Žurnāla rubrika: Svarīgi

Maskavas noburtie

Posted on janvāris 5, 2011 by - Komentārs

Latvijas politiķi par Mistral kuģiem un Hodorkovska notiesāšanu padevīgi klusē

Tik sen tā tika gaidīta, tik daudz par to runāja, tik lielas cerības uz to tika liktas. Latvijas prezidenta vizīte Krievijā piesaistīja rekordlielu uzņēmēju delegāciju, kuri jau divdesmit gadus cits citam stāsta par brīnumaino, varenplašo Austrumu tirgu, kura pavēršana vienā rāvienā atrisinātu visas mūsu ekonomiskās problēmas. Protams, kā jau Krievijā ierasts, ekonomika ir politikas padevīgais kalps. Tāpēc, pirms stepi un taigu piegāžam pilnu ar šprotēm, gotiņām un lētām smaržām, ir jābūt arī politiskam izlīgumam, un to jau gadiem komplektā ar mirguļojošām Austrumu bagātībām solīja opozīcijā dirnošie jurkāni un urbanoviči.

Taču decembrī četras dienas Maskavā un Sanktpēterburgā pavadīja nevis premjerministrs Urbanovičs, bet prezidents Zatlers, un varam jau sākt spriest par zināmiem rezultātiem. Varbūt tā bija tikai sagadīšanās, tomēr vizītes pirmajā pilnajā dienā paziņotais, ka Gazprom ar Latvijas gāzi vienojušies par 15% zemāku gāzes cenu, noteikti lika dažam labam vērotājam aizdomāties par šā darījuma aizkulisēm. (Tiesa, arī Igaunijai būs zemāka gāzes cena, taču Lietuva, kura plāno panākt, ka gāzes ražotājiem nedrīkst piederēt arī izplatīšanas tīkli, šādu atlaidi no Gazprom nav sagaidījusi).

Drūmākas pārdomas rodas, klausoties Latvijas politiķu teiktajā pēc vizītes. 24.decembrī Francija noslēdza vienošanos piegādāt Krievijai četrus Mistral desantkuģus. Kā atklājis WikiLeaks, jau februārī ASV aizsardzības ministrs Roberts Geitss izteica francūžiem savu neapmierinātību ar plānoto darījumu. Pēc darījuma noslēgšanas prominentais franču intelektuālis (un prezidenta Sarkozī draugs) Andrē Gluksmans to nosauca par «skandālu», par kuru darīts zināms Ziemsvētku vakarā, lai tam pievērstu mazāk uzmanības un netiktu atklātas vienošanās «netīrās detaļas», jo ir aizdomas, ka Francija piekritusi Krievijai piegādāt ne tikai kuģus, bet arī modernākos ieročus un tehnoloģiju. Lietuvas aizsardzības ministre Rasa Juknevičiene darījumu nosauca par «lielu kļūdu». Savukārt Latvijas ārlietu ministrs Ģirts Valdis Kristovskis (Pilsoniskā savienība) darījumā nekā slikta nesaredz un mierina ar Francijas amatpersonu teikto, ka Krievija negrasās izmantot Mistral kuģus pret kaimiņvalstīm.

Starp Ziemsvētkiem un Jauno gadu Maskavas tiesa pēc nepārprotami politizētas prāvas piesprieda Putina vajātajam bijušajam naftas kompānijas Jukos īpašniekam Mihailam Hodorkovskim 13,5 gadu cietumsodu. Pirms sprieduma pasludināšanas Krievijas prezidenta Medvedeva padomdevējs (un, cita starpā, ar Saskaņas centru cieši saistītā Baltijas foruma padomes priekšsēdētājs) Igors Jurgenss aicināja Hodorkovski attaisnot un skaidri pateica, ka Krievijas sabiedrība viņa tiesāšanā saredz draudus tiesu neatkarībai un arī savai drošībai. Spriedumu par neatbilstošu tiesiskas valsts principiem nosauca gan Vācijas kanclere Angela Merkele, gan ASV prezidents Baraks Obama. ES ārlietu pārstāve Ketrīna Eštone izplatīja paziņojumu, kurā norādīja, ka ES sagaida, ka Krievija ievēros savas starptautiskās saistības cilvēktiesību un tiesiskuma jomā, kuras ir «būtiski svarīgas, veidojot stratēģisko partnerību starp ES un Krieviju». Igaunijas ārlietu ministrija savā mājas lapā ievietoja ministra Urmasa Paeta paziņojumu, ka «šie notikumi samazina iespējas, ka Krievijā attīstīsies tiesiskums». Savukārt Latvija nekādu oficiālu viedokli par Hodorkovska prāvu nav paudusi, ir tikai prezidenta Zatlera uz žurnālistu jautājumu sniegtā atbilde, ka «Eiropas Savienība paudīs viedokli šajā jautājumā, un Latvijas viedoklis neatšķirsies no Eiropas Savienības viedokļa». Ne vārda vairāk.

Un visam tam pa vidu satiksmes ministrs Uldis Augulis (ZZS) vēl paspēja paziņot, ka ātrgaitas vilciena izbūve no Rīgas uz Maskavu, par kuru, tiekoties ar Latvijas delegāciju, ieminējās Medvedevs, pēkšņi ir kļuvusi par svarīgāku prioritāti nekā jau 2007.gadā par ES prioritāti pasludinātais Rail Baltic projekts, kurš veidotu ātrgaitas dzelzceļa maģistrāli no Tallinas līdz Varšavai un palīdzētu integrēt mūsu transporta infrastruktūru ar Rietumeiropu. Vaicāts par Auguļa ideju, ministru prezidents Valdis Dombrovskis (Vienotība) teica, ka vēl jāpēta abi projekti, lai saprastu, kurš ir svarīgāks.

Vai visa šī locīšanās un skatīšanās pār plecu Kremļa torņu virzienā tiešām ir nopirkta par 15% gāzes cenas atlaidi? Vai arī zelta kupoli mūsu politiķus tā apžilbinājuši, ka viņi bez sevišķas mudināšanas steidz būt svētāki par pašu patriarhu? Katrā gadījumā Krievijā nevalda tāda sajūsma par pašu valsti, kādu nereti nākas dzirdēt no dažiem mūsumāju politiķiem un uzņēmējiem. Tas pats Jurgenss, vaicāts, ko Krievijai nozīmēs Hodorkovska notiesāšana, atbild: «Sabiedrībā nostiprināsies tas, ko es saucu par «hipohondriju». Pesimisms, neticība pārmaiņu iespējamībai, hipohondrija jau ir kļuvusi par nacionālo dominanti. Tās smagākās sekas ir «smadzeņu noplūde». Pēc jaunākajām Nacionālās Inovāciju asociācijas aplēsēm, 2009.gadā no Krievijas uz ASV emigrēja 48 000, uz Izraēlu 12 000, bet uz Austrāliju 10 000 cilvēku. Vienā pašā ASV strādā miljons krievu zinātnieku un speciālistu.»

Ne jau tikai cilvēki, arī nauda bēg no Krievijas, no kuras 2010.gada pirmajos vienpadsmit mēnešos aizplūduši 29 miljardi dolāru. Krievija starp 2008. un 2009.gadu kritusi par divpadsmit vietām Pasaules ekonomikas foruma konkurētspējas indeksā, 2010.gadā tās valsts institūcijas tiek vērtētas kā 118.sliktākās visā pasaulē (no 139 vērtētajām valstīm), un gan īpašumu tiesību aizsardzība, gan valsts regulācijas slogs uzņēmējdarbībai ir 128. smagākais pasaulē.

Uzņēmēji, kuri nevar beigt sūdzēties par biznesa vidi Latvijā, raujas uz valsti, kur tā pēc daudziem rādītājiem ir ievērojami sliktāka. Politiķi met tiltus uz zemi, no kuras bēg gan cilvēki, gan nauda. Tādi ir Latvijas «jaunā pragmatisma» paradoksi, un pēdējo nedēļu notikumi rada bažas, vai Latvijas politiķiem pietiks gudrības un līdzsvara veidot attiecības ar Krieviju, kuras atbilst gan mūsu interesēm, gan vērtībām.

Putinizācijas versijas

Posted on janvāris 5, 2011 by - Komentārs

Ungārijā demokrātiju demontē valdošā partija, Latvijā – oligarhu nauda

Latvijas atgūšanos no krīzes citi šogad droši vien turpinās dēvēt par brīnumu. Taču līdztekus turpinās pasliktināties Latvijas demokrātijas kvalitātes galvenie rādītāji, pirmām kārtām korupcijas uztveres līmenis un preses brīvības stāvoklis. Latvija arvien tiks uzskatīta par «brīvu valsti». Taču korupcijas uztveres indekss šeit sasniedzis dažai Āfrikas valstij raksturīgo. Un Latvijas prese pirmo reizi var tikt novērtēta vairs ne kā «brīva», bet gan tikai kā «daļēji brīva».

Krīze izrādījusies smags pārbaudījums demokrātijas principiem ne tikai Latvijā vien. The Economist to dēvē par «putinizācijas» tendencēm Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs. Šīs tendences pašlaik visspilgtāk izpaužas Ungārijā, kur varas turētāji sagrābj kontroli pār presi, tiesu varu, centrālo banku un citām neatkarīgām institūcijām.

Ungārija 1.janvārī kļuva par Eiropas Savienības prezidējošo valsti, un tajā pašā dienā stājās spēkā pērnā gada nogalē pieņemtais preses likums. «Preses brīvībai Ungārijā ir pienācis gals,» šo likumu novērtēja Ungārijas lielākais laikraksts Népszabadság. Šādam vērtējumam pievienojas daudzi citi Eiropā. Vācijas Die Welt uzskata, ka Ungārija top par «fīrervalsti», un secina: «Ungārijā mēs redzam, cik ātri demokrātija var sevi iznīcināt.» Likums izpelnījies arī Eiropas valdību pārstāvju un EDSO kritiku.

Jaunais likums prasa plašsaziņas līdzekļiem sniegt «līdzsvarotu redzējumu» un ļauj ikvienam, kurš uzskatīs medijos vēstīto par «nelīdzsvarotu» vai «aizskarošu», prasīt to izmeklēt preses uzraudzības padomei, kura var uzlikt sodu līdz pat 700 tūkstošiem eiro vai slēgt preses izdevumu. Mediji nedrīkst arī pārkāpt «sabiedrisko tikumību», kas likumā nav definēta. Preses pārraugi var pieprasīt no medija jebkuru informāciju, kuru uzskata par nepieciešamu, kā arī likt žurnālistiem atklāt savus avotus. Valdība nu drīkst regulēt mediju saturu un arī internetu – piemēram, visiem blogotājiem ir jāreģistrējas plašsaziņas līdzekļus pārraugošajā iestādē.

Jauno preses likumu sagatavoja valdošā Fidesz partija, kurai parlamentā ir vairāk nekā divas trešdaļas, un parlaments ir ievēlējis arī jauno mediju padomi, kurā visi ir Fidesz partijas biedri, ieskaitot tās priekšsēdētāju, kuru premjerministrs Viktors Orbans iecēlis amatā uz deviņiem gadiem.

