Starptautiskās attiecības un diplomātija
Ernests zīmē
Žurnāla rubrika: Svarīgi
Lietuvas politiskā seja
Divi plūcas, trešais vinnē? Kamēr par uzvaru sacenšas niknākie pretinieki – tēvzemieši ar sociāldemokrātiem -, nākamās koalīcijas sastāvu var izšķirt jaunuzlēkusī zaļzemnieku partija. To vada miljonārs, kam ir biznesa saites ar Krieviju un karojoša atturībnieka slava
Vēl pavasarī, kad līdz Seima vēlēšanām bija atlicis pusgads, labējās partijas bija pilnīgi pārliecinātas, ka izdosies pārspēt pie varas esošos sociāldemokrātus, un jau sāka dalīt savā starpā valdības krēslus. Visreālākais pretendents uz premjera amatu šķita Seima deputāts Eliģijs Masjulis (41), Lietuvas Liberāļu savienības priekšsēdētājs. Agrāk liberāļi bija mazais brālis konservatīvās Tēvzemes savienības koalīcijā, bet šoreiz posās par vēlēšanu uzvarētājiem. Tīra politiskā reputācija bija galvenais trumpis, piesaistot jaunus, izglītotus un turīgus lielo pilsētu iedzīvotājus.
Taču sapnis sabruka 12. maijā. Todien sākās pēdējās piecgades lielākais politiskais skandāls Lietuvā – Īpašās izmeklēšanas dienesta darbinieki veica kratīšanu Masjuļa dzīvoklī un atrada aptuveni 340 tūkstošus eiro skaidrā naudā. Izmeklētāji bija savākuši pierādījumus, ka vismaz 90 tūkstošus politiķim nodevis uzņēmējs Raimonds Kurļanskis – viceprezidents lielā biznesa koncernā MG Baltic, kas darbojas arī Latvijā. Nauda, ievietota degvīna pudeles kastē, Masjulim nodota automašīnā netālu no parlamenta ēkas. Publiski izskanējusi versija, ka Masjulis šo naudu vairākas stundas esot atstājis mašīnā, bet izmeklētāji, kuri abus iesaistītos bija izsekojuši, atmūķēja auto, banknotes iezīmēja, bet vēlāk tās atrada liberāļa mājās.
Visu vasaru valdīja klusums, bet septembrī Masjulis nāca klajā ar visai apšaubāmu skaidrojumu – 90 tūkstošus viņš esot aizņēmies, bet vēl 250 tūkstoši bijuši ģimenes un tuvinieku iekrājumi, ko paredzēts ieguldīt nekustamajā īpašumā Nidā. Lai arī punkts šajā lietā tik drīz vēl netiks pielikts, kādreiz perspektīvajam politiķim ar karjeru ir cauri – viņš nolicis deputāta mandātu, atstājis partijas vadību un izstājies no priekšvēlēšanu cīņas. Savukārt postpadomju lietuviešu paaudzes ilūzijas, ka valsts vadības groži jāuztic liberāļiem, ir sašķīdušas driskās.
Gulivers atturībnieks
Līdz šim Lietuvā pie valdības grožiem mainījušies tikai divi lielākie politiskie spēki – Tēvzemes savienība vai sociāldemokrāti -, tomēr gandrīz katrās vēlēšanās uzrodas arī kāda jauna «glābēju» partija. Pirms četriem gadiem tas bija Drosmes ceļš, kas popularitāti sacēla ar pedofilijas skandālu, pirms astoņiem gadiem – Tautas atdzimšanas partija, ko veidoja popkultūras zvaigznes, un viņiem pat izdevās iekļūt valdošajā koalīcijā.
Šajās vēlēšanās tāds pārsteigums ir Zemnieku un zaļo savienība. Partija dibināta sen, un tai bijuši arī daži pārstāvji Seimā, bet pamatā neliels atbalstītāju skaits Lietuvas laukos. Taču pēdējos mēnešos tā virzās uz reitingu virsotnēm un jau tiek uzskatīta par vienu no trim līderiem. Popularitāti palīdzēja vairot bijušais Lietuvas policijas ģenerālkomisārs Sauļus Skvernelis (46), kurš līdz šā gada aprīlim bija iekšlietu ministrs. Politiķi, kuri vēl nesen ir nēsājuši formastērpus, Lietuvā vēlētāju simpātijas izpelnās jau avansā: racionāli neizskaidrojamu iemeslu dēļ Skvernelis, kurš politikā darbojas tikai nepilna pusotra gada, popularitātes ziņā sācis pat spēkoties ar prezidenti Daļu Grībauskaiti, otro populārāko politiķi aiz premjerministra. Tieši pēc prezidentes ierosinājuma par iekšlietu ministru tika iecelts bezpartijiskais bijušais policijas vadītājs, lai gan saskaņā ar koalīcijas līgumu šis amats pienācās atceltā prezidenta Rolanda Paksa partijai Kārtība un taisnīgums.
Vēlēšanu kampaņai tuvojoties, vislielākā intriga bija, kuru partiju izvēlēsies par tautas mīluli kļuvušais «politiķis ar pistoli».
Eksperti slēdza derības, ka tie būs valdošie sociāldemokrāti vai tolaik vēl populārie liberāļi, tomēr Skvernelis izraudzījās zaļzemniekus. Viņš skaidro, ka atbalsta vērtības, kuras pārstāv šīs partijas priekšsēdētājs Ramūns Karbauskis (46).
Bijušā kolhoza priekšsēdētāja dēls Karbauskis kopā ar tēvu izveidojis iespaidīgu lauksaimniecības biznesa impēriju: ģimenei pieder vairāk nekā 17 tūkstošu hektāru zemes un koncerns Agrokoncernas, kurš apvieno visus lauksaimniecības biznesa ķēdes posmus un kuram intereses un īpašumi ir arī Latvijā. Žurnāls TOP pērn publicēja 250 bagātāko lietuviešu sarakstu, Karbauski ierindojot 10. vietā, – viņa īpašumi novērtēti par 151 miljonu eiro.
Karbauskis pagaidām izcēlies kā cilvēks, kurš asi iestājas pret Visaginas AES celtniecību, zemes pārdošanu ārzemniekiem un slānekļa gāzes izpēti. Tādus Karbauska uzskatus var piesegt ar zaļajām idejām vai privātā biznesa interesēm, taču tie sakrīt ar Krievijas centieniem iegūt un saglabāt Lietuvā pēc iespējas vairāk ietekmes. Turklāt Karbauska koncerns aktīvi tirgojas ar Krieviju. Tiesa gan, itin kā mēģinādams noliegt šīs saites, Karbauskis paziņojis – pēc vēlēšanām neveidos nekādas koalīcijas ar tām partijām, kuras tiek uzskatītas par prokrieviskām vai iestigušas korupcijas skandālos. Tātad ar jau pieminēto Kārtība un taisnīgums un cita miljonāra Viktora Uspaskiha dibināto Darba partiju. Paradokss ir tāds, ka zaļzemnieki visvairāk balsu var atņemt tieši šīm «glābēju» tipa partijām un varbūt pat aizšķērsot tām ceļu uz Seimu.
Jāpiemin vēl arī cits Karbauska personības aspekts, kurš esot stipri savaldzinājis bijušo ģenerālkomisāru Skverneli. Runa ir par alkoholu. Miljonārs Karbauskis apgalvo, ka pats savu mūžu neesot ņēmis mutē ne lāsi reibinošo dziru, bet savā dzimtajā Naisu ciemā (Šauļu rajons) ir ieviesis gandrīz vai sauso likumu. Tur tiek rīkoti svētki, kuros alkohols ir aizliegts, bet vietējie glāzīšu cilātāji baidās trāpīties miljonāram acīs. Vēl viena Karbauska kaislība ir teātris. Viņa jaunākais brālis Mindaugs veido savu teātra karjeru Maskavā, bet politiķis pats ir nodibinājis Naisu vasaras teātri un finansē šāda paša nosaukuma TV seriālu, kura scenārija līdzautors viņš ir.
Karbauskis ir kļuvis par savdabīgu politikas Guliveru – visu laiku grozījies starp politikas milžiem, viņš daudzus no tiem negaidīti piespiedis sajusties kā liliputiem. Savukārtu Naisu ciemā iemēģināto, šķiet, vēlas ieviest visā Lietuvā. 1. septembrī nopircis labāko raidlaiku lielākajos TV kanālos, bagātais atturības cīnītājs piesolīja ieviest alkohola tirdzniecības valsts monopolu.
Leģendas mazdēls
Vēl viena šo vēlēšanu zvaigzne ir Gabrieļs Landsberģis (34), Lietuvas neatkarības kustības Sajūdis vadītāja un pirmā faktiskā valsts galvas, mūzikas profesora Vītauta Landsberģa mazdēls. Landsberģis agrāk strādāja valsts dienestā un publiski gandrīz nebija manāms, taču tad strauji uzkāpa politiskajā Olimpā. 2014. gadā viņu ievēlēja Eiropas Parlamentā, bet pērn viņš uzvarēja konservatīvās partijas Tēvzemes savienība – Lietuvas Kristīgie demokrāti līdera vēlēšanās, pārņemot vadību no bijušā premjera Andrusa Kubiļus rokām.
Leģendārais politiķis Vītauts Landsberģis ir labs šahists, kurš pasākumos neatsakās uzspēlēt simultānspēli, taču vēl iespaidīgāki ir viņa stratēģiskie gājieni politikā. Mazdēla politiskās karjeras veidošanu var uzskatīt par šādu lielisku šaha partiju. Pagājušajā gadā par ietekmi Tēvzemes savienībā un priekšsēdētāja vietu spēkojās modernais un radikāli kristīgais spārns, bet Kubiļum (kurš pārstāv moderno spārnu) nebija nekādu izredžu saglabāt partijas priekšsēdētāja amatu vispārējā biedru balsošanā. Taču tika atrasts ģeniāls risinājums: par kandidātu izvirzīt citu modernā spārna pārstāvi, partijas autoritātes mazdēlu. Tā vēlēšanās uzvarēja nevis personība, bet slavens uzvārds, jo daļa konservatīvo vienkārši nespēj balsot pret Landsberģi.
Starp citu, Landsberģa ģimenes biznesa pavedieni ved arī uz Latviju. Jaunā politiķa sievas Austējas Landsberģienes izveidotais privāto pirmskolas mācību iestāžu tīkls pārstāvēts arī Rīgā. Landsberģiene šogad uzstājās TEDxRiga konferencē kā 6 Senses Internetional Group dibinātāja. Kamēr vīrs vēl nebija iesaistījies lielajā politikā, Lietuvas sabiedrībā daudz pazīstamāka bija tieši Austēja, kura izpelnījusies enerģiskas un uzņēmīgas izglītības ekspertes slavu.
Taču arī Landsberģim, kurš ir pārņēmis partijas vadību, netrūkst apsviedības: kad izcēlās liberāļu korupcijas skandāls, viņš atteicās no Eiropas Parlamenta deputāta mandāta un atgriezās Lietuvā medīt to vēlētāju balsis, kuri vīlušies liberāļos. Savā komandā un vēlēšanu saraksta galvgalā sapulcēdams daudz jaunu seju, profesora mazdēls saniknoja partijas veterānus, taču novecojošajā partijā, kura arvien biežāk sliecas uz galējībām, viņš iepludināja jaunas asinis.
