Kamēr Latvijas Televīzija un Latvijas Radio neatlaidīgi cīnās par skatītāju un klausītāju uzmanību, politiķi ar jaunu sparu metušies cīņā par ietekmi šajos medijos. Tapis jauns likumprojekts, kas būtiski maina to pārraudzību – partiju un baznīcas pārstāvju rokās dotas auklas, aiz kurām raustīt sabiedriskos medijus. Vai Latvija pošas Polijas pēdās, kur medijus pārvērš politiķu ruporā?
Vienīgais prieks, ka sabiedriskajiem medijiem ir pievērsta uzmanība – tā Kultūras ministrijā nupat tapušo konceptuālo priekšlikumu jaunam nozares regulējumam uzteic Latvijas Televīzijas vadītājs Ivars Belte un Latvijas Radio šefs Aldis Pauliņš. Tālāk ir problēmas. «Es varētu jums parādīt, ko esmu izdarījis ar šo likumu, – tas ir sarkans no vienas vietas!» par piezīmju saraibināto dokumentu izsaucas Belte. Regulējuma uzmetums tapis, nekonsultējoties ar pašiem sabiedriskajiem medijiem, bet paredz kardinālas izmaiņas to darba organizācijā un uzraudzībā, tajā skaitā palielina politiķu ietekmi.
Par likumprojekta izstrādi atbildīgais Mediju politikas nodaļas vadītājs Roberts Putnis skaidro, ka šis darbs turpinot sabiedriskā medija koncepcijas izstrādi (ko politiķi pirms vairākiem gadiem pēkšņi atmeta), diskusijas notikušas Saeimas Cilvēktiesību komisijā, un piesaistīti ārvalstu eksperti. Vai konsultēšanās ar nozares pārstāvjiem bija pietiekama? «Šis ir drusciņ tendenciozi uzdots jautājums,» atbild Putnis. Un paskaidro – šobrīd vēl neesot runa par likumprojektu, bet tikai «konceptuālu redzējumu». Tomēr uzmetums ir jau konkrēti noformulēts un piedāvāts apspriešanai, aicinot visus interesentus līdz 15. augustam izteikt priekšlikumus, lai rudenī jauno regulējumu varētu virzīt pieņemšanai.
Partiju intereses
Jaunais projekts paredz būtiskus jaunumus. Ja to salīdzinātu ar mājas būvniecību, tas paredz pāris glītas detaļas, taču nozīmīgas izmaiņas mājas pamatos.
Pirmkārt, tiek veidots jauns sabiedrisko mediju pārraudzības modelis. Otrkārt, izmaiņas ieviestas pašā mediju vadībā, radot jaunas institūcijas līdzās valdei.
Līdz šim gan Latvijas Televīzijas, gan Latvijas Radio un komercmediju pārraudzība bija Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) pienākums. Šajā padomē ir pieci cilvēki, kurus ievēlē Saeima, bet kandidātus izvirza parlamenta Cilvēktiesību komisija, konsultējoties ar sabiedriskajām organizācijām, kuras darbojas mediju, izglītības un kultūras jomā. Jau pašreizējās padomes locekļi nereti kritizēti par darbošanos partiju interesēs, taču formāli viņi nav to pārstāvji. Likumā ir noteikti skaidri profesionālie kritēriji padomes locekļiem – jābūt ar vismaz piecu gadu profesionālo vai akadēmisko pieredzi plašsaziņas līdzekļu, izglītības, kultūras, zinātnes vai cilvēktiesību jomā, kā arī noteikts aizliegums būt partijas amatpersonai.
Tagad Putnis piedāvā iet citu ceļu – sabiedriskajiem medijiem veidot atsevišķu, daudz lielāku padomi līdz pat 13 locekļu sastāvā, kurā matemātiski vairākums būtu sešu Saeimas lielāko frakciju tieši izvirzītiem pārstāvjiem un vienam kristīgo konfesiju izvēlētam pārstāvim. Šie pārstāvji gan nevarētu būt paši Saeimas deputāti vai mācītāji. Pārējās piecas vietas padomē Putnis piedāvājis virknei sabiedrisko organizāciju, kas parakstījušas Ministru kabineta sadarbības memorandu, un viena vieta atvēlēta arī Valsts prezidenta virzītam kandidātam.
