Žurnāla rubrika: Svarīgi

Radars Latvijā

Posted on augusts 3, 2016 by - Radars

Nedēļas notikumi Latvijā

Pēc vienošanās ar Rīgas Vidzemes priekšpilsētas tiesu tā dēvētajā Gan Bei krimināllietā apsūdzētajiem piespriesti nosacīti kriminālsodi un naudas sodi. Vislielākais sods ticis Gan Bei saimnieka Lage Ko līdzīpašniekam Oļegam Arupam – četri gadi nosacītas brīvības atņemšanas ar mantas konfiskāciju un naudas sods līdz 100 minimālajām mēnešalgām, kas ir 37 000 eiro. Savukārt uzņēmuma finanšu direktorei un Saeimas deputāta Sergeja Potapkina (S) sievai Gaļinai Karmačai tiesa piesprieda nosacītu brīvības atņemšanu uz trim gadiem bez mantas konfiskācijas, kā arī naudas sodu līdz 33 300 eiro. Kopumā deviņi apsūdzētie Latvijas valsts budžetam bija nodarījuši 957 799 eiro zaudējumus.

No 1. augusta spēkā stājās jaunie a/s Sadales tīkls tarifi elektroenerģijas sadales pakalpojuma komponentei par patērēto elektroenerģiju. Tie paredz fiksētas abonenta maksas ieviešanu visiem elektroenerģijas patērētājiem. Maznodrošinātajiem elektrības cenu pieaugums tiks kompensēts. Jaunā tarifa maksa samazināsies tiem, kuri elektrību patērē efektīvi, bet tiem, kuri elektrību nepatērē vai patērē neefektīvi, gaidāms elektrības cenu pieaugums.

Finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola (ZZS) uzdevusi Valsts ieņēmumu dienestam (VID) atjaunot valsts civildienesta attiecības ar Tāli Kravali, kuru bijusī VID vadītāja Ināra Pētersone februārī atbrīvoja no Muitas pārvaldes direktora un VID ģenerāldirektora vietnieka amata. Izbeidzot darbu VID, tika izbeigta pret Kravali ierosinātā disciplinārlieta. Tagad tā tiks atjaunota.

Saeimas deputāts Dainis Liepiņš (LRA) atzīts par vainīgu nepatiesu ziņu sniegšanā amatpersonas deklarācijā. Tā kā tiesas spriedums stājies likumīgā spēkā, Liepiņš no 1. augusta zaudē Saeimas deputāta mandātu. Liepiņš sodīts arī ar naudas sodu trīs minimālo mēnešalgu apmērā – 1080 eiro. Liepiņa vietā Saeimā nāks Vecumnieku novada domes vadītājs Rihards Melgailis.

Raņķu pagastā esošo bijušo Skrundas lokatora pilsētiņu pašvaldība bez atlīdzības nodos valsts īpašumā Nacionālo bruņoto spēku mācību vajadzībām. NATO sabiedroto spēku uzņemšanai nepieciešams attīstīt poligonus, kas vajadzīgi arī pašiem NBS. 

Valsts valodas centrs (VVC) sodīja Rīgas mēru Nilu Ušakovu (S) par pašvaldības īstenoto saziņu svešvalodā sociālajos tīklos. Soda lielums netiek atklāts. VVC nevēršas pret pašu Ušakovu, bet gan pret pašvaldību, kura neievēro Valsts valodas likumu. Tas paredz – pašvaldība informāciju sniedz tikai valsts valodā. Ušakovs sociālajos tīklos komunicē arī krieviski.

Partija Saskaņa Liepājā zaudējusi savu ietekmi, no savām rindām izslēgusi divus deputātus pilsētas domē – vicemēru Juriju Hadaroviču un deputātu Romanu Miloslavski. Viņiem pārmet «priekšvēlēšanu pro-grammas un valdes lēmumu nepildīšanu». Saskaņa Liepājā pēc 2013. gada pašvaldību vēlēšanām pirmo reizi spēja iekļūt valdošajā koalīcijā.

Ventspils pilsētas domes deputāta Aivara Lemberga pensija ir aptuveni 6000 eiro mēnesī, pārsniedzot bijušā Valsts prezidenta Andra Bērziņa pensiju. Lembergs šovasar oficiāli sasniedzis pensionēšanās vecumu. Taču Lembergam nav lielākā pensija Latvijā – saskaņā ar šā gada jūnija datiem Latvijā lielākā pensija ir aptuveni 19 000 eiro, bet nākamās divas lielākās vecuma pensijas ir daudz mazākas – ap 6600 un 6500 eiro.

Vairāk eksaktā

Vairākums Latvijas iedzīvotāju ekonomiski aktīvajā vecumā uzskata, ka skolās būtu jāpalielina eksakto zinātņu mācību īpatsvars. To atklāj pētījumu kompānijas TNS sadarbībā ar LNT raidījumu 900 sekundes jūlija sākumā veiktais pētījums.

Vai skolās būtu jāpalielina eksakto zinātņu mācību īpatsvars?


Nedēļas citāts

Lai Dievs palīdz

Posted on augusts 3, 2016 by - Olimpiskās spēles

Olimpiskās spēles Riodežaneiro nāk ar sliktām ziņām

Kad Riodežaneiro ieguva tiesības rīkot 2016. gada olimpiskās spēles, pārspējot Madridi, Tokiju un Čikāgu, Brazīlija bija uz viļņa. Lai arī tā nebija izvairījusies no 2008. gada finanšu krīzes sekām, ekonomiskie zaudējumi bija salīdzinoši nelieli, un tā atguvās straujāk par citām valstīm. Tautsaimniecība auga, un valdība jutās tik spēcīga, ka tautā mīlētais prezidents Luiss Inasiu Lula da Silva ieviesa virkni dārgu sociālo programmu, kas palīdzēja miljoniem nabadzīgo brazīliešu spert soli pretī labākai dzīvei. Žurnāls The Economist paredzēja, ka Brazīlija drīz kļūs par piekto lielāko ekonomiku pasaulē, apsteidzot Lielbritāniju un Franciju.

«Vēl nekad neesmu jutis lielāku lepnumu par Brazīliju,» sacīja Lula (Brazīlijā tā viņu sauc visi), kad 2009. gadā tika paziņota Riodežaneiro uzvara. «Tagad mēs visai pasaulei parādīsim, ka varam būt lieliska valsts.» Ne viņš vienīgais tā jutās. Kopakabanas pludmalē Riodežaneiro to-nakt notika milzīga ballīte.

Ekonomika bezdibenī

Olimpiskās spēles sākas šonedēļ, taču neviens vairs neballējas. Ekonomiskie, sociālie un politiskie apstākļi Brazīlijā un Riodežaneiro ir krietni mainījušies. Milzīgs korupcijas skandāls, kas aizsākās valsts lielajā naftas uzņēmumā Petrobras, ir novedis pie izmeklēšanām un atklājumiem par desmitu, ja ne simtu augsta ranga politiķu un biznesa elites pārstāvju pārkāpumiem. Ir sākta impīčmenta procedūra pret Lulas izvēlēto pēcteci Dilmu Rusefu par valdības budžeta iztrūkuma segšanu pretlikumīgos veidos. (Ar galveno valsts skandālu izmeklētāji viņu tomēr nesaista, lai arī savulaik Rusefa bija Petrobras vadītāja.) Tiesas priekšā būs jāstājas arī pašam Lulam.

