Tieši pirms 15 gadiem pieci Latvijas lidotāji no Rīgas devās komandējumā, no kura mājās atgriezās tikai pēc pieciem gadiem. Tajā laikā piedzīvojuši aizdomīgas kravas nomešanu, apsūdzību ieroču kontrabandā, šausmas Indijas cietumā un draudošu nāvessodu. Izrādās, šai lietai vēl aizvien nav pielikts punkts, tālab lidotāji palīdz restaurēt to, kas toreiz notika debesīs virs Indijas
Jūs par mums vēl atceraties? Pārsteigts ir Jevgeņijs Antimenko, kad kādā dienā negaidīti uzmodinu viņu no diendusas. No piecu cilvēku apkalpes, kuru lidmašīna pirms 15 gadiem nometa ieročus virs Indijas, Antimenko izdodas atrast pirmo vienā no Rīgas mikrorajoniem. Divi citi tagad apmetušies Maskavā, viens gājis bojā autoavārijā. Piektais ir Igors Timmermans, kuru vēlāk arī satieku Rīgā, un viņš vaļsirdīgi atzīst – bija cerējis, ka varbūt šis gadījums jau piemirsts.
Ir saprotams, ka viņi paši to grib aizmirst. «Ziniet, kopš jūs pie manis atbraucāt, man atkal naktīs rādās murgi, mostos nosvīdis,» divas nedēļas pēc pirmās intervijas saka Antimenko. Arī Timmermans, ar kuru satiekos vairākus vakarus, lai pēc iespējas detalizētāk atcerētos notikumus, ir līdzīgās domās.
Man izdodas uzmeklēt arī Pīteru Blīču no Lielbritānijas – bijušo ieroču tirgotāju, kura tēls vecos avīžu rakstos svārstās no šaubīga mahinatora līdz cietušajam starpvalstu specdienestu spēlēs. Blīčs tika apsūdzēts kopā ar Latvijas pilotiem un Indijas cietumā nosēdēja gandrīz četrus gadus ilgāk. Arī brits sevi uzskata par nevainīgu un nepaguris turpina veikt privātu izmeklēšanu. «Kāds nozaga astoņus gadus no manas dzīves un nosauca par starptautisku teroristu, es netaisos to piedot un aizmirst. Es panākšu, lai patiesība tiktu publiskota,» Blīčs man atsaucas sociālajā tīklā Facebook.
Visi noziedzīgās kravas pavedieni ved uz darījuma organizatoru dāni Kimu Pīteru Deiviju. Meklēju arī viņu, un izrādās, ka Deivijs nupat atkal nonācis ziņās – aprīlī apcietināts Dānijā, un šoruden tiesa lemj par viņa izdošanu Indijai. Latvijas lidotājiem tas ir jaunums. Patlaban Kims Pīters Deivijs dzīvo ar vārdu Nīls Holks. Taču tiesībsargājošās iestādes visā pasaulē viņu pazīst ar vismaz 20 dažādiem vārdiem.
Kā viss sākās
Liktenīgajā lidojumā ar lidmašīnu AN-26B pieci lidotāji devās 1995.gada 21.novembrī. Valsts uzņēmums Latavio bija uz sabrukuma robežas. Kad komandierim Aleksandram Klišinam piedāvāja savākt komandu, lai dotos trīs mēnešu komandējumā uz Bangladešu, viņš piedāvājumu pieņēma. Neesot klausījis ne savai, ne arī sievas Olgas intuīcijai, ka braukt nevajag. Viņa alga bija aizturēta mēnešiem, bet te bija iespēja katram pilotam saņemt ap 1000 dolāru mēnesī.
Tolaik starptautiskajā vidē strādāt varēja tikai labākie no labākajiem, un Klišina komandā nonāca otrais pilots Oļegs Gaidašs, bortmehāniķis Igors Timmermans, stūrmanis Igors Moskvitins un kravas operators Jevgeņijs Antimenko. Paņēmuši bezalgas atvaļinājumu, viņi novembra vidū parakstīja līgumu ar Honkongā reģistrēto Carol Air Services, lai, kā tika domāts, Bangladešā nodarbotos ar humāno kravu pārvadāšanu. Līgums bija diezgan vienkāršs, taču turpmāko notikumu kontekstā svarīgs ir 2.8.punkts, kurš paredz, ka apkalpe neatbild par kravas saturu. Dažas dienas pirms izlidošanas ekipāža iepazinās ar Carol Air Services īpašnieku Kimu Pīteru Deiviju. Patīkams, inteliģents, ar brillītēm, mazliet runāja krieviski, atceras bortmehāniķis Igors Timmermans.
Deivijam un britam Pīteram Blīčam šis darījums bija sācies jau 1995.gada vasarā. Bijušajam britu izlūkdienesta darbiniekam Blīčam piederēja ieroču tirdzniecības kompānija Aeroserve UK. Kāds paziņa no Vācijas vaicājis, vai varētu palīdzēt biznesa partnerim no Dānijas nopirkt dažus automātus AK-47. «Es teicu, ka varu, un tā sākās mans darījums ar Deiviju,» atstāsta Blīčs. Viņš palīdzējis dānim arī atrast un par 160-180 tūkstošiem dolāru skaidrā naudā (darījuma summa dažādos avotos atšķiras) no Latavio nopirkt civilo lidmašīnu AN-26B.
