Žurnāla rubrika: Svarīgi

Ņēmēju galapunkts

Posted on marts 16, 2011 by - Komentārs

Tiesas spriedums kukuļošanas lietā ir kvalitātes zīme KNAB darbam

Pēc atbrīvošanas no Matīsa cietuma pret drošības naudu 2008.gada jūnijā bijušais Rīgas domes pilsētas attīstības departamenta vadītājs Vilnis Štrams izskatījās mundrs un, spriežot pēc runātā, attiecās pret notiekošo kā pret paša atbildīgi izvēlētas nodarbošanās dabisku blakni. «Ziniet, kā saka – kādreiz dzīvē tu vari atrasties ne tajā vietā nepareizajā laikā un ar nepareizo cilvēku, bet tas vēl nav noziegums,» viņš skaidroja savu aizturēšanu. Bet par cietumā pavadītajiem mēnešiem stoiciski bilda: «Nekas, arī tā ir pieredze.»

Viņam šādas pieredzes nepietrūks. Rīgas apgabaltiesa pagājušonedēļ atzina, ka Štrams tomēr izdarījis noziegumu, un piesprieda viņam astoņus gadus cietumā. Viņa kādreizējam vietniekam Pēterim Strancim tiesa piesprieda sešu gadu cietumsodu, bet bijušajam pilsētas attīstības departamenta administrācijas vadītājam Raimondam Janitam – trīs gadus cietumā. Ar naudassodiem tika cauri kukuļu devēji – bijušais Rīgas un Jūrmalas mērs Andrejs Inkulis, uzņēmējs Prīts Tomings un bēdīgi slavenā muitas futbolista Vladimira Vaškeviča (pašlaik atrodas apcietinājumā un arī aizdomās par kukuļdošanu) šķirtā sieva Ināra Vilkaste. 

Tieši pēc Štrama un kompānijas aizturēšanas Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja priekšnieka vietniece Juta Strīķe pateica par tādu kā otru KNAB moto kļuvušo: «Ja kāds joprojām ņem un ņems kukuļus, šie cilvēki var nešaubīties – mēs viņiem atnāksim pakaļ.» 

Tiesas spriedums šiem «viņiem», kuri joprojām ņem kukuļus, droši vien skaudri atgādina, ka tie nebija un nav tukši vārdi. Un varbūt vismaz dažiem (piemēram, no tā dēvētajā digitalizācijas lietā apsūdzētajiem) liks šaubīties, vai ir vērts riskēt ar cietumu, kalpojot «sistēmai», kuras operatori arvien paliek uz brīvām kājām un turpina šķendēties par KNAB «politizēšanos». 

Štrams un kompānija laikam gan nebija savrupa avantūristu grupiņa. Priekšstats par valsts vai pašvaldības amatu kā privāta labuma gūšanas līdzekli šķiet esam pašsaprotami tradicionāla politiskās kultūras daļa vismaz Rīgas domē, taču diezin vai tikai tur. 

Kad 2004.gadā domes deputāti nolēma atkal paaugstināt algas attīstības departamenta darbiniekiem, toreizējais pašvaldību ministrs Andrejs Radzevičs atklāti pateica: «Ja viņiem nepalielinās algu, viņi to naudu dabūs savādākā veidā.» Kad 2005.gadā mērs Aivars Aksenoks mēģināja atbrīvot Štramu no amata un pēc tam tiesai prasīja piedzīt no viņa pašvaldībai nodarītos zaudējumus, Štrams nodēvēja prasību par, protams, «politisku» un teju vai lepni paziņoja, ka «tādu pārkāpumu dēļ mani būtu bijis iespējams atbrīvot jau desmit reižu». 

Pēc Štrama un partneru aizturēšanas Strīķe pieļāva, ka korupcijai Rīgas domē ir «sistēmisks raksturs». To netieši apstiprina kukuļu summas tiesā pierādītajās epizodēs – lielākā ir miljons eiro. Būtu naivi uzskatīt, ka drosmīgo trijotnes kabatas bija šādu summu galapunkts. Nevalstiskās organizācijas Delna 2008.gadā veiktais pētījums rādīja, ka lielākā daļa attīstības departamenta darbinieku uzskatīja – korupcija palīdz uzņēmumiem attīstīties. Šim apgalvojumam pilnīgi nepie-krita tikai 5% respondentu. Un arī kukuļdošanā apsūdzētie tiesā liecināja, ka esot bijis nepārprotami skaidrs – bez prasīto summu samaksāšanas «nekas nenotiks». 

Tā ka tiem, kuri KNAB vēršanos pret viņiem dēvē par «politisku», ir taisnība tādā ziņā, ka birojs traucē darīt to, kas viņu ieskatā ir ikdienišķa «politika». 

Tiesas spriedums ir kvalitātes zīme KNAB darbam. Var atgādināt, ka laikā, kad KNAB aizturēja tagad notiesāto domes kukuļņēmēju komandu, pilnā sparā notika Kalvīša valdības sāktā biroja iznīcināšana, kas vainagojās ar tā priekšnieka Alekseja Loskutova atbrīvošanu no amata. Nu izrādās, ka arī masīva politiska spiediena ap-stākļos birojs spēja labi darīt savu darbu. Tas ļauj domāt, ka tikpat kvalitatīvi varētu būt strādājis arī KNAB likvidatora Normunda Vilnīša priekšniekošanas laikos – gan Latvenergo, gan Vaškeviča lietā. 

Vilnītis acīmredzami netiek galā ar biroja novēršanu no korumpētu politiķu vajāšanas. Vēl vairāk – savā pārcentībā varētu būt pārkāpis likumu. TV3 raidījums Nekā personīga ziņoja, ka viņš, iespējams, pieņēmis darbā personu ar viltotu identitāti (iespējams, biroja darbinieku izspiegošanai) un arī uzdevis veikt prokurora nesankcionētu operatīvo izstrādi par sev interesējošām personām. Tas būtu kriminālnoziegums.

Vai Vilnītis arī skaidrotu, ka gadījies neīstā vietā un laikā, tomēr «arī tā ir pieredze»? Ar Štramu viņam kopīga pašaizliedzīga (ja arī nevar droši apgalvot, ka nesavtīga) kalpošana kungu «politikai», taču atšķirībā no Štrama viņš vēl nav izmests un aizmirsts. Pagaidām vēl ir noderīgs.

«Zaļie zemnieki» panāca, ka prokuratūras ierosinātās komisijas izveidošana Vilnīša atbilstības vērtēšanai tika atlikta uz nedēļu. Un arī pēc ģenerālprokurora Ērika Kalnmeiera skaidrošanas slēgtā valdības sēdē, kāda ir prokuratūras ziņojumā minēto Vilnīša iespējamo pārkāpumu būtība, uzdeva saviem ministriem pašiem valdībā lemt, vai šāda komisija ir vajadzīga. («Brīvais balsojums» ZZS izpildījumā vienmēr nozīmē, ka Lembergs ir «pret».) 

Tomēr visdedzīgāk atbalstu Vilnītim «sistēmas» vārdā paudis viens no Jūrmalgeitas personāžiem Ainārs Šlesers: «Neatkarīgi no šā ziņojuma, ja būs jāaiziet Vilnītim, būs jāaiziet arī Strīķei.»

