Sapnis par labāko skolu savam bērnam un reālās iespējas
Toms lidos uz Šveici, Aneta nobrauks septiņas pieturas ar tramvaju Rīgā un Māris sešus kilometrus pa zemes ceļu nokratīsies autobusā līdz Dricānu pagasta centram, lai sāktu jauno mācību gadu savā vidusskolā. Viņu ceļi uz skolu ir ļoti atšķirīgi, bet mērķis gan ir viens – visi grib tikt pie zināšanām, kas ļaus nākotnē veidot sirdij tīkamu karjeru un nostāties uz kājām. Kaut gan viņu stāstos neizskan jēdziens «izglītības kvalitāte», jauniešu teiktajā kā rozīnes no svētku kliņģera var izlasīt idejas par to, kā mācības varētu padarīt aizraujošākas un lietderīgākas.
Trīs vidusskolēnu domas labi ilustrē pieprasījumu pēc izglītības sistēmas pārmaiņām, par kurām akadēmiski runāts nesen publiskotā Stratēģiskās analīzes komisijas pētījumā. Izrādās, 73% Latvijas iedzīvotāju pieprasa izmaiņas vispārējās izglītības saturā, mācību procesā un metodēs. Kādām tām jābūt? Virziens ir skaidrs – uzsvaru no faktu mācīšanas pārlikt uz prasmi atrast un analizēt informāciju, skolēnus aktīvāk iesaistīt mācību procesā, skolas zinības vairāk sasaistīt ar praktisko dzīvi, nodrošināt tehnoloģiju pieejamību un attīstīt digitālo mācību saturu. Kad un kā šīs pārmaiņas īstenosies? Anetes, Māra un jo sevišķi Toma gadījumā laiks jau ir nokavēts. Taču dricānieša Māra jaunākais brālis Kārlis tikai šogad sāks vidusskolas gaitas un gaida drīzu atbildi.
LATVIJAS SKOLĀ STINGRĀK
«Gribas braukt,» par savu skolu Šveicē saka Toms. Jau pēc nedēļas viņš lidos turp. Šveicē Toms mācījās vienu gadu, pabeidza 9.klasi. Lai arī «mācības Šveicē» vedina domāt, ka puisis pēc vidusskolas mērķē uz studijām banku jomā, patiesībā Toms devās turp, lai augstākā līmenī apgūtu hokeja spēli, ar ko domā saistīt savu dzīvi. Un, protams, lai mācītos Šveices Olimpiskajā elites sporta skolā (Die nationale Elitesportschule Thurgau, Swiss Olimpic Sport schools tīkls).
Toma gadījums ir interesants tāpēc, ka viņš apņēmies mācības turpināt gan Šveicē, gan Latvijā – Rīgas Angļu ģimnāzijā, kur bija skolojies līdz 9.klasei. «Lai ir alternatīva. Visu likt tikai uz skolu Šveicē tomēr negribējām,» saka Toma tēvs traumatologs Valdis Andersons.
Cītīgi mācījies vācu valodu pie privātskolotāja, Toms pagājušā gada jūlijā devās prom no Latvijas. Tas bija vērā ņemams dzīves pārbaudījums: piecpadsmit gadu vecumā pirmo reizi prom no mājām. Ikdienā pilnīga patstāvība un atbildība par sevi. Toms pierādīja, ka to spēj. Labi pabeidza 9.klasi gan Šveicē, gan Latvijā, un tagad mācības turpinās.
«Padodas, protams, sports,» smaida Toms, kad vaicāju par aizraujošākajiem mācību priekšmetiem skolā. «Sports, dziedāšana, rokdarbi un citi svarīgi priekšmeti,» joko Toma tēvs.
Uz hokeja treniņu tēvs pirmo reizi Tomu aizveda sešu gadu vecumā. Sākumā nemaz nav paticis. Taču hokeja skolā Rīga pie trenera Ģirta Ūdra sācis slidināties, un tā lieta aizgājusi. Tagad Toms ir uzbrucējs, spēlē pirmajā maiņā. Piedalās Latvijas junioru izlases treniņnometnēs. Ir kandidāts U18 hokeja čempionātam, kas notiks nākamā gada pavasarī. Cer kādreiz piedalīties arī Latvijas hokeja izlasē.