Tā ir civilā lidmašīna, kas no militārā modeļa atšķiras ar būtisku parametru – nav paredzēta kravu mešanai no gaisa. Turpmāko notikumu kontekstā šim apstāklim ir liela nozīme, jo krava tika izmesta lidojuma laikā, taču tas varēja beigties ar katastrofu.
Gaidot atļauju
Izlidojot no Rīgas, galamērķis bija Bangladešas galvaspilsēta Daka. Pa ceļam vairākkārt tika uzpildīta degviela, jo AN-26B ar pilnu tvertni var nolidot 1500 km. Līdzi brauca arī Deivijs un divi lidmašīnas ekspluatācijas inženieri no Latvijas Vladimirs Ivanovs un Aleksandrs Lukins, kuriem AN-26B bija jāapkalpo lidostās. Igors Timmermans uzsver, ka uz klāja bijušas koka kastes ar rezerves detaļām, marķētas kā «tehniskais aprīkojums».
Tā kā laikus nebija saņemta Dakas lidostas atļauja nosēsties, lidmašīna 23.novembrī piestāja Indijas pilsētā Vārānasī. To sagaidīja rūpīga policija un robežsargi, atvēra kastes, un lidotājiem palika iespaids, ka Vārānasī pedantiski pārbauda jebkuru lidmašīnu. Ekipāža nedēļu dzīvoja Gangas upes krastā un brauca ekskursijās. Kurp lidot, apkalpe jautājumus neuzdeva – tas bija komandējums, un kur lidmašīnas īpašnieks lika, tur arī lidoja.
Dakas atļaujas aizvien nebija, tāpēc Deivijs nolēma uz laiku nobāzēties un atļauju gaidīt Pakistānas lielākajā pilsētā Karāči. No Rīgas vestās kastes tika izkrautas, un Karāči palika arī abi ekspluatācijas inženieri.
9.decembrī Deivijs lidmašīnu norīkoja uz Burgasas pilsētu Bulgārijā, kur iekrāva aizzīmogotas kastes ar uzrakstu «Tehniskais aprīkojums». Saskaņā ar pavadzīmēm kravai jānonāk Bangladešā. «Ļoti līdzīgas tām, kādas vedām no Rīgas,» saka Timmermans. Ekipāžai nav bijušas ne mazākās aizdomas, ka notiek kaut kas nelikumīgs. Savukārt Indijas Centrālās izlūkošanas birojs (CIB) uzskata, ka tieši tobrīd tika iekrauti ieroči, ko no bulgāriem ar Aeroserve starpniecību nopirka Deivijs: 10 granātmetēju RPG-7 , 300 kalašņikovu, 25 Makarova pistoles, 100 granātu, 100 prettanku granātu, 31 000 munīcijas vienību un vēl citi ieroči.
Burgasā apkalpei pievienojās slaidais gaišmatis, brits Pīters Blīčs. Taču par to, kas viņš tāds un ko dara, komanda īpaši neinteresējās – gan tāpēc, ka ne visai labi runāja angliski, gan arī tāpēc, ka klāt bija lidmašīnas jaunais saimnieks Deivijs, un gan jau viņš zina, ko dara.
Blīčs tagad stāsta, ka jau darījuma sākumā sapratis, ka tas ir nelegāls. 1995.gada augustā viņš esot informējis Lielbritānijas Aizsardzības ministriju par plānoto operāciju, ieskaitot precīzas koordinātas, kur paredzēta ieroču nomešana. Tā savukārt nodevusi informāciju attiecīgajām Indijas varas iestādēm. Blīčs esot jautājis – vai viņam apstādināt operāciju vai no tās izstāties? Britu drošības dienests atbildējis, ka nevajadzētu operācijas organizētājos radīt aizdomas un jāpiedalās līdz galam. «[Deivijs] arī solīja labi samaksāt. Man nebija neviena laba iemesla izstāties, neradot aizdomas.»
13.decembrī lidmašīna uzņēma kursu uz Karāči. Tur tika pavadītas vēl četras dienas, un lidmašīnā bez apkalpes klātbūtnes lidostas darbinieki iekrāva vēl dažas kastes. Kā vēlāk izrādījās, šādā veidā uz borta nonāca kravas izpletņi. Pirms došanās tālāk komandai pievienojās vīrs, kuru Deivijs uzrunāja par Dīpaku. «Pēc skata Deivija pretsats – muskuļots, spēcīgs, speciāli trenēts,» saka Timmermans.
Lidmašīna devās uz Daku, pa ceļam plānojot uzpildīties Vārānasī.
17.decembra nakts
17.decembris bija arī Kima Deivija 33.dzimšanas diena. Agrā pēcpusdienā pieci apkalpes vīri kā parasti atradās kabīnē, bet Deivijs, Blīčs un Dīpaks uzturējās kravas nodalījumā. Pirms nolaišanās Vārānasī Antimenko devās uz salonu, lai trijotnei piedāvātu kaut ko apēst, un ieraudzīja vaļējas kastes. Ieroči…
Šoks bijis tāds, ka pa īstam Antimenko atjēdzies tikai pēc pāris dienām – jau cietumā. «Kad Žeņa atgriezās pie mums kabīnē, viņš bija ārkārtīgi uztraucies,» atceras Igors. «Tūlīt aiz viņa sekoja Deivijs ar ieroci rokās. Pieprasīja izpildīt visas pavēles, neuzdodot jautājumus.»
«Kāda tur pretošanās,» tagad saka Antimenko, «ja pret tevi pavērsts ierocis. Tā bija ļoti bīstama situācija.» Turpinājuši ceļu uz Vārānasī un cerējuši, ka tur, gluži kā iepriekš, lidmašīnu rūpīgi pārbaudīs un viss noskaidrosies. Šā iemesla dēļ Klišins nenospieda radiosignāla pogu, kas ziņotu par uzbrukumu apkalpei. Nebija arī pārliecības, cik cieša ir Deivija saikne ar gaisa kontroles dienestiem.
Pēc nosēšanās pie lidmašīnas nepienāca neviens policists vai robežsargs. «Domāju, ka tieši Vārānasī iejauksies Indijas varas iestādes, jo tā bija klusa lidosta. Tā būtu droša vieta operācijai,» stāsta Blīčs. Bet nekā.
Vārānasī viņi pavadīja aptuveni četras stundas, kuru laikā Deivijs piedraudēja: ja nepildīs pavēles, tad Rīgā izrēķināsies ar apkalpes tuviniekiem. «Rīgu viņš pazina, un mēs domājām, ka viņam Latvijā varētu būt sabiedrotie,» atceras Igors. Situāciju vēl dīvaināku un smagāku darīja tas, ka iepriekšējā dienā, zvanot uz mājām, Klišins uzzināja, ka Rīgā nogalināts kāds viņa radinieks. Kontekstā ar Deivija draudiem šis fakts tikai veicinājis bezierunu paklausību.
Izrādījās, ka Dakas atļaujas aizvien nav. Nākamā piezemēšanās plānota Kalkutā. Taču ceļā Deivijs piepeši lika mainīt maršrutu un virs Purulijas provinces Rietumbengāles štatā nolaisties līdz 1500 pēdu (aptuveni 500 m) augstumam. Bija jau nakts. Stūrmanis Moskvitins izpētījis lidojuma karti: lai nenosistos, šajā vietā nedrīkst lidot zemāk par 1500 metriem, tātad – trīsreiz augstāk, nekā prasīja Deivijs. Apkalpe vienojās tik augstu arī palikt, un «ja ārzemnieki kaut ko nojaustu, teiktu, ka sajaucām metrus ar pēdām», atceras Timmermans un piebilst, ka tālab krava nenonāca tur, kur bija plānota, bet gan izkaisījās vairāku kvadrātkilometru rādiusā.
Brīdi, kad ieroči tika nomesti, Timmermans atceras ļoti labi un uzskata, ka viņi par mata tiesu izglābušies no katastrofas. «Pirmkārt, lidmašīna nebija aprīkota ar transportieri, kas kravu pa atsevišķām vienībām ļautu izmest pa lūku. Otrkārt, cilvēki, kas kravu meta, nezināja, kā tas pareizi jādara. Noņēma visus kravas fiksatorus, tā saslīdēja uz lidmašīnas aizmuguri un visas 4-4,5 tonnas izkrita vienā mirklī. Kaut ko tādu neviens no mums nebija pieredzējis. Tas bija tāds rāviens, ka lidmašīna gandrīz apmeta kūleni. Apsūdzētājiem, kuri vēlāk teica, ka arī mēs piedalījāmies šīs lietas organizēšanā, būtu jāzina, ka normāls cilvēks ne par kādu naudu nebūtu ar mieru labprātīgi uz kaut ko tādu parakstīties, jo tas ir līdzīgi pašnāvībai.»
Spriežot pēc vietējās preses, tajā naktī daudzus indiešus stipri pārsteidza ar dobjiem būkšķiem no debesīm krītoši ieroči, kurus daudzi uzreiz aiznesa mājās. Nākamajā rītā policija tos sāka konfiscēt.
Apcietināšana
Atbrīvojusies no kravas, lidmašīna turpināja ceļu uz Kalkutu. Tur atkal nebija nekādas pārbaudes. «Tajā brīdī bija sajūta, ka vai nu visi kopā ar Deiviju ir sazvērējušies, vai arī viņš visus ir nopircis,» atceras Timmermans. Vēlāk izmeklēšanā noskaidrojās, ka neviens lokators nav fiksējis lidmašīnas pārvietošanos. Tieši tonakt bijis izslēgts arī viens no jaudīgākajiem slepenajiem militārajiem lokatoriem. Indijā, kur nacionālās drošības jautājumiem vienmēr bijusi pievērsta pastiprināta uzmanība, šāds akls lidojums lietā iesaistītajiem radīja nopietnas aizdomas.
