Rīga – Kontrastu pilsēta
Ernests zīmē
Žurnāla rubrika: Svarīgi
Nolīdzinātas zemes taktika
Sīrijas režīms un Krievija ir gatavi sagraut Alepo
Padarīt dzīvi neciešamu un likt saprast, ka draud bojāeja. Tad atvērt koridoru bēgšanai vai arī piedāvāt padoties. Ļaut cilvēkiem doties projām pašiem, bet nogalināt ikvienu, kas izvēlas palikt. Šo taktiku atkārtot vairākkārt, kamēr pamestā vieta nonāk jūsu rokās.
Šādu rīcību ilgāku laiku izvēlējās Sīrijas valdība kopā ar saviem Krievijas sabiedrotajiem, tādā veidā cenšoties sakaut sīriešu nemierniekus, pie reizes uz ceļiem nospiežot arī civiliedzīvotājus, kuri atbalsta dumpiniekus. Taču pēdējās dienās, kad sabruka jebkura cerība par ANO panāktā pamiera noturēšanos, Sīrijas režīms kopā ar krieviem, šķiet, izvēlējies daudz bargāku taktiku: nogalināt ikvienu, kas turpina pretoties. Viņu galvenais mērķis: ieņemt Alepo, kurā nemiernieki joprojām kontrolē atsevišķas pilsētas daļas.
Asiņainais konflikts Sīrijā ilgst jau piecus gadus, taču līdzšinējās kaujas nobāl, ja salīdzina ar uzbrukumu, kādu tagad piedzīvo valsts lielākā pilsēta. Patiesībā Alepo bija lielākā pirms pilsoņu kara sākšanās – tur dzīvoja vairāk nekā divi miljoni. Tagad tiek lēsts, ka nemiernieku kontrolētajās pilsētas daļās palikuši aptuveni 250 000 iedzīvotāju.
Pilsētas pārņemšana nozīmē «lēnas, smagas kaujas ielu pēc ielas. Tas ir vairāku mēnešu, varbūt pat gadu jautājums», svētdien sasauktajā ārkārtas ANO Drošības padomes sapulcē brīdināja ANO īpašais sūtnis Sīrijā Štefans de Mistura.
Opozicionāru kontrolētā Alepo austrumu daļa ir lielākais un vislabāk nocietinātais dumpinieku bastions, ko savā kontrolē vēlas atgūt režīms. Lai to panāktu, sākusies masīva bombardēšana. Sīrijas armijas kareivji uz ielenkto kvartālu pussagrautajiem mūriem sarakstījuši brīdinājumus Mirstiet bada nāvē vai padodieties!. Šādai rīcībai ir bijušas sekmes mazākos apdzīvotos rajonos: galvaspilsētas Damaskas piepilsētās un Homsas vēsturiskajā centrā. Tagad tas pats sagaida Alepo, svētdien paziņoja Sīrijas sūtnis ANO. Pat ja tas nozīmēs asiņainas kaujas soli pa solim. Pēc viņa teiktā – valdība ir apņēmības pilna atgūt kontroli šajā pilsētā.
Pirmā liecība bija jauns un intensīvs uzlidojumu vilnis, kāds Alepo līdz šim nebija piedzīvots. Bombardēšana bija tik nikna, ka ASV un Lielbritānija apsūdzēja Krieviju «barbarismā» un «kara noziegumos» par gaisa atbalsta sniegšanu Sīrijas armijai.
Piektdien, 23. septembrī, uzlidojumos dzīvību zaudēja vismaz 90 civiliedzīvotāju. Sestdien tika nogalināti vēl vairāk nekā simts. Vienā no slimnīcām gandrīz puse no 67 ievainotajiem bija bērni. Nākamajās dienās bombardēšana turpinājās.
Taču šajā uzbrukumu vilnī parādījās jauna taktika, kāda līdz šim nebija piedzīvota. Bumbas tika mērķētas ne tikai uz nemiernieku nocietinājumiem, bet arī glābšanas dienestu depo un viņu automobiļiem. Rezultāts bija momentāns: ja kāds palika dzīvs aprakts zem drupām, nebija neviena, kas steigtos viņu glābt. Vai arī palīdzība bija jāgaida krietni ilgāk. Tuvinieki savus piederīgos centās atrakt kailām rokām.
Otrs nepatīkamais jaunums: pirmoreiz tika izmantotas bumbas, kas eksplodē pēc ietriekšanās dziļāk zemē un tiek dēvētas par bunkuru dragātājām. Tās sagrauj ne tikai virszemes ēkas, bet arī pazemes patversmes un ūdensvadus. Tādā veidā cieš skolas un pagaidu slimnīcas, kuras ieilgušā kara gados pamazām tika izveidotas pagrabos.
Kamēr mediķi, glābēji un vienkāršie iedzīvotāji centās atrakt upurus, laiku pa laikam iepīkstējās viņu tālruņi. Valdība izsūtīja īsziņas ar norādi, ka Krievija sniedz cilvēkiem palīdzību tajās pilsētas daļās, kuras kontrolē valdība, un ikviens tiek laipni aicināts atgriezties pie sava īstā līdera Bašara el Asada krūtīm. Sīrijas valsts televīzija organizēja pārraides, cenšoties parādīt, ka valdības kontrolētajos rajonos dzīve atgriezusies ierastajā ritmā un atkal kūsā naktsdzīve. Tas gan ir mānīgs priekšstats, jo šie rajoni savukārt cieš no nemiernieku artilērijas prettriecieniem. Arī tur trūkst ūdens un pārtikas.
Krievija apgalvo, ka ir atvērusi drošības koridorus, un Sīrijas valsts televīzija ziņoja, ka cilvēki caur tiem plūst straumēm. Taču iedzīvotāji, ar kuriem izdevies sazināties, stāsta – tuvojoties šiem koridoriem, uz viņiem sākts šaut. Abas karojošās puses vaino viena otru par šāda nāvējoša slazda radīšanu.
Diplomātija izplēnē
Nav šaubu, ka daļa Alepo austrumu iedzīvotāju gatavi pieņemt valdības piedāvājumu – pāriet valdības pusē, jo par to apsolīta iepriekšēju pārkāpumu dzēšana. Protams, pastāv risks tikt apmānītiem un arestētiem. Taču kāda ir alternatīva – palikt pie nemierniekiem un gaidīt jaunas bombardēšanas? Turklāt pārtikas un medikamentu krājumi aplenktajos rajonos ir izsīkuši.
Negaidīts trieciens bija ANO organizētā palīdzības konvoja iznīcināšana pamiera pirmajā dienā. ASV šajā uzlidojumā vaino Krieviju un Sīrijas valdību. Tās savukārt noliedz līdzdalību uzbrukumā.
Tagad izskatās, ka sabrukuši arī diplomātiskie centieni apturēt asinspirti. Vairākus mēnešus aizkulisēs notikušo amerikāņu un krievu sarunu rezultāts bija pamiera pasludināšana, taču pēc palīdzības konvoja sabombardēšanas šī vienošanās ir pajukusi. ANO Drošības padomes ārkārtas sēdē Krievijas vēstnieks Vitālijs Čurkins apsūdzēja Vašingtonu, ka tā ļāvusi brīvu vaļu dažādiem ekstrēmistu grupējumiem Tuvajos Austrumos. Turpretī Sīrijas valdība, Kremļa ieskatā, ir demonstrējusi «apbrīnojamu savaldību».
Amerikāņu vēstniece Samanta Poversa atcirta, ka Krievija vienmēr vēlas novelt atbildību uz kādu citu, atsakoties atbildēt pati par savu rīcību. «Ir pamats domāt», ka Krievija un Sīrijas armija jaudīgās bumbas savās lidmašīnās sāka kraut jau pagājušās nedēļas sākumā, kad krievu diplomāti Apvienotajās Nācijās imitēja interesi pamiera sarunu procesā. «Tā vietā, lai sniegtu palīdzību civiliedzīvotājiem, Krievija un Asads sāka bombardēt humāno konvoju, slimnīcas un glābšanas dienestus. Nekas neliecina par to, ka Krievija cīnās pret teroristiem. Tas vienkārši ir barbarisms.»
Kad sēdē vārds tika dots Sīrijas vēstniekam Bašaram el Džafari, Poversa demonstratīvi izgāja no sēžu zāles. Viņai sekoja arī Lielbritānijas un Francijas pārstāvji. Britu sūtnis Metjū Raikrofts drīz pēc tam apsūdzēja Krieviju par «sadarbošanos ar Sīrijas režīmu kara noziegumu īstenošanā».
Šādam definējumam piekrīt arī ANO īpašais sūtnis itāļu-zviedru diplomāts de Mistura: nežēlīgie triecieni civilajiem objektiem nemiernieku kontrolētajās Alepo daļās var tikt klasificēti kā kara noziegums. Viņš pats vēl nav zaudējis cerības un negrasās atkāpties no amata. «Tas būtu signāls starptautiskajai sabiedrībai, ka mēs vienkārši esam pametuši sīriešus likteņa varā.»
55 miljoni īpašniekiem, 340 eiro — kasierim
Gandrīz piektā daļa Latvijā nodarbināto oficiāli saņem tikai minimālo algu. Aptuveni puse – mazāk par 500 eiro mēnesī. Turklāt mazo algu saņēmējiem nodokļu slogs ir krietni lielāks nekā vidēji ES. Valdība kūtri izmanto burkānu un pātagu – ar nodokļiem neapliekamā minimuma un minimālās algas pieaugumu – , kas zemos ienākumus paceltu. Tikmēr Igaunijā un Lietuvā šīs latiņas strauji kāpj. Kāpēc Latvija atpaliek?
Lielveikalu ķēdes Rimi zviedru akcionāriem par Latviju vajadzētu būt labai sajūtai. Bizness ir atgriezies trekno gadu līmenī. Pēdējos trīs gados šeit, vienā no nabadzīgākajām ES valstīm, nopelnīti 63 miljoni eiro, no kuriem 55 miljoni izmaksāti īpašniekiem dividendēs.
Veiksmīgajai Rimi darbībai ir vairāki iemesli: jauni un izremontēti veikali, produktivitāti uzlabojoši darba procesi un – lēti darbinieki. Zviedrijā kasierim par to pašu darbu Rimi maksā trīsreiz vairāk (pārrēķinot pēc mūsu cenu indeksa). Igaunijā Rimi kasiera alga ir virs
100 eiro lielāka nekā Latvijā. Starpība līdzinās plaisai starp minimālo algu abās valstīs. Savukārt ar tuvāko konkurentu – lietuviešu Maxima tīklu – Latvijā algas atšķiras par vienu eiro. Vērotājs no malas varētu teikt – tas izskatās pēc karteļa.
Pēc Latvijā ierastajiem darba apstākļiem, Rimi nav slikts darba devējs. Nemaksā aploksnēs. Piedāvā apmācības, karjeras izaugsmi. Studējošajiem daļēji sedz mācību maksu. Algas palielina ik gadu. Citas veikalu ķēdes maksā vēl mazāk un daļu – aploksnēs. Latvijas Pārtikas tirgotāju asociācijā, kur bez Rimi un Maxima ietilpst vēl Narvesen, minimālo algu saņem 19% darbinieku, kamēr konkurentu veikalos – 33%. Rīgas Ekonomikas augstskolas pētījums liecina: tieši mazumtirdzniecība ir otrā lielākā ēnu ekonomikas nozare aiz būvniecības.
Rimi ir viens no lielākajiem darba devējiem Latvijā, atpaliekot no līdera Maxima, bet kopā abi tirgotāji nodarbina aptuveni 13 500 cilvēku. Kasieru algas ir mazas. Par tādām starptautiskajos pētījumos atzīst darba samaksu, kas nepārsniedz 67% no vidējā līmeņa valstī – pēc Latvijas statistikas, pērn tie būtu 550 eiro pirms nodokļu nomaksas, bet lielveikalu kasieri saņem 470 eiro.
Kāpēc uzņēmums, kas uzskata sevi par sociāli atbildīgu un acīm redzami var atļauties no miljonu peļņas maksāt lielākas algas, tomēr to nedara? Re:Baltica vēlējās šo jautājumu uzdot Rimi Baltija vadītājam Edgaram Sesemanam, bet viņš klātienes intervijai nepiekrita. Rakstiskās atbildēs atkārtoja jau zināmo: Rimi maksā vairāk nekā citi pārtikas mazumtirgotāji, algas tiek celtas visiem, darbiniekiem apdrošina veselību, apmāca un maksā par studijām. «Pirmā lieta, kas jāizdara, – jāatrisina ēnu ekonomikas problēma. Ja VID varētu nodrošināt, ka visi uzņēmumi spēlē pēc vieniem noteikumiem un maksā nodokļus, tirgus situācija mainītos, un mēs varētu celt algas daudz straujāk,» raksta Sesemans.
Sanāk, ka Rimi biznesa loģika ir skarba: uzņēmums nemaksā vairāk, jo var atļauties to nedarīt. Lielākais konkurents maksā tikpat, bet pārējie – vēl mazāk. Minimālo algu valdība ceļ daudz mazākiem soļiem nekā kaimiņvalstīs. Arodbiedrības ir vājas, bet uzņēmēju lobijs – jaudīgs. Latvijā arī trūkst spēcīgu, neatkarīgu ekonomistu, kas uzskatāmi pamatotu nepieciešamību celt minimālo algu un ar nodokli neapliekamo ienākumu minimumu, spētu izanalizēt solidaritātes trūkuma sekas.
Nabadzīgajiem – smagāka nasta
Igaunijā Rimi saviem pārdevējiem Baltijā maksā visvairāk – nevar atļauties mazāk, jo tuvējā Somija nosmeļ mazkvalificēto darbaspēku. Arī minimālā alga Igaunijā ir lielāka nekā Latvijā. Otro gadu pēc kārtas to pacels vēl par 40 eiro, lai 2018. gadā sasniegtu 470 eiro. Rezultātā neliels ēnu ekonomikas pieaugums bijis apkalpošanas jomā, bet ne būtisks, stāsta Tartu Universitātes ekonomikas profesors Urmass Varblane. Celtniecībā, kur ēnu ekonomika ir vislielākā, igauņi ieviesuši jaunu kontroles mehānismu, kas būtiski mazina «melno tirgu».
Lietuvas minimālā alga no 300 līdz 380 eiro izaugusi divos gados. Palīdzējušas arī šoruden gaidāmās vēlēšanas, bilst Viļņas Universitātes profesors Romass Lazutka.
Tikmēr Latvijas valdība uzskata, ka ekonomika nespēj panest vairāk par 10 eiro
kāpumu gadā – tātad līdz 380 eiro nākamgad.
Otrs būtisks apstāklis, kas Latviju atšķir no kaimiņiem, – ar nodokļiem neapliekamie ienākumi pie mums ir vismazākie, tātad darbiniekam uz rokas paliek mazāk naudas.
Latvijā pašlaik neapliekamais minimums ir 75-100 eiro un mazajām algām pakāpeniski pieaugs līdz 160 eiro
2020. gadā. Tikmēr Igaunijā tas jau tagad ir 170, bet Lietuvā – 200 eiro.
Piemēram, ja latvietis un igaunis saņemtu pašreizējo Latvijas minimālo algu, bet nodokļus rēķinātu atbilstoši katras valsts noteikumiem, pie mums darbiniekam uz rokas paliktu 272 , kamēr kaimiņos –
325 eiro. Nodokļu nasta pie šādas algas Latvijā būtu 40% no kopējām izmaksām, bet Igaunijā – 34 procenti.
Visi minimālās algas straujas celšanas pretinieki – Latvijas Banka, finanšu ministre, uzņēmēju organizācijas – vienā balsī norāda, ka efektīvākais veids nevienlīdzības mazināšanai un mazo ienākumu celšanai būtu palielināt ar nodokļiem neapliekamo minimumu. Tikai neviens to neierosina. Finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola (ZZS) skaidro, ka pašlaik to nav plānots celt, jo tiekot izstrādāta nodokļu stratēģija, kur «visi šie jautājumi tiek skatīti kopā».
Tikmēr Baltijas starptautiskā ekonomikas politikas studiju centra (BICEPS) pēc Re:Baltica lūguma veiktā Eurostat datu analīze rāda – Latvijā iedzīvotājiem ar maziem ienākumiem nodokļu slogs ir lielāks nekā kaimiņvalstīs un caurmērā ES. Cilvēkiem, kuru alga ir puse no vidējās valstī, Latvijā nodokļos jāsamaksā 27,5%, kamēr ES vidēji – 20,8%, bet Lietuvā un Igaunijā 16-17 procentu.
Roku darbs
Kāpēc nemaksāt lielākas algas? Šo pašu jautājumu, ko Rimi, uzdevām arī diviem citiem uzņēmumiem, kuros strādā šā Re:Baltica pētījuma varoņi. Tā ir maizes ceptuve Lāči un Ķekavas putnu fabrika.
Lāčos jaunā strādniece (strādājot maiņās) pelnīja 250 eiro mēnesī (neto), no kuriem 50 iztērēja tikšanai uz darbu, jo fabrikas transports gar viņas māju nekursēja. Ķekavā par sešu dienu darbu maiņās jauniete mēnesī nopelna virs 600 eiro pēc nodokļu nomaksas – nedaudz virs vidējās algas šajā uzņēmumā.
Abi uzņēmumi strādā ar peļņu – Lāči ar mazāku (57 tūkstoši eiro, turklāt samazinājums pret iepriekšējo gadu 78%), Ķekava ar lielāku (nedaudz virs miljona eiro pērn, bet šogad peļņas nebūšot, jo ieguldīts investīcijās). Abos uzņēmumos skaidro, ka nevar maksāt strādniekiem par maizes vai gaļas ražošanu vairāk, kā par to samaksā pircēji veikalā. Abās ražotnēs darbaspēka izmaksas ir daudz lielāka izdevumu daļa nekā Rimi – lielveikalu tīklā tā veido 5% no apgrozījuma, kamēr Ķekavā 20% un Lāčos 40%. Turklāt svarīga loma ir roku darbam –
cepumus ar ogām vai pistācijām roboti nedabūtu gatavus, un biezā rudzu mīkla aizķepinātu iekārtas, bet Ķekavas vistu krūtiņa ar spārnu ir gardēžu produkts, ko nepieļauj neviena automatizētā līnija. Turpretī lielveikalos trūkstošo darbaroku problēmai ir risinājums – modernās pašapkalpošanās kases.
Tā vietā, lai būtiski celtu algas, visi trīs uzņēmumi cenšas pievilināt strādniekus ar papildu labumiem. Izplatītākais ir transports uz darbu un mājām. Ķekava to ieviesa pirms diviem gadiem, veicot strādnieku aptauju. Patlaban strādniekus savāc no deviņām pilsētām, un uzņēmumam tas papildus izmaksā 20 000 eiro mēnesī. Lāčiem transports no Saldus un Jelgavas mēnesī izmaksā 6000 eiro. Visi trīs uzņēmumi nodrošina arī bezmaksas kopmītnes, ko izmanto cilvēki no attālākiem reģioniem.
Taču, neraugoties uz šiem labumiem, darbinieku trūkst. Rimi vakances ir ap 4%, pārsvarā Rīgā. Ķekavā no darba katru mēnesi aiziet vidēji 30-40 cilvēku. Daļa nespējot izturēt darbu kautuvē, daļa «tā arī pasaka, ka iet uz puslegālo», stāsta personāldaļas vadītāja Aiva Banga.
Tikmēr Rimi vadītājs Sesemans norāda – uzņēmums nākamgad sāks līdz šim lielāko attīstības projektu – loģistikas centru Rīgā, kurā investēšot 75 miljonus eiro. Summa līdzinoties pēdējo piecu gadu peļņai, tas dos vairāk naudas Latvijas ekonomikai un radīs jaunas darba vietas. Par to, kādas būs algas, Rimi vadītāja vēstule gan klusē.
Bez izglītības pie vistu konveijera
Latvijā 10% skolēnu neiegūst vidējo izglītību un iekrīt darba tirgus zemāk atalgotajā galā. Kā situāciju mainīt?
Lindai no Kalnciema ir 19 gadu, nepabeigtas deviņas klases un darbs Ķekavas putnu fabrikā. Uzvilkusi baltas bikses un jaku, plēves uzročus, darba cimdus, lai nesalst pirksti, un tiem pāri vēl gumijas cimdus, Linda visu dienu pako gaļu. Cehā gaisa temperatūra ir 12 grādu, lai gaļa nebojātos. Maiņa sākas pulksten 8.30 un bieži ievelkas līdz diviem naktī. Divas dienas strādā, divas brīvas. Lai pieceltos, Lindai skan četri modinātāji.
Kad iepazināmies ar Lindu, viņa strādāja maizes ceptuvē Lāči un mēnesī pelnīja ap 250 eiro pēc nodokļu nomaksas. Ilgi nenoturējās – darbs grūts, maksā maz, nepatikusi gaisotne kolektīvā.
Putnu fabrikā viņa saņem krietni vairāk – virs 600 eiro pēc nodokļu nomaksas. Darbs nav viegls, taču Linda ir apmierināta. Viņa dzīvo kopā ar draugu, kurš strādā būvniecībā. Viņam ir pamatizglītība. Kad ir darbs, nopelna labi, un abiem pietiek.
Šādi turpinot, Lindai nav daudz izredžu nākotnē dzīvot labāk. Centrālās statistikas pārvaldes aprēķini rāda, ka cilvēkiem ar deviņu klašu izglītību ir trīs reizes lielāka iespēja kļūt par bezdarbniekiem nekā tiem, kas beiguši augstskolu. Pēdējie arī darbu meklē divreiz aktīvāk.
Latvijā ir aptuveni 20 000 jauniešu kā Linda – bez augstākās izglītības un ar vidējo algu līdz 500 eiro, kā viņa saņēma Lāčos. Statistika rāda, iegūstot vidējo vai profesionālo izglītību, viņu algas pieaugtu par 21%, bet ar augstāko – vairāk nekā divas reizes.
«Ir pilnīgi skaidrs, ka tādi jaunieši kā Linda būs lemti nabadzībai, ja neizdosies atrast veidu, kā motivēt – ievilināt, piespiest – viņus atgriezties skolā vai vakarskolā,» secina sociālās politikas pētniece Ruta Zilvere. Re:Baltica meklēja atbildi: ko labākai perspektīvai var darīt pati Linda, ko darba devējs un ko – valsts.
Atbildīgais – Linda
Lindas atbildība ir it kā ļoti vienkārša – iegūt izglītību. «Pamatizglītība mūsu valstī ir obligāta. Bez tās viņai tālāk profesijas ieguve ir praktiski liegta,» saka Valsts izglītības attīstības aģentūras eksperte Elīna Purmale-Baumane.
Obligāts uz papīra ne vienmēr ir obligāts dzīvē. Lindu slikto sekmju dēļ Kalnciema pagasta vidusskolā atstāja 9. klasē uz otru gadu. Tad viņai palika 18. «Vispār vairs negāju uz skolu. Vecāki dzina, visi dzina, bet negribēju. Tagad pati domāju, kādēļ tā darīju,» viņa saka.
Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) ziņojumā Izglītība Latvijā ir daļēja atbilde, kādēļ Linda palikusi bez pamatizglītības: mums ir vāja, pārsvarā uz labo gribu balstīta sadarbība starp sociālajām un izglītības iestādēm. Īpaši laukos.
Izglītības kvalitātes valsts dienests, kam atstāstījām Lindas gadījumu, domā – tā noticis arī šoreiz. Skolai un pašvaldībai vajadzēja ieguldīt visus spēkus, lai motivētu meiteni iegūt obligāto izglītību. Ja Lindai bija mācīšanās grūtības, skolai bija jāno-drošina atbalsta personāls. Ja paši nevarēja, palīdzība jālūdz pašvaldībai.
«To ir ļoti vienkārši pateikt, bet, ja viņa pati negrib mācīties, neko nevaram izdarīt,» taisnojas Kalnciema vidusskolas direktore Anita Klupša. Pēc viņas vārdiem, ar Lindu un ģimeni strādājis skolas psihologs, pašvaldības sociālais dienests. Turklāt Linda esot izņēmuma gadījums – vienīgā visā skolā, kas pēdējos gados nav pabeigusi 9. klasi.