Kāpēc gadījumā, ja Vilnītis tiks atzīts par amatam neatbilstošu vai pat būs izdarījis noziegumu, no amata būtu jāaiziet Strīķei? «Jo esošā vadība diemžēl ir politizēta,» Šlesers pasludina spriedumu. 

Tā kā ne Šlesers, ne Brigmanis tomēr neuzdrošinās pasludināt Rīgas apgabaltiesu par politisku un Štramu, Stranci un Janitu par politieslodzītajiem, varam secināt, ka viņu valodā «politizācija» nozīmē vienkārši KNAB spēju «atnākt pakaļ» tiem, kuri «joprojām ņem». Tiesas spriedums Rīgas domes amatpersonu kukuļošanas lietā parāda, ka «ņemšanas» sekas var būt ļoti smagas. Tas nozīmē, ka mēģinājumi biroju iznīcināt nerimsies.

 

Divi cunami

Posted on marts 16, 2011 by - Redaktores sleja

Ostas vilnis – tas skan maigi un mājīgi. Maldinoši

Ostas vilnis nav nekāds mājas kaķis. Satrakotais ūdens mutulis pa ielām aizskalo mašīnas un mājas, pāri laukam stumj kuģi. Japāņiem cunami nozīmē ostas vilni vienīgi tāpēc, ka tā varenums jūrā nav redzams, postošais spēks saslejas tikai pret krastu.

Tieši tāpat arī spēcīgākā zemestrīce Japānas vēsturē savu īsto kaitējuma mērogu vēl nav līdz galam atklājusi. Ziņas par nobīdīto zemes asi izklausās baigi, taču atsvešināti. Daudz saprotamāk, tāpēc jo baigāk, skan Japānas valdības praktiskie ieteikumi. Lūdzu, neejiet ārā no mājām, aizveriet logus, noblīvējiet durvis, amatpersonas iesaka ļaudīm kodoltrauksmes zonā ap bojāto atomelektrostaciju, no kuras izplūst radiācija. Ir pavasaris, tuvu skaistais ķiršu ziedēšanas laiks, ko japāņi pavada sārtajā ziedlapiņu mākonī, vairāk kā citkārt atgādinot laimīgus bērnus. Tā vietā – aizvērti logi un internetā ņirb draudīgas prognozes par nākamo Černobiļu, ja kodolreaktoru dzesēšana nesekmēsies.

Savs cunami tuvojas arī Rīgai. Otrais heroīna vilnis, kā to sauc speciālisti. Vēl nav sasniedzis krastu, bet brīdinājuma signāls jau skan – katrs trešais no galvaspilsētas vecāko klašu skolēniem ir lietojis narkotikas, un «vienreiz pamēģinātāju» viņu vidū ir absolūts mazākums. Devītklasniece, kas pati neko nepīpē un nešņauc, «mantu» var dabūt pusstundas laikā, tam vajadzīgs tikai viens zvans. Zemes ass ir drošībā, un valdība nevienu nebrīdina, bet latviešu «černobiļā» spiediens tikmēr kāpj.

 

Radars pasaulē

Posted on marts 9, 2011 by - Radars

Nedēļas notikumi pasaulē

 

Svētdien notikušajās Igaunijas parlamenta vēlēšanās uzvarējušas premjerministra Andrusa Ansipa centriski labējās koalīcijas partijas. Koalīcija parlamentā ieguvusi 56 mandātus no 101. Ansipa vadītā Reformu partija ieguvusi 33 mandātus, un tas ir par trim vairāk nekā 2007.gada vēlēšanās, bet koalīcijas partneri – Tēvzemes un ResPublica apvienība – 23 mandātus, pārstāvniecību Rīgikogu palielinot par četriem deputātiem. Arī sociāldemokrāti savas pozīcijas nostiprinājuši, līdzšinējo deviņu mandātu vietā iegūstot 19. Lielākais opozīcijas spēks joprojām būs strādnieku un krievu minoritātes atbalstītā Centra partija, ko jaunajā sasaukumā pārstāvēs 26 deputāti, par diviem mazāk nekā pēc 2007.gada vēlēšanām.

ASV prezidents Baraks Obama piekritis, ka pēc divu gadu pārtraukuma armijas bāzē Gvantanamo, Kubā, darbu sāk jauni kara tribunāli, kas izskata par terorismu aizdomās turamo lietas. Prezidents atzinis, ka viņa administrācija neatsakās no solījumiem slēgt Gvantanamo un tās iemītniekus nodot civilām tiesām, taču, kamēr šis process kavējas, ir jāizmanto esošās iespējas. 2009.gada janvārī, uzreiz pēc stāšanās prezidenta amatā, Obama noteica moratoriju Gvantanamo tribunāliem un solīja gada laikā slēgt šo cietumu.

Lībijas nemiernieku izveidotā Nacionālā padome sestdien pasludināja sevi par vienīgo šīs valsts pārstāvi. Bijušais tieslietu ministrs Mustafa Abdeldžalils uzsvēra, ka padome neuzskata sevi par Lībijas pagaidu valdību. Tā gatavojas sasaukt referendumu par konstitūciju, izveidot pagaidu valdību un sarīkot likumīgas vēlēšanas. Padome aicina ārvalstis dot aviācijas triecienus Muammara Kadafi spēkiem, taču ārvalstu karavīru ievešana Lībijā neesot nepieciešama, jo nemiernieki paši spēšot sakaut diktatoram Kadafi lojālos spēkus. Nemieros Lībijā kopš februāra vidus gājuši bojā simtiem cilvēku, bet bēgļu skaits ir pārsniedzis 190 tūkstošus.

Ēģiptes jaunās valdības ministri pirmdien nodevuši amata zvērestu Bruņoto spēku augstākajai padomei, kas pēc valsts ilggadējā prezidenta Hosni Mubaraka atkāpšanās pārņēmusi varu valstī. Premjerministra Esama Šarafa vadītajā valdībā iekļauti seši jauni ministri ārlietu, naftas, iekšlietu, kultūras, tieslietu un nodarbinātības ministra posteņos. Šarafs, kurš premjerministra amatā tika iecelts ceturtdien pēc sava priekšgājēja Ahmeda Šafika negaidītās demisijas, solījis īstenot demokrātiskas reformas. 19.martā Ēģiptē gaidāms referendums par izmaiņām konstitūcijā.

Ungārijas parlaments pirmdien atbalstīja grozījumus asi kritizētajā mediju likumā. Budapešta piekrita veikt izmaiņas likumā, pakļaujoties Eiropas Savienības un preses brīvības aizstāvju spiedienam. Likums, kas stājās spēkā 1.janvārī, paredzēja, ka Nacionālajai mediju un infokomunikāciju padomei ir tiesības noteikt soda naudu par saturu, kas tiks uzskatīts par aizvainojošu, un par «politiski nelīdzsvarotu» materiālu.

Ķīnas aizsardzības budžets šogad tiks palielināts par 12,7% –  no 532,1 miljarda juaņu (41,02 miljardiem latu) pērn līdz 601,1 miljardam juaņu 2011.gadā. Pērn Ķīnas aizsardzības budžets tika palielināts par 7,5%. Ķīnas augošie militārie izdevumi raisa bažas reģiona valstīs. Indija paziņojusi, ka tās aizsardzības izdevumi tiks palielināti par 11,6%, salīdzinot ar 4% pērn.

