Iestiguši • IR.lv

Iestiguši

10
FOTO – ©iStockphoto.com/zilli

Nekustamo īpašumu burbuļa apreibināts vai profenē apbružājies jauns cilvēks, kas nespēj pieslēgties realitātei. Māte pusmūžā, kura specialitāti ieguvusi padomju ēras norietā un kurai katrā štatu samazināšanā pirmajai parāda durvis. Viensētnieks bez iespējām ikdienā izbraukāt 20 kilometru uz pilsētu. Nav tā, ka viņi darba tirgum ir pilnīgi zaudēti un «strukturālais bezdarbs» ir neatceļama lāsta buramvārdi. Ir risinājumi, kas spēj palīdzēt. Tikai ne tagad Latvijā.

Regīna smaida kautrīgi, taču prieks nav noslēpjams. Viņa griež speķi pīrāgiem, puto olas un glazē bulciņas Mārtiņa beķerejas smalkmaizīšu cehā, kur beidzot izdevies atrast darbu pēc vairāk nekā gadu ilgas nīkšanas bezdarbnieku rindā. «Nedod Dievs vēlreiz mājās sēdēt, to nevienam nenovēlu,» viņa saka. Diemžēl Regīnas veiksme ir drīzāk izņēmums, nevis likumsakarība, un viņas laipnais vēlējums nepiepildīsies tūkstošiem ilgstošo bezdarbnieku, kam darbs neatradīsies arī tad, kad ekonomikas atlabšanu sajutīs sabiedrības vairākums.

Tikai pirms nieka trim gadiem Latvijā bija viens no zemākajiem bezdarba līmeņiem Eiropas Savienībā, zem 5% no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem, bet tad sākās straujš kāpums, pērn martā sasniedzot augstāko atzīmi – 17,3%. Turpmākajos mēnešos šis rādītājs ir lēnām dilis, taču cerēt uz strauju bezdarba kritumu nav pamata arī šogad. Pirmkārt, jaunas darba vietas rodas lēni, otrkārt, ir mainījies darba tirgus pieprasījums, un ilgstoši bez darba esošajiem kļūst aizvien grūtāk atrast amatu, jo viņu prasmes neatbilst darba devēju prasībām. Tāpēc politiķi un ekonomikas analītiķi aizvien biežāk piesauc vārdu savienojumu «strukturālais bezdarbs» – tāds, kas automātiski nesamazināsies līdz ar ekonomikas augšupeju. Pirmo reizi šie vārdi nonākuši arī valdības darba kārtībā, tomēr starp solījumiem stiprināt eksportspējīgās nozares, uzņēmumu konkurētspēju un izglītības kvalitāti nav dzirdama neviena kardināli jauna politiska risinājuma ideja.

Vairāk nekā trešā daļa visu oficiālo Latvijas bezdarbnieku nav varējuši atrast nodarbi vismaz 12 mēnešus. Iespējas nokļūt «strukturālā bezdarba» jeb bezcerības zonā pašlaik ir ievērojamas gan pirmspensijas vecumā, gan pašos spēka gados. Iemesls ir praktisku aroda prasmju trūkums, kam ārpus pilsētas pievienojas vēl viens faktors – attālums, ko pārvarēt traucē neefektīvais un dārgais sabiedriskā transporta tīkls. Turklāt pēdējā laikā, it īpaši lielajās pilsētās, novērota vēl kāda nabadzīgām valstīm parasti neraksturīga tendence – kaut minimālu, toties stabilu iztiku garantējošā sociālā sistēma nestimulē bezdarbnieku atgriešanos darbā, jo drošāk ir saņemt pabalstu un nelegāli piestrādāt, nekā oficiāli iekārtoties slikti algotā darbā un riskēt to atkal pazaudēt.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu