Arvien mazāk ir pilsētu, kuras gatavas uzņemties olimpisko spēļu rīkošanu
Olimpiskais pacēlums – kurš no mums to nav izjutis? Varbūt tālajā 1956. gadā, kad šķēpmetēja Inese Jaunzeme kļuva par pirmo latvieti – zelta medaļas ieguvēju. Varbūt 1992. gadā Albērvilas ziemas olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijas laikā, kad Latvijas valsts komanda pirmo reizi vairāk nekā 50 gados iesoļoja stadionā ar sarkanbaltsarkano karogu. Nesenā pagātnē BMX riteņbraucējs Māris Štrombergs, pludmales volejbolisti Mārtiņš Pļaviņš un Jānis Šmēdiņs, skeletonists Martins Dukurs un Oskara Melbārža vadītais bobsleja četrinieks ir mūs aizrāvuši un darījuši lepnus.
Pat ja mūsu favorīti ne vienmēr kļūst par čempioniem, viņi mums sagādā zelta mirkļus. Taču aiz sacensību spozmes olimpiāžu praktiskā puse nepavisam nav tik spīdoša.
Jau mēnešiem ziņu virsraksti ir pilni ar biedējošām ziņām par Riodežaneiro spēlēm. Rīkotāju finanšu problēmas, sliktas kvalitātes infrastruktūra, pilsētā valdošā nabadzība un noziedzība, terorisma draudi, piesārņots ūdens un Zikas vīrusu iznēsājoši odi liek gaidīt piektdienas atklāšanas ceremoniju drīzāk ar nervozām bažām nekā ar pacilātu nepacietību.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.