Pēc Kalkutas atkal ceļā. Uz Phūketu Taizemē, kur visi apmetās nomaļā viesnīcā līdz 21.decembrim. Šeit nozuda Dīpaks. Deivijs visu laiku uzraudzīja lidotājus, un, kā atceras Timmermans, «zvanīt mēs nevienam nevarējām». «Mūs uztrauca tas, ka Karāči palika inženieri Ivanovs un Lukins, pilnīgā Deivija cilvēku kontrolē. Phūketā mums vispār nebija skaidrs, kur iet un ko darīt. Mūsu mērķis bija atgriezties Karāči – gan pie savējiem, gan tāpēc, ka zinājām, kur atrodas Krievijas vēstniecība. Karāči mēs pirms tam bijām satikuši Krievijas pilotus, un cerējām, ka viņi mums varētu palīdzēt.»
Pēc četrām dienām lidmašīna sāka atpakaļceļu uz Karāči, taču vētras dēļ bija spiesta lidot caur Madrasu Indijas dienvidos. Tur uzpildīja degvielu. Tieši šīs izmaiņas maršrutā indiešu aviācijas uzraugi nebija korekti piefiksējuši un pieprasīja nolaisties Bombejā, kad lidmašīna jau bija ceļā uz ziemeļiem.
Vēl vairāk, lidojumu kontroles dienesta darbinieks, kurš pieprasīja AN-26B nolaišanos, uzreiz pēc rīkojuma bija nodevis savu maiņu, taču aizmirsis pabrīdināt kolēģus. Kad lidmašīna pēkšņi ieradās Bombejā, neviena no lidostas atbildīgajām personām nesaprata, kāpēc tā te gadījusies. Šādu pārpratumu ķēdi no tiesas dokumentiem vēlāk uzzināja Blīčs un lidotāji.
Bombejas lidostas menedžeris prasījis nolaišanās nodokli skaidrā naudā. Deivijs iesēdās viņa mašīnā un devās to samaksāt. Pa ceļam viņš, acīmredzot, bija ieraudzījis lidmašīnai tuvojamies policijas auto un nolēmis bēgt. Taču izrādījās, tā nebija policija, bet gan muitnieki, kas veica ikdienišķu pārbaudi. Viņi secināja, ka saskaņā ar dokumentiem lidmašīnā jābūt septiņiem cilvēkiem, bet ir tikai seši. Imigrācijas pārkāpums un arests.
Domādami, ka Indijas varas iestādēm jau zināms par nomestajiem ieročiem, Blīčs un vēlāk arī apkalpe godīgi to izstāstīja un norādīja uz galveno akcijas organizētāju Deiviju.
Pārmeklējot salonu, indieši atrada Deivija datoru un divus foto ar reliģiskās kustības Ananda Marga biedriem. Attēlos bija redzams arī Deivijs un kustības mītne, kas atrodas netālu no ieroču nomešanas vietas. Balstoties uz šiem diviem faktiem, Ananda Marga kļuva par galveno ieroču adresātu Indijas Centrālās izmeklēšanas biroja acīs.
Savas turpmākās gaitas Dānijas TV2 raidījumam jau 2007.gada izstāstījis arī Kims Deivijs. Bombejas lidostā viņš tiešām nolēmis bēgt. «Pārlēcu pāri sētai, devos uz viesnīcu un zvanīju advokātam Bombejā, kurš labi prata piekukuļot tiesnešus. Tā tas Indijā notiek. Ja piekukuļo ātri, tas ir lētāk. Trīs diennaktis man vienīgā doma bija – mums visiem jātiek prom no šejienes. Taču advokāts atgriezās ar atbildi, ka visur ir Centrālās izmeklēšanas biroja cilvēki un viņš neko vairs nevar darīt.» Pēc dažām dienām kāda Indijas parlamentārieša mašīnā Deivijs esot pārvests pāri robežai uz Nepālu un atgriezies Dānijā. Vēl piezvanījis diviem Karāči palikušajiem inženieriem, lai atgriežas Latvijā, ko abi nākamajā dienā arī izdarīja un par ieroču nomešanu uzzināja tikai no preses.
Pieci gadi cietumā
Turpmākos piecus gadus, ko pieci lidotāji pavadīja cietumos, viņi sauc par «šausmīgiem». «Bombejas cietums bija prātam neaptverams. Akmens sienas, mežonīgs aukstums, mazi logi un stingrs režīms. Plaušu karsoni tur varēja dabūt vienas nakts laikā. Moskvitinam žurka iekoda kājā. Ēst mums deva plācenīti un zupu plaukstas izmēra bļodiņā.»
Dažas dienas vēlāk viņus ar militāro lidmašīnu pārveda uz Kalkutu, kuras cietums Presidency Jail tiek uzskatīts par vienu no visskarbākajiem Indijā. Antimenko atceras: «Pirmajā naktī mūs sešus iedzina drausmīgi netīrā 7 m2 kamerā, vēlāk atrada tīrāku. Pirmās naktis bijām kopā, vēlāk katru ielika savā vieninieka kamerā.»
