Nekustamo īpašumu burbuļa apreibināts vai profenē apbružājies jauns cilvēks, kas nespēj pieslēgties realitātei. Māte pusmūžā, kura specialitāti ieguvusi padomju ēras norietā un kurai katrā štatu samazināšanā pirmajai parāda durvis. Viensētnieks bez iespējām ikdienā izbraukāt 20 kilometru uz pilsētu. Nav tā, ka viņi darba tirgum ir pilnīgi zaudēti un «strukturālais bezdarbs» ir neatceļama lāsta buramvārdi. Ir risinājumi, kas spēj palīdzēt. Tikai ne tagad Latvijā.
Regīna smaida kautrīgi, taču prieks nav noslēpjams. Viņa griež speķi pīrāgiem, puto olas un glazē bulciņas Mārtiņa beķerejas smalkmaizīšu cehā, kur beidzot izdevies atrast darbu pēc vairāk nekā gadu ilgas nīkšanas bezdarbnieku rindā. «Nedod Dievs vēlreiz mājās sēdēt, to nevienam nenovēlu,» viņa saka. Diemžēl Regīnas veiksme ir drīzāk izņēmums, nevis likumsakarība, un viņas laipnais vēlējums nepiepildīsies tūkstošiem ilgstošo bezdarbnieku, kam darbs neatradīsies arī tad, kad ekonomikas atlabšanu sajutīs sabiedrības vairākums.
Tikai pirms nieka trim gadiem Latvijā bija viens no zemākajiem bezdarba līmeņiem Eiropas Savienībā, zem 5% no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem, bet tad sākās straujš kāpums, pērn martā sasniedzot augstāko atzīmi – 17,3%. Turpmākajos mēnešos šis rādītājs ir lēnām dilis, taču cerēt uz strauju bezdarba kritumu nav pamata arī šogad. Pirmkārt, jaunas darba vietas rodas lēni, otrkārt, ir mainījies darba tirgus pieprasījums, un ilgstoši bez darba esošajiem kļūst aizvien grūtāk atrast amatu, jo viņu prasmes neatbilst darba devēju prasībām. Tāpēc politiķi un ekonomikas analītiķi aizvien biežāk piesauc vārdu savienojumu «strukturālais bezdarbs» – tāds, kas automātiski nesamazināsies līdz ar ekonomikas augšupeju. Pirmo reizi šie vārdi nonākuši arī valdības darba kārtībā, tomēr starp solījumiem stiprināt eksportspējīgās nozares, uzņēmumu konkurētspēju un izglītības kvalitāti nav dzirdama neviena kardināli jauna politiska risinājuma ideja.
Vairāk nekā trešā daļa visu oficiālo Latvijas bezdarbnieku nav varējuši atrast nodarbi vismaz 12 mēnešus. Iespējas nokļūt «strukturālā bezdarba» jeb bezcerības zonā pašlaik ir ievērojamas gan pirmspensijas vecumā, gan pašos spēka gados. Iemesls ir praktisku aroda prasmju trūkums, kam ārpus pilsētas pievienojas vēl viens faktors – attālums, ko pārvarēt traucē neefektīvais un dārgais sabiedriskā transporta tīkls. Turklāt pēdējā laikā, it īpaši lielajās pilsētās, novērota vēl kāda nabadzīgām valstīm parasti neraksturīga tendence – kaut minimālu, toties stabilu iztiku garantējošā sociālā sistēma nestimulē bezdarbnieku atgriešanos darbā, jo drošāk ir saņemt pabalstu un nelegāli piestrādāt, nekā oficiāli iekārtoties slikti algotā darbā un riskēt to atkal pazaudēt.
Uz pilsētu nepārcelšos…
Rietumvalstīs strukturālā bezdarba problēma aktualizējās ar jauno tehnoloģiju ienākšanu ražošanā, bet Latvijā spilgtākais strukturālā bezdarba piemērs jāmeklē laukos.