«Šeit ir jautājums, kāda veida viedokļu daudzveidību mēs nodrošinām šādā miniparlamentā, kas ir sabiedrisko raidorganizāciju pārvaldības modelis,» Putnis skaidro jauno padomes sastāvu. Arī Saeimas Cilvēktiesību komisijas vadītāja Inese Laizāne (Nacionālā apvienība) šo uzskata par labu risinājumu, jo padomē tiktu «pārstāvēts visplašākais iedzīvotāju loks». Politiķi padomē jāpārstāv tāpēc, ka «aiz politiķu mugurām ir viņu partijas», skaidro Laizāne. «Ja kādam liekas, ka sabiedriskais medijs izrāda simpātijas vienam politiskajam spēkam, tad esmu pārliecināta, ka šādā padomē cits politiskais spēks to pamanīs un vērsīs uzmanību, līdz ar to nebūs aizdomu, ka mums visiem liekas, ka kāds kādam kaut kā simpatizē, bet atklāti nerunā par to,» saka deputāte.
Līdzīgs viedoklis ir par mediju politiku atbildīgajai kultūras ministrei Dacei Melbārdei (NA), kas uzsver arī sabiedrisko organizāciju pārstāvju lomu padomē un citus mehānismus, kā nodrošināt redakcionālo neatkarību. «Nebūsim naivi – tas, ka politiķi Latvijā gribēs kaut kādā veidā runāt ar sabiedriskā medija žurnālistiem, ar vadību, ir skaidrs, tāpēc labāk izveidot mehānismu, kurā ir skaidri redzams, kas ar ko runā, kādus jautājumus uzdod, lai mazinātu iespējas sabiedriskā medija jautājumā nemitīgi veidot kuluāru sarunas,» saka Melbārde.
Raugoties likumprojekta uzmetumā, uzreiz gan iezīmējas pretruna – tajā minēts, ka jaunā padome «kalpo sabiedrībai kopumā» un «tās locekļi nav tiesīgi pārstāvēt atsevišķas interešu grupas». Padomes uzdevums ir uzraudzīt sabiedrisko mediju darbības tiesiskumu un garantēt to neatkarību no tiešas vai pastarpinātas iejaukšanās sabiedrisko mediju satura veidošanā. Uz jautājumu, vai seši partiju izvirzīti pārstāvji padomē stiprinās sabiedrisko mediju neatkarību, Putnis atbild: «Jautājums nav korekts tādā ziņā, ka uz visu šo pārvaldības sistēmu ir jāskatās daudz plašāk.» Viņaprāt, likuma uzmetumā noteikts arī spēcīgs redakcionālās neatkarības institūts, kas kopumā ļauj sabalansēt visas intereses.
Pa Polijas taku?
Tomēr piedāvāto modeli kritizē mediju eksperti. Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore, Komunikācijas studiju katedras vadītāja Anda Rožukalne uzsver – lai gan rūpīgi seko izmaiņām, viņa nav dzirdējusi pamatojumu, kāpēc jāievieš ievērojama politiķu ietekme uz sabiedrisko mediju darbu. Viņasprāt, visskaidrāko atbildi Putnis jūnijā sniedzis radiodiskusijā Krustpunktā, cita starpā norādot uz publiskām diskusijām par to, «ka šitāds vai tāds sabiedrisko raidorganizāciju saturs neapmierina vienu vai otru politiķi». Tāpēc Rožukalne secina, ka visu šo aktivitāšu caurviju motīvs ir nevis mediju regulācijas uzlabošana, bet jaunais koncepts «tapis, lai apmierinātu pašlaik Saeimā ievēlēto politiķu vēlmi sasniegt lielāku kontroli sabiedriskajos medijos, kuri pēdējo gadu laikā ir kļuvuši ietekmīgāki».
Lai politiķu ietekmes vairošanu pamatotu, analizēti citu valstu mediju uzraudzības modeļi. Latvijai piedāvāts Lietuvas modelis, ieskaitot baznīcas pārstāvi padomē, kaut arī tas pašā «Lietuvā ir plaši kritizēts kā nepiemērots un neefektīvs», komentē Rožukalne. Pērn padomi pametuši divi locekļi, kuri pārstāv mediju profesionāļus, uzskatot – tajā nav iespējams strādāt un panākt būtiskas pārmaiņas, jo politiķu ietekme ir neproporcionāli liela un kavē medija darbību. Rožukalne uzsver, ka sabiedrisko mediju regulācijā Latvijā tagad notiek «atgriešanās pie agrākās sistēmas ar nekompetentu padomi un politiski ietekmētu sabiedrisko mediju», tādējādi Latvija tuvojas Polijai, kurā sabiedriskie mediji pašlaik tiek pārvērsti par valdības ruporu.