Lokanais premjers
Vēl viena vēlēšanu favorīte ir Sociāldemokrātu partija, kas pašreiz veido valdošās koalīcijas kodolu. Visus četrus gadus sociāldemokrātu reitings bija augstāks nekā citiem politiskajiem konkurentiem, un premjers Aļģirds Butkevičs (57) joprojām ir viens no vispopulārākajiem politiķiem. Kļuvis slavens kā cilvēks, kurš trīsreiz dienā maina viedokli, Butkevičs ir radījis par sevi priekšstatu kā par politiķi, kas meklē kompromisus un grib patikt visiem. Tas pamatīgi kaitināja biznesa eliti, kura gaidīja reformas un skaidrus lēmumus, taču lielākajai sabiedrības daļai šāds premjers patika.
Tuvojoties vēlēšanām, sociālemokrātu reitingi tomēr sāka slīdēt lejup, itin kā apstiprinot likumu, ka noturēt varu divus pilnvaru periodus nebūs viegli. Valdošo spēku popularitātei kaitēja arī skandāli, kas saistīti ar šaubīgiem publiskajiem iepirkumiem, savukārt presei un oponentiem tie kļuva par labu ieganstu atgādināt arī senākus grēkus. Īsu brīdi pirms vēlēšanām Seimā, pateicoties sociāldemokrātu pūliņiem, tika pieņemts jauns darba kodekss, ar kuru apmierināti ir investori, darba devēji un valsts liberālākie slāņi, taču savu vēlētāju acīs sociāldemokrāti var kļūt par nodevējiem.
Taisnība gan – viņiem par labu spēlē valsts ekonomiskā situācija: 2009. gadā krīzes apstākļos labējie bija spiesti pieņemt sāpīgus lēmumus, savukārt kreisie, kas no viņiem pārņēma varu, varēja izbaudīt ekonomikas atkopšanos.
Garlaicīga kampaņa
Politologi šo Seima vēlēšanu kampaņu vērtē kā visgarlaicīgāko: šķiet, politiķiem aptrūcies iztēles, lai sagudrotu pārliecinošus solījumus vēlētājiem. Tēvzemiešu kampaņā galvenais temats bija cīņa pret Astravjecas atomelektrostacijas celtniecību Baltkrievijā, tikai 50 km attālumā no Viļņas, taču skeptiķi aizrāda, ka cīnīties pret šo projektu vajadzēja jau tad, kad labējie paši bija pie varas.
Bēgļu apturēšanas tēmu centās izmantot populistiskā Darba partija, taču izpelnījās apsūdzības naida kurināšanā, turklāt bēgļi nebūt nelaužas uz Lietuvu. Viena no pirmajām irākiešu ģimenēm, kas Lietuvā mēģināja apmesties, aizbrauca ciemos uz Zviedriju un pagaidām atpakaļ nav atgriezusies.
Vēl divas populāras vēlēšanu tēmas ir neapturamā emigrācija un alkoholisms. Pēdējā patiešām ir sāpīga Lietuvas problēma, kas nemitīgi tiek iztirzāta masu mediju reportāžās par dzērājšoferu izraisītām avārijām un baismīgiem noziegumiem ģimenēs. Pēc OECD datiem, Lietuvā ir trešais augstākais alkohola patēriņš uz iedzīvotāju.
Atliek svarīgākais jautājums: kurš uzvarēs? Te īsi jāatgādina Lietuvas vēlēšanu sistēma. 70 Seima deputātus ievēlē daudzmandātu apgabalā, kur vēlētāji balso par partiju sarakstiem, – tur partijām noteikta 5%, bet partiju apvienībām 7% barjera. Atlikušo 71 Seima deputātu vēlē vienmandāta apgabalos, kur par uzvarētāju kļūst tas kandidāts, kurš ieguvis vairāk nekā 50% no vēlēšanās piedalījušos pilsoņu balsīm. Visbiežāk, lai noskaidrotu uzvarētāju, nepieciešama arī otrā vēlēšanu kārta – tajā spēkojas divi pirmās kārtas līderi un uzvar kandidāts, kurš iegūst vienkāršu balsu vairākumu.
Daudzmandātu vēlēšanu apgabalā sociāldemokrātu, tēvzemiešu un zaļzemnieku izredzes tiek vērtētas kā aptuveni vienādas. Visās pēdējā laika aptaujās līderos ir sociāldemokrāti, bet otro un trešo vietu dala abi pārējie spēki. Taču visnopietnākā cīņa par vēlēšanu uzvarētāja titulu notiks starp sociāldemokrātiem un tēvzemiešiem, jo tieši šajās partijās ir daudz spēcīgu politiķu, kas spēj uzvarēt vienmandāta apgabalos.
Saskaņā ar Satversmi premjera kandidatūru izvirza prezidents, bet apstiprina Seims. Grībauskaite visu savu pilnvaru laiku ir nikni kritizējusi sociāldemokrātus un neslēpj labvēlību pret labējiem. Taču Lietuvā pastāv politiska tradīcija, ka inciatīva veidot koalīciju pienākas partijai, kura savākusi visvairāk balsu, un tieši tās līderi prezidents nosauc kā iespējamo valdības vadītāju.
Koalīcijas izveidošanai, visticamāk, būs vajadzīgas trīs partijas, tāpēc ne mazāk interesanta cīņa notiks otrajā ešelonā: starp liberāļiem un tagadējā valdošā vairākuma pārstāvjiem – Paksa «kārtībniekiem» un Uspaskiha Darba partiju. Tomēr, neraugoties uz to, kurš kļūs par vēlēšanu aritmētisko līderi, patieso uzvarētāju izšķirs atturības cīnītāja Karbauska vadītā Zemnieku un zaļo savienība, kas jau izteikusi gatavību koalīciju veidot gan ar sociāldemokrātiem, gan tēvzemiešiem. Vai «varavīksnes koalīciju» var izveidot arī šīs abas mūžīgās politiskās pretinieces? Var, bet tikai teorētiski.
Septiņās dienās par prezidenti
Parlaments sestajā vēlēšanu kārtā beidzot ir vienojies par jauno valsts līderi – Kersti Kaljulaida būs pirmā sieviete Igaunijas prezidenta amatā
Viņas nebija starp tiem pieciem kandidātiem, kas apbraukāja valsti un iesaistījās neskaitāmās debatēs kopš aprīļa, kad bijušais premjerministrs un Eiropas Savienības viceprezidents Sīms Kallass uzsāka savu priekšvēlēšanu kampaņu. Kaljulaida ir kompromisa izvēle, kas parādījās tikai pēc trim parlamenta balsojuma kārtām augustā un divām elektoru kolēģijas kārtām septembrī, kurās neizdevās ievēlēt pēcteci Tomasam Hendrikam Ilvesam, kurš amatu pamet pēc desmit tajā pavadītiem gadiem. Jaunās prezidentes straujā ievēlēšana ir samulsinājusi visu valsti – balsojums par Kaljulaidu notika tikai nedēļu pēc parlamenta spīkera Eiki Nestora piedāvājuma viņai kandidēt.
Bioloģe ar MBA grādu
Kaljulaidu augsti vērtē cilvēki, kas ar viņu strādājuši vai pazīst personīgi, piemēram, ārlietu ministrs Jirgens Ligi vai aizejošais prezidents Ilvess, taču, cilvēkiem uz ielas pajautājot par jauno prezidenti, atbilde, visticamāk, būs plecu paraustīšana – kas tā tāda?
Pēdējos 12 gadus Kaljulaida ir strādājusi Luksemburgā, Eiropas Revīzijas palātā, pārbaudot, vai ES nauda tiek izlietota godprātīgi. Prombūtnes laikā viņa ir iesaistījusies Igaunijas politiskajā dzīvē ar rakstiem avīžu viedokļu slejās un debatēm radio studijā. Taču plašākai sabiedrībai Kaljulaida joprojām nav zināma. Tikai nedaudzi atceras, ka gadsimtu mijā Kaljulaida bija arī premjerministra Marta Lāra ekonomiskā padomniece un pēc tam 32 gadu vecumā kļuva par pirmo sievieti Igaunijā, kas sāka vadīt lielu rūpniecisku uzņēmumu – Iru elektrostaciju. Viņas atšķirīgie pienākumi un karjeras pagriezieni liecina par nākamās prezidentes gatavību jauniem izaicinājumiem un spējām mācīties.
Kaljulaidai ir Tartu Universitātē iegūts bakalaura grāds bioloģijā. Uz šīm studijām viņu pamudināja patika vērot putnus un skolas laikā iegūtā pieredze Skolēnu zinātniskajā biedrībā. Klasesbiedri atceras viņas aso prātu un stingros viedokļus, kas izpaudās jau tolaik. Kaljulaidai ir arī Tartu Universitātes maģistra diploms uzņēmējdarbības vadībā jeb MBA.
Daudzi apbrīno viņas drosmi piekrist piedāvājumam kandidēt uz prezidenta amatu pēc tam, kad partiju izvirzītie kandidāti nebija spējuši iegūt pietiekamu atbalstu. Viņu gaida liels izaicinājums, jo nākamais prezidents jau uzreiz tika nolemts tādiem apzīmējumiem kā «ārkārtas prezidents», «nejaušais prezidents», vēl pirms kandidatūra vispār tika izvirzīta.
Īsu laiku kā potenciālais kandidāts tikai piesaukts arī Jiri Luiks, bijušais ministrs un Igaunijas vēstnieks Krievijā un ASV, taču Igaunijas Konservatīvā tautas partija (EKRE) piedraudēja ar veto viņa izvirzīšanas gadījumā.
Programmas nav, uzskati ir
Kaljulaida pati savu politisko pārliecību raksturo kā liberāli konservatīvu. Ekonomiskos jautājumos viņa ir noskaņota konservatīvi, bet sociālajos – liberāli. Šis otrais fakts arī bija iemesls tam, kāpēc labēji noskaņotā EKRE neatbalstīja viņas kandidatūru, tiesa, neizmantojot veto tiesības. Visas pārējās partijas Kaljulaidu atbalstīja, un balsojumam viņa tika izvirzīta ar 90 deputātu parakstiem no 101. Prezidenta ievēlēšanai nepieciešamas 68 balsis, taču beigās balsojumā Kaljulaidu atbalstīja 81 parlamenta loceklis.
Pirms tam ar runu uzstājās daži Centra partijas un Reformu partijas biedri, kritizējot procesa sasteigtību un to, ka šī jaunā kandidāte nav gājusi cauri tik pamatīgam vērtēšanas sietam kā iepriekš atbalstu neguvušie. Taču tāda ir Igaunijas Konstitūcijā noteiktā procedūra.
Tikmēr plašsaziņas līdzekļi steidz iepazīstināt sabiedrību ar Kersti Kaljulaidu. Pārsteidzošā kārtā atklājies, ka nav iespējams atrast tikpat kā neko negatīvu – dzirdamas tikai uzslavas šai četru bērnu mātei, kas 46 gadu vecumā jau kļuvusi arī par vecmāmiņu. Viņa tiek raksturota kā gudra, asprātīga, tieša, godīga, čakla un līdzjūtīga. Pārāk intelektuāla, cilvēki tomēr pukst sociālajos tīklos.
Kaljulaida saka, ka vēl nav izveidojusi prezidentūras programmu, taču viņai ir savi uzskati, kas lasāmi jau iepriekš tapušajos rakstos. Prezidentes darbā viņa vēlas pievienot krāsas un pustoņus citkārt melnbaltajai pasaules uztverei. Viņa sola uzklausīt cilvēkus un palīdzēt vājajiem. Viņa arī cer, ka pēc amata termiņa beigām prezidenta dzimums vairs nebūs svarīgs jautājums.