Astrīda (60) bez darba ir jau trešo gadu. Mūžs aizvadīts kolhoza govju fermā un pēc tam kaimiņa zemnieku saimniecībā, kuras rapša laukos tagad strādnieci vairs nevajag. Līdz pensijai atlikuši divi gadi, un viņa vairs necer vēl kādreiz strādāt algotu darbu. Līdz tuvākajai mazpilsētai ir 20 kilometru, automašīnas Astrīdai nav, bet autobuss uz pilsētu kursē divas reizes dienā – deviņos turp, ap puspieciem atpakaļ. «Nu, kāda tur strādāšana sanāks? Bet pilsētā dzīvot negribu – kur es bez savām govīm un aitām! Kad nevarēšu vairs vilkt, tad tik uz nabagmāju,» skarbi nosaka saimniece, no kuras dzimtas īpašumiem Kurzemes pusē palikusi vairs tikai māja, jo zeme un mežs pirms desmit gadiem pārdoti. Zemnieku saimniecība nav saistījusi meitu, kura ar ģimeni nu jau piekto gadu strādā Lielbritānijā un palīdz mātei savilkt galus. Par iztikšanu Astrīda nesūdzas, līdztekus pabalstiem rudenī iekrāj kādu mazumiņu, kopā ar kaimiņieni uz tirgu vedot ogas, sēnes, ābolus, arī pašadītu zeķu vai cimdu pāri. Kad jautāju, vai triju gadu laikā Astrīdai ticis kāds reāls darba piedāvājums, viņa sadusmojas. Reiz bijusi pie karjeras konsultanta, piedāvāti kursi par to, kā izturēties darba pārrunās un strādāt ar datoru. Datormācība Astrīdu gan interesētu, ja vien nebūtu tik dārga – autobusa biļete maksā divus latus. Tā viņa turpina reizi mēnesī braukāt uz pilsētu atrādīties bezdarbnieku uzskaitē.
«Ko tad es, man jau vairs neko nevajag» ir biežāk dzirdamās atrunas, sastopot bezdarbnieku pirmspensijas vecumā, stāsta psihoterapeite Vita Kārkliņa, kura palīdz krīzes situācijās nonākušām ģimenēm ne tikai Rīgā, bet arī laukos. Ķegumā un Birzgalē cilvēki sākotnēji skeptiski brīnījušies, kāpēc pašvaldība noalgojusi «to dakteri». Taču, turpinot grupu terapiju, daudzi bezcerīgie ilgtermiņa bezdarbnieki kopējiem spēkiem tomēr atraduši atbildi uz jautājumu – ko es gribu darīt tālāk ar savu dzīvi? «Idejas viņiem radās fantastiskas, un arī uzņēmības netrūkst, tikai jānotic pašiem sev,» vērtē Kārkliņa un mudina valsti atbalstīt amatniekus un mājražotājus, jo tieši šis risinājums laukos patlaban šķiet reālākais.
Birzgalē un Ķegumā izmantotā grupu terapija – kopēja problēmu pārrunāšana un risinājumu meklēšana – līdzinās tai, kas ilgstošiem bezdarbniekiem, it sevišķi depresīvajos rajonos, ir obligāti jāapmeklē Vācijā, kur izdevies saglabāt vienu no zemākajiem bezdarba līmeņiem ES. Latvijā šāda pieeja ir izņēmums, nevis norma, tādēļ psihoterapeite rosina ES līdzfinansēto programmu ietvaros pamēģināt šādas grupu terapijas arī Rīgā, nevis lasīt bezdarbniekiem lekcijas psiholoģijas pamatos, kā notiek pašlaik.
Situācijā, kad aptuveni tūkstotis zemnieku saimniecību ar arvien mazāku strādnieku skaitu saražo pusi Latvijai nepieciešamo lauksaimniecības produktu, laucinieku iespējas atrast darbu nākotnē nav spožas. «Lauki iztukšosies jebkurā gadījumā. Valsts no savas puses var panākt situāciju, ka ir vietas reģionos, kur uzceltas rūpnīcas un cilvēki strādā, piemēram, apstrādājošajā rūpniecībā,» prognozē ekonomists Pēteris Strautiņš.