Ārā bija 40 grādu suta. «Bez ventilācijas kamerā vēl karstāk. Naktī guli uz betona grīdas, un tek sviedri. Apkārt skraida 3 cm garas skudras un dzeļ,» stāsta Antimenko. Katrs no vīriem zaudēja ap 10-25 kilogramiem. Moskvitins, kura augums ir 1,83 m, svēra 52 kilogramus. Antimenko pārcieta divus infarktus, Moskvitins un Blīčs dabūja tuberkulozi. Visi mocījās ar ādas un infekciju slimībām.
Timmermans: «Apsargi mums katru dienu atgādināja, ka 50 metrus aiz mūsu bloka ir karātavas, ne pārāk sen pakārts pēdējais ieslodzītais. Dokumentu noformēšana neprasot pārāk ilgu laiku.»
«Vai man bija bail?» skaļi domā Antimenko. «Tajā brīdī neviens par to nedomāja. Vēlāk, kad sāk analizēt, kas varēja notikt, tad gan… Bet cerība, ka atgriezīsimies, mums bija liela. Milzīga. Tā palīdzēja izdzīvot.»
Taču fiziskās mokas bija tikai daļa no pārdzīvojuma. «No sākuma mēs neticējām, ka no šīs lietas var izpūst tik milzīgu starptautisku skandālu,» saka Timmermans. «Visu informāciju, ko zinājām, nodevām Indijas Centrālās izmeklēšanas birojam. Bijām pārsteigti, ka tā vietā, lai maksimāli ātri noķertu tos, kuri visu organizēja, – Deiviju, Dīpaku un citas personas, apsūdzību vērsa pret mums.» Pamazām kļuvis skaidrs, ka «lieta ir acīmredzami safabricēta, un vēlāk to atzina arī starptautiskas instances».
Izmeklēšanu, apsūdzību un spriedumu gan Timmermans, gan Antimenko sauc par absurdu. Sākumā solīts viņus atbrīvot pēc trim mēnešiem, pēc tam – pēc pusgada. Lietas ievilkšanos ietekmēja vairāku tiesnešu nomainīšanās un apsūdzības uzturētāju pieprasījumi paildzināt laiku pierādījumu meklēšanai. Liecinieku skaits sasniedza 300, pārsvarā tie bija ieročus atradušie zemnieki.
«Mēs izrēķinājām, ka divās nedēļās tiesa uzklausīja 2-3 lieciniekus. Ar šādu intensitāti lieciniekus vien uzklausītu 15 gadus,» stāsta Timmermans. Visiem strauji pasliktinājies veselības stāvoklis, un 1996.gada decembrī, gadu pēc aresta, kad lidotāju pacietības mērs bijis pilns, viņi pieteica bada streiku.
«Lietas materiālos parādījās arī dažādu konkrētu amatpersonu uzvārdi un amati – no Singapūras, Malaizijas, Bulgārijas, Dānijas, Bangladešas, arī no Deli. Tie bija cilvēki, kas nonākuši aizdomās. Viņus varēja saukt liecināt, bet viņi nekad neparādījās tiesā. Kāpēc? Atbildi uz šo jautājumu neesam saņēmuši vēl šodien. Tas vēlreiz pierāda, ka visa lieta bija safabricēta. Nevis lai izmeklētu, kas īstenībā notika, bet gan lai piesegtos ar skaļu procesu pret ārzemniekiem. Savējos viņi nevarēja saukt pie atbildības – tur bija pārāk augsti amati,» saka Timmermans.
Aptuveni pirmos trīs gadus pēc apcietināšanas apkalpe Blīču turpināja uzskatīt par tikpat vainīgu kā Deiviju. Taču kādā tiesas sēdē piedalījies britu drošības dienesta pārstāvis un ar zvērestu liecinājis, ka Blīčs bija sadarbojies ar britu varas iestādēm un izsekojis Deivija rīcību. Šis bijis pagrieziena punkts viņu attiecībās.
Spriedumu tiesa pieņēma 2000.gada 2.februārī. Lidotāji un Pīters Blīčs tika apsūdzēti sazvērestībā ar karadarbības mērķi pret Indiju un ieroču un sprāgstvielu kontrabandā. Sods – mūža ieslodzījums. «Citus cilvēkus pie atbildības nesauca, un sanāca, ka mēs, pieci lidotāji un Pīters Blīčs, gatavojāmies karot pret Indiju. Pilnīgs murgs,» tagad saka Timmermans.
Cerība
Situāciju sarežģīja tas, ka, izņemot Oļegu Gaidašu, kurš bija Krievijas pilsonis, nevienam lidotājam pilsonības nav bijis, arī Latvijas nepilsoņu pases nebija nokārtojuši. Sākumā jutušies kā bezizejā. Taču Latvijas Ārlietu ministrijas pārstāvis ieradies jau dažas dienas pēc aresta, un laika gaitā izrādījās, ka var palīdzēt gan Latvijas, gan Krievijas amatpersonas.