Runājot par tautsaimniecību, Kaljulaida uzskata, ka Igaunija ir iestrēgusi «vidējo ieņēmumu slazdā». Lai no tā izrautos, valstij pašai jāveicina inovācijas. Ir pagājuši laiki, kad tehnoloģiskajā attīstībā Igaunija varēja paļauties uz ārvalstu investoriem, saka jaunievēlētā prezidente. Tāpēc var nākties pārdomāt arī korporatīvo nodokļu sistēmu, kas reinvestēto peļņu neapliek ar nodokļiem, lai arī līdz šim valstij tā kalpojusi ļoti labi. Taču tā, iespējams, vairs neatbilst jaunā laikmeta vajadzībām, kas prasa ieguldījumus citos sektoros, uzskata Kaljulaida. Viņa, protams, labi apzinās, ka nodokļu sistēmas maiņa nebūs prezidentes rokās, taču viņa varēs virzīt un veidot diskusiju par to.
Jaunā prezidente arī izteikusies pret subsīdijām uzņēmumiem. Par valsts atbalsta prioritāti jākļūst patiešām vājajiem tās subjektiem, viņa saka, savukārt uzņēmumiem jāizmanto jau dotā brīvība un iespējas.
Runājot par pārbaudījumiem ārpolitikā, Igaunijas nacionālās televīzijas organizētajā priekšvēlēšanu diskusijā Kaljulaida piesauca nepieciešamību cieši sadarboties un koordinēt darbu ar sabiedrotajiem. To viņa uzsvēra tik spēcīgi, ka daži kritiķi pēc tam norādīja – prezidentei būtu nepieciešams stingrāks pašas viedoklis. Runājot par Krieviju, viņa atzina, ka sankcijas nav spējušas piespiest Krieviju mainīt tās politiku attiecībā pret Ukrainu, taču tas nav iemesls sankciju atcelšanai. Tas var notikt tikai tad, ja tiek izpildīti Minskas vienošanās noteikumi.
Vācijas kanclerei Angelai Merkelei, kas Igaunijā ieradās pirms ES Bratislavas samita septembrī, Kaljulaida būtu teikusi, ka vēl lielāka federalizācija nav labākais ES nākotnes ceļš pēc Lielbritānijas lēmuma aiziet no Savienības. Ir jāatceras subsidiaritātes princips – ES būtu jāiesaistās tikai to jautājumu risināšanā, ar kuriem tikt galā nepieciešams ES līmenī un sadarbība spēj dot pievienoto vērtību.
Pateicības runā pirmdien parlamentā Kaljulaida apsolīja draudzīgu un labu sadarbību ar Rīgikogu. Pēc tam viņa devās tikties ar aizejošo prezidentu Tomasu Hendriku Ilvesu Kadriorgā. «Igaunijai būs gudra un izlēmīga prezidente,» atzinis Ilvess, kurš Kaljulaidu pazīst jau aptuveni 20 gadu.
Kopējo noskaņojumu sabiedrībā pēc nezināmas kandidātes uzvaras var raksturot ar Eiropas Parlamenta deputātes Marju Lauristinas vārdiem – Igaunija nav laidusi krīzi vējā. Kaljulaida var ienest svaigas vēsmas valsts politiskajā kultūrā, kur līdz šim dominējusi sīkmanīga ķildošanās.
Amatā jaunā prezidente stāsies 10. oktobrī un pirmajās vizītēs cer doties uz Somiju un Latviju.
Desmit ērgļi
Kurš no desmit KNAB konkursa kandidātiem būs īstais? Ir intervē trīs publiski zināmos kandidātus, kas metuši izaicinājumu pašreizējam priekšniekam
Prasme pieņemt lēmumus un veidot pozitīvu komandas gaisotni – tās ir tikai divas no prasībām Valsts kancelejas izsludinātajā konkursā KNAB vadītāja amatam. Konkursā pieteikušies desmit, bet pretendentu vārdi ir noslēpums, ko oficiāli atklās novembra sākumā – un tikai tos, kas būs tikuši otrajā kārtā, izturot pārbaudi valsts noslēpuma pielaidei. Tomēr četri kandidāti paši apstiprinājuši savu dalību: bez pašreizējā biroja priekšnieka Jaroslava Streļčenoka arī ekspolitiķis Māris Gulbis, pensionētais policijas darbinieks Haralds Laidiņš un jurists Rihards Bunka.
Neoficiāli Ir zināms, ka pretendentu vidū ir arī Kristaps Zakulis, kas janvārī šķīrās no FKTK vadītāja posteņa, un policijas Iekšējās drošības biroja darbinieks Iļja Boronovskis. Abi šo informāciju nekomentē. Iespējams, konkursā pieteicies vēl viens vai divi pašreizējie KNAB darbinieki.
Kādas ir kandidātu izredzes? Ja gaismā nebūtu nācis fakts, ka septembrī KNAB iekšienē pazuduši operatīvās izstrādes lietas materiāli, iespējams, vislielākās izredzes nonākt līdz Saeimas balsojumam būtu Streļčenokam. Taču skandāls tās krietni pabojājis. Labā ziņa – slepenie materiāli birojā tomēr atradušies, taču jautājumi par notikušā apstākļiem un atbildīgajiem ir atklāti.
Laidiņa kandidatūra izskatās atbilstam visiem formālajiem kritērijiem. Ekspolitiķis Gulbis konkurentiem formāli varētu zaudēt sadaļā par operatīvā darba pieredzi. Par Bunkas kandidatūru rodas jautājumi saistībā ar iespējamiem likumpārkāpumiem Centrālcietumā, kad viņš vadīja tā drošības daļu.
Visu kandidātu iespējas saņemt darbam nepieciešamo augstākā līmeņa pielaidi valsts noslēpumam patlaban vērtē Satversmes aizsardzības birojs. Tad sekos konkursa otrā kārta ar kandidātu pārbaudes darbiem un vērtēšanu. Par to, kuru virzīt apstiprināšanai valdībā un Saeimā, lems konkursa komisija: Valsts kancelejas vadītājs Mārtiņš Krieviņš, ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers, Drošības policijas vadītājs Normunds Mežviets un SAB vadītājs Jānis Maizītis.
Konkursa otrā kārta būs īsa, tāpēc Ir nolēma jau tagad intervēt zināmos KNAB priekšnieka Jaroslava Streļčenoka konkurentus, rosinot atklātu diskusiju par biroja nākotni.
Nenoticis ļaunums ir labāks
Latvijas Juristu apvienības vadītājs Rihards Bunka (38) konkursā pieteicies, politiķu mudināts, kā arī ar pašreizējā KNAB vadītāja Jaroslava Streļčenoka atbalstu. Dzimis rīdzinieks, izglītību ieguvis Latvijas Policijas akadēmijā, vēlāk Turībā studējis maģistrantūrā un tagad raksta disertāciju par operatīvā darbībā iegūtas informācijas izmantošanu citās valsts iestādēs. Iekšlietu sistēmā strādājis kopš 1996. gada, taču amatus sīkāk neatklāj. No 2010. gada bijis pasniedzējs Ieslodzījuma vietu pārvaldes mācību centrā, tad vadījis iekšējās drošības daļu Rīgas Centrālcietumā, bet pirms diviem gadiem amatu atstājis un tagad pasniedz lekcijas Rīgas Stradiņa universitātē.
Ja parlaments jūs apstiprinās amatā, vai turpināsiet zinātnes darbu?
Problēmas savienot neredzu, jo tas ir pētniecības un analīzes darbs, kas jebkuram priekšniekam ir jādara. Pedagoģiskajā darbā, iespējams, apjomi būs jāpārskata. Es turpinātu izstrādāt mācību līdzekļus, kas attiecas uz operatīvo darbinieku profesionalitātes celšanu.
Šobrīd izstrādes finālā ir mans doktora darbs. Biju skaidri nostājies uz akadēmiskā ceļa un negrasos no tā atkāpties, jo mūsu zinātne izmirst. 27. augustā apglabājām profesoru [Anriju] Kavalieri – bijušo iekšlietu ministra vietnieku, faktiski mūsdienu kriminālistikas zinātnes pamatlicēju. Viņš bija balsts, uz ko tika stutēta izglītība operatīvajiem darbiniekiem, ekspertiem, kriminālistiem. Tagad iznāk tā – mans potenciālais recenzents ir nomiris, manam profesoram arī jau pāri septiņdesmit, un aiz manis vairs nav neviena, kas iegūtu doktora grādu šajā specialitātē. Apmēram pēc desmit gadiem saskarsimies ar traģisku situāciju, kad pašreizējie spēki, kurus Policijas akadēmija bija izlaidusi, sāks aktīvi iet pensijā. Nu, tas būs īstās atklāsmes mirklis, kad valsts sapratīs situāciju.
Ar kādiem rezultātiem varat palepoties, vadot Centrālcietuma iekšējās drošības daļu?
Ir rezultāti, bet tie ir diskrēti. Vadība un pārējie dienesti zina, bet sabiedrība [ne].
Varbūt tomēr varat paskaidrot?
Labi, izstāstīšu lietu, kas nav dikti slepena. Ko es darīju, nonākot amatā? Citi priekšnieki sēž un paraksta papīrus. Es sāku ar to, ka katru dienu ņēmu divus cilvēkus – parastos darbiniekus izlases kārtībā – un runājos. Pakāpeniski man uzkrājās ļoti vērtīgas informācijas kartotēka: kuras ir problemātiskās vietas cietumā, kuras izraisa draudus darbiniekiem, kur var sagaidīt koruptīvus apdraudējumus, un pakāpeniski nācās tos cēloņus apkarot.
Korupciju izskaudāt?
Izdevās iespēju robežās samazināt. Viens no rādītājiem – kad atnācu, bija aptuveni zināms, par kādu cenu ieslodzītie pērk telefonus. Bet sākām metodiski pārtvert pārmetējus, aizturēt darbiniekus, un pakāpeniski cena palielinājās četras reizes. Tātad bija radīts deficīts, un faktiski tā noziedzīgā vide iekaucās kā aizkauta cūka. Kas notiek, vai jaunais priekšnieks grib daudzu gadu paražas lauzt? Tad aicināju uz kabinetu neapmierinātos noziedzniekus un teicu – ja ir kāda likumīga lieta, ko gribat paprasīt, sakiet. Ja tā ir nelikumīga, varat vispār nenākt. Pakāpeniski noziedznieki saprata, ka dažkārt ir iespējami likumā paredzēti risinājumi, par kuriem viņi nemaz nezināja. Tas samazināja spriedzi praktiski līdz minimumam.
Cik darbinieku tika atbrīvoti?
Nezinu, vai šo skaitli drīkstu publiski teikt. Pirmajā pusgadā, kad atnācu, aizturējām vienā Centrālcietumā divreiz vairāk darbinieku nekā pa visu cietumu sistēmu iepriekšējā gadā.
Kāpēc aizgājāt? Vai tiesa, ka bija izmeklēšana saistībā ar jūsu iespējamiem pārkāpumiem?
Zinu, Lato Lapsa rakstīja, ka cilvēki pakārušies un tā tālāk. Par katru gadījumu, protams, bija izmeklēšanas, un ne mana, ne manu darbinieku vaina nekur nebija konstatēta. (Vēlāk rakstiski precizē, ka viena struktūrvienības darbiniece tomēr atzīta par vainīgu: viņa organizējusi ieslodzītā Igora Ivanova noindēšanu, par ko saņēmusi 10 gadus cietumā – red.) Ir man bijušas vairākas krimināllietas, un joprojām kā liecinieks tieku saukts uz tām. Noziedzīgajā vidē notiek savstarpējo rēķinu kārtošana, tas ir neizbēgami. Visi šie gadījumi [par cietumnieku nāvi] ir ierobežotas pieejamības informācija.
