Žurnāla rubrika: Svarīgi

Dārgā dzīve

Posted on jūlijs 14, 2010 by - Tēma

Mūsdienu Latviju raksturo kāds fenomens – mēs esam viena no nabadzīgākajām Eiropas Savienības valstīm, taču cenas nevienai pašai veikalu precei nav Eiropas statistikas tabulu lejasgalā. Tas nozīmē, ka ar mūsu mazajām algām par ikdienas precēm maksājam krietni augstāku cenu nekā daudzi turīgie eiropieši. Visvairāk pārmaksājam par apģērbu un apaviem.
Nelāgo fenomenu ir radījuši daži tīri ekonomiski apsvērumi, taču ir arī dīvainības

Agnesi uz sīko rūpalu pamudināja cenas britu veikalos. Bērnu krekliņi tur maksā cenu, par kādu Latvijā tos var dabūt tikai lietoto apģērbu veikalā. 80 santīmu Lielbritānijā pret minimums divarpus latiem Latvijā. Bērni aug ātri, un pārmaksāt par viņu drēbītēm nevienam negribas. Agnese britu interneta veikalā sapirka kaudzi drēbju, Lielbritānijā dzīvojošais brālis tās lika lielās somās, ar lidmašīnu veda šurp, un Agnese pārdeva tālāk. Ar visām transporta izmaksām un nelielu komisiju šīs drēbes Latvijā tomēr bija izdevīgs pirkums. «Bērnu sēdeklītis, kas Latvijā maksā 175 latus, ar visu transportēšanu man izmaksāja 80 latu,» citu piemēru min Agnese. Viņa zina stāstīt, ka ir cilvēki, kas darbojas kā kurjeri, lētās mantas no Lielbritānijas vedot šurp ar busiņu.

Agnese preci nu vairs piegādā tikai «kaimiņiem un draugiem» – ne jau tāpēc, ka tā Latvijā būtu kļuvusi lētāka. Agnese ir sākusi strādāt algotu darbu, un drēbju rūpalam vairs neatliek laika.

Apskatījos cenas ASDA interneta veikalā, kur iepērkas Agnese. Bērniem domātā apģērbu sērija George piedāvā divus krekliņus par pusotru mārciņu (Ls 1,25), kleitiņu – par trīs mārciņām (Ls 2,50), trīs trikotāžas šortu pārus – par četrām mārciņām (Ls 3,30). Arī Eiropas oficiālā statistika liecina, ka Lielbritānijā apģērbs ir lēts – vislētākais ES. Briti par apģērbu maksā 83% no Eiropas Savienības vidējā līmeņa, latvieši – precīzi vidējo cenu. Lētākas nekā Latvijā drēbes ir arī Francijā, Īrijā un kaimiņos Lietuvā, savukārt Igaunijā – dārgākas. Visdārgāk apģērbs maksā Skandināvijas valstīs.

Ar apaviem ir vēl sliktāk – tie Latvijā pārsniedz ES vidējo cenu (108%), Igaunijā ir vēl dārgāki, Lietuvā – starp Baltijas valstīm lētākie.

Tajā pašā laikā iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju – rādītājs, kas raksturo valsts iedzīvotāju labklājību, – Latvijā ir tikai 57% no ES vidējā, tas ir zemākais rādītājs starp Baltijas valstīm un ceturtais zemākais ES. (Šeit minēta 2008.gada cenu statistika un attiecīgi arī IKP uz vienu iedzīvotāju. Pērn līdz ar krīzi šis rādītājs Latvijā strauji krities, bijis vairs tikai 49% no ES līmeņa un kļuvis par trešo zemāko ES, jo Polija aizsteigusies garām.)

Mazā tirgū maksā dārgi
 Visi kā viens – veikalnieki un ekonomisti – norāda, ka svarīgs preču dārdzības iemesls ir mazais tirgus. Tā dēļ preces Latvijā nekad nemaksās tik lēti kā lielā valstī ar līdzvērtīgiem ienākumiem. Ar retiem izņēmumiem teju viss apģērbs Latvijā tiek importēts, tirgotāji to iepērk salīdzinoši nelielā apjomā un nevar ražotājam nokaulēt tādu cenu, kādu varētu, piemēram, tas pats britu tirgotājs. Mazā tirgus dēļ arī tirdzniecības izmaksas (īre, darba algas, mārketings utt.) tiek sadalītas uz mazāku pircēju skaitu, kaut gan tās Latvijā pašlaik ir salīdzinoši zemas.

Turklāt daudzi populāri zīmoli, piemēram, Zara, Latvijā ir pārstāvēti nevis tieši, bet uz franšīzes pamata, kas «nozīmē vēl vienu muti, kas jābaro», saka vairāku Rīgas tirdzniecības centru apsaimniekotāja Linstow valdes loceklis Mārcis Budļevskis.
Tie ir objektīvie faktori, kas tirgotājam liek cenu palielināt. To pašu efektu, visticamāk, rada arī nepietiekamā konkurence, lai gan paši tirgotāji spurojas pretī apgalvojumam, ka konkurence Latvijas tirgū ir neliela. Datu, cik lielu tirgus daļu katrs apģērbu vai apavu tirgotājs aizņem, nav. Jau ilgāku laiku tirgū darbojas vairāki lieli spēlētāji, kuri piedāvā apģērbu vidusmēra patērētājam, – Apranga ar savu zīmolu un kā vairāku starptautisku zīmolu (Zara, Mango, Promod, Bershka, Pull and Bear u.c.) pārstāvis, Stockmann, kuram pieder arī Seppälä un Lindex zīmoli, poļu LPP ar zīmoliem Reserved, Cropptown un House, norvēģu Cubus un Dressmann. Šie zīmoli atrodami teju visos Rīgas tirdzniecības centros. Jaunākais tirgus spēlētājs ir vācu Peek&Cloppenburg, kurš parādījās līdz ar tirdzniecības centra Riga Plaza atvēršanu. Jauniešu apģērbiem konkurence ir lielāka, bet vecākiem cilvēkiem – pavisam vāja. Līdzīgi vāja konkurence ir sporta precēm.

Tādu Rietumeiropā lētu un populāru zīmolu kā H&M un C&A, kuru tirgotās drēbes, šķiet, būtu kā radītas Latvijas tirgum ar zemajiem ienākumiem, šeit nav. Gan Linstow pārstāvis Mārcis Budļevskis, gan Riga Plaza vadītāja Iveta Priedīte apgalvo, ka ir mēģinājuši abus lētos zīmolus uz Latviju atvilināt, taču nesekmīgi. Abi spriež, ka Latvijas tirgus H&M un C&A nav pietiekami pievilcīgs mazā apjoma un cilvēku zemās pirktspējas dēļ. Kā norāda Priedīte, zemās cenas šie veikali nodrošina, pārdodot preces lielos apjomos, un īstenot šo konceptu Latvijā tiem būtu problēmas. Turklāt «lielajiem» zīmoliem visa pasaule ir viens tirgus, un, kad tiem jāizvēlas starp Latviju ar 2,3 miljoniem iedzīvotāju un, piemēram, Indiju, kur iedzīvotāju skaits pārsniedz miljardu, priekšroka tiek dota lielajam tirgum.

Budļevskis min, ka zīmoli, kas nāk no lielajām valstīm, mazos tirgus nesaprot un neaptver, kā tajos var pelnīt. Tāpēc ticamākais ienākšanas veids tiem ir franšīze. Piemēram, Marks&Spencer Latvijā ienācis un savu vienīgo veikalu atvēris caur citas Austrumeiropas valsts pārstāvniecību.

Vaicāju, vai ārvalstu kompānijas uz Baltijas valstīm neskatās kā uz vienu tirgu. «Nav tādas valsts – Baltija, ir trīs atsevišķas valstis,» atbild Budļevskis. Nodokļi un grāmatvedības prasības katrai savas, turklāt Latvijā ir divu valodu vide, kas sadārdzina, piemēram, mārketinga izmaksas. Kad Linstow atvēris tirdzniecības centru Tallinā, tas cerējis, ka līdzi aizies viņu nomnieki – latviešu uzņēmumi vai norvēģu Cubus un Dressmann, taču tas nav noticis. «Tirdzniecība ir lokāls bizness, ir jāzina vietējā specifika. Arī pircēju gaume atšķiras,» konstatē Budļevskis.

Attur krīze
 Viņš uzsver, ka kopš 2003.gada zīmolu piedāvājums tomēr ir krietni paplašinājies un, lai arī tas atpaliek no Londonas vai Parīzes, ar mazākām Eiropas galvaspilsētām ir salīdzināms. Piemēram, Zara veikali Oslo atvērti vēlāk nekā Rīgā. Latvija ir guvusi labumu arī no atrašanās starp Igauniju un Lietuvu. Piemēram, somu uzņēmumi tuvo saišu dēļ vispirms ienākuši Igaunijas tirgū, un daļa tālāk izpletusies Latvijā. Savukārt Peek&Cloppenburg ir veikali Latvijā un Lietuvā, bet nav Igaunijā.

Tirgotāji spriež – ja ne dziļā krīze, zīmolu klāsts būtu vēl plašāks. Pašlaik ārvalstu uzņēmumi nogaida. Priedīte uzskata, ka tos attur sliktā Latvijas reputācija, ko pabojājuši ne vien zemie kredītreitingi, bet arī daži darboņi, kas pagātnē nav izpildījuši savas saistības. Kāds liels, Latvijā nepārstāvēts britu tirgotājs uz sadarbības piedāvājumiem no Latvijas joprojām skatoties greizi, jo to piekrāpis potenciālais franšīzes ņēmējs – kolekcija jau bijusi pasūtīta, bet palikusi neizņemta. Korupciju vai administratīvos šķēršļus nozares pārstāvji ierobežotajā konkurencē gan nevaino – uz šo ekonomikas daļu tiem ir maza ietekme.

Budļevskis atceras, ka H&M pirms dažiem gadiem esot sacījis, ka šajā tirgū neienāks, kamēr nebūs ieviests eiro. «Vai tas ir īstais apsvērums, nezinu,» atzīst Budļevskis. Gatavojot šo rakstu, centos no paša Zviedrijā bāzētā tirgotāja H&M izdibināt par tā nolūkiem Baltijas valstīs. Uz vairākiem e-pastā nosūtītajiem jautājumiem saņēmu lakonisku atbildi: «Latvija H&M ir viens no daudziem interesantajiem tirgiem, bet pašlaik nav konkrētu plānu, vai un kad mēs tur atvērsim veikalus.»

Latvijā var nopirkt lētu un nekvalitatīvu apģērbu, bet pietrūkst «kvalitatīva piedāvājuma par pamatotu cenu», tirgus situāciju raksturo mazumtirdzniecības konsultāciju firmas Tosun Consulting šefs Zulfukars Tosuns. Viens no iemesliem, pēc viņa domām, ir nelielā vidusšķira. «Jums ir liels maksātnespējīgo iedzīvotāju slānis un daudz bagātnieku, bet vidusslānis ir plāns,» saka Tosuns. Lai cik paradoksāli tas izklausītos, tas nozīmē, ka labām un lētām precēm vienkārši nav pieprasījuma. Vēl neglaimojošāk skan viņa novērojums, ka klientu apkalpošanas līmenis Latvijas veikalos ir zems. Kā stāsta Tosuns, plaši izplatīts ir uzskats, ka klients ir karalis, viņš savā praktiskajā darbībā nonācis pie slēdziena, ka klients ir partneris, bet Latvijā daudzviet pret klientu izturas kā pret vergu, mazliet pārspīlētu salīdzinājumu izmanto konsultants. Lai vai kā, nonākam pie pavisam nepievilcīga kopsavilkuma: veikalos mums ir ne vien maza izvēle un augstas cenas, pret mums vēl arī slikti izturas.

Pelēkā zona
 Tosuna stāstītais sasaucas ar Konkurences padomes vadītājas Ievas Jaunzemes vērojumiem. Viņa uzskata, ka Latvijas tirgū ir daudz fenomenu, kurus radījusi sabiedrības noslāņošanās un pelēkā ekonomika. Salīdzinoši augstās cenas ar zemajiem oficiālās statistikas ienākumiem nebūtu iespējamas, ja ievērojamai daļai iedzīvotāju nebūtu nelegālo ienākumu. Šī sabiedrības daļa bija ļoti maksātspējīga treknajos gados un ir maksātspējīga joprojām, uzturot pieprasījumu un augstu cenu līmeni. Tajā pašā laikā ir «liela cilvēku daļa, kas nepārmaksā, jo viņiem vienkārši nav par ko pārmaksāt – viņi iepērkas tirgos un lietoto preču veikalos», stāsta Jaunzeme.

Cik daudzi cilvēku iepērkas zīmolu veikalos un tirdzniecības centros, precīzu datu nav. Budļevskis atminas pētījumu, ka 30% naudas tiek iztērēta tirdzniecības centros. Tirgotāji oponē, ka veikalu cenas ir augstākas nekā tirgos – daudziem, jo sevišķi vecākiem cilvēkiem, esot stereotipisks uzskats, ka viss, kas ir veikalos, ir dārgs. Priedīte norāda – salīdzinot ar Eiropu, patērētājs Latvijā ir jauns, un viņam jāmācās. Daudzus zīmolus cilvēki vienkārši nepazīst.

Ja salīdzinoši augsto cenu dēļ veikalos iepērkas neliela sabiedrības daļa, tad rodas jautājums, kāpēc tirgotāji nav ar mieru uzcenojumu samazināt, lai pircēju loku un tātad arī sava biznesa apjomu paplašinātu. Industrijas pārstāvjiem pārliecinošas atbildes nav, tikai minējumi. Budļevskis spriež – varbūt tirgotāji baidās, ka šis efekts nenostrādās un cena noslīdēs zem pašizmaksas. Tirgotāju asociācijas vadītājs Henriks Danusēvičs saka – uzņēmumu ekonomiskā situācija ir pārāk saspringta, viņi to nevar atļauties. Tiem, kas pārstāvēti tirdzniecības centros, ir jāpiedalās to mārketinga izmaksu segšanā, īres maksas, lai arī krīzes dēļ kritušās, tomēr zemu nav noslīdējušas, jo tirdzniecības centri ir salīdzinoši jauni un tiem jāatpelna būvniecības izmaksas.

Savu pozitīvo iespaidu krīze tomēr ir atstājusi – pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem, pērn apģērbu un apavu cenas kritās par 8,2% un šogad tendence turpinās.

Augstās cenas liek arī uzdot jautājumu, vai tās neuztur nelegālas tirgotāju vienošanās. Apģērbu tirgus specifiski nav pārbaudīts. Skarbas pārdomas šajā ziņā ir Vieglās rūpniecības uzņēmumu asociācijas vadītājam Guntim Strazdam. «Būdams ražotājs, es nekad nesapratīšu, kāpēc man ražošanas pašizmaksa no šķiedras līdz gatavam apģērba gabalam, ieskaitot izejvielu, darba algas, enerģijas izmaksas, ir viens lats, bet viņiem pašizmaksa, lai šo pašu preci tikai atvestu un pārdotu, ir divi trīs lati. Lai cik mazs mums tirgus, es to nekad nesapratīšu,» brīnās Strazds. Ja tirgotāju pašizmaksa tomēr ir tik augsta, tad varbūt viņiem ir par daudz veikalu, kas jāuztur, prāto Strazds.

Viņš uzskata, ka tirgū noteikti ir konkurences problēma. Karteli pierādīt diez vai varēšot, un klasiskajā izpratnē tā varētu arī nebūt – visos tirdzniecības centros ir teju tie paši zīmoli, un viņiem pietiek apskatīties, ko kaimiņš dara, un pielāgot savu cenu. «Ārzemēs veikalos redzu, ka uzvalka cena svārstās no 70 līdz 700 latiem. Latvijā visi uzvalki maksā ap 120 latiem. Kāds te tirgus?» Strazds ir retorisks.