Valsts ekonomika krīt bezdibenī, iekšzemes kopproduktam pagājušajā gadā vien samazinoties par 3,8%. Bankrotējis ir gan Riodežaneiro štats, gan pati pilsēta, un arī federālās valdības budžets nav lieliskā stāvoklī. Skolotāju un policijas darbinieku algas netiek izmaksātas laikus. Izslavētās sociālās programmas ir apcirptas. Inflācija aug. Noziedzība arī. Valsts drošības budžets ir samazināts. Nesen bruņoti vīrieši uzbruka Riodežaneiro lielākajai publiskajai slimnīcai un atbrīvoja tur gulošo vietējo narkobaronu. Tad vēl ir Zikas vīruss, kas Brazīliju skāris īpaši smagi. Pēc Starptautiskā Valūtas fonda datiem, Brazīlijas tautsaimniecība ir noslīdējusi līdz devītajai vietai pasaulei, atpaliekot ne tikai no Lielbritānijas un Francijas, bet arī no Indijas un Itālijas.

Vai šajās problēmās vainojamas olimpiskās spēles? Protams, ne. Taču tās likušas problēmām izpausties īpaši spilgti. Rīkošanas tiesību iegūšana 2009. gadā šķita kā apliecinājums Brazīlijas jaunajai vietai uz pasaules skatuves, taču tagad tās, šķiet, drīzāk simbolizē «iedomību Lulas buma gados», kā saka Brazīlijai veltītās grāmatas Braziljonāri autors Alekss Kvadross. Un šobrīd Riodežaneiro un olimpisko spēļu problēmas šķiet nesaraujami saistītas.

Jau aprīlī viens no augstākā ranga valsts ierēdņiem Leonardo Espindola publiski atzina, ka Brazīlijas problēmas var ietekmēt Olimpiskās spēles un iedragāt valsts tēlu. «Mēs tuvojamies štata sociālajam sabrukumam,» viņš sacīja.

Spēļu organizētājpilsētas reti iztiek bez zaudējumiem. Riodežaneiro noteikti nebūs izņēmums. Sākotnēji olimpisko spēļu rīkošanai Brazīlija bija atvēlējusi 12,5 miljardus eiro, un šī nauda tiktu iztērēta infrastruktūrā – stadionos, transporta uzlabojumos, Olimpiskajam ciematiņam utt. -, kā arī drošības un citās nozarēs.

Šobrīd tiek uzskatīts, ka kopējās izmaksas sasniegs aptuveni 18 miljardus eiro. Un ieņēmumos Riodežaneiro labākajā gadījumā var cerēt uz 4 miljardiem eiro, saka Endrū Zimbalists, ASV Smita Koledžas sporta ekonomists, kurš grāmatā Circus Maximus ir pētījis olimpisko spēļu un pasaules kausa futbolā ekonomiskās sekas.

Cīnoties par olimpisko spēļu rīkošanas tiesībām, pilsētas peļņas vietā mēdz uzsvērt divus citus ieguvumus. Pirmā no tām ir tūrisms: visā pasaulē televīzijā redzamās spēles pilsētai piedāvā nesalīdzināmu publicitātes iespēju. Barselona un Sidneja ir lielisks piemērs pilsētām, kas kļuva par daudz populārākiem tūrisma mērķiem pēc vasaras olimpiskajām spēlēm 1992. un 2000. gadā.

Otrkārt, pilsētas apgalvo, ka sacensību organizēšanai nepieciešamie infrastruktūras darbi un citi uzlabojumi nāks par labu pilsētnieku dzīvei vēl ilgi pēc sportistu aizbraukšanas. Piesakoties rīkot olimpiskās spēles, Brazīlijas valdības pārstāvji, piemēram, solīja satīrīt smagi piesārņoto Gvanabaras līci, kur notiks burāšanas sacensības. Solīja būvēt ne tikai stadionus, bet arī transporta sistēmu, kas atvieglos pārvietošanos pilsētā. Ierēdņi sola, ka olimpiskās spēles uzlabos nodokļu ieņēmumus un veicinās ekonomisko izaugsmi ne tikai pirms, bet arī pēc pasākuma.

Iespējams, Riodežaneiro patiešām piedzīvos tūristu pieplūdumu, taču sliktās ziņas, kas pavada stāstus par pilsētas gatavošanos olimpiskajām spēlēm, liek to apšaubīt. Gvanabaras līcis joprojām ir piesārņots, un valdība jau tikpat kā atteikusies no domas to attīrīt, jo tai vienkārši nav naudas. Lai pielāgotu pilsētu olimpisko spēļu vajadzībām, tūkstošiem Riodežaneiro graustos jeb favelās dzīvojošo cilvēku tika izmesti no mājām, nereti pat vairāku stundu brauciena attālumā no savām skolām un darbavietām. Taču tas viss nav palīdzējis mazināt Riodežaneiro ekonomikas kritumu.

Publiska katastrofa

Iespējams, labākais piemērs ar pasākumam obligāti nepieciešamās infrastruktūras problēmām, ir jaunā, 16 kilometrus garā metro līnija, kas savieno Ipanemas un Kopakabanas rajonu viesnīcas ar Tižuku pilsētas rietumos, kur uzbūvēts Olimpiskais parks. Ceļošanas laiku tā ir samazinājusi no vairāk nekā stundas automašīnā (ja paveicas) līdz nepilnai pusstundai vilcienā. Taču metro līniju daudzo kavēkļu dēļ izdevās atvērt tikai četras dienas pirms atklāšanas ceremonijas. Izmaksas šajā laikā pieauga līdz 2,5 miljardiem eiro salīdzinājumā ar sākotnēji paredzētajiem 1,4 miljardiem. Tiek nopietni apšaubīts, vai pilsētai ir bijis pietiekami laika, lai kārtīgi pārbaudītu jauno līniju, pirms tā sāk pārvadāt cilvēkus.

Pastāv arī šaubas par jaunā metro savienojuma noderīgumu pēc olimpiskajām spēlēm. Tižukas mikrorajons ir salīdzinoši turīgs, taču transporta problēmas visvairāk ir jūtamas nabadzīgākajos Riodežaneiro rajonos. «Jaunas metro līnijas celtniecība radīja jaunas problēmas,» saka Cīrihes Universitātes profesors Kristofers Gefnijs, kurš pēta apjomīgus sporta pasākumus, arī olimpiskās spēles. «Šīs līnijas pagarināšana nozīmēja, ka viņi nevarēja pagarināt citu līniju, kurai, iespējams, to vajadzētu vairāk. Tas ir slikti izplānots un slikti īstenots projekts.»

Šobrīd šķiet, ka Riodežaneiro sagatavošanās darbos atklājas tikpat kā visas valsti skārušās problēmas. Korupcija? Prokurori sākuši izmeklēšanu pret vairākiem būvuzņēmumiem, kas nodarbojās ar olimpisko ēku celtniecību, sākot jau ar Odebrecht, kas ir iesaistīta vairāk nekā pusē projektu. Zika? Vīrusa dēļ daži veselības nozares profesionāļi ir aicinājuši atcelt olimpiskās spēles, un vairāki sportisti – pasaules ranga desmitnieka tenisistus Milosu Raoniču un Simonu Halepu ieskaitot – ir paziņojuši, ka tajās nepiedalīsies. Zika ir lielākais sliktas reklāmas piemērs. Naudas trūkums? Brazīlijas organizētājiem nācās samazināt olimpisko spēļu budžetu par aptuveni 450 miljoniem eiro, kas pasākumu ietekmēs daudzējādi, ieskaitot atklāšanas un slēgšanas ceremoniju vēriena samazināšanu un sportistu istabiņas, kurās nebūs televizoru (organizētāji bija plānojuši iekasēt no sportistiem maksu par gaisa kondicionēšanu, taču beigās no šī plāna atteicās).

Ir notikušas arī citas nelaimes. Aprīlī, tajā pašā dienā, kad Grieķijā tika iededzināta olimpiskā lāpa, iebruka spēlēm uzbūvētais riteņbraucēju celiņš okeāna malā, nogalinot divus cilvēkus. Savukārt jūlijā Pasaules Antidopinga aģentūra atcēla Riodežaneiro laboratorijas akreditāciju, kur vēl nesen tika ieguldīti lieli līdzekļi, lai to sagatavotu dopinga pārbaudēm. Un drīz pēc tam Sanpaulu tika nolaupīta F1 pilota Bērnija Eklstona sievasmāte, kuru gan pēc dažām dienām atbrīvoja bez izpirkuma maksas.