Fidesz pērn aprīlī uzvarēja parlamenta vēlēšanās pēc astoņus gadus ilgušās sociālistu korumpētās un neefektīvās valdīšanas, kas bija novedusi valsti neapskaužamā ekonomiskā stāvoklī. Taču milzīgo vairākumu partija izmantojusi pirmām kārtām varas monopolizēšanai. Valsts «putinizācija» neaprobežojas ar presi. Fidesz biedrs ir arī pērn parlamenta ievēlētais Ungārijas prezidents Pals Šmits. Orbana valdība ir būtiski ierobežojusi konstitucionālās tiesas pilnvaras, ekspropriējusi privātos pensiju fondus un mēģina likvidēt centrālās bankas neatkarību.

Ungārija ir tikai radikālākais demokrātijas degradēšanas gadījums un izpelnās īpašu uzmanību arī tāpēc, ka pusgadu būs ES prezidējošā valsts, kurai būtu jābūt savienības «sejai» un principu nesējai. Taču tur krāšņi uzplaukušās tendences nav gājušas secen arī citur Austrumeiropā un Centrāleiropā. Arī Latvijā, kur reformas tāpat atslāba uzreiz pēc pievienošanās ES un NATO, bet globālā ekonomiskā krīze īpaši asi atklāja demokrātisko institūciju un tradīciju vājumu.

ASV nevalstiskā organizācija Freedom House 2008.gadā pazemināja Latvijas kā «brīvas valsts» vērtējumu «politisko tiesību» kategorijā pēc tam, kad Kalvīša vadītā koalīcija bija sākusi apkarot Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju. Tautas partijai nebija tāda vairākuma, kāds pašlaik ir Fidesz Ungārijā, taču «stabilitātes garanta» valdīšanas stils bija līdzīgs, tāpat arī valdošo «savējo» loka pretenzijas uz «saimniekošanu savā zemē», kuras pirms šīs Saeimas vēlēšanām jau pilnam izpaudās kā Šķēles un Šlesera solītā atbrīvošanās no «finanšu okupācijas» un «neatkarīga» tiltošana uz Krieviju kopā ar «trešās republikas» piesolītāju Urbanoviču.

Vienas valdošas partijas vietā vairākumu Saeimā kontrolē vairāki oligarhi, kas mazāk dramatiski nekā Ungārijā, taču ne mazāk pārliecinoši panāk sev vēlamo cilvēku nonākšanu (vai nenonākšanu) pirmām kārtām amatos tiesu varas iestādēs. (Pagājušā gada piemēri ir Jāņa Maizīša neapstiprināšana ģenerālprokurora amatā, balsojumi par amatiem Augstākajā tiesā, TP partijas biedrenes iebalsošana Satversmes tiesā papildus tur sēdošajiem «Lemberga cilvēkiem»). KNAB iznīcināšana nupat ievirzās noslēguma fāzē. Bet neatkarīgas preses likvidēšana notiek ar slēptu vietējo un Krievijas naudu, taču ne mazāk efektīvi kā ar likumiem Ungārijā.

Freedom House pērn kārtējo reizi pazemināja Latvijas reitingu pasaules preses brīvības indeksā, pamatojot to ar «liela dienas laikraksta necaurskatāmu pārdošanu» aizpērn. Necaurskatāmi pārdotajai Dienai pērn pievienojās arī laikraksts Telegraf. Latvijas vērtējums pastāvīgi krities kopš 2005.gada, kad tā ar 17 punktiem bija 28.vietā pasaulē, un pērn pietuvojās 30 punktu robežai (26 punkti, 55.vieta), aiz kuras prese tiek vērtēta jau kā tikai «daļēji brīva». Šāgada ziņojumā mūsu valsts acīmredzot vairs nebūs starp vairākumu demokrātisko valstu, kurās ir brīva prese. Bet starptautiskās organizācijas Transparency International kārtējā ziņojumā pērn otro gadu pēc kārtas pazemināts korupcijas uztveres indekss Latvijā – līdz 4,3 punktiem 10 punktu skalā. Nav iemesla domāt, ka KNAB iznīcināšana šogad uzlabos iedzīvotāju priekšstatu par korupciju valstī.

Ungārijas piemērs rāda, ka demokrātija nebūt nav pašsaprotama, automātiska un neatgriezeniska. Lai arī kā tiktu vērtēti Latvijas ekonomiskie sasniegumi, nevarēsim uzskatīt par sekmīgu un demokrātisku valsti bez brīvas preses un ar sabiedrības vairākuma ieskatā korumpētu valsts varu.

Diena vai gads

Posted on janvāris 5, 2011 by - Redaktores sleja

Gadu sāku ar apņemšanos neko neapņemties gadumijas nakts burvības iespaidā

Izdevās noturēties pāris stundu, tad ne lūgtas, ne aicinātas uzradās dažas labas apņemšanās. Cikliskā laika maģija piemeklē pat miegā – vienu labu nodomu nosapņoju. Nu, tad lai iet, neturos vairs pretī, bet nolemju viltīgi apvest gadumiju ap stūri, apņemoties katru šāgada dienu sākt ar kādu apņemšanos. To nevar būt par daudz, turklāt trako «nekad vairs…» un «līdz gada beigām…» vietā rodas sakarīgāki formulējumi un termiņi. Redzēs, kā tālāk ies.

Dienā, kad Latvijā redzams daļējs Saules aptumsums, lasu Imanta Ziedoņa vēlējumu, kas arī var kļūt par apņemšanos. «Šai brīdī mēs nometam tumsu.» Tā ir lūgšana, ko dzejnieks sarakstījis pirms aptuveni 20 gadiem, tagad atradis un grib veltīt Zvaigznes dienā visiem Latvijas ļaudīm. Grib mirdzēt. Grib, lai mēs mirdzam.

Kareivīgus plānus nākotnei būvē Igaunijas prezidents. Eiro kaimiņzemē ir ieviests, un Ilvess nospraudis jaunu mērķi, no kā labums atlēks arī mums. Viņš sāk cīniņu, lai iTunes varētu iepirkties ar Baltijā izdotu kredītkarti. Zemu nemērķē arī olimpiskais, pasaules un Eiropas čempions Māris Štrombergs: «Vienīgais veids, kā varu būt priecīgs, – būt pasaules čempionam!» Tiesa, pašlaik viņš slaistās pa Valmieru, jo salauzis roku, bet gan būs labi, jo aptumsuma beigas zem viņa ģipša gaida tetovējums «Never give up!».
Lai izdodas Ziedonim, Ilvesam, Štrombergam un katram ar savu labo apņemšanos šim gadam vai kaut tikai nākamajai dienai.

Mazais pielāgojās

Posted on decembris 29, 2010 by - Tēma

Nav taisnība, ka Latvijā «vispār nekā nav». Ir, ir. Latvijā ražo daudz preču, par kurām daudziem nav ne mazākās nojausmas, un to eksports šogad izglāba valsts ekonomiku

Tas ir Masačūsetsas tehnoloģiju institūts, – Vasīlijs Bankovskis rāda uz laboratorijas stūrī noliktu iekārtu, kas ārēji atgādina veikalu vitrīnas un virtuves tvaika nosūcēja kombināciju. Īstenībā tas ir smalks aparāts vīrusu pētīšanai, kas radīts tepat Kleistos, un paralēles ar slaveno ASV institūtu Bankovskis velk, tikai lai raksturotu izgudrojuma tehnoloģisko līmeni. Un tie nav tukši vārdi – šeit ražotās biotehnoloģiju un biomedicīnas laboratoriju iekārtas pārdod 70 pasaules valstīs.

Bioloģijas zinātņu doktors Vasīlijs Bankovskis ir šā biznesa sakne. Kopā ar dzīvesbiedri ķīmiķi Svetlanu Bankovsku 90.gadu sākumā viņi izveidoja uzņēmumu Biosan, kas ražo «gudru» preci – tādu, kādu Latvija stratēģijas dokumentos izvirzījusi par savu mērķi un kas nepieciešama, lai kļūtu par augstu ienākumu valsti. Šogad Biosan ieguva Ekonomikas ministrijas balvu kā eksportspējīgākais mazais uzņēmums.

Farmācijas nozares stiprās tradīcijas Latvijā un spēja prognozēt, ko pieprasīs tirgus, – Svetlana Bankovska nosauc galvenos faktorus, kas noteikuši Biosan spēju saražot pasaules tirgū konkurētspējīgu produkciju. «Un, protams, uzņēmuma dibinātāja inovatoriskais prāts – jau padomju laikā Vasīlijs uzrakstīja ap 30 priekšlikumu izgudrojumiem biotehnoloģiju jomā,» stāsta Bankovska. Pasaulē netrūkst lielu un spēcīgu biotehnoloģiju iekārtu ražotāju, un, kā uzsver Biosan valdes loceklis Ernests Blaževičs, tieši inovācijas ir tās, kas ļauj sīkam Latvijas uzņēmumam pastāvēt līdzās grandiem un dažās jomās konkurēt ar pasaules vislabākajām iekārtām. «Mums ir desmit izgudrojumu patentu,» papildina Bankovska. Biosan īpašnieki pamanījuši, ka viņu izgudrojumus diemžēl jau kopē ķīnieši.

Biosan eksportē gandrīz visu savu produkciju – 98%, pavisam neliela daļa paliek pētniekiem Latvijas universitātēs un slimnīcās. Pasaules iekarošanas sākumu uzņēmuma vadītāji tagad dēvē par diletantisku, taču ar uzstājību un lielākajās nozares izstādēs iegūtajiem kontaktiem izdevies izveidot dīleru tīklu teju visos kontinentos. Kopš 2005.gada puse Biosan kapitāla pārdota nelielam britu uzņēmumam Grant Instruments, kura zināšanas un sakari darbību ārvalstu tirgos padarījuši vieglāku.

Pēc neliela apgrozījuma krituma pērn šogad Biosan īpašnieki prognozē 15% pieaugumu, kas ļaus pārsniegt trīs miljonu latu apgrozījumu. «Knapi spējam saražot to, kas tirgū pieprasīts,» saka Blaževičs, līdz ar to attīstību viņi prognozē arī nākamgad. Taču, kā norāda Bankovska, izplesties kvantitatīvi ir vienkāršākais ceļš – sarežģītāk ir augt «dziļumā» jeb ražot aizvien augstākas pievienotās vērtības produkciju, ko Biosan uzskata par savu mērķi.