Linda atceras, ka skolas psihologs ar viņu runājis divas reizes. Vienā no tām klāt bija vecāki. Viņas mamma nestrādā, jo pārcietusi insultu, bet tēvs pārtiek no gadījuma darbiem.
Atbirušo skolēnu skaits Latvijā ir liels – 2015. gadā mācības nepabeidza aptuveni 10% jeb 5391 skolēns. Sevišķi daudz atbirst arodskolās, kur mācības pamet vidēji 18% jeb 4958 skolēni gadā.
OECD uzskata, no skolām pazustu mazāk skolēnu, ja tajās strādātu vairāk karjeras konsultantu. Viņu uzdevums būtu motivēt jauniešus pabeigt mācības un izvēlēties sev piemērotu profesiju. Arī Latvijas valsts tam piekrīt, tāpēc nākotnē karjeras konsultantu algošanai būšot vairāk naudas. Finansējums nāks no ES.
2017. gadā Latvijā sāksies jauna pro-gramma darbam ar jauniešiem, kuriem ir risks nepabeigt skolu. Nākamos sešus gadus valsts piemaksās pedagogiem par individuālu darbu un speciāli viņus apmācīs. Jauniešiem apmaksās ceļa un kopmītņu izdevumus. Programma izmaksās 37 miljonus eiro.
Atbildīgais – valsts
Pēdējos gados Latvija jau tērē ievērojamus līdzekļus programmām, kas mēģina palīdzēt jauniešiem bez darba, tajā skaitā no skolām atbirušajiem. Piemēram, septiņās dažādās ES finansētās apakšprogrammās divos gados ieguldīti 6,7 miljoni eiro, un tās izgājuši gandrīz 5000 cilvēku. Darbu pirmajā pusgadā pēc beigšanas – tik ilgi, kamēr kāds skaita, – ir atraduši nepilni 1700. Tātad katra sekmīgā jaunieša apmācība izmaksājusi gandrīz 4000 eiro.
Viena no programmām ļauj vidusskolu nepabeigušajiem 1-1,5 gados apgūt vienkāršu profesiju. Ar viņiem strādā īpaši karjeras konsultanti, mēģinot saglabāt motivāciju mācīties. Ja Linda varētu mācīties šajā pro-
grammā, viņa kopīgi ar karjeras konsultantu sev sameklētu atbilstošāko mācību programmu, gadu ik mēnesi saņemtu 70-115 eiro stipendiju un iegūtu, piemēram, frizieres diplomu.
Taču viņa nevar. Linda nav pabeigusi devīto klasi. Viņas gadījums ir tik īpašs, ka Lindai, kurai visvairāk būtu nepieciešams atbalsts no malas, tas nepienākas.
Pēc tam kad Linda iestājās bezdarbniekos, viņa nonāca nākamajā drošības tīklā, kas par ES naudu izveidots Latvijā. Nepilnus trīs mēnešus mācījās Jelgavas amatu vidusskolā programmā Darbnīcas jauniešiem. Ik pa trim nedēļām varēja pamēģināt pavāra, friziera un konditora profesiju – izvēlēties sev piemērotāko. Viņai mēnesī maksāja 50 eiro stipendiju un ceļa izdevumus.
Cik jauniešu turpina mācības pēc šo darbnīcu pabeigšanas, NVA nezina. Linda neturpināja. Līdz skolas sākumam rudenī viņa netālu no mājām Kalnciemā sāka strādāt kūdras purvā un pelnīt savu pirmo naudu. Kad vasaras darbs beidzās un pienāca skolā iešanas laiks, Lindai jau bija iepatikusies pašas nopelnītās naudas garša. «Nevajag nevienam dzīvot uz kakla,» Linda skaidro, kāpēc sāka strādāt Lāčos.
Atbildīgais – darba devējs
Savā neilgajā mūžā Linda jau paspējusi pastrādāt trijās darbavietās: kūdras purvā, maizes ceptuvē un tagad putnu fabrikā Ķekava.
Intervējot gan šos darba devējus, gan nozares ekspertus, Re:Baltica secina, ka darba devēji galvenokārt var palīdzēt divos veidos: veidojot darba grafiku, kas ļauj to savienot ar mācībām, un radot darba vidi, kas veicina vēlmi izaugt.
Gan Lāči, gan Ķekavas pārstāvji apgalvo, ka ir gatavi darbiniekiem palīdzēt, ja zina, kas vajadzīgs. Ar labiem piemēriem lepojas Rimi personāldaļas vadītāja Pārsla Baško, kas tieši intervijas dienā dodas apsveikt darbiniekus – absolventus. Baško stāsta, ka «apmēram ceturtā daļa no Rimi darbiniekiem ir pabeiguši tikai vidusskolu. Veikalā var iemācīties jaunus darbus, bet vienā brīdī gribas ko vairāk – kļūt par vadītāju, un tad rodas motivācija papildus mācīties». Rimi saviem darbiniekiem sedz līdz
700 eiro mācību maksu gadā.
Linda apzinās, ka viņai vajadzētu pabeigt vismaz 9. klasi. Septembra sākumā viņa Kalnciema pagasta vidusskolā iesniedza iesniegumu par mācību atsākšanu. Mācīšoties pati mājās – arī matemātiku un angļu valodu, kas skolā padevās visgrūtāk. Palīdzēšot draugi un māsa.
«It kā jau varētu teikt, ja cilvēks pats neko nevēlas, vai sabiedrībai par katru cenu vajadzētu ar viņu auklēties. Vienmēr būs vajadzīgs kāds, kurš fasē vistas un strādā par minimālo algu,» spriež Ruta Zilvere. «Tomēr Linda ir pārāk jauna, lai tā vienkārši atmestu viņai ar roku, – kādam būtu ar viņu jāstrādā, turklāt individuāli.»
Pēc 50 – nederīgi?
Diezgan tuvā nākotnē puse no visiem darbiniekiem Latvijā būs pirmspensijas vecuma cilvēki. Taču patlaban viņi cieš no mazām algām un diskriminācijas
Lielveikala Rimi kasiere Jana Treija (62) ierodas darbā septiņos no rīta. Tirdzniecības komplekss Spice ir blakus mājai, uz darbu var aiziet kājām. Viņa izkārto pie kasēm jaunākās avīzes un žurnālus, un astoņos, kad veikala durvis atveras pircējiem, sēžas kasē.
Jana cenšas strādāt ātri, jo veikals mēra, cik preču noskenē minūtē un cik klientu apkalpo. Mēneša beigās darbinieki redz rezultātu. Vidēji mēnesī pārdevējs apkalpo 14 000 pircēju – vidēja lieluma mazpilsētu. Sākumā Janai negāja raiti, bet jūnijā jau saņēma balvu kā mēneša labākā pārdevēja.
Decembrī Jana ies pensijā, taču Rimi nepametīs, jo «bez darba dzīvot nevaru». Veikals labprāt Janu paturēs, jo nebaidās algot gados vecākus darbiniekus. «Sabiedrība noveco, un mēs pielāgojamies,» skaidro personāla daļas vadītāja Pārsla Baško.
Tā nav labdarība vai līdzjūtība, bet skarbās realitātes atzīšana. Latvijā darbaroku kļūst arvien mazāk. Vienīgā grupa, kas palielinās, ir pirmspensijas vecumā. Pasaules Banka lēš, ka 2030. gadā 46% strādājošo Latvijā būs vecāki par 50 gadiem.
Līdzīga tendence vērojama arī citur ES, tāpēc sāktas kampaņas, lai mazinātu stereotipus par pirmspensijas vecuma cilvēkiem kā mazāk produktīviem. Latvijā Labklājības ministrija to sāks 2017. gadā, vairākos gados šim mērķim iztērējot 10 miljonus eiro.
Valsts darba inspekcija (VDI) jau tagad informē darba devējus par biežāk izplatītajiem mītiem. VDI pētījums rāda, ka vecāki cilvēki slimības dēļ nekavē darbu biežāk kā jaunieši. Seniori lielāko daļu darba laika velta tiešajiem pienākumiem, kamēr jaunieši pusi notērē blakuslietām. Vecāki cilvēki mazāk konfliktē ar klientiem un kolēģiem.
«Nereti 50 gadu vecumu mēs saucam par pirmspensijas vecumu, bet reālajā dzīvē viņam līdz pensijai jāstrādā 15 gadi. Kurš darba devējs var atrast jaunieti, kas būtu gatavs 15 gadus strādāt vienā darbavietā?» retoriski jautā VDI pārstāve Linda Matisone.
Taču Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) pētījums rāda, ka līdzīgi domā ļoti maz Latvijas darba devēju. Tikai 2,5% privāto darba devēju būtu gatavi algot darbiniekus vecumā virs 50 gadiem. Šokējoši, bet sabiedriskajā sektorā šāda vecuma darbiniekus algot nebūtu gatavs neviens no aptaujātajiem darba devējiem.
Bail no pārmaiņām
Jana strādā Rimi gadu. Šī ir viņas piektā darbavieta. Sāka kā trolejbusa vadītāja, tad arodskolā pabeidza finanšu programmu un strādāja krājkasē. Vēlāk pārcēlās uz laukiem un 20 gadus strādāja par slaucēju. Deviņdesmitajos atgriezās Rīgā un no pastnieces uzkalpojās par pasta nodaļas priekšnieci.
Janai patīk strādāt ar cilvēkiem, aprunāties. Nebiedē darbs ar naudu. Bet sevi lika manīt ilgajā slaucējas darbā traumētās rokas. Sāpes traucēja gulēt naktīs. Rokas izoperēja. Gadu Jana dzīvoja mājās un saņēma invaliditātes pensiju – 358 eiro mēnesī, par ko viņa saka valstij paldies.
Taču Janai gribējās strādāt. Internetā ieraudzīja sludinājumu un pieteicās Rimi par preču pieņēmēju. Priekšniece bijusi skarba. «Vispār nemācēja normāli runāt. Tikai bļaut un bļaut.» No nepārtrauktā stresa Jana saslima un pēc vairākiem mēnešiem atgriezās citā – kasieres darbā, kurp viņu neatlaidīgi aicināja pārdevēju vadītāja Regīna. «Ļoti laba. Lai visiem būtu tāda priekšniece,» saka Jana.
Rimi ir viens no Latvijas uzņēmumiem, kuru VDI min kā labo piemēru darbā ar pirmspensijas vecuma cilvēkiem. No 5500 darbiniekiem 13% ir Janas vecuma grupā (55-64 gadi), 1% ir vecāki. Šajās grupās ir maza kadru mainība – kamēr vecumā līdz 24 gadiem lielveikalā nomainās puse darbinieku, Janas grupā ap 10 procentu.
Jana ar darba pienākumiem un kolektīvu jūtas apmierināta. Viņas alga ir ap 400 eiro pēc nodokļu nomaksas – par 150 eiro mazāk nekā preču pieņēmējas amatā, taču Janai ir svarīgs psiholoģiskais komforts.
«Man bija grūti pierast Rimi pēc darba pastā. Grūti pāriet uz ko citu. Visvairāk bail, ka nepareizi ko izdarīšu,» pieredzē dalās Jana.
Uzdrošināšanās trūkums un zems pašnovērtējums ir būtiski iemesli, kādēļ cilvēki pusmūžā nolaiž rokas. NVA pētījums rāda – pie vienādiem ārējiem apstākļiem darbu pirmspensijas vecumā meklē daudz mazāk cilvēku nekā jaunie.
Analizējot pētījuma rezultātus, var saprast, kādēļ. Vecāku cilvēku diskriminācija ir realitāte: vairāk nekā pusei gados vecāko aptaujāto vismaz reizi ir atteikts darbs vecuma dēļ, bet 1,7% atlaisti. Vairākums nevienam nesūdzas un šo likuma pārkāpumu pacieš klusējot.
NVA arī atzīst, ka pieprasījums pēc pirmspensijas vecuma cilvēkiem darba tirgū ir zems. Visbiežāk viņiem piedāvā maz apmaksātas darba vietas ar zemāku slodzi. No otras puses, arī viņu profesija un prasmes bieži vien nav mūsdienu prasībām atbilstošas.
Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina, ka lielākā daļa senioru strādā pakalpojumu jomā, visvairāk tirdzniecībā – gandrīz trešā daļa.
Maz iesaistās mūžizglītībā
Vairāk nekā Jana nopelna viņas kolēģe Jeļena Ščemelinska (53) Rēzeknes Rimi hipermārketā. Viņas mēnešalga ir 500 eiro pēc nodokļiem «un uz augšu».
Rimi viņa strādā jau 13 gadus. Sāka kā preču pieņēmēja un izauga līdz preču speciālistei. Jeļena ir piemērs tam, ka iespējams izaugt un nopelnīt vairāk, mācoties darbavietā. Pēc izglītības prečzine, pabeigusi arodskolu un vēlāk universitāti, viņa visu mūžu strādājusi tirdzniecībā. Kad ģimene no Balviem pārcēlās uz Rēzekni, Jeļena sāka strādāt tikko atvērtajā Maxima, bet pēc gada pārgāja uz jauno Rimi.
Jeļenai bijis piedāvājums augt tālāk – līdz veikala vadītājai, bet atteikusies. Patīk esošais darba grafiks ar zināmām brīvdienām, ko var veltīt ģimenei: vīram, meitai un mazmeitiņai.
Izaugsmes iespējas un dažādas apmācības Rimi piedāvā nepārtraukti. Savulaik Jeļena braukusi uz Rīgu mācīties, kā pareizi griezt sieru un izkārtot gaļu vitrīnās. Pēdējos divus gadus Rimi ieviesis īpašas e-apmācības: dažādas programmas, kurās ar spēles elementiem darbinieki apgūst zināšanas. Rēzeknes Rimi dators ar programmām atrodas darbinieku atpūtas telpā, kas kalpo arī kā ēdamzāle. Rimi arī sedz daļu mācību maksas darbiniekiem – studentiem.
Šāda prakse nav tipiska Latvijas darba devējiem. Pasaules Banka norāda, ka tikai 40% Latvijas firmu piedāvā mācības. Tas ir mazāk nekā citās Eiropas valstīs, ieskaitot kaimiņus Lietuvu (50%) un Igauniju (77%). Parasti apmācības piedāvā tieši lielāki uzņēmumi.
NVA aptauja rāda, ka gandrīz trešdaļa darba devēju nekad nav nodrošinājuši papildu apmācības darbiniekiem, kuri vecāki par 50 gadiem. To darījušie tikai tirgotāji un būvnieki.
Salīdzinājumā ar ES daudz kūtrāki iegūt papildu izglītību ir arī paši strādnieki. Rimi darbinieces Jana un Jeļena ārpus darba nemācās, jo domā, ka tam ir par vecu. Latvijā mūžizglītībā piedalās 5% iedzīvotāju – divreiz mazāk nekā vidēji ES.
NVA piedāvātajām apmācībām nav laba slava. Tajās iesaistās ļoti maz vecāka gadagājuma cilvēku, bet no iesaistītajiem divas trešdaļas uzskata, ka iegūtās zināšanas nav noderīgas un nepalīdz darba atrašanai.
Pasaules Banka iesaka Latvijai vairākus jauninājumus, lai sasniegtu septiņus sociālos mērķus. Tie aptver plašu loku, sākot no demogrāfiskās situācijas uzlabošanas ar bērnudārzu pieejamību, stereotipu mazināšanu par vecākiem cilvēkiem, veselības aprūpes uzlabošanu, lai cilvēki dzīvotu ilgāk un būtu veselāki, un beidzot ar latviešu valodas kursiem.
Pēc Pasaules Bankas pētījuma Labklājības ministrijā tapusi aktīvas novecošanas stratēģija, ko bez liekām diskusijām septembra sākumā apstiprināja valdībā. Skepsi par tās saturu Re:Baltica pauda sociālās politikas pētniece un bijusī ministrijas padomniece Ruta Zilvere. Stratēģijā neesot pat pieminēti būtiski priekšlikumi.
«Rodas iespaids, ka no Pasaules Bankas rekomendācijām atlasītas tās, kuru realizācijā var klusi un mierīgi darboties pilnīgi bez jebkādām ambīcijām un riska kaut ko būtiski mainīt valsts politikā. Tā čubinoties, var pamazām iztērēt apaļu naudas summiņu,» secina Zilvere.
No neiekļautajām rekomendācijām par trim būtiskākajām Zilvere uzskata nabadzības novēršanu vecumdienās, laika samazināšanu, ko sievietes velta bērnu un vecu cilvēku kopšanai, kā arī šķēršļu noņemšanu cilvēku algošanai nepilnām slodzēm (tā vietā Saeima pērn nolēma, ka par nepilna laika darbu valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas jāmaksā no pilnas minimālās algas).
Labklājības ministrija, kā Latvijas ierēdniecības atbildēs raksturīgi, «plāno, meklē risinājumus, izvērtē». Pasaules Bankas rekomendācijas tiekot «ņemtas vērā», bet visas nevarot piemērot «tiešā veidā», atrakstījās ministrijas preses dienests.
Kamēr Labklājības ministrija «plāno un vērtē», Rimi strādnieces Jeļena un Jana dzīvo savu dzīvi. Rēzekniete Jeļena ar algu ir apmierināta. Viņas vīrs strādā Latvenergo, ģimene dzīvo privātmājā ar dārzu, izaudzē sev dārzeņus. Vīrs ir mednieks, tādēļ arī gaļas netrūkst.
Tikmēr viņas kolēģe kasiere Jana Spices Rimi domā: «Alga par to darbu ir par mazu. Ja strādā apzinīgi, gribas vairāk.» Viņas 400 eiro mēnesī pieplusojas vīra 280 eiro pensija un pašas invaliditātes pensija 358 eiro. Viņi dzīvo mazā, mantotā privātmājā, ko remontē ar savu četru bērnu palīdzību. Par dzīvi Jana nesūdzas, tomēr gribētos nopelnīt vairāk, lai varētu aizbraukt ceļojumā uz siltajām zemēm vai nopirkt motorlaivu. Abi ar vīru ir kaislīgi makšķernieki.
MINIMĀLĀ ALGA
Kāpēc jāceļ?
Latvijas minimālā alga – 370 eiro – ir viena no zemākajām ES. Mazāk ir tikai Bulgārijā, Rumānijā un Ungārijā. Toties plaisa ienākumos starp bagātākajiem un nabadzīgākajiem ir otrā lielākā ES.
Lietuvā un Igaunijā ekonomikas būtiski neatšķiras, bet minimālā alga ir lielāka un daudz lielāks ar nodokļiem neapliekamais minimums. Igaunijā minimālā alga šogad ir 430 , bet Lietuvā – 380 eiro. Tās pieaugums šogad Igaunijā ir 40 , Lietuvā 55, bet Latvijā 10. Ar nodokļiem neapliekamais minimums atšķiras vēl būtiskāk – Latvijā tas ir 75-100 eiro, Lietuvā – 200 un Igaunijā – 170.
Mazo algu saņēmējiem Latvijā ir neproporcionāli liels nodokļu slogs – uz rokas paliek vismazāk. Latvijā mazām algām (par tādām starptautiskos pētījumos atzīst samaksu zem 67% no vidējās algas valstī) nodokļu slogs ir lielāks nekā Baltijas kaimiņvalstīs un vidēji ES. Latvijā gandrīz 29%, kamēr Lietuvā 20%, Igaunijā 18%, bet ES – 25%, liecina Eurostat dati. Turklāt pie mums algas ir zemākas.
Riski
Uzņēmēji nespēs vai negribēs maksāt vairāk, un pieaugs algas aploksnēs.
Statistika gan to neapstiprina. Pēdējo reizi minimālo algu palielināja janvārī, un kopš tā laika minimālās un mazākas algas maksājošo uzņēmumu skaits ir samazinājies par 3,3%. Daļa darba devēju gan mēģinājusi algas celšanu apiet, norādot mazākas slodzes, nekā cilvēks strādā.
Ja algas augs ātrāk nekā produktivitāte, tas apdraudēs konkurētspēju. Igaunijā minimālā alga pēdējos četros gados ir palielināta par 47%, Latvijā par 29%, lai gan produktivitātes rādītāji būtiski neatšķiras – Igaunijā 70% no ES vidējā, Latvijā 64%.
Pārāk liels skaits darbinieku jau saņem minimālo algu – sevišķi reģionos uzņēmēji var neizturēt nodokļu spiedienu.
Starptautiskais Valūtas fonds uzskata, ka minimālās algas slogs Austrumeiropas valstīs kļūst apgrūtinošs, ja sasniedz 40-50% no vidējās algas. Ja nākamgad minimālo algu paaugstinātu līdz 410 eiro,
Latgalē tie būs jau 70% no vidējās samaksas un pārējos reģionos vairāk nekā 50%, izņemot Rīgu un Pierīgu. Finanšu ministrija norāda – kopš krīzes jaunas darba vietas pārsvarā radītas tikai Rīgā un apkaimē, bet Latgalē, Kurzemē un Vidzemē aizņemto darba vietu kļuvis mazāk.
Cerību pārdevēji
Pirms pusgadsimta latviešu zinātnieces atklātais vīruss Rigvir, kas ārstē ādas vēzi, tagad izaudzis par vērienīgu biznesu, kura godprātību apēno negodīga reklāma un interešu konfliktu aizdomas
Kas ir Rigvir? Pasaulē pirmais un pagaidām vienīgais dabīgais vīruss, kas iznīcina ādas vēža šūnas, nekaitējot cilvēkam. Turklāt, pildot vīrusa atklājējas Ainas Mucenieces gribu, melanomas pacientiem Latvijā tas pieejams bez maksas.
Bet taisnība arī tā, ka Zāļu valsts reģistrā preparāts iekļuvis, balstoties uz padomju laikos veiktiem pētījumiem, – pēdējā mirklī, pirms iestājāmies Eiropas Savienībā ar stingrāku vērtēšanas sietu. Rigvir efektivitātes pierādījumi ir zemākajā līmenī, kādu valsts akceptē terapijai, tomēr tas iekļauts onkoloģisko slimību ārstēšanas vadlīnijās, un valsts pilnībā kompensē tā iegādi melanomas pacientiem. Turklāt šogad Jūrmalā atvērtā privātklīnika – Starptautiskais Viroterapijas centrs – izplata informāciju par Rigvir izmantojumu arī citiem vēža veidiem, lai gan efektivitātei nav drošu zinātnisku pierādījumu.
Vai Veselības ministrija redz interešu konfliktu, kas rodas, Veselības ministrijas galvenajai onkoloģei kļūstot par darbinieci Rigvir holdingā, kuru Veselības inspekcija jau sodījusi par negodīgu komercpraksi un kam Latvijas Onkologu asociācijas vadītājs pārmet veltu cerību došanu pacientiem.
Sods par negodīgumu
«Domāju, pati būtu iekritusi uz Rigvir reklāmu,» saka onkoloģijas paciente Ilga (vārds mainīts), kas ārstēšanas laikā jau uzķērusies alternatīvās medicīnas ieteikumiem. «Tad pamanīju, ka Starptautiskais Viroterapijas centrs (SVC) izmanto tādus pašus mārketinga trikus kā alternatīvās terapijas īstenotāji. Piemēram, emocionāli iedarbīgus pacientu stāstus, kā viņi ar Rigvir izārstējušies no melanomas, sarkomas, plaušu vēža, kas ir attīstības otrajā, trešajā un pat ceturtajā stadijā,» stāsta paciente.
Uzmanīgu darījis fakts, ka centra pārstāvji sadarbojas ar meksikāņu klīniku Hope4cancer, kas izmanto skaņas un gaismas viļņu terapiju, un par Rigvir stāsta arī filmā Truth About Cancer. «Tā ir alternatīvās medicīnas propagandas filma, kurā noliedz klīniskās vadlīnijas, toties apgalvo, ka vēža ārstēšanā var izmantot sodu,» bažas rezumē paciente.