Riodežaneiro štata gubernators ir izziņojis «publiskas katastrofas» stāvokli, kas parasti tiek saistīts ar dabas katastrofām, būtībā atzīstot štata bankrotu un nespēju paveikt olimpisko spēļu darbus bez papildu palīdzības. Federālā valdība izsniedza ārkārtas aizdevumu 750 miljonu eiro apmērā, kas daļēji tika izmantots jaunās metro līnijas pabeigšanai.

Olimpiskās spēles, protams, netiks atceltas, un tos, kuri tās skatīsies televīzijā, gaida brīnišķīga izrāde. Lielākā daļa spēļu risināsies sava veida burbulī, šķirti no pilsētas problēmām. Taču pēc tam, kad spēles 21. augustā beigsies, Riodežaneiro iedzīvotājiem nāksies uzlasīt lauskas.

Olimpiskā sporta maks

Posted on augusts 3, 2016 by - Olimpiskās spēles

Tuvākajās nedēļās turēsim īkšķus par 34 mūsu atlētiem Rio. Cik viņu startos ieguldījuši nodokļu maksātāji?

Čempioni nerodas 12 mēnešu laikā, to audzināšana prasa ilgus gadus un stabilu valsts finansējumu, uzskata Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) prezidents Aldonis Vrubļevskis. Tāpēc precīzi pateikt, cik valsts ieguldījusi vienā vai otrā olimpietī, ir grūti. Taču valsts atbalsts ir būtisks – aptuveni seši miljoni eiro gadā no budžeta plūst profesionālajam sportam caur trim lielām «kabatām», kas ir savstarpēji saistītas. 

Sistēmas mugurkauls ir LOK, kas rūpējas par sagatavošanos olimpiskajām spēlēm un sadala valsts naudu sporta federācijām, ņemot vērā to pārstāvju sasniegumus. Savukārt Latvijas Olimpiskā vienība (LOV), kuras pašreizējā pamatsastāvā vasaras spēlēm ir 46 sportisti, bet ziemas – 16, nodrošina labāko sportistu sagatavošanu nozīmīgiem startiem, finansē sporta medicīnu, treniņnometnes. Visbeidzot, Latvijas Olimpiešu sociālais fonds atbild par ikmēneša pabalstu izmaksu LOV sportistiem un treneriem, kā arī maksā sporta veterāniem, kuru kopumā ir ap 300.

Kā stāsta par sportu atbildīgā galvenā amatpersona, Izglītības un zinātnes ministrijas Sporta departamenta direktors Edgars Severs, iepriekš Valsts kontrole kritizējusi sporta finansējuma necaurskatāmību, tāpēc sistēmā ieviesti jauninājumi. Piemēram, tiek izvirzīti kritēriji un mērķi, kas jāsasniedz. Noteikti arī limiti – administratīvajiem izdevumiem nevar tērēt vairāk kā 15-20% no valsts dotācijas, un jāsaskaņo darbinieku algu lielums, ja tās tiek finansētas no valsts budžeta.

LOK izdevumi olimpisko spēļu sagatavošanas programmai šogad sasniedz 1,9 miljonus eiro. Te ietilpst gan organizatoriskie izdevumi, ekipējuma iegāde u. c. tēriņi Riodežaneiro spēlēm, gan olimpiskās jauniešu kustības atbalsts, finansējums Latvijas IV Olimpiādei, bet lauvastiesa aiziet sporta federācijām. (Jāpiebilst, ka ikgadējā budžetā iespaidīgākā daļa – šogad tie ir 3,3 no kopējiem 8,2 miljoniem – jātērē kredītu dzēšanai reģionālo olimpisko centru būvniecībai, ko valsts galvoja 2001. gadā un tagad dotē to atmaksu, kas turpināsies līdz 2024. gadam.)

Valsts dotācija caur LOK nonāk pie visām federācijām vai asociācijām, kuras atbalsta dažādo sporta veidu attīstību Latvijā. Bāzes finansējums šobrīd ir 21 tūkstotis eiro gadā katrai no 28 federācijām. Tas būtiski audzis pēdējā laikā, jo vēl 2012. gadā bija tikai 8537 eiro, bet Vrubļevskis cer, ka nākotnē varētu sasniegt pat 30 tūkstošus. Turklāt vairākums federāciju (šogad 19) pēc īpaši izstrādātas punktu sistēmas saņem vēl papildu summas par augstiem sasniegumiem – līdzdalību olimpiādēs, pasaules un Eiropas čempionātos. Šogad priekšgalā ir Bobsleja un skeletona federācija.

Jautājums, vai organizācijas ir apmierinātas ar finansējuma sadales kārtību, šoreiz paliek bez atbildes. Apjautājot sešas lielākās federācijas, kas saistītas ar šovasar aktuālajām olimpiskajām spēlēm, atsaucas tikai Vieglatlētu savienība, uzdodot pretjautājumu: «Vai jums ir atļauja no LOK par šādu ziņu publiskošanu?»

Ziedotāji mazāk dāsni

Kamēr LOV un LOSF faktiski nav citu ienākumu avotu kā vien valsts dotācija, LOK saņem arī dāsnus ziedojumus. Četru gadu ciklā no 2012. līdz 2015. gadam ziedojumu kopsumma pārsniegusi četrus miljonus eiro. Summa ir ievērojama, salīdzinājumam – valsts finansējums šajā periodā bijis 5,8 miljoni.

LOK ir piešķirts sabiedriskā labuma organizācijas statuss, tāpēc par ziedojumiem uzņēmumi var saņemt ienākuma nodokļa atlaidi – summu, kas būtu jāsamaksā nodoklī, gan privātie, gan valsts uzņēmumi var pēc savas izvēles ziedot kādai sporta vai kultūras organizācijai. Ziedojums nedrīkst pārsniegt 20% no uzņēmuma peļņas.

Agrāk tieši valsts uzņēmumu ziedojumi bija brangs finansējuma avots, taču piedzīvoti skandāli, jo nauda dalīta bez skaidriem kritērijiem. Piemēram, Latvijas valsts meži daļu peļņas 2009. gadā veltīja ar politiķiem saistītām komandām – 150 tūkstošus latu saņēma gan VEF basketbola klubs, kura viens no dibinātājiem ir kādreizējais Vienotības naudas maka turētājs Edgars Jaunups, gan basketbola klubs Ventspils, kura prezidents ir Aivars Lembergs.

Tagad sistēma mainīta. Ikvienu valsts uzņēmuma ziedojumu, kas pārsniedz 14 tūkstošus eiro, vērtē valdībā kopā ar nozares ekspertiem. Piemēram, pērn Latvijas valsts meži ziedojuši piecām sporta organizācijām kopumā 2,2 miljonus eiro – lielāko summu saņēma LOK (680 tūkstošus eiro).

Vrubļevskis uztraucas, ka atbalsta summas kritušās un jāpanāk koalīcijas vienošanās. Latvijas valsts meži pašlaik palikuši vienīgie no valsts uzņēmumu vidus, toties joprojām dāsnākie kopējā ziedotāju skaitā.

Būtisku atbalstu LOK saņem arī no komercstruktūrām. Lavijas Mobilais telefons ir LOK ģenerālsponsors jau 10 gadus un pēdējo piecu laikā ziedojis 722 000 eiro, galvenokārt jaunatnes sportam un olimpiešu sagatavošanai. Swedbank pēdējo piecu gadu laikā vidēji katru gadu ziedojusi 128 tūkstošus eiro. Latvijas Gāze atbalsta komiteju kopš 1997. gada, pērn ziedojusi 80 tūkstošus. LOK sponsori ir arī poļu sporta apģērbu firma  4F, kas šogad tērpj olimpiešus.