To labi ilustrē Talsu rajona Pastendē atvērtā Brabantia Latvia rūpnīca, kas būtiski uzlabojusi pagasta bezdarba rādītājus. Tas gan noticis, tikai pateicoties Nīderlandes mātesfirmas investīcijām pusotra miljona latu apmērā: «Mēs izveidojām jaunas darba vietas, jo paši to gribējām, nekādas nodokļu atlaides vai atbalstu nesaņēmām, bet citur valsts stimulē tos uzņēmējus, kas pēc krīzes izķepurojušies,» saka uzņēmuma direktors Georgijs Buklovskis.
Vērtīgs ir arī Lielbritānijas piemērs – pērn maijā vienā no depresīvākajiem reģioniem Dienvidvelsā, kopīgi sadarbojoties valstij, pašvaldībai un uzņēmumam British Gas, tika atvērts pirmais «zaļo tehnoloģiju» mācību centrs bezdarbniekiem. Ik gadu šeit 1300 bezdarbnieku apgūst praktiskas iemaņas, piemēram, saules paneļu uzstādīšanā un ēku siltināšanā. Pašvaldība uzskata, ka ieguvums ir dubults, jo pieprasītie meistari ne vien atstāj bezdarbnieku rindas, bet arī pašvaldībai būs vieglāk īstenot mērķus, kas izvirzīti energoefektīvu mājokļu skaita palielināšanā. Arī Latvija par vienu no enerģētikas politikas mērķiem noteikusi ēku siltināšanu, bet kvalificētu būvnieku tieši šajā jomā pietrūkst.
Jauns un traks
Katrs piektais bezdarbnieks Latvijā ir vecumā no 24 līdz 34 gadiem. Vēl 15% ir jaunāki par 24 gadiem. Tātad kopumā trešdaļa bezdarbnieku ir jauni, darbspējīgi cilvēki, kuriem būtu jāmaksā nodokļi, nevis jāpārtiek no sociālās palīdzības.
«Vai biju strukturālais bezdarbnieks? Pēc ekonomikas teorijas – jā, bet reāli – nesaprātīgs biznesmenis,» smaidot saka izbijušais nekustamo īpašumu tirgotājs Kārlis (35), kurš pēc pusotra gada pauzes atkal strādā algotu darbu, vada pārdošanu eksportējošā uzņēmumā. Viņam ir prestižā ASV universitātē iegūta augstākā izglītība, mērens slinkums un prasme pārliecināt. Tāpēc, kad nekustamā īpašuma cenas kāpa ne pa gadiem, bet dienām, Kārlis nolēma riskēt. Kopā ar draugu īstenojis pāris, kā pats saka, mazo kupi-prodai (nopērc un pārdod – krievu val.) projektu un, peļņas uzmundrināts, uzbūvēja privātmāju ciematu. Tad atnāca krīze. Pircēji pazuda, un bija krietni jāsaspringst, lai izvairītos no privātā bankrota. «Kas bijis – bijis, pats vainīgs,» Kārlis nevēlas klāstīt sīkāk, bet pastāsta piedzīvojumus Nodarbinātības valsts aģentūrā. Kā bezdarbnieks pieteicies uz grāmatvedības kursiem, jo to Latvijā nebija apguvis, taču jau otrajā lekcijā pēc vairāku jautājumu uzdošanas atskaitīts kā pārāk kvalificēts. «Var jau būt, ka citiem vairāk vajadzēja, lai gan ticamāk – pasniedzēja vienkārši negribēja, ka zālē kāds domā līdzi un analizē viņas teikto,» secina Kārlis, jo, viņaprāt, pēc tik vispārīga stāstījuma diezin vai kāds varētu kļūt par grāmatvedi.