Pamanījusi, ka Rigvir tiek reklamēts ne tikai melanomas ārstēšanai, paciente ziņojusi Veselības inspekcijai. Tā augustā sodīja uzņēmumu par negodīgu komercpraksi, jo Latvijā nedrīkst reklamēt recepšu zāles, turklāt reklāmās stāstītais neatbilda zāļu aprakstam – vedināja domāt, ka Rigvir lietojams pret dažādiem audzējiem, lai gan reģistrēts melanomas ārstēšanai.
Tagad maldinošā informācija mājaslapā izņemta, taču joprojām atrodami dažādu vēža pacientu pieredzes stāsti. 6000 eiro sodanauda vēl nav samaksāta, jo uzņēmuma juristi gatavo atbildi inspekcijai. Tikmēr telekanālam TV3, kas ziņoja par negodīgo komercpraksi, uzņēmums pieprasījis atsaukt informāciju, ko uzskata par nepatiesu.
Peļņa – gandrīz pusmiljons
Viroterapijas bizness īpaši aktīvi attīstīts pēdējos pāris gados, kopš izveidots holdinga uzņēmums Rigvir, kam pieder četras meitasfirmas. Latima jau kopš 90. gadiem ražo zāles. Divtūkstošajos gados dibinātais viroterapijas centrs vairākkārt pārdēvēts, no šā gada saucas Global virotherapy cancer clinic, mēģinot piesaistīt ārzemju klientus. Pārējie uzņēmumi – Medserviceagency.eu transporta pakalpojumiem un Ditesan intelektuālā īpašuma līzingam – dibināti pērn un aizpērn.
Holdings strādā ar peļņu, pērn tā lielākā uzņēmuma Latima apgrozījums pārsniedza 1,2 miljonus, bet peļņa tuvojās pusmiljonam eiro.
Holdinga galvenie īpašnieki ir Rigvir atklājējas Ainas Mucenieces mantinieki – meita bioloģijas doktore Dite Venskus (40%) un mazdēls jurists Jurģis Auziņš (51%). Mazākuma īpašnieku vidū arī pazīstamais ķīmiķis Ivars Kalviņš.
Rigvir aktīvā sastāvdaļa ir ECHO-7 vīruss, ko Muceniece atklāja pagājušā gadsimta 60. gados un turpmākajos pētījumos pamatoja vīrusa iedarbīgumu ādas vēža jeb melanomas ārstēšanai. Kopš 2004. gada Rigvir ir Zāļu valsts reģistrā, kopš 2011. gada – kompensējamo zāļu sarak-stā, kopš pagājušā gada – Latvijas onkologu izstrādātajās vadlīnijās melanomas ārstēšanai.
Ticību Rigvir vajadzētu stiprināt faktam, ka no jūlija Veselības ministrijas galvenā onkoloģe, ilggadēja Latvijas Onkoloģijas centra speciāliste Dace Baltiņa kļuvusi par viroterapijas centra medicīnisko direktori. Taču noticis gluži otrādi – agresīvais mārketings, kas vedina Rigvir izmantot ne tikai melanomas gadījumā, radījis šaubas par izplatītāju godaprātu.
«Pasaulē piektdaļu reģistrēto medikamentu lieto nelicencēti jeb off label,» Dace Baltiņa skaidro, kāpēc medikamentu lietošana ārpus oficiālajām indikācijām nav nekas neparasts. Visbiežāk tāda prakse esot onkoloģijā, pediatrijā, HIV/AIDS ārstēšanā un psihiatrijā. «Tas nozīmē, ka Rigvir izmantojams ne tikai melanomas, bet arī, piemēram, aizkuņģa dziedzera vēža ārstēšanai, ja vien medikamentu nozīmē ārsts, uzskatot, ka pozitīvais guvums varētu būt lielāks par potenciālo draudu veselībai. Tad ārsts pilnībā uzņemas atbildību. Bet pamatā tā ir pacientu izvēle situācijās, kad visas citas iespējas ir izsmeltas,» saka ārste. Jautāta, vai tā nav veltu cerību došana izmisušajiem, Baltiņa atbild: «Mēs nesolām izārstēt.»
Piemēram, Rigvir ietekme uz gremošanas orgānu audzējiem ir pētīta laboratorijas apstākļos, bet klīnisko pētījumu nav tik daudz, lai reģistrētu šo medikamentu attiecīgai ārstēšanai. «Tāpēc tā ir pacienta izšķiršanās. Viens nošaujas, jo nevar samierināties ar diagnozi, bet cits gatavs maksāt ticībā, ka izārstēs.» Lūgta precizēt, ar ko šādā gadījumā Rigvir atšķiras no dziednieku brīnumlīdzekļiem, ārste uzsver – viroterapija ir oficiāla ārstēšanas metode – un piebilst, ka pacienta ticība rezultātam ir svarīga jebkurā ārstēšanas veidā.
Veltu cerību došana?
Principiāli atšķirīga ir Latvijas Onkologu asociācijas prezidenta Jāņa Eglīša pārliecība, ka «pacientiem nedrīkst dot veltas cerības». Viņš arī šaubās, vai Rigvir vajadzētu atrasties ādas vēža ārstēšanas klīniskajās vadlīnijās, kuras izstrādājusi darba grupa tieši Baltiņas vadībā.
Pēc Eglīša vārdiem, līdzšinējie pētījumi nav bijuši pietiekami pārliecinoši, neapstrīdami un objektīvi. «Katrai terapijai ir efektivitātes kritēriji, kurus apzīmē ar A, B vai C,» skaidro Eglītis. A nozīmē neapstrīdamus pierādījumus, bet C – nelielus pētījumus, kas nedod drošus efektivitātes pierādījumus. Rigvir ierindojas C līmenī. «Zinātniskajā literatūrā par Rigvir pieejama tikai profesores Doniņas vadībā veiktā pētījuma publikācija, kur lasāms, ka pētījumā iekļauti 79 pacienti, kuriem ir melanoma agrīnā stadijā. Tas ir ļoti neliels skaits. Lai spriestu par terapijas efektivitāti, vajadzīgs simtiem pacientu,» skaidro Eglītis.
Nacionālajā veselības dienestā skaidro, ka vēža ārstēšanai diezgan daudz izmanto medikamentus, kuru efektivitāte pierādīta B un C līmeņa pētījumos. Taču melanomas ārstēšanas vadlīnijās Rigvir ir vienīgais medikaments, kas pamatots ar C līmeņa pētījumiem.
Atbildēt uz Ir jautājumiem par zinātnisko izpēti Rigvir deleģē pētījumu departamenta vadītāju Pēteri Albertu. Viņš nav onkologs, bet ieguvis doktora grādu fizioloģijā. Uzsver, ka Mucenieces vadītie pētījumi par Rigvir turpinās jau kopš 1968. gada.
Tomēr pagaidām vienīgā publikācija starptautiskā zinātniskā izdevumā ir vietnē PubMed 2015. gadā publicēts onkoloģijas profesores Simonas Doniņas un septiņu autoru (to skaitā arī Muceniece, Venskus, Alberts un Auziņš) pētījums par Rigvir saņēmušo melanomas pacientu dzīv-
ildzi. Laikā no 2008. līdz 2014. gadam novēroti 52 pacienti, kas pēc operācijas saņēma Rigvir, un 27, kuri to nesaņēma. Secinājums: viroterapiju saņēmušajiem ir 4,39-6,57 reizes mazāka mirstība nekā pārējiem. Šogad PubMed citējamā žurnālā APMIS publicēts arī Alberta un deviņu autoru raksts par Rigvir izmantošanu, taču tajā apskatīti tikai trīs pacienti: ar melanomu IV stadijā, sīkšūnu plaužu vēzi III stadijā un sarkomu IV stadijā.
Pirms tam 2012. gadā žurnālā Latvijas Ārsts bijis publicēts Doniņas vadībā veikts pētījums par melanomas ārstēšanu, kurā retrospektīvi analizētas 174 pacientu ambulatorās kartes. 99 saņēma viroterapiju, bet 75 tika dinamiski novēroti. Secinājums – pacientiem, kas saņēma Rigvir, ir labākas izredzes dzīvot bez metastāzēm vai recidīva.
Vēl ir 2002. gadā žurnālā Acta Medica Lituanica publicēts iepriekšējo gadu pētījumu rezultātu apkopojums par 700 pacientiem (500 melanomas, nepilni 200 kuņģa un zarnu vēža pacienti), kas līdzās Mucenieces pētījumiem 2004. gadā kalpoja par pamatu Rigvir iekļaušanai Zāļu valsts reģistrā. «Domāju, Rigvir nereģistrēja kā līdzekli kuņģa un kolorektālā vēža ārstēšanai, jo nepaspēja savest dokumentāciju kārtībā. Bet dati rāda, ka ārstēšana tikpat efektīva, kā ārstējot melanomu,» stāsta Alberts.
Viņš norāda, ka pašlaik turpinās pētījumi, kuros analizēta Rigvir iedarbība uz dažādu audzēju šūnām, taču tie vēl nav pabeigti un publicēti. Uz jautājumu, kāpēc līdz šim nav publicēti plašāki pētījumi ar neapstrīdamiem pierādījumiem, Aberts atbild: «Mums nav tādas naudas.»
Tomēr Rigvir finanšu dati vedina uz citām domām. Lai gan koncerns labi pelna, pētniecības personālam atvēlētā summa pagājušā gada pārskatā norādīta tikai 20 000 eiro, kamēr reklāmai – gandrīz 50 tūkstoši. Šogad dividendēs īpašniekiem plānots izmaksāt vairāk nekā 100 tūkstošu eiro.
Rigvir vienas injekcijas cena melanomas pacientiem, ko valsts pilnībā kompensē, ir virs 100 eiro. Pārējiem pacientiem pilna cena ir līdz 350 eiro. Saskaņā ar klīniskajām vadlīnijām zāles jālieto regulāri un ilgstoši – līdz trim gadiem.
Latvijā gada laikā melanomu atklāj aptuveni 200 cilvēkiem, bet vairāki desmiti ar šo diagnozi nomirst. Pašlaik valstī ir aptuveni 2000 melanomas pacientu. Uz jautājumu par Rigvir klientu skaitu, kas saņem viroterapiju holdinga klīnikā, atbildi nesaņēmām.
Interešu konflikta neesot
«Ja grib, lai Rigvir iziet kā Latvijas Nokia stāsts pasaulē, nepieciešams pamatīgs pētījums. Ja Rigvir ir brīnumlīdzeklis, kāpēc neviena cita Eiropas Savienības valsts neizskata iespēju pat aprobēt šīs zāles?» jautā Jānis Eglītis.
Pasaulē ir tikai vēl divas valstis, kur tas reģistrēts kā medikaments, – pērn Armēnijā, šogad Gruzijā. Turklāt Rigvir Latvijā tika reģistrēts tikai divas dienas pirms valsts iestāšanās Savienībā – 2004. gada 29. aprīlī, stāsta Zāļu valsts aģentūrā. Kopš esam ES, visas zāles jāreģistrē Eiropas zāļu aģentūrā. Rigvir stāsta, ka pašlaik tiekot pie tā strādāts.
Savukārt valsts kompensējamo zāļu sarakstā Rigvir iekļauts 2011. gadā, pamatojoties uz pētījumu rezultātu apkopojumu un Ainas Mucenieces 1989. gadā kādā konferencē prezentētu pētījumu par viroterapijas pozitīvo ietekmi uz melanomas pacientu dzīvildzi. Uzņēmums Latima tolaik lūdzis Rigvir iekļaut kompensējamo zāļu sarakstā arī kā līdzekli acu audzēja ārstēšanai, bet centrs secinājis, ka tam nav pamatojuma.
Veselības ministrija neuzskata, ka būtu atkārtoti jāizvērtē, vai Rigvir pietiekami pamatoti atrodas Zāļu reģistrā un kompensējamo zāļu sarakstā. Arī Dace Baltiņa turpinās pildīt Veselības ministrijas galvenā onkoloģijas speciālista pienākumus. Ne ministrija, ne Baltiņa interešu konfliktu nesaskata. «Neesmu amatpersona vai ierēdne, galvenais speciālists ir sabiedrisks darbs, par ko algu nemaksā,» saka Baltiņa. Viņas galvenie uzdevumi ir piedalīties veselības politikas plānošanā.