Pirmais optimisma iemesls parādījās 1996.gada vasarā, kad Kalkutā viesojās tēvs Dionīsijs no Maskavas. Baznīckungs no preses bija uzzinājis, ka te atrodas smagos noziegumos apsūdzēti piloti. Dionīsijam atļāva satikties ar ieslodzītajiem. «Pret pareizticīgo mācītāju no citas valsts viņi izturējās mazliet ar bailēm un lielu cieņu. Indijā pret cilvēkiem, kuri saistīti ar reliģiskajām konfesijām, ir īpaša attieksme,» saka Timmermans.
Lieta pamazām «sakustējusies» un caur vēstniecību darbiniekiem sasniegusi toreiz jaunievēlēto Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu. «Kad Krievija pieņēma lēmumu aizstāvēt mūs, situācija mainījās, mums kļuva vieglāk,» saka Igors. Lidotāji nokārtoja Krievijas pilsonību. Igors: «Pēc starptautiskajiem likumiem pilsonību piešķir vai nu pirms vai pēc tiesas procesa un sprieduma. Tas bija unikāls gadījums. Mūs gan brīdināja, lai pirms laika to Indijā nevienam neatklājam.»
Ticams, ka Indijas prezidents Narajans piecus lidotājus apžēloja par godu Putina pirmajai vizītei Indijā 2000.gada oktobrī.
Pēc atgriešanās
Kad 2000.gada jūlijā vilciens tuvojās Rīgas stacijai, lidotāji ieraudzīja cilvēku pūli. «Nodomājām, ka sagaida kaut kādus māksliniekus vai sportistus, bet izrādījās, ka mūs. Uzreiz pēc atgriešanās bija svinīgās pieņemšanas Krievijas vēstniecībā un Latvijas Ārlietu ministrijā, mēs bijām ļoti pateicīgi pilnīgi visiem, kas mums palīdzēja. Pēc tam, protams, radās jautājums, kā veidot dzīvi tālāk,» stāsta Timmermans.
Visi pieci centušies atgriezties lidotāja darbā Latvijā, taču atteikts «diezgan stingrā formā» un bez paskaidrojumiem. «Domāju, ka cilvēki veidoja savu viedokli pēc avīžu publikācijām, nevis reāliem faktiem,» saka Igors. Savukārt Krievijā nekādi šķēršļi lidošanai likti neesot, un tie lidotāji, kuriem ģimenes apstākļi ļāva doties uz kaimiņvalsti, drīz vien tā arī izdarīja.
Lidmašīnu kravas operators Jevgeņijs Antimenko palika Latvijā. Šo desmit gadu laikā strādājis gan apsardzē, gan būvējis mājas, gan licis bruģi. «Manas rokas darbu māk. Esmu bijis viss, kas vajadzīgs: atslēdznieks, namdaris, santehniķis. Arī tagad – ja pieliktu pie lidmašīnas, zinātu, kas jādara. Bet nekā.» Tagad Antimenko jau vairāk nekā gadu meklē pastāvīgu darbu un iztiek ar gadījuma darbiem. Sagaidījis jau otro mazbērnu, un viņi ir Jevgeņija lielākais prieks.
Bortmehāniķis Igors Timmermans arī palika Latvijā. Sākumā draugi palīdzēja iekārtoties firmā, kas tirgoja sporta aprīkojumu, trenažierus. «Bet mani visu laiku vilka uz aviāciju – laikam jau tas ir asinīs. Kad parādījās iespēja atgriezties lidostā, izmantoju iespēju strādāt kompānijā, kas sniedza pakalpojumus klientiem biznesa aviācijā.» Nostrādāja tur astoņus gadus. Nesen darbu mainīja un tagad strādā airBaltic tehniskajā departamentā. Apprecējies.
Oļegs Gaidašs devās uz Krieviju un nevēlas neko par sevi stāstīt. Zināms vien tas, ka darbs Maskavā ir saistīts ar lidošanu.
Arī Aleksandrs Klišins devās uz Krieviju – vispirms uz Tālajiem Austrumiem, taču pēc pusotra gada pārcēlās uz Maskavu. Bija pilots divās lidsabiedrībās. Patlaban vairs nelido, kļuvis par aviācijas mācību centra direktoru.
Igors Moskvitins palika Latvijā. Strādāja par sargu Rīgas jaunceltnēs un mācījās nekustamā īpašuma aģenta kursos. 2007.gada 1.janvārī gāja bojā autoavārijā.
«Kā bijām ekipāža, tā arī esam,» saka Antimenko, kurš savu biedru telefonus, sarakstītus uz papīrīšiem, nesā līdzi katru dienu. «Vairāk gan sajūtās un domās, jo faktiski jau kopā vairs neesam. Draudzība un biedriskums gan saglabājas.»
Šogad 22.jūlijā viņi Maskavā satikās un ar cilvēkiem, kas palīdzēja Indijas procesa laikā, atzīmēja atbrīvošanas 10.gadadienu.
«Lieta gan nav slēgta,» saka Timmermans. «Mēs sapratām, ka pilsētas līmenī taisnību neizcīnīsim, un iesniedzām apelāciju štata tiesā. Jo apžēlošana nozīmē, ka mums piedeva un palaida, bet nenoņēma apsūdzību. Vēlamies, lai atzīst mūsu nevainīgumu.»