Gatavojot šo rakstu, uzrunāju virkni pašu apģērbu un apavu tirgotāju. Vai nu temats nebija patīkams, vai prāts aizņemts ar vasaras atvaļinājumiem, neviens no viņiem pretēji solījumiem sarunai neatsaucās un neatsūtīja atbildes arī uz rakstiski uzdotajiem jautājumiem.

Milzīgs uzcenojums
 Pirms pāris nedēļām viļņošanos izraisīja Konkurences padomes atzinums, ka dažām precēm – trikotāžas izstrādājumiem, kosmētikai un sadzīves ķīmijai – ir 200% un pat 1000% uzcenojums. Konkurences uzraugi pētīja lētā gala preces – zeķbikses, krēmus, lūpu krāsas, veļas pulverus, ko pārdod lielveikalos un specializētajos veikalos. Par kuriem zīmoliem un veikaliem ir runa, netiek atklāts, jo to uzskata par komercinformāciju. Konkurences padomes atklājumi tirgotājos radīja publisku izbrīnu – visi noliedza, ka šādi uzcenojumi būtu viņu veikalos. Taču nozares pārstāvji nenoliedz, ka vislielākais uzcenojums ir tieši lētā segmenta precēm – Ķīnas izstrādājumiem. 1000% uzcenojums bijis kādai vienkāršai lūpu krāsai.

Konkurences padome karteli neatklāja. «Kāpēc dibināt karteli, ja uzcenojums ir tik liels?» Jaunzeme tāda pastāvēšanai neredz jēgu. Karteli ir jēga veidot tad, ja tirgus ir piesātināts, bez paplašināšanās iespējām. Uz Latviju tas neattiecas. Pētītajām precēm dažādos veikalos uzcenojums arī atšķīries 40% robežās. Uzraugi augsto uzcenojumu skaidro ar nelielo konkurenci, jo sevišķi vairumtirdzniecības līmenī, kā arī pelēkās ekonomikas uzturēto salīdzinoši lielo pieprasījumu. «Kamēr VID nepiespiedīs visus maksāt nodokļus, tikmēr tirgus izkropļojumi būs,» secina Jaunzeme.

Grūti iedomāties citu izskaidrojumu kosmētikas un parfimērijas augstajām cenām Latvijā, kā vien nelegālās ekonomikas pieprasījumu. Nevienam caurmēra iedzīvotājam, kurš reiz pabijis Rietumeiropas veikalos, pirkt starptautisko zīmolu smaržas vai krēmus Latvijā vienkārši neceļas roka.

No pēdējā Eiropas ceļojuma atgriezos ar radu ģimenes pasūtītām smaržām. Intereses pēc tagad aizgāju uz veikalu salīdzināt ar šejienes cenām. D&G Rose in one viņai Sicīlijas salas Palermo lidostā maksāja 54 latus, Douglas veikalā Rīgā – 68 latus; Versace viņam Palermo maksāja 42,50 latus, Rīgā – 55 latus. Tātad cenu starpība uz smaržu pudelīti ir 12,5-14 lati. Kolonnas akcionāre Ieva Plaude-Rēlingere medijos izteikusies, ka uzcenojums Latvijas veikalos kosmētikai esot zemāks nekā vidēji ES. Augstās cenas viņa skaidro ar lielajām fiksētajām izmaksām, piemēram, mārketinga izmaksas 40 miljonu patērētāju tirgū ir zemākas nekā Latvijā. Taču fakts arī tas, ka Kolonnai un tai daļēji piederošajam Douglas veikalu tīklam šajā nišā Latvijā faktiski nav konkurences.

Salīdzinoši augstās cenas Konkurences padomes vadītāja Jaunzeme skaidro arī ar dažām iesīkstējušām tradīcijām. Lielveikalu ķēdēm rentabilitāte gan nav augsta, taču ir virkne veikalnieku, kuriem peļņas norma ir 300%. Jo sevišķi tas bijis raksturīgs treknajos gados, kad ātri vajadzējis nopelnīt lielu naudu. Tajā pašā laikā tirgotāji kūtri piedāvā inovatīvus tirdzniecības modeļus, piemēram, Latvijā nav tā dēvēto ekonomisko paku jeb piedāvājuma dažādas sadzīves preces pirkt vairumā. «Vieglāk ir no esošajiem klientiem piecas ādas noplēst,» rezumē Jaunzeme.

Eurostat dati liecina, ka, salīdzinot ar ienākumiem Latvijā, dārgi maksājam arī par elektronikas precēm un sadzīves tehniku – attiecīgi 99% un 96% no ES vidējā līmeņa. Lietuvā un Igaunijā cenas grozās aptuveni tajā pašā līmenī, bet viszemākās atkal ir Lielbritānijā (attiecīgi 86% un 84%). (Eurostat ziņojumā norādīts, ka Lielbritānijas cenu līmeni pētījuma periodā 2008.gadā labvēlīgi ietekmējis mārciņas kurss.)

Tirgotāji cenu atbilstību ES vidējam rādītājam uzskata kā pašu par sevi saprotamu. Euronics Baltic veikalu tīkla izpilddirektors Martins Pedai norāda, ka tās atšķiras galvenokārt nodokļu un valūtas kursa dēļ. Euronics grupā neesot centralizētas cenu politikas – to attiecīgo valstu filiāles nosaka atkarībā no vietējā konkurences līmeņa. Konkurenci Latvijas tirgū viņš uzskata par spēcīgu – nākas sacensties ar diviem citiem veikalu tīkliem RD un Elkor, kā arī virkni nelielu tirgotāju un interneta veikaliem.
To, cik liela loma cenu noteikšanā ir konkurencei, atklāj arī ES pētījums. Tajā norādīts, ka vienas valsts robežās tā paša tirgotāja cenas var atšķirties atkarībā no konkurences konkrētajā pilsētā. ES secinājusi, ka starpnacionālā līmenī cenas, protams, ietekmē arī atšķirīgais PVN un valūtas kurss, taču savu lomu spēlē arī valstu likumi un noteikumi, komercprakse un «teritoriālie piegādes ierobežojumi».

Pārtikas tirgus ir godīgāks
 Patīkamāka aina ir pārtikas veikalos. Pārtikas un bezalkoholisko dzērienu cenas Latvijā ir jūtami zemākas par ES vidējām – 85% līmenī. Tas izskaidrojams ar diviem svarīgiem faktoriem. Pirmkārt, pārtiku lielākoties ražo tepat Latvijā, un «daudzas ražošanas procesa pozīcijas (piemēram, darba alga) pie mums izmaksā lētāk kā vidēji ES», komentē Rimi Latvia valdes priekšsēdētājs Valdis Turlais. Arī tirgotāju uzcenojumi ir zemāki nekā Eiropā, apgalvo Rimi vadītājs.

Otrkārt, pārtiku pērk visi, tātad tirdzniecības izmaksas tiek sadalītas uz lielāku sabiedrības daļu.

Domīgu rievu pierē nākas ievilkt vienīgi tad, kad pārtikas cenas Latvijā salīdzina ar cenām Lietuvā un Igaunijā, jo abās kaimiņvalstīs pērn cenas bijušas vēl zemākas – attiecīgi 74% un 80% līmenī. Interesanti, ka vēl pirms gada Igaunijā pārtika bija dārgāka nekā Latvijā. Krīzes iespaidā pārtikas cenas ir kritušās (Latvijā pērn par 6,3%), tomēr ne tik ļoti kā kaimiņos.

Tirgus vērotājiem un dalībniekiem arī šai patērētājiem neizdevīgajai parādībai ir savs skaidrojums. Lauksaimniecības tirgus veicināšanas centra direktore Ingūna Gulbe norāda, ka Igaunijā un Lietuvā pārtikas pārstrādes sektors ir efektīvāks – tajā darbojas lielāki un spēcīgāki uzņēmumi, kuri spēj saražot lētāk. «Latvijā raksturīgi daudzi mazi ražotāji, ar kuriem mēs lepojamies, bet kas no izmaksu efektivitātes viedokļa nav labākais risinājums,» saka Turlais. Lietuvā savu iespaidu atstāj arī atrašanās blakus lielam un lētam tirgum Polijai.

Interesanta aina paveras, salīdzinot dažu produktu cenas (skat. tabulu). Latvijā ir pārliecinoši dārgāks cukurs ne tikai Baltijas valstīs, bet Eiropas mērogā. Kaut arī vietējās fabrikas aizvēra, uzskatot, ka tajās ražotais cukurs nav konkurētspējīgs, atteikšanās no subsidētās nozares mūs ar lētu importa cukuru nav nodrošinājusi. Tik dārgi kā Rīgā cukurs vēl maksā tikai Stokholmā. Latvija izceļas arī ar dārgiem spageti, toties pie mums ir apskaužami lēta liellopa gaļa.

ES ziņojumā par mazumtirdzniecības cenām dalībvalstīs secināts, ka to atšķirības palīdzētu izlīdzināt patērētāju labāka informētība par piedāvājumiem blakuspilsētās un ārvalstīs. Tas ir padoms, ko smelties Latvijas pircējam. Cenas tirgotāju vietā izmainīt nevar. Taču tā vietā, lai bezspēcīgi uzklausītu faktorus, kas uztur nesatricināmi augstu cenu līmeni, varbūt vienreiz beigt pārmaksāt un nepirkt to, kas tik dārgi vienkārši nemaksā?

Dedzinām naudu

Posted on jūlijs 14, 2010 by - Analīze

Gāzes tarifu kāpums jūlijā sāpīgi atgādina, ka šis kurināmais pie mums ir dārgākais Baltijā, turklāt tā īpatsvars Latvijas enerģijas resursu bilancē ir bīstami liels – gandrīz trešā daļa

Bīstamība slēpjas ne vien ekonomiskajā atkarībā no Krievijas, bet arī apstāklī, ka pasaulē gāzes kļūst arvien mazāk un tā sadārdzinās. Eksperti aicina rīkoties – nekavējoties izveidot sistēmu, kas mudinātu pašvaldības pāriet uz atjaunojamajiem energoresursiem, pārkārtojot katlumājas uz apkuri ar biomasu.

Gadsimtā nokurina pusi naftas
Brīdī, kad uz zemes parādījās pirmie cilvēki, tās dzīlēs bija aptuveni 2,2 triljoni barelu naftas. Simt gadu laikā, kopš nafta ir kļuvusi par mūsu ekonomikas pamatu, jau iztērēta aptuveni puse no visiem krājumiem, un mēs turpinām izlietot ap 30 miljardiem barelu gadā. Zinātnieki lēš, ka 2040.gadā tiks sasniegts «absolūtais naftas maksimums», kad naftas sagāde prasīs vairāk enerģijas, nekā nafta dos.

Ar gāzi ir līdzīgi. Pašlaik zemeslodes dzīlēs ir ap 170 triljoniem kubikmetru šā fosilā kurināmā. Nav neizsmeļami, ja ES vien iztērē ap 550 miljardiem kubikmetru gadā. Aplēses par resursu apjomiem gan nav drošticamas. Piemēram, New Scientist 2003.gadā publicēja Upsalas Universitātes pētījumu, kura vērtējumā fosilo kurināmo krājumi pasaulē ir par 80% mazāki, nekā pieņemts uzskatīt.

Kā rodas gāzes cena?
Dabasgāzes cena ir saistīta ar naftas produktu cenu, jo lielie industriālie patērētāji parasti var savstarpēji aizvietot abus resursus. Latvijā, tāpat kā lielākajā daļā Eiropas, dabasgāzes iepirkuma cenu rēķina atbilstoši iepriekšējo deviņu mēnešu mazuta un dīzeļdegvielas cenai. Taču, ņemot vērā, ka norēķini ar Gazprom tiek veikti dolāros, cenu būtiski ietekmē valūtas svārstības (jo vērtīgāks dolārs pret eiro, jo augstāka iepirkuma cena). Pašlaik dabasgāzes iepirkuma cena ir 180 latu par 1000 m3.

Gāzes tarifā, ko maksā patērētājs, iepirkuma cena veido ap 80%. Pārējais – pārvades, uzglabāšanas, sadales un realizācijas izmaksas. Līdz ar to gāzes cenu nesamazina arī Latvijas lielā priekšrocība – Inčukalna dabasgāzes krātuve, jo uzglabāšanas izmaksas ir iekļautas tarifos. Līgums starp krātuves īpašnieci Latvijas valsti un Latvijas gāzi ir slepens, to nevar publiski izvērtēt.

Par gāzi ir jāmaksā 10% PVN un no jūlija arī akcīzes nodoklis – 2 santīmus par kubikmetru maksā mājsaimniecības un citi mazie lietotāji (taču nemaksā elektrības ražotājs Latvenergo).

Pašlaik Latvijā ir astoņas tarifu grupas atkarībā no gāzes patēriņa. Mājsaimniecības, kas lieto gāzi plītīm (līdz 500 m3 gadā) un apkurei (līdz 25 000 m3 gadā) ir lielākās patērētāju grupas, kaut arī izmanto tikai 7% no visas gāzes, toties maksā par to visdārgāk – plītīm tarifs ir 0,52 lati par kubikmetru, apkurei – 0,32 lati. Uzņēmumi, kas gadā patērē virs 100 miljoniem kubikmetru gāzes (Latvenergo, Liepājas metalurgs), maksā vismazāk – kopš jūlija 0,22 latus par kubikmetru.

Dziļi iedurtā gāzes adata
Būtiskāks par cenu ir dabasgāzes īpatsvars mūsu energoresursu bilancē – ap 30%, lielāko daļu lieto elektroenerģijas ražošanā.
Gāzes patēriņš sasniedza visaugstāko līmeni 2007.gadā un kopš tā laika sarucis, it īpaši pērn (to skaidro ar ēku siltināšanas pasākumiem). Latvijā gāzes patēriņš ir salīdzināms ar Igauniju un Zviedriju, kur izmanto ap miljardu kubikmetru gadā. Eiropā lielākais patēriņš ir Lielbritānijā – ap 110 miljardiem m3 gadā.

Ekspertu viedokļi
Ivars Bekmanis, siltumenerģētiķis
Elektrības ražošanai lielās stacijās nekā labāka par gāzi pašlaik pasaulē nav, jo lietderības koeficients ir ap 80%. Lielākā nelaime, ka gāzes krāns atrodas Krievijā – to jebkurā brīdi var aizgriezt. Tāpēc nepieciešama alternatīva. Nedomāju, ka tā ir pāreja uz Rīgas TEC darbināšanu ar šķeldu vai biomasu, jo tad ik pēc trim minūtēm Rīgā jāieved viena lielā kravas mašīna ar šķeldu (ja granulas, tad ik pēc deviņām minūtēm). Esmu par ogļu stacijas būvniecību. Cita lieta, ka visās nelielajās pilsētās gan ar laiku vajadzētu pāriet uz šķeldu vai biomasu. Tikai jāatceras zviedru pieredze – šķeldu nav izdevīgi vest tālāk par 100 kilometriem no ieguves vietas, mēs reizēm vedam arī 200.

Dagnija Blumberga, RTU profesore
Lielais dabasgāzes imports no Krievijas bremzē vietējā kurināmā izmantošanu. Tā vietā, lai attīstītu enerģētiskās koksnes vai augu pārstrādi, kas stimulētu tautsaimniecību, mēs sadedzinām naudu. Pašlaik ir divi scenāriji. Pirmais – neko nedarīt, jo tas ir izdevīgi dažiem oligarhiem un gāzes importētājiem. Turpinām maksāt un riskējam kļūt ne tikai enerģētiski, bet arī politiski atkarīgi no Krievijas. Otrs – nekavējoties izveidojam sistēmu, kas stimulē pašvaldības pāriet uz atjaunojamajiem energoresursiem. Beidzam runāt un ķeramies pie darba – audzējam enerģētiskos kārklus, ātraudzīgās apses, dedzinām koksni, salmus, iztīrām grāvjus un aizaugušos laukus, jo mums netrūkst, ko dedzināt.