Japānas ārlietu ministrs Seidzi Maehara pieņēmis lēmumu atkāpties no amata, reaģējot uz opozīcijas partiju apsūdzībām, ka viņa atbalsta fondā pretēji valsts likumiem ieskaitīts 50 000 jenu (309 latu) ziedojums no kādas Japānā dzīvojošas ārvalstnieces. Ministrs par ziedojumu neesot zinājis, tomēr atvainojās tautai, ka to pieņēmis, un solīja atmaksāt.

Radars Latvijā

Posted on marts 9, 2011 by - Radars

Nedēļas notikumi Latvijā

 

Ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers valdībai ierosinājis izveidot komisiju Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja priekšnieka Normunda Vilnīša atbilstības amatam vērtēšanai. Premjers Valdis Dombrovskis jautājumu par komisijas izveidi tuvākajā laikā virzīs izskatīšanai Ministru kabinetā. Kalnmeiers vēstulē premjeram norādījis, ka, izvērtējot KNAB darbinieku sūdzību par Vilnīša iespējamām prettiesiskām darbībām, Ģenerālprokuratūra secinājusi, ka ir pietiekams pamats KNAB priekšnieka atbilstības amatam vērtēšanai. Savukārt Vilnītis uz disciplinārlietas izmeklēšanas laiku atstādinājis no amata savu vietnieku Alvi Vilku.

Valsts budžeta ieņēmumi šāgada pirmajos divos mēnešos bijuši 572,7 miljoni latu, bet izdevumi – 696,3 miljoni latu, tādējādi budžeta deficīts bija 123,6 miljoni latu. Valsts pamatbudžeta deficīts bija 80 miljoni latu un sociālā budžeta deficīts – 43,6 miljoni latu. Valsts ieņēmumu dienesta dati liecina, ka tā administrēto ieņēmumu februāra plāns izpildīts par 102,7%, to skaitā pamatbudžeta ieņēmumu plāns – par 96%.

Februārī krities visu triju populārāko politisko spēku reitings, liecina Latvijas faktu aptauja. Par Zaļo un Zemnieku savienību balsotu 12,7%, par Vienotību – 18,2%, bet par Saskaņas centru  – 18% vēlētāju. Pieaudzis atbalstītāju skaits opozīcijā esošajai Nacionālajai apvienībai VL-TB/LNNK, par kuru februārī balsotu 6,5% pilsoņu. Tautas partija un LPP/LC saglabājusi 1,4% atbalstītāju.

Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija otrdien vienbalsīgi atbalstīja virzīšanai apstiprināšanai pirmajā lasījumā Latvijas Žurnālistu apvienības rosinātos grozījumus likumā «Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem», kas paredz prasību masu medijiem atklāt to patiesos īpašniekus līdz konkrētām fiziskām personām. Grozījumi likumā paredz noteikt masu mediju dibinātājiem pienākumu reģistrācijas brīdī, bet jau reģistrētajiem masu medijiem – līdz 2011. gada 1. jūlijam, atklāt to īpašniekus – patiesā labuma guvējus.

Šāgada februārī vidējais patēriņa cenu līmenis bija jau par 4% augstāks, salīdzinot ar iepriekšējā gada februāri. Precēm cenas pieaugušas par 5,7%, pakalpojumiem kritušās par 0,4%. Februārī pret janvāri vidējais cenu līmenis palielinājās par 0,3%. Pēc desmit mēnešu krituma pēdējo 12 mēnešu vidējais patēriņa cenu līmenis šāgada februārī, salīdzinot ar iepriekšējiem 12 mēnešiem, ir atgriezies inflācijas zīmē, augot par 0,2%.

Rīgas izpilddirektora vadītā Sapulču, gājienu un piketu rīkošanai iesniegto pieteikumu izskatīšanas komisija aizliegusi rīkot visus 16.martā, Leģionāru atceres dienā, pieteiktos pasākumus. Lēmums pieņemts pēc Valsts policijas un Drošības policijas atzinumiem, kuros norādīts uz iespējamiem būtiskiem sabiedriskās kārtības un drošības apdraudējumiem. Paredzams, ka pasākumu pieteicēji, tāpat kā iepriekš, vērsīsies tiesā, lai šo lēmumu pārsūdzētu.

Saeimas deputāts Visvaldis Lācis uzrakstījis iesniegumu par izstāšanos no partijas Visu Latvijai!, kā arī pametīs Nacionālās apvienības Saeimas frakciju. Ne Lācis, ne viņa bijušie biedri VL neatklāj iemeslus, taču noprotams, ka konflikts varētu būt saistīts ar jautājumiem par Lāča lielajām kompensācijām, ko viņš pieprasījis Saeimai. Pēc Lāča aiziešanas VL-TB/LNNK frakcijā paliks septiņi deputāti, tā kļūst par vismazāko frakciju.

Salīdzinot ar 2009.gadu, pērn mēneša vidējā bruto darba samaksa valstī samazinājās no 461 līdz 445 latiem jeb par 3,5%, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati. Sabiedriskajā sektorā mēneša vidējā darba samaksa samazinājās par 6,8% (no Ls 505 līdz 470), bet privātajā – par 1,4% (no Ls 433 līdz 427).

Latvijas mājsaimniecību ienākumi 2009.gadā samazinājās par 16% jeb 40 latiem mēnesī, salīdzinot ar 2008.gadu, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati. Mājsaimniecību ienākumi 2009.gadā, rēķinot uz katru mājsaimniecības locekli, bija 214 lati, 2008.gadā – 253 lati, 2007.gadā – 226 lati, 2006.gadā – 154 lati, 2005.gadā – 122 lati, bet 2004.gadā – 100 latu.

Atgriezies, lai…

Posted on marts 9, 2011 by - Pasaulē

Piekrāpis miljoniem cilvēku, 90.gadu vidus Krievijas finanšu piramīdas MMM autors Sergejs Mavrodi atkal kaļ jaunus plānus 

Ēģiptes faraons Džosers iegāja vēsturē ar to, ka viņa laikā uzbūvēta pirmā piramīda – vismaz pirmā no tām, kas saglabājušās līdz mūsdienām. Piramīda iemūžināja faraona vārdu, kaut arī viņš dzīvoja pirms vairāk nekā četriem tūkstošiem gadu. Neapšaubāmi, arī 55 gadus vecā Sergeja Mavrodi vārds ieies vēsturē, lai gan viņa radītā finanšu piramīda, kurā tika iesaistīti vairāk nekā 10 miljoni cilvēku, sen ir sabrukusi. 

Taču tagad viņš ir gatavs celt jaunu – šādas ziņas Maskavu pāršalca gada sākumā. Skandalozais uzņēmējs savā blogā apsolīja MMM-1011 ieguldītājiem 20% peļņu mēnesī, bet pensionāriem pat 30%. Videouzrunā Mavrodi apgalvoja, ka viņam pašam saskares ar naudu nebūšot nekādas: piramīdas dalībnieki pirks virtuālās «biļetes», maksājot par to reālu naudu, bet visas procentu izmaksas veikšot paši projektā iesaistītie, izmantojot elektroniskās sistēmas WebMoney vai PayPal starpniecību. 