Šogad profesore izstrādājusi un palīdzējusi ieviest onkoloģijas diagnostikas algoritmus ģimenes ārstiem un sniegusi priekšlikumus jaunam nozares rīcības plānam, kā audzēju laikus atklāt un ārstēt. «Tam nav nekāda sakara ar Starptautisko Viroterapijas centru. Tam ir sakars ar nozares stratēģiju,» saka Baltiņa un sola, «ja ministrijā lems par melanomas ārstēšanu vai Rigvir, es atturēšos no lēmumu ietekmēšanas un pieņemšanas».
Globalizācijas spožums un posts
Tirgošanās ir instinkts tāpat kā sekss, globālās darījumu saites raksturo tirdzniecības vēstures pētnieks Viljams Bernsteins
Mēs it kā dzīvojam akadēmiskās specializācijas laikmetā, kad mēdz teikt – katrs pētnieks zina aizvien vairāk par aizvien šaurāku zināšanu jomu. Tāpēc ir atsvaidzinoši satikt cilvēku, kurš nav pakļāvies šai ierobežojošai domāšanai un veiksmīgi spējis apgūt vairākus, turklāt ļoti atšķirīgus zinību laukus.
Amerikānis Viljams Dž. Bernsteins (William J. Bernstein) ieguva doktora grādu ķīmijā, pēc tam izstudēja medicīnu, kļuva par neirologu un 25 gadus strādāja gan kā ārsts, gan universitātes pasniedzējs šajā laukā. Sapratis, ka jāsāk taupīt pensijas gadiem, viņš savām vajadzībām izpētīja, kā maziem investoriem ieguldīt naudu finanšu tirgos, un pēc tam par to uzrakstīja vairākas plaši atzītas grāmatas. Kā pats saka, nevar rakstīt par finanšu tirgiem un ignorēt vēsturi.
Interese par pagātnes notikumiem ekonomikā un iepriekšējo grāmatu sekmes apvienojās, kad nopietnā amerikāņu izdevniecība Atlantic Grove aicināja viņu uzrakstīt grāmatu par pasaules tirdzniecības vēsturi. Rezultāts bija A Splendid Exchange: How Trade Shaped the World (Lieliskā maiņa: kā tirdzniecība veidojusi pasauli), kuru Jeila universitātes plaši pazīstamais vēstures profesors Pols Kenedijs (Paul Kennedy) recenzijā respektablajā žurnālā Foreign Affairs nosaucis par izcilu grāmatu, kuru augsti novērtētu ekonomikas pamatlicējs Ādams Smits.
Bernsteins septembrī bija ieradies Rīgā, lai Latvijas Dzelzceļa rīkotā konferencē izklāstītu savas atziņas par tirdzniecības vēsturi. Grūti spriest, cik lielā mērā viņa secinājumi par garš-vielu lomu globālo tirdzniecības ceļu attīstībā palīdzēs Latvijas tranzītniekiem cīņā pret pēdējā laikā manāmo kravu apjomu kritumu. Tomēr Bernsteina lekcija sniedza ne tikai saistošus stāstus, bet arī svarīgu ieskatu mūsdienu politiskajos procesos, kuros daudzu bagāto rietumvalstu vēlētāju novēršanās no globalizācijas jau satricinājusi Eiropu ar Brexit balsojumu un radījusi visā pasaulē satraukumu par iespēju, ka ASV prezidenta amatā varētu nonākt Donalds Tramps, kas aktīvi kritizē ASV noslēgtos brīvās tirdzniecības līgumus.
Diemžēl neiznāk ar Bernsteinu aiziet pusdienās, tāpēc tiekamies Pullman viesnīcā Jēkaba laukumā, kura interjera iekārtojums izrādās ļoti piemērots mūsu sarunas tēmai. Ienākot pa ārdurvīm, viena no pirmajām lietām, ko apmeklētājs redz, ir milzīgs melns globuss.
Tikpat melnas ir daudzu cilvēku domas par globalizāciju, tomēr tā nav jauna parādība. «Pirmā tirgošanās, pārvarot lielus attālumus, notika jau Senās Divupes civilizācijas laikā,» stāsta Bernsteins. Divupiešiem bija ļoti auglīga lauksaimniecības zeme, bet nebija metālu, kas savukārt bija atrodami Persijas līča salā, kur mūsdienās atrodas Bahreina. «Tur starp drupām atrodama celtne, kura gandrīz noteikti bija muitnīca,» saka Bernsteins. Caur to Divupes labība nonāca akmeņainajā dienvidu salā, un «esmu pilnīgi pārliecināts, ka turienes zemnieki bija ellīgi dusmīgi un pieprasīja, lai viņus pasargā no lētajiem graudiem», kurus ar kuģiem atveda no ziemeļiem.
Tā jau cilvēces vēstures pirmsākumos tirdzniecība ir tricinājusi ierasto ekonomisko un sociālo kārtību. Pie kādām atziņām vēl Bernsteins ir nonācis, veicot savus pētījumus?
Tirdzniecības vēsturnieks ļoti atzinīgi atsaucas uz Hārvarda universitātes profesora Dani Rodrika definēto «globalizācijas trilemmu» jeb trim lietām, kuras nevar visas pastāvēt vienlaikus: dziļa starptautiska ekonomiska integrācija, demokrātija un nacionāla suverenitāte. «Pirms 150 gadiem nebija demokrātijas. Tolaik bija tālejoša globalizācija un nacionālā suverenitāte, bet, ja tavas valsts zemnieki bija nelaimīgi, viņi varēja iet ieskrieties.» Britu Austrumindijas kompānijai, kas 18. un 19. gadsimtā ieveda Eiropā lētas Indijā ražotas kokvilnas tekstilijas, bija vienalga par angļu audējiem. Taču 19. un 20. gadsimtā Eiropā un Ziemeļamerikā, pakāpeniski paplašinoties demokrātiskām tiesībām, globālās tirdzniecības «zaudētāji dabūja balsstiesības».
Mūsdienās neviens negrasās apšaubīt demokrātiju, tāpēc tagad politikā notiek konflikts starp globalizāciju un nacionālo suverenitāti. «Tā šobrīd ir problēma, ar kuru cīnās Eiropa.» Skaidrs, ka šie konflikti notiek arī Latvijā – pat tikai dažas dienas šeit uzturoties, Bernsteins jau ir dzirdējis populāro viedokli par ES politikas rezultātā slēgtajām cukurfabrikām.
Piebilstu, ka cukura ražošana nekad Latvijā nav varējusi pastāvēt bez subsīdijām, bet tagad zemnieki ļoti veiksmīgi audzē graudus. Ražas ir rekordlielas, un Latvijas labību eksportē uz visām pasaules malām. Taču Bernsteins norāda, ka tas ir «perfekts piemērs» tirdzniecības politekonomijai. «Ja kāds ārzemju konkurentu dēļ zaudē darbu, tas ir kā belziens pa vēderu.» Šiem cilvēkiem uzreiz ir skaidrs, kas vainīgs viņu problēmās. «Savukārt cilvēki, kas iegūst no ārējās tirdzniecības, patiesībā par to nezina. Amerikā cilvēki redz, ka zūd darba vietas tēraudlietuvēs, autorūpnīcās un tekstilfabrikās, taču neapzinās, ka viņi var labu kreklu nopirkt par 15 dolāriem», pateicoties tirdzniecībai. «Ja atkal uzceltu visas vecās [tarifu] sienas, pazustu ļoti daudzas lietas, kuras viņi uzskata par pašsaprotamām.»
Lai gan Bernsteins uzskata, ka brīvās tirdzniecības labvēlīgie ekonomiskie efekti lielā mērā pasaulē jau ir apgūti – turpinot tirgus barjeru samazināšanu, negatīvās sociālās sekas varētu nomākt pozitīvos ekonomiskos sasniegums -, viņš vienlaikus aizstāv brīvo tirdzniecību, jo ekonomiskā integrācija var palīdzēt novērst konfliktus. Kā esot teicis lielais 19. gadsimta franču ekonomists Frederiks Bastjā (Frederic Bastiat) – «Kad robežas nešķērso preces, tās šķērsos armijas.»
Tomēr aug politiskā pretestība globalizācijai. Pat ja darba vietu samazināšana daudzās industrijās notiek automatizācijas rezultātā, daudzi cilvēki vaino brīvo tirdzniecību. Turklāt nav postošāku politisko procesu par masveida darba vietu zaudēšanu. Par spīti izplatītajam priekšstatam, ka Hitlera ceļu uz varu bruģēja hiperinflācija, tā jau sen bija beigusies, kad viņš sāka gūt sekmes vēlēšanās. Fīreru radīja pasaules ekonomiskās krīzes izraisītais bezdarbs. Bernsteins uzskata – tieši sajūta, ka darba vietas ir apdraudētas, dod lielāko stimulu radikāli labējo partiju ietekmes pieaugumam Rietumu pasaulē.
Atgriežamies pie sarunas par globalizācijas vēsturi, kas modernajā ērā sākās ar garšvielu tirdzniecību. Visi lielie eiropiešu atklājēji – Magelāns, da Gama, Kolumbs – pāri okeāniem dzinās nevis zinātkāres dēļ, bet, meklējot ceļu uz vietām, kur auga kanēlis, muskatrieksts un kardamons, tālaika nozīmīgākās luksusa preces. Kad holandieši pārpludināja tirgu un garšvielas zaudēja savu ekskluzivitāti, tirdzniecību tālāk virzīja citi eksotiski ražojumi – kokvilnas audumi, cukurs. Savukārt, kad uzlabojās transporta tehnoloģijas, attīstījās tādu izejvielu tirgošana kā graudi.
Bernsteins savas grāmatas sākumā atstāsta gadījumu, ka viņam septembrī Berlīnes viesnīcā pasniegts ābols, uz kura ir uzlīme – audzēts Jaunzēlandē. Taču vienkāršu preču sūtīšana tālos ceļos nav nekas jauns. Bernsteins pirms dažiem gadiem ar sievu apmeklējis mazo Džeromas pilsētiņu Arizonas štatā, kur savulaik bija ļoti nozīmīgas vara raktuves. 19. gadsimtā ogles vara kausēšanai uz Džeromu veda apkārt Horna ragam no Velsas – gandrīz
20 000 kilometru attālumā – un varu tāpat veda atpakaļ uz Eiropu. Milzumgaras piegādes ķēdes nav tikai mūsdienu parādība. Tās eksistēja jau pirms vairāk nekā simt gadiem. «Tirgošanās ir instinkts tāpat kā sekss. Mēs nevaram pārstāt ar to nodarboties,» secina Bernsteins.
Virsroka Hilarijai
Pirms debatēm daudziem šķita: pēdējā iespēja Klintonei glābt savu kampaņu
ASV prezidenta amata kandidātu pirmo debašu priekšvakarā žurnāls The New Yorker kā dienas karikatūru mājaslapā publicēja zīmējumu, kurā Hilarija Klintone stāv aizkulisēs pirms pārraides sākuma un domā: «Saglabā mieru, elpo dziļi, atslābinies un nedomā par tiem desmitiem miljonu cilvēku, kuri ir pārliecināti, ka mūsu demokrātija un planētas nākotne atkarīga no tavas šāvakara uzstāšanās.»
Cilvēki, kurus biedē neuzticamā, negodīgā, nesavaldīgā Donalda Trampa iespējamā nokļūšana Baltajā namā, pirmdienas debates gaidīja ar aizvien augošu nervozitāti. Hilarija sabiedriskās domas aptaujās bija ieguvusi pārliecinošu virsroku tūlīt pēc viņas izvirzīšanas Demokrātu partijas konventā jūlija beigās, taču nākamajos divos mēnešos viņas pārsvars bija neatlaidīgi sarucis. Pēc Trampa smagās izgāšanās konventa laikā, kad viņš vairākas dienas pēc kārtas publiski uzbruka vecākiem – musulmaņiem -, kuru dēls bija kritis, cīnoties par Ameriku Irākā, republikāņu partijas kandidāts bija spējis izvairīties no lieliem skandāliem. Tikmēr no ziņu virsrakstiem nepazuda Hilarijas nelaimīgais privātais e-pasta serveris, kuru viņa izmantoja arī oficiālu e-pastu sūtīšanai un saņemšanai laikā, kad bija valsts sekretāre. Viņai bija jāatstāj 11. septembra terora akta piemiņas pasākums veselības problēmu dēļ, un viņas oficiālajiem pārstāvjiem vajadzēja vairākas stundas, lai sniegtu oficiālu skaidrojumu, ka viņa saslimusi ar plaušu karsoni. Daudziem vēlētājiem jau tā ir nostiprinājies priekšstats, ka Klintone nav gluži uzticama, un augusta un septembra ziņas to tikai pastiprināja.
Viena no respektētākajām politiskās analīzes mājaslapām fivethirtyeight.com, izmantojot formulu, kurā iekļauj visu kaut cik nopietno sabiedriskās domas aptauju rezultātus, rēķināja, ka Hilarijas ievēlēšanas varbūtība bija samazinājusies no gandrīz 90% augusta vidū līdz 54,8% pirmdienā pirms debatēm.
Turklāt tieši republikāņu partijas priekšvēlēšanu debatēs Tramps bija izcīnījis savas svarīgākās uzvaras. Viņa neprognozējamais, uzbrūkošais stils un gatavība izgudrot «faktus», kas kalpo viņa argumentiem, padara viņu par potenciāli bīstamu pretinieku šādā formātā. Tas nekas, ka Hilarija ir zinošāka, kompetentāka, līdzsvarotāka. Viņas lietišķumu varētu nomākt Trampa demagoģija.
Pirmdienas debates daudzu prātos bija kļuvušas par Hilarijas pēdējo iespēju apstādināt atbalsta kritumu un glābt ne tikai savu kampaņu no kaunpilna zaudējuma 8. novembra vēlēšanās, bet arī pasauli no Trampa briesmām.
Varam atviegloti izlaist aizturēto elpu. Nakts uz otrdienu tomēr neizrādījās pastardienas priekšvēstnese. Atstāts aci pret aci ar savu pretinieku, Tramps izmantoja iespēju, lai parādītu sevi no sliktākās puses. Saturiski viņš bieži ķērās pie jau daudz dzirdētajiem pārmetumiem Klintonei un Obamas administrācijai par tirdzniecības politiku, kodolvienošanos ar Irānu un nepietiekamo cīņu pret ISIS, tomēr tas viss palika vispārīgu lozungu līmenī. Viņš atkārtoja jau agrāk paustos Latvijai bīstamos izteicienus par NATO, radot šaubas par gatavību garantēt alianses dalībvalstu drošību. ASV vēlētāju uzmanību noteikti piesaistīja netiešā atzīšanās, ka Tramps savus nodokļu maksājumus ir nooptimizējis līdz nullei. Viņš arī nosauca par «labu biznesu» savulaik izteikto cerību uz nekustamā īpašuma tirgus sabrukumu, kas izraisīja pasaulē smagu ekonomisko krīzi.
Tramps izskatījās dusmīgs un aizvainots, vairākkārt ļāvās dīvainām apziņas plūsmām par cilvēkiem un notikumiem, kuri 90% skatītāju neko nenozīmē, un nemitīgi centās pārtraukt Klintoni – 51 reizi 90 minūšu garajās debatēs. Tāda uzvedība neatstāj labu iespaidu. Mediji, kas debašu laikā pārbaudīja kandidātu apgalvojumus, secināja, ka Trampam attiecības ar patiesību bija ievērojami problemātiskākas nekā viņa pretiniecei.
Savukārt Klintone bija mierīga, daudz smaidīja, bija acīm redzami kompetentāka rīcībpolitikas jautājumos, īpaši uzsvēra, ka ASV turēs sabiedrotajām valstīm dotos solījumus, un arī veiksmīgi izcēla gan Trampa neētisko biznesa praksi, gan viņa rasismu un seksismu.
Pēc debatēm gandrīz visi mediju komentētāji sprieda, ka Hilarija guvusi virsroku, un līdzīgu iespaidu radīja arī pirmās aptaujas – visās Klintone ar manāmu pārsvaru tiek uzskatīta par uzvarētāju. Tāds pats viedoklis bija arī finanšu tirgiem. Trampa neiecietīgā retorika par meksikāņiem ir šogad likusi Meksikas peso kursam krist, kad viņa ievēlēšanas izredzes pieauga. Pēc debatēm peso vērtība manāmi nostiprinājās. «Valūtas tirgi pasludina Klintoni par uzvarētāju,» ziņoja The Financial Times.
To, cik šis viedoklis ir plašs un noturīgs, rādīs nākamās nedēļas. Vēl priekšā ir divas debates un citi, neprognozējami notikumi, kas var būtiski ietekmēt vēl aizvien ļoti lielo skaitu neizlēmušo amerikāņu vēlētāju. Lai gan ASV mediji aizvien lielāku uzmanību pievērš Trampa neizsīkstošajai nepatiesību straumei, kandidāta uzbrukumi «elitei» noteikti nav zaudējuši rezonansi daudzu vēlētāju prātos.
Taču pirmdien Hilarija pierādīja, ka viņa spēj nostāties uz vienas skatuves ar Trampu un gūt virsroku. Labu iznākumu novembrī tas negarantē. Spriedze vēl saglabājas. Bet cerības nav zudušas.
Komentārs 140 zīmēs
Labi pelna un dalās. Datortīklu aprīkojuma ražotājs Mikrotīkls ziedojis vienu miljonu eiro LU dabaszinātņu un medicīnas projektiem.
Smagus lēmumus negribas cilāt. Valdība šonedēļ atlika lemšanu gan par veselības aprūpes finansēšanas modeli, gan par skolas gaitu sākšanu jau no sešiem gadiem.
Arī tu, Urmas? Neprognozē-jamas prezidenta vēlēšanas nav tikai Latvijā. Igaunijā elektoru kolēģijai svētdien neizdevās ievēlēt valsts galvu, bumbiņa atkal parlamenta laukumā.
Brīnumi un pokemoni
Korupcijas apkarošana daudziem politiķiem ir tikai runāšanas rituāls
Varbūt tāpēc, ka pēc mēneša Helovīns, varbūt vienkārši kāda komēta nāk, taču robeža starp reālo un mistisko nupat acīmredzami dilst vismaz Latvijas politikā, un brīnumi notiek nu jau tik ikdienišķi kā ar kādu Harija Potera mobilo aplikāciju.
Aivars Lembergs iecelts svēto mocekļu kārtā? Nē, saņēmis Krievijas varoņa medāli! Nav taisnība – nožēlojis grēkus, izdalījis tranzītuzņēmumus ubagiem pie Ventspils pareizticīgo baznīcas un pieteicies meditēt cellē Centrālcietumā Rīgā. Ai, nē taču, tieši otrādi – uzsūtījis piķi un zēveli prokuroriem un Rīgas apgabaltiesā atzīts par bērna asaru!
Kamēr stāsti par Latvijas Pareizticīgās baznīcas ordeni smagos noziegumos apsūdzētajam un no amata pienākumu pildīšanas atstādinātajam Ventspils domes priekšsēdētājam kļūst arvien neticamāki, arvien noslēpumaināka kļūst brīnumainā pazušana Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā. Dokumenti bija, un te pēkšņi to vairs neesot.
Bet vai tiešām bija un tiešām vairs nav? KNAB pats runā kā sagūstīts sarkanais partizāns – nekādu komentāru, lai dzīvo padomju armija. Valsts noslēpumu saturoši dokumenti, to pazušana un jebkas par to sakāmais esot valsts noslēpums. Tomēr vismaz Satversmes aizsardzības biroju KNAB esot informējis par pazušanu, informē SAB.
Tikmēr KNAB priekšnieks Jaroslavs Streļčenoks atrodas, kā parasti, darba nespējā par spīti paša svētā ordeņa kavaliera Lemberga svētībai. Gan jau arī ne bez ļaunas acs. No biroja skursteņa redzēti nākam dūmi un Juta Strīķe jāšus uz slotas, ja vien tā bija viņa, nevis krievu spiegs Štirlics. Tātad notikušais esot provokācija, lai diskreditētu darba nespējīgo priekšnieku pirms darba spējīgo KNAB priekšnieku izlozes, kā zīmes tulko KNAB rūnu zinātājs, Streļčenoka priekštecis Aleksejs Loskutovs.
Ja tā, tad dokumentu sējuma izkūpinātāji vai nu bijuši transā, vai arī spēj kļūt neredzami, jo laikam taču nav jābūt ekstrasensam, lai izskaitļotu vainīgo no ļoti nedaudzajiem, kuriem bija piekļuve pazudušajam foliantam, ja birojā ir kārtība ar valsts noslēpuma objektu glabāšanu.
Šis brīnumainais notikums izraisījis virkni citu. Jūtami transmutējies biroja virsuzraugs premjerministrs Māris Kučinskis, kura savulaik Tautas partija panāca iepriekšējā priekšnieka Loskutova padzīšanu pēc tam, kad birojā no seifa bija mistiski pazudusi nauda. Bet, protams, tā bija nauda! Tagad pazudis tikai viens no aktīvas operatīvās uzskaites lietas sējumiem, nieka 200 lappuses. Kučinskis par to varot izteikt tikai minējumus, taču arī tos neizteikšot. Streļčenoks esot «atbilstoši regulējumam» informējis par notikušo tos, kuri jāinformē, tad nu lai šo iluminātu komisija strādājot kaut vai divas nedēļas.
Arī premjerministra pašreizējā «zaļo zemnieku» partija prognozējami nesteigšoties tulkot notikušo par sliktu zīmi Streļčenokam. Toties Nacionālās apvienības orākuls Imants Parādnieks jau pavēstījis, ka «jebkuram cilvēkam no malas ir skaidrs», kāpēc notikušais noticis pirms KNAB priekšnieka konkursa. Bet latviskā iņ politiski kosmiskajam jan Jānim Urbanovičam no Saskaņas slikts šķiet nevis Streļčenoks, bet gan tas, ka «mums nesaka, kāda lieta ir nozagta». Sak, kas tev, Kremļa nabagam, dos ar lielgabalu šaut.
Toties Vienotība atminējusies pravietojumu par «tiesiskuma partiju» un saknosījusies celties no mirējas cisām. (Kā Lembergs mēdz novēlēt Lieldienās: «Lai katram sava augšāmcelšanās!») Solvita Āboltiņa iznākusi no pīār krēslas zonas pavēstīt, ka Streļčenoka laikmets ir beidzies. Kazi, veļu dienai tuvāk, kad KNAB priekšnieks atgriezīšoties no darba nespējas astrāla un informēšot sabiedrību «par publiski izskanējušo informāciju», pat ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers pateiks – Jaroslav, ņem savu gultu un staigā prom! Bet varbūt tas būtu pārāk brīnumaini.
Varbūt visi brīnumi ir banālāki, nekā izskatās. Maskavas patriarhāta pārraudzītajai Latvijas Pareizticīgajai baznīcai ordeņu un medaļu, šķiet, ir pilni apcirkņi, un tos ir dabūjuši dažādi ļaudis, kas atvēlējuši baznīcai naudu. Bet Lembergam iedotais svētmocekļa Rīgas Arhibīskapa Jāņa ordenis ir tikai III šķiras, tāds pats kā šajā reizē vēl vienam pagastvecim Aleksandram Bartaševičam Rēzeknē.
Par kādām ciešanām Lembergam? «Es varu neatbalstīt baznīcu, es neesmu ticīgais, bet es atbalstu baznīcu, jo ir labi, ka cilvēkam ir ticība,» nacionālās buržuāzijas pirmtēvs kādā intervijā pateica pirms astoņpadsmit gadiem. Nu Ventspils dome ir atvēlējusi pareizticīgo baznīcai 35 tūkstošus eiro. Vai nav tomēr brīnums, ka Puzes moceklis nerunā tukšu?