Pīteru Blīču Indijas prezidents apžēloja 2004.gadā, gandrīz četrus gadus pēc tam, kad cietumu bija pametuši Latvijas lidotāji. Patlaban viņš atkal strādā kādā valdības departamentā. «Darbs ir garlaicīgs, bet, no otras puses, tas ļauj nenokļūt ārvalstu cietumos. Man nav atļauts presei atklāt departamenta nosaukumu.» Pēc atgriešanās Blīčs apprecējies ar ilggadējo draudzeni Džo.
Holks, Deivijs, Holks
Kamēr lidotāji un Blīčs mēģināja izdzīvot Kalkutas cietumā, operācijas organizētājs un nepārprotami viena no atbildīgajām personām Kims Deivijs, kurš šodien dzīvo ar vārdu Nīls Holks, bija nokļuvis Interpola visvairāk meklēto noziedznieku sarakstā. Ne tikai par šo ieroču nomešanas gadījumu, bet arī zelta un citu ieroču kontrabandu. ASV atzīst: ja viņš šķērsotu valsts robežu, tiktu arestēts.
Kāda ir bijusi dāņa saikne ar Indiju agrāk? Atbildi uz šo jautājumu viņš sniedza jau minētajā TV intervijā. «Bija periods, kad es vienkārši klejoju. Vēlējos veikt kādu labdarības darbu nabadzīgā valstī.» Indijā viņu uzņēma reliģiskajā organizācijā Ananda Marga, un, kā pats saka, tai viņš ziedojis savu dzīvi. Holks neslēpj, ka bijis iesaistīts nelikumīgos darījumos, lai sagādātu naudu kustībai.
Ananda Marga tiek vērtēta pretrunīgi. Sevi tā raksturo kā sociālu un garīgu kustību ar pārstāvniecībām visā pasaulē, kuras sekotāji nodarbojas ar praktisko filozofiju un kuras centros tiek piedāvāta meditācija, joga un citas pašattīstības prakses. Tajā pašā laikā varas iestādes organizāciju dēvē par teroristisku. Tiek uzskatīts, ka Ananda Marga ar bruņotu spēku vēlējās gāzt varu Rietumbengālē.
«Tika mests izaicinājums valdībai, kas apspiež savus pilsoņus. Jā, es gribēju palīdzēt. Uzskatu, ka katram, kurš jūtas apspiests, ir tiesības sevi aizstāvēt,» skaidro Holks.
Lai gan Holks ir viena no Interpola visvairāk meklētajām personām, viņš 14 gadus netraucēti dzīvo Dānijā, izveidojis laivu māju biznesu, apprecējies un audzina divus bērnus. Holka uzņēmuma birojs Kopenhāgenā atrodas pārsimt metru attālumā no Dānijas parlamenta. Turklāt izrādās, ka tas savulaik saņēmis Dānijas valdības finansiālu atbalstu laivu māju mārketinga aktivitātēm ārvalstīs.
Kā tas iespējams? Bijušais Interpola nodaļas Dānijā vadītājs Pelle Bīls raidījumam Dags Dato teicis: «Tas ir izaicinājums visai sistēmai, ja tāds cilvēks var brīvi pārvietoties Dānijā.» Vietējā policija šo lietu izmeklēja, bet pierādījumu trūkuma dēļ Holku neapcietināja. «Tur bija apsūdzība, un es nesaprotu, kāpēc nekas nenotika,» secina Pelle Bīls. Pēc Indijas pieprasījuma Dānijas Tieslietu ministrijai ir bijušas sarunas par dāņa izdošanu Indijai, taču tās nonākušas strupceļā.
Viedoklis ir arī britam Pīteram Blīčam: «Gadiem ilgi Indijas valdība nav izrādījusi nopietnu interesi panākt Holka izdošanu. Tieši pretēji. Visi zina, ka kopš izbēgšanas no Bombejas viņš ir dzīvojis Kopenhāgenā. Viņš pat sniedza intervijas. Bet Indijas CIB savos izteikumos presei izlikās, ka nezina, kur viņš ir, un it kā centīgi meklēja. Mēs varējām lasīt visdīvainākos rakstus, ka gandrīz noķerts Austrālijā vai nomaļā ciematā Zviedrijā. Tas viss bija muļķības. Acīmredzot nevēlējās noķert. Iemesls gauži vienkāršs – Holks zināja pārāk daudz. Neviens negribēja, lai tiesas priekšā izstāstītu visu, kā bija.»
Jau pirms iznākšanas no cietuma Blīčam bijusi versija, ka īstie lietas organizētāji varētu būt Indijas valdība Deli. «Neviena cita versija vienkārši neatbilda faktiem. 1995.gadā Rietumbengāles štatā pie varas bija komunistu valdība, kas kļuva arvien spēcīgāka un sīvi cīnījās ar centrālo valdību. Valdībai Deli jau mēnesi pirms ieroču nomešanas bija informācija, ka tas notiks. Taču neko nedarīja, lai to novērstu. Vienīgais izskaidrojums – viņi gribēja, lai šie ieroči tiktu nomesti.»