Paziņojums ir skandalozs, jo saskaņā ar tiesas nolēmumu Mavrodi joprojām ir parādā apkrāptajiem agrākās Akciju sabiedrības MMM ieguldītājiem vairāk nekā piecus miljardus rubļu jeb 96,1 miljonu latu. 

Tauriņu mīļotājs
Bērnībā Sergejam Mavrodi patika ķert tauriņus. Tauriņi kļuva par viņa radītās kompānijas MMM emblēmu. Firmas nosaukums ir abreviatūra, kas sastāv no dibinātāju uzvārdu pirmajiem burtiem – paša Mavrodi, viņa brāļa Vjačeslava un abu partneres Olgas Meļņičenko (viņa gan izstājās no līdzdalības, vēl pirms MMM ieguva savu skandalozo slavu). 

MMM kā kooperatīvs tika dibināts 1989.gadā un nodarbojās ar legālu un toreiz ļoti ienesīgu biznesu – tirgoja datorus un biroja tehniku. 1993.gada beigās par akciju sabiedrību pārveidotā MMM oficiāli, ar Finanšu ministrijas struktūru atļauju, reģistrēja pirmo brīvai pārdošanai domāto akciju paketi. Kompānijai bija atļauts izlaist 991 tūkstoti akciju 1000 rubļu nominālvērtībā (tolaik valūtas kurss bija aptuveni 1500 rubļu par dolāru). 1994.gada sākumā medijos izvērtās vēl nepieredzēta apjoma reklāmas kampaņa, pēc kuras no akciju gribētājiem nevarēja ne atkauties. Turklāt nekādas dividendes akciju turētājiem nebija paredzētas, toties akcijas varēja pārdot tikpat viegli kā nopirkt. Un, tā kā akciju vērtība visu laiku pieauga, to īpašniekiem radās branga iespēja nopelnīt. Pārdošanas pirmajā pusgadā – no 1994.gada februāra līdz augustam – akciju cena pieauga 127 reizes, turklāt dolāra kurss pret rubli šajā laikā dubultojās. 

Varas iestādes ātri aptvēra, ka te darīšana ar visparastāko blēdi. Pēc tālaika vicepremjera Aleksandra Šohina teiktā, kādā no valdības sēdēm premjers Viktors Černomirdins necenzētā formā pieprasījis Iekšlietu ministrijai «izdarīt kaut ko», lai apturētu šo shēmu, taču likumu nepilnības neļāva saukt Mavrodi pie atbildības. Ieguldījumu piesaistīšana akciju sabiedrībā ir brīvprātīga lieta, tāpat kā noguldījums bankā. Turklāt ieguldījumu piesaiste, solot neiedomājamus procentus, tolaik bija diezgan parasta lieta, kā to atgādina Bankas Baltija piemērs Latvijā. 

No cietuma – deputātos
Tomēr 1994.gada augustā Mavrodi apcietināja, apsūdzot par izvairīšanos no nodokļiem. Taču drīz viņš atkal nonāca brīvībā – oktobrī nācās Mavrodi atbrīvot, jo viņam izdevās savākt nepieciešamo vēlētāju atbalstu, lai pieteiktu savu kandidatūru papildu vēlēšanām uz miruša Valsts domes deputāta vietu. Mavrodi arī kļuva par deputātu un atklāti paziņoja, ka mandāts viņam vajadzīgs vienīgi tāpēc, lai iegūtu tiesisko neaizskaramību, viņš ne reizi neparādījās parlamenta sēdēs. Tikmēr MMM darbība uzņēma jaunus apgriezienus – akciju reklāmas atkal parādījās visos televīzijas kanālos, ieskaitot valsts televīzijas. 

MMM reklāmas ir īpašs stāsts. Var teikt, ka televīzijā parādījās vesels seriāls. Vienā no «sērijām» nofilmējās tolaik populārā meksikāņu seriāla Vienkārši Marija zvaigzne Viktorija Rufo. Tiesa, aktrisei, kura bija atbraukusi uz Maskavu tikties ar saviem pielūdzējiem, neviens nepateica, ar kādu mērķi viņu filmē. Krieviski nerunājošā aktrise par visu uzzināja tikai pēc atgriešanās mājās un vēlāk tiesā cēla prasību pret MMM, taču nesekmīgi. 

Mavrodi pēcāk apgalvoja, ka pēc viņa ievēlēšanas Valsts domē daudzi deputāti izteikuši vēlmi kļūt par MMM akcionāriem. Tāpat kā daudz kas cits viņa teiktais, šīs ziņas izrādījās vien reklāmas triks – MMM akcionāru sarakstos neparādījās neviens tautas priekšstāvis. Toties vientiesīgie pilsoņi turpināja nest savu naudu uz MMM birojiem, cerot drīzumā tikt pie bagātības. 1995.gada oktobrī par domes sēžu kavēšanu Mavrodi atņēma deputāta mandātu. Mēģinājums atgriezties Valsts domē tā paša gada decembra vēlēšanās beidzās neveiksmīgi – kaut arī Mavrodi dibinātā Tautas kapitāla partija tika oficiāli reģistrēta, vēlēšanās tā saņēma mazāk par 1% balsu. Neveiksmīgi beidzās arī mēģinājums reģistrēties kā Krievijas prezidenta amata kandidātam 1996.gada vēlēšanās. 

Tad nāca atskurbums. Lielo procentu solītājas bankas Čara un citu tai līdzīgo bankroti, kuru rezultātā cieta vairāki simti tūkstošu noguldītāju, atvēsināja sakarsušos prātus. MMM biroji tika slēgti cits pēc cita, tomēr daudziem akcionāriem vismaz izdevās atgūt savus ieguldījumus. 1997.gada septembrī kompānija oficiāli tika atzīta par bankrotējušu. Pats Mavrodi vienkārši pagaisa. Kaut gan viņu izsludināja gan valsts, gan starptautiskajā meklēšanā, varas iestādēm neizdevās viņu atrast. Galu galā, izmeklēšanas iestādes nolēma, ka blēdis aizbēdzis uz ārzemēm, nozogot ieguldītāju naudu. 

Meklē ugunsdzēsēji un milicija
Šī ir rindiņa no dzejolīša, kuru sarakstījis Sergejs Mihalkovs, bijušās padomju un tagadējās Krievijas himnas autors. Dzejoļa varonis izglābj no ugunsgrēka bērnu, bet pats pēc tam pazūd pūlī, un viņu neviens vairs nevar atrast, lai godinātu, jo viņš ir parasts «ap divdesmit gadus vecs puisis», kādu ir miljoniem. 

Mavrodi meklēja vairāk nekā sešus gadus. Tikai pēc otrreizējās apcietināšanas 2003.gadā noskaidrojās, ka viņš visu šo laiku nemaz tā īpaši nebija slēpies. Dzīvoja Maskavā, īrējot dzīvokli prestižā kvartālā Frunzes krastmalā. No šā dzīvokļa viņš ar interneta starpniecību pat pamanījās nodibināt kaut ko līdzīgu MMM, bet nu jau ASV. Kompānija Stock Generation piesaistīja paļāvīgo amerikāņu naudu internetā, taču nevis pārdeva akcijas, bet piedāvāja tādu kā spēli, līdzīgu slavenajam Monopolam, tikai liekot lietā īstu naudu. 

Varas iestādēm izdevās apturēt šo afēru pēc diviem gadiem, 2000.gada sākumā, tikmēr tajā bija iesaistījušies aptuveni 270 tūkstoši amerikāņu, kas zaudēja lielas summas – atsaucoties uz ASV vērtspapīru komisiju, laikraksts Kommersant-Vlastj ziņo par 70 miljoniem dolāru. Nauda tika pārskaitīta caur Karību salu ārzonas banku elektroniskajām norēķinu sistēmām. Stock Generation interneta lapa bija reģistrēta Dominikas salā un neatradās ASV varas iestāžu jurisdikcijā. Kad Vērtspapīru komisijai (The United States Securities and Exchange Comission) izdevās panākt mājaslapas slēgšanu, naudas meklēšana izrādījās nesekmīga. 

Kā 2003.gadā apgalvoja avīze Komsomoļskaja Pravda, naudas pārvedumi caur ļoti garu banku ķēdi no Karību salām plūduši uz Eiropu, to skaitā tikusi minēta arī Latvijas Rietumu banka. Taču izmeklēšanas iestādēm atkal tā arī neizdevās neko atrast. Pēc Mavrodi apcietināšanas 2003.gadā izveidotais viņa personiskā īpašuma uzskaitījums ietvēra divstāvu māju Rjazaņas apgabalā, garāžu, televizoru Rubīns, ledusskapi, četras padomju ražojuma mēbeļu garnitūras un sniega motociklu Buran. MMM kontos dažādās Krievijas bankās tika arestēti 700 tūkstoši dolāru. 

Saskaņā ar oficiālo versiju Mavrodi apcietināja pilnīgi nejauši. Viņa bijusī sieva Jeļena, it kā vēloties palīdzēt draudzenei, mēģināja bērnu klīnikā nozagt jaundzimušo. Jeļenu aizturēja, taču pēc vairākiem izmeklēšanas izolatorā pavadītiem mēnešiem viņa iznāca brīvībā un visas apsūdzības tika atsauktas. Tiek uzskatīts, ka brīvību Jeļena atguva apmaiņā pret Mavrodi dzīvesvietas adresi. Šai versijai gan piemīt kāds trūkums – bērna nolaupīšana norisinājās 2001.gadā, bet Mavrodi apcietināja divus gadus vēlāk. Turklāt pirms apcietināšanas viņš tika aizturēts saistībā ar pases viltošanu – tā tika atrasta viņa mājā apcietināšanas brīdī. 

Par pases viltošanu viņam 2004.gada sākumā piesprieda brīvības atņemšanu uz pusotru gadu. Vienlaikus noilguma dēļ tika izbeigta 1994.gadā ierosinātā lieta par izvairīšanos no nodokļu samaksas. Tikai 2007.gada sākumā beidzot notika tiesa MMM blēdību lietā, un rezultātā Mavrodi tika piespriesti četri gadi cietumā, taču sodu viņš jau gandrīz bija izcietis izmeklēšanas gaitā un jau 2008.gada sākumā atkal bija uz brīvām kājām. 

Finanšu ģēnijs
Savā 2008.gadā publicētajā autobiogrāfijā Mavrodi raksta, ka jau skolā izcēlies ar matemātiskiem dotumiem un tikai nejaušības dēļ nav iestājies Maskavas Fizikāli tehniskajā institūtā. Pēc Krievijas preses ziņām, autobiogrāfijas lielākā daļa ir izdomājums. Mavrodi nekad nav stājies minētajā institūtā – viņš mācījās Maskavas Elektroniskās mašīnbūves institūtā, taču par nesekmību atskaitīts no trešā kursa. Nav skaidri zināms, kur viņš strādāja no 1981. līdz 1989.gadam, taču noteikti ir skaidrs, ka viņš nekad nav strādājis par sargu Maskavas metro, kā apgalvoja autobiogrāfijā. Presē atrodamas ziņas, ka šajā laika posmā viņš ārstējies psihiatriskajā klīnikā, kas gan arī nav dokumentāri apstiprināts. 

MMM uzplaukuma laikā Mavrodi bija daudz piekritēju. 1994.gada augustā pēc viņa apcietināšanas vairāk nekā divi tūkstoši cilvēku sapulcējās Maskavā pie valdības nama, prasot viņa atbrīvošanu. Plašas Mavrodi un MMM atbalsta akcijas notika arī vēlāk. To dalībnieki apgalvoja, ka tic Mavrodi, nevis varas iestādēm. Saskaņā ar 2003.gadā Krievijas sabiedriskās domas izpētes centra (VCIOM) sarīkoto socioloģisko aptauju 44% respondentu uzskatīja Mavrodi par «finanšu ģēniju». To pašu sociologu sarīkotā aptaujā šogad rezultāti ir citādi – Mavrodi «ģenialitāti» atzina vairs tikai 11% aptaujāto, bet 77% nosauca viņu par blēdi. 

«Viņš ir blēdis, bet MMM – finanšu piramīda, par to nav nekādu šaubu,» apgalvo Krievijas parlamenta Finanšu un tirgus komitejas loceklis Pāvels Medvedevs. «Cita lieta, ka par to viņu tagad nav iespējams sodīt. Viņš pagaidām neko nav izdarījis, tikai piedāvā.» Deputāti tagad gatavo virkni likumu labojumu, kas nākotnē aizšķērsotu ceļu finanšu piramīdu radītājiem. Publicists Iļja Milšteins uzskata, ka uz Mavrodi jaunā projekta uzķersies daudzi: vieni alkstot pēc ātras iedzīvošanās bez jebkādiem pūliņiem, citi – banāla azarta dēļ. Turpretī avīzes Novaja Gazeta ekonomikas apskatniece Jūlija Latiņina uzskata: «Mavrodi nav izredžu,» viņasprāt, talantīgā blēža laiks ir pagājis. Tomēr pārsteidzošs ir pats fakts – tie, kas 90.gados pēc Mavrodi piemēra sabūvēja savas finanšu piramīdas, piemēram, Hoper-invest vai Vlastilina, ir nogājuši no skatuves, bet Mavrodi atkal ir uzpeldējis. 

Aprīlī uz Krievijas kinoekrāniem parādīsies filma PiraMMMida, kas veidota pēc Mavrodi grāmatas motīviem. Pēc paša vārdiem, viņš šo grāmatu sarakstījis cietumā un gatavojies publicēt, taču neesot atradis izdevēju. To var izlasīt interneta mājaslapā Proza.ru. Laikraksts Kommersant uzskata, ka jaunā akcija MMM-1011 nav nekas cits kā šīs filmas reklāmas sastāvdaļa. Tikmēr šāgada janvārī Krievijas Federālais tiesu izpildītāju dienests ziņoja, ka Mavrodi ieskaitījis apkrāpto MMM akciju turētāju depozīta kontā simt rubļu. Pēc tagadējā valūtas kursa tie ir 3,8 ASV dolāri.

Jauns vadons

Posted on marts 9, 2011 by - Personība

Viņš tic, ka latviešos snauž Kārlis Ulmanis, un ir apņēmies to atmodināt. Visu Latvijai! līderis Raivis Dzintars (28) no ekstrēma pusaudža pārtapis politiķī, kas nācijai piedāvā savus 10 baušļus. Ceļš uz Saeimu viņam prasīja padsmit gadus. Pēc nākamajiem padsmit – prezidents?

Leģionāru piemiņas pasākums 2001.gada 16.martā. Uz godasardzi Brāļu kapos 18 gadu vecais Raivis Dzintars ieradies izskatā, kas pārsteidz pat viņa tuvākos līdzgaitniekus, – skūta galva, tumšas brilles, ģērbies melnā neilona jakā, ap roku sarkanbalts apsējs. Kāpēc tā? Skaidrību ienes nākamās dienas rīts, kad krievu laikrakstu pirmās lappuses rotā milzīgas Raivja fotogrāfijas ar parakstu «Vecie esesieši maršēja, jaunie nacisti viņus sagaidīja». Uzmanība pievērsta, mērķis sasniegts. «Protams, parādīšanās publiskajā telpā ar sarkanbaltiem rokas apsējiem vai militarizēta rakstura formām deva publicitāti un zināmu tribīni,» tagad skaidro Visu Latvijai! līderis.

2007.gada februārī, protestējot pret Krievijas robežlīgumu, viņš kopā ar apvienības biedriem mīnus 17 grādu salā puskails stāvēja pie Saeimas nama – uz muskuļotajām krūtīm «ietetovēts» asinīm noplūdis Abrenes vārds.

Četrus gadus vēlāk Dzintaram nav jāizģērbjas vai jātēlo skūtgalvis, lai gūtu ievērību. Pērn TV pirmsvēlēšanu debatēs paraugzēna uzvalkā un šlipsē tērptais Dzintars pierādīja sevi kā atraktīvu oratoru. Kad premjers Dombrovskis pajautāja par jaunību un pieredzes trūkumu politikā, Dzintars atbildi parādā nepalika: «Jauns kumeļš var kļūt par lielu zirgu, bet vecs ēzelis par zirgu nekad nekļūs.» Zāle uzšvirkstēja smieklos, un aplausi bija īsti, nevis organizēti.

Dzintars 16.martu šogad pirmo reizi sagaidīs kā Saeimas deputāts un šoreiz nevis piedalīsies karogu alejas veidošanā, bet plāno kopā ar leģionāriem doties gājienā uz Brīvības pieminekli.

Paldies Ulmanim
Ir darbdienas vakars, pulkstenis pāri deviņiem. Visu Latvijai! birojā Rīgas centrā pulcējas kāds ducis puišu un meiteņu, divi ar ģitārām, citiem rokās dziesmu grāmata. Acis mirdz. Puskrēsla, uz galda sveces un tējas krūzītes. Viens vai otrs ierosina, ko dziedāt, bet lēmumu vienmēr pieņem Dzintars. Pie sienas sveču gaismā atspīd Kārļa Ulmaņa portrets. «Jāmostas katram – jāmodina sevī snaudošais Barons, Valdemārs, virsaitis Namejs un Kārlis Ulmanis,» savā pirms vēlēšanām izdotajā grāmatā Ceturtā atmoda aicina Dzintars.

Ulmani jaunais politiķis ciena. Pirmdzimtajam dēlam devis Kārļa vārdu. Kad viesojamies ģimenes dzīvoklī Jelgavā, trīsgadnieks televizorā skatās Nacionālā teātra iestudējumu Vadonis. Tā puikam pašlaik esot mīļākā izrāde. Dzintara mamma Vēsma vēlāk skaidro – Ulmani augstā godā turējusi un stāstos par tālaika saimniecisko uzplaukumu labprāt gremdējusies Raivja vecmamma skolotāja Zenta Dzintare. Pats Raivis domā, ka tieši Ulmanim jāsaka paldies par to, ka viņa valdīšanas laikā nostiprinātā nacionālā doma, saimnieka gars un vēlme pēc patstāvības latviešiem nav iznīkusi 50 okupācijas gados.

Ulmaņa apvērsumu 1934.gadā Dzintars vispār nevērtējot. «Es to ne nosodu, ne arī atbalstu,» viņš ir diplomātisks. «Es nevaru nosodīt to, ko Ulmanis izdarīja. Nevaru nosodīt, jo neesmu viņa vietā un nevaru ar viņa acīm redzēt tālaika apstākļus. Un es nezinu, vai citos apstākļos viņš būtu paveicis tos sasniegumus, kurus viņš paveica.» Vai, redzot politisko sadrumstalotību pašreizējā Latvijas politikā, Dzintaram nenāk prātā līdzīgs risinājums? Laiki tagad esot citi, cilvēki kļuvuši neatkarīgāki no valsts varas, un tādējādi «veikt šādas darbības [kā apvērsums] gluži vienkārši neattaisnojas. Tāpēc tādas nenotiek, bet, ja notiek, tad parasti ir kādas lielākas shēmas sastāvdaļa».

Vīzija, ko Latvijas nākotnei piedāvā Dzintars, nav nekāda sīkā. Viņam jau 10 gadu ir ideja par jaunu tautas atmodu, kas vienīgā varot glābt valsti, atverot acis sabiedrībai un liekot kļūt par īstiem savas zemes saimniekiem. «Atklāti jāatzīst – okupācijas gadi ir devuši smagu triecienu mūsu cilvēku spējā ne tikai saprast, bet arī sajust un apzināties brīvības, patstāvības un tautas nozīmi. No ķēdes norāvies vergs nav prognozējams un bieži vien darbojas afektam līdzīgā stāvoklī. Tādā stāvoklī šodien atrodas liela daļa mūsu cilvēku un diemžēl arī to, kas ir pie varas – lemj mūsu likumus, dala mantu un audzina jauno paaudzi,» Raivis saka savā grāmatā.

Dzintars izstrādājis 10 likumus jeb baušļus, kuru ievērošana tautas atmodu atvedīs. Pirmais – vienmēr saglabā ticību latviskas un plaukstošas Latvijas idejai. Pēdējais – godā savas tautas stiprākos ļaudis. Vēl ir prasība runāt labu par savu valsti, dot priekšroku latviskajam, būt draudzīgam pasaulei, bet stingram tautas aizstāvībā, kopējam dot priekšroku pār individuālo.

Paša izdomātajiem likumiem Dzintars sniedz arī skaidrojumu un padomu ikdienas lietošanai. Piemēram, rūpes par kopējo nozīmē, ka ikvienam «puslīdz labi paēdušam» vajag ziedot desmito tiesu citiem, kam nepieciešama palīdzība. Pats viņš šo bausli ievēro, ziedojot gan labdarības akcijām, gan partijai, kuras atbalstīšana arī skaitās pie kopējā labuma.

Manāms, ka rocība ģimenei, kurā pērnā gada nogalē piedzimis otrais dēls Artis, gan nav īpaši lielā. Kādā sarunas brīdī Dzintars noteic, ka deputāta alga tagad ļaus noalgot aukli. Dzintara sieva Marta (24) pašlaik mājās auklē mazo, kura nākšana pasaulē nedaudz aizkavējusi studiju pabeigšanu LU angļu filologos. Abi iepazinušies pirms sešiem gadiem, rīkojot latvisku saulgriežu svinības Gaiziņkalnā, divus gadus vēlāk salaulājušies senlatviešu garā. «Mamma un citi cilvēki no malas, daudzi mani radi saka – ja dzīve ir kā loterija, tad es esmu izvilkusi to laimīgo lozi,» Marta slavē vīru kā gādīgu ģimenes tēvu un vienlaikus kā cilvēku, kurš spēj iedvesmot lielām idejām.