Kad pirms pusotra gada Andersonu ģimenē tika spriests par iespējām mācīties ārpus Latvijas, trenēties hokejā, padomu deva Valda labs paziņa hokejists Harijs Vītoliņš, kurš dzīvo Šveicē. Skolas nauda pārsniedz 10 tūkstošus eiro gadā. Par šo naudu Tomam nodrošinātas mācības, treniņi, dzīvesvieta un ēdināšana. Hokeja aprīkojums pamatā jāpērk pašiem. Mazajā, gleznainajā kalnu ciematiņā Landšlahtā, kur Toms dzīvo, un Romanshornā, kur notiek mācības un treniņi, skolēni tiek nopietni uzraudzīti. Ja pārkāpts kāds no skolas kartības vai uzvedības noteikumiem, skolas biedri nevis palīdz to noslēpt, bet gan ziņo skolai. Stundu laikā nerespektēt skolotāju, piemēram, pa kluso spēlēt spēlītes mobilajā telefonā ir neiedomājami. Pa skolu staigāt cepurē vai ar pīrsingu – aizliegts. Ja dienasgrāmatā ierakstīta piezīme, tā obligāti jāparaksta vecākiem. Citādi saņem nākamo – par to, ka iepriekšējā nav parakstīta. Treniņu formai jābūt noteiktā veidā salocītai un ievietotai skapī. Ja esi kļūdījies kaut sīkumā, jāmaksā neliela soda nauda, jāizlaiž treniņš.
Toms teic, ka disciplīna un kārtība Šveices skolā ir augstā līmenī. Savukārt mācības stingrākas esot Latvijā. Lai arī Šveicē Toms apgūst visus pamata mācību priekšmetus (savukārt Šveices vēsturi viņš nemācās, jo nav pietiekamu priekšzināšanu), uzsvars skolā tiek likts uz sportu. Tie, kuri izvēlējušies šo mācību iestādi, savu dzīvi turpmāk saistīs ar profesionālo sportu.
TIEK GALĀ AR DIVĀM SKOLĀM
Pusastoņos no rīta ir treniņš. Tad mācības. Pusdienas – visiem skolēniem kopā. Ēšanai atvēlētas pusotras stundas, ēdienkartē ir divi, trīs ēdieni, kurus var izvēlēties. Pēcpusdienā atkal treniņš. Pēc tam jāķeras klāt mācību vielai, kas uzdota skolā Rīgā. Regulāri notiek spēles ar citām Šveices junioru hokeja komandām.
Tādā režīmā Toms nodzīvoja visu pagājušo gadu.
«Nebija jau tik traki,» puisis saka. Mācību grāmatas viņš ņēma līdzi no Latvijas. Regulāri kontaktējās ar skolotājiem par uzdoto. Katra semestra noslēgumā brauca uz Latviju, lai nokārtotu kontroldarbus, ieskaites. Gatavojās 9.klases eksāmeniem.
Pirms došanās uz Šveici Andersonu ģimenei bija pārrunas ar skolotājiem Rīgas Angļu ģimnāzijā. Bažas jau mazliet bija, kā dēls ikdienā tiks galā ar «tālmācību» no Šveices. Tomēr viss bija atkarīgs no Toma uzņēmības un gribasspēka. Eksāmenu rezultāti parādīja, ka puisis ticis galā veiksmīgi. Viņš varēja turpināt mācības vidusskolā. Tagad Toms zina – ja izturēja, tika galā ar abām skolām 9.klasē, tiks galā arī 10.klasē!
«Tie, kas izvēlas sporta jomu, vairs nevar kļūt par ārstiem vai juristiem,» par mācībām Šveicē stāsta puiša tēvs Valdis Andersons. Mācību sistēma ir tāda, ka skolēniem jau piecpadsmit, sešpadsmit gadu vecumā jāzina, ko viņi tālāk dzīvē darīs. Es izvēlējies prioritātes? Tad izvēlies skolu, kur uzsvars tiek likts uz mācību priekšmetiem, kas tev būs vajadzīgi tālāk!
Toms pagaidām nezina, vai pēc vidusskolas beigšanas turpinās hokejista karjeru vai studēs. «Visdrīzāk hokejā,» viņš saka. Tas gan nenozīmē, ka nemācīsies tālāk. Ir skaidrs, ka sports nav amats visai dzīvei un studijas augstskolā agrāk vai vēlāk būs nepieciešamas. «Toms ir vērīgs, viņam piemīt īpašības, lai varētu būt treneris,» spriež tēvs Valdis.
Strādā vairāk nekā pieaugušie
Rīgas 41.vidusskolas 12.klases skolniece Aneta Pēce un viņas mamma Ginta uzskata, ka noteicošā loma izglītībā ir nevis mācību programmām, bet gan skolotāja spējai izskaidrot un aizraut.