Kopumā pērn LOK bijuši pieci ziedotāji, saņemts miljons eiro, taču vēl 2009. gadā ziedojumu summa bija četrreiz lielāka – 3,9 miljoni eiro. Turklāt gan LOK, gan ministrijas pārstāvji uzsver: ar valsts un LOK naudu nepietiek sportistu atbalstam – pārējais atkarīgs no viņu pašu individuālajiem sponsoriem.

Dati: Izglītības un zinātnes ministrija, LOK

Rio 2016

Posted on augusts 3, 2016 by - Olimpiskās spēles

Vai 5. augustā startējošās olimpiskās spēles, kas pirmoreiz notiek Dienvidamerikā, kļūs par krāšņu lapu olimpiskajā kustībā? Līdz šim tas atgādina šķēršļu skrējienu: rīkotāji bankrotējuši, plosās Zikas vīruss. Tomēr sportisti gatavi jauniem rekordiem – gan latvieši, gan igauņu trīnītes maratonistes, gan bēgļu komanda un arī briselietis, kura brālis ir terorists

Latviju Rio šoreiz pārstāvēs 34 sportisti, kas startēs 12 disciplīnās no kopumā 41. Trešdaļai Latvijas sportistu šie būs pirmie olimpiskie starti. Izlases jaunākā dalībniece ir 17 gadus vecā burātāja Ketija Birzule, bet vecākā – maratoniste Jeļena Prokopčuka (39), kurai šīs būs pēdējās olimpiskās spēles. Lai gan 2012. gadā uz Londonu devās lielāks skaits mūsu sportistu – 46 -, kopš neatkarības gadiem šī nav Latvijas mazākā komanda. 2004. gadā Atēnās piedalījās 32 atlēti, mājās pārvedot četras sudraba medaļas. 

Latvijas olimpiskā vēsture liecina, ka pirmo medaļu izcīnījām 1932. gadā. Toreiz uz tālo Losandželosu devās divi atlēti un soļotājs Jānis Daliņš mājās pāveda olimpisko sudrabu. Startējot zem Latvijas karoga, kopumā izcīnītas trīs zelta medaļas, 11 sudraba un piecas bronzas medaļas. Padomju okupācijas gados startējot PSRS komandā, Latvijas sportisti deviņās vasaras spēlēs izcīnīja 16 zeltus, 26 sudrabus un deviņas bronzas. 

Kādas ir mūsējo izredzes? Latvijas Radio sporta žurnālists Mārtiņš Kļavenieks prognozē vismaz trīs medaļas – BMX braucējs Māris Štrombergs ir labā fiziskajā un psiholoģiskajā formā. Medaļu varētu izcīnīt brīvās cīņas meistare Anastasija Grigorjeva. «Sacensības norit vienu dienu, tai arī jākoncentrējas, ko Anastasija pieprot lieliski.» Trešā medaļa būtu septiņcīņniecei Laurai Ikauniecei-Admidiņai, jo «viņa katrās sacensībās kāpina savu personīgo rekordu». Žurnāla Sports galvenais redaktors Dainis Caune lēš: medaļu sagādāt varētu arī svarcēlājs Artūrs Plēsnieks, šķēpmetēja Madara Palameika. «Iespējams, to pašu, ko izdarīja Ņujorkas maratonos [Prokopčuka divas reizes ieguvusi Ņujorkas maratona zeltu, divas – bronzu], Rio atkārtos Jeļena Prokopčuka.» Viņaprāt, izredzes uzvarēt ir arī Grigorjevai, volejbolistiem un Štrombergam.

Tiešāki par Latvijas izredzēm ir bukmeikeri – viņu pēdējās prognozes liecina, ka mūsējie var pārvest trīs cēlmetālus – Zigismunds Sirmais sudrabu šķēpmešanā, bronzu pludmales volejbola duets Aleksandrs Samoilovs un Jānis Šmēdiņš, kā arī septiņcīņniece Laura Ikauniece-Admidiņa. Iepriekš medaļnieku prognozēs figurēja arī cīņas sportistes Anastasijas Grigorjevas vārds.

Savukārt ASV laikraksts USA Today medaļas sola ne tikai volejbolistiem un Ikauniecei-Admidiņai, bet arī sudrabu Eiropas čempionam Sirmajam. Spēles Rio noritēs no 5. līdz 21. augustam, un biļetes uz tām maksā no 20 līdz 70 ASV dolāriem. Rio spēles translēs LTV7, kur varēs sekot arī mūsējo startiem.

Neērtā trauksme

Posted on augusts 3, 2016 by - Analīze

Prokuratūra beidzot sāk pārbaudi par «Juraša miljonu». KNAB priekšnieks klusē, tikmēr vēl viens darbinieks Ir atklāj – vadība ignorējusi viņa ziņojumu par kukuļdošanas mēģinājumu

Trīs nedēļas apritējušas, kopš KNAB Operatīvo izstrāžu nodaļas vadītājs Juris Jurašs publiskoja informāciju, ka viņam pērn piedāvāts miljona eiro kukulis, par ko viņš informējis KNAB vadību, taču redzama reakcija nav sekojusi. Šī informācija met nopietnu ēnu uz KNAB vadītāju Jaroslavu Streļčenoku, kas drīzumā gatavojas atkārtoti kandidēt uz otru amata termiņu, taču tiesībsargājošās iestādes reaģē miegaini.

«Neesmu aicināts ne uz vienu iestādi – ne uz KNAB, ne prokuratūru, lai sniegtu skaidrojumu par šo manu publisko izteikumu saistībā ar kukuļa piedāvājumu,» stāsta Jurašs. Tāpēc viņš pats 25. jūlijā uzrakstījis iesniegumu prokuratūrai. Norādījis arī uz KNAB vadības vēršanos pret viņu ar nolūku slēpt savu bezdarbību un mēģinot panākt viņa atbrīvošanu no amata un apliecinājis gatavību detalizēti sniegt visu informāciju prokuratūrai. Ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers uz Ir jautājumiem, kas ir darīts, lai pārbaudītu Juraša publiskoto informāciju par iespējamo kukuli un KNAB vadības bezdarbību, rakstiski atbildēja, ka likums ļauj prokuroram nesniegt ziņas par pārbaužu materiāliem. Izvairīgs bija arī Īpaši pilnvarotu prokuroru nodaļas virsprokurors Ingemārs Masaļskis, taču telefonsarunā apstiprināja: «Pārbaude ir sākta, un pārbaudes ietvaros viss tiks izvērtēts.»

Kā zināms, KNAB pērn augustā īstenoja vērienīgu operāciju, aizturot Latvijas Dzelzceļa (LDz) šefu Uģi Magoni, kurš automašīnā atgriezās no Igaunijas ar gandrīz pusmiljonu eiro skaidrā naudā. Vēlāk tiesa viņu atbrīvoja pret rekordlielu drošības naudu – 400 tūkstošiem eiro. Magoni tur aizdomās par kukuļa pieņemšanu no igauņu uzņēmēja Oļega Osinovska saistībā ar uzņēmuma LDz Ritošā sastāva serviss dīzeļlokomotīvju iepirkumu. Jūlija sākumā prokuratūra sāka abu kriminālvajāšanu. 

Jūlija vidū saistībā ar formālu biroja restrukturizāciju Jurašs saņēma darba uzteikumu KNAB un intervijā Ir atklāja, ka pērn oktobrī viņam piedāvāts miljona eiro kukulis, lai tobrīd izmeklēšanā esošā LDz lieta no kukuļdošanas gadījuma pārvērstos par tirgošanos ar ietekmi, par ko paredzēts daudz maigāks sods. Par kukuļa piedāvājumu viņš oficiāli informējis Streļčenoku, bet nekāda rīcība, cik viņam zināms, nav sekojusi.