Kārļa skepsei nepiekrīt jaunā labklājības ministre Ilona Jurševska. Viņasprāt, valsts pašlaik saprātīgi iegulda cilvēkresursos, lai līdz ar ekonomikas atjaunošanos tagadējie bezdarbnieki būtu spējīgi atgriezties darba tirgū. Ministrei piebalso arī Nodarbinātības valsts aģentūras vadītāja Baiba Paševica: «Neformālā izglītība, kuru nodrošinām, nav mūsu izdomāta. Ja darba devēji ir teikuši, ka šīs ir prasmes, piemēram, pārdošanas, prezentācijas, grāmatvedības, kuras viņiem nepieciešamas, tad arī cenšamies dot šīs papildu zināšanas.»
Pašlaik dažādās neformālās mācību programmās iesaistīts katrs piektais bezdarbnieks, bet jaunas profesijas apguvē tikai 6%. Jau tā retajās profesionālajās mācību programmās dominē orientācija uz tā sauktajām baltajām apkaklītēm. Visvairāk cilvēku mācības sākuši projektu vadībā un komercdarbībā, tiem seko nagu kopšanas speciālisti, pavāri, frizieri – tātad pakalpojumu sniedzēji, pēc kuriem krīzes situācijā pieprasījums dramatiski krities. Līdzīgs virziens ir arī neformālās izglītības programmās, kur populārākā ir angļu valoda, datorzinības un autovadīšana.
Eksperti šo sadalījumu vērtē kā darba tirgus situācijai neatbilstošu un iesaka mācības pārorientēt uz tā sauktajām zilajām apkaklītēm jeb praktiska darba veicējiem, piemēram, apstrādājošajā rūpniecībā, kas tuvākajā nākotnē radīs jaunas darba vietas. Kā veiksmīgu mācību piemēru ekonomists Pēteris Strautiņš min aģentūras īstenoto metinātāju profesijas apguvi Jelgavā, ko atzinīgi novērtējuši nozares uzņēmēji un pēc kuras beigšanas bezdarbnieki tiešām pieņemti darbā.
Ekonomista teiktais sasaucas ar uzņēmēju pieredzi, piemēram, Brabantia rūpnīcā joprojām tukša ir inženiera un ražošanas vadītāja vieta, jo trūkst speciālistu: «Nav kandidātu, kurus gribētos pieņemt darbā,» saka uzņēmuma vadītājs Buklovskis. Uz bezdarbnieku mācībām viņi nepaļaujas, kadrus rūpīgi atlasa un māca paši, piemēram, šogad meklēs vēl vismaz 35 darbiniekus.
Kā mērīt valsts algoto karjeras konsultantu darba efektivitāti, īstas skaidrības pašlaik tiešām nav. Pēc mācību beigām darbā spēj iekārtoties aptuveni ceturtā daļa bezdarbnieku. Rādītājs ir zems, piekrīt labklājības ministre Jurševska, taču uzreiz arī piebilst, ka tas neļauj vērtēt konsultāciju kvalitāti, jo vienkārši trūkst darba vietu. Savukārt kāds no konsultantiem, kas lūdza savu vārdu neminēt, skarbi atzina – kursos bezdarbniekus ir vērts sūtīt nevis tad, kad ir brīvas vietas un jāuzlabo statistika, bet tikai tad, kad cilvēks pats ir sapratis, ko vēlētos darīt un kādas zināšanas viņam pietrūkst. Vienīgais izņēmums – valsts valodas kursi, kuros nekavējoties jāiesaista visi latviešu valodas nepratēji. Patiešām, statistika rāda, ka 17% Rīgā reģistrēto bezdarbnieku nav nekādas valsts valodas atestācijas, bet 12% valsts valodu zina tikai zemākajā līmenī. Tā ir viena no būtiskākajām problēmām Rīgas bezdarbnieku vidū, jo «reta ir tā darba vieta, kur nekad nav jāsaskaras ar cilvēkiem vai dokumentiem», saka Rīgas reģiona Valsts nodarbinātības aģentūras nodaļas vadītāja Vija Račinska.