Eksports izglāba ekonomiku
Augstā zināšanu ietilpīguma dēļ Biosan nav Latvijas caurmēra uzņēmums, tomēr savā ziņā tas raksturo ekonomikā notiekošos procesus. Proti, ražojošie uzņēmumi ir tie, kas patlaban pārliecinoši attīstās, un īstenībā Latvijā ir daudz ražotāju, par kuriem lielai daļai iedzīvotāju nav ne mazākās nojausmas. Viņi ir atradušies nekustamā īpašuma un banku buma miljonu ēnā. Bet tieši šie uzņēmumi un viņu spēja eksportēt pašlaik kļuvuši par Latvijas ekonomikas virzītājspēku, kas velk valsti ārā no traumējošās krīzes. Pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem, šāgada desmit mēnešos preču eksports pieaudzis par 28% (salīdzinot ar šo periodu pagājušajā gadā), kas ir milzīgs pieauguma temps. Eksporta kopējā vērtība ir 3,8 miljardi latu.

«Tas nav pārsteigums,» par eksporta straujo atlabšanu saka Latvijas Bankas (LB) monetārās politikas pārvaldes vadītāja vietnieks Uldis Rutkaste. «Latvijas ekonomika ir elastīga, ražotāji arī iepriekš krīzēs ātri pielāgojās. Tā kā viņi ir mazi un strādā nišas tirgos, tieši nekonkurējot ar lielajiem uzņēmumiem, viņi var labāk pielāgoties tirgus pieprasījumam.»

Rutkaste skaidro, ka eksporta pieaugumu ir noteikuši divi faktori. Pirmkārt, atjaunojās pieprasījums ārvalstu tirgos. Otrkārt, Latvijas uzņēmumi ir kļuvuši konkurētspējīgāki. Treknajos gados par efektivitāti īpaši domāt nevajadzēja, bizness tāpat gāja no rokas. Krīze piespieda veikt reformas, pietuvināt algu līmeni produktivitātei, uzlabot visus ražošanas un loģistikas posmus.
Rutkaste rāda tabulu, kas demonstrē, ka kopš 2008.gada ir pieaugusi Latvijas uzņēmumu tirgus daļa gandrīz visās valstīs, kas ir mūsu galvenie eksporta partneri.

Cita tabula rāda, ka nav tādas nozares, kas neattīstītos. Straujāko pieaugumu nodrošinājusi tradicionāli lielākā eksporta nozare – kokrūpniecība. Līdztekus tam, ka atjaunojās pieprasījums ārvalstu tirgos, asociācijas Latvijas koks vadītājs Andris Plezers slavē lēmumu atļaut Latvijas valsts mežiem izcirst vairāk koksnes. Tas kompensēja zemo cenu dēļ apsīkušo privāto mežu piedāvājumu un nodrošināja uzņēmumus ar izejvielu un darbu. Šogad eksports palielinājies visos segmentos (zāģmateriālu, apaļkoku, kurināmā, skaidu plātņu un saplākšņa), sliktāk iet mēbeļu ražotājiem, jo pieprasījums pēc mēbelēm nav atjaunojies. Plezers min, ka mēbeļu ražošanā krīze arī ieviesusi nozīmīgākās korekcijas – lielie uzņēmumi turas, taču daudzi mazie, kas strādāja vietējam tirgum, savu dzīvi ir beiguši.

Ārējo tirgu atdzīvošanos par izaugsmes iemeslu sauc arī cita liela eksporta sektora – metālu un mašīnbūves – pārstāvis. Tieši tas caurmēra Latvijas iedzīvotājam varētu likties lielākais pārsteigums – Latvijas salīdzinošajām priekšrocībām šķietami neatbilstošā nozare patiesībā veido milzīgu rūpniecības daļu un ap 25% valsts preču eksporta. «Mīļā meitene, šī nozare te ir bijusi attīstīta kopš 1640.gada,» man saka Mašīnbūves un metālapstrādes rūpniecības asociācijas vadītājs Vilnis Rantiņš, kad lūdzu izskaidrot , kāpēc tā tomēr Latvijā ir tik spēcīga. «Protams, 90.gadu sākumā mēs bijām smagā situācijā, taču nesēdējām un neraudājām. Meklējām jaunus partnerus.»

Iespējams, nozare palikusi mazāk pamanīta tāpēc, ka tā lielākoties koncentrējas uz industriālo produkciju, nevis plaša patēriņa precēm. «Tur ar lielajiem Dienvidaustrumāzijas uzņēmumiem mēs nevaram konkurēt,» pamato Rantiņš.

Nozares pazīstamākais pārstāvis ir metālapstrādātājs Liepājas metalurgs, taču tā aptver ļoti plaša spektra uzņēmumus, kas ražo būvmateriālu konstrukcijas, siltumsūkņus, apkures sistēmas, caurules, dīzeļģeneratorus, elektrodzinējus, ielu tīrāmās mašīnas, lauksaimniecības tehniku, slaukšanas iekārtas, ugunsdzēšanas aparātus, ostu iekārtas un daudz ko citu. Pie šīs nozares pieskaitāms arī augsto tehnoloģiju uzņēmums Sidrabe, kas ražo vakuuma pārklāšanas iekārtas, kuras izmanto elektronikas, saules bateriju, stikla pārklājumu u.c. izgatavošanā. 85% nozares produkcijas tiek eksportēti, un daudzu uzņēmumu interneta mājaslapās nemaz neatradīsit informāciju latviešu valodā, kas nozīmē, ka vietējā tirgū tie faktiski neko nepārdod. (Līdzīgus piemērus var atrast arī dažās citās nozarēs, piemēram, informācijas tehnoloģijās.)

Trešā lielākā eksporta nozare ir lauksaimniecības un pārtikas preces. Lauksaimniecības tirgus veicināšanas centra vadītāja Ingūna Gulbe izaugsmi skaidro ar iepriekšējos septiņos gados ielikto pamatu – valsts atbalsta programmām, kas ļāvušas attīstīties lauksaimniecības un pārtikas pārstrādes uzņēmumiem un atrast noieta tirgus. Turklāt lēcienu šogad nodrošināja būtisks galveno eksporta preču – graudu un piena produktu – cenu kāpums pasaules tirgos.

Vērojot valsts eksporta struktūru pēdējos desmit gados, redzams, ka kokapstrāde, kas 2000.gadā veidoja gandrīz 40% Latvijas eksporta, tagad sarukusi līdz 20%, un ne jau tāpēc, ka tā panīkusi. Tas nozīmē, ka ir attīstījušās citas rūpniecības nozares, visbūtiskāk – mašīnbūve, lauksaimniecības un pārtikas pārstrāde.

Lielākais Latvijas preču noieta tirgus jau ilgāku laiku ir Eiropas Savienība, kur pārdod 70% produkcijas (galvenie partneri ir Lietuva, Igaunija, Krievija, Vācija, Zviedrija). Krīzes izraisīta pārmaiņa ir tā, ka palielinājies to valstu skaits, uz kurām eksportē. Latvieši sāk apgūt eksotiskās valstis, piemēram, graudus eksportē uz Lībiju un Maroku, metālus – uz Alžīriju, elektroierīces – uz Dienvidāfriku, kokvilnas audumus, dzijas un poligrāfijas izstrādājumus – uz Vjetnamu, kūdru – uz Ķīnu, Japānu un Ēģipti. Biosan produkcija sastopama arī Taizemē, Indonēzijā, Peru un Brazīlijā, bet Stendera Ziepju fabrika šogad paziņoja, ka atvērusi veikalu Saūda Arābijā.

Uzņēmējs Edgars Šīns ar savu mērniecības uzņēmumu Metrum apņēmies iekarot Āfriku, kur cer noslēgt miljoniem vērtus darījumus par aerofotografēšanas un aerolāzerskenēšanas pakalpojumu sniegšanu. «Salīdzinājumā ar attīstītajām Eiropas valstīm, kur ir ļoti sīva konkurence un ierobežotas iespējas piedāvāt papildu pakalpojumus, Āfrikas kontinentā pieprasījums pēc ģeogrāfiskās informācijas apstrādes pakalpojumiem ir augošs,» lūkošanos Āfrikas virzienā pamato Metrum. Kopējais eksporta apjoms uz Āfrikas un Āzijas valstīm pagaidām gan ir sīks.

Eksports nav kvalitatīvs
Taču ir arī ne tik labas ziņas. Salīdzinošie dati rāda, ka eksporta kvalitātes ziņā esam Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu lejasgalā. «Ražojam preces ar ne sevišķi augstu pievienoto vērtību un kvalitātes ziņā pārsvarā aizņemam lētāko tirgus nišu,» komentē Latvijas bankas pārstāvis Rutkaste. Arī augsto tehnoloģiju produktu eksports, kaut gan pēdējā desmitgadē būtiski audzis, tikko sasniedz 5% no kopējā apjoma un ir ļoti zems, salīdzinot ne tikai ar Eiropas vidējo rādītāju, bet arī ar Ķīnu, Taizemi vai Meksiku.

Kā norāda Rutkaste, eksporta salīdzinoši zemā pievienotā vērtība sakņojas mūsu resursu kvalitātē – tā atspoguļo darbaspēka un tehnoloģisko resursu vājumu un speciālistu prasmju līmeni. Ja nemainīsies izglītības kvalitāte, tajā skaitā profesionālā izglītība, kvalitatīvāku produktu nebūs. Rutkaste zina stāstīt, ka daži ārvalstu investori ir atmetuši plānus atvērt šeit uzņēmumus, jo aptvēruši, ka nav atbilstoši izglītotu speciālistu.

Ekonomists Vjačeslavs Dombrovskis, pētot mazos inovatīvos uzņēmumus, atklāja, ka Latvijā inovatīvus produktus caurmērā ražo uzņēmumos, kuru izveidotāji ir inženieri ar padomju laikā iegūtu izglītību.

Tomēr visi šā raksta tapšanas laikā aptaujātie ekonomisti un biznesa pārstāvji arī nākamajā gadā prognozē eksporta izaugsmi. «Esam optimistiski,» saka kokrūpnieks Plezers.

«Turpināsim attīstīties,» paziņo Rantiņš, kura pārstāvētajā mašīnbūves un metālapstrādes nozarē tiek kalti investīciju projekti par 100 miljoniem latu. Tiesa, izaugsmes temps būs lēnāks nekā šogad. Kā stāsta LB eksperts Rutkaste, līdz šim izaugsme balstījās uz nenoslogoto jaudu izmantošanu. Tagad daļa uzņēmumu tās ir aizpildījusi (pašlaik kopējais eksporta apjoms ir sasniedzis pirmskrīzes līmeni), līdz ar to strauja izaugsme ir iespējama, ja tiek paplašinātas jaudas. Taču tas ir atkarīgs no kopējā ekonomiskā stāvokļa – uzņēmēju drošības par nākotni un finanšu resursu pieejamības. Pagaidām ir visai liela nenoteiktība, turklāt ne tikai Latvijā, bet arī citās Eiropas valstīs, kuras griež budžeta tēriņus un tādējādi var mazināt pieprasījumu pēc mūsu eksporta.