Vai aizdomu ēna jums netraucē startēt KNAB konkursā?
No vienas puses, traucē. Ir tāds entuziasts Linards Grantiņš [bijušais padomju disidents, tagad veido vietni tautastribunāls.eu], kas vispār uzrakstījis, ka esmu kopā ar bijušo iekšlietu ministru Vazni nogalinājis advokātu Plataci. Es pat rakstīju ziņojumu ģenerālprokuroram un pārvaldes vadītājam, vai viņus neuztrauc, ka Drošības daļu vada persona, kura tiek apvainota slepkavībā. Drošības policija šobrīd to izmeklē. Praktiski es arī nevaru pret to blēdi vērsties, kamēr izmeklēšana nav pabeigta.
Mani [par dalību konkursā] uzrunāja divu politisko spēku pārstāvji (vēlāk atklāj, ka runa ir par Vienotības priekšsēdētāju Andri Piebalgu un Saskaņas deputātu Jāni Ādamsonu – red.) Es teicu – nav [balsu] Saeimā, bet varēja saprast, ka politiķi ir gatavi piekāpties citiem politiskajiem spēkiem kādā citā jautājumā. Pēdējā dienā pie manis vēlreiz piebrauca viens no šiem pārstāvjiem [Piebalgs] un teica, ka aicinājums ir nopietns.
Mani lielā mērā iespaidoja tas, ka biju aizbraucis satikties ar pašreizējo KNAB priekšnieku. Izrunājāmies, viņš teica: «Ja mani neievēl, varbūt tevi ievēl, un tas varbūt nebūtu tas sliktākais.» Pēc šiem vārdiem man bija ļoti īss laiks apdomāties, un galīgais lēmums ir šāds.
Rodas tomēr iespaids, ka jums pašam tuvāka ir zinātne.
Jā, jums taisnība. Ir tuvāka, ja to gribat dzirdēt.
Saprotiet, es varu organizēt iestādi un pieprasīt budžetu, pār-strukturēt iekšējos spēkus tā, lai pretī dažādu virzienu apdraudējumiem tiktu nolikti attiecīgie valsts spēki. Korupcija rodas tur, kur ir deficīta vai [nepietiekamu] kontroles resursu situācijas. Piemēram, vai jūs esat gatava maksāt kukuli, lai dabūtu mobilo telefonu? Nē, jo tie ir brīvā apritē, bet cietumā ieslodzītie ir gatavi maksāt. Līdz ar to [KNAB] priekšniekam ir jāpiedāvā valstij – ja ieviešam kādu jaunu tiesību normu, tad parādīsies kādai amatpersonai pienākums reaģēt uz tās neizpildīšanu, un radīsies situācijas kontrole par šo situācijas kontroli.
Tas, ko redzam – KNAB vairs nav lielu lietu… (Pārtrauc.)
Tās ir muļķības! Ir dažas tādas, par kurām sabiedrība nezina, bet ceru, ka tās sekmīgi tiks virzītas.
Pašreiz redzam, KNAB nodarbojas ar sīkumiem. Rezultāti rada… (Pārtrauc.)
Ko jūs pati uzskatāt par rezultātu?
Ja ir kukuļņēmējs ar 500 tūkstošiem, tad viņš tiek notiesāts.
(Palūdz papīra lapu, zīmē.) Skatieties, kādas ir KNAB funkcijas! Operatīvās darbības, kriminālprocesuālais likums, Administratīvo pārkāpumu kodekss, disciplinārais un iesniegumu likums. Operatīvā darbība ir vērsta uz apdraudējumu novēršanu. Taču tad, kad tiek konstatēts apdraudējuma saturs, tas var rezultēties kā pilnīgi jebkurš [no uzskaitītajiem rīcības variantiem]. Piemēram, ja zinām, ka rīt persona X grib iedot personai Y kukuli, mums ir divi varianti. Mēs uzrīkojam slēpni un paņemam viņus ciet.
Otrs variants – ja zinām, ka šis cilvēks nekad agrāk nav ņēmis kukuli, tad varam iepriekšējā dienā aizsūtīt pie viņa operatīvo darbinieku un pateikt: pie tevis rīt nāks, neņem! Un kāda ir starpība? Ja ierīkojam slēpni, dabūjam kriminālprocesu. Bet šis cilvēks [kuram piedāvā kukuli] tika izglītots par valsts naudu, viņam bija pieredze… Un vēl tiek grauts valsts imidžs – mums tomēr ir kukuļņēmēji, pērkama valsts pārvalde. Bet ir otrs variants – ja viņu pabrīdinām, ko viņš izdarīs? Noteikti pateiks visiem saviem kolēģiem: ziniet, tā iestāde mūs kontrolē, nevajag ņemt. Mēs iegūstam preventīvo līdzekli, saglabājam visu viņa pieredzi un ieguldītos līdzekļus un valsts pārvaldes imidžu.
Bet kā jūs zināt, ka ierēdnis līdz šim bijis godīgs?
Nu, operatīvā darbība. Simtprocentīgi nevar zināt, bet ar lielu varbūtību diezgan konkrēti var noskaidrot.
Mana vēlme ir, lai kukuļņēmēji tiktu tiesāti, nevis brīdināti.
Nē, tā mēs nedrīkstam teikt, ka jābūt obligāti tiesātiem. Jābūt novērstam apdraudējumam. Ja ne ar kādiem citiem līdzekļiem nav iespējams atrisināt situāciju, tad tā jādara [jātiesā]. Bet kas ir labāk – noticis ļaunums un mēs viņu tiesājam vai tomēr nenoticis ļaunums? Protams, zinātne saka, nenoticis ļaunums ir labāks.
Iedomājieties, cik valstī ir amatpersonu, par kurām būtu jāsavāc objektīva informācija, un cik KNAB novēršanas blokā ir darbinieku!
Redziet, ir virkne jautājumu, kurus nedrīkstu izstāstīt, bet varu pateikt – ar esošo darbinieku daudzumu, ja pareizi nostādītu darbu, pēc gada būtu iespējams kontrolēt praktiski visu Latvijas noziedzīgo vidi. Tā ir operatīvā darbība.
Kā jūs to panāktu?
Nu, to es jums neatklāšu.
Sasista sile. Jārestartē!
Bijušais Valsts policijas Zemgales reģiona pārvaldes vadītājs Haralds Lūsiņš (55) decembrī devās izdienas pensijā, lai atpūstos un sagatavotos KNAB konkursam. Dzimis Rīgā, mācījies profesionāli tehniskajā mākslas vidusskolā, apguvis arī tramvaja vadītāja specialitāti un strādājis tajā vairākus gadus. Karjeru policijā sācis 1991. gadā kā inspektors Ceļu policijas bataljonā. Paralēli darbam studēja Latvijas Policijas akadēmijā, 2006. gadā ieguva maģistra grādu. No 2009. gada vadīja Valsts policijas Zemgales reģiona pārvaldi. Ilgās karjeras laikā saņēmis vairāk nekā 60 apbalvojumu un konkursā startē ar Valsts policijas šefa Inta Ķuža ieteikuma vēstuli.
Kādēļ pieteicāties konkursā?
Tas ir mans personīgais lēmums, redzot, kas notiek pēdējo trīs gadu laikā: konflikti, skandāli, tiesāšanās. Ar šo iestādi sadarbojos, vadot Valsts policijas struktūrvienības jau vairāk nekā desmit gadus. Darbinieki ir zināmi, ar viņiem tikos, lai saprastu, kas tur notiek. Mans secinājums – mikroklimats ir tāds, kas absolūti neveicina normālu darbību. Faktiski katrā struktūrvienībā pastāv kaut kādas intrigas, bet vadītāja uzdevums ir mobilizēt un saliedēt kolektīvu. Darbiniekiem vienkārši ir zudusi ticība, tā iestāde atgādina sasistu sili.
Vai ar kādu konsultējāties par lēmumu?
Tas ir paša lēmums, vienkārši apnika skatīties, kas notiek birojā. No pieciem gadiem praktiski trīs notiek karadarbība.
Ko jūs darītu, ja tiktu apstiprināts amatā?
Pirmais – restartēt visu iestādi, lai darbinieki sāk tai ticēt un tiek atzīti. To pašu savā laikā darīju [policijā] Zemgales reģionā, kad uzrunāju katru struktūrvienību, – dodiet rezultātu, es, cik varēšu, ar piemaksām stimulēšu labākos. Otrs – nepieciešams atjaunot sabiedrības uzticēšanos, kuras šobrīd vienkārši nav.
Kapēc devāties izdienas pensijā?
Godīgi sakot, reģions ir ļoti sakārtots, rezultāti ļoti labi.
Ar kādiem rezultātiem lepojaties?
Sāksim ar pašiem pirmsākumiem. Manā laikā tika sakārtota tranzīta naftasvada Polocka- Ventspils uzraudzība. Kādreiz Saeima sauca policijas vadību uz atskaiti un taisnošanos, kad vidēji Latvijas teritorijā gadā pazuda divi vilcienu sastāvi. Es izdomāju uzraudzības kārtību, kāda strādā šobrīd. Cieša sadarbība ar apsardzes komersantu. Līdz ar to [nelegālie] pieslēgumi kādreiz 2009. gadā bija 120 vai 140, precīzi no galvas nepateikšu, bet tagad laikam vispār nav bijuši.
Vai tā kārtība paredz, ka policisti strādā privātajam?
Jā, otrajā darbā.
Vai tas ir normāli?
Pie zemajām algām, lai noturētu spējīgus darbiniekus… Jo sliņķis jau neies uz otru darbu. Mēs vienojāmies toreiz, ka [privātais apsardzes uzņēmums] ņem daļu darbinieku, tiek izmantoti viņu transportlīdzekļi, un mēs viņus padarījām par policijas darbinieku palīgiem. Tur bija abpusēja [sadarbība], galu galā tās ir Latvijas intereses.
Ko vēl esat paveicis?
Vēl likvidēju tādu jēdzienu kā Ceļu policija. Ņemot vērā skaitlisko sastāvu, apvienoju kopā, un bija jālauž ļoti iesakņojusies filozofija, bet sāku stimulēt viņus par noziegumu atklāšanu uz karstām pēdām, kā notiek civilizētās valstīs. Esmu ļoti daudz izbraukājis ES konferences, skatījies, kā strādā policija.
Praktiski ir pārņemta Eiropas pozitīvā prakse – tuvākā ekipāža brauc uz notikuma vietu, kur cilvēkam notikusi nelaime. Vidēji virs 300 noziegumiem gadā tiek atklāti, pateicoties patruļdienestam, kas ir pārbūvēts no Ceļu policijas, ap 500 noziedznieku [gadā] aizturēti nozieguma vietā. Protams, sabiedrība to uztver ļoti pozitīvi.
Sadarbībā ar KNAB esam arī sešas nelegālās akcizēto preču rūpnīcas likvidējuši. Sadarbībā ar KNAB aizturējām Daugavpils vicemēru par kukuļdošanu. Patīrījām arī savus kadrus – pret savējiem ir 12 krimināllietas, kopumā 17 darbinieki ir negodīgi. Mums bija ļoti laba informācijas apmaiņa ar visām iestādēm.