Arī KNAB uz jautājumiem par šo gadījumu nesniedz atbildes pēc būtības un atteica Ir interviju ar Streļčenoku, kurš pirmdien atgriezās no atvaļinājuma. KNAB priekšnieka vietniece Ilze Jurča, satikta klātienē valdības mājā, kur otrdien lēma par jaunā KNAB priekšnieka izvēles procedūru, pauda šādu viedokli: «KNAB viss notiek tā, kā prasa likums. Kā šāda rakstura informācija ir jāvērtē, tā arī tiek vērtēta, un, ja kādai personai ir šaubas par iestādes vadītāja iespējamo bezdarbību, šī persona nevis medijos gari un plaši izvērš diskusiju par iespējamo faktu slēpšanu, kaut kā nedarīšanu, bet taisnā ceļā dodās pie uzraugošās institūcijas – pie prokurora.» Turklāt KNAB rakstiskās atbildēs norādīja, ka Jurašs, «izpaužot informāciju, šobrīd ir būtiski kaitējis sekmīgai faktu pārbaudei».

Jurašs pārmetumus noraida, jo likums aizliedz piešķirt valsts noslēpuma statusu un ierobežot pieejamību informācijai par korupcijas gadījumiem un amatpersonu nelikumīgu rīcību. Viņaprāt, KNAB mēģinās viņa atklātību izmantot, lai atņemtu speciālo atļauju darbam ar valsts noslēpumu vēl pirms pēdējās darba dienas 14. augustā, tā apgrūtinot turpmākas iespējas atrast darbu. Par to liecinot fakts, ka bez viņa piekrišanas viņam atņemti visi klasificētie dokumenti, datortehnika. «Šobrīd izmisīgi tiek mēģināts atrast vismaz formāli kaut ko, lai man radītu nelabvēlīgas sekas. Tā ir vistīrākajā veidā atriebība, to var salīdzināt ar dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, jo esmu norādījis uz iestādes vadības bezdarbību,» komentē Jurašs.

Jurašs nav vienīgais

Juris Jurašs atklāj, ka LDz kukuļošanas lieta nav vienīgā pēdējo gadu laikā, kurā KNAB darbinieki būtu informējuši biroja vadību par kukuļa piedāvāšanu vai nodomiem to darīt, bet reakcija neesot bijusi. Par to viņš iesniegumā informējis arī prokuratūru.

«Vēl divi manas struktūrvienības darbinieki ir informējuši par iespējami plānotu koruptīvu noziedzīgu nodarījumu, un šie signāli atstāti bez jebkādas vērības. Vismaz neviens no šiem darbiniekiem par to nav informēts,» saka Jurašs. Ja teorētiski pieļautu, ka pārbaude veikta bez ziņotāju iesaistīšanas, Jurašs apšauba tās profesionalitāti. «Ir zināms algoritms, kas izmantojams šādos gadījumos, un es zinu, ka tas nav izmantots. Tad vai nu ir bijusi bezdarbība un nav bijis vispār nekādas reakcijas, vai pārbaude veikta totāli neprofesionāli,» saka Jurašs.

Ir šonedēļ tikās ar vienu no šiem KNAB darbiniekiem. Respektējot darbinieka lūgumu, nepubliskojam viņa vārdu. «Personīgi arī es šādu ziņojumu esmu sniedzis biroja vadībai,» KNAB darbinieks stāsta par situāciju pirms aptuveni diviem gadiem. Tā gan atšķīrusies no Juraša gadījuma – viņam personīgi piedāvāts kukulis, savukārt šim darbiniekam izdevies iegūt informāciju par citas KNAB amatpersonas kukuļošanu. «Es noskaidroju pierādījumu avotus par vienas personas iespējamiem plāniem kukuļot KNAB amatpersonu. Nekavējoties par šīm ziņām sastādīju rakstveida dokumentu, adresētu biroja vadībai, bet nekāda reakcija uz to nav sekojusi,» stāsta KNAB darbinieks. KNAB Iekšējās drošības birojs neesot izrādījis nekādu interesi, tāpēc darbinieks pats bijis spiests «veikt neformālus pasākumus, lai vismaz tas [kukuļdošanas mēģinājums] nenotiktu». 

Lūgts komentēt situāciju, darbinieks norāda: «Cilvēciski to varu vērtēt kā neprofesionalitāti, juridiski to var saukt par bezdarbību.» Sīkāku informāciju viņš atturas publiski paust, taču gatavs visu atklāt prokuratūrai.

Ir uzdeva jautājumus arī Drošības policijai, vai tā veic kādas darbības saistībā ar «Juraša kukuli». Saņēmām rakstisku atbildi, ka KNAB operatīvā darba uzraudzība ir Ģenerālprokuratūras, bet valsts noslēpuma aizsardzība – Satversmes aizsardzības biroja kompetencē.

Gatavojas konkursam

Tikmēr valdība otrdien apstiprināja jauno KNAB vadītāja atlases kārtību. Tā dod izredzes konkursā sekmīgi startēt arī pašreizējam KNAB vadītājam Streļčenokam, jo Valsts kancelejas akceptētajā projektā politiķi ieviesa vairākas izmaiņas. 

Piemēram, kandidātu vērtēšanas komisijas sastāvā ir četras valsts amatpersonas – VK vadītājs Mārtiņš Krieviņš, SAB vadītājs Jānis Maizītis, Drošības policijas priekšnieks Normunds Mežviets un ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers -, un bija plānots, ka balsu sadalīšanās gadījumā izšķirošais būs komisijas vadītāja Krieviņa viedoklis, taču valdība no šāda risinājuma atteicās, pieļaujot divu kandidātu tālāku virzīšanu. Pēc Jurčas ierosinājuma, valdība arī atbalstīja priekšlikumu, ka pretendentu reputāciju (līdzās to izredzēm saņemt pielaidi valsts noslēpumam) vērtē nevis SAB, bet gan visa konkursa komisija.

Gaidāms, ka konkurss tiks izsludināts vistuvākajā laikā, pretendentiem būs 20 dienas, lai pieteiktos. Pēc izvērtēšanas komisija vienu (vai divus) labākos pretendentus virzīs apstiprināšanai valdībā, vēlāk – balsojumam Saeimā.

Skats no Ķīnas

Posted on augusts 3, 2016 by - Pusdienās

Pasaules Bankas vecākais ekonomists Kārlis Šmits četrus gadus strādājis Pekinā un norāda, ka neizpratne par pasaules procesiem var Latvijai dārgi maksāt. Piemērs – Liepājas Metalurgs

Nav daudz latviešu ar tik plašu skatu uz globālo ekonomiku un pieredzi dažādās pasaules valstīs kā Pasaules Bankas ekonomistam Kārlim Šmitam. 2004. gadā saņēmis doktora grādu Kvīnsas Universitātē Kanādā, viņš atgriezās Latvijā, lai strādātu Ekonomikas ministrijā, taču 2006. gadā iesaistījās Pasaules Bankas jauno profesionāļu programmā un kopš tam bankas uzdevumā analizējis ekonomisko attīstību Krievijā, Baltkrievijā, Kiprā un Moldovā. No 2012. gada viņš ar ģimeni dzīvojis Pekinā. Pasaules Bankas vecākā ekonomista Šmita uzdevumos ietilpst padomu sniegšana Ķīnas Finanšu ministrijai par budžeta veidošanu. Rudenī viņš atgriezīsies Vašingtonā, kur pieslēgsies komandai, kas sniedz padomus Ukrainas un Baltkrievijas valdībām.

Atvaļinājumu Šmits ar ģimeni pavada Latvijā, arī ceļojumos ārpus Rīgas, tāpēc visizdevīgākais laiks sarunai izrādās sestdienas brančs jeb vēlbrokastis. Tā kā pārsvarā šo laisko ēdienreizi restorāni piedāvā svētdienās, iesaku patiešām alternatīvu risinājumu – tikties nesen atvērtajā vegānu restorānā Terapija Bruņinieku ielā. Šmitam nav iebildumu, arī pret kafiju ar sojas pienu.