Šajā rakstā ir apskatīts preču eksports, taču nozīmīgu valsts eksporta daļu (nepilnu trešdaļu) veido arī pakalpojumi. Lauvas tiesa no tiem ir pārvadājumi, būtiskāks ir arī tūrisms, finanšu pakalpojumi, informācijas tehnoloģiju pakalpojumi, būvniecība un sakari. Pakalpojumu bilde pagaidām nav tik spoža – kad preču eksports atkopās, pakalpojumi vēl stagnēja. Tagad gan arī šī joma sāk atdzimt. Kopējo preču un pakalpojumu pieaugumu LB šogad prognozē 8% apjomā, nākamgad – 6% (reālajā izteiksmē jeb cenām paliekot nemainīgām).

Pakalpojumu eksports un importa milzīgais kritums ir nodrošinājis vēl kādu Latvijas ekonomikai retu iezīmi – ilglaicīgā deficīta vietā mūsu kopējā preču un pakalpojumu tirdzniecības bilance pašlaik ir sabalansēta.

Jaunais internets. Filtrēts

Posted on decembris 29, 2010 by - Tēma

Pret WikiLeaks vērstā bezprecedenta blokāde var izrādīties lielu pārmaiņu sākums – nākamās paaudzes lietos pilnīgi citādu internetu nekā tas pazīstams mums

Starplaikos starp pakaļdzīšanos dārgos auto un īslaicīgām mīlas dēkām varonis dažu stundu laikā nokļūst no viena kontinenta citā, viņam uz papēžiem min valstu un globālu lieluzņēmumu specdienesti, cita pēc citas nederīgas kļūst viņa identitātes kartes un kredītkartes. Mēs visi to esam redzējuši filmās par Džeimsu Bondu vai superaģentu Džeisonu Bornu. Taču zinām, ka viss beigsies labi. Tāpat mēs zinām, ka tā jau mēdz notikt tikai filmās.

Taču WikiLeaks skandāls šāgada nogalē mudina vērīgāk paraudzīties uz šiem scenārijiem. Ne jau tāpēc, ka konservatīvāki komentētāji, piemēram, vācu laikrakstā Die Welt, nicīgi izteikušies, ka WikiLeaks seja Džūljens Asanžs dzīvo egocentrisku fantāziju pasaulē, kurā vienpersoniski no viesnīcas numuriņa ir iespējams pārvaldīt pasauli. Reakcija uz WikiLeaks noplūdinātajiem ASV vēstniecību slepenajiem ziņojumiem liek aizdomāties par valstu valdību un lieluzņēmumu iespējām ierobežot un kontrolēt informācijas apriti līdz šim vismaz šķietami nesavaldāmajā interneta vidē, tādējādi nonākot pretrunā ar interneta «uzbūves» pamatos liktajiem principiem.

Visiem pieejams karš
WikiLeaks ir kļuvis par vēl nepieredzētas un daudzpusīgas interneta cenzūras poligonu. Notiesājošu spriedumu pret Asanžu vai WikiLeaks nav, un šā raksta tapšanas brīdī turpinās diskusijas par to, vai ASV būtu pamats Asanžu saukt pie tiesas par 1917.gada Spiegošanas likuma vai Datoru ļaunprātīgas izmantošanas likuma pārkāpumiem.

Tomēr tas netraucēja gan valdības iestādēm, gan komercuzņēmumiem ar dažādām un, iespējams, arī apšaubāmas likumības metodēm tūliņ pēc ASV slepeno dokumentu noplūdes vērsties pret organizāciju.

ASV uzņēmums Amazon.com pārtrauca WikiLeaks satura izvietošanu savos serveros, interneta maksājumu uzņēmums PayPal bloķēja WikiLeaks kontu, un Šveices banka PostFinance bloķēja Asanža privāto kontu. Iespēju ziedot WikiLeaks bloķēja arī kredītkaršu uzņēmums MasterCard, dažas dienas vēlāk – Visa. Blokādei piebiedrojās arī Bank of America. Sociālo tīklu Facebook un Twitter lietotāji pamanīja, ka ar WikiLeaks saistīta informācija aizdomīgā kārtā pazūd no apspriestāko un populārāko tematu sarakstiem.

Aktīvi rosījās arī varas iestādes. Piekļuve WikiLeaks publikācijām tika aizliegta un arī tehniski liegta ne vien ASV federālo iestāžu darbiniekiem, bet arī ASV Kongresa bibliotēkai un citām valsts iestādēm.

Blokādē iesaistījās arī dažu valstu interneta infrastruktūras uzturētāji – 4.decembrī tika slēgta WikiLeaks Šveices interneta adrese, un kādu laiku mājaslapa bija pieejama tikai ar IP numuru apzīmētā adresē. Nenorima arī centieni WikiLeaks lapu darbību apturēt, izmantojot adrešu pārslogošanu ar viltus pieprasījumiem. Savukārt sociālajos tīklos publiski pašorganizējušies aktīvisti ar līdzīgām metodēm vērsās pret WikiLeaks «apspiedējiem», piemēram, kredītkaršu uzņēmumiem. Būtībā bija sācies elektronisks karš, kam pagaidām līdzīga vēl nav bijis.

Jauno tehnoloģiju eksperts Juris Kaža stāsta, ka kiberuzbrukumi WikiLeaks labvēļiem un nelabvēļiem ir kas pilnīgi jauns, jo cilvēkus «sauc pie ieročiem» atklāti, izmantojot sociālo tīklu Twitter un dalot elektroniskos ieročus klaji, katram līdzdalībniekam tos saņemot samērā viegli izsekojamā veidā. «Dažviet jau ir bijuši pirmie aresti par to, ka interneta lietotājs labprātīgi lejupielādējis un izmantojis rīku, ar kuru, sadarbojoties ar simtiem vai pat tūkstošiem citu brīvprātīgo, uz laiku bloķēts MasterCard, Visa, Zviedrijas prokuratūras un citu par WikiLeaks nelabvēļiem dēvētu uzņēmumu vai organizāciju interneta vietnes,» saka Kaža. Viņš uzskata, ka sociālo tīklu apvienotas aktīvistu kustības ar lielu sekotāju pulku un gatavību rīkoties var būt nopietns drauds līdzšinējai interneta kārtībai.

Salīmēts ar izolācijas lentu
Gaisa kondicionētāju atdzesētās zālēs rindojās plaukti ar tūkstošiem vienotā tīklā saslēgtu cieto disku, serveriem un rezerves magnētisko lenšu kopiju izgatavošanas ierīcēm. Tā izskatījās CERN laboratorija, kad apmeklēju to pirms diviem gadiem. Tieši CERN laboratorijā radās nu par grūti aizvietojamu mūsu ikdienas dzīves daļu kļuvušais internets. Kad 1991.gadā sāka darboties pasaulē pirmais interneta serveris, pirmā uz tā izvietotā lappuse bija CERN mājaslapa.

Tīmekļa pamatā esošās tehnoloģijas un idejas bija dzimušas aukstā kara sākumā 50.gados, kad ASV, raizējoties par militāro sakaru kanālu drošību iespējama kodoluzbrukuma gadījumā, sāka radaru un militāro skaitļošanas centru savienošanu vienotā tīklā. Tīklam bija jāspēj darboties pat tad, ja tiek iznīcināts kāds no savienojošajiem posmiem vai savienotajiem datoriem, arī tad, ja sūtīšanas procesā daļa no vēsts tiek bojāta vai noklīst.

CERN skaitļošanas centru man izrādīja Andreass Hirstiuss no struktūrvienības Open Lab, kas atbildīga par kolektīvās datu apstrādes datorsistēmas GRID uzturēšanu un attīstīšanu. Klausoties viņa stāstītajā, pievērsu uzmanību tam, ka liela daļa no skaitļošanas centra datoriem ir tādā kā pusizjauktā vai pusgatavā stāvoklī, izolācijas lente un pašlīpošās velkro auduma strēmeles bija iecienīts sastiprināšanas paņēmiens. Hirstiuss paskaidroja, ka viņi pārsvarā izmanto tikai tā sauktos bezzīmola datorus, kurus no atsevišķām detaļām samontē turpat uz vietas un nomaina atsevišķas daļas, kad straujā tehnoloģiju attīstība tās padarījusi vecas.

Šī pieeja lielā mērā atspoguļo visa interneta būtību – neaizstājamu daļu tajā nav. Ir diezgan liela varbūtība, ka ikvienam mēģinājumam kaut ko internetā salauzt, izslēgt, izdzēst vai aizliegt, būs jāsaskaras ar tūlītēju pretdarbību – salauztais, izslēgtais vai aizliegtais parādīsies kaut kur citur. Tieši šāds uzbūves princips ir liedzis mūzikas ierakstu industrijas pārstāvjiem un citiem autortiesību aizstāvjiem iznīdēt Zviedrijā dzimušo pirātiskās failu apmaiņas informācijas lappusi http://thepiratebay.org. Tas līdz šim ļāvis pastāvēt arī vietnei WikiLeaks.

Melnie saraksti
Šāgada vasarā pēc aptuvenām aplēsēm visā pasaulē internetu lietoja 2 miljardi cilvēku. Šim skaitam arvien augot, ir ievērojami pieauguši arī centieni kontrolēt un ierobežot interneta lietojumu.

Taču lielākais kontroles šķērslis ir interneta uzbūves anarhistiskā daba – ikvienu kādā valstī aizliegtu informāciju var publicēt citā, informācijas piekļuves aizliegumus iespējams apiet, izmantojot starpniekdatorus u.tml. Ja vien netiek izmantotas tik stingras metodes kā pilnīgi visu internetam pieslēgto datoru uzskaite un kontrole, kā tas notiek Ziemeļkorejā (šī sistēma atgādina rakstāmmašīnu kontroli PSRS), pilnībā bloķēt informācijas publiskošanu vai piekļuvi tai ir sarežģīti un dārgi. Ko tādu cenšas īstenot pārsvarā totalitāras, autoritāras un represīvas varas.

Ķīnā, kas uzraudzīt interneta lietotājus cenšas jau kopš 1996.gada, ar pašas valsts resursiem tiek filtrētas ieejošās un izejošās interneta adreses un piemēroti bargi sodi pat par blogu rakstīšanu (pēc grūti pārbaudāmām ziņām, Ķīnā ieslodzījumā pašlaik ir kādi 52 «kibernoziedznieki»). Ar to nav diezgan, tāpēc ekonomiska izdevīguma un Ķīnas varas iestāžu spiediena dēļ savu produktu un interneta vietņu pašcenzūrai ir piekrituši daudzi rietumvalstu uzņēmumi: Microsoft, Yahoo!, MySpace, Google u.c.
Pēc organizācijas Reporters Without Borders savāktās informācijas, visstingrākā interneta cenzūra ir Afganistānā, Birmā, Kubā, Ēģiptē, Irānā, Ziemeļkorejā, Ķīnā, Sīrijā, Tunisijā, Turkmenistānā, Uzbekistānā un Vjetnamā.

Dīdžejs un dzejnieks Ilmārs Šlāpins, kas Birmā bija pirms pāris gadiem, atminas, ka kontrole galvenokārt bijusi jūtama ārzemniekiem paredzētu sabiedrisku iestāžu interneta piekļuves vietās, kur bijusi liegta pieeja ne vien Yahoo! un Google, bet jebkurai adresei, kas kaut vai attāli atgādinājusi elektroniskā pasta servera adresi.