Edgars Vīgants,Latvijas Siltumuzņēmumu asociācijas prezidents
Kāpēc Latvijā, kam pieder Inčukalna krātuve, gāze ir dārgāka nekā Lietuvā vai Igaunijā? Acīmredzot līgums ir ļoti izdevīgs Latvijas gāzei. Pēdējais cenu kāpums ir dramatisks – apkurei ap 30%. Pieaugumu saista ar akcīze nodokļa uzlikšanu gāzei no 1.jūlija, bet nodokļa daļa kopējā pieaugumā ir tikai 2-7%. Jājautā, kāpēc nodoklis nav uzlikts citam fosilajam kurināmajam – naftai? Un kāpēc to nemaksā visi lietotāji, bet tikai mājsaimniecības un siltumražotāji? Risinājums būtu enerģētikas nodokļa ieviešana, ko nosaka ES direktīva. Tad nevis valsts subsidē un patērētājs apmaksā atjaunojamo enerģiju, bet nodoklis fosilajiem resursiem padara atjaunojamos resursus konkurētspējīgus.

Ārzonu sirojumi

Posted on jūlijs 14, 2010 by - Komentārs

Tiesas prāvā Londonā liecina par Lemberga un Šķēles attiecībām

Kad pirāti dala savos sirojumos gūto laupījumu, nereti sanāk arī domstarpības par «taisnīgu» mantas sadali, bet cīņas karstumā no kuģa var nokrist un krastā tikt izskaloti arī kādi lietiski savstarpējo attiecību kārtošanas pierādījumi iezemiešu izpētei. Nesen caur interneta viļņiem līdz Latvijai atpeldēja garāka hronika, kurā stāstīts par nozīmīgām epizodēm Latvijas pēdējo laiku vēsturē, bet kura, neraugoties uz aizraujošo sižetu un pikantajām detaļām, maz tikusi atspoguļota Latvijas medijos. Runa ir par Anglijas un Velsas Augstākās tiesas lēmumu lietā «Antonio Gramši Kuģniecības kompānija un citas pret Recoletos Ltd. un citiem», kura tika skatīta Londonā šāgada janvārī.

Šie nosaukumi caurmēra lasītājam neko neizteiks, tomēr, ielasoties angļu tiesneša Grosa lēmumā, ātri vien atklājas, ka stāsts ir par Latvijā labi pazīstamiem cilvēkiem – Aivaru Lembergu, Oļegu Stepanovu, Andri Šķēli – un par to, kā viņi kārtoja attiecības pēc Latvijas kuģniecības privatizācijas.

Lieta nonākusi Londonas tiesā saistībā ar jau gadiem ilgstošo cīņu starp Lembergu un viņa «oponentiem», kuri agrāk rīkojās kopā «Ventspils grupējumā». Prasītāji šajā lietā ir virkne Latvijas kuģniecības (LK) meitasfirmu, kuras vienlaikus bija (iespējams, vēl aizvien ir) LK kuģu formālās īpašnieces. Šādas čaulīšu spēles ar kuģiem bieži vien tiek praktizētas gan juridisku, gan finansiālu iemeslu dēļ, taču šīs kuģošanas biznesā izplatītās manipulācijas nav šīs prāvas centrā. Ar Lembergu saistītās LK meitasfirmas vēršas pret vairākām stepanoviešu ārzonas firmām, kuras no 2003. līdz 2005.gadam bijušas starpnieces kuģu fraktēšanā un kuras šajos darījumos esot «nopelnījušas» kādus 100 miljonus dolāru, tādējādi it kā apkrāpjot LK un tās meitasfirmas.

Tāpēc lembergistu ārzonas uzņēmumu neapmierinātība, lai arī saprotama, pati par sevi nebūtu nekas neparasts. Uzmanību piesaista stepanoviešu darījumu skaidrojums, kuru liecībās tiesai izklāstījis Latvijas advokāts un Ventspils naftas padomes loceklis Mārtiņš Kvēps.

Šo ārzonas uzņēmumu darījumu būtība bija vienkārša, stāsta Kvēps: dabūt naudu, lai Lembergs varētu nolīdzināt attiecības ar Šķēli par to, ka bija viņu apmetis 2002.gadā LK privatizācijas gaitā. 2001.gadā Ventspils un Rīgas grupējumu (kā tos dēvē Kvēps) vadoņi bija noslēguši savu slaveno vienošanos par «uzņēmējdarbības vides sakārtošanu». Acīmredzot svarīga šīs vienošanās daļa bija arī «pareiza» LK privatizācija, kuras gaita bija tālaika ekonomikas ministra Aigara Kalvīša (TP) pārraudzībā. Kvēps stāsta, ka Lembergs un Šķēle bija vienojušies īpašumtiesības uz LK dalīt, taču, kad 2002.gada jūnijā beidzās privatizācijas process, kurā viss lielais uzņēmums tika pārdots par divu tankkuģu cenu, izrādījās, ka Lemberga grupējuma kontrolētā Ventpils nafta bija ieguvusi ievērojami lielāku akciju porciju nekā divas Gērnsijas salu firmas Ojay Limited un Eastgate Properties Limited, kurās īpašumtiesības tikušas dalītas uz pusēm starp abiem grupējumiem. Kā tiesā teicis Kvēps, nav pārsteidzoši, ka Šķēle bijis nikns.

Lai vismaz daļēji viņu nomierinātu un mazinātu Šķēles iespējas caur abiem ārzonas uzņēmumiem traucēt LK darbību, vajadzējis atpirkt šo uzņēmumu daļas, taču pa tiešo tas nav bijis iespējams. Tāpēc radusies ideja izveidot vēl kādus ārzonas uzņēmumus, kuri uzstātos kā «starpnieki» LK kuģu fraktēšanā, lēti nomātu kuģus no LK un dārgi iznomātu tālāk, un ar tādējādi «nopelnīto» atpirktu Rīgas grupējuma daļas Ojay un Eastgate. Kā šo starpnieku dibinātājs atrasts padomjlaika LK vadītājs Jurijs Paderovs, kurš tiesai atzinis, ka izpildījis uzdevumu un par Gērnsijas firmu akcijām «viņa» uzņēmumi 2004.gada jūlijā un oktobrī samaksājuši kopumā vairāk par 40 miljoniem dolāru.

Tiesa, viņa dibināto starpnieku peļņa bijusi vēl lielāka. Kur šī papildu nauda palikusi? Kā tiesai stāstījis Nikolajs Baštavojs, kurš Ventspils grupējumā nodarbojies ar biznesa projektu veicināšanu Austrumos, šādām vajadzībām «dažkārt tiek pielietotas ļoti specifiskas nerietumnieciskas metodes». Runa ir par 12,5 miljoniem dolāru, un, kā savā lēmumā lietišķi atzīmē angļu tiesnesis, «reālistiski es šīs liecības varu tulkot tikai tā, ka šīs summas tika izmantotas kukuļu maksāšanai indivīdiem Krievijā, Baltkrievijā un Ukrainā».

Kvēps stāsta, ka līdz 2004.gadam visas šīs firmas kontrolēja «nevis oficiālās institūcijas (..), bet gan «neformāla grupa», kuru sauca par «Galdu». Tajā piedalījās apmēram 12 cilvēku, to skaitā Lembergs un pārējie četri Ventspils grupējuma reālā labuma guvēji (Stepanovs, Olafs Berķis, Igors Skoks un Genadijs Ševcovs). Lembergs vadīja «Galda» sapulces, kurās tika pieņemti visi svarīgie ar grupējumu saistītie lēmumi, bet formālie uzņēmumu vadītāji šos rīkojumus tikai izpildījuši.

Galīgais tiesas lēmums šajā lietā vēl nav pieņemts, un nevar zināt, cik no Kvēpa teiktā Anglijas tiesa uzskatīs par pierādītu. Lembergs par šo prāvu sakarā jau paziņojis, ka «nevienā uzņēmumā no manis smakas nav». Kvēps tagad šķiet par tiesā teikto apmulsis un izvairās lēmumā minētos faktus plašāk komentēt – arī Stepanovam tie nav sevišķi glaimojoši. Jādomā, ka ne vienam, ne otram nebija ienācis prātā, ka Anglijas tiesneša lēmums varētu būt atrodams un brīvi izlasāms internetā (http://bit.ly/aoJl8n), vai ka tiesnesis varētu spriedumā rakstīt, ka apskatāmā kāzusa ietvaros «nav nopietni apstrīdams, ka Lemberga kungs (ja ne viss «Galds») bija prasītāju [uzņēmumu] vadošais prāts un griba attiecīgajos laikos».

Jau par aksiomu kļuvusi atziņa, ka daudziem vēlētājiem patīk politiķi, kuri «zog, bet dalās». Augusts Brigmanis, kura pārstāvētās ZZS valde Lembergu nesen vienbalsīgi apstiprināja kā partijas premjera kandidātu, ar gandarījumu atzīst, ka «sabiedrība viņu ir attaisnojusi». Tik tiešām, Anglijas tiesu dokumentos atainots cilvēks, kurš organizē shēmu, lai slēptu dažādu uzņēmumu patiesos īpašniekus un lai pelnītu naudu, ar kuru maksāt kukuļus. Taču, gods kam gods, viņš arī nedaudz «dalās». Ar Šķēli.

Kur ir Vienotība?

Posted on jūlijs 14, 2010 by - Komentārs

Atlicis pavisam maz laika, lai pārliecinātu neizlēmušos, ka ir, par ko balsot

Virsrakstā uzdotais jautājums ir trejāds – gan par partiju apvienības pašas vienotību, gan par tās pamanāmību, gan par nostāju sabiedrībai svarīgos jautājumos. Atbilde – katrā ziņā no vēlētāju vairākuma – joprojām ir «nezinu, neesmu izlēmis».
Vienotības dibināšanas kongresam marta sākumā it kā vajadzēja noņemt no dienas kārtības vispopulārāko priekšvēlēšanu atziņu, ka «nav, par ko balsot». Kā kongresam novēlēja Vaira Vīķe-Freiberga: «Lai nebūtu mums vairs vēlētāju, kas teiktu, ka vēlēšanās nebūs neviena, par ko balsot. Būs!»

Jo, nudien, izskatījās – kā var nebūt, ja politisko spēku sadalījums solās būt skaidrāks par skaidru: vai nu sevi diskreditējušie kleptokrāti un Kremļa interešu pārstāvji, vai nu politiķi, kuriem nevar pārmest ne «valsts nozagšanu», ne vēlmi pagriezt Latvijas virzību uz Austrumiem, un kuri turklāt velk valsti ārā no bedres, kurā tie otrie to bija iegrūduši.

Četrus mēnešus vēlāk, kad arī valsts nozadzēji ir saliedējušies un pat vienojušies ar Kremļa pilnvarotajiem, nākas secināt, ka Vienotības politiķi turpina priecāties par savu sajūtu, ka vēlētājiem nav alternatīvas.

Taču tam piekrīt tikai 15-18% vēlētāju, kuri aptaujās apgalvo, ka balsos par Vienotību. Bet vairākums tomēr dod priekšroku Saskaņas centram un «oligarhu» veidojumiem. Un gandrīz ceturtā daļa visu vēlētāju un vairāk nekā ceturtā daļa «latviski runājošo» arvien uzskata, ka nav, par ko balsot.

Vaina nav vēlētājos. Diezin vai viņiem var pārmest, ka nesajūsminās par «mazāko ļaunumu» un par to, ka nav neviena cita, par ko balsot.

Atgriežoties pie virsrakstā vaicātā – Vienotība, pirmkārt, ne tuvu nav vienota. Taču tā nebūtu nelaime, ja apvienība būtu skaidri redzama un spētu uzrunāt sabiedrību. Tad «vienotības trūkums» būtu pat priekšrocība, salīdzinot ar «labās Latvijas» kompartejisko «demokrātisko centrālismu», SC «varas vertikāli» vai ZZS viedokļu juceklīgumu līdz brīdim, kad aizkulisēs atskan Hūtes uzbrēciens.

Taču Vienotībai, otrkārt, nav ne skaidra satvara, ne, treškārt, precīza, tieši ar Vienotību identificējama piedāvājuma. Abas šīs neskaidrības baro un vairo viena otru.

Vienotība iestrēgusi kūniņas stāvoklī. Kopā sanākušās partijas un grupas ir izšķīdušas kopīgajā veidojumā, taču jauna politiska vienība nav tapusi. Kas ir Vienotība? Mājaslapa, avīze reizi mēnesī, birojs Rīgas centrā? «Frakcija» Saeimā, kas rīkojas vienoti visspilgtāk reizēs, kad reaģē uz mēģinājumiem gāzt valdības ministrus?

Šī izšķīšana, šķiet, dzen apvienības politiķus cīnīties katram par savas atsevišķās grupas identitāti. Tas liek apšaubīt viņu spējas spriest pragmatiski. Šāda rīcība ir acīmredzami destruktīva apvienībai, jo bremzē tās identitātes veidošanos, taču tā ir postoša arī viņiem pašiem.

Vēlētājiem būs jābalso par Vienotības sarakstiem, nevis par «Kristovska pilsoniskajiem», kuri konkurētu ar «lāpnešiem Tēvzemei», vai «Štokenbrika taisnīgajiem», kuri mēģinātu pārtrumpot «AŠ kvadrāta daudzsolītājus», vai «Ēlertes lietussargiem», kuri vicotos pret «Demakovas kultūrslotām». Lai kā vērtētu pretiniekus, tie ir pazīstami un precīzi identificējami. Piedāvāt vēlētājiem drumslas kā «alternatīvu» šiem bluķiem būtu politisks neprāts. Tomēr apvienība, šķiet, pošas tieši to darīt – laižot kandidātus «tautās» katru ar savu privāto kampaņu.

Šāda sadrumstalotība nepieļauj iespēju, ka Vienotībai varētu būt līderis. Valdis Dombrovskis ir valdības, nevis apvienības līderis, un bauda sabiedrības uzticēšanos kā premjerministrs, nevis kā Vienotības pārstāvis. Līdz ar to savu vērtīgāko priekšvēlēšanu «resursu» citi Vienotības «līderi» – katrs ar savas grupiņas vēsti – vienkārši nēsās apkārt pauniņās un uzrādīs vēlētājiem kā pilnvaru. Tikmēr Dombrovskis pārstāvēs valdību un sevi.

(Visiem savulaik bija skaidrs, kas ir Jaunais laiks – Einars Repše! Tāpat tagad visiem ir skaidrs, ka Par labu Latviju – tie ir Šlesers ar Šķēli, bet ZZS – tas ir Lembergs. Visi zina, kas ir Dombrovskis un valdība, toties pat pašiem apvienības politiķiem laikam nav skaidrs, kas ir Vienotība.)

Turklāt, kamēr Dombrovskis stāstīs, ko viņa valdība paveikusi Latvijas glābšanai no bankrota un ko darīs ekonomikas atveseļošanai, apvienības redzamākie «ekonomiskie prāti», kuru, par nelaimi, ir tikai divi un abi keinsiānisti, ik dienas borēs, ka viss jādara tieši otrādi. Premjerministram būs jāaizstāv apvienības programma ne tikai no konkurentu, bet arī savas apvienības pārstāvju uzbrukumiem.

Apvienības programmas projekts ir atsevišķs stāsts. No visām citām partijām krasi atšķirīgais tajā ir, pirmkārt, uzsvars uz stingru fiskālo disciplīnu un mērķis pievienoties eiro, otrkārt – īpaša uzmanība demokrātijas kvalitātes veicināšanai, valsts pārvaldes sakārtošanai, korupcijas un valsts nozagšanas novēršanai. (Taču citās jomās palaikam pārlieka sīkumainība mijas ar paviršu virspusīgumu; piemēram, izglītībā solīts regulēt pat atsevišķas mācību programmas, toties ārpolitikai un aizsardzībai veltītajā daļā nav nemaz pieminēta Afganistāna, kur Latvija karo.)

Vienotības politiķiem būtu jāprotas kopīgi formulēt vismaz atšķirīgo no citiem un arī vismaz dažus svarīgākos punktus, kāpēc viņi ir tie labākie, ka jābalso tieši par viņiem. Nevis biedēt ar citiem un mudināt atcerēties un neaizmirst padomju okupāciju, Bermontu, barikādes un Baltijas ceļu.

Vēlētājiem nav pienākuma balsot par konkrētu partiju. Atgādinājumi, cik nopietna šoreiz būs izvēle Latvijas nākotnei, politiķiem ir jāadresē pirmām kārtām un varbūt tikai sev. Rādīt ar pirkstu uz vēlētājiem, ka tā ir viņu atbildība, bet pašiem rīkoties šādiem brīdinājumiem neatbilstoši vieglprātīgi un pavirši, turklāt bezatbildīgi un pašapmierināti tīksminoties par vēlētāju bezizeju, nozīmē riskēt aizbaidīt arī tos padsmit procentus, kuri Vienotību vēl atbalsta.

Līdz vēlēšanām ir atlicis pavisam maz laika, lai pārliecinātu neizlēmušos, ka ir, par ko balsot.

Ģenerālprokuratūras pelēkais zirdziņš

Posted on jūlijs 14, 2010 by - Pusdienās

Ēriks Kalnmeiers (49) par grūtāko brīdi savā prokurora karjerā sauc aiziešanu no prokuratūras – tā bijusi viņa Īrija

Jau pirms ievēlēšanas jaunais ģenerālprokurors, tobrīd kandidāts Ēriks Kalnmeiers tiek nokrāsots viegli oranžs. To paveic restorāna Neiburgs oficiante, sasitot viņa glāzi un apelsīnu sulai nošķīstot pār gaiši pelēkā uzvalka biksēm un gaišo kreklu. Kalnmeiers incidentu uztver stoiciski un piekrīt, ka gaidāmā darba kontekstā šis noteikti nav nepatīkamākais brīdis. Vienīgi pārceļamies pie cita galda un turpinām pusdienas.

Kopš pirmdienas bijušais tiesās izskatāmo krimināllietu nodaļas virsprokurors nomainījis galdu arī Ģenerālprokuratūrā, jo Saeima viņu ar 54 balsīm apstiprināja amatā pēc tam, kad tā izgāza divus termiņus strādājušo Jāni Maizīti. Kalnmeiers atbalsta slēgtos balsojumus par prokuroru, tiesnešu, valsts kontrolieru un līdzīgu amatu kandidātiem, lai pēc tam, kad amatpersonai jāpieņem lēmums par kādu partiju, nevar teikt, ka viņu vadījusi pateicība vai atriebība.

Pēc nominācijas sākās neizbēgamie minējumi: viņš ir iezaļš, jo strādājis par advokātu birojā, kas pieder Guntaram Antomam, vienam no tiesājamā ZZS premjera amata kandidāta Aivara Lemberga advokātiem. Bijis vedējtēvs Antoma kāzās. Ir no Ugāles, medī turienes mežos. «Mani neinteresē politiskais tirgus. Neviens politiskais spēks, balsojot par vai pret, neko neiegūs,» saka Kalnmeiers un piebilst, ka neviens politiķis vai politiski ietekmīgs cilvēks kopš nosaukšanas ar viņu nav mēģinājis tikties.
Var droši prognozēt, ka krāsu minējumi darba specifikas dēļ turpināsies. Pašlaik vienīgais, ko par to var droši sacīt: lielā auguma, nedaudz klumzīgais vīrs ir pelēkais zirdziņš.

Par melno viņu liedz nosaukt ilgā pieredze prokuratūrā. Tur viņš strādājis 16 gadu (pārtraukumā sešus gadus bijis Parex bankas jurists, vēlāk advokāts). Sācis kā sabiedriskais palīgs, 1987.gadā Kalnmeiers pieņemts LPSR prokuratūrā. Karjera sākās ar sevišķi smaga nozieguma izmeklēšanu: Ventspilī pazuda meitenīte, kuras līķis nav atrasts un vainīgie notiesāti vēl šobaltdien. Kalnmeiers strādājis gan ar ieslodzīto masu nemieriem Šķirotavas cietumā, kuru 1988.gadā nodedzināja, un dumpja apspiešanai ievestie iekšlietu karaspēka karavīri nošāva vairākus ieslodzītos, gan kriminālo autoritāšu slepkavībām, un no izmeklētāja uzkalpojies līdz sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas pārvaldes vadītājam.

Galvenais jautājums par pelēko zirdziņu ir šāds: kurā aploka pusē viņš nostāsies? Vai līdzināsies Jānim Maizītim, kura vadītā prokuratūra «pacēla» gan digitalizācijas lietu, uz apsūdzēto sola nosēdinot Šķēles līdzgaitniekus, gan Jūrmalgeitu, gan mēģināja atmudžināt Ventspils biznesa patiesos saimniekus un apsūdzēja Lembergu? Vai sekos Jānim Skrastiņam, kurš nocirta galvu augsta līmeņa organizētās noziedzības hidrai, bet netraucēja «valsts nozagšanai», kā Latvijas politisko lēmumu pieņemšanu savulaik nosauca Pasaules Banka?

Labu iemeslu jautājumam man dod ģenerālprokurora atzīšanās, ka pirms nākšanas pusdienās iepazinies ar jaunāko Ir numuru, kurā pusdienu viesis, pazīstamais TV žurnālists Jānis Domburs, kritizēja LTV programmas vājumu pirms vēlēšanām un paziņoja, ka pašlaik tiek nozagta sabiedriskā televīzija. «Jānis ir Jānis, kārtīgs puika,» saka Kalnmeiers, kurš uzrunā žurnālistu vārdā, jo abi pazīstami kopš 80.gadu beigām, kad jauniņais Atmodas korespondents veidoja rakstu sēriju par kriminālo autoritāšu slepkavībām. Vārdā Kalnmeiers var uzrunāt arī daudzus juristu aprindu cilvēkus, jo, piemēram, gan Juristu biedrības prezidents Aivars Borovkovs, gan advokāti Juris Grīnvalds, Oskars Rode, Rinalds Bušs un citi strādāja sevišķi smago noziegumu pārvaldē. Slaveno ķēķa lietu kārtotāju Andri Grūtupu gan nepazīstot, esot reizi tikušies tiesā pretējās pusēs civillietā, bet «diez vai viņš to vispār atceras».

Vai jums šķiet, ka Latvijā notika valsts nozagšana, vaicāju. «Ko jūs ar to domājat?» atjautā prokurors. Saku, ka vērtību izdalīšanu noteiktai indivīdu grupai uz labākiem noteikumiem, pielāgojot politiskos lēmumus. «Es kā prokurors nevaru runāt kaut kādā varbūtības formā vai nenoteiktības izteiksmē. Tāda juridiska termina nav. Ja ar to saprotam organizēto noziedzību, kas saplūst ar valsts pārvaldi, atsevišķi elementi ir bijuši, tie paši korupcijas skandāli un izmeklēšanas par saimniecisko darbību. Teikt, ka viss ir noticis skaisti, tīri un pārskatāmi, protams, nevar, bet tik kategoriski es neņemos apgalvot. Tas jautājums līdz šai dienai vēl īsti neietilpst manā kompetencē.» Ja Saeima ievēlēs, tad ietilps. «Tad arī lemsim.»

Kalnmeiers atstāj atklātu valodu runājoša, bet hierarhiski domājoša cilvēka iespaidu. Viņš ģenerālprokurora darbu uztver kā vairāk administratīvu amatu. Tāpēc neesot piekritis otrs Augstākās tiesas priekšsēdētāja uzrunātais virsprokurors Arvīds Kalniņš, kas gribējis «palikt pie reālām lietām».

Saku, ka sabiedrības acīs šis amats ir daudz vairāk nekā administratīvs postenis, drīzāk viens no tiesiskuma garantiem. «Es to saprotu, bet viņš to nodrošina nevis kā viena persona, bet visai iestādei kvalitatīvi un atbilstoši ir jādarbojas,» saka Kalnmeiers, uzsverot, ka kvalitātes paaugstināšana un sistemātiskas prokuroru mācības ir viena no viņa prioritātēm. «Ja kāds uzskata, ka ģenerālprokurors ir tiesīgs iejaukties lietas izmeklēšanā, varu teikt, ka patiesībā viņam ir vismazākās iespējas to darīt. Likums paredz tikai vienu gadījumu [ģenerālprokurors var izņemt lietu no vienas izmeklēšanas iestādes un nodot citai, atsaukt iesniegtās sūdzības, kā arī nomainīt prokuroru – red.]. Arī ar norādījumu došanu nav jāaizraujas, tam katram prokuroram ir augstāks prokurors.»

Kalnmeiers neparakstīja prokuroru vēstuli Maizīša atbalstam, jo ir virsprokurors un viņi nav vēlējušies, lai padotajiem prokuroriem rastos iespaids, ka jāparakstās, un vēlāk kāds varētu secināt par atbalsta organizēšanu «no augšas» (vēstuli parakstīja gandrīz 300 no 469 Latvijas prokuroriem). Taču jaunais ģenerālprokurors neslēpj, ka personīgi tādu reaģēšanas formu nebūtu izvēlējies. «Prokuroriem nav jājaucas politikā. Vajadzēja ātrāk nodibināt prokuroru biedrību, un tad tai būtu jānāk ar pārdomātāku paziņojumu, šis bija vairāk emocionāls. Taču ir labums: biedrības dibināšana parāda, ka prokurori var kaut ko vairāk, nekā tikai pildīt rīkojumus.»

No otras puses, par citiem svarīgiem jautājumiem viņa viedoklis ir spēcīgs. Prokuratūrai jāpaliek neatkarīgai, nekādā gadījumā nenonākot izpildvaras, piemēram, Tieslietu ministrijas pakļautībā, jo tad palielinās politiskas ietekmējamības risks (daudzās valstīs ir šāda sistēma). Gan prokuratūru, gan KNAB vajadzētu ierakstīt Sa­tversmē kā neatkarīgas iestādes. KNAB ir nepieciešams un strādā rezultatīvi, bet ar reģionālo nodaļu veidošanu, kas ir viens no biroja vadītāja un vietnieku konflikta iemesliem, tikšot galā virsprokurora Kalniņa vadītā komisija: «Lai nu kam, bet viņam es uzticos.» Civilprasībās pret prokuroriem (Lembergs, piemēram, prasa ap 400 tūkstošiem latu) prokuratūra turpinās stāvēt kā klints viņu likumisko interešu aizsardzībai, jo «pozīcija ir dzelžaina un nelokāma».

Bez minstināšanās Kalnmeiers atbild uz jautājumu, kurš bijis grūtākais brīdis viņa darbā kā prokuroram. «1993.gada novembris, kad nolēmu aiziet no prokuratūras. Tas bija grūts brīdis.» Ar sievu un abiem nepilngadīgajiem bērniem dzīvojuši divās caurstaigājamās istabās avārijas mājā, sapratis, ka vismaz uz laiku citas izvēles nav. Darbu Parex bankā un vēlāk advokatūrā viņš sauc par savu Īriju, saviem šampinjoniem, un esot ļoti pateicīgs Maizītim, kurš viņam 2000.gadā atvēris durvis atpakaļ uz prokuratūru. Vaicāju, vai viņu neuztrauc perspektīva pēc pieciem gadiem nonākt «Maizīša stāvoklī» – atkārtoti neapstiprina, bet ne prokuratūrā, ne Augstākajā tiesā nav attiecīga līmeņa vietas, un profesionālis pamet sistēmu. «Man līdz izdienas pensijai ir mazāk nekā četri gadi. Tas mani galīgi nebiedē.»

ĒDIENKARTE
Tomātu salāti ar baklažānu kaviāru, koriandru, valriekstiem un sezama eļļu
Aukstā avokado un rukolas zupa ar balto jogurtu un garnelēm
Ūdens ar citronu, apelsīnu sula

Mugurkauls īstajā vietā?

Posted on jūlijs 7, 2010 by - Pasaulē

Gadu pēc stāšanās Lietuvas prezidentes amatā Daļa Grībauskaite aizvien atrodas uz popularitātes viļņa, kas 53 gadus vecajai ekonomistei palīdzēja nonākt augstajā krēslā. Viņas tiešā runa patīk apātiskajiem vēlētājiem, tajā pašā laikā strupie lēmumi mulsina citus politiķus, it īpaši ārpolitikā

Pagājušā gada sākumā runāja: ja Daļa Grībauskaite piedalītos Lietuvas prezidenta vēlēšanās, viņa uzvarētu ar pārliecinošu pārsvaru. Tā arī notika. Taču vēl pirms tam mazāk strīdējās par to, kas uzvarētu, bet gan – vai viņa vispār kandidēs? Daudzi uzskatīja, ka ES komisāre budžeta lietās Grībauskaite būtu kompetenta līdere, jo līdz šim izvairījusies no politisko partiju skandāliem un aizdomām korupcijā. Turklāt kā pluss tika vērtēta viņas agrākā pieredze finanšu ministres amatā un izpratne par budžeta jautājumiem, kaut arī Lietuvas prezidentam ir maza loma valsts ekonomiskajā politikā, jo par to lemj valdība. 

Grībauskaite savu lēmumu par kandidēšanu atlika līdz pēdējam. Izšķirošo lēmumu esot palīdzējuši pieņemt nemieri, kas notika 2009.gada janvārī, kad demonstranti izsita Lietuvas parlamenta logus. «Mans pilsoniskais pienākums neļāva palikt Briselē. Es varu un vēlos izmantot savu pieredzi, savas zināšanas un iespējas, lai izvestu mūs no politiskās un ekonomiskās tumsas.» Viņa nolēma startēt kā neatkarīga kandidāte un patiesībā uzreiz kļuva par neuzvaramu prezidenta amata pretendenti. 
 
ĀRLIETU POLITIKAS MAIŅA
Ārlietu politika ir tā joma, kurā Lietuvas prezidentam ir vislielākās izpaušanās iespējas, taču Daļai Grībauskaitei nav daudz lietu, ar ko varētu lepoties pēc pirmā gada. Viņa diezgan ātri sarāva sava priekšgājēja īpaši tuvās saites ar ASV, Gruziju un Ukrainu, taču nav spējusi piedāvāt alternatīvu vīziju. 

Diezgan neierasts bija viņas lēmums pirmajā ārvalstu vizītē doties uz Zviedriju. Tas tika tulkots gan kā prezidentes mēģinājums izvēlēties pragmatisku politiku (aktuāls jautājums ir par strāvas kabeļa vilšanu pāri jūrai), gan kā vēlme mazāk fokusēties uz bijušajiem postpadomju kaimiņiem Baltijas reģionā.

Tomēr par lielāko klupienu uzskatāma viņas pirmā piedalīšanās lielā starptautiskā pasākumā, proti, ANO Ģenerālajā asamblejā. Diezgan uzskatāmi, varbūt pat neapzināti, viņa nodemonstrēja ārpolitikas kursa maiņu, norādot, ka sadarbosies ar Eiropas Savienības misijām pasaules karstajos punktos, taču aizmirsa norādīt, ka pašlaik lielākā Lietuvas militārā misija ir Afganistānā NATO vadītajos koalīcijas spēkos.

Iespējams, viņas pieredze ES eirokomisāres amatā palīdz izskaidrot pievienošanos Eiropā valdošajam samiernieciskajam viedoklim, ka būtu jāatsakās no Krievijas «savaldīšanas» politikas. Pat ja viņas mērķis ir pieslieties Rietumeiropas līderiem un īstenot pragmatiskāku politiku Austrumos, pašu eiropiešu attieksme pret Lietuvu tika demonstrēta kādā citā «incidentā» – kad Grībauskaite ieradās Parīzē, lai ar Francijas prezidentu Nikolā Sarkozī parakstītu stratēģiskās partnerības līgumu, Lietuvas valsts karogs Elizejas pilī bezrūpīgi tika uzvilkts augšpēdu.
 