Arī Latvijas Žurnālistu asociācijas vadītājs Ivo Leitāns uzskata, ka par sabiedrisko mediju stiprināšanu jaunajā projektā nav pamata runāt. Viņš kritizē padomes modeļa smagnējumu. «Lai gan autori stāsta, ka padomē tiktu plaši pārstāvētas dažādas sabiedrības grupas, realitātē pilnu laiku strādās tikai divi cilvēki – priekšsēdētājs un vietnieks. Pārējie, visticamāk, pildīs dekoratīvas funkcijas, un tā būs sabiedrības līdzdalības imitācija,» uzskata Leitāns. Pat ja visa padome darbotos aktīvi, grūti iedomāties, kā praktiski šie 13 cilvēki konsultēs sabiedriskā medija valdi, turklāt izvairoties katrs pārstāvēt savu atsevišķo grupu intereses. «Kā notiks sapulces – visu laiku būs gaidāmi dramatiski balsojumi par katru jautājumu?» Visbeidzot, jaunajai padomei darba būs mazāk, bet tās locekļu skaits vairāk nekā divkāršots, tāpēc Leitāns to vērtē kā izšķērdību. Padomes priekšsēdētāja atalgojums paredzēts 90% apmērā no valdības ministra atalgojuma, vietniekam – 75%, bet pārējiem locekļiem – divas minimālās algas mēnesī.
Baltijas Mediju izcilības centra vadītāja Rita Ruduša, kas iepriekš bija Latvijas Televīzijas satura redaktore, par jaunā projekta vājāko vietu uzskata to, ka uzraudzības mehānisms tālāk vājina jau tā trauslo buferi starp sabiedriskajiem medijiem un politiķiem.
Svaigs un kliedzošs šā trausluma piemērs bija Saeimas lēmums atlaist NEPLP vadītāju Aināru Dimantu (tiesa vēlāk šo rīcību atzina par prettiesisku un atjaunoja amatā). Rudušai nav saprotams, kāpēc jaunajā projektā ignorēts pamatīgais darbs, ko atzīti profesionāļi bija ieguldījuši jau 2013. gadā, izstrādājot jauna Latvijas sabiedriskā elektroniskā medija izveides koncepciju. «[Tajā] iekļautais uzraudzības modelis ir vienkāršs un profesionāls – piecu locekļu padome, kas spēj nodrošināt gan nepieciešamo viedokļu daudzveidību, gan profesionālo pienesumu,» recepti optimālam regulējumam iesaka Ruduša.
Putnis kritiku noraida un aicina ekspertus apzināties savas kompetences robežas. Viņaprāt, «BBC ir tieši tajā pašā situācijā, kurā esam mēs», jo Lielbritānijas parlaments savā vērtējumā iezīmējis sabiedriskā medija dialoga trūkumu ar sabiedrību un tās leģitīmajiem pārstāvjiem. «Runājot par tendencēm Eiropā – absolūtā vairākumā valstu ar augstiem preses brīvības rādītājiem ir viena vai otra veida politiskā parstāvniecība» sabiedrisko mediju pārraudzībā, uzsver Putnis. Taču tāpēc neesot pamata runām par politisko ietekmi medijos, un arī Latvijā «mums nav politiskas ietekmes pieredzes uz sabiedriskajām raidorganizācijām» šajā NEPLP sastāvā, uzskata Putnis.
Regulē, bet naudu nedod
Kamēr par mediju politiku Latvijā atbildīgais ierēdnis neko nezina par šādām lietām, Latvijas Televīzijas vadītājs neslēpj – politiķiem ir interese ietekmēt sabiedrisko mediju. «Nebūsim naivi, politiķiem ir intereses un būs intereses,» saka Belte. «Par daļu no NEPLP locekļiem mēs zinām ļoti konkrēti, kādas partijas viņi pārstāv. Tā ir politiska pārstāvniecība, faktiski sabiedriskos medijus vada politiķi – tāda ir situācija šobrīd.» Viņaprāt, pašreizējā padome tieši tāpēc ir vāja, ka notiek dažādi aizkulišu procesi un neviens neatbild par problēmu ilgstošu nerisināšanu. Tāpēc Belte atzīst, ka personīgi atbalsta politiķu pārstāvniecību sabiedrisko mediju padomē, piemēram, īslaicīgi pieļaujot to uz trim gadiem, lai sakārtotu sabiedrisko mediju jautājumus. «Redzu, ka bez nopietnas politiķu, Saeimas un Ministru kabineta iejaukšanās un attieksmes maiņas pret sabiedriskajiem medijiem vienkārši nekas nenotiks,» pamato Belte, norādot, ka Putņa piedāvātajā variantā vismaz būtu, ar ko runāt par mediju finansējuma jautājumiem, jo šobrīd tādu cilvēku nav.