Kas ir galvenais, ko Šmits sapratis Ķīnā? «Mēs iedomājamies, ka Eiropas civilizācija ir galvenā ass», ap ko griežas visa pasaule. Tā nepavisam nav. Ķīna ir pat senāka, un daudzas lietas esam aizguvuši no viņiem. «Bieži vien prasām, kāpēc viņi nedara tā, kā mēs, bet viņi tikpat labi var prasīt, kāpēc mēs nerīkojamies tā, kā viņi.» Dzīvojot Pekinā, Šmitam bijusi iespēja tieši iepazīt Āziju, kas ir vienīgais reģions, kurā strauja ekonomiska izaugsme ir notikusi ļoti īsā laikā. «Eiropā nekad nav noticis tas, kas Korejā, viena cilvēka dzīves laikā nabadzīga valsts kļūst ļoti attīstīta.» Eiropa un Amerika savu labklājību ir sasniegušas ilgākā laika posmā.

Āzijas straujo izaugsmi nosaka gan kulturāli, gan ekonomiski faktori. «To ir viegli izskaidrot, bet ļoti grūti replicēt,» saka Šmits. Pirmais faktors «ir darba kultūra, kādu es nekad nebiju redzējis pat Eiropā». Otrais ir izglītības loma sabiedrībā. Trešais ir lieli uzkrājumi, kas ir būtiski no ekonomiskā viedokļa, bet kuru nav Austrumeiropā, tajā skaitā Latvijā. Mums ir izglītots, ražīgs darbaspēks, bet nav kapitāla, kuru ieguldīt attīstībā, tas ir jāmeklē citās valstīs. Ķīnai uzkrājumi ļauj plānot attīstību ilgākā termiņā.

Starptautiskie vērotāji dažus pēdējos gadus brīdina, ka Ķīnā strauji pieaudzis parādu līmenis, kas var novest pie finanšu krīzes un problēmām visā pasaulē. Cik lielas ir šīs briesmas? Šmits norāda, ka lielākā problēma ir nevis pats parāda līmenis, bet tas, ka tas pieaudzis ļoti strauji kopš 2008. gada un rezultātā šīs naudas «izlietojums varētu nebūt optimāls».

Līdzīgi kā Latvijā pirms desmit gadiem? Apjomi ir pavisam citi, norāda Šmits. Ķīnas tautsaimniecība ir ap 10 triljoniem dolāru liela, investīcijas veido ap 40%, tātad katru gadu kaut kur tiek ieguldīti četri triljoni dolāru. Tādu naudas masu efektīvi izmantot nav viegli. Daudzus ieguldījumus veica vietējās pašvaldības, izmantojot necaurskatāmus finanšu instrumentus, līdzīgus kā Latvijā savulaik Dienvidu tilta celtniecībā, tikai daudzkārt lielākā apjomā. Taču visi šie aizņēmumi ir vietējā valūtā, kas tomēr padara situāciju vieglāk vadāmu nekā Latvijas gadījumā, kad aizņēmumi bija no ārzemēm. Ķīna ir pasaules otrā lielākā ekonomika un lielākais globālās izaugsmes dzinējs, tāpēc ir saprotams, ka cilvēki tur notiekošajam pievērš lielu uzmanību. «Riski ir, situācija nav vienkārša», tomēr Šmits uzskata, ka Ķīnas valdība šos riskus apzinās un cenšas mazināt.

Otra problēma ir valsts uzņēmumi, kas aizņēmušies lielas summas, nevar vairs atrast noieta tirgus, taču turpina ražot. Šī Šmita piebilde ļauj pievērsties ļoti konkrētam piemēram, kā Ķīnā notiekošais ietekmē Latviju. Lielā Ķīnas uzņēmumu tērauda pārprodukcija ir viens no svarīgākajiem faktoriem, kas iedzinis Liepājas Metalurgu (un daudzus Eiropas metalurģijas uzņēmumus) bankrotā. Vai kaut kas šajā situācijā varētu mainīties? Šmits norāda, ka problēma ir ne tik daudz piedāvājuma pusē, bet faktā, ka pieprasījums pēc tērauda ir samazinājies. Ķīna esot slēgusi vairākus metalurģijas uzņēmumus, arī tāpēc, ka to ietekme uz vidi «ir samērā katastrofāla». Taču vēl aizvien «pārprodukcijas apjoms ir milzīgs, prātam neaptverams, vairākas reizes lielāks par ASV kopējo tērauda patēriņu». Turklāt tērauda ražošana ir ļoti saistīta ar nodarbinātību, tāpēc ir sensitīvs jautājums.

Ķīnas izaugsmei nākotnē svarīga būs arī tiesiskās vides un intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzības nostiprināšana, ko labi apzinās arī paši ķīnieši. «Es runāju ar kādu Ķīnas uzņēmumu, kas nopircis kompāniju Silīcija ielejā ASV», stāsta Šmits. «Kad jautāju, vai viņi negrib tos inženierus pārcelt pie sevis, atbildēja – nē, mēs neesam traki, jo tajā brīdī visa informācija, kuru esam iegādājušies, kļūs publiska», respektīvi, to nozags. Tas atņem stimulus radīt inovācijas.

Cik lielā mērā lielās Ķīnas valdība ir gatava ieklausīties tādu ārpusnieku kā Pasaules Banka padomos? «Ķīna atšķiras no citām lielām valstīm, kur esmu strādājis, jo Ķīna no daudziem prasa padomu,» atzīst Šmits. «Tas pārsteidza. Citās lielās valstīs uzskata, ka prasīt citam padomu nozīmē atzīt, ka nespēj atrisināt problēmu. Arī Latvijā redzam, ka prasīt citiem padomu ir politiski grūti.»

Kā pēc pieredzes dažādās pasaules valstīs Šmits skatās uz Latviju un tās izaugsmes perspektīvām? «Liepājas Metalurgs ir labs piemērs, ka mēs neredzējām jau notikušus pasaules procesus,» sāk Šmits. «Tie mūs ietekmē, bet ir nepareizi vienmēr vainot ārējos apstākļus. Ķīna nelika dot valsts galvojumu LM.» Arī 2008. gada krīze bija prognozējama. «Mūsu vājā vieta – nesaprotam globālos procesus.»

Pārāk bieži Latvijas uzņēmumi cenšas pārdot produkciju, nepielāgojoties citu tirgu specifikai. «Šprotes tagad pārdod Pekinā, bet uzraksts vēl aizvien ir krievu valodā.» Ražotāji to skaidro ar nostalģiju pret agrāk slaveno zīmolu, bet ķīniešus tas neinteresē. «Mēs skatāmies uz to, kas mums ir, un mēģinām to pārdot», bet mums ir jāskatās, kas ārzemniekus interesē.

Vai Latvijas uzņēmumiem ir arī veiksmes stāsti Ķīnā? «Stenders ir veiksmīgs. To ir grūti nepamanīt, viņi ir jebkurā A klases iepirkšanās centrā.» Viņi ir veiksmīgi, jo pārdeva franšīzes līgumu Ķīnas uzņēmumam, kas ieteica – «ja gribat pārdot ziepes, jātēmē uz pašu augšējo sabiedrības slāni, līdz ar to viens ziepju gabals maksā deviņus eiro».