KURVĪTIS OBAMAM
Uzmanīgāka ieklausīšanās rietumeiropiešu viedoklī spēj izskaidrot (pašas prezidentes komanda piedāvājusi diezgan pretrunīgus un reizēm pat bezjēdzīgus skaidrojumus) Grībauskaites «skandalozāko» ārpolitikas lēmumu noraidīt ASV prezidenta Baraka Obamas ielūgumu piedalīties vakariņās ar Centrāleiropas līderiem Prāgā. Rietumeiropieši šo tikšanos jau bija raksturojuši kā pliķi «vecajai Eiropai», tālab Grībauskaites «nē» varētu būt pamatots ar vēlmi saglabāt labas attiecības ar Sarkozī un Vācijas kancleri Angelu Merkeli. Taču ir arī otrs skaidrojums, kas nedaudz izklausās pēc sazvērestības teorijas: Vašingtonas politiķi šo tikšanos Prāgā bija iecerējuši kā pielabināšanos reģiona līderiem, lai nogludinātu viņu dusmas par pirms tam notikušo Obamas slepeno vienošanos ar Krievijas prezidentu Dmitriju Medvedevu (Obama solīja atteikties no jaunas raķešu aizsardzības sistēmas Austrum­eiropā, ja Krievija palīdzēs savaldīt Irānas militārās ambīcijas). Iespējams, Grībauskaite gribējusi demonstrēt savu nepatiku pret šādu lielvaru vienošanos.

Tomēr daudzi uzskata, ka Grībauskaite ir izniekojusi iespēju kaut vai personiski iepazīties un pārmīt dažus vārdus ar Obamu. Tā vietā viņa atkal izrādījusi savu antiamerikānismu. Visuzskatāmāk tas izpaudās, kad Grībauskaite aktualizēja jautājumu par CIP slepenajiem cietumiem Lietuvā. Tā sekas ir parlamentārās izmeklēšanas komisija un Lietuvas vārda negatīva izvazāšana pasaules presē. Komisija nav atradusi neko. Uzskaitot vairākas dīvainas aktivitātes pirms desmit gadiem, ziņojumā tomēr nav neviena konkrēta pierādījuma, ka šādas ieslodzījuma vietas ir darbojušās un izmantotas. Tas neatturēja Grībauskaiti paziņot, ka viņas aizdomas ir «lielākoties apstiprinājušās», un pie reizes piespieda premjeru Andru Kubiļu atbrīvot no darba ārlietu ministru Vīgaudu Ušacki, kurš uzskatīja, ka nekādi pierādījumi nav atrasti.
 
TUVĀK MASKAVAI UN MINSKAI
Grībauskaite ir pilnībā atteikusies no tās ārpolitikas, ko īstenoja iepriekšējais prezidents Valds Adamkus un par ko tika kritizēts Eiropas galvaspilsētās – tur nepatika Lietuvas pašpasludināšanās par «reģionālo centru» un postpadomju «ekspertu», kas palīdz īstenot Gruzijas un Ukrainas nodomus attiecībā uz ES un NATO. Tika norādīts, ka patiesībā Lietuva pilda ASV norādes.
Grībauskaite līdz minimumam ir apcirpusi Lietuvas ambīcijas attiecībā uz Ukrainu un atteikusies no Gruzijas «advokāta» lomas. Viņa divreiz noraidījusi Gruzijas prezidenta Mihaila Saakašvili ielūgumu ierasties valsts vizītē. Saakašvili bija pazudis arī no Lietuvas neatkarības 20.gadadienas svinību viesu saraksta, lai gan prezidente bija solījusi «ielūgt visu Eiropas valstu līderus».
Tajā paša laikā ielūgumi aizceļoja uz Minsku un Maskavu. Iespējams, Grībauskaite vēlējās noskaidrot, cik lielā mērā kaimiņiem rūp Lietuvas neatkarība. Jebkurā gadījumā ne Aleksandrs Lukašenko, ne Dmitrijs Medvedevs uz svinībām neieradās. Pēc tam Grībauskaite nolēma nebraukt uz Uzvaras dienas svinībām Maskavā. 

Toties viņai ir izdevies tikties ar Krievijas premjeru Vladimiru Putinu. Tas notika šāgada februārī Helsinkos Baltijas jūras valstu sammita laikā. Tādas sarunas starp Lietuvas un Krievijas augsta līmeņa amatpersonām nebija piedzīvotas gadiem ilgi un šoreiz ar abpusējiem smaidiem beidzās tikai tālab, ka abi politiķi sāka pārrunāt savu aizraušanos ar austrumu cīņām (Grībauskaitei ir karatē melnā josta). Pati tikšanās bijusi diezgan saspringta. Grībauskaite noraidījusi Putina piedāvājumu iesaistīties jaunas atomelektrostacijas būvniecībā Kaļiņingradā, bijušas arī domstarpības par kravu tranzītu un citiem jautājumiem. Pēc tikšanās Grībauskaite raksturoja Putinu kā blefotāju. Savukārt Krievijas premjers nolēma nebraukt uz Baltijas jūras valstu valdību vadītāju sanāksmi Viļņā.

Tikai nedaudz auglīgāka bijusi saskarsme ar Lukašenko, kura ierašanās Viļņā pagājušajā gadā bija tikai otrā Baltkrievijas līdera darba vizīte kādā no ES valstīm pēdējos 15 gados. Tiek baumots, ka tagad lietuviešu uzņēmējiem ir mazāk problēmu ar korumpētajiem baltkrievu birokrātiem. Savukārt nekādus rezultātus nav devis Lukašenko solījums apsvērt divu aizdomās turētu personu izdošanu. Lietuvieši viņus apsūdzējuši par līdzdalību padomju spēku asiņainajās provokācijās 1991.gadā. Prokurori Minskā izdošanas pieprasījumu noraidīja.

Daudzi bija pārsteigti, dzirdot Grībauskaites secinājumu – viņa mazāk sūdzējās par baltkrieviem, tā vietā uzsverot, ka slikti strādājuši ir izmeklētāji Lietuvā.
 
UZ PUSI SAMAZINA ALGU
Grībauskaite diezgan aktīvi iesaistījusies valsts ekonomisko jautājumu apspriešanā. Pēc iespaidīgas izaugsmes kopš pievienošanās ES 2004.gadā arī Lietuva pērn piedzīvoja smagu kritumu – iekšzemes kopprodukts samazinājās par 15%. Aug­stais bezdarba līmenis (15% šāgada 1.jūnijā) ir viens no iemesliem, kādēļ pērn uz ārzemēm emigrēja 22 000 cilvēku. 
Stājoties amatā, Grībauskaite solīja, ka viens no viņas pirmajiem uzdevumiem būs krīzes amortizācija, palīdzot formulēt valsts izdevumu stabilizēšanas politiku, kā arī eksporta stimulēšana, ES palīdzības naudas veiklāka izmantošana un nodokļu atvieglojumi mazajiem un vidējiem uzņēmumiem. Viņa kritizēja 2009.gada budžetu kā pārāk optimistisku un aicināja to pārskatīt. «Viņi ir pārāk zemu novērtējuši recesijas patiesos apmērus. Mums ir jātaupa nauda,» Grībauskaite kritizēja valdību un kā piemēru savu 26 000 litu (Ls 5300) algu samazināja uz pusi.

Reālajā dzīvē Lietuvas prezidentam ir ierobežota teikšana ekonomiskajos lēmumos. Vienīgā iespēja ir uzlikt veto likumiem, to vidū valsts budžeta likumam. Prezidents arī nominē premjeru un var pieprasīt valdības demisiju. 

Līdz šim Grībauskaite kopumā ir atbalstījusi budžeta samazināšanas pasākumus, ko veic Tēvzemes savienības vadītā labējā koalīcijas valdība, taču brīdinājusi, ka uzmanīgi sekos ikvienam Ministru kabineta lēmumam. Grībauskaite negrasās mainīt premjeru, taču izteikusi neapmierinātību ar finanšu, labklājības, veselības, ekonomikas un enerģētikas ministru. Prezidente piekodināja: labojiet savas kļūdas vai arī atstājiet amatu! Līdz šim aizgājuši tikai labklājības un darba ministri.
 
GALVAS RIPO
Demisionējušie ministri norādīja, ka aiziet personisku iemeslu dēļ, taču mediji un aizkulišu sarunas liek domāt citādi – viņiem nav bijis citas izejas, kā tikai pazust no prezidentes acīm. 

Pirmā «kritusī» amatpersona bija Valsts drošības departamenta vadītājs Povils Malakausks. Tad no vēstnieka amata Gruzijā tika atsaukts Mečis Larinks, kas bija iepriekšējais drošības departamenta vadītājs. Abi tika izsaukti uz parlamenta komisiju, kas izmeklēja liecības par CIP cietumu atrašanos Lietuvā, un abi zaudēja amatu drīz pēc savu liecību sniegšanas.

Viņiem sekoja ārlietu ministrs Vīgauds Ušacks, kas tagad pilda ES īpašā pārstāvja pienākumus Afganistānā. «Viļņā joko – ja esi diplomātiskajā dienestā un nejauši uzkāp uz prezidentes varžacīm, izsūtījums uz Afganistānu ir garantēts,» rakstījis EuropeanVoice.com.

Veselības ministrs Aļģis Čapliks atkāpās pēc pārmetumiem par nespēju sakārtot veselības sistēmu, kuru aptraipījis ministra vietnieka korupcijas skandāls. Dažas dienas pirms tam no amata aizgāja ģenerālprokurors Aļģimants Valantins. Viņa paša atstātajam pēctecim palikšana nebija ilga, jo par ģenerālprokuroru iecēla «jaunu seju» no nomaļa rajona Lietuvas ziemeļos, kur viņš strādāja mazā birojā ar trim kolēģiem.

Prezidentes tiešās un asās darba metodes atgādina bijušo britu premjeri Margarētu Tečeri, un ne bez pamata žurnāls The Economist Grībauskaiti nodēvējis par Dzelzs Magnoliju. Lietuvas Seima bijušais spīkers Arūns Valinsks gan izvēlas absolūti nekomplimentāru apzīmējumu – boba jeb vecene. Ar to tiek raksturots gan balss tonis, gan strupie argumenti. Piemēram, kādā TV raidījumā bērniem, kurā prezidente izrādīja rezidenci, sava kabineta priekštelpā viņa bērniem teica: «Šī ir vieta, kur viņi visi trīc pirms tikšanās ar mani,» ar to domādama citas amatpersonas. Citā reizē, kad žurnālisti viņai norādīja uz kādu rakstu avīzē, Grībauskaite atcirta: «Es nelasu avīzes!» 

Politiskie oponenti un analītiķi norāda, ka kopumā prezidentes viedoklis un lēmumi daudzās situācijas ir diezgan neskaidri. «Blāva politiskā figūra bez savas sejas,» – tā savā slejā rakstījis politiskais komentētājs Laurs Bielins. Viņaprāt, Grībauskaite tikai daudz runā, bet rezultātus neredz vai arī tie ir apšaubāmi. Savā darbā prezidente paļaujas uz šauru padomdevēju loku, kas, pēc dažu ārvalstu diplomātu izteikumiem, ir iztapīgas «jā, kundze!» personas.

Tomēr, neraugoties uz visu, Grībauskaites popularitāte aizvien ir tikpat stabila kā pirms gada. Aptaujas liecina, ka viņas darbu par labu atzīst 83-86% Lietuvas iedzīvotāju.

.

Pēdējā kauja

Posted on jūlijs 7, 2010 by - Tēma

Valērijs Kargins un Viktors Krasovickis ne tikai nav samierinājušies ar Parex zaudējumu, bet piedāvājuši atpirkt daļu bankas un enerģiski lobē savas intereses Saeimā. Viņi pat gatavi tiesāties ar valsti, ja zaudēs noguldītos miljonus vai dāsnos procentu maksājumus

Teikt, ka no bijušā Parex bankas akcionāra Valērija Kargina darba kabineta tualetes var redzēt Rīgas pili, būtu drusku pārspīlēti. Taču tā visā krāšņumā paveras, mazgājot rokas privātās telpas izlietnē ar putnu motīviem.Valsts prezidenta darbavieta vērojama arī no blakus esošā Kargina kabineta. Tā sienas apšūtas ar riekstu krāsas koka paneļiem, ar kuriem mijas tumšāka koka kolonnas, un to galotnes grezno VK iniciāļi zeltā. Zeltīti ir arī ornamenti uz masīvā galda kokgriezumiem. Otra bijušā akcionāra Viktora Krasovicka kabinets ir daudz pieticīgāks – moderni, eleganti mēbelēts, ar bēša baltiem paklājiem kā vienīgo ekstravaganci, bet abus eksbaņķierus par dubļu bridējiem nenosauksi.

Bijušie baņķieri savos kabinetos nav strādājuši nevienu dienu. Par 80 miljoniem latu uzcelto māju Daugavas krastā pabeidza jau pēc tam, kad 2008.gada beigās bankrota draudu priekšā abi savas akcijas par Ls 2 pārdeva Latvijas valstij.

Pēc bankas zaudējuma viņiem palika gan Jūrmalas mājas, ko uzskata par dārgākajām villām Baltijā, gan ekskluzīvie spēkrati, kas īsi pirms bankas pārņemšanas nonāca saistītu firmu rokās. Tomēr abiem nācās noskatīties, kā statusa atribūtus – pulksteņus, senlaicīgās mēbeles – pārdod izsolēs. Piemēram, eksbaņķieru kabinetu krēsli atrodami Cenu pagastā reģistrētajā traktoru tirdzniecības firmā Valtek, kas tos nopirka par Ls 790 un Ls 469.

Krasovicka kabinetā strādā pēc pārņemšanas ieceltais Parex vadītājs Nils Melngailis, bet Kargina kabinetā – no Parex atdalītās «labās bankas», Citadeles, vadītājs Juris Jākobsons. Līdz ar licences piešķiršanu jaunajai bankai valdība it kā beidzot varētu nopietni sākt meklēt bankas pircējus.

Taču miers ir mānīgs. Kargins un Krasovickis nav zaudējuši cerību atgūt statusu, to apliecina periodiskās baumas, ka viņiem ir interese par dažām vietējām bankām vai banku biznesu Baltkrievijā, Kargina dēla un viņiem uzticamu bankas darbinieku vārdu parādīšanās starp ātrās naudas izsniedzēju Minicredit īpašniekiem un vadītājiem, vai vēlme noīrēt telpas tagad Latio piederošajā simboliskajā bankas ēkā Smilšu ielā.

Pēdējos mēnešus notiek process, ko var saukt par gatavošanos pēdējai kaujai. Tas sastāv no trim daļām. Pirmā ir sen nepieredzēts lobisms parlamentā (kāds varētu teikt, ka pareizais apzīmējums tam drīzāk jāmeklē Krimināllikumā). Mērķis: nodrošināties, ka abu ģimenes nezaudē noguldīto naudu un vēl vismaz trīs gadus procentos saņem 4,8 miljonus latu gadā. Otrā daļa ir plašākai sabiedrībai līdz šim nezināma: abi baņķieri ir piedāvājuši valstij daļu bankas atpirkt. Trešā ir briestošā tiesvedība pret valsti, kas būs gara, dārga un ar neparedzamām sekām. Viņi tam ir gatavi.

IETEKMĪGIE DRAUGI
Ņemot vērā, ka Parex glābšana bija izšķirošais iemesls, kādēļ Latvijai nācās aizņemties naudu no starptautiskajiem aizdevējiem un ātrā tempā skarbi samazināt valsts budžetu, citi ar tiesāšanos varbūt neriskētu. Taču (VK)2 Latvijas politikā ietekme bijusi vienmēr. To pamatā realizēja caur t.s. krievu partijām, kas tagad pārtapušas Saskaņas centrā un PCTVL, kā arī sociāldemokrātiem un bijušo Latvijas ceļu. Bankā strādājuši gan tagadējie deputāti Andris Bērziņš, gan Kārina Pētersone, gan bijušais valsts kontrolieris Raits Černajs un tagadējā šā amata ieņēmēja Inguna Sudraba, gan bijušais politiķis Valdis Birkavs un ģenerālprokurors Jānis Skrastiņš.