Vai citu bausli – vienmēr un visur dot priekšroku latviskajam – Dzintars pats nav pārkāpis, 2002.gadā biedrojoties ar krievu neonacistu līderi Jevgeņiju Osipovu? Viņš neko sliktu tajā neredz: «Mēs runājām, diskutējām. Vai ar to nododam savus ideālus? Kur te ir nozieguma sastāvs? Vienīgais, kur es izdarīju kļūdu, – nespēju noprognozēt, kā tas vēlāk izskatīsies,» komentē Dzintars. Viņš apstiprina, ka ar Osipovu sarunājušies krieviski – tolaik Jevgeņijs esot publiski solījis iemācīties latviešu valodu un «viņa partijas programmā bija manāms atbalsts latviskai Latvijai». Gluži pretējās domās Osipovs ir tagad, pagājušajā nedēļā kopā ar skandalozo Vladimiru Lindermanu paziņoja, ka sāks parakstu vākšanu, lai krievu valodu Latvijā atzītu par otro valsts valodu.

Dzintars krievus dala patiesajos un slimajos – tādos, kuri sevi uzskata par pārākas nācijas pārstāvjiem. Publiski runāt krievu valodā Dzintars nav gatavs, bet privātās situācijās varot atbildēt krieviski, teiksim, ja viņu uzrunā gados vecs cilvēks. Raivim krieviski sanāk runāt arī ģimenē, jo mammas dzīvesbiedrs ir baltkrievs.

Bez tēva
Patriotiskas idejas Raivi Dzintaru aizrāvušas kopš bērnu dienām. Skolas laikā 16.martā bastojis stundas, lai piedalītos leģionāru gājienā un pie Brīvības pieminekļa uzdziedātu ar vīru kopu Vilki. Ja pretī kāds uzsauca «Fašisti!», viņi rāva vaļā «Mēs sitīsim tos utainos…». Desmit gadu vēlāk 10.Saeimas vēlēšanu naktī to braši dziedāja arī Visu Latvijai! birojā, svinot iekļūšanu parlamentā. Saskaitot plusiņus, izrādījās, ka VL «jaunās asinis» ne tikai atsvaidzinājušas pagurušos tēvzemiešus, bet kopīgajā apvienībā ņēmušas virsroku, un tāpēc koalīcijā vieta viņiem neatradās – šādi «radikālie nacionālisti nav pieņemami ne Austrumos, ne Rietumos», rezumēja kāds Vienotības politiķis.

Dzintara attiecības ar Tēvzemei un brīvībai/LNNK nav no vienkāršajām. Vēl skolas laikā viņš kļūst par apvienības atbalstītāju, jo kā nepilngadīgais nevar būt partijas biedrs. Rosinājums veidot skolēnu grupu paliek bez atbalsta. Kopā ar brīvās cīņas treniņos iepazīto draugu Mārtiņu Auziņu nolemj paši uz savu roku izveidot organizāciju. Dzintars uzraksta tās statūtus, paraugu ņemot no tēvzemiešu «lielās partijas». Uz krāsainām lapām sadrukājuši plakātus «Latvieti, mosties», viņi sāk skolās piesaistīt domubiedrus. «Katrai sapulcei, pat ja tā notika necilajā, nu jau slēgtajā kafejnīcā Pulvertornis un tajā bez manis piedalījās vēl tikai trīs cilvēki, gatavojos ar visu nopietnību. Pieļauju, ka brīžiem izskatījos pat visai smieklīgs,» organizācijas izveides procesu atceras Dzintars. Kluba 415 aktīvists Jānis Sils teic, ka Dzintars tolaik tiešām esot bijis «jaunietis ar lielu apņēmību, bet bez skaidras izpratnes, kā tuvoties mērķiem».

Divpadsimt gadu vecumā zaudējis tēvu, Raivis paraugu atrod brālī Gintā, kurš ir par desmit gadiem vecāks un dien zemessardzē, darbojas ar pretizlūkošanas jautājumiem. Puikam viņš ir iedvesmas avots, par kādu nav kļuvis tēvs Guntis – šoferis, kurš pēdējos dzīves gados biežāk bija tālos reisos nekā mājās un nesmādēja sīvo. Kad Dzintaram ir 18 gadu, viņš zaudē arī brāli. Jaunais vīrietis nomirst nopietnas sirdskaites dēļ, taču Raivis vēl ilgi apšauba šo versiju un mēģina izpētīt Ginta nāves apstākļus. Pēdējos gados veselība gan ir sašūpojusies arī pašam Raivim, šā raksta tapšanas laikā viņam izdarīta operācija, un līdzgaitnieki iesaka piebremzēt tempu, padomāt par ģimeni. 

Politiskie krusttēvi
Tēvu agri zaudējušajam Dzintaram politikā sekmējies atrast gādīgus tēvočus – autoritātes, kas neliedz padomu un atbalstu.

Lielu iespaidu uz Raivi atstāj Visvalža Lāča grāmata Vai vēlreiz zem krievu zābaka?, un vēlāk Visu Latvijai! jaunieši pat uzaicina Lāci kļūt par viņu goda priekšsēdētāju, taču pēc laiciņa «uzmet», jo negrib izlaist no rokām organizācijas vadības grožus. Ieva Nikoleta Dāboliņa, kura tolaik aktīvi darbojās organizācijas vadībā, bet pēc konflikta ar Dzintaru aizgāja no tās kopā ar daļu biedru, atceras: «Ap mani 2006.gadā sapulcējās gados nobriedušāki cilvēki, ap Raivi – viņa domubiedri, varētu pat teikt, pāži. Mans uzskats bija, ka partija jāveido pēc iespējas plašāka, ar nodaļām laukos un iesaistot sabiedrībā pazīstamus cilvēkus, bet Raivja sauklis toreiz bija «Kam pieder iela, tam pieder vara», un viņa ideālā organizācija bija vienvaldība ar nelielu uzticamu kodolu un lielu atbalstītāju masu.» Dāboliņa salīdzina Dzintaru ar Kārli Ulmani, kuram nepatīk kritika, tomēr atzīst, ka tagad viņš esot «tiešām audzis un pieņēmis savā tuvumā pietiekami spēcīgus līderus».

Šķelšanās pamudina Dzintaru ciešāk sadarboties ar kustības jaunpienācēju Imantu Parādnieku, ar kuru viņi abi tagad ir Visu Latvijai! līdzpriekšsēdētāji. «Raivis veido ideoloģisko nostāju, bet Imants darbojas praktiskajā jomā, šis tandēms darbojas ļoti labi,» raksturo deputāts Einārs Cilinskis. Kāds cits no vislatviešiem ir tiešāks: «Imants mācēja ar Raivi apieties, viņiem bija saderība kā cimdam ar roku, bet Raivim bija pēc iespējas ciešāk jāpiesien Imants un viņa maks.»