Šmita kolēģi Pasaules Bankā veic pētījumu par Latvijas nodokļu sistēmu, kuru vietējie uzņēmēji un politiķi jau paspējuši nokritizēt. Kāds ir viņa skats uz šo pētījumu? Izaugsmei jābūt sabalansētai, saka Šmits, un nesabalansētību rada nevienlīdzīga resursu pārdale. «Ja nav spēcīgas vidusšķiras, tad nebūs arī uzkrājumu attīstībai, tāpēc viens no nodokļu politikas mērķiem ir veidot vidusšķiru.» Kas veido nevienlīdzību? Ļoti lielu nodokļu ieņēmumu daļu veido patēriņa nodokļi, kas ir smagāks slogs nabadzīgajiem. Savukārt kapitāls netiek aplikts ar lieliem nodokļiem. To var redzēt, pastaigājoties pa Rīgu. «Mēs redzam ļoti daudz kapitāla, kas netiek racionāli izmantots: tukšas mājas. Ņujorkā nodokļu līmenis neļauj turēt māju tukšu. Tas norāda, ka ar nodokļiem kaut kas nav kārtībā.»

Ēdienkarte

Vegānu brančs: dārzeņu picas, lapu salāti, biešu salāti, humuss, baklažānu tempura, kartupeļu salāti, banānu krēms u. c.
Melna kafija
Kafija ar sojas pienu

Mānīgais zeltījums

Posted on augusts 3, 2016 by - Komentārs

Arvien mazāk ir pilsētu, kuras gatavas uzņemties olimpisko spēļu rīkošanu

Olimpiskais pacēlums – kurš no mums to nav izjutis? Varbūt tālajā 1956. gadā, kad šķēpmetēja Inese Jaunzeme kļuva par pirmo latvieti – zelta medaļas ieguvēju. Varbūt 1992. gadā Albērvilas ziemas olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijas laikā, kad Latvijas valsts komanda pirmo reizi vairāk nekā 50 gados iesoļoja stadionā ar sarkanbaltsarkano karogu. Nesenā pagātnē BMX riteņbraucējs Māris Štrombergs, pludmales volejbolisti Mārtiņš Pļaviņš un Jānis Šmēdiņs, skeletonists Martins Dukurs un Oskara Melbārža vadītais bobsleja četrinieks ir mūs aizrāvuši un darījuši lepnus.

Pat ja mūsu favorīti ne vienmēr kļūst par čempioniem, viņi mums sagādā zelta mirkļus. Taču aiz sacensību spozmes olimpiāžu praktiskā puse nepavisam nav tik spīdoša.

Jau mēnešiem ziņu virsraksti ir pilni ar biedējošām ziņām par Riodežaneiro spēlēm. Rīkotāju finanšu problēmas, sliktas kvalitātes infrastruktūra, pilsētā valdošā nabadzība un noziedzība, terorisma draudi, piesārņots ūdens un Zikas vīrusu iznēsājoši odi liek gaidīt piektdienas atklāšanas ceremoniju drīzāk ar nervozām bažām nekā ar pacilātu nepacietību.

Varētu domāt, ka šo olimpisko spēļu problēmas ir atsevišķs gadījums, ko var norakstīt uz pēdējos gados Brazīlijā izvirdušo ekonomisko un politisko krīzi. Tomēr olimpiskās kustības problēmas ir daudz dziļākas un liek bažīties, ka tā nākotnē var piedzīvot progresējošu lejupslīdi.

Modernās olimpiskās spēles radās no ideālisma. Kustības dibinātājs Pjērs de Kubertēns ticēja, ka amatieru sportistu sacensības gan veicinās tautu savstarpēju saprašanos, gan nostiprinās apziņu, ka svarīgāk par uzvaru ir godīgā cīņā vienmēr censties sasniegt labāko rezultātu. Tāpēc slavenais olimpiskais moto vēsta: citius, altius, fortius – ātrāk, augstāk, spēcīgāk. Diemžēl pēdējos gados spēļu organizēšanā aizvien vairāk priekšplānā izvirzās citi vārdi – dārgāk, skandalozāk, aizdomīgāk.

Kā nesenā pētījumā atklājuši trīs Oksfordas Universitātes Saīda Biznesa skolas pētnieki, olimpiskās spēles ir reti dārgs prieks – to vidējās rīkošanas izmaksas pēdējos desmit gados ir bijušas 8,9 miljardi dolāru. Līdz šim dārgākās vasaras spēles – Londonā 2012. gadā – izmaksājušas 15 miljardus, bet dārgākās ziemas spēles Sočos 2014. gadā – 21,9 miljardus. (Summās iekļautas tikai tiešās ar sporta spēļu rīkošanu saistītās izmaksas. Blakusizdevumi par infrastruktūru vēl vairāk sadārdzina spēles. Ņemot arī tos vērā, Soču olimpiāde izmaksāja ap 51 miljardu.)

Turklāt pētījums atklājis, ka nevienas olimpiskās spēles kopš 1960.gada nav iekļāvušās sākotnējā budžetā – vidējais izdevumu pārsniegums ir 156%. Uz šo skaitļu fona Rio spēles pat varētu uzskatīt par relatīvi sekmīgām – tās izmaksās «tikai» 4,6 miljardus un pārsniegs budžetu par apmēram 50%.

Tomēr arī šie skaitļi ir biedējoši. Kā izpētījis amerikāņu ekonomikas profesors Endrū Zimbalists (Andrew Zimbalist), tikai divas reizes spēles spējušas noslēgties ar peļņu: 1984. gadā Losandželosā un 1992. gadā Barselonā. Nav arī piepildījušies rīkotāju solījumi, ka spēļu rezultātā pieaugs rīkotājpilsētas pievilcība tūristiem un investoriem. Kā intervijā Financial Times norāda cits olimpisko spēļu pētnieks Stefans Šimanskis (Stefan Szymanski), «valdības saka, ka mēs sarīkosim lielu ballīti un rezultātā kļūsim bagāti, tas ir absurds».

Tāpēc nav brīnums, ka aizvien biežāk pat ļoti turīgas pilsētas atsakās no ieceres rīkot olimpiskās spēles. No 2022. gada ziemas olimpisko spēļu rīkošanas jau pēc iesaistīšanās konkursā atteicās Oslo, Stokholma, Sanktmorica/Davosa, Krakova un Minhene, un beigās spēles rīkos Pekinā, kur sniega trūkumu kompensēs autoritārisms un milzīgas valūtas rezerves. Cita pēc citas sāk atkrist arī pretendentes uz 2024. gada vasaras spēlēm.

Tikmēr skandāli sāk vīties ap 2020. gada vasaras spēlēm Tokijā, kur apsūdzības korupcijā likušas atteikties no līdzšinējiem galvenā stadiona plāniem un piespiedušas virkni rīkotāju atkāpties no amata.

Taču skaļākie skandāli, kuri turklāt liek apšaubīt olimpisko spēļu pašus pamatus – godīgu sportisku sacensību -, ir saistīti ar dopingu. Ar līdz šim neredzētu krāpšanos izcēlusies Krievija, kura padarījusi blēdīšanos sportā par oficiālu valsts politiku: par urīna paraugu samainīšanu bija atbildīgs Federālais drošības dienests. Tikpat skandalozs ir Starptautiskās Olimpiskās komitejas lēmums tomēr atļaut Krievijas komandai piedalīties Rio spēlēs. Taču arī individuālā līmenī dopings ir ļoti izplatīts – pēc dažiem aprēķiniem, 14-39% augstākās klases sportistu izmanto aizliegtas vielas. Taču pieķerti tiek tikai pāris procentu, un dažkārt viņu diskvalifikācija prasa daudzus gadus. Šie skandāli met aizdomu ēnu pār visiem sportistiem, arī tiem, kuri vēl turas pie de Kubertēna ideāliem.

Nākamajās divās nedēļās noteikti piedzīvosim gana daudz aizraujošu mirkļu, tomēr kopumā Rio draud iezīmēt tendenci olimpiskajām spēlēm nevis tiekties augstāk, bet gan krist zemāk. Kā līdzjutēji tribīnēs varam tikai cerēt, ka, tāpat kā vislabākajās sporta sacensībās, olimpiskā kustība pēdējā mirklī tomēr spēs saņemties un triumfēt.

