Sarkanas gladiolas kā slaidi un spici uzasināti zīmuļi – pa ceļam uz redakciju pamanīju šo jauno akcentu uz ielas stūra, kur ik dienu tirgojas puķu sieva
Rudens ir klāt. Skolas laiks arī. Svētki. Bet ko tad svinam? Atcerējos nesenu mediju ziņu, ka gandrīz vai pusei skolēnu mācības esot apnikušas – jo ilgāk skolā, jo mazāk prieka uz to iet. Tiesa, tas bija pētījums par Igaunijas skolēniem (pie viņiem arī ieviesti bargi naudas sodi tiem vecākiem, kuri ar savu bērnu nepatiku pret skolu netiek galā, ļauj viņiem slaistīties un kavēt mācības). Nav redzēti dati par to, cik bērniem mācības ir apriebušās Latvijā, tāpat kā nav precīzi saskaitīti skolā negājēji.
Īsajā ziņā par Igauniju nebija arī skaidrots, ko īsti nozīmē šis skolas apnikums un kādi ir tā cēloņi. Ja nu ar jaunajiem cilvēkiem viss ir kārtībā, bet skola patiešām ir veca un nepanesami garlaicīga? Ja nu viņi skaidrāk nekā pieaugušie saredz pretrunu starp moderno veiksmes mantru «Esi oriģināls!» un standartizēto skolas programmu, kuras mērķis ir iemācīt visiem vienu un to pašu? Kopētavā būt oriģinālam ir patiess izaicinājums.
«Izglītība nekur nepazūd,» saka mūsu šīsnedēļas kultūras intervijas varonis režisors Viesturs Meikšāns, kurš, starp citu, teātrim pievērsies pēc biznesa vadības studijām un darba auditorkompānijā. Viņa vārdi skan brīdinoši, ja palūkojamies uz skaitļiem, kas patlaban raksturo Latvijas izglītības sistēmu. Liels studentu skaits, taču nopietnas problēmas ar pasniedzēju kvalifikāciju, katastrofāli maz starptautiski recenzētu publikāciju un kā rādītājs visas zinību ķēdes efektivitātei – liels strukturālais bezdarbs jeb to cilvēku skaits, kuru prasmes nepavisam neatbilst darba tirgum.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.