Taču ar interneta lietošanas kontroli nodarbojas ne tikai represīvi režīmi. Dānijā un Zviedrijā pastāv īpašs melnais saraksts, kurā iekļautas ar pornogrāfisku materiālu izplatīšanu saistītas adreses. Melnais saraksts ir arī Igaunijā – šāgada sākumā tika ieviesta interneta adrešu filtrēšana, cenšoties pieķert azartspēļu uzņēmējus, kas savas spēļu vietas internetā izvietojuši ārpus Igaunijas un tā izvairās no nodokļu nomaksas. Tomēr nedz Igaunijā, nedz Ķīnā interneta cenzēšanas pamatošanai nav pieņemti specifiski likumi – Igaunijā tas tiek darīts, aizbildinoties ar azartspēļu kontroli, Ķīnā cenzūra tiek attaisnota ar daudziem ar internetu tieši nesaistītiem likumiem.

Kaili stikla kastē
Mākslinieks un jauno mediju eksperts Jānis Garančs atgādina, ka digitālo un elektronisko komunikāciju vidē «faktiski dzīvojam kā kaili stikla kastē» un kontroles trūkums internetā ir drīzāk kopš interneta pirmsākumiem akceptēta tradicionāla ilūzija. Anonimitātes iespējas var palielināt, ja ir papildu zināšanas, toties samazinātos gan lietošanas ērtības, gan interneta pakalpojumu ātrums. Tādēļ esam gatavi samierināties, ka mūsu e-pasta sarakste, mobilās īsziņas, informācija par pirkšanas ieradumiem interneta veikalā mēnešiem un gadiem tiek saglabāti datubāzēs, kas savukārt var būt pieejamas gan spiegošanas, gan komerciālu datu vākšanas sistēmām.

Interneta lietotāju uzvedības kontroli vēl vienkāršāku padarījusi arī pēdējos gados strauji augusī līdzdalība sociālajos portālos Twitter un Facebook. Vairākums šo pakalpojumu lietotāju, kas bieži vien pirms tam internetu nav aktīvi izmantojuši, uzreiz nonāk vidē, kur nu jau lielā mērā par normu ir kļuvusi komunikācija ar savu īsto vārdu.

Nozīmīgs interneta izraisīts apdraudējums mūsu brīvībai var kļūt arvien populārākā prakse dažādus datus glabāt attālinātos jeb tā sauktajos mākoņa resursos. «Šodien vēl varam uz dažām stundām baudīt visu, kas glabājas mūsu portatīvā datora cietajā diskā, kad pārējā pilsēta bez elektrības sēž sveču gaismā, bet nākotnē bez interneta piekļuves varēsim palikt bez visas mākonī glabātās būtiskās informācijas,» prognozē Juris Kaža.

Jānis Garančs pieļauj, ka viens no interneta attīstības virzieniem varētu būt daudzu paralēlu, konkrētam mērķim veidotu «internetu» rašanās. Ar «parasto internetu» daļēji saistīti vai pilnīgi šķirti «paralēlie interneti» pastāvot jau tagad. Garančs min tādus nosaukumus kā Tor, Freenet, Netsukuku – tie ir tīkli, kuru pamatā ir nevis klienta datora un servera saslēgums, bet gan pilnībā decentralizētas klientu-klientu attiecības, līdzīgi kā tas ir failu apmaiņas sistēmās, piemēram, torentos. «Jaunie tīkli būs arvien spontānāki, īslaicīgāki, līdzīgi kā datorvīrusu dzīves cikls, kas var ilgt tikai dažas stundas, minūtes vai pat sekundes, bet potenciāli ar milzu efektu,» saka Garančs. Viņaprāt, WikiLeaks gadījums var rosināt lielāku interneta decentralizāciju, kā arī jaunu anonīmas publicēšanas un alternatīvu saziņas metožu dzimšanu. Nozīmīgs ieguvums būtu no ASV valdības un lielajiem uzņēmumiem neatkarīgu maksājumu sistēmu attīstība un divu galveno globālo maksājumu karšu Visa un MasterCard «neaizstājamības noriets», jo strauji pieaug jaunā Ķīnas maksājumu karšu monopola UnionPay globālā pielietojamība, arī Eiropas Savienībā gatavojas ieviest vismaz vienu kopēju un no ASV kontroles neatkarīgu maksājumu karti.

Tims Vu grāmatā Galvenais slēdzis jeb Informācijas impēriju spožums un posts, raksturojot informācijas tehnoloģiju attīstības ciklus, rakstīja: «Vēsturiski zināma tipiska informācijas tehnoloģiju attīstības gaita: no kāda vaļasprieka līdz industrijai; no šā tā sameistarotas pariktes līdz rūpīgi noslīpētam tehnikas brīnumam, no brīvas pieejamības līdz viena uzņēmuma vai karteļa stingri kontrolētam kanālam, no atvērtas līdz slēgtai sistēmai.»

WikiLeaks turpina darboties, tai vēl arvien ir iespējams ziedot naudu, un, pat ja nebūtu – pēc Džūljena Asanža apņemšanās uzrakstīt memuārus no izdevniecībām saņemtais avanss vismaz kādu laiku ļaus nodrošināt vietnes darbību. Ja vien šo naudu Asanžs nenoguldīs ar varas iestādēm sadarboties gatavā bankā vai visā pasaulē nenodzisīs elektrība. Iespējams, ka internets tomēr vēl var izrādīties tehnoloģija, uz kuru Tima Vu aprakstītais attīstības cikls nav attiecināms.

Vai zini?

Posted on decembris 29, 2010 by - Gada notikumi

Tests: pārbaudi savas zināšanas par 2010.gadā notikušo

 

1. Februārī kļuva zināms, ka trīs mēnešu laikā no Valsts ieņēmumu dienesta elektroniskās deklarēšanas sistēmas noplūduši 7,4 miljoni dokumentu. Atbildību par to uzņēmās Ceturtās Atmodas Tautas armija. Kāds segvārds bija tās vadītājam Ilmāram Poikānam?
A. Lāčplēsis
B. Robins Huds
C. Betmens
D. Neo

2. Februārī Latvijas sportisti pirmo reizi neatkarības laikā izcīnīja ziemas spēļu sudraba medaļas. Vankūverā tās ieguva kamaniņu braucēji brāļi Šici un Martins Dukurs. Kādā sporta veidā startēja Dukurs?
A. Skeitbordā
B. Biatlonā
C. Skeletonā
D. Badmintonā

3. Martā izveidota apvienība, kurā ietilpst Jaunais laiks, Pilsoniskā savienība un Sabiedrība citai politikai. Kāds ir apvienības nosaukums?
A. Dazādība
B. Dīvainība
C. Vienotība
D. Varonība

4. Aprīlī Saeima aizklātā balsojumā ar biļeteniem neapstiprināja amatā uz trešo termiņu ģenerālprokuroru Jāni Maizīti, kaut gan pirms balsojuma deputātu vairākums solīja viņa kandidatūru atbalstīt. Kuram no vietējiem oligarhiem Maizītis varēja būt īpaši netīkams?
A. Aivaram Lembergam
B. Andrim Šķēlem
C. Aināram Šleseram
D. Visiem trim

5. Aprīlī Alvja Hermaņa izrāde Krievijā saņēma prestižo balvu Zelta maska. Kāds ir šā iestudējuma nosaukums?
A. Latviešu stāsti
B. Šukšina stāsti
C. Pelēkā akmens stāsti
D. Stāsti par mīlestību

6. Maijā EXPO 2010 ietvaros Latvijas paviljonā darbu sāk vertikālais vēja tunelis. Paviljonu izstādes laikā apmeklējuši vismaz miljons cilvēku, arī augstas Latvijas amatpersonas. Kura Latvijā pazīstama persona ir izmēģinājusi lidošanu tunelī?
A. Vaira Vīķe-Freiberga
B. Valdis Dombrovskis
C. Valdis Zatlers
D. Herberts Cukurs

7. Jūrmala ir slavena ar to, ka tās domes priekšsēdētāji palaikam nokļūst cietumā. Šogad maijā tika aizturēts mērs Raimonds Munkevics, jūlijā prokuratūra viņam uzrādīja apsūdzību par kukuļdošanu. Cik reizes šāgada laikā pilsētas domei mainījies vadītājs?
A. Nevienu
B. Vienu
C. Trīs
D. Neskaitāmas

8. Jūnijā tika nodibināta priekšvēlēšanu apvienība, par kuras priekšsēdētāju ievēlēts bijušais Valsts prezidents Guntis Ulmanis. Kā sauc šo apvienību?
A. Par labu dzīvi!
B. Par labu sev!
C. Par labu Latviju!
D. Visu Latvijai!
E. Visu labu, Latvija!

9. Kā sauc jauno banku, ko valsts šogad jūnija beigās izveidoja pēc Parex bankas sadalīšanas «labajā» un «sliktajā»?
A. Labā banka
B. Citadele
C. Nostalģija
D. Renesanse
E. Nasing spešel

10. Jūlijā Ineta Radēviča kļuva par Eiropas čempioni vieglatlētikā, uzstādot arī jaunu Latvijas tāllēkšanas rekordu. Cik tālu viņa aizlēca?
A. 6,92 m
B. 7,52 m
C. 8,95 m
D. 14,76 m

11. Augustā par Romas katoļu baznīcas Rīgas arhidiecēzes arhibīskapu Jāņa Pujata vietā kļuva Zbigņevs Stankevičs. Kādu reliģiju jaunībā bija praktizējis arhibīskaps Stankevičs?
A. Zoroastrismu
B. Scientoloģiju
C. Budismu
D. Dievturību

12. Pirms Saeimas vēlēšanām sabiedriskās domas aptaujas prognozēja uzvaru Saskaņas centram. Ko SC premjerministra amata kandidāts Jānis Urbanovičs solīja, ja pēc vēlēšanām nedabūs veidot valdību?
A. Staļingradu
B. Biškeku
C. Vaterlo
D. Sūdzēties Putinam

13. Vēlēšanu kampaņas laikā viens no apvienības Par labu Latviju! līderiem Ainārs Šlesers solīja kļūt par premjerministru, taču apvienība dabūja tikai 8 vietas Saeimā un palika opozīcijā. Deputāta mandātu ieguva gan Šlesers, gan arī viens viņa tuvinieks. Kurš?
A. Sieva
B. Sievastēvs
C. Krusttēvs
D. Šofera dēls

14. Ministru prezidentam Valdim Dombrovskim drīz pēc vēlēšanām piezvanīja un apsveica kāda ietekmīga persona. Kā viņu sauc?
A. Džordžs Soross
B. Baraks Obama
C. Fidels Kastro
D. Elviss Preslijs