Par abu ietekmi atgādina arī pēdējie mēneši Saeimas Budžeta un finanšu komisijā. Tās atbildībā ir divi grozījumi Kredītiestāžu likumā. Vienkāršojot – pirmie paredz Karginam un Krasovickim no jūlija vairs nemaksāt procentus par depozītiem, jo banka saņem valsts atbalstu. Projektu sagatavojusi valdība, un tas ir iestrēdzis komisijā.

Otros grozījumus iesniedza Saskaņas centrs, un tie pēc būtības uzliek valstij par pienākumu arī tad, ja Parex «sliktā» daļa nav dzīvotspējīga, vismaz trīs gadus to uzturēt kā banku. Kargina un Krasovicka ģimenēm tas nozīmētu 4,8 miljonus latu ienākumus gadā no 36 miljonu latu ieguldījumiem, bet valstij: papildu 100-180 miljonu «iešprici» bankā, lai veidotu uzkrājumus sliktajiem kredītiem (dažādu iestāžu aprēķini atšķiras). Ja «sliktā» Parex daļa bankrotē, subordinētā kapitāla devēji, no kuriem lielākie, šķiet, ir abu ģimenes, uz savu naudu faktiski var necerēt. Kargins un Krasovickis gan apgalvo, ka viņi savu naudu saņemtu jebkurā gadījumā, jo to paredz ieguldījumu līgums. Tā kā tas arvien ir slepens, apgalvojums nav pārbaudāms.
Pagaidām Saskaņas centra iesniegto plānu ir apturējis tikai vienādais balsu skaits abās pusēs – bijušo baņķieru intereses aizstāv SC, PCTVL, LPP/LC un TP, bet pretī ir JL, SCP, TB/LNNK un ZZS.

Paši «bijušie» uz parlamentu nenāk. Pie TP deputāta Kārļa Leiškalna Krasovickis nācis uz Ostu asociācijas telpām blakus parlamentam, lai runātu «tikai par grozījumu procesu». PCTVL deputāts Miroslavs Mitrofanovs atzīst, ka ar viņiem ticies mašīnā un kafejnīcā. Viņš pats esot uzmeklējis bijušos banķierus, jo neko nesaprot no banku dalīšanas, un pēc tam par konsultanti pieteikusies bijusī Parex viceprezidente Līga Puriņa. Deputāta galvenais mērķis esot panākt, lai pie galda sasēžas visi: valsts, bijušie akcionāri, jo Kargins un Krasovickis gribot konfliktu «pēc iespējas civilizēti noregulēt». Banka esot visa viņu dzīve un darbs, un viņi nevēloties, lai sliktas beigas met ēnu uz reputāciju.

«Saprotu, ka sabiedrība pieprasa pēc iespējas ātrāk sodīt bijušos īpašniekus, jo kādam jāatbild par krīzi, bet pat tādos apstākļos es uzskatu, ka tas ir jārisina civilizēti, nevis atņemot viņu gandrīz 40 miljonus latu. Taisnīgāk būtu atrast veidu, lai viņi zaudētu proporcionāli ar citām pusēm [acīmredzot, domāta valsts – red.],» viņš saka.

Taču politiķis neslēpj, ka cer uz Kargina un Krasovicka ziedojumiem. «Mēs uzrakstījām 7-9 vēstules ne tikai viņiem, bet arī citiem tā sauktajiem oligarhiem palīdzēt ar naudu,» saka Mitrofanovs. «Mūsu sadarbība ilgst jau vairākus gadus. 2003.gadā viņi no mūsu puses piedalījās sarunās par partijas izdzīvošanu un pastāvēšanu, un es esmu par viņu diplomātiskajiem iejaukšanās centieniem pateicīgs. Labumu nevar aizmirst. Pateicība ir dzīva manā sirdī.»

JAKOV, JAKOV, UZ ŠEJIENI!
Lobisms neaprobežojas tikai ar komisijas deputātiem. Jaunā laika frakcijas vadītāju Dzintaru Zaķi ar Krasovicki pavasarī pamanīja Double Coffee. Viņš negaidīti pievienojies sarunā ar Zaķa paziņu, lai skaidrotu nostāju pret procentu maksājumu iespējamo apturēšanu. Saruna beigusies vēl pirms kafijas atnešanas, jo Zaķis paskaidrojis: sarunas ar atsevišķiem deputātiem nemainīs JL nostāju.

Amizanta aina šajā pasavasarī bija vērojama netālu no parlamenta, kad, PCTVL frakcijas vadītājam Jakovam Plineram ejot pa ielu, pavērās limuzīna durvis un parādījās Kargins, saucot: «Jakov, Jakov, uz šejieni!»

Pliners sarunu saturu uzskata par privātu lietu, jo ticies ar Karginu tikai kā kādreizējais ebreju skolas Evrika direktors, kurā pirms aizbraukšanas uz Londonu mācījies Kargina jaunākais dēls Maksims. «Skolēns ir pateicīgs savam skolotājam,» saka deputāts. Kad pavaicāju, vai pateicība izpaužas arī finansiāli, Pliners sadusmojas: «Kā jums nav kauna?»

Kauna man nav, jo līdz ar grozījumu iesniegšanu bijušo baņķieru ģimenes pirmo reizi ziedo politiķiem savā vārdā (pirms tam ziedojumu oficiālā daļa nāca caur viņu darbiniekiem). SC ziedotāju sarakstā parādījušies gan Kargina dēls Rems, gan sieva Anna Barinova, gan bankas bijušais darbinieks un ģimenes biznesā iesaistītais Andris Riekstiņš, kas kopā noziedojuši 28 tūkstošus latu.

SC līderi Jāni Urbanoviču intervēju dienā, kad pretinieki Saeimas komisijā likuma izmaiņas nobloķēja. Viņš ir nikns, apgalvo, ka tam noteikti ir sakars ar korupciju, bet savas darbības saistību ar saņemto naudu noliedz. Kargins un Krasovickis esot ilggadēji sponsori vienai no apvienības daļām, un šis esot tikai tradīcijas turpinājums. Ar abiem bijušajiem bankas īpašniekiem esot ticies sen un neatceroties, par ko runājis, bet likuma izmaiņas tās neesot bijušas. «Mums bija informācija, ka tiek gatavota kārtējā afēra, kārtējā valsts apzagšana caur Parex, un mūsu bažas ir pierādījušās,» viņš saka, kā piemēru minot Parex līzinga kompānijas Baltkrievijā pārdošanu Rietumu bankai, par ko žurnālists Dainis Lemešonoks vērsies KNAB. (Pārdošanas līgumā pirmais maksājums ir 100 ASV dolāri, pārējie aprēķināmi pēc noteiktas formulas nākamajos gados, kas kritiķiem ļauj apgalvot, ka tā pārdota par sviestmaizi. Parex savukārt uzsver, ka nekavējoties atgūti 5,8 miljoni latu, kas ir Baltkrievijas meitasuzņēmumu saistības pret Parex un ko finansē pircējs). «Mūsu mērķis bija pievērst uzmanību un neļaut Melngailim zagt. Neko vairāk mēs ar likumu nedarīsim,» saka Urbanovičs. Tikai divas dienas vēlāk viņa frakcija lūdza Saeimas prezidiju iekļaut likumprojektu parlamenta darba kārtībā vēlreiz.

Atbildot uz apvainojumu, Melngailis norāda – ja kāds vēlas runāt par iespējamu noziedzību pret valsti, tad ir jārunā par tiem, kuri cenšas apturēt bankas dalīšanu vai ierobežot tās rīcībspēju. Katrs bankas īpašumu pārdošanas gadījums iziet rūpīgu sietu: valdi, padomi, FKTK, valsti un ERAB, un Nomura konsultantus, kad nepieciešams.
«Viņi savu ietekmi ir ievērojami zaudējuši, citādi jau sen būtu izdzinuši cauri tādas izmaiņas, kā vēlas,» saka kāds deputāts. Un piekodina, ka vēlas palikt anonīms.

ZATLERS GATAVS REFERENDUMAM
Urbanovičs min, ka spiedienu uz deputātiem izdarījuši kāda specdienesta pārstāvji, kas kauninājuši par likumprojekta atbalstīšanu. Dienesta nosaukumu viņš atsakās atklāt. Ir zināms, ka nopietnas bažas par deputātu iespējamu uzpirkšanu valsts vadībai un atsevišķiem deputātiem izteicis arī bijušais ģenerālprokurors Jānis Maizītis. «Tik noskaitušos un emocionālu viņu neviens nebija redzējis,» teica avots, kas sarunu slepenības dēļ lūdza neminēt savu vārdu.

Kādā maija vakarā Lielupes krastā lepnas mājas pagalmā stāvēja Valsts prezidenta limuzīns. Mājas saimnieks ir kādreizējais olimpiskais čempions burāšanā Aleksandrs Muzičenko. Viņš arī bijušais Parex konsultants un projektu vadītājs, kas darbu pērn pameta. Zatleram tuvi avoti stāsta, ka abi esot bijušie kaimiņi un pazīstami jau vairākus gadu desmitus. Par kredītiestāžu likuma grozījumiem neesot runāts, un prezidenta nostāja esot skaidra. Viņš ne tikai ir gatavs pieņemšanas gadījumā tos nosūtīt atpakaļ parlamentam, bet arī sākt parakstu vākšanu referendumam par tiem, ja deputāti valsts galvas iebildumus neņems vērā.

MAZSPĒJĪGĀ VALSTS
Iespējams, bijušo bankas īpašnieku uzvedība būtu citāda, ja pati valsts ik uz soļa nedemonstrētu savu mazspēju. Pirmo dziļāko ieskatu tajā deva Valsts kontroles ziņojums par bankas pārņemšanu, kurā bija norādīts, ka jau pirmais solis – ieguldījumu līgums – tika sagatavots un noslēgts neatbilstoši valdības dotajam mandātam.

No 10 sākotnēji izvirzītajiem nosacījumiem vismaz trīs netika izpildīti. Baņķieru subordinēto kapitālu nepārvērta apmaksātā bankas kapitālā. Katram pieprasīja bankā atstāt noguldītus vēl 14 miljonus, nevis visu naudu, kas viņiem ir vietējās vai ārvalstu kredītiestādēs. Noticēja uz vārda, ka vairāk nav. Valdība vēlējās garantiju, ka ar bankas datiem viss ir kārtībā, bet līgumā garantiju ierobežoja tikai līdz miljonam latu. Valsts kontroliere Sudraba paziņoja, ka valsts glābusi nevis banku, bet abus īpašniekus.

Žurnālists Lato Lapsa grāmatā par Parex krahu apgalvo: kādreizējie īpašnieki vai pietuvinātas personas 2008.gada nogalē neilgi pirms palīdzības lūgšanas valdībai varētu būt izņēmuši no bankas 10-12 miljonus latu.

Virsprokurors Modris Adlers, kurš vada prokuroru grupu Parex pārņemšanas izmeklēšanai un kurš bija solījis aprīlī pieņemt pirmos procesuālos lēmumus, vai kāds saucams pie atbildības, tagad atzīst, ka tie aizkavējušies lietas apjoma dēļ. Taču izmeklēšana, kurā tiek vērtētā gan valsts amatpersonu, gan abu bijušo baņķieru darbība pārņemšanas procesā, «tuvojas nobeigumam un lēmumi drīz tiks pieņemti». Abi ir snieguši liecības, apstiprināja Kargins.

Mazspējas piemēri redzami visos līmeņos.

Privatizācijas aģentūrai līdz 2009.gada 25.septembrim bija jāizvirza atbildīgais par prasības sagatavošanu pret bijušajiem akcionāriem saistībā ar Parex klientu informācijas nonākšanu Aizkraukles bankas rīcībā, ko konstatēja valsts pasūtīts audits. Tas nav noticis.

LNT martā ziņoja, ka aizdomās par darbošanos bijušo īpašnieku interesēs atstādināti bankas galvenais finansists Roberts Stuģis un galvenais jurists Ļevs Voronovs. Ir zināms, ka informāciju bankas padomei sniedza drošības policija (DP). Saprotot, ka DP nesniegs tiesā izmantojamas ziņas un gaidāma bezcerīga tiesvedība, maijā ar abiem klusu vienojušies par darba attiecību pārtraukšanu. Izmaksātas visas likumā paredzētās kompensācijas un alga par laiku, kamēr viņi bija atstādināti – Voronovam ap 80 tūkstošiem latu, Stuģim – ap 40 (banka atsakās apstiprināt summas, Stuģis un Voronovs nevēlējās runāt).

Toreizējai bankas padomes vadītājs Andžs Ūbelis man atbildēja, ka nevar komentēt lēmumus par kompensācijām, kas pieņemti pēc viņa aiziešanas. Būtiskākais esot tas, ka visi lēmumi ir valsts un bankas interesēs. DP skaidroja, ka operatīvās darbības ietvaros iegūto informāciju var izmantot tikai Kriminālprocesa likumā noteiktā kārtībā.

Slepenības režīms visam, kas saistīts ar bankas dalīšanu un attiecībām ar bijušajiem akcionāriem, amatpersonām ļāvis izvairīties no daudziem nepatīkamiem jautājumiem.

Tomēr vairākas iesaistītās puses apliecina, ka procesam nav vadības. Politisko vadību – ekonomikas ministru un premjeru – nodarbina oktobrī gaidāmās vēlēšanas, bet procesā iesaistītās iestādes – FKTK, Privatizācijas aģentūru, Finanšu ministriju, Latvijas Banku – paralizē bailes, kas sākās pēc Valsts kontroles pārbaudes un prokuratūras sāktā kriminālprocesa. Neviens īsti nevēlas uzņemties atbildību par to, kā restrukturizē banku un kā atrisina attiecības ar akcionāriem, to noveļot uz daudzskaitlīgiem konsultantiem.

Piemēram, bankas restrukturizācijas plānu bija paredzēts pieņemt līdz 2009.gada beigām. To izdarīja tikai šogad martā, pamatojot ar starptautisko konsultantu Nomura ieteikumu, nevis detalizēti izskaidrojot visus scenārijus, riskus, izmaksas. Arvien nav skaidras pārdošanas stratēģijas un publiskotu aplēšu, cik ilgi kura daļa paliks valsts īpašumā un cik no vairāk nekā 800 miljonu latu ieguldījuma valstij ir cerība atgūt.

Bankas licenci piešķīra, tikai pēc premjera iejaukšanās pēdējā brīdī pagūstot uz SWIFT kodu piešķīrēju komisijas beidzamo sēdi pirms brīvdienām līdz rudenim (bez kodiem bankai nav jēgas, tie nodrošina starptautiskos pārskaitījumus).

Papildu problēmas rada potenciālā tiesvedība ar Karginu un Krasovicki, kā arī savstarpēja aizdomu ēna – vai visi strādā valsts interesēs? Katra darbība tiek aplūkota arī caur šo prizmu. Ja Privatizācijas aģentūra, kas sagatavo dokumentus FKTK jaunās bankas licences izsniegšanai, zinot ierobežoto laika termiņu, aizmirst atvērt jaunās bankas kontu Latvijas Bankā – tā ir paviršība vai sabotāža? Vai Latvijas Banka, jūnija vidū rosinot vēlreiz pārdomāt bankas dalīšanas modeli un draudot pamest procesu, ja nebūs skaidra «labās» bankas pārdošanas stratēģija, ir patiesi norūpējusies, vai to vada citi mērķi, piemēram, vēlme būt prom no apšaubāmām norisēm?

To, ka Krasovickis un Kargins brīdina par tiesāšanās iespēju gan civiltiesiski, gan Satversmes tiesā, apliecina ekonomikas ministrs Artis Kampars (JL). «Viņi par to visu laiku runā, arī vēstulēs,» viņš saka. «Par ko – to viņi nestāsta, tikai uzsver, ka dažādos veidos tiek pārkāptas viņu tiesības saistībā ar ieguldījumu līgumu. Tā kā pastāv risks zaudēt ieguldījumus, viņi ir piesaistījuši pietiekami nopietnus juridiskos resursus.»