Būs nopietnas pārmaiņas, – tā 17 gadu vecā Aneta Pēce raksturo jauno mācību gadu, kas sāksies pēc nedēļas. Anetas dzīvē šis būs līdz šim garākais mācību gads. Jūnijā viņu gaida vidusskolas beigšanas eksāmeni. Jau drīz pēc izlaiduma – iestājeksāmeni augstskolā. Meitene vēl nav simtprocentīgi izlēmusi, bet domā par tūrisma nozari – viesnīcu biznesu.
Saruna ar Gintu un Anetu Pēcēm liek saprast, ka izglītības kvalitātei ir cieša saite ar mācību darba organizāciju, vienkāršām sadzīves niansēm skolas dzīvē. Piemēram, to, cik gara un nogurdinoša ir mācību diena. Vai starpbrīdī skolēnam pietiek laika paēst.
«Pēdējās stundās ļoti nogurstu,» atzīstas sportiskā, dzīvespriecīgā Aneta. Viņas skolā stundas sākas deviņos. Vidusskolēniem tās beidzas ap četriem.
Pēc stundām meitene skrien uz treniņu, kas sākas piecos. Aneta spēlē futbolu, ir Latvijas junioru izlases kandidāte. «Vēl jau arī mājas darbi jāpilda,» piebilst meitenes māte Ginta. «Naktī,» saka Aneta. Ar mājasdarbu apjomu problēmas parasti rodas valsts svētku dienās. «Katram skolotājam liekas – nu, bērniem ir vairākas brīvas dienas, mans priekšmets ir vissvarīgākais, un uzdod daudz. Piemēram, jāsagatavo referāti četros mācību priekšmetos.»
Ginta paskaitījusi, ka Latvijā skolēnam sanāk daudz garākas darba stundas nekā pieaugušajiem. «Vecāki strādā vidēji astoņas stundas dienā. Skolēni mācās līdz pēcpusdienai, nāk mājās un atkal mācās.» Tomēr Ginta piebilst, ka, salīdzinot ar viņas skolas laiku padomju gados, tagad skolēniem liels pluss ir brīvās sestdienas.
Kā daudzās, arī Anetas skolā tiek lauzti šķēpi par garajiem starpbrīžiem. Rīgas 41.vidusskolā, kur meitene mācās, ir divi pusstundu gari starpbrīži. Daļai skolēnu un vecāku šķiet, ka tas ir labi, jo var izstāvēt rindu skolas ēdnīcā vai ārpus tās, mierīgi paēst. Citi domā, ka divas pusstundas ir par daudz – tās izstiepj kopējo skolā ik dienu pavadīto laiku. «Jāsēž gaitenī,» saka Aneta.
NEPATĪK MĀCĪBU BURTNĪCAS
Pirmo reizi ar mācību burtnīcām Ginta saskārās, kad sešus gadus veco Anetu palaida uz skolu. Viņasprāt, ir divas galējības – tās var būt gan pārmēru sarežģītas, gan arī pārāk vienkāršotas. Pēc profesijas būdama inženiere, viņa pie pie dažu sākumskolas darba burtnīcu «cietajiem riekstiņiem» reizēm sēdēja trīs dienas. Samudžināti, neloģiski. Turpretī citās darba burtnīcās ir neticami vienkārši uzdevumi, kur «jāievelk tikai ķeksis». Ginta domā, līdz ar darba burtnīcu ieviešanu skolēni zaudējuši kādu daļu rūpīga, sistemātiska darba. Aneta atzīst – ja skolēns nevēlas piepūlēties, daudz ko var «nospiest» internetā. Piemēram, referātu tēmas, domrakstus.
Pēc Gintas domām, Latvijas skolās problēma ir pedagogu mainīgums. Piemēram, Anetai fizikā trūkst zināšanu, jo vienu gadu nemaz nav bijis skolotāja – zināšanās caurums. Ja gribētu nākotnes plānus saistīt ar fiziku, būtu problēmas. Savukārt angļu valodā viens pedagogs nomainījis citu. Skolēniem sanāk «amerikāņu kalniņi»: tikko esi pieradis pie viena skolotāja, viņa darba stila un metodēm, ierodas cits. Zināšanas ir saraustītas un nekonsekventas.
Lai arī vecāki nav izglītības eksperti, viņi ir profesionāļi katrs savā jomā. Tāpēc vērtē mācību saturu. Piemēram, Ginta pēc izglītības ir ķīmiķe. Meitas ķīmijas grāmatās viņa pamanījusi, ka mācību viela sakārtota nepareizā secībā. Vispirms māca jomu, ko nevar saprast, «ja nezina to, ko mācīs tikai pēc trīs mēnešiem». Skolēniem nākas «zubrīt» bez izpratnes.