Pirms 10.Saeimas vēlēšanām Dzintars sāk uzturēt kontaktus ar čečenu diasporas līderi uzņēmēju Beslanu Abdulmuslimovu. Dzintars atzīst, ka esot daudz iemācījies no viņa, čečenu līderis pirmsvēlēšanu laikā palīdzējis «taktiskajos jautājumos», un Raivis sadarbību labprāt turpinātu. «Neesmu jautājis, bet domāju, ka viņš balsoja par mums.» Ar Abdulmuslimovu kopā savedis bijušais iekšlietu ministrs Ēriks Jēkabsons, kurš arī esot krietni palīdzējis priekšvēlēšanu laikā, līdzīgi kā cits bijušais amata brālis – Dzintars Jaundžeikars no PLL – neesot liedzis padomu un padalījies ar svarīgu informāciju.

Taču vienu cilvēku Dzintars sauc par savu autoritāti ar lielo A. Tas ir ilggadējais Latvijas Avīzes šefs Voldemārs Krustiņš. «Bez Krustiņa vēl šodien Visu Latvijai! nebūtu Saeimā. Krustiņš piecu gadu laikā vismaz divas vai trīs reizes mēnesī ir pieminējis Dzintaru un VL, tas ir fakts,» saka Visvaldis Lācis. Tieši Lauku Avīzes apgāds pirms vēlēšanām izdeva Dzintara grāmatu. Žurnālistikas neklātienes students Dzintars nonāca Latvijas Avīzē, meklējot darbu pēc kustības sašķelšanās un neveiksmīgā starta 9.Saeimas vēlēšanās, kurās saraksts saņēma tikai pusotra procenta balsu. Dienu, kad apstiprināts par avīzes žurnālistu, Dzintars atceras kā vienu no skaistākajiem dzīves brīžiem – cienījams amats, samērā pieklājīgs atalgojums un iespēja strādāt savas autoritātes pakļautībā. Krustiņš aicina LA lomu Dzintara karjerā nepārspīlēt, taču piekrīt: «Avīze kopš pirmās dienas ir balstījusi tās idejas. Ja tas ir veicinājis un viņiem palīdzējis, tad es to nenoliegšu. Es pozitīvi redzu nākotni viņu idejiskajai cīņai un pat lielāku, nekā to mēs šobrīd iedomājamies.» Patlaban Krustiņš vēl sauc Dzintaru par jūtu nacionālistu, kuram teorija neesot tā izkoptākā lieta, taču tā ir labojama vaina – jaunība.

Vadoņa spējas
«Sākotnēji tas bija nenopietns pasākums, kurā domas par iekļūšanu Saeimā būtu kā no zinātniskās fantastikas. Toreiz aktivitātes bija citas,» savus pirmos soļus politikā atceras Dzintars. «Es melotu, ja neatzītu, ka dažos brīžos organizācijas attīstībā es pats esmu bijis uz ekstrēmisma robežas. Manuprāt, ir pat noderīgi šo robežu sajust, lai vēlāk saprastu, kas ir un kas nav pareizi.» Skolēna gados augušas dusmas par «netaisnību un latviešu pazemošanu», bet naudas un pieredzes trūkums licis domāt, ka vienīgā iespēja tikt sadzirdētam ir skaļa cilvēku «sapurināšana». Par to Dzintars uzskata aizraušanos ar pašdarinātiem formas tērpiem un roku apsējiem, kas raisa asociācijas ar nacistiem, kaut arī uz tiem bijis attēlots auglības simbols Jumis. «Nerēķinājāmies ar asociācijām, kādas tas var radīt un kā to var vēlāk vērst pret mūsu tēlu. Darījām no sirds, un tas šķita pareizi,» atceras Raivis. 

Tagad viņa pazinēji teic, ka jaunības maksimālismu nomainījis briedums un harismātiskums. «Varbūt šobrīd mēs to neizjūtam, bet viņš mērķtiecīgi iet uz to, lai ieņemtu augstu vietu Latvijas politiķu vidū,» saka TB/LNNK valdes loceklis Gaidis Bērziņš.

Citi runā skaidrāk – pazīstamais advokāts Andris Grūtups par Dzintaru publiski nesen izteicies, ka viņam «ir visas potences kļūt par prezidentu». Protams, ne šajās vēlēšanās, tam Dzintars ir daudz par jaunu. Viņa autoritāte Krustiņš vērtē, ka Dzintaram piemīt «vadoņa spējas». «Jā, no tā vārda nevajag baidīties.» Krustiņš spriež, ka Latvijā prezidenta amatā cilvēki līdz šim «ievesti», bet gluži pretēji tam «es varētu teikt, ka Raivis, manuprāt, pats apzināti gatavojas, viņš varbūt aiz kautrības jums neteiks, bet gatavojas arī kaut kam vairāk…». Dzintars par politiskās karjeras mērķiem tiešām klusē. Taču diezin vai Saeimas opozīcijas solu par savu galapieturu atzīs cilvēks, kurā Kārlis Ulmanis nekad nav aizsnaudies.

Impotences paraugdemonstrējums

Posted on marts 9, 2011 by - Tēma

Vai valstij turpināt ieguldīt desmitiem miljonu latu uzņēmumā, kurā pieder vairākums, bet pilnībā zaudēta vadības kontrole, vai  – pārdot daļas? Uz šādu jautājumu šogad nāksies atbildēt valdībai, kad būs saņemts neatkarīga auditora slēdziens par nacionālās lidsabiedrības airBaltic stāvokli. Nosauktas dažādas summas, kas nepieciešamas, augšējai robežai sasniedzot 90 miljonus latu. Pircēji atrastos – kāju durvīs ir ielicis krievu investors, interese ir arī ķīniešiem. Taču pašlaik valdībai nav pat īstas skaidrības par uzņēmuma stāvokli. Pētām, kā tas var būt

Šīs otrdienas valdības sēdes darba kārtības slepenajā daļā parādījās kārtējais dokuments bez nosaukuma. Atbildīgo amatpersonu saraksts ļāva atpazīt ziņojumu par situāciju nacionālajā veiksmes stāstā – lidsabiedrībā airBaltic. Satiksmes ministrs Uldis Augulis (ZZS) pirms sēdes žurnālistiem dažādās intervijās deklamēja vienu dzejoli: valsts uzskata lidsabiedrību par Latvijas Nokia un vēlas tās attīstību; ar saviem līdzekļiem nepiedalīsies Bertoltam Flikam pārdoto airBaltic zīmolu atpirkšanā un apšaubāmo darījumu padziļināti nevērtēs.

Pēc sēdes Augulis paziņoja, ka valdība vienojusies veikt neatkarīgu auditu par kompānijas šodienu un nākotni un pēc diviem mēnešiem lemt, «kādā veidā, iespējams, piesaistot investorus, saglabāt to pozitīvo attieksmi un attīstību, kas ir bijusi».

Iemesls, kāpēc valsts pusgadu pēc skandalozā zīmolu darījuma joprojām īsti nezina, kas notiek uzņēmumā, kurā tai formāli pieder akciju vairākums, ir vairākas liktenīgas kļūdas, kas vai nu apliecina valsts impotenci, vai liek minēt, ka amatpersonas nav strādājušas valsts, bet gan citās interesēs. Mēs