NAUDU VAI AKTĪVUS!
Tikmēr bijušie akcionāri jau pavasarī izteikuši piedāvājumu, kura būtību var aprakstīt vienkārši: vai nu izmaksājiet mūsu naudu pirms termiņa, ja tā procentu un personību dēļ ir nevēlama, vai mainām pret «labajai» bankai neinteresantiem aktīviem. Var tikai minēt, vai viņi šos aktīvus uzskata par tik perspektīviem, kas ļautu nākotnē nopelnīt, vai krāj punktus tiesvedībai. Tā teikt, darījām visu, ko varējām, bet valsts neatsaucīga.

«Viņi uzskata, ka varētu savu subordinēto kapitālu apmainīt pret adekvātu slikto kredītu masu,» apliecināja Kampars.
Ir zināms, ka aicinājumam pievienots arī «iepirkumu saraksts». Tajā ir Parex jaunā eirolaidiena obligācijas, virkne kredītu privātpersonām un uzņēmumiem, kā arī pārdotā līzinga kompānija Baltkrievijā.

Par piedāvājumu līdz šim publiski neesot runāts, jo pēc finanšu konsultantu analīzes, ka «tas nav īstenojams bez nopietniem zaudējumiem valstij», Kampars neesot ieinteresēts to virzīt apspriešanai. Viņš ticies arī ar Krasovicki un abu juristu Uģi Grūbi, bet saruna beigusies bez rezultāta.

Kargins Ir izvirzīja citu versiju: uz sarunām par aktīvu iegādi aicinājuši bankas pārstāvji, kā pirmo prasību izvirzot parakstīt konfidencialitātes līgumu. Kad tas izdarīts, kontakti pārtraukti. «Es uzskatu, ka šīs visas darbības orientētas uz to, lai mūs maldinātu un piespiestu klusēt,» viņš raksta. «Valdība, kas no visa taisa noslēpumus, nebūs ilgdzīvotāja, jo pieredze rāda: kur valsts noslēpums, tur virspeļņa.»

«TAUTĪBA ir PROBLĒMA»
 Uz interviju raksta tapšanā aicināju gan Karginu, gan Krasovicki. Pēc divu nedēļu «varbūt» saņēmu piedāvājumu to organizēt rakstiski. Atbildes man nosūtīja Kargina vārdā.

Uz jautājumiem, kas attiecas uz viņu noguldījumu apjomu un procentiem, eksbaņķieris neatbild. Par meliem viņš nosauc neoficiāli nereti dzirdēto pieņēmumu, ka abi aizņēmās savā bankā naudu par zemākiem procentiem, bet pēc tam par augstākiem ieguldīja depozītos. «Šī doma – piespiest mūs kapitulēt, iebiedējot un organizējot melīgas informācijas noplūdi presē, man ir pretīga», raksta Kargins, kurš esot darījis daudz pozitīva Latvijas labā un kopš biznesa sākšanas 1987.gadā bijis pārņemts ar valsts uzplaukuma ideju.

Viņš neatbild uz jautājumu par savu atbildību iepretim pārējiem Latvijas iedzīvotājiem, kam būs jāatmaksā gan starptautiskais aizdevums, gan jāfinansē eksbaņķieru procenti – šāds jautājums netieši atbalstot politiķus, kas atbildību par stāvokli valstī cenšas novelt uz biznesa cilvēkiem.

Izsmeļošākas ir atbildes par atbalstu Saskaņas centram un kādēļ bankas sadalīšanas modeli eksbaņķieri sauc par koruptīvu. SC «esam ziedojuši un ziedosim, jo tā ir vienīgā partija, kuras politikā nedominē nacionālais jautājums», rakstīts atbildē. «Diemžēl visi notikumi ap mums un banku radījuši pārliecību, ka liela nozīme ir tam, ka neesam latvieši,» Kargins kā piemēru piesauc advokāta Andra Grūtupa teikto par «diviem ebrejiem no Vitebskas guberņas», kas izputinājuši banku un valsti.

Savukārt bankas dalīšana esot koruptīva vairāku iemeslu dēļ. Pirmais – neviena cita banka slikto kredītu problēmas nerisināja, no bankas izceļot labo daļu, bet gan dibinot fondus to pārvaldei. Parex un Citadele gadījumā neesot stingru kritēriju, ka klienti nokļūst vienā vai otrā daļā, tādēļ korupcijas iespēja esot acīmredzama. Otrais – pēc sadalīšanas sākšoties sasteigta vecās bankas aktīvu izpārdošana par dempinga cenām, jo vajadzēs naudu gan sindicēto kredītu atmaksai, gan kapitāla pietiekamības uzturēšanai.

Bijušais baņķieris skaidri neatbild, ko valsts attiecībā pret bijušajiem bankas īpašniekiem ir pārkāpusi, lai viņi vērstos pret to tiesā. Jautājums esot jāuzdod Valsts kancelejai, Tieslietu ministijai un advokātu birojam Sorainen, kas valdībai snieguši 70 lappušu ziņojumu par šī sadales modeļa tiesvedības riskiem. «Juristi precīzi saskatījuši modeļa vājās vietas jeb, kā mēs teiktu, prettiesisko dabu,» saka Kargins un uzsver, ka otrajam sadalīšanas variantam, kad sliktos aktīvus izdalītu fondā, tādu praktiski neesot.

LĪDZ BEIGĀM – TĀLU
Citadeles zīmola prezentācijā ekonomikas ministrs Kampars sacīja, ka vēlētos šo brīdi saglabāt atmiņā ar vārdu «jauns». Kā robežu, kurā «Latvijas krīzes simbols Parex no neglītā pīlēna pārtop par skaistu gulbi».

Kamēr nebūs nokārtotas attiecības ar Karginu un Krasovicki, tas joprojām būs vecais stāsts, cik gudri, spējīgi un valstiski domājoši ir valsts pārvaldītāji, kad darīšana ar ietekmīgiem ļaudīm. Pat tad, ja iztiksim bez zaudētām tiesvedībām, svarīgākais jautājums ir – ar cik lieliem zaudējumiem nemākulīgā bankas pārņemšana būs beigusies? Atbilde būs atkarīga gan no «labās» bankas pārdošanas ieņēmumiem, gan «sliktās» bankas aktīvu pārdošanas par vislabāko cenu, nevis izkārtošanas «savējiem». Līdz vēlēšanām šo atbildi mēs nesaņemsim.

KĀ TAS NOTIKA
 2007. un 2008.gadu mijā, kad kreditēšanas bums sita augstu vilni, FKTK veica Parex pārbaudi un bankas darbībā nesaskatīja būtiskus riskus, bet brīdināja no paaugstinātu risku uzņemšanās

2008.gada augustā un septembrī FKTK veica nākamo pārbaudi un konstatēja, ka Parex nav izveidojusi nepieciešamo uzkrājumu apjomu sliktajiem kredītiem. Trūkst ap 40 miljonu (Valsts kontroles ziņojumā citētajā Pricewaterhouse Coopers auditā minēts, ka trūcis kopā 71 miljons, bet ir runa par ilgāku laika periodu). Uzkrājumu veidošanu drošībai prasa likums. Tā izpildi pienākums kontrolēt FKTK. Tā reaģēja ar vēstuli bankai, kurā uzskaitīti 17 trūkumi

21.oktobrī pie premjera Ivara Godmaņa ieradās Valērijs Kargins, lai lūgtu valsts palīdzību. Neoficiāli sarunas esot sākušās jau apmēram divas nedēļas iepriekš

22.oktobrī Parex īpašnieki rakstīja Finanšu ministrijas valsts sekretāram Mārtiņam Bičevskim, lūdzot bankā noguldīt 211 miljonus latu jeb 300 miljonu eiro, jo viņus māc bažas par naudas aizplūšanu uz zviedru bankām, kuru mātes izziņojušas noguldījumu garantijas. FM atbildēja, ka naudas nav

No 1. septembra līdz 22. oktobrim no bankas izplūda 285 miljoni latu

28.oktobrī bankas kapitāla pietiekamība noslīdēja zem kritiskās 8% robežas (7,9%). Speciālās darba grupas sēdē, kur klāt bija premjers Ivars Godmanis, Latvijas bankas prezidents izteica bažas, ka bankas kapitāla pietiekamība ir nulle un FKTK pārmetis, ka tā laikus nav apturējusi bankas darbību.

Latvijas banka jau aizdeva Parex naudu (390 miljonus). Pirmo reizi parādījās jautājums, vai, garantējot likviditāti miljarda apjomā, valsts ieguldītā nauda neaizplūdīs nerezidentu noguldījumos (60% klientu) un kāda no tā jēga valstij
30.oktobrī akcionāri FKTK apsolīja ieguldīt trīs miljonus bankas subordinētajā kapitālā (vajag 20 miljonus) un pieļāva akciju emisiju naudas piesaistei. FKTK nolēma aizliegt bankai izsniegt jaunus kredītus un iegādāties jaunus finanšu instrumentus

No 22. līdz 31. oktobrim no bankas izplūda 87,7 miljoni latu

4.novembrī Valsts kanceleja saņēma abu akcionāru lūgumu sniegt valsts atbalstu Parex. Valdība, pamatojot ar potenciālu smagu triecienu tautsaimniecībai un banku sistēmai, un noguldītājiem izmaksājamo summu, piekrita galvot 2009.gadā atdodamos sindicētos kredītus (kopā 775 miljoni eiro) un ieguldīt subordinētajā kapitālā ne vairāk kā 200 miljonus divu gadu laikā, izvirzot akcionāriem 10 nosacījumus.  Pirms darījuma netiek veikta due diligence (padziļināta izpēte), bez kā parasti nepārņem nevienu uzņēmumu. Attaisnojums – nav laika, jo bankas situācija pasliktinās ik dienas

8.novembrī Finanšu ministrija iesniedza valdībai ieguldījumu līguma projektu, sarunas par kuru vadīja finanšu ministrs Atis Slakteris un nozīmīgu lomu spēlēja ministrijas valsts sekretārs Mārtiņš Bičevskis. Sagatavošanā piedalījās arī Latvijas banka un FKTK

No 1.septembra līdz 7.novembrim no bankas izplūda 465,6 miljoni latu

8.novembrī bijušie baņķieri lūdza uzlikt ierobežojumus, lai no bankas lielā ātrumā beigtu izplūst nauda. FKTK bija līdzīgās domās un lūdza iespējami ātru valdības ārkārtas sēdi. Pret ierobežojumiem ir I.Rimšēvičs, norādot, ka tad naudu saņems tikai valsts un pašvaldības, bet ne noguldītāji. Valdība nosverās Rimšēviča pusē un neizlēma, kad varētu lemt par ierobežojumiem
10.novembrī valsts ar abiem akcionāriem parakstīja ieguldījumu līgumu, pārņemot 51% bankas akciju par diviem latiem. Bijušos akcionārus atstāja bankas valdē it kā labo sakaru dēļ ar lielajiem un ar valsti saistītajiem Austrumu klientiem. Bankā bija ievērojami bijušo PSRS republiku vadoņu ģimeņu, valsts uzņēmumu un privātpersonu līdzekļi. Lai gan par līguma publiskošanu runāja kopš tā noslēgšanas, tas arvien ir slepens

No 7. līdz 20.novembrim no bankas izplūda 457,4 miljoni latu

20.novembra Ministru kabineta sēdē Finanšu ministrija vēlreiz prasīja noteikt Parex ierobežojumus, valdība to neizskatīja
1.decembrī Finanšu ministrija pēc FKTK lūguma valdībai vēlreiz prasīja lemt par ierobežojumu noteikšanu Parex. Tas beidzot tika izdarīts. Kopš pirmā lūguma 7.novembrī no kontiem aizplūduši 537 miljoni, bet visā sāgas garumā kopš septembra – miljards

3.decembrī līgums tika grozīts un valsts nopirka 84,83% akciju. Kargins ar Krasovicki pazuda no bankas

2009.gada 3.aprīlī FKTK apturēja procentu izmaksu Karginam un Krasovickim, un ģimenēm, jo to procentu likmes uzskata par izdevīgākām nekā tirgū. Sabiedrība pirmo reizi uzzināja, ka bijušie baņķieri katrs saņem ap 200 000 tūkstošiem latu mēnesī
2009.gada maijā FKTK bailēs no tiesas atcēla lēmumu un uzdeva bankai vienoties ar bijušajiem akcionāriem par citiem nosacījumiem. Tas nav noticis

2009.gada 16.oktobrī prokuratūra sāka kriminālprocesu par bankas pārņemšanu

2010.gada 16.februārī valdība atbalstīja Finanšu ministrijas iesniegtos grozījumus likumā, kas abiem bijušajiem baņķieriem no jūlija liegtu saņemt procentu maksājumus par subordinētajiem aizdevumiem, kamēr banka saņem valsts atbalstu. Tie iestrēgst Saeimā, jo pastāv šaubas par rīcības tiesiskumu

2010.gada 23.martā valdība nolēma Parex sadalīt divās daļās. Sākotnēji bija domāts restrukturizāciju pabeigt līdz 2009.gada beigām. Nedaudz vēlāk parādījās ziņas, ka sliktā daļa, kurā paliek ap 36 miljoniem Kargina un Krasovicka ģimeņu kapitāla, ar laiku var bankrotēt

2010.gada 29.jūnijā FKTK izsniedza licenci no Parex izdalītajai «labajai» daļai. To nosauc par Citadeli un darbu banka sāks 1.augustā

.

Par nelietību un greizsirdību

Posted on jūlijs 7, 2010 by - Pusdienās

Žurnālists Jānis Domburs pārdomā, vai mainīt arodu. Vasarā viņš veidos dokumentālo filmu par mežonīgo kapitālismu Latvijā

Tāpat kā ik gadu ir Jāņi un Pēteri, par tradicionālu rituālu kļuvuši arī Dombura konflikti ar Latvijas televīziju. Šis gads nav izņēmums. Jānis Domburs ir vienīgā LTV publiskā persona, kas iebildusi pret sabiedriskās televīzijas vadības lēmumu pirms Saeimas vēlēšanām nerīkot atsevišķu politisko diskusiju ciklu, tā vietā solot par vēlēšanām runāt visos pārējos informatīvajos raidījumos. Notikumi ap LTV ir iemesls, lai uz šīs nedēļas biznesa pusdienām aicinātu Jāni Domburu.

Tiekamies Vecrīgas kafejnīcā Paldies Dievam, piektdiena ir klāt!, un Jāņa zinošie ieteikumi liecina, ka viņš šo vietu ir iecienījis. Pasūtam gaspačo zupu, Jānis – vēl arī zivi un tēju, bet es ļaujos piedāvājumam nogaršot gurķu ūdeni (ūdenī iemestas svaiga gurķa ripiņas).

«Tiem, kas izveidojuši pašreizējo LTV priekšvēlēšanu raidījumu koncepciju, iesaku pieteikties Ginesa rekordu grāmatā,» Jānis runā sarkastisku un tiešu valodu. Viņš lēš, ka LTV būtu labas izredzes kļūt par vienīgo parlamentāras valsts sabiedrisko televīziju, kas starppartiju debates ietilpina 26 minūtēs, kas ir garākais LTV plānotais raidījums. «Neticu, ka kaut ko tādu [citur] var atrast.» Piemēram, Lielbritānijā trīs kandidāti debatēja pusotras stundas vairākos raidījumos. Ņemot vērā aktuālo tematu loku un partiju skaitu, Jānis spriež, ka pusotras stundas Latvijā būtu minimums.