Raugoties uz Jelgavas novada domes vadītāja Ziedoņa Caunes lietu, nav skaidrs, kāpēc viņš nenonāk tiesas priekšā? (Publiskoti videoieraksti, kuros Caune 2011. gadā redzams medību lieguma laikā uz sniega motocikla kopā ar kādu bruņotu mežzini, turpat netālu uzietas beigtas stirnas, taču krimināllieta tika izbeigta – red.)
To [jautājumu] visu laiku uzdod. 2011. gada lieta, laikam kļuvusi vispārbaudītākā lieta valstī. Tobrīd viņam domē bija ļoti aktīva opozīcija. Divi vai trīs cilvēki vienkārši gribēja noņemt no amata – te skandāls ar velobraucēju, tad ar to [medīšanu].
Jā, bet video bija redzams – viņš ir medībās, iespējams, dzērumā.
Viņš toreiz vispār bija bez ieroča. Ierocis bija otram.
Bet viņš piedalījās nelikumīgās medībās!
Ekspertu atzinumā ir pavisam kas cits.
Stirnas nomira dabīgā nāvē?
Jā.
Jūs pats tam ticat?
Es ticu ekspertu atzinumam. Ja nemaldos, Latvijas Lauksaimniecības universitāte taisīja vai kas tamlīdzīgs.
Tā nu gan ir Jelgavā ļoti neatkarīga ekspertīze!
Tad jānosēdina eksperts un [jāprasa], cik godīgi viņš taisījis. Bet operatīvajai grupai, kas izbrauca uz notikuma vietu, uzreiz šaubas raisīja tas, kā šīs stirnas tika atrastas. Jau apsnigušas, ķermeņi cieti. Visi tie apstākļi vairāk norāda uz inscenējumu.
Kādas jums pašam ir attiecības ar Caunes kungu?
Nesazvanos. Kad vadīju reģionu, ja bija kādas sanāksmes, viņš bija.
Pats privāti ar viņu esat medījis?
Laikam vienu reizi, bet tas bija visiem pašvaldību vadītājiem. Vienu reizi.
Rodas iespaids, ka esat gatavs aktīvi rīkoties, ja kāds policistam grib iedot piecīti, bet, kad ir lielākas problēmas ar augstām amatpersonām, tad neko nevar izdarīt.
Te arī ģenerālprokurors [lēmumus šajā lietā] neatcēla, tad viņš arī neko nevar.
Vai jūs kā KNAB vadītājs būtu gatavs vērsties arī pret augstām amatpersonām, kurām ir liela ietekme?
Protams, protams! Viens ir ētika, kas jāatstāj cilvēkiem izvērtēšanai un pašām partijām, otrs ir likumpārkāpums, uz ko jāreaģē. Bet nevajag arī aizmirst – no KNAB gaida, kad izšaus tas viens lielais [skandāls], taču ir virkne mazo un vidējo [lietu], kas sabiedrībai ikdienā rada problēmas. Piemēram, par to pašu VID – man jau ir sastāstījuši – jidritvai kociņ! – visādas shēmas, kāpēc tur nekas nedarās. Neder viņu iekšējais drošības birojs, nu, atšauj pats viņus un tad runā ar VID vadību. Jāveido komunikācija, jo KNAB to resursu ir pamaz.
Kas būtu jūsu prioritātes – mazās ikdienas lietas vai lielās, sarežģītās?
Es negribētu nodalīt lielās un mazās lietas, visas ir ļoti svarīgas. Ja negrib vispār restrukturizēt korupcijas novēršanu kā tādu, tad kaut vai banāli iedodiet KNAB vairāk štata vietu, kas spēj to visu kaut cik nosegt.
Kādā apmērā?
Vismaz dubultot. Jo [uzraugāmo] iestāžu ir šausmīgi daudz – 13 ministrijas ar pārraudzībā esošām iestādēm, 119 pašvaldības. Ko tie 20 [KNAB struktūrvienības] darbinieki var izdarīt? Neko!
Vai esat runājis ar kādiem politiķiem par savu startēšanu?
Uz šo brīdi vēl ne. (Intervija notika 23. septembrī – red.)
No vēstures zinām – lai tiktu par KNAB vadītāju, jarunā ar Lembergu.
Personīgi nepazīstu. Ja aicinātu, es laikam neatteiktu ne ar vienu runāt. Privāti – nē, mani interesē partijas viedoklis, nevis atsevišķas personas viedoklis.
Kā pats vērtējat savas izredzes konkursā?
Pieredzes man ir vairāk, nekā vajag, darba rezultāti korupcijas novēršanas jomā lielāki nekā visai pārējai valsts pārvaldei kopumā. Tālāk jau ir, kā saka, politiķu godprātība. Kāda tā būs, redzēsim. Mani ļoti daudzi zina, tāpēc arī baidās. Man ir ļoti stingra nostāja – es zinu, ko dzīvē drīkst darīt un ko nedrīkst, un mani nevar pierunāt, ka tas bija netīšām vai kā savādāk.
Raķete ar slepeno plānu
Bijušais politiķis Māris Gulbis (45) konkursā piedalās, lai uzturētu konkurenci. Izglītību ieguvis Latvijas Universitātē, mācījies starptautisko tiesību maģistrantūrā, studējis ekonomiskās zinības Austrijā, Vācijā un Čehijā. No 1996. līdz 2002. gadam vadīja Uzņēmumu reģistru. 2002. gadā ievēlēts Saeimā no Jaunā laika saraksta, līdz 2004. gadam bija iekšlietu ministrs. Pēdējos gados darbojies uzņēmējdarbībā – bijis Pireja juridiskais pārstāvis, Easy park, Angelica valdes priekšsēdētājs, kā arī darbojies Port Park Rīga un uzņēmuma Dejo ar zvaigzni valdē.
Ar ko esat nodarbojies pēdējos 10 gadus, kopš aizgājāt no politikas?
Esmu bijis [Banku] augstskolā padomnieks, veidojis savus uzņēmumus, kas nav bijuši saistīti ar valsts pasūtījumiem. Sāku nodarboties ar bioloģisko lauksaimniecību, tā man palīdzēja sakārtot domas un iepazīt valsti no nodokļu maksātāja puses. Desmit gadus, saņemot nodokļu maksātāju naudu gan kā Uzņēmumu reģistra vadītājs, gan Saeimas deputāts un ministrs, sasniedzu daudz un jutos komfortabli. Tagad redzu no otras puses – problēmas, ar ko saskaras uzņēmēji. Pats galvenais, kapēc pieteicos, – valstī ir pazudusi cīņa ar korupciju, lai gan tautai tā vēlme turpinās, politiķi ir pazaudējuši to vēlmi. Bet sabiedrība tomēr politiķiem ir darba devējs.
Kas liecina, ka politiķiem nav vēlmes?
Es negribētu tagad partijas saukt vārdā, bet divas varas partijas izteikti vairs par korupciju valstī nerunā. Tādā līmenī, kā tas bija 90. gados, korupcijas vairs nav, bet tā pastāv gan iepirkumos, gan atsevišķās pašvaldībās, gan atsevišķās ministrijās ar savām kapitālsabiedrībām. Pietiekami izteikti, un tas bremzē tautsaimniecību. Lielo kompāniju īpašnieki ir ieinteresēti saņemt valsts pasūtījumus un atrod veidu, kā ļoti sarežģītās shēmās nodrošināt vēlamo rezultātu, – ietekmē politiķus, un politiķi lauj to ietekmēt.
Mainīt dzīvi ir kardināls lēmums. Vai bija vēl kāda motivācija?
Neesmu runājis ne ar vienu politiķi. Vienkārši pats uzskatīju, ka man jāstartē. Nesaku, ka esmu absolūti ideālākais kandidāts.
Kāds būtu jūsu pienesums, kāpēc par jums vajadzētu balsot?
Es nesaku, ka par mani vajag balsot. Vienkārši gribu sastādīt pienācīgu konkurenci pārējiem. Man ir degsme, enerģija, pietiekami daudz spēka. Ja es nokļūstu amatos, esmu zināma raķete. Tiešā un pārnestā nozīmē.
Kā tas izpaustos darbos?
Nu, 1996. gadā es pārņēmu Uzņēmumu reģistru, un pat vislielākie ienaidnieki, satiekot uz ielas saka – cepuri nost, reģistrs no padomju laika arhīva pārveidots par Šveices pulksteņa mehānismu.
Ap 30 gadiem mani 10 minūtēs apstiprināja par ministru, un nevarētu teikt, ka es nepacēlu mazliet arī šo pretkorupcijas karogu Iekšlietu ministrijā. Manā laikā aizgāja projām apmēram
150 augsta ranga policijas darbinieku, kurus es uzskatīju par negodīgiem. Ļoti daudzi cilvēki, nemaz nerunājot par Rīgas Ekonomikas policijas pārvaldi un bijušajiem Ekonomikas policijas šefiem, kas vienkārši aizgāja projām tāpēc, ka nebija godīgi.
Bija arī tādi, kas vēl ilgu laiku pēc jums neaizgāja.
Daži saslima un atnāca, kad bija nākamais ministrs.
Ko jūs paveiktu KNAB?
Uzskatu, ka šī konkursa komisija ir ļoti profesionāla. Ceru, ka tā neietekmēsies no politiskajiem procesiem. Es apmēram zinu šīs plūsmas un vēsmas un ko par konkursu domā tie, kas tagad nosaka kārtību valstī. Bet es domāju, ka komisija būs diezgan neatkarīga, un tas ir valsts interesēs – izvēlēties labāko. Es nesaku, ka esmu labākais. Pieteicos, jo man šobrīd ir daudz enerģijas, neesmu saistīts pilnīgi ne ar vienu – ne politisko, ne oligarhu, ne citu grupējumu, varu likt roku pie sirds – tā ir pilnīgi mana paša iniciatīva. Bet, ja man prasītu KNAB raksturojumu, es teiktu – 3:0 korupcijas veicinātāju labā pēdējos piecos gados.
Vai varat nosaukt konkrētas lietas, ko vēlaties sasniegt šajā amatā?
Ja es tagad pateiktu trīs lietas, ko esmu iecerējis, tad simt procentu mani neapstiprinātu par KNAB vadītāju. Atcerēsimies, galīgais balsojums ir Saeimā, kur šobrīd lielākās partijas, kam ir liela interese, ir ZZS un Saskaņa.
Ko tad jūs gribat – apmānīt potenciālos balsotājus, pašreiz neko nesakot, bet pēc tam rīkojoties? Vai arī domājat, lai apstiprina, un tad rīkosieties atbilstoši balsotāju vēlmēm?
Ja skatāmies rietumvalstu pieredzi, šajā amatā ir mazāk jārunā, vairāk jādara. Ja notiktu brīnums un mani apstiprinātu, tad es mazāk runātu, bet tiešām vairāk izdarītu.
Ko tad jūs izdarītu?
Labi, es atklāšu. Pirmkārt, izbeigtu visas tiesvedības, kas šobrīd ir KNAB ar dabiniekiem. Tas ļoti nogurdina gan bijušos darbiniekus, gan visu atmosfēru. Man ir ļoti labs plāns, mēs nedēļas laikā atrastu vienošanos, un visas puses būtu apmierinātas.
Otrs, es pilnībā mainītu šo nostāju, ka šobrīd KNAB vadība uzskata – prioritāte ir interešu konflikti. Protams, sabiedrībai patīk, ka Rasnača kungam uzliek 250 eiro sodu par gultas vešanu mīļākajai. Bet paskatīsimies 2015. gada statistiku – kriminālvajāšanas uzsākšanai uz prokuratūru nosūtīti tikai 16 procesi pret 33 personām, pārskata periodā uzsākti 27 procesi. KNAB budžets ir 5,2 miljoni un 27 kriminālprocesi… Nu, man tie šķiet neadekvāti cipari.