Ne tikai valodas nezināšana, bet arī izglītības sistēmas nepilnības plašākā mērogā ir augstā jauniešu bezdarba līmeņa sāpīgākais cēlonis. Daudzi jaunie bezdarbnieki ir zemas profesionālās izglītības kvalitātes upuri, jo apgūtās zināšanas neatbilst darba tirgus prasībām. Tādēļ viens no ilgtermiņa risinājumiem būtu ar subsīdijām vai nodokļu instrumentiem atbalstīt vairāk prakses vietu profesionālo skolu audzēkņiem – tad riski palikt bez darba pēc diploma saņemšanas būtu mazāki.
Uzņēmēji prasa skaidrību
Rindā uz reģistrāciju Valsts nodarbinātības aģentūras Rīgas filiālē Anna (45) gaida aptuveni stundu. Staltā sieviete pēdējo divu gadu laikā ceļu šurp mēro jau trešo reizi. Štatu samazināšana. Tagad tieši pirms Ziemassvētkiem darba devējs nolēmis taupīt un trīs darbinieču vietā atstājis divas. Pēc Annas domām, viņa izrādījusies lieka, jo kolēģēm bērni jau izauguši, bet viņas pastarītim vēl tikai 12. Pēc profesijas Anna ir pārtikas tehnoloģe, taču darbu specialitātē zaudēja, aizejot jaunākā bērna kopšanas atvaļinājumā, un kopš tā laika strādājusi par pārdevēju tirgū un mazos Ķengaraga veikaliņos. Jautāta, kāpēc nemeklē darbu specialitātē, Anna atmet ar roku – nav zināšanu par jaunākajām tehnoloģijām, cepumus un kūkas viņa tagad cep tikai mājās.
Pēc statistikas, Anna ir visai tipisks Latvijas bezdarbnieks – sieviete (55% no bezdarbnieku skaita) vecumā no 45 līdz 54 gadiem (27%) ar profesionālo izglītību (36%). Turklāt viņas nodarbošanās – pārdevēja – ir otrā populārākā bezdarbnieku vidū uzreiz pēc palīgstrādnieka.
Arī stāvu augstāk pie karjeras konsultantu durvīm aģentūras telpās veidojas rinda. Jevgeņijam ir pāri 50, un viņš bez darba dzīvo jau divus gadus. Būvniecības buma laikā vadījis celtniecības darbus, tagad pieteicies būvdarbu vadīšanas kursos, lai ar diplomu apstiprinātu šīs zināšanas, tomēr pašlaik viņš gatavs strādāt kaut par šoferi. Vismaz reizi mēnesī viņu aicina uz darba pārrunām, taču līdz šim nav veicies, un Jevgeņijs domā, ka pie vainas ir vecums un klibā kāja. Darba nav, kaut arī «viņš visu dara pareizi», saka bezdarbnieku karjeras konsultante Marina Dango. Viņa stāsta, ka atšķirībā no Jevgeņija vairākums ilgstošo bezdarbnieku ir nolaiduši rokas un netic, ka vēl būs kādam vajadzīgi. Daudzi pirms darba zaudēšanas piedzīvojuši nežēlīgu vadības mobingu. «Viņi jūtas kā zvēru krātiņā – kurš būs stiprāks, tas paliks darbā,» stāsta konsultante.
Teikto apstiprina arī Ilgas (43) pieredze vienā no lielākajām saldumu ražotnēm, kur sieviete nostrādājusi 15 gadu. «Agrāk uz darbu gāju ar prieku, bet pēdējos mēnešos bija jāpiespiežas. Acu priekšā cilvēkus atlaida par katru niecīgāko kļūdu. Sāka streikot veselība, un bija jāstājas bezdarbniekos,» Ilga godīgi atzīst, ka nezina, kā dzīvos tālāk.
Ja Ilga dzīvotu Vācijā, viņa, visticamāk, netiktu «saīsināta», jo tur līdz ar krīzi valdība ieviesa Kurzarbeit jeb nepilna darba laika programmu. Tā paredz – ja darba devējam par 10% jāsamazina darbinieku skaits, viņš var pretendēt uz valsts atbalstu, lai nevis atlaistu cilvēkus, bet visiem samazinātu darba stundas, savukārt valsts kompensē līdz pat 67% no iepriekš saņemtās algas. Lai gan arī šai programmai netrūkst kritiķu, tā atzīta par efektīvu instrumentu pret strauju bezdarba kāpumu.