Tomēr Aneta atzīst, ka savā skolā viņa novērtē skolotāju pretimnākšanu. «Ja kaut ko nesaproti, vienmēr atradīs laiku, paskaidros – sagatavo tikai jautājumus.»
MĀCĪBAS BEZ NOVIRZIENA
Par problemātisku gan Aneta, gan viņas mamma Ginta uzskata iespēju vidusskolā izvēlēties mācības ar humanitāru vai eksaktu novirzienu. «Man liekas, pusaudzis tajā vecumā izvēlas vieglāko,» spriež Ginta. Viņai piekrīt Aneta. Pabeidzot 9.klasi, tikai daļa skolēnu zina, ko studēs. «Ja vidusskolā intereses mainās, vairs nevar zaudēto atgūt,» – tā Ginta.
Viņa priecājas, ka Aneta mācās vispārizglītojošā klasē. Bez novirziena. Mācās vienlīdz gan dabaszinātnes, gan matemātiku, gan valodas.
Ginta atzinīgi novērtē e-klases projektu, jo vecāki vienmēr var izsekot līdzi skolēna sekmēm. «Protams, vidusskolā sākt audzināt ir daudz par vēlu. Loģiski izskaidrot, kāpēc jāmācās, stimulēt vajag krietni agrāk.»
Pamatskolā Anetai par labām atzīmēm mamma maksājusi. Par 7 – septiņus santīmus, par 10 – desmit santīmus. Pēc 7.klases tas vairs nav bijis vajadzīgs – Aneta sākusi mācīties pati sevis dēļ. «Pagāja gads, un vienu dienu viņa man prasīja: kāpēc tu man vairs nedod naudiņu par atzīmēm?! Bet šis stimuls vairs nebija vajadzīgs,» – tā Ginta.
Viņa jau kopš pamatskolas meitai uzdevusi jautājumu: kas tu gribi būt, ko dzīvē darīsi? Abas apspriedušas dažādas studiju iespējas. Viens no variantiem – Aneta dosies mācīties uz Lielbritāniju. «Ja izdosies,» Ginta smaida. Tas atkarīgs gan no Anetas šāgada mācību rezultātiem, gan arī studiju kredīta iespējām. «Tas ir liels, bet vērtīgs ieguldījums bērna nākotnē,» – tā Ginta.
ARĪ LAUKI VAR KONKURĒT
1.septembra rītā neviens no Pelšu ģimenes nepaliks mājās. Tētis Andris dosies uz Rēzeknes augstskolu pasniegt studentiem ekonomikas pamatus, līdzīgu priekšmetu Dricānu vidusskolā mācīs arī mamma Aina. Vecākā meita Ieva jau trešo gadu studēs sociālās zinības Lauksaimniecības universitātē Jelgavā. Dēls Māris mācīsies 11.klasē, vidusskolēnu pulkam šogad pievienosies arī jaunākais brālis Kārlis.
Visi Pelšu bērni ir izvēlējušies vidējo izglītību iegūt tepat Dricānu vidusskolā, un ne jau tāpēc, ka tur par skolotāju strādā mamma. «Ne meitai, ne arī dēliem mēs šo izvēli neesam ietekmējuši: ne liedzām, ne arī mudinājām,» saka Aina Pelše. Viņi abi ar Andri uzskata, ka bērni, mācoties nelielā lauku skolā, nebūt nav apdalīti, jo izglītības kvalitāte un konkurētspēja ir ne tik daudz atkarīga no vides, kā no pašu skolēnu centības un vēlēšanās mācīties, bet daudz ko nosaka ierasta vide un individuāla pieeja katram skolēnam. Kaut arī Dricānu vidusskola ir viena no mazākajām vidusskolām Rēzeknes novadā, centralizēto eksāmenu rezultāti šogad tajā ir bijuši vieni no augstākajiem.
«Bērniem jau nereti traucē tas, ka vecāki strādā skolā, tāpēc meita rāvās projām no Dricāniem, gribēja iet uz kādu no Rēzeknes vidusskolām, taču pati pārdomāja – sāka vilkt plusus un mīnusus, kā būs, ja viņa dzīvos pilsētā, dienesta viesnīcā vai īrēs istabiņu. Secināja, ka ērtāk ir palikt tepat, mājās, pie mammas gatavotā ēdiena. Bērnam tādā vecumā vēl ir svarīgas šīs lietas, ne par kādu konkurētspējīgu izglītību viņš vēl neaizdomājas, jo viņam vēl nav, ar ko salīdzināt. Varbūt sava loma ir arī nedrošībai, bailēm mainīt vidi,» saka Aina Pelše.