Prasu, vai tas nav pazemojoši, ka nācies uzrunāt pašus politiķus, lai izlemtu par priekšvēlēšanu debašu nepieciešamību sabiedriskajā televīzijā. «Jautājums ir [uzdots], es neteikšu, ka pēc tavas samaitātības pakāpes, bet mūsu sabiedrības samaitātības pakāpes. Principā jau valsts viena,» Jānis atbild un paskaidro, ka viņa vēstule, kas citu vidū adresēta arī partijām, tapusi pēc tam, kad koalīcija sāka spriest par naudas piešķiršanu debatēm. Viņš vēlējies, lai par šo jautājumu diskutē plašākā lokā, piedaloties opozīcijas partijām, citiem sabiedrības pārstāvjiem, arī pašas televīzijas un Nacionālās radio un televīzijas padomes (NRTP) cilvēkiem.

Jānim ir divas «bāzes versijas», kāpēc vispār esam nonākuši tik tālu, ka sabiedriskā televīzija negrasās piedāvāt kvalitatīvas un mērķ­tiecīgas priekšvēlēšanu debates. Pirmā ir «nelietīgas mazdarbības versija». «Ir zināma korporatīvā vide, un šajā vidē daudzas lietas var notikt uz tādas vienotas stila un attieksmes bāzes – nu, ka mēs neuzskatām par savu pienākumu, vajadzību vai funkciju taisīt jaunu raidījumu ciklu. Motīvi var būt dažādi. Motīvs varētu būt ar kādu par kaut ko vienoties, kādam kaut ko pasolīt. Motīvs var būt arī vienkārši stulbums, lai man piedod.»

Otra ir «kroplas greizsirdības versija». To Jānis izvirza, jo kuluāros dzirdējis runājam, ka «nedosim Domburam tās debates». Pērn parakstītajā LTV un Dombura līgumā paredzēts, ka 10.Saeimas vēlēšanu priekšvakarā Domburs vadīs premjerministra kandidātu vai partiju līderu debates un gadījumā, ja LTV rīkos atsevišķas priekšvēlēšanu diskusijas, viņam piedāvās vadīt vismaz pusi no šiem raidījumiem. «Man šķiet, kāds to ir ieraudzījis, droši vien ne tā padomājis un izdomājis – hei, mēs te esam kaut ko apsolījuši, kā mēs varētu to nepildīt? «Davaj», netaisīsim atsevišķu priekšvēlēšanu ciklu.» Lai demonstrētu, ka neprasa sev darbu, Jānis uzrakstīja savu debašu koncepciju un tajā ierakstīja, ka atsakās no tiesībām šīs debates vadīt. «Mana lieta bija padzindzināt zvaniņu: veči, man liekas, ka mēs jūkam prātā,» viņš paskaidro.

(Pēc šīs sarunas NRTP rīkoja tikšanos ar politiķiem, kur Jānis Domburs nebija uzaicināts. Tikšanās beidzās ar secinājumu, ka atsevišķs debašu raidījums LTV tomēr jārīko.)

Jānis neuzskata, ka LTV vai NRTP vadītāji pozicionētos kādu politisko spēku interesēs, drīzāk viņiem trūkst skaidra priekšstata, kādam jābūt sabiedriskajam medijam. Neatkarīgi no motīviem žurnālists uzskata, ka pašlaik «notiek sabiedriskās televīzijas nozagšana». To nevis kāds mēģina sagrābt privātās rokās, bet nozog kā kvalitatīvu sabiedrisku mediju.

Jānis ir vīlies arī par jauno pirms Jāņiem pieņemto un Valsts prezidenta otrreizējai caurlūkošanai Saeimai nosūtīto elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumprojektu, jo «sabiedriskais medijs tur ir izgrūsts cauri šķībi, greizi, nepareizi». Kopā ar citiem mediju ekspertiem Jānis strādāja darba grupā, kas piedāvāja priekšlikumus šim likumam, diemžēl tie maz ņemti vērā – sabiedriskā medija statusu mainīt un stiprināt nav izdevies. Jānis piekrīt LTV ģenerāldirektora Edgara Kota izteiktajai frāzei, ka sabiedriskā televīzija īstenībā būtu jāizveido no jauna – pilnīgi visi jāatlaiž un jāpieņem darbā no jauna. Taču atšķirībā no Edgara Kota, kurš «droši vien domāja, ka augšas paliks vecās un apakšu iztīrīsim», Jānis uzskata, ka to ir jēga darīt tad, ja izveido «jaunu pārraudzības un vadības konstrukciju».

Iknedēļas publiskās debates Kas notiek Latvijā? Jānis ir vadījis deviņus gadus. Maijā tas ir bijis astotais visvairāk skatītais LTV raidījums, kuru noskatījās vidēji 127 tūkstoši cilvēku. Nākamajā sezonā viņš vēl turpinās to vadīt, taču par turpmāko karjeru šaubās. «LTV pēdējos septiņus gadus mani krāpj – tas ir maigākais vārds, ko varu pateikt. Ar dažādu veidu sarunām, solījumiem, pieļāvumiem – jā, Jāni, mēs būtu priecīgi, ja tu darītu vēl kaut ko.» Taču neviens projekts nav piedāvāts – arī pērn, kad LTV ēteru papildināja daži jauni sabiedriski politiski raidījumi. Turklāt Jānis neuzskata par normālu, ka neizdodas Kas notiek Latvijā? sakoordinēt ar pārējo LTV piedāvājumu – viņš pats sev izstrādājis koncepciju un savu «individuālo partiju spēlē», nezinot, ko dara citi.

«Lai būtu formā, jātrenējas katru dienu – vai ar muskulīšiem vai smadzenītēm, vai ar klavierītēm, vijolīti, bumbiņu vai bez bumbiņas. Manā gadījumā – informatīvi, intelektuāli, jātiekas ar cilvēkiem, jālasa, jāanalizē. Ja tev ir spēle vienreiz nedēļā un nav iespēju pamainīt līgu vai nomainīt klubus, tad ir jautājums, vai tu pats sevi neapzodz. Esmu ļoti dziļās pārdomās, vai kaut ko turpināt šajā vidē,» atzīstas Jānis. Bez liekas pieticības viņš stāsta, ka katru nedēļu esot trīs, četri temati, par kuriem viņš varētu pateikt vairāk, nekā izskan citos masu medijos. «Kāpēc turpināt izpildīt četrus treniņus nedēļā, ja nav iespējams realizēt to, ko tu esi uztrenējis?» vaicā raidījuma vadītājs. Ja būs piedāvājumi no citiem «klubiem», viņš tos apsvēršot, taču «tā ir komerctelevīziju spēle, līdz ar to tur ir visādas atrunas».

Domburs, kurš pēc savas dabas man vienmēr šķitis simtprocentīgs žurnālists, pēkšņi izmet, ka ir atvērts arī jautājumam, vai nepamest šo arodu. Kas tad ir tava alternatīva, prasu. «Jebkas, tikai ne politika,» viņš atbild. Iebilstu – neesi tāds, kurš darīs jebko. «Cigarešu kontrabandu no Krievijas – to ne,» Jānis precizē. Pēdējos gados viņš, piemēram, aizrāvies ar arhitektūru un pilsētplānošanu. Šo nodarbi neviļus piespēlējusi dzīve – sākotnēji piedāvājot kā sabiedrības pārstāvim darboties Eiropas jauno arhitektu konkursa žūrijā un pēc tam arī Rīgas pilsētas arhitektu kolēģijā. «Nāvīgi interesants temats,» par pilsētplānošanu saka Jānis un spriež, ka varētu vadīt projektus. Otra alternatīva esot rietumvalstīs populārie think tanks jeb pētniecības institūti: «Tā, protams, būtu pasaka, bet Latvijā nav tā resursa.»

Man ienāk prātā interneta komentāri, kuros Domburs nosaukts par neizglītotu žurnālistu, kuram pārāk agri tikusi pārāk liela teikšana, tāpēc jautāju, vai viņš netaisās mācīties (žurnālistikas studijas LU Jānis pameta pēc 1.kursa). «Mācīties, lai nelamātu – ar šādu motivāciju noteikti ne,» viņš atbild. Arī žurnālistiku, visticamāk, viņš nestudēšot, taču kaut ko citu viņš varētu mācīties – kad būs ticis skaidrībā, ko darīs.

Ar Jāni tiekamies pāris dienu pēc šīs sezonas pēdējā Kas notiek Latvijā?, un es vēlos zināt, ko viņš darīs vasarā. Izklaidējošu atvaļinājuma plānu vietā viņš sāk stāstīt, ka Podnieka studijā kopā ar režisori Antru Cilinsku taisīs dokumentālo filmu par Latvijas 20 neatkarības gadu «mežonīgo kapitālismu». Līdz vēlēšanām to iecerēts pabeigt, pēc tam arī uzrakstīt grāmatu. «Joprojām esi darbaholiķis?» vaicāju. «Nē, vairs ne tik liels. Drusku jau motors arī nolietojies. Bet, ja es vēl spēlēju, tad man jātrenējas katru dienu.»

ĒDIENKARTE

Gaspačo
Zivs ar svaigiem salātiem
Melnā tēja ar medu
Gurķu ūdens

.

Diploms panes visu

Posted on jūlijs 7, 2010 by - Komentārs

Daudzi studē, bet tautsaimniecības kvalitāte no tā neuzlabojas

Nesen ārpus Rīgas paņēmu stopotāju, jaunu vīrieti, kurš brauca uz laukiem palīdzēt tēvam ar sienu un malku. Izrādījās, ka viņš ir students, bet no viņa stāstītā ir ko mācīties.

Pēdējos gados daudz runāts, ka Latvijai vajag vairāk inženieru un citu tehniskajās zinātnēs izglītotu cilvēku, un mans ceļabiedrs bija šim aicinājumam sekojis. Nespēdams iestāties politologos, viņš izvēlējies ļoti eksaktu, ar moderno elektroniku saistītu specialitāti lielā valsts augstskolā, turklāt iekļuva «budžetniekos». (Konkrēto fakultāti nenosaukšu, jo pēdējā pusgada notikumi Latvijas Universitātes Filozofijas fakultātē parāda, ka pat ētikas profesoriem nav sveša atriebības kāre.)

Par studijās iegūtajām zināšanām viņš bija ļoti zemās domās. Lai gan viņš spējot nokārtot pārbaudes darbus un eksāmenus, viņš nejūt, ka šo specialitāti tiešām ir apguvis. Ļoti maz iznākot praktisku darbu, bet esot daudz dažādu virtuālu nodarbību datorā, kuru jēgu viņš īsti nesaprotot. Ja viņam pašam par šīm studijām būtu jāmaksā, viņš to noteikti nedarītu. Bet, kā viņš teica, – ja valsts ir tik bagāta, ka var maksāt, lai viņš iegūtu diplomu, tad kāpēc no tādas iespējas atteikties?

Vaicāts, kādas ir iespējas ar viņa izvēlēto specialitāti atrast Latvijā darbu, viņš atbildēja, ka minimālas. Pieprasījums pēc šādiem speciālistiem ir ļoti ierobežots, un visur jau priekšā «vecie buki», kuri diezin vai tik drīz atbrīvos vietu jaunajiem. Vācijā – tur gan esot pieprasījums.

Taču par karjeru šajā specialitātē viņš nemaz tā īsti nedomājot. Pēc studiju beigšanas viņš plāno uz kādu gadu aizbraukt strādāt ārpus Latvijas. Viņa mērķis gan nav pārcelties uz ārzemēm vai vienkārši labi nopelnīt. Viņš cerot tur noskatīties kādu biznesa ideju, kura Latvijā vēl nav realizēta, un tad atgriezties un aizpildīt šo tukšo nišu.

Tiesa, viņš arī apsver iespēju turpināt mācīties maģistrantūrā, taču, cik varēja saprast, tādā gadījumā galvenā motivācija būtu stipendija. Ar to students varot tīri labi dzīvot. (Arī tagad viņš blakus studijām strādā kādā apsardzes firmā. Tas, protams, nozīmē, ka nākas kavēt lekcijas un nodarbības.)

Ja šajā sarunas pārstāstā jaušama zināma ironija, tad tā nebūt neattiecas uz pašu jauno vīrieti, kurš atstāja visnotaļ pozitīvu iespaidu.

Viņš bija enerģisks, nesūdzējās par dzīvi un par situāciju Latvijā izteicās optimistiski. Tas esot tikai normāli, ka nesen neatkarību atguvušai valstij ir jāpārvar visādas grūtības. Lai paskatāmies kaut vai uz Īriju – cik ilgs laiks viņiem pagāja, kamēr sasniedza labklājību. No turienes jau arī daudzi brauca prom meklēt darbu ārzemēs, bet pēc tam atkal atgriezās. Gan jau arī Latvijā viss iešot uz augšu, ja tik nezaudēsim dūšu.

Paradoksāli! Jauns, optimistisks cilvēks izstāsta, kā valsts maksā, lai viņš izniekotu savu laiku studijās, par kurām viņš pats nemūžam nemaksātu un kuras, pat ja tās būtu kvalitatīvas, sagatavotu viņu specialitātei, pēc kuras Latvijā nav pieprasījuma. Rezultāts: diploms, un viss. Jāsecina, ka valstij naudas tiešām netrūkst.

Vēl viens paradokss: lai gan Latvijas augstākās izglītības sistēmas piedāvāto «produktu» neviens nevērtē kā izcilu, pēc tā ir milzīgs pieprasījums. Stratēģiskās analīzes komisijas (SAK) augstākās izglītības sistēmas apskata dati rāda, ka studējošo skaits Latvijā – 492 uz 10 000 iedzīvotājiem 2009./2010.mācību gadā – ir starp augstākajiem pasaulē.

Kā to izskaidrot? Daļēji vainīgas ir tradīcijas. Kā pagājušajā nedēļā intervijā Ir atzina viens no Latvijas starptautiski konkurētspējīgākajiem akadēmiķiem filozofs Jurģis Šķilters, studenti «iegūst augstāko izglītību, bet neaizdomājas, kāda no tā visa jēga un ko tas maksā valstij. Mehāniski, ar inerci jaunieši ieplūst augstskolās un pēc tam tieši tāpat – darba tirgū. Tad mēs brīnāmies, kāpēc valstij tā neiet».

Tomēr nevar visu norakstīt tikai uz aklu sekošanu pūlim. Kā nesen intervijā Ir.lv norādīja Pasaules Bankas ekonomists Trumans Pakards, Latvijā atalgojuma atšķirība starp augstskolu diplomu ieguvējiem un pārējiem strādājošajiem ir starp lielākajām Eiropas Savienībā. «Katram jaunietim ir skaidrs, ka, izvēloties augstāko izglītību, viņa algas potenciāls ārkārtīgi paaugstinās.» Darba devēji bieži sūdzas par Latvijas izglītības sistēmas neatbilstību viņu vajadzībām, tomēr acīmredzot arī viņiem bieži vien «papīrs» – diploms – ir svarīgāks par augstskolā faktiski apgūtajām zināšanām.

Uz to norāda arī SAK secinātais, ka Latvijā nepastāv citās valstīs novērojamā saikne starp augstākās izglītības izplatību un darba produktivitāti vai inovācijām. Daudzi studē, bet tautsaimniecības kvalitāte no tā neuzlabojas.

Kā izkļūt no šīs padomiskās dilemmas, kad slavenā teiciena «mēs izliekamies, ka strādājam, un viņi izliekas, ka mums maksā» vietā ir nācis «mēs izliekamies, ka studējam, bet viņi izliekas, ka mums kaut ko māca»?

Tāpat kā pārejā no plāna ekonomikas uz tirgu, ir jāatsakās no pārprastas «vienlīdzības», kura nodrošina tikai zemu līmeni visiem, un jāpalielina konkurence par diplomiem. Tāpēc augstskolu skaita samazināšana un budžeta vietu likvidēšana, uz kurām mēdz skatīties galvenokārt caur budžeta prizmu, faktiski varētu arī kalpot kā svira, lai uzlabotu augstākās izglītības kvalitāti.
Protams, ne šie, nedz arī kādi citi atsevišķi soļi nederēs kā burvju nūjiņa, lai atrisinātu visas mūsu augstākās izglītības sistēmas problēmas. Tomēr šīs politikas mērķim ir jābūt vienam: pārveidot diplomu no «papīra» par «vērtspapīru».

.