15. Novembrī saasinājās konflikts Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā – 101 no 142 biroja darbiniekiem izteica neuzticību priekšniekam Normundam Vilnītim. Premjerministrs uzdeva īpašai darba grupai līdz 2011.gada 10.janvārim izvērtēt Vilnīša darbības tiesiskumu. Ko darbinieki cita starpā pārmet Vilnītim?
A. Izmeklēšanas informācijas nopludināšanu
B. Operatīvās izstrādes lietu viltošanu
C. Aizturēto spīdzināšanu
D. Smēķēšanu

16. Decembrī atklājās, ka valsts, iespējams, ir pilnībā zaudējusi nacionālās lidsabiedrības airBaltic zīmolu, kas pirms gada tika pārdots, bet nu ir arī ieķīlāts.
Kas ir nopircis un ieķīlājis airBaltic zīmolu?
A. Uzbekistānas aviolīnijas
B. Tukuma lidlauks
C. Ričards Brensons
D. Bertolts Fliks

17. Decembrī notika Valsts prezidenta Valda Zatlera oficiālā vizīte Krievijā. Ko viņš uzdāvināja Krievijas premjeram Vladimiram Putinam?
A. Pastalas
B. Caunādas cepuri
C. Hokejistu krekliņu
D. Peldbikses

Pareizās atbildes
 1 – D; 2 – C; 3 – C; 4 – D; 5 – B; 6 – B; 7 – C; 8 – C; 9 – B; 10 – A; 11 – C; 12 – B; 13 – A; 14 – B; 15 – A; 16 – D; 17 – C

Ja esat pareizi atbildējis uz visiem jautājumiem. Nav vērts kreņķēties, ja paziņas jūs uzskata par iedomīgu pūsli, jo jūs varētu viņiem daudz ko iemācīt. Jūs zināt, kas valstij un tās pilsoņiem vajadzīgs, tāpēc varbūt jums vajadzētu mēģināt kļūt par kāda algotu padomdevēju. Tomēr ir vērts pārbaudīt asinsspiedienu un neaizmirst arī par tādām kaitēm kā kuņģa čūla. Meditācijas par tēmu, ka viss ir pārejošs, arī var būt svētīga nodarbe.

No 10 līdz gandrīz visām pareizām atbildēm. Jums taisnība, ka veselīgu miegu nodrošina zināšana, kāds rīt būs laiks, nevis – kurš būs labklājības ministrs. Valdības nāk un iet, bet ģimene un draugi paliek. Cilvēki, kuri plēšas, lai tiktu amatos vai citādi izsistos uz, viņuprāt, augšu, izraisa ziņkāri, taču nešķiet tā vērti, lai par viņiem interesētos biežāk, nekā tad, kad tie iekļūst ziņās. Pievērst pastiprinātu uzmanību politiķiem īsti vērts tikai reizi četros gados, kad jāiet balsot. Laba grāmata vai teātra izrāde ir vērtīgāka nekā politiķu runas vai statistikas pārskati. Veselīga skepse pret apkārt notiekošo jums nodrošina sirdsmieru vairākumā dzīves gadījumu.

Mazāk par 10 pareizām atbildēm. Pārbaudiet, vai esat samaksājis īpašuma un zemes nodokli un arī rēķinus par elektrību, gāzi un apkuri. Tie mēdz pilnīgi neizskaidrojami pieaugt. Citi var apskaust jūsu optimismu un pārliecību, ka viss būs labi neatkarīgi no jūsu gribas. Protams, ka televīzijā ir vērts skatīties tikai ekstrasensu cīņas, bet presē lasīt vienīgi horoskopus, un visas tautas vēlēts prezidents un stingra kārtība būtu labākais risinājums visām problēmām, ja kādam tās vēl ir. Iespējams, jūs sarūgtinās ziņa, ka Rīgā tomēr nebūvēs metro. Toties iepriecinās vēsts, ka šis Ir numurs nav vienīgais, ko esam nodrukājuši, un mūsu žurnālu varat abonēt arī visam nākamajam gadam, pat ja jums nav interneta.

Pārsteigumi un piepildītas vēlēšanās

Posted on decembris 29, 2010 by - Redaktores sleja

Bēgļu jautājums: Satversmes preambula un Latvijas vērtības

Ir visādi gadi. Tādi, ko bez ilgām pārdomām var kodolīgi izteikt vienā vārdā. Tādi, no kuriem sanāktu skaista kolāža, jo raibajā notikumu gūzmā grūti izcelt nozīmīgāko

Gadās arī tādi, kam piemērota ilustrācija būtu viscaur piķa melnā pastkartīte ar zobgalīgo uzrakstu «Šī ir pilsēta naktī». Un tādi, kam vārdi īsti netiek klāt, nepasacītais ir tikpat svarīgs vai pat nozīmīgāks par to, ko spējam izteikt.

2010.gadu vienā vārdā būtu tiešām grūti ietilpināt. Tas noteikti nav arī melns vai nesakarīgi raibs. Vienā teikumā sakot, šis ir bijis pārsteidzošs gads, kurā piepildās vēlēšanās. Labas lietas, uz ko cerējām, bet kuru īstenošanās bija tiklab iespējama, cik apšaubāma, ir tomēr piepildījušās. Un ir prieks par to.

Redakcijas komandas dzīvē spilgtākais un nozīmīgākais šāgada priecīgais brīdis neapšaubāmi ir žurnāla iznākšana. Tas ir brīnums, kas nav nokritis no gaisa vai kāda uzdāvināts, bet gan radies neatlaidīgā darbā un pastāv, tikai pateicoties lasītāju uzticībai.

Tas ir neticams pārsteigums, ja par atskaites punktu ņemam Latvijas mediju vides drūmo kopainu, kurā šāgada laikā arvien jauni fakti liek skaidrāk apzināties, ka patiesa redakcionālā neatkarība mediju telpā Latvijā pašlaik ir drīzāk izņēmums, nevis likums. Mediju brīvība ir trausla. Tā nav marmorā iegravēts likuma pants, ko rīt atradīsim turpat, kur redzējām vakar, tā drīzāk ir kā dzīva elpa, kas ik brīdi jāturpina – to nevar pietaupīt nebaltām dienām un nevar uz laiku aizgriezt ciet. Cenzūra un pašcenzūra smacē šo elpu ar nepieredzētu vērienu. Sabiedrības, kurām maksa par brīvu un uzticamu informāciju šķiet pārāk augsta, par savu tuvredzību un kūtrumu agri vai vēlu maksā pašas ar savu brīvību. Nākamais gads varētu kļūt cerīgāks, ja skābeklis tiks piegriezts oligarhu naudas straumītēm, bet Latvijas ekonomika sāks atkal uzņemt apgriezienus.

Lielāko pārsteigumu kā tauta sev šogad arī sagādājām paši, vēlēšanu dienā apstiprinot veco gudrību par savas laimes kalšanu. Rīkojāmies kā prātīgs pacients, kas nolemj turpināt nepatīkamu, taču neizbēgamu ārstēšanās kursu, nevis pēc operācijas paņem brīvsoli un tad vēlāk ar sirēnām un uguņiem jāved atpakaļ uz dziednīcu vai…

Latviešu vēlētāju lēmums atstāt amatā premjeru, kurš īstenojis skarbu taupības politiku, izpelnījās apbrīnu un apsveikumus no Latvijas partneriem. Vēlētāji nākamgad no valdības noteikti ir pelnījuši, ka tā neapstājas pusceļā un visas līdzšinējās pūles nepārsvītro ar pārdrošu vai gļēvu rīcību. Liela daļa vēlētāju balsoja par līderi, kas īstenos gudru un godīgu politiku, un joprojām gaida, ka tas pierādīs sevi skaidrāk nekā šogad.

Visbeidzot, arī jūs, lasītāji, šajā gada nogalē esat sagādājuši pārsteigumu sev un piepildījuši vienu vēlēšanos. Kad sociālajā tīklā Twitter uzaicinājām savus sekotājus piereģistrēties lielajai 2010.gada kopbildei, ko publicēsim Vecgada numurā, protams, cerējām uz atsaucību, taču bildes papildināšanās ātrums bija tiešām neticams. Jūs esat mūsu gada cilvēki, katrs! Paldies par uzticēšanos, tiekamies atkal Jaunajā gadā, un lai tas ir patiesi laimīgs!

Kā no “bija” sanāca “ir”?

Posted on decembris 22, 2010 by - Nekategorizēti

Šis ir stāsts par to, kā sešu mēnešu laikā tapa jauns žurnāls un interneta sarunu terminālis Ir.lv

Jaunajiem žurnālistiem māca, ka nav muļķīgu jautājumu, ir tikai sliktas atbildes. Tā, protams, nav.

Ja būtu muļķīgo jautājumu olimpiāde, šis būtu starp godalgotajiem. «Vai jūs protat ievietot rakstus blogā?» – tā 9.oktobrī, kad neskaidrību dēļ par patiesajiem a/s Diena īpašniekiem un laikraksta nākotni, to pameta vadība un virkne ilggadēju darbinieku, portāla Delfi tehniķiem vaicāja Nellija Ločmele, bijusī izdevniecības Dienas mediji galvenā redaktore.

Delfu vadība tovakar atvēlēja mums savu redakciju. Nellija, Anita Brauna, Pauls Raudseps un es mēģinājām ievietot pirmos rakstus Citadiena.lv blogā. Kā vairākumam tradicionālo mediju žurnālistu, mūsu attiecības ar internetu un tehnoloģijām tobrīd nebija ļoti tuvas.

Citadiena
Neraugoties uz notikušo, mums bija pienākums pildīt solījumu, ko bijām devuši lasītājiem iepriekšējā abonēšanas kampaņā kā tās publiskās sejas. Bija jāturpina strādāt, lai gan nebija ne naudas, ne telpu. Tikai blogs. Uzreiz kļuva skaidrs, ka Citadiena.lv būs tikai pagaidu māja, lai sazinātos ar lasītājiem, un uz šīs bāzes veidot ikdienas mediju nevaram.

Daļa no tiem, kas aizgāja no Dienas, vēlējās atpūsties un izlemt, ko darīt tālāk ar savu dzīvi. Citi rakstīja mūsu blogam, piedalījās dažādu mediju raidījumos (viens no pirmajiem sadarbību piedāvāja Latvijas radio, un tapa atzinīgi vērtētais iknedēļas Paula Raudsepa komentārs par ekonomiku). Komandas kodols paralēli strādāja pie jauna medija tapšanas.

Tikšanās vietu savā grāmatnīcā mums atvēlēja Roberts Kotrels no Robert's Books. Reizi nedēļā tur pulcējāmies un plānojām Citadiena.lv saturu. Šis tas izdevās itin labi. Bijusī SestDienas žurnāliste Anda Burve-Rozīte, kuru iepriekš labāk zināja kā slavenību un dzīvesstila aprakstnieci, atklājās kā dziļa intervētāja.