Vai jūs gribētu atgriezties politikā?
Man darba kārtībā ir viens jautājums – KNAB konkurss. Es neskatos šobrīd uz politiskajiem procesiem. Man, protams, ir doma kādreiz būt par kādas pašvaldības vadītāju, bet tas vairāk uz vecuma pusi un ar nosacījumu, ja saglabāšu enerģiju un cīņassparu, kas man ir tagad.
Resurss, kuru pietiekami neizmantojam
PBLA priekšsēdis Jānis Kukainis meklē veidus, kā ārzemēs dzīvojošie latvieši var palīdzēt Latvijas attīstībai
Šonedēļ dibināšanas 60. gadadienu atzīmē Pasaules Brīvo latviešu apvienība, kuru veido sešas latviešu organizācijas no četriem kontinentiem. Lielāko pastāvēšanas laiku PBLA galvenais uzdevums bija neļaut rietumvalstīm aizmirst par Latvijai nolaupīto neatkarību, bet kopš 1991. gada tā pievērsusies valsts suverenitātes stiprināšanai. Tomēr laiki mainās. Pēckara trimda iet mazumā, daudziem jaunajā diasporā ir citas prioritātes. Kā PBLA pielāgosies jaunajai situācijai?
Aicinu pusdienās PBLA priekšsēdi Jāni Kukaini, kurš pēdējos gados bijis organizācijas redzamākā seja Latvijā. Kā sarunu vietu, dabiski, izvēlamies restorānu viesnīcā Radi un draugi, kuru pirms 20 gadiem izveidoja Anglijas Daugavas vanagi.
Kukainis dzimis 1943. gadā Rīgā, pēc ģimenes došanās bēgļu gaitās audzis Sinsinati pilsētā, kur nebija daudz latviešu. Trimdas sabiedriskajā darbā aktīvi iesaistījies 1972. gadā, kad pārcēlās uz Detroitu. Neraugoties uz aizvien atbildīgiem amatiem uzņēmumā Ford, kur viņš no 1980. līdz 2000. gadam bija plānošanas un ražošanas nodaļas vadītājs, Kukainis ir piedalījies visos Amerikas latviešu sabiedriskā darba līmeņos – no sestdienas skolas skolotāja līdz Amerikas Latviešu apvienības priekšsēža amatam. No 2002. līdz 2007. gadam viņš bija PBLA valdes priekšsēdis un šajā amatā atgriezās 2011. gadā.
Kukainis vadīja arī darba grupu Amerikas atbalsta nodrošināšanai Latvijas uzņemšanai NATO – vienu no PBLA nozīmīgākajām akcijām pēc valsts neatkarības atgūšanas. Tolaik tika pieņemts lēmums piesaistīt lobistu, kas PBLA dārgi izmaksāja – 10 000 dolāru mēnesī -, taču bez tā nebūtu iespējams piekļūt lēmumu pieņēmējiem ASV. Kukainis bijis privātmājā Vašingtonā rīkotās vakariņās, kas veltītas Latvijas cerībām iekļūt NATO. «Tur sēž Freiberga, viņai blakus [baletdejotājs] Barišņikovs un ASV senators Dods,» atceras Kukainis. «Man blakus sēž Džons Edvardss», senators, kas 2004. gadā bija viens no redzamākajiem Demokrātu partijas iespējamiem prezidenta kandidātiem. «Lobistiem ir sakari, un mūsu devums atmaksājās.» Kukainis slavē arī prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas darba un pārliecināšanas spējas. Arī ASV amatpersonu apsardzes dienesta aģenti viņam teikuši: «Šī meitene strādā! Daži, kas atbrauc no kaut kādām pāķu valstīm, grib tikai iepirkties.» Freiberga cēlās agri no rīta, strādāja līdz vēlam vakaram un atstāja ietekmi uz cilvēkiem.
Kādai tagad vajadzētu būt PBLA lomai, kad lielie, ģeopolitiskie jautājumi – neatkarība, iestāšanās NATO un ES – ir atrisināti?
Jau atgriežoties amatā 2011. gadā, Kukainis zinājis, ka jānāk ar jaunām idejām. «Katrai organizācijai nepārtraukti ir jāattaisno sava eksistence – kāpēc tu te esi.» Ekonomiskā attīstība likās svarīgs uzdevums, lai cilvēkiem nebūtu jābrauc prom no Latvijas. Tāpēc starp redzamākajiem pēdējo gadu darbiem ir Pasaules Latviešu ekonomikas un inovāciju foruma organizēšana, kas pulcē sekmīgus latviešu uzņēmējus un menedžerus no visas pasaules. «Ārzemju latvieši ir resurss, kuru mēs pietiekami neizmantojam.» Šis ir konkrēts veids, kā var veicināt biznesa kontaktu izveidošanos un nostiprināšanu. Pirmie divi forumi notika Rīgā 2013. un 2015. gadā, šogad decembrī notiks trešais Melburnā. Austrālija izvēlēta, jo turienes latviešiem ir liela pieredze darbā visā Āzijas reģionā: Singapūrā, Malaizijā, Honkongā un citur.
Bet PBLA nevar atrisināt visus ekonomisko sakaru jautājumus. «Esam tikai maza daļa no puzles,» viņš atzīst. Diemžēl līdz šim trūcis pietiekami labas sadarbības ar valsts iestādēm, kas atbild par ekonomiku. Kukainis nesaprot, kāpēc Latvijā negrib ieklausīties zinošos padomos.
Otra prioritāte ir drošība. Amerikas latviešiem vēl aizvien būs svarīga loma, bet tagad noteikti nāks klāt arī Kanādas tautieši, jo viņu valsts militārie spēki vadīs NATO bataljonu Latvijā.
Trešā prioritāte – korupcija. Tā valsti bremzē, «prokuratūra nedara savu darbu», un maksātnespējas sistēma ir rekets. «Būs jāsāk iet uz Amerikas un citām vēstniecībām, lai būtu kāds spiediens. Te visi izliekas, ka ir okei. Bet nav okei,» neapmierināti saka Kukainis.
Izglītībā PBLA cenšas veicināt tālmācību, bet arī šajā laukā Kukainis nav apmierināts ar sadarbību ar valsts iestādēm. Metodiķi, viņaprāt, izstrādā nepiemērotas programmas ārvalstīs dzīvojošajiem latviešiem. «Mēs zinām, [kas jādara]. Mūsu bērni vēl iet [vasaras vidusskolā] Garezerā. Kaut ko mēs darām pareizi,» aizrāda Kukainis.
Kā viņš raksturotu ārzemēs dzīvojošo latviešu sabiedrību, ko pārstāv? Vecākā paaudze vēl aktīvi interesējas par Latviju, bet jaunākajiem dzīve grozās ap latviešu pasākumiem mītnes zemēs. Tiesa, šejieni apmeklējušie jaunieši par Latviju ir sajūsmā.
Diemžēl trimdas laikos dibināto organizāciju skaits iet mazumā. «Cilvēki ir veci, nav, kas nāk vietā amatos,» konstatē Kukainis. Ir gan atsevišķi izņēmumi. «Minesotā viņi ir iesaistījuši latviešus no Latvijas. Arī Sanfrancisko tā notiek.» Tur dzīvojot augsta līmeņa speciālisti, kas savus bērnus sūta latviešu skolās. Tomēr parasti jaunie iebraucēji nenāk uz «vecās trimdas» pasākumiem vai baznīcu, kas agrāk bijusi svarīga, latviešus vienojoša organizācija. Tāpēc «caurmērā es neko spožu neredzu», skarbi atzīst Kukainis. «Tā ir realitāte. Ja kaut kur ir nākotne, tā ir Eiropā.»
Tomēr Kukaini nevar uzskatīt par pesimistu. «Ja strādā, lietas vienmēr atrisinās.» Turklāt turīgi vecās paaudzes pārstāvji regulāri atceras par latviešu organizācijām savos testamentos. Pērn kāds latvietis no Ņūdžersijas atstāja ar PBLA saistītajam Brīvības fondam miljons dolāru, savai draudzei miljons dolāru un ALA miljons dolāru. «Inženieris, vecpuisis, esot kārtīgs cilvēks bijis. Neviens nezināja, ka viņam bija trīs miljoni.»
Kukainis pavasarī izraisīja neizpratni un pat sašutumu daļā Rietumu latviešu ar interviju, kurā izteica gatavību atbalstīt Donaldu Trampu kā republikāņu kandidātu ASV prezidenta vēlēšanās. Kopš aukstā kara laikiem Amerikas latviešu vairākums parasti balsojis par republikāņiem, kuri tradicionāli ieņēma stingrāku nostāju pret PSRS. Taču Tramps ir ļoti labvēlīgi noskaņots pret Putinu, un kandidāta izteicini liecina, ka viņš neuzskata NATO līgumu par saistošu. Vai tas nav licis Kukainim mainīt savu viedokli?
Kukainis atzīst, ka negaidīja tik spēcīgu negatīvu reakciju pēc saviem izteikumiem, saņēmis arī dusmīgas vēstules. «Taču esmu saņēmis tikpat daudz no otras puses. Amerikas latviešu sabiedrība ir sašķelta» šajā jautājumā. Par spīti Trampa izteicieniem, Kukainis uzskata, ka Latvijai drošībai svarīgākais ir sasniegt solītos 2% no IKP aizsardzībai. Kukainis pasvītro teikto ar stāstu par tikšanos pirms dažiem gadiem ar ASV kongresmeni Fredu Aptonu, kura pirmais jautājums bijis: «Jāni, kur ir mani divi procenti?»
Kukainis negrib ielaisties Trampa vērtēšanā, tā vietā uzskaita ASV prezidenta Obamas un kandidātes Klintones kļūdas un vājās puses. Viņš uzsver, ka «mums ir divi ļoti zema līmeņa kandidāti», un piebilst – viņaprāt, Hilarija tomēr uzvarēs.
Vai pats balsos par Trampu? «Es nevienam vairs neteikšu,» atbild Kukainis. Viņš saprot – kā PBLA vadītājam viņam nevajadzēja par šo jautājumu izteikties. Amerika ir pietiekami spēcīga, tā pārdzīvos un izpildīs solījumus, vienalga kuru no kandidātiem ievēlēs. Turklāt, lai gan viņš ļoti neieredz Hilariju, Kukainis arī piebilst, ka viņa «noteikti būs stingrāka ārpolitikā nekā Tramps». Savukārt PBLA jābūt gatavai sadarboties ar jebkuru, ko ievēlēs – gan Amerikā, gan Latvijā.
Ēdienkarte
Šķeltu zirņu zupa
Olu nūdeles ar vistu
Alus
Ūdens
Melna kafija
Neskaidrie skaitļi
Medijiem patīk ziņot par aptauju rezultātiem, taču reitingi jāvērtē ļoti piesardzīgi
Iemīlējies tīnis var stundām pārcilāt savas dievināšanas objekta sīkāko acu skatienu vai balss intonāciju, mēģinot saprast, vai viņu gaida svētlaime vai izmisums. Laika reģi pēta skudru tekalēšanu un putnu spārnu vēdas, lai izdibinātu, cik barga būs ziema.
Tāpat arī politiķi un to vērotāji cenšas izdibināt nākotni no neskaidrām, dažādi tulkojamām zīmēm.
Tās saucas «sabiedriskās domas aptaujas», kuru interpretācija ir gandrīz tikpat smalka un sarežģīta padarīšana kā atbildes atrašana uz jautājumu – mīl vai nemīl?