Savukārt Austrija, kurā ir otrs zemākais bezdarba līmenis Eiropā, tādiem darba meklētājiem kā Jevgeņijs un Anna piedāvātu iezīmētās darba vietas. Šajā gadījumā valsts atbalsts izpaužas divējādi – nodokļu atlaidēs uzņēmumiem, kuri mazkvalificētos darbos pieņem ilgstošos bezdarbniekus, turklāt likumā noteikts, cik procentuāli darba vietu jāatvēl īpašām grupām, piemēram, invalīdiem. Tas ir politisks lēmums, lai dotu vienlīdzīgas iespējas strādāt ikvienam.
Latvija šādam politiskam lēmumam nav gatava. Labklājības ministre Jurševska norāda, ka mūsu valsts izvēlējusies «subsidēto darba vietu» ceļu, pašlaik finansē 2000 darba vietu radīšanu. Šāda programma gan ir daudz dārgāka par, piemēram, Austrijas risinājumu.
To atzīst arī ministre, skaidrojot, ka programma fokusēta divām mērķgrupām – cilvēkiem ar invaliditāti un bezdarbniekiem pirmspensijas vecumā. Rezultāti esot labi, jo ap 90% subsidēto darbinieku paliekot darbā arī pēc programmas beigām. Taču šis risinājums neskar lielāko bezdarbnieku daļu.
Ko darīt? Kā galveno instrumentu, kas tiešām radītu pārmaiņas darba tirgū, veicinot jaunu uzņēmumu rašanos un darba vietu pieaugumu, eksperti min nodokļu politikas izmaiņas, turpinot nodokļu pārnešanu no algām uz kapitālu un nekustamajiem īpašumiem.
Nozīmīgs atspaids būtu arī ES fondu naudas novirzīšana rūpniecības attīstīšanai reģionos. «Vai ir vērts uzcelt miljonus vērtas attīrīšanas iekārtas ciemā, kurā pēc desmit gadiem varbūt neviens vairs nedzīvos, vai tomēr pagaidīt ar ūdeni un uzcelt rūpnīcu, kas ciemā radīs darba vietas un saglabās to Latvijas kartē?» politisko izvēli raksturo ekonomists Pēteris Strautiņš.
Uzņēmēji prasa skaidrus noteikumus – kā minimums drošību, ka nodokļu politika nepasliktināsies. «Mums ir svarīgi, lai valdība nosauc konkrētus skaitļus, datumus un darbus, bet tās «veicināšanas» un «sekmēšanas» ir tikai vārdi,» saka Brabantia vadītājs Georgijs Buklovskis.
Varētu šķist, ka šajās uzņēmēju prasībās dzirdamas tikai rūpes par savu peļņu. Taču patiesībā sociālā palīdzība pašlaik apēd nodokļu naudu tādos tempos un apmēros, kas tālu pārsniedz mūsu iespējas, un tukšajā kasē arvien skaļāk atbalsojas jautājums, ko nevarēs atstāt bez atbildes, – kā pelnīt, lai to atkal piepildītu?
Kā samazināt bezdarbu?
Ilona Jurševska, Labklājības ministre
1. Sabalansēt mūsu iespējas ar pieprasījumu, kāds radīsies darba tirgū pēc pāris gadiem. Jāefektivizē mācības un konkurence starp izglītības programmu piedāvātājiem.
2. Jāatjauno reģionālās mobilitātes programma, kas paredz grantus, darba ņēmējam pārceļoties no viena reģiona uz otru.
3. Jāliek cilvēkiem kļūt aktīviem, darba tirgus pasākumus salāgojot ar sociālās palīdzības iespējām.
Edgars Šīns, uzņēmējs, Latio īpašnieks
1. Radīt prognozējamu un stabilu nodokļu sistēmu, kas netiek mainīta atkarībā no politiķu iegribām.
2. Atjaunot finanšu resursu pieejamību un samazināt birokrātiskos šķēršļus, it īpaši saskaņošanas procedūras, piemēram, rūpniecības objektu atvēršanai reģionos. Latvijā atbilde jāgaida līdz pat 18 mēnešiem, tas padara mūs konkurētnespējīgus.
3. Jāmaina pašvaldību finansēšanas struktūra. Finansējums no iedzīvotāju ienākuma nodokļa neveicina teritoriju attīstību ilgtermiņā. Veiksmīgākas ir valstis, kur galvenais pašvaldību ienākumu avots ir nekustamā īpašuma nodoklis, kas atkarīgs no īpašuma vērtības. Un īpašums ir vērtīgs, ja teritorijā notiek saimnieciskā darbība, ir bērnudārzi, skolas un moderna infrastruktūra.
Baiba Paševica, Valsts nodarbinātības aģentūras direktore
1. Plašāk ieviest elektronisko reģistrēšanos bezdarbniekos un citus e-pakalpojumus.
2. Vajadzīga uzņēmējdarbību atbalstoša vide, tikai tad varēs runāt par būtisku bezdarba samazināšanos.
3. Katram bezdarbniekam jāpiedāvā tas, kas tieši viņam palīdzēs atgriezties darbā. Jauniešiem – prakses vietas ar stipendiju.
Pēteris Strautiņš, DnB NORD bankas ekonomikas eksperts
1. Nodokļu pārnešana no algām uz kapitālu un nekustamajiem īpašumiem.
2. Pieaugušo izglītību novirzīt uz «zilo apkaklīšu» profesijām.
3. Iespēju robežās ES fondu līdzekļus novirzīt izkliedētai rūpniecības attīstībai.
Vita Kārkliņa, psihoterapeite, strādā ar bezdarbniekiem reģionos
1. Atbalstīt un sekmēt mājražotāju darbu.
2. Izveidot reālu sadarbības modeli starp visām sociālās palīdzības sistēmā iesaistītajām institūcijām, tādejādi radot cilvēkā pārliecību, ka viņš ir vajadzīgs un viņam kāds patiešām vēlas palīdzēt, nevis liek apmeklēt kabinetus statistikas dēļ.
3. Uzticēties profesionāļiem, kas ir atvērti sadarbībai ar valsti un spējīgi palīdzēt, piemēram, veidot ģimenes vai grupu terapijas bezdarbniekiem.
Bezdarbnieku skaits
161 816 – kopā valstī bezdarbnieki 2010.gada 1.decembrī, 14,3%
jeb
58 bezdarbnieki uz vienu brīvu darba vietu.
Kas ir bez darba?
Ilgstošie bezdarbnieki (12 mēneši un vairāk) 37%
Jaunieši (15-24 gadu vecumā) 15%
Pirmspensijas vecuma ļaudis 11%
Bezdarbnieki ar invaliditāti 6%
Bezdarbnieces pēc bērna kopšanas atvaļinājuma 2%
Bezdarbnieki pēc ieslodzījuma 0,3%
Bezdarbs pa reģioniem
Rīga – 10%
Rīgas reģions – 11%
Ventspils – 11,4%
Liepāja – 16,6%
Kurzemes reģions – 15,4%
Jelgava – 10,8%
Zemgales reģions – 15,5%
Daugavpils – 11,9%
Rēzekne – 22,8%
Latgales reģions – 22,1%
Vidzemes reģions – 16,0%
Salīdzinoši:
Eurostat dati par bezdarbu 2010.gadā
Vidēji ES 9,6%
Zemākais Nīderlandē – 4,5%
Augstākais Spānijā – 20%
Otrais augstākais Latvijā – 19,8%
Bezdarbnieku izglītība
Profesionālā izglītība 36%
Vispārējā vidējā izglītība 28%
Pamatizglītība 20%
Augstākā izglītība 13%
Nav pamatizglītības 3%
Bezdarbnieku vecums
15-24 gadi – 15%
25-34 gadi – 21%
35-44 gadi – 22%
45-54 gadi – 27%
55-59 gadi – 13%
Virs 60 – 3%
Visi dati: Nodarbinātības valsts aģentūra