Citadiena.lv bija pirmais medijs, kurš ziņoja par arestiem Bērnu slimnīcā. To izdarīja žurnāliste Inga Spriņģe. Es pirmā aprakstīju saiti starp Lattelecom dekoderiem un Andra Šķēles ienākumiem. Anita Brauna skaidroja un pētīja, kāpēc ar TEC-2 otrā bloka celtniecību gribam vēl vairāk uzsēsties uz krievu gāzes adatas. Pauls, Aivars Ozoliņš, Askolds Rodins, Laila Pakalniņa un Jānis Juzefovičs turpināja rakstīt komentārus, karikatūristi Ernests Kļaviņš un Māris Bišofs – zīmēt. Daudzi rakstītāji kļuva par Citadiena.lv viesautoriem un pat negrasījās prasīt par to naudu. Tādas mums arī nebija.

Jānis Matēvičs, kurš pazīšanās dēļ piedāvāja palīdzēt ar bloga tehnisko pusi, pēc darba, vakaros un naktīs gan izveidoja Citadiena.lv dizainu, gan iemācīja mums ievietot dažādu veidu saturu, gan savienoja ar sociālajiem tīkliem un pacietīgi koriģēja katru mūsu kļūmi.

No oktobra līdz šai dienai Citadiena.lv izmaksas ir Ls 25,48 (domēna reģistrācija un uzturēšana). Daudzi aicināja atvērt ziedojumu kontu, lai varētu atbalstīt. To nolēmām nedarīt, jo nevēlējāmies, lai kāds mūs uztur labdarības dēļ. Gribējām piedāvāt cilvēkiem mediju, par ko būtu vērts atdot naudu.

Gan daudzie atbalsta zvani un vēstules, gan uz ielas sastaptu svešinieku jautājumi «kad būs?» bija spēcīgs dzinulis.

Taču mums bija skaidras divas lietas. Jaunajam medijam ir jābūt finansiāli neatkarīgam un ilgtspējīgam, jo tas ir vienīgais drošais pamats neatkarīgai žurnālistikai. Vecie mediju modeļi brūk, tāpēc bija jārada jauns piedāvājums, kas izvairās no grābekļiem, uz kuriem priekšgājēji jau uzkāpuši, un piesaista plašu auditoriju. Arī to, kura avīzes nelasa.

Nauda
Finansējuma meklēšanai bija trīs varianti – publiska akciju sabiedrība, ārzemju mediju koncerni vai vietējie cilvēki, kam rūp valsts un mediju situācija Latvijā.

Pirmais variants atkrita, jo likums neļauj kotēt jauna uzņēmuma akcijas biržā. Latvijas ekonomiskā situācija, kredītreitings un brūkošais mediju reklāmas tirgus nebija laba vide ārzemju investīcijām.

Pie biznesa modeļa un investoru meklēšanas no pirmās dienas strādājām kopā ar Kristīni Bērziņu – Riga Capital īpašnieci, kuras ikdiena ir novērtēt, pirkt un pārdot uzņēmumus.

Principus definējām ātri. Uzņēmumā jābūt daudziem akcionāriem, jo nevienam nedrīkst būt noteicoša ietekme. Akcionāriem jābūt ar labu reputāciju un skaidru naudas izcelsmi. Redakcijas un akcionāru priekšstatam par Latviju un vērtībām jābūt līdzīgam un akcionāriem jāapliecina, ka neiejauksies redakcijas darbībā. Uzņēmuma akcionārs nedrīkst būt partijas amatpersona vai kandidēt vēlēšanās.

Medijs
Abi uzdevumi – atrast naudu un uztaustīt jaunu biznesa modeli – bija vienlīdz grūti. Redakcijas cilvēkiem bija gara saruna par to, kas mēs vēlamies būt. Vērtības nemainījās – žurnālistu uzdevums ir aizstāvēt demokrātiju, tiesiskumu, brīvā tirgus un vārda brīvības principus, un rakstīt tādus rakstus, kas lasītājiem liekas svarīgi vai interesanti.

Sapratām, kas mēs nevēlamies būt: galējā patiesības instance, melnbalta pasaule, nopietni līdz garlaicības robežai. Gribējām būt brīvi, atvērti dažādiem viedokļiem, skatīties uz pasauli krāsaināk (tāpēc arī reklāmas klips mums ir dzīvespriecīgs), veicināt cilvēku pašorganizēšanos un kopienas izjūtu – īpaši internetā.

Mēs negribam veidot kārtējo portālu ar tām pašām ziņām, kas lasāmas visur. Ir.lv gribam izfiltrēt dienas esenci, kurai tikpat lielu pievienoto vērtību rada komentāri un redakcijas sarunas ar lasītājiem (bez anonīmām jēlībām). Tāpēc to nosaucām par sarunu termināli.

Tā kā pašiem trūka spēka un prasmju visām frontēm, palīdzēja Daina un Mārtiņš Eglīši un Kaspars Dancis, kas iepriekš strādājuši pie vairākiem interneta mediju projektiem.

Likās, ka ar nedēļas žurnālu ies vienkāršāk, jo no drukātās preses mēs sapratām vairāk. Nekā. Bija skaidrs, ka tāds vietējais nedēļnieks kā The Economist vai Time Latvijā neizdzīvos. Arī paši gribējām kaut ko saturiski dažādāku un vizuāli atšķirīgu. Ilgi meklējām līdzsvaru. Pirmais piegājiens bija neveiksme. Nojaucām un būvējām žurnālu no jauna.

Bija skaidrs, ka jaunajam projektam nepietiks tikai ar pašu spēkiem. Jau novembrī mums bija pievienojusies komanda, kuras sākotnējais uzdevums bija atrast zīmolu – reklāmas aprindās labi zināmie Voldemārs Dūdums un Armands Leitis (jā, tā ir taisnība, viņš ir «krutāks» nekā Ēriks Stendzenieks!), kas nule bija atgriezušies no ārzemēm un šā mediju projekta dēļ palika Latvijā, kā arī grafiskie dizaineri Liene Drāzniece un Miķelis Baštiks. «Viņu» komanda tagad ir arī mūsu komanda. Armands ir radošais direktors, bet dizains ir Miķeļa roku darbs.

Zīmola nosaukumam iesākumā bija ap 100 variantu. Pēc ilgām diskusijām vairākums nosliecās par labu Ir. Tas ir darbības vārds. Aktīvs, pozitīvs – pretmets visam, kā nav. Tas ir identisks vienādības zīmei un nozīmē, ka visi redzespunkti ir cienījami. Vienādības zīmes grafiskās proporcijas līdzinās Latvijas karogam.

Mums negāja gludi. Galvenais faktors, ar ko pārrēķinājāmies, bija laiks. Kad februāra beigās, kas jau tā šķita ļoti vēlu, nebijām gatavi, trieciens bija sāpīgs. Pat daļa redakcijas sāka šaubīties, vai tiešām izdarīsim. Pārdzīvojām, ka nevarēsim izpildīt lasītājiem doto solījumu, par ko lūdzam atvainot.

26.martā mūsu nelielajās redakcijas telpās tika parakstīts akcionāru līgums un apliecinājums. Pēdējais kopā ar akcionāru sastāvu ir atrodams Ir.lv. Daļa no akcionāriem ir uzņēmuma darbinieki.

Žurnāls iznāks katru ceturtdienu. Savukārt Ir.lv kā Rīga, kas nekad nav gatavs – sāksim ar pamatu, regulāri būvēsim klāt. Cerams, jums patiks.

Vara un vēsture

Posted on decembris 22, 2010 by - Pasaulē

Žurnāla The Economist korespondents Austrumeiropā Edvards Lūkass paredz taktiku, kā Krievija varētu veidot jaunas attiecības ar Baltiju

Aizveriet acis un centieties iztēloties nākotni! Tēli sāk skaidroties, un parādās nākamā gada 13.janvāris. Viļņas lidostā nolaižas Krievijas premjera Vladimira Putina lidmašīna – tā ir pirmā augstas Krievijas amatpersonas vizīte Baltijā kopš 1998.gada, kad uz Baltijas jūras valstu padomes sanāksmi Rīgā ieradās Viktors Černomirdins.

Ir atmaksājusies rūpīgā diplomātija, ko veselu gadu piekopa Lietuvas prezidente un valdība. Putins nekavējoties dodas uz Lietuvas parlamentu, kur ieplānota uzruna. Vārdi tiek izraudzīti ļoti rūpīgi. Putins neizskatās ne sabozies, ne uztraukts, nav jūtama arī sevišķa vēlme atvainoties. Viņš sāk ar apsveikumu lietuviešiem, kas izrāda centienus «normalizēt» attiecības ar Krieviju. Viņš uzsver, ka abpusēja cieņa, kopējas intereses un vēlme skatīties nākotnē ir auglīgāka par atgriešanos pie vēsturiskajām «domstarpībām». Tas paver ceļu visu veidu konstruktīvai sadarbībai, ir īpaši tirdzniecības un tranzīta jomā.

Viena no nākamajām pieturvietām divu dienu ilgās vizītes laikā būs Mažeiķu naftas pārstrādes rūpnīca, kuru uzņēmums Rosņeftj nupat atpircis no poļu investoriem, kas tur saimniekoja līdz šim.

Tad viņš pievēršas nesenai vēsturei, izvēloties nopietnāku, bēdīgāku balss toni. Teic, ka jūt līdzi visiem tiem lietuviešiem, kam aizvien atmiņā 13 neapbruņotu demonstrantu nāve pie Viļņas televīzijas torņa, kad pirms 20 gadiem to mēģināja ieņemt padomju armijas vienības – tā bija asiņainākā epizode Baltijas cīņā par neatkarību.

Arī krievi sēro par saviem kritušajiem, atgādina Putins. Tikai pēc dažiem mēnešiem būs līdzīga gadadiena – pučam pret Mihailu Gorbačovu. Tātad krievi, tāpat kā lietuvieši, ir cietuši padomju režīma laikā.

Un visbeidzot viņš pievēršas viskutelīgākajam jautājumam. 1939.gadā visa Eiropa atradās fašistiskās agresijas ēnā, saka Putins. Rietumu valstīm neizdevās izveidot pārliecinošu antifašistisko aliansi. Vēl vairāk – tās sadarbojās ar nacistiem, parakstot Minhenes vienošanos. Arī daži cilvēki Baltijas valstīs plānoja noslēgt atsevišķu sadarbības paktu ar nacistisko Vāciju. Lai to aizkavētu un novilktu laiku, padomju līderi taktiski pasteidzās parakstīt paši savu vienošanos ar Vāciju. Cita starpā tā paredzēja Baltijas valstu nonākšanu Padomju Savienības ietekmes zonā. Tas, pēc Putina domām, deva pagaidu vairogu pret fašistu agresiju. Tiesa, Lietuvas gadījumā tā deva arī iespēju valstij atgūt savu vēsturisko galvaspilsētu un dažas citas teritorijas. Inkorporācija (sļijaņije), kas notika toreiz, vēl aizvien izraisa strīdus, atzīmē Krievijas līderis. Var uzstāt, ka tehniski viss notika saskaņā ar tā laikā starptautiskajiem likumiem, tomēr ir skaidrs, ka tā neatspoguļoja lietuviešu tautas gribu. «Tikpat lielā mērā kā jums arī mums tas izraisa nožēlu.»