Tas var šķist pārsteidzoši, jo rezultātu izteikšana ar precizitāti līdz procenta desmitdaļai šiem reitingu skaitļiem piešķir zinātnisku auru. Kā var neiedvest bijību apgalvojums, ka 16,4% vēlētāju atbalsta partiju X?
Taču aptauju rezultāti nav termometra mērījumi, kas fiksē tādu objektīvu parādību kā, piemēram, gaisa temperatūru. Jebkuras aptaujas atklātais skaitlis patiesībā balstās virknē pieņēmumu, kuri neizbēgami ir daļēji subjektīvi un kuri var manāmi ietekmēt galarezultātu.
Mums varbūt šķiet, ka aptaujas veicējs vienkārši paprasa, teiksim, simtam nejauši sastaptu cilvēku, kuru partiju viņi atbalsta, un, ja no tiem 25 saka, ka Saskaņas centru, tad rezultāts rokā – 25% atbalsta SC.
Tomēr nav tik vienkārši. Ja gadās, ka no aptaujātā simta 55 ir vīrieši, tad sanāk, ka vīriešu viedoklim būtu neproporcionāli liels svars rezultāta noteikšanā, jo viņi faktiski veido tikai 46% no Latvijas iedzīvotāju skaita.
Jāsāk rezultātus matemātiski apstrādāt, lai koriģētu šo nobīdi. Kuras demogrāfiskās raksturīpašības būtu jāizmanto, lai pēc iespējas precīzi atspoguļotu iedzīvotāju kopumu? Vecums? Tautība? Dzīves vieta? Izglītība? To izlemj aptaujas veicējs, un izvēle var ietekmēt galarezultātus.
Aprēķins kļūst vēl sarežģītāks, ja ar aptaujām mēģina noteikt nākamo vēlēšanu rezultātus, jo tad vēl ir jāsaprot – kuri no atbildētājiem faktiski varētu iet balsot. Politiskā aptaujā tikai balsotāju viedoklis ir svarīgs, tomēr pašu aptaujāto teiktajam nevar uzticēties. Pirms 2014. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanām vairāk nekā 80% aptaujāto Latvijas faktiem apgalvoja, ka ies pie urnām, bet faktiski ieradās tikai nedaudz virs 30%. Tāpēc nav arī pārsteigums, ka šī nedēļu pirms vēlēšanām veiktā aptauja dažās pozīcijās radikāli atšķīrās no faktiskajiem rezultātiem. Politoloģes Ivetas Kažokas apkopotie dati rāda, ka Vienotībai aptauja solīja 14,6% vēlētāju atbalstu, bet faktiski tā saņēma 46,1%, un Nacionālajai apvienībai atšķirība bija 5,9% pret 14,2%.
Arī šīs nobīdes var censties pro-gnozēt un koriģēt, tomēr tas padara aptaujas it kā ar aptiekāra precizitāti nomērīto rezultātu par vēl grūtāk atšifrējamu aptaujāto cilvēku atbilžu un aptaujas veicēju pieņēmumu sajaukumu. Spilgtu piemēru šai parādībai nesen publicējis ASV laikraksts The New York Times. Laikraksts veica aptauju Floridas štatā par gaidāmajām prezidenta vēlēšanām un tad iedeva pilnīgi visus savāktos datus četrām respektētām sabiedriskās domas pētīšanas kompānijām, lai tās katra atsevišķi izrēķina atbalstu Klintonei un Trampam.
Katrai organizācijai bija savs rezultāts. Viena deva Hilarijai 4% pārsvaru, otra 3% pārsvaru, trešā 1% pārsvaru, bet ceturtā 1% pārsvaru deva Trampam. Tātad, izmantojot precīzi tos pašus datus, bez kādas apzinātas koriģēšanas vienam vai otram kandidātam par labu, rezultāti atšķīrās par pieciem procentpunktiem.
Izpratne, ka jebkuras aptaujas rezultātu būtiski ietekmē pat šķietami visneitrālākais veidotājs, liek citām acīm skatīties uz ziņu virsrakstiem par jebkuru atsevišķu aptauju. Viena paša skaitļa nozīmi ir grūti novērtēt, to var tikai mēģināt saprast kontekstā ar citām aptaujām un tendencēm.
Tāpēc pēdējos gados daudzviet, sevišķi ASV, aizvien populārākas kļūst aptauju analīzes. Daži, kā re-alclearpolitics, cenšas no daudzām pieejamajām aptaujām izrēķināt vidējo rezultātu, tādējādi izlīdzinot faktu, ka vienā un tajā pašā laikā veiktās aptaujās var būt gan 4% pārsvars Trampam, gan 6% pārsvars Klintonei. Citi, kā New York Times vai fivethirtyeight.com, sper soli tālāk un cenšas no aptauju rezultātiem izrēķināt katra kandidāta ievēlēšanas varbūtību. Viņi ņem vērā agrākās vēlēšanās novēroto korelāciju starp aptauju rezultātiem un balsojuma faktisko rezultātu, dod uzticamām aptaujām lielāku svaru un ar datoru starpniecību izspēlē tūkstošiem dažādu iespējamo balsojuma variantu.
Taču arī šajā gadījumā modeļa un tā nianšu ietekme uz rezultātu ir vērā ņemama. Komentāra rakstīšanas brīdī varbūtību, ka Hilarija kļūs par prezidenti, fivethirtyeight.com lēsa ap 72%, bet NYT ap 79%. Pirms kandidātu debatēm atšķirība bija vēl lielāka – 55% un 70%.
Turklāt neaizmirsīsim, ka pēdējos gados jau vairākkārt aptaujas ir būtiski atšķīrušās no balsojuma rezultāta. Tā tas bija gan Izraēlas, gan Lielbritānijas parlamenta vēlēšanās 2015. gadā, gan 2014. gada Skotijas neatkarības referendumā.
Ko tad darīt nervoziem politiķiem, pēc karstām ziņām kāriem žurnālistiem vai sabiedriski aktīviem pilsoņiem?
Atcerieties – katra aptauja ir kā slepeni mīlēta cilvēka garāmejošs smaids. Viens pats tas neko nenozīmē. Svarīga ir tendence.
Komentārs 140 zīmēs
Skolās aizliegs kritisko domāšanu. MK bīda likuma pantu, kas liek atlaist skolotāju par «nepareizas attieksmes» veidošanu «pret sevi, citiem, darbu, dabu, kultūru, sabiedrību un valsti».
Kučinskis pret Latvijas Banku. Premjerministrs atbalsta veselības aprūpes finansēšanu no valsts, nosauc LB izstrādāto apdrošināšanas sistēmu par «mazliet bīstamu».
Cietā Meja. Lielbritānijas valdības vadītāja sola iesniegt pieteikumu par izstāšanos no ES līdz martam un nepiekāpties imigrācijas jautājumā.
Bābeles balsojums
Referendums Ungārijā var liecināt par piekusumu no ksenofobiska populisma
Jaunā Rīgas teātra režisors Alvis Hermanis nesen televīzijā minēja, ka viņa meklētā «jaunā konservatīvisma» saknes Austrumeiropā varētu būt no 14. gadsimta mēra pandēmijas, kas iznīcināja pusi Eiropas rietumu daļas iedzīvotāju un lika palikušajiem prasīt pilsoniskas un politiskas tiesības. Tas novedis rietumeiropiešus pie mūsdienu liberālisma. Savukārt «melnās nāves» mazāk skartās Eiropas austrumu tautas nebija spiestas mainīt tradicionālo sabiedrības izkārtojumu un palikušas konservatīvākas.
Var jau būt, ka viss sācies vēl agrāk – ar Bābeles torņa būvēšanu, kas vienā valodā runājošo cilvēces ģimeni sašķēla daudzās nesaprotamās mēlēs vervelējošās ciltīs. Un, kazi, planētas iedzīvotāji tagad būtu vēl konservatīvāki, ja savulaik neandertālieši nebūtu padevušies Homo sapiens vai komēta nebūtu iznīcinājusi dinozaurus.
Hermaņa hipotēze gan neizskaidro, kāpēc tieši Lielā mēra liberalizētajās Itālijā, Spānijā un Vācijā pagājušā gadsimta pirmajā pusē izcēlās nežēlīgi konservatīvā fašisma un nacisma mēris, kura izraisītajā pasaules karā dzīvību zaudēja vismaz 60 miljonu cilvēku. Un kāpēc viduslaiku sērgas pasaudzētās tautas Eirāzijas kontinenta austrumu pusē nepaglābās no tikpat brutāli konservatīvas boļševiku diktatūras.
Brīnišķīgā mākslinieka Hermaņa intelektuālie meklējumi ir viens no vilnīšiem Eiropas pašreizējā šaubu un jautājumu jūrā. Un ir dabiski, ka visvilinošākās šķiet visvienkāršākās atbildes uz sarežģītiem jautājumiem. Diemžēl nākas prognozēt, ka vienkāršu atbilžu piedāvātāju un populistiska cinisma laiks politikā turpināsies. Taču ir arī cerīgas pazīmes, ka varbūt tomēr ne tik ilgi un nenovēršami, kā šiem viltus tradicionālistiem patiktu.
Jaunākais signāls par iespējamo piekusumu no ksenofobiska populisma ir pagājušās nedēļas nogalē Ungārijā notikušais referendums par it kā Eiropas Savienības obligātajām bēgļu kvotām. Premjerministra Viktora Orbana ierosinātā tautas nobalsošana izgāzās. 57% jeb gandrīz 5 miljoni no 8,3 miljoniem balsstiesīgo ungāru to vienkārši ignorēja, un referendums juridiski nav noticis, jo tajā nav piedalījusies vismaz puse no balsstiesīgajiem. Vēl 223 tūkstoši no balsojušajiem sekoja opozīcijas politiķu mudinājumam boikotēt pasākumu, metot urnās nederīgus biļetenus.
Orbans gan pasludināja uzvaru – 98% no derīgajiem biļeteniem bija pret «obligātajām kvotām». Un piesolīja attiecīgi grozīt valsts konstitūciju. Un pauda cerību, ka Ungārijas piemērs iedvesmošot līdzīgu «kultūras kontrrevolūcijas» referendumu vilni Eiropā.
Ungārijas sabiedrības vairākuma neatsaucīgumu var skaidrot ar referenduma jautājuma bezjēdzīgumu, jo pērn ierosinātā ideja par ES valstīm obligātām uzņemamo bēgļu kvotām šogad ir noņemta no apspriežamajiem krīzes risinājumiem. Tāpēc Orbana kritiķi dēvēja to par «Potjomkina referendumu», bet balsošanu tajā – par «stulbu atbildi uz stulbu jautājumu». Daļa opozīcijas pārmeta valdībai, ka tā sarīkojusi šo izrādi, lai novērstu sabiedrības uzmanību no tiešām svarīgiem jautājumiem, kuri būtu jāizlemj tautas nobalsošanā, piemēram, par valdības lēmumu neļaut veikaliem strādāt svētdienās.
Tomēr ir svarīgi, ka Orbanam neizdevās, kā bija cerējis, iegūt ticamu tautas atbalstu savai valdīšanai, un nu nākas ķerties pie tādām autoritāru valdnieku metodēm kā konstitūcijas pieskaņošana savām vajadzībām. Taču Ungārija nav diktatūra, un pārliecinošs vairākums valsts pilsoņu nebaidījās vienkārši ignorēt premjerministra vēlmes. Tā ir būtiska atšķirība no pirmskara Vācijas, kur plebiscīti bija svarīgi nacistu varas leģitimizēšanai – tāpat kā vēlēšanas Padomju Savienībā.