Žurnālistu asociācijas vadītājs Ivo Leitāns, kas strādā Latvijas Televīzijā, to komentē īsi: «Varu saprast, kāpēc viņam ir tāds viedoklis, tomēr apšaubu, ka šis būtu labākais risinājums problēmai.»
Piesardzīgi atturīgs Putņa piedāvātā modeļa vērtējumā ir Latvijas Radio vadītājs Pauliņš. Viņaprāt, likumprojekts «vēl prasa apspriešanu». Par politiķu pārstāvju iesaistīšanos mediju uzraudzībā viņš saka: pasaulē tādi modeļi pastāv, bet vajag skatīties, kā tos piemērot Latvijas politiskajā kultūrā. «Tam ir jābūt kolektīvam viedoklim – vai tas ir pieņemams vai nav.»
Tikmēr Belte jau gatavs nosaukt trīs konkrētus pārmaiņu blokus, kas satrauc LTV vadību. Pirmkārt, valdes lomas samazināšanās un joprojām neatrisinātās problēmas ar sabiedrisko mediju finansēšanu. Otrkārt, satura jautājumi, visbeidzot – ombuda pilnvaras.
«Mums kā valdei nav skaidrs, kāda tad būtu jaunā hierarhiskā organizācijas struktūra,» saka Belte, jo likumprojektā liela ietekme ir paredzēta jaunveidotai institūcijai – redakcionālajai padomei, «kuras pilnvaras faktiski pārsniedz valdes pilnvaras», līdz ar to veidojas kaut kas līdzīgs divvaldībai. Redakcionālo padomi ievēlē sabiedriskā medija darbinieki, un tai ir jāveido redakcionālās vadlīnijas, jāapstiprina pro-grammu plāns, jākontrolē satura kvalitāte. Belte uzskata, ka sabiedriskajam medijam ir vajadzīga stabila un rīcībspējīga valde, kas varētu nodrošināt žurnālistiem fizisku, juridisku un finansiālu neatkarību, taču jaunajā modelī rodas nopietns jautājumus par to, cik neatkarīga var justies pati valde.
Līdzīgs komentārs ir par citu jaunu institūciju – ombudu, kas būtu kopīgs abiem sabiedriskajiem medijiem un izskatītu jebkuras personas sūdzības par sabiedrisko mediju saturu vai žurnālistu ētikas pārkāpumiem. Ombudam ir plašas pilnvaras, tas būtībā pielīdzināts tiesai, kas var uzdot medijiem atsaukt nepatiesu informāciju un atvainoties aizskartajiem. Belte uzsver, ka atbalsta ombuda iedibināšanu un Latvijas Televīzija pati to būtu izdarījusi jau šogad, ja nebūtu piedzīvots finanšu samazinājums, taču jaunajā likumprojektā šai institūcijai noteiktas pārspīlētas pilnvaras. Piemēram, sabiedriskā medija valdei būtu pienākums nekavējoties atlaist darbinieku, ja tas ombuda ieskatā nebūs «pietiekami attaisnojoši» paskaidrojis, kāpēc nepilda kādu ombuda lēmumu. Belte uzskata, ka šāds regulējums ir pretrunā tiesiskas valsts pamatprincipiem. «Nav bijusi tiesa. Kāpēc man vienkārši pakļauties viena cilvēku lēmumam? Mazākais – tas ir bīstami demokrātiskā valstī.»
LTV vadītāju uztrauc arī jaunā likumprojekta «ļoti bīstamie formulējumi» par sabiedriskā medija saturu, kā galveno uzdevumu nosakot strādāt sfērās, kuras nenoklāj komercmediji. Belte uzskata – šāds «pārpalikuma princips» nav pareizs, jo LTV kanāli nespēšot piesaistīt skatītājus nopietniem raidījumiem, ja nepiedāvās arī izklaidi. Vēl noteikts, ka sabiedriskajiem medijiem jāveido programmas mazākumtautību valodās, bet programmu pārņemšana no minoritāšu izcelsmes zemēm neesot adekvāts risinājums. «Primitīvs punkts,» Belte komentē. Viņš uzsver, ka mediju profesionāļi paši bez likumdevēja norādēm spēj izlemt, kādas programmas no kādām valstīm būtu jāiepērk.