Komentārs 140 zīmēs

Jaunbērzes traģēdija nav izņēmums. Latvijā ir 4,5 letāli nelaimes gadījumi darbā uz 100 000 strādājošo, kas ir 4. augstākais rādītājs ES.

Cerībiņa. Demokrātu partijas konvents lika uzsvaru uz pozitīvismu, un jaunākajās aptaujās Klintonei ir 6-9% pārsvars pār Trampu.

Ksenofobis­kas kampaņas sekas. Naida noziegumi pret imigrantiem vairāk nekā divkāršojušies Lielbritānijas reģionos, kuri atbalstīja Brexit.

Ardievas videomaģim

Posted on augusts 3, 2016 by - Komentārs

Jūlijā beidzās 40 gadus ilgušais kasešu videomagnetofonu laikmets

Viena no negaidītākajām ziņām pēdējā laikā varētu būt par japāņu firmas Funai lēmumu jūlijā pārtraukt videomagnetofonu ražošanu. Daudzi nu brīnās – kā, vai tad tās kastes kāds vēl joprojām ražoja, tātad kāds arī pirka? Izrādās, Funai bija pēdējā, kas vēl ražoja. Sākot ar augustu, VHS videoierakstu formātu varēsim uzskatīt par oficiāli mirušu.

Tiesa, par oficiāli, taču ne galīgi mirušu. Jaunus videomagnetofonus vairs neražos neviens, taču videokasetes vēl turpinās piedāvāt. Un ne tikai jaunattīstības zemēs, kas bija Funai ar Sanyo marku pārdoto iekārtu galvenais noieta tirgus, bet arī, piemēram, ASV. Pagājušogad uzņēmums pārdevis 750 tūkstošus jaunu videomagnetofonu. Tas ir pamatīgs kritums no 15 miljoniem, kurus tas gadā pārdeva tehnoloģijas ziedu laikos, tomēr itin iespaidīgs skaitlis tik un tā. Gan jau arī Latvijā kāds tādu nopircis, bet senāk iegādāti ir mājās daudziem, tāpat arī vismaz dažas kasetes ar iemīļotām filmām, iecienītu televīzijas seriālu un raidījumu vai svarīgu ģimenes notikumu ierakstiem.

Īstais brīdis notraust putekļus grāmatas izmēra datu nesējam, ielikt to antīki milzīgajā, ja salīdzina ar viedtālruni, aparātā un nospiest Play pogu. Un, veroties neierasti graudainajā attēlā, pieminēt ilgu un spožu šīs videoierakstu tehnoloģijas laikmetu. Vēl jo īpaši tāpēc, ka Latvijā un citās zemēs, kuras savulaik atradās aiz komunistu dzelzs aizkara, videomagnetofons bija kaut kas daudz vairāk nekā kārtējā tehnoloģija.

To, kas vēlāk attīstījās par mājas video, jau 1956. gadā izmēģinājis amerikāņu uzņēmums Ampex Electric, vēsta The New York Times. Firmas inženieris slepeni ierakstījis un tad uzņēmuma padomei atskaņojis viceprezidenta uzrunu, izraisīdams skatītājiem šoku un sajūsmu. Taču īsta revolūcija sākās pagājušā gadsimta 70. gadu otrajā pusē, kad japāņu JVC laida tirgū mājas videomagnetofonu, kas līdz 80. gadu sākumam uzvarēja «formātu karā» ar Sony piedāvāto krietni kvalitatīvāko, taču dārgāko Betamax formātu.

Un uzreiz vairs nebija jāiet uz kinoteātri, lai noskatītos filmu, vai jātiek pie televizora precīzi noteiktā laikā, lai redzētu raidījumu. Tagad šķiet pašsaprotami, ka ar dažiem klikšķiem var dabūt skatīties jebko un jebkurā vietā un laikā, taču tolaik iespēja pašam izvēlēties, ko un kad skatīties mājās, bija brīnums, pat ja vairāki desmiti dolāru par plastmasas kastīti ar divu stundu ierakstu tagad šķiet nesamērīgi augsta cena par tik neērtu un ātri nolietojamu preci.

VHS videomagnetofoni spēja izdzīvot četrus gadu desmitus, kas mūsdienu tehnoloģiju straujās attīstības laikā ir apbrīnojami un nozīmē, ka tā bija laba tehnoloģija, vienkārši vietā nāca vēl labākas. Tai it kā bija jābeidzas jau 1997. gadā, kad parādījās DVD, kas solīja iespēju saglabāt videoierakstu «mūžīgi» (kā pašlaik sola interneta «mākonis», ja vien nenobruks serveris vai nepārtrūks elektrības piegāde). Tomēr pagāja vēl 20 gadu, līdz varam teikt, ka nu jau laikam cauri ir.

Rietumniekiem videomagnetofons nozīmēja vēl vairāk personiskas brīvības un izvēles iespēju. Padomju cilvēkiem tas bija logs uz aizliegto brīvo pasauli. Pagrīdes videoseansi privātos dzīvokļos visas nakts garumā par pieciem vai desmit rubļiem no cilvēka 80. gados bija patiešām logs dzelzs priekškarā.

Droši vien ne viens vien no šiem protokapitālisma biznesmeņiem bija labās attiecībās ar VDK, bet arī tie, kuri nebija, parasti neriskēja šādos seansos rādīt kaut ko «politisku» un patiešām aizliegtu. Lielākoties pa miglaino ekrānu klīda Holivudas masu produkcijas zombiju pūļi, kurus uz rīta pusi reizēm nomainīja kāds porņuks.

Svarīgāka par mākslu vairākumam skatītāju bija iespēja baudīt aizliegto augli. (Turklāt divkārši aizliegtu – padomju pilsoni pārņēma īpaši ironiskas sajūtas, pirms, piemēram, Krusttēva uz ekrāna lasot FIB brīdinājumu, ka par filmas neatļautu kopēšanu un izrādīšanu draud 250 tūkstošu dolāru sodanauda un pieci gadi ASV cietumā.) Cilvēkēdājas haizivs Žokļi un trakā Džeka Nikolsona cirvis (šausmenē Mirdzums) šķaidīja butaforisko padomju televizoru «realitāti», kuras zvaigznes bija vecišķi ģenseki, bet galvenie notikumi – darbaļaužu un armijas parādes Sarkanajā laukumā.

Tehnoloģiju attīstība piedāvā ne tikai vairāk brīvības, bet arī bīstamu realitātes virtualizāciju, kā atgādina gan tie cilvēki, kuri ar mobilajiem tālruņiem rokās meklē pokemonus ielu braucamajās daļās, gan tie, kuri savos informācijas burbuļos jūsmo par kandidātu Trampu. Varbūt arī VHS ilgās un negribīgās miršanas iemesls bija nostalģija pēc kaut kā «īsta» vai vismaz «analoga». Japānā šobrīd it kā neloģisku uzplaukumu piedzīvo analogi kasešu audioieraksti, bet citur īpašā vērtē ir vecās vinila skaņuplates.

Taču tas atkal jau ir stāsts par cilvēkiem, nevis par tehnoloģijām. Tās neizbēgami attīstīsies. Videoierakstu nākotne? Sony korporācija iesniegusi patenta pieteikumu kontaktlēcām, kuras ieraksta un atskaņo augstas izšķirtspējas video, kura glabāšanai nevajag ne mobilo telefonu, ne cieto disku, ne datoru.

Komentārs 140 zīmēs

ZZS kritēriji. «Patlaban» neesot apstiprinājušās aizdomas par nelikumībām Koļegovas uzņēmumā, un finanšu ministre viņu izvirzījusi VID direktores amatam.

Cerības avoti. Pēc tikšanās ar Krievijas premjerministra vietnieku Ušakovam parādījusies cerība, ka ES varētu atcelt sankcijas Krievijai.

Raķetes izšautas. Sīrijas opozīcijas pirmdien notriektais Krievijas kaujas helikopters esot bijis atceļā no «humanitāras misijas».