Tiesa, pārlieku optimismu par Eiropas spēju viegli izslimot radikālā populisma krīzi nevieš tendences arī citās ES valstīs, vai tās būtu austrumos vai rietumos. Pret imigrāciju kā visus ksenofobus vienojošo apdraudējumu ir gan nikni pretkrieviskā Polijas valdība, gan, tāpat kā Orbans, atklāti promaskaviskais Čehijas prezidents Milošs Zemans un Putina draudzenes Marinas Lepēnas atbalstītāji Francijā, Gērta Vildersa sekotāji Nīderlandē un antiimigrācijas partijas Vācijā. Taču varbūt vismaz referendumu indevi ungāri būs piebremzējuši.
Tautas nobalsošanas nav labs valsts pārvaldīšanas līdzeklis, kā to jūnijā iespaidīgi parādīja Brexit referendums Lielbritānijā. Balsojuma sekas britiem ir daudz nopietnākas nekā tagad ungāriem, taču abi referendumi ir uzskatāms piemērs tam, ka sarežģītas problēmas nevar risināt, liekot cilvēkiem atbildēt uz vienkāršu jautājumu.
Briti jau dienu pēc referenduma atklāja, ka Brexit nenozīmēs pat tikai lielāku finansējumu veselības aprūpei, kas bijis izstāšanās kampaņas rīkotāju skaļš solījums. Nu izrādās, ka tas, ko īsti nozīmēs izstāšanās no ES, nebūs ne par izstāšanos balsojušo, ne pat britu parlamenta ziņā. Premjerministre Terēze Meja nupat paziņojusi par milzīgām pilnvarām ministriem, kuri runās ar Eiropas Komisiju par izstāšanās nosacījumiem. Te nu bija «tautas griba»!
Ungārijā Orbana pretinieki piedāvāja, starp citu, sarīkot referendumu, kura jautājums būtu: «Vai jūs zināt, ka Sīrijā notiek karš?» Labs atgādinājums, ka ne jau viduslaiku mēris vai mītiska «Brisele» mūs vajā, bet gan reālu politiķu radītas problēmas, kuras nevar atrisināt ar tautas nobalsošanu.
Komentārs 140 zīmēs
Streļčenoka burvju triki. KNAB esot atradusies pirms divām nedēļām pazudusī operatīvās uzskaites lieta, kura turklāt neesot bijusi pazudusi.
Lēnāk uz priekšu. Starptautiskais Valūtas fonds samazinājis šā gada Latvijas IKP izaugsmes prognozi no 3,2 līdz 2,5%.
Bankrota karte. Četros mēnešos, kopš iespējams par 775 eiro iegādāties Rīgas domes Rīdzinieka karti, to nav iegādājies neviens.
Atbildība
Četri burti KNAB ņirb virsrakstos – te līdz ar slepeniem dokumentiem pazūd biroja priekšnieka darbspējas, te izmeklētāji izkrata Jūrmalas domi, kur korupcija nebeidz zaļot jebkurā politiskajā sezonā. Arī mēs šajā numurā KNAB vārdu lokām, bet ar tālredzīgāku skatu – iepazīstinot ar kandidātiem, kuri pieteikušies vadīt biroju nākamos piecus gadus. Publiski zināmi trīs Streļčenoka konkurenti. Atbildība liela. Vētīšanu nav gudri atlikt uz pēdējo brīdi, jo KNAB konkurss nekādi nevar beigties ar tik veiksmīgu pēdējā brīža piedāvājumu kā nupat šonedēļ Igaunijas prezidenta vēlēšanas.
Par atbildību atgādina arī mūsu šā numura varone Inga Gaile. Nespēja atklāti runāt par sāpīgiem jautājumiem kā tautas, tā personīgajā vēsturē savaņģo cilvēkus. Brīvība prasa piepūli. Vienalga, vai tas ir neērts jautājums dzīvesbiedram, politisks protests ielās vai personiska apņemšanās – nemeklēt elkus, kas pateiks priekšā, kā dzīvot.
Radars pasaulē
Eiropas Savienības dalībvalstis ir pieņēmušas Bosnijas un Hercegovinas pieteikumu dalībai līdzšinējā 28 valstu blokā. Tagad priekšā ilgstošs Bosnijas un Hercegovinas ekonomiskā un politiskā stāvokļa vērtējums. Pēc Dienvidslāvijas sabrukuma valstī faktiski izveidotas divas autonomas zonas. Vienu apdzīvo bosnieši un horvāti, otru – serbi, kuri grasās rīkot referendumu par atdalīšanos.
Trīs ceturtdaļas britu kompāniju vadītāju pēc referenduma par Lielbritānijas izstāšanos no ES apsver iespēju pārcelt uzņēmuma darbību uz citu valsti, liecina auditorkompānijas KPMG veiktās aptaujas dati.
Pastāv risks, ka ES varētu atcelt ekonomiskās sankcijas pret Krieviju, ar šādu brīdinājumu Ukrainai klajā nācis ASV viceprezidents Džo Baidens. Viņš norādījis, ka Ukrainai jāturpina sāktās reformas, lai nedotu ES dalībvalstīm ieganstu sankciju atcelšanai.
22. septembrī starptautiskajā gaisa telpā netālu no Islandes divi Krievijas bumbvedēji Tu-22M redzēti palidojam zem Islandes lidmašīnas, kas bija ceļā uz Zviedriju. Tā kā retranslatori bijuši izslēgti, civilie radari bumbvedējus nav pamanījuši. Bumbvedēji pēc tam pamanīti pie Spānijas un tikai tad devušies uz Krieviju.
Igaunijas elektoru kolēģijai Tallinā arī otrajā balsošanas kārtā nav izdevies ievēlēt jauno valsts prezidentu, līdz ar to 3. oktobrī notiks prezidenta ārkārtas vēlēšanas parlamentā. Bijušais eirokomisārs Sīms Kallass ar 138 balsīm pārspējis sāncensi – bijušo tieslietu kancleru Allaru Jeksu, kurš saņēmis 134 balsis, taču ievēlēšanai bija vajadzīgs vismaz 168 kolēģijas locekļu atbalsts. Abi pretendenti paziņojuši, ka vairs nekandidēs uz amatu.
Vienošanos par ES un ASV brīvās tirdzniecības līgumu neizdosies panākt līdz pašreizējā ASV prezidenta Baraka Obamas administrācijas termiņa beigām, paziņojusi ES prezidējošā valsts Slovākija. «Par to, kad mēs varēsim atsākt sarunas, ir pārāk agri izteikt pieņēmumus, līdz mēs zināsim, kāda būs jaunā administrācija,» sacījusi ES tirdzniecības komisāre Sesīlija Malmstrema.
ASV bāzētā interneta pārlūka kompānija Yahoo atklājusi, ka plašā kiberuzbrukumā tās tīklam 2014. gadā hakeri ieguvuši datus par vismaz 500 miljoniem lietotāju. Kompānijas pārstāvji uzskata, ka tas varētu būt bijis valsts atbalstīts kiberuzbrukums, nenosaucot, kādu valsti tur aizdomās.
Radars Latvijā
Nedēļas notikumi Latvijā
Valsts prezidents Raimonds Vējonis kopā ar sievu Ivetu pozējis latviešu dizaineres Annas Osmuškinas zīmola tērpos. Fotogrāfijas redzamas Osmuškinas modes nama Facebook lapā. Prezidents to esot darījis, lai popularizētu Latviju. KNAB par notikušo pieprasījis papildu informāciju un lems, vai nepieciešams uzsākt pārbaudes par interešu konfliktu.
Pēdējos desmit gados skolēnu skaits Latvijā kopumā sarucis par 23%, savukārt pedagogu skaits joprojām turpina pieaugt, izpētījusi Izglītības un zinātnes ministrija. Lielākais skolēnu skaita kritums reģistrēts Vecpiebalgas, Rundāles un Raunas novadā, savukārt lielākais izglītojamo skaita pieaugums fiksēts Mārupes novadā.
Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (OECD) norādījusi, ka Latvijā ir par sešiem gadiem īsāks iedzīvotāju dzīves ilgums nekā vidēji organizācijas dalībvalstīs, turklāt gandrīz katrs septītais Latvijas iedzīvotājs nesaņem veselības aprūpes pakalpojumus. Par iemeslu tam esot pārāk augstas cenas, liels attālums līdz medicīnas iestādei vai pārāk ilgs gaidīšanas laiks līdz pakalpojuma saņemšanai.
Šogad pirmajā pusgadā strauji samazinājies ārvalstu tiešo investīciju apmērs Latvijā. Kopējais ārvalstu tiešo investīciju apmērs šogad sešos mēnešos bijis 11,52 miljoni eiro, savukārt pērn visa gada laikā – 37,08 miljoni.
Apcietinātā Krievijas Iekš-lietu ministrijas Ekonomiskās drošības un korupcijas apkarošanas galvenās pārvaldes priekšnieka vietnieka pulkveža Dmitrija Zaharčenko krāpnieciskajā daudzmiljonu shēmā nauda atmazgāta arī caur likvidācijas procesā esošo Trasta komercbanku. Dažādos laikos caur banku pārskaitīti 244 miljoni ASV dolāru un 5 miljoni eiro.
Portāla Pietiek īpašnieka Lato Lapsas brālis Endo vērsies policijā, apšaubot 2013. un 2014. gadā veiktus žurnāla Ir Nauda norēķinus par drukas, piegādes un citiem pakalpojumiem. Policijā šā iesnieguma pārbaudei 20. sep-
tembrī ierosināts kriminālprocess. Lai gan visi maksājumi veikti saskaņā ar rēķiniem, Lapsa izmanto apšaubāmā veidā iegūto kontroli pār SIA Žurnāls Ir Nauda, lai pieprasītu kriminālprocesa uzsākšanu. Savukārt paša žurnāla Ir Nauda iznākšanu šis process neietekmē – tā veidošanu, tāpat kā līdz šim, turpina Ir izdevējs Cits medijs, žurnāla licences un preču zīmes īpašnieks.
KNAB pazudis viens no aktīvas operatīvās uzskaites lietas sējumiem, kas satur valsts noslēpumu. Saeimas deputāts Aleksejs Loskutovs uzskata, ka birojā notikusi apzināta dokumentu nolaupīšana ar nolūku diskreditēt biroja vadītāju Jaroslavu Streļčenoku. Plašāku informāciju par notikušo KNAB nesniedz, jo Streļčenokam ir spēkā darbnespējas lapa plānotas operācijas dēļ.
Latvija virzīs Lailas Pakal-niņas spēlfilmu Ausma ASV Kinoakadēmijas balvas Oskars nominācijai Labākā ārzemju filma, paziņojis Nacionālais kino centrs. Par izvirzīšanu Oskara balvai sacentās arī Renāra Vimbas spēlfilma Es esmu šeit, Dāvja Sīmaņa Pelnu sanatorija un Vitālija Manska dokumentālā filma Saules staros.
Divi latvieši piecos mēnešos airu laivā veiksmīgi šķērsojuši Atlantijas okeānu. Organizācijas Bored of Borders pārstāvji aizpeldējuši līdz Brazīlijas pilsētas Riodežaneiro krastam. Piedzīvojumu meklētāji cerēja 6000 kilometru garo ceļu mērot 90 dienās, lai nokļūtu uz olimpisko spēļu atklāšanas ceremoniju, tomēr ceļojums ievilcies.