Blīča versiju apstiprina arī Indijas žurnāla Sunday veiktā izmeklēšana. Dažas dienas pēc ieroču nomešanas toreizējais Rietumbengāles valdības galvenais sekretārs Krišnamurti informēja presi, ka no Indijas Iekšlietu ministrijas saņēmis vēstuli ar brīdinājumu par iespējamo akciju. Tā esot pienākusi ar novēlošanos. Vēstulē aprakstīta plānoto notikumu gaita, ieroču nomešanas vieta, daudzums un pat tas, ka lidmašīna pirkta Rīgā.
Veicot savu izmeklēšanu, Blīčs ir sameklējis un ticies ar Holku Kopenhāgenā. Brits man neatklāj, ko runājuši, vien atzīst: «Guvu apstiprinājumu, ka Holks strādāja Deli politiķu uzdevumā.»
Holku Indija neizdod
Indija jau pirms astoņiem gadiem pieprasīja Holka izdošanu. Tikai šāgada sākumā Dānijas Tieslietu ministrija nolēma apmierināt prasību, tomēr ar virkni nosacījumu: Holkam nedrīkst piespriest nāvessodu, viņu nedrīkst spīdzināt, viņš drīkstēs sodu izciest Dānijā.
Aprīlī Holku apcietināja, un sākās tiesas process par izdošanu. Intervēt dāni iespējams tikai ar viņa advokāta starpniecību. Nosūtīju savus jautājumus un pēc divām nedēļām saņēmu atvainošanos, ka gatavošanās tiesai, kas sākās 25.oktobrī, paņemot visu laiku. Tāpēc Holks atbildēšot tikai pašu svarīgāko. «Izlūkošanas iestādes Lielbritānijā, Dānijā un Indijā zināja par ieroču nomešanu, pirms tas bija izdarīts, kā arī fakts, ka politiskie spēki Deli (kāds parlamenta loceklis) to bija sankcionējuši, lika dāņu varas iestādēm [līdz šim] šaubīties par manu deportēšanu.» Tāpat viņš no policijas bija saņēmis signālus, ka ir neiespējami, ka viņu nosūtīs uz Indiju, un 2002.gadā toreizējā tieslietu ministre Lēne Espersena apgalvojusi, ka Holku Indijai neizdos.
Uz jautājumu, kam ieroči bija domāti – vai reliģiskajai Ananda Marga? -, Holks raksta: «Ieroči bija domāti drošības patruļai, lai aizsargātu ciema iedzīvotājus no komunistu uzbrukumiem, kas tolaik notika diezgan bieži.» Savā atbildē viņš Ananda Marga nepiemin. Interesanti, ka arī pati organizācija no Holka norobežojas.
Holks domā, ka viņa arests pēc tik daudziem klusuma gadiem saistīts ar politiskā klimata maiņu Dānijā. Savukārt Blīčs domā, ka izdošanas lieta šogad sakustējusies, jo Deli notikusi varas maiņa. «Cilvēki, kuri Holkam deva darbu, vairs nav tik ietekmīgi kā kādreiz. Domāju – ja Holks nonāks Indijā, viņš nenodzīvos līdz tiesai. Lai cietumā kādu nogalinātu, nepieciešami daži amerikāņu dolāri. Tas būtu kāds traģisks «negadījums». Es nevēlos, lai ar Nīlsu Holku notiktu kaut kas ļauns. Holks šajā šaha partijā ir tikai viens no spēlētājiem.»
Līdzīgi e-pastā man atbild Holks: «Neesmu pārliecināts, ka nokļūšu līdz tiesas zālei. Ja es nokļūšu CIB rokās, manas izredzes izdzīvot nav lielas. Tas nav jautājums – man doties uz Indiju vai ne. Tas ir jautājums par dzīvību un nāvi.»
1.novembrī Hilleredas pilsētas tiesa noraidīja Tieslietu ministrijas prasību izdot Holku Indijai, savu lēmumu pamatojot ar risku par «rupju apiešanos» pret apcietināto. Uzreiz tika iesniegta apelācijas sūdzība, kopumā process varētu ilgt vēl divus gadus.
«Domāju, ka Kimu Deiviju nekad neizdos,» man atraksta tieslietu korespondents Dīpaks Prahladka, kas strādā vienā no ietekmīgākajiem Indijas laikrakstiem Hindustan Times. Viņš vairākus gadus sekoja līdzi ieroču lietai un secina, ka tagad tā apstājusies. Viņš piebilst, ka vajag «uzrakstīt garu rakstu – par to, kā nevainīgi latvieši tika iejaukti lietā un nepatiesi apsūdzēti, lai piesegtu patiesību, un viņiem tas maksāja piecus gadus Kalkutas cietumā».
«Bija kā bija,» tagad, pēc desmit gadiem saka Antimenko. «Jādzīvo tālāk. Tie, kas to visu izdarīja, savu sodu jau saņēmuši.» Bijušie apkalpes locekļi atzīst, ka viņiem vairs nav nepieciešams zināt, kāpēc ieroči nomesti, kam bija domāti un kurš to visu patiesībā organizēja. Viņiem galvenais – saglabāt sevī pateicību visiem, kas Indijas laikā palīdzējuši, un iespēja dzīvot normālu dzīvi.