Savukārt abiem brāļukiem pēc 9.klases beigšanas īsti pat prātā neesot ienācis, ka varētu iet mācīties uz Rēzekni. «Ģimnāzijā stāties negribēju, jo vēl nezinu, kādu programmu izvēlēties, bet, ja iet mācīties uz parastu pilsētas vidusskolu, tad tur nav nekādas atšķirības ar Dricāniem, tikai sarežģījumi. Tad jau labāk tepat,» saka Kārlis.
SKOLOTĀJI – DONKIHOTI
Pateicoties ES projektam, Dricānu vidusskolas skolēni šoruden varēs mācīties mūsdienīgi ierīkotos dabaszinību kabinetos, gluži kā lielajās pilsētas skolās. Vai skolotāji arī būs tikpat labi?
«Matemātikas skolotāja mums ir laba, tikai daudz runā,» smejas Māris. «Viņa mūs izglīto dzīvei, ne tikai matemātikai.» Viņam patīk, kā savas stundas vada fizikas skolotājs, tāpēc pieļauj iespēju studēt tieši šo priekšmetu. Aina uzskata, ka skolotāja kvalifikācija nav atkarīga no tā, vai skola, kurā viņš strādā, atrodas pilsētā vai laukos, jo nereti gadās, ka pie Dricānu skolotājiem pilsētas bērni braucot konsultēties vienā vai citā priekšmetā. Arī vecākā meita novērtējusi, ka Dricānos iegūtās zināšanas latviešu vai angļu valodā esot pietiekamas, lai sāktu studijas.
Māris gan savas zināšanas svešvalodā novērtē kritiski, taču mamma mierina, ka līdzīgi bijis arī māsai, taču tagad viņa studē ERASMUS apmaiņas programmā Grieķijā. «Atceros, viņa brauca viena pati, un radās tāda kritiska situācija ostā ar biļetēm. Un tad viņa man atsūtīja īsziņu – mamma, bet es taču runāju angliski.»
«Ne jau vienmēr ir tā, ka pilsētā savākušies tie spožākie kadri. Nereti grūtāk ir parastā pilsētas vidusskolā, pat ja tā atrodas Rīgā, salasīt labus kadrus, jo labākie aiziet uz elitārajām skolām, kur faktiski jau ir maksas izglītība, bet laukos visai bieži gadās tādu tīrradni atrast, kas tepat uz vietas dzīvo, nekur projām netaisās iet un ir fantastiska līmeņa speciālists. Domāju, ka Dricānu vidusskolā ir tādi skolotāji, un ne viens vien. Tas jau drīzāk ir tāds donkihotisms, savas misijas apziņa,» saka Andris Pelšs. Vairāki Dricānu vidusskolas absolventi mācās Rīgas augstskolās budžeta grupās, izturot lielu konkurenci.
Aina ir pārliecināta, ka viena no lielākajām lauku skolas priekšrocībām ir mazākas klases, līdz ar to iespējama individuāla pieeja katram bērnam. «Psiholoģiski, es domāju, ka ir grūtāk pilsētā, tur tās attiecības starp skolēniem ir vairāk saasinātas, lielāka sāncensība. Lauku skolā arī tā ir, tikai šeit tie bērni vairāk ir redzeslokā turēti.»
Aina un Andris nenoliedz arī vēl vienu svarīgu aspektu – laukos mācīties ir krietni lētāk. Tiesa, lai nokļūtu Dricānu pagasta centrā, no Brukānu ciema pa neasfaltētu ceļu ik dienu jākratās seši kilometri. Lai brauktu uz Rēzekni, jāpārsēžas citā autobusā. Ceļš uz Rēzekni un atpakaļ vienam bērnam dienā izmaksātu vairāk nekā divus latus, nav lēta arī istabiņas īre pilsētā.
«Protams, lai sagatavotu skolai, ir vajadzīga nauda, bet tas ir viens tāds lauku skolas pluss – te bērniem mācības izmaksā krietni lētāk nekā pilsētā. Kaut vai tās pašas pusdienu naudas, kas te ir mazākas, nemaz nerunājot par kaut ko citu. Zīmolus arī te neņem vērā.»
«Negribētu dalīt laukus un pilsētu. Es vispār uzskatu – lai sanāktu labs produkts, vajadzīgas trīs lietas: izejviela, tas ir, pats bērns, darbaspēks, tie ir skolotāji, bet trešais ir tehnoloģijas – dažādas mācību metodes, skolas vide, aprīkojums u.c. Arī secība pēc svarīguma ir tieši šāda, pats pirmais ir bērns, tad skolotājs un tikai pēdējais ir vide un tehnoloģijas,» rezumē tētis Andris.
