā atrodas inspekcija, ir aizņemta ar ko citu. Ir vēlējās klātienē noskaidrot ministrijas vērtējumu un to, kā domāts inspekcijas problēmas risināt, taču ministrija no intervijas atteicās. Uz rakstiskiem jautājumiem atbildēja, iekopējot inspekcijas darba aprakstu un normatīvos aktus, nesniedzot atbildes pēc būtības.
Sūdzības Veselības inspekcijā