Toties mediju politikas veidotāji kārtējo reizi izvairījušies no jautājumiem par sabiedrisko mediju finansēšanu. Latvijas Televīzijas un Latvijas Radio budžeti kopā šobrīd ir aptuveni 25 miljoni eiro, kas ir par 10 miljoniem mazāk nekā Lietuvā vai Igaunijā. Finansējums mūsu sabiedriskajiem medijiem veido 0,08% no valsts budžeta izdevumiem, turpretim vidēji Eiropā tas ir 0,2%. «Tas ir divas reizes mazāk nekā vidēji Eiropā. Ja vērtē Austrumeiropu, tad pusotru reizi mazāk. Kāpēc politiķi nevar pieņemt lēmumu un bez raustīšanas, bez dancināšanas pateikt, ka mums ir finansējums,» saka Belte. Viņš iesaka rīkoties kā Lietuvā, kur sabiedriskajiem medijiem finansējums iezīmēts noteiktā apmērā no konkrēta nodokļa ieņēmumiem. Tikmēr Latvijā ik gadu sabiedrisko mediju budžets atkarīgs no valdības un Saeimas labvēlības. «Tiek nodrošināts, ka es arī nākamos piecus gadus staigāšu ar pastieptu roku, un tad no manis prasīs, lai es būtu baigi neatkarīgs. Te ir tā pretruna, pret ko es principā iestājos – ja nerunāsim par finansējumu, mēs varam nerunāt par jauniem likumiem un jaunām padomēm, nekas nemainīsies!»
Ja likumprojekts tiku pieņemts pašreizējā versijā, Belte prognozē lielas grūtības sabiedriskajiem medijiem, un «bēdīgākais, ka nenotiks tas, ko mēs visi šobrīd ceram, – ka sabiedriskie mediji aizies normālu Eiropai saprotamu ceļu». «Mēs atkal būsim lieli meža dīvainīši.»
Gan ierēdnis Putnis, gan ministre Melbārde sola uzklausīt visus viedokļus. «Mēs gaidām medijus pārstāvošo organizāciju redzējumu – kā optimāli virzīties uz priekšu,» saka Melbārde. Pēc ministres teiktā, likumprojekta uzmetums pagaidām vēl neesot apspriests koalīcijā. To apstiprina arī ZZS priekšsēdētājs Armands Krauze, norādot, ka ar priekšlikumiem vēl nav kārtīgi iepazinies, taču esot dzirdējis «daudz interesantu jautājumu, par ko būs diskusijas». Piemēram, par to, ka ministrija paredzējusi jaunajā padomē vietu kristīgo konfesiju pārstāvim, bet līdzvērtīga loma neesot atvēlēta latviskajai dzīvesziņai, uz ko, tāpat kā uz kristīgo tradīciju, ir atsauce Satversmes preambulā.
Sabiedrisko mediju uzraudzība un vadība
Ko saka mediju nozares eksperti?
Anda Rožukalne, RSU asociētā profesore
Plānots sabiedrisko mediju padomi paplašināt līdz 13 locekļiem, paredzot, ka tā strādās fragmentāri – sanākot reizi divos mēnešos un par nelielu atlīdzību (11 locekļiem būs atalgojums divu minimālo mēnešalgu apjomā). Tātad pašdarbnieku klubiņš lems par ļoti svarīgiem jautājumiem – sabiedrisko mediju valdēm, finansējumu, sabiedrisko pasūtījumu.
Ivo Leitāns, Latvijas Žurnālistu asociācijas vadītājs
Kultūras ministrijai vajadzētu domāt par kompaktu, saprotamu un efektīvu sabiedrisko mediju padomes modeli. Lai cilvēki tajā darbotos tāpēc, ka ir profesionāļi, nevis tāpēc, ka viņu partija ir iekļuvusi Saeimā vai par viņiem ir spējušas vienoties visas kristīgās konfesijas.
Rita Ruduša, Baltijas Mediju izcilības centra vadītāja
Koncepcija piedāvā smagnēju un politizētu struktūru, kas Latvijas politiskās kultūras apstākļos gandrīz neizbēgami nozīmēs leģitimizētus partiju un dažādu interešu grupu mēģinājumus ar savu pārstāvju palīdzību ietekmēt sabiedriskos medijus.