Taču Lemberga svētītais Streļčenoks ir drīzāk pokemons, nevis īsts brīnums – tikai izskatās, ka ir amatā, taču patiesībā tur tukša vieta. Tāpat lielākoties ir ar politiķu teikto par korupcijas apkarošanu – runā, ka to vajagot darīt, taču daudziem svētlaime, ka ir labi, kā ir.
Tiesa, dažam korupcijas apkarošana ir tik svarīgs rituāls kā kādam druīdam. «Misters 20%» Andris Ameriks nupat pateicis tautai priekšā, kā var «izsvēpēt mafiju» no Rīgas Centrāltirgus – visiem jāsadodas rokās! Vēl tikai jānoskaidro, vai ap tirgu vai Rīgas domi, kuru Streļčenoks nemīl traucēt ar KNAB senlaiku rokudzelžu rituāliem.
Komentārs 140 zīmēs
Konservatīvas vērtības. Trešdaļa vardarbīgo personu ģimenē ir jauni vīrieši vecumā no 25 līdz 35 gadiem, liecina Valsts policijas dati.
Superzvaigžņu konkurence. Kurš no ZZS vērtētajiem būtu labākais Rīgas mēra amatam – Silenieks, Ābele, Tavars, Graudiņš vai Kļaviņš?
Dienišķā reklāma? Latvijā maizi ikdienā ēdot 81% iedzīvotāju, izpētījuši SKDS un SIA Fazer Latvija.
Sūce
Nesen uzņēmēja Linda Liepiņa, kas paralēli veido identisku franšīzes ēstuvi Rīgā un Tallinā, LTV raidījumā 1 pret 1 padalījās ar skarbiem secinājumiem par to, kas mūsu karaļvalstī ir ačgārns, neefektīvs vai bīstams valsts pārvaldē un biznesa praksē, salīdzinot ar kaimiņiem. Netaisnīguma sajūta bija krājusies ilgi.
Šajā numurā Re:Baltica kolēģu pētījums par zemajām algām, kādas saņem puse Latvijas strādājošo, arī salīdzina politiskos lēmumus un biznesa praksi te un kaimiņos. Kāpēc Igaunijā ar nodokļiem neapliekamais minimums ir divreiz lielāks, mazās algas aug straujāk, vidējā darba samaksa uz rokas būtiski atraujas no mūsējās? Netaisnīguma sajūta krājas labu laiku – klausoties politiķu runas par «nevienlīdzības mazināšanu», bet realitātē redzot gļēvus lēmumus, kas minstinās starp biznesa lobiju spiedienu un vēlmi saglabāt drošu nodokļu pļauju no vistrūcīgāko pelnītāju dienišķajām algām. Šī netaisnīguma sajūta ir ļoti bīstama mūsu valstij. Kā no iekšienes izsista sūce kuģī, kuram jāstūrē cauri vētrai.
Radars pasaulē
Nedēļas notikumi pasaulē
Pasaulē ir 65,3 miljoni bēgļu un pārvietoto personu
ANO Augstā komisāra bēgļu jautājumos birojs norāda, ka šī 2015. gada statistika norāda uz lielāko pārvietoto cilvēku skaitu kopš Otrā pasaules kara.
ASV desmit gadu garumā sniegs Izraēlai militāro palīdzību 34 miljardu eiro apmērā. Lielākais divpusējās militārās palīdzības solījums ASV vēsturē dots, neraugoties uz Telavivas īstenoto apmetņu būvniecību okupētajās palestīniešu teritorijās, ko vairākkārt nosodījusi prezidenta Baraka Obamas administrācija. Līdz šim Vašingtona savai sabiedrotajai valstij ik gadu piešķīrusi militāro palīdzību 2,8 miljardu eiro apmērā.
Uzlidojumā Daesh ķīmisko ieroču ražotnes kompleksam netālu no Irākas pilsētas Mosulas ASV lidmašīnas iznīcinājušas 50 mērķus. Militārpersonas informē, ka operācija samazinājusi džihādistu ķīmiskā uzbrukuma draudus Irākas iedzīvotājiem.
Sīrijā vairākās frontēs pēc nepilnu nedēļu ilgā pamiera atsākušās artilērijas apšaudes un uzlidojumi. Maskava pamiera laušanā apsūdz ASV, kuras rīkojušas uzlidojumus valsts dienvidos un satriekušas prezidenta Asada spēkus. Vašingtona apgalvo, ka ir notikusi kļūda un tās mērķis ir bijušas teroristiskā grupējuma Daesh pozīcijas.
Dienvidkorejas aktīvisti hēlija balonos nosūtījuši pāri robežai aptuveni 150 000 propagandas skrejlapu, kurās kritizē Ziemeļkorejas pēdējo kodolizmēģinājumu un valsts līderim Kimam Čenunam pārmet ieroču izvirzīšanu augstāk par tautas labklājību. Ziemeļkorejas oficiālā ziņu aģentūra akcijas organizētāju nodēvējusi par «cilvēces atkritumu, kam pasaulē nav līdzīga».
Krievijas Valsts domes vēlēšanās visvairāk balsu ieguvusi valdošā partija Vienotā Krievija, liecina provizoriskie rezultāti. Partijas uzvara bruģē ceļu prezidenta Vladimira Putina pārvēlēšanai amatā pēc pusotra gada, ja viņš, kā tiek gaidīts, nolems kandidēt. Eiropas Drošības un sadarbības organizācija kritizējusi vēlēšanas par pamattiesību ierobežošanu un politisko alternatīvu trūkumu.
Vairākas starptautiskas cilvēktiesību organizācijas sākušas kampaņu, lai panāktu, ka ASV prezidents Baraks Obama apžēlo bijušo specdienestu darbinieku Edvardu Snoudenu. Viņš savulaik publiskoja ziņas par ASV spiegošanas programmām. Ziņu publiskošana ir varoņdarbs, nevis nodevība, uzstāj organizācijas.
Ņujorkā Manhetenā 17. septembrī notika sprādziens, kurā 29 cilvēki guvuši ievainojumus. Tas bijis terorakts, taču nav pierādījumu par tā saistību ar starptautisko terorismu, paziņojis Ņujorkas štata gubernators. Četrus kvartālus no sprādziena vietas atrasts vēl viens spridzeklis, kas nav eksplodējis, savukārt vairākas stundas iepriekš Ņūdžersijas štata mazpilsētā Sīsaidparkā eksplodēja cauruļbumba. Tā uzsprāga neilgi pirms labdarības skrējiena par godu jūras kājniekiem un jūrniekiem, kurā gatavojās piedalīties tūkstošiem cilvēku. Cietušo nav. Aizdomās turētais ir jau aizturēts.
Vēlēšanās Berlīnes federālajā zemē Vācijā, pēc provizoriskiem datiem, ar 23% balsu uzvarējusi pilsētas mēra Mihaela Millera pārstāvētā Sociāldemokrātu partija, bet kancleres Angelas Merkeles vadītā Kristīgo Demokrātu savienība ierindojusies otrajā vietā ar 18% vēlētāju atbalstu. Populistiski noskaņotā partija Alternatīva Vācijai, kas protestē pret Merkeles migrācijas politiku, Berlīnē saņēmusi 11,5% balsu un iekļuvusi jau desmit federālo zemju reģionālajā valdībā.
Mikroblogu vietne Twitter paziņojusi, ka fotogrāfijas, video, grafiki un citētie tvīti vairs netiks ieskaitīti 140 zīmēs, kas ierobežo katra ieraksta garumu.
Radars Latvijā
Nedēļas notikumi Latvijā
Augstākā tiesa atstājusi negrozītu Administratīvās apgabaltiesas lēmumu ar 2,2 miljonus eiro lielu sodu aplikt a/s Latvijas Gāze par piekopto parādu atgūšanas praksi. Uzņēmums atteica dabasgāzes piegādes līguma slēgšanu jauniem lietotājiem, pirms tie nav samaksājuši iepriekšējo lietotāju parādus.
Valsts policija nodevusi prokuratūrai krimināllietu par Šlokenbekas dzirnavezera un Slocenes upes piesārņošanu. Lietā ir viens aizdomās turētais, kas saistīts ar SIA Tukuma ūdens.
Astoņos Rīgas bērnudārzos uzliesmojusi salmoneloze. Saslimuši vismaz 35 bērni. Pārtikas un veterinārais dienests apturējis ražošanu SIA Kindercatering telpās, kas bija ēdiena piegādātājs. Uzņēmums savu darbību pārcēlis uz citām telpām, kur ēdienu sagatavošana notiek Pārtikas un veterinārais dienesta uzraudzībā.
Saeima steidzamības kārtā pieņēmusi grozījumus likumā, kas paredz pilotprojekta īstenošanu Valsts ieņēmumu dienestā, paaugstinot atalgojumu iestādes «atslēgas cilvēkiem». Saskaņā ar izmaiņām VID ģenerāldirektora alga būs 4030 eiro ar iespēju saņemt piemaksas 60% apmērā no mēneša atalgojuma. Līdz šim VID vadītāja alga bijusi starp 2000 un 3000 eiro mēnesī.
Vijolniekam un orķestra Kremerata Baltica mākslinieciskajam vadītājam Gidonam Krēmeram piešķirta prestižā Japānas Mākslas asociācijas starptautiskā balva Praemium Imperiale. Tā šogad piešķirta arī kinorežisoram Mārtinam Skorsēzem un arhitektam Paulo Mendezam da Roham.
Liepājas tiesa pasludinājusi metalurģijas uzņēmumu KVV Liepājas metalurgs par maksātnespējīgu. Lieta ierosināta pēc divu kreditoru G4S Latvia un TKB Līzings iesniegtajām prasībām. Maksātnespēja faktiski nozīmē uzņēmuma bankrotu, izteikušies tā pārstāvji. KVV Group četras reizes esot mēģinājuši valdībai iesniegt priekšlikumus uzņēmuma saglabāšanai, taču tie neesot izskatīti.
Nacionālās aviokompānijas airBaltic lidmašīna, kurai 17. septembrī no Rīgas bija jālido uz Cīrihi, uzreiz pēc pacelšanās veica nosēšanos paaugstinātas drošības apstākļos. Bija radušās problēmas ar lidaparāta priekšējo šasiju. Drošības apsvērumu dēļ lidostas Rīga lidlauks bija slēgts piecarpus stundas.
Latvijas pilsoņiem bez latviskas izcelsmes nebūs iespēju mainīt savu tautības ierakstu uz «latvietis» vai «līvs». Pēc Zaļo un Zemnieku savienības un Nacionālās apvienības politiķu ierosinājuma Saeima lēma šo iepriekš atbalstīto normu izslēgt no likuma.
Spānijas Ārlietu ministrija atcēlusi Latvijas goda konsula Barselonā Šavjera Viņalsa akreditāciju. Pieminot Barselonas krišanu 1714. gada 11. septembrī, pēc kuras katalāņi zaudēja brīvību un likumus, pie konsulāta ēkas tika izkārts Katalonijas neatkarības karogs.
Noslēgušās Riodežaneiro paraolimpiskās spēles. Zelta medaļas Latvijai ieguva Aigars Apinis diska mešanā un Daiga Dadzīte šķēpa mešanā. Tāpat Dadzīte tika pie bronzas diska mešanā, bet Edgars Bergs ieguva trešo vietu lodes grūšanā. Latviju kopumā Rio pārstāvēja 11 sportisti.
Latvijas jaunais svarcēlājs Ritvars Suharevs sasniedzis jaunu kontinenta rekordu un izcīnījis zelta medaļu Eiropas jaunatnes čempionātā U-17 vecuma grupā. Trīskārtējais Eiropas čempions summā pacēla 332 kilogramus.
Vīriešiem biezāks maks
Algas atšķirība Latvijā ir labvēlīga vīriešiem, izpētījis WageIndicator Foundation. Piemēram, salīdzinot to darbinieku atalgojumu, kuriem ir 6-10 gadu stāžs, vislielākā nevienlīdzība atklājas skaitliskās un materiālās uzskaites darbinieku vidū – sievietes tur pelna par 23% mazāk nekā vīrieši. Savukārt vismazāko algas atšķirību jūt biznesa un administrācijas profesionāļi. Vīrieši tur nopelna par 4% vairāk nekā sievietes.
Vidējā bruto alga stundā (eiro)
Nedēļas citāts