Māk atvainoties
Labi, pietiks sapņot! Lai gan tā bijusi tikai vīzija, daudzas šeit minētās lietas ir nepatīkami reālas, it īpaši no Latvijas skatupunkta.

Tie, kuri Putinu un viņa bijušos VDK kolēģus redz tikai kā nostalģijas pārņemtus neopadomju revizionistus, bieži vien nevēlas pieņemt veidu, kā viņš interpretē sasāpējušus vēstures jautājumus. Tomēr šāda nostāja ir faktu ignorēšana.

2006.gadā vēl kā Krievijas prezidents Putins viesojās Budapeštā, kur tika atzīmēta ungāru sacelšanās 50.gadadiena. Oficiālā uzrunā Putins atzina: «Protams, mūsdienu Krievija nav Padomju Savienība, tomēr, vaļ­sirdīgi runājot, mēs aizvien jūtam morālu atbildību par agrākajiem notikumiem.»

Tās pašas vizītes nākamā pieturvieta bija Čehija, kur viņš paziņoja: «Lai gan mūs nesaista nekāda tiesiska atbildība, jo tādas vienkārši nav, morāla atbildība aizvien pastāv. Citādi nemaz nevar būt.»

Pagājušajā gadā Putins ieradās Gdaņskā un pateica kaut ko tādu, kas noņēma asumu Krievijas un Polijas attiecībās. Komentējot 1939.gada padomju invāziju Polijā, viņš teica: «Jāatzīst, ka visi mēģinājumi pielabināties nacistiem, kas tika īstenoti no 1934. līdz 1939.gadam, slēdzot dažādas vienošanās un paktus ar viņiem, ir nepieņemami no morālā viedokļa. Taču arī no praktiskā un politiskā viedokļa tās bija bezjēdzīgas, aplamas un bīstamas. Protams, ir labi, ja kāds atzīst savas kļūdas. Mūsu valsts to ir izdarījusi. Tieši tāpēc mēs no visas sirds vēlamies, lai Krievijas un Polijas attiecībās tiktu izmēzti visi pagātnes sārņi.»

Līdzīgs notikumu pavērsiens gaidāms Ukrainā. Pēc Viktora Juščenko aiziešanas no prezidenta amata vismaz uz nākamajiem četriem gadiem ir beidzies posms, kad radikāls, uz ukraiņiem centrēts viedoklis par vēstures notikumiem sadūrās ar Kremļa neopadomju versiju. Baltkrievijā nekādi lieli strīdi nekad nav bijuši. Moldova ir pārāk maza un trūcīga, lai to ņemtu vērā (protams, ne jau paši moldāvi, bet pārējā pasaule).

Īsi sakot, Krievija ir veiksmīgi normalizējusi attiecības ar lielāko daļu no saviem kaimiņiem. Pēdējos 20 gados piedzīvotie vēstures kari jeb, precīzāk, vēstures interpretācijas kari ir beigušies.

Četri «bet»
Ko tas nozīmē Latvijai? No Krievijas skatu punkta Baltijas vēstures jautājums ir krietni sarežģītāks nekā ar Poliju vai Ukrainu. Iemesls tam ir pārliecība, ka neatkarības periods no 1918. līdz 1940.gadam bijis kaut kas netipisks. Krievu nacionālisti uzskata, ka Pribaltika «pieder» Krievijai, savukārt, teiksim, par Poliju viņi tā nerunātu.

Otrs aspekts ir tas, ka 1940.gada notikumu sekas trijās Baltijas valstīs izpaužas dažādi. Kad Latvija nosoda Molotova-Ribentropa paktu, secinājumi nedaudz atšķiras no lietuviešu skatu punkta. Lietuva saskaņā ar šo paktu atguva teritoriju, ko 20 gadus agrāk bija pārņēmusi Polija (1945.gadā pēc nacistiskās Vācijas sakāves Padomju Lietuva atguva arī Klaipēdu). Turklāt Lietuva mazāk nekā kaimiņi ziemeļos cieta no rusifikācijas.

Treškārt, veids, kā trīs Baltijas valstis tika inkorporētas PSRS, padomju varas interpretācijā vismaz tehniski notika saskaņā ar starptautiskajiem likumiem (un par to aizvien pārliecināti daudzi krievi). Savukārt no baltiešu skatu punkta tā bija militārā okupācija, aptuveni tas pats, ko Izraēla pēc sešu dienu kara 1967.gadā izdarīja Palestīnā. Vairākums ārzemju valdību uz Baltijas valstu statusu neskatījās gluži tādā veidā.

Ceturtkārt, padomju gados Igaunijā un Latvijā piedzīvotā imigrācija un pēc neatkarības atgūšanas pieņemtie pilsonības un valodas likumi radījušu virkni sarežģītu juridisko un cilvēktiesību jautājumu attiecībā uz nepilsoņiem un Krievijas pasu turētājiem. Rietumu valdības kopumā ir akceptējušas šos likumus kā pamatotus un nepiekrīt pārmetumiem par valsts sponsorētu diskrimināciju vai vajāšanu. Tajā paša laikā Krievija turpina šo jautājumu izmantot, tiekoties gan ar medijiem, gan ar neval­stiskajām organizācijām, gan ar politiķiem un ierēdņiem no Eiropas un citām valstīm.

Vēl viens sarežģīts vēstures jautājums ir īpašuma tiesību atjaunošana. Daudzi krievi uzskata, ka Padomju Savienība ir «investējusi» Baltijas valstu rūpniecībā un infrastruktūrā un ka šie «īpašumi» ir nepamatoti aizmirsti pēc 1991.gada. Tajā paša laikā Baltijas valstis esot izvairījušās no savas daļas kopējā PSRS ārējā parādā, kurš daļēji veidojās arī uz viņu rēķina, bet to atmaksāt uzņēmās Krievija.

Skaldīs un valdīs?
Un tomēr pat šīs domstarpības varētu atrisināt, ja vien būtu politiskā griba. Ideālā pasaulē Krievija rīkotos tāpat kā Vācija attiecībā uz Hitlera laiku un godīgi atzītu Staļina laikā pastrādātos briesmīgos noziegumus. Taču tas, vismaz tuvākajā nākotnē, nav Krievijas darba kārtībā. Tālab paliek jautājums – vai Putins spētu rīkoties līdzīgi kā attiecībās ar čehiem, ungāriem un poļiem? Kaut vai nožēlas izpausme vieglā formā un aicinājums uz pragmatismu?

Krievijai visizdevīgāk būtu izvēlēties «skaldi un valdi» politiku. Lietuva lielās kaimiņvalsts šarmam varētu padoties visvieglāk, jo etnisko krievu skaits tur nav tik nozīmīgs un šis jautājums automātiski neparādās dienas kārtībā. Tranzīts uz Kaļiņingradu caur Lietuvu ir nozīmīgs gan Krievijas komerciālajām, gan stratēģiskajām interesēm. Turklāt pēc drošības un izlūkdienestu būtiskas novājināšanas atklājumiem par iespējamu CIP cietumu Viļņas pievārtē un nozīmīgas aizsardzības budžeta samazināšanas ir sašķobījusies stingras transatlantiskās sadarbības atbalstītāju nometne.

Gaisā sācis virmot pragmatisma gars. Daļa Grībauskaite, kas būs Lietuvas prezidente līdz 2014.gadam, vēlas atturēt savu valsti no jebkādām jaunām aukstā kara izpausmēm attiecībā uz Krieviju.

Viņa vairs necenšas uzsvērti atbalstīt Gruziju, kā to darīja iepriekšējais valsts līderis, tādā veidā saniknojot gan Krieviju, gan aizkaitinot daudzas citas ES valstis.

Darījumam ar Lietuvu aprises ir diezgan labi nojaušamas. Labas tirdzniecības saites, lielāka atturība pret CIP pasūtījumiem, atzinums, ka valsts aneksija (nevis okupācija) notikusi pretēji lietuviešu tautas gribai un (abpusēja) atteikšanās no jebkādām prasībām par kompensācijām. Lietuva no savas puses pat varētu piedāvāt nodrošināt krievu valodai kādu sevišķu statusu tādos krievu blīvāk apdzīvotos reģionos kā Klaipēda un Višagina.

Šāda notikumu attīstība nostādītu Latviju un Igauniju sarežģītā situācijā. Patīkami būtu apzināties, ka Lietuva no savas puses nekad neizšķirtos par šādu soli bez ciešas konsultēšanās ar saviem baltiešu kaimiņiem. Par nelaimi, pagātnes notikumi mudina domāt, ka uz to nav ko daudz cerēt.

Šā gada 9.maijā Baltijas valstis gatavojas atkārtot to pašu izgāšanos, ko 2005.gadā. Latvijas prezidents Valdis Zatlers un Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess dosies uz Uzvaras dienas svētkiem Maskavā, kamēr Daļa Grībauskaite paliks mājās. Tā ir viņas atbilde uz neveiksmīgo mēģinājumu uzaicināt Krievijas prezidentu Dmitriju Med­vedevu uz Lietuvas atjaunotās neatkarības 20.gadadienas svinībām.

Ja reiz Baltijas valstis nespēj sakoordinēt savu nostāju tik paredzamos notikumos kā vēsturiskas gadadienas, maz ticams, ka tās atradīs kopēju valodu, ja Krievija tik tiešām nopietni izvēlēsies īstenot «skaldi un valdi» plānu.

Ja Lietuva tik tiešām vienosies par izdevīgu sadarbības plānu, visticamāk, arī Latvijai būs grūti atteikties no kaut kā līdzīga, pat ja būtu jāmīkstina sava pozīcija valsts valodas un Pilsonības likuma jautājumā.

Aizvērt durvis uz pagātni
Tomēr pats būtiskākais ir jautājums – vai tas vispār vēl ir svarīgi? Pēdējos 20 gados vēsturei ir bijusi ļoti liela loma Austrum­eiropas politikā. Cilvēkiem tik tiešām bija svarīgi brīvi izteikties pēc 50 gadu nīkšanas totalitārisma propagandā un melos. Taču laiks iet, un arvien vairāk apklust arī pagātnes nodevību un noziegumu baisās atbalsis. Daudz būtiskāk šķiet domāt par tagadni un nākotni.

Pēdējos 20 gados daudzi cilvēki, kuriem ir darīšana ar Austrumeiropu, ir bijuši pārliecināti, ka reģiona attīstība ir atkarīga no spējas tikt galā ar padomju vēstures rēgiem. Taču staļinisma un neopadomju versijas par vēsturi ne tikai nav mirušas, tās pat atdzīvojas. Pārējā pasaule šķiet gatava akceptēt kompromisus un puspatiesības, lai veidotu normālas attiecības ar Krieviju. Baltijas valstīm būs smagi jāstrādā, lai turētos pretī šai notikumu attīstībai, un līdzšinējie notikumi neliek domāt, ka panākumi ir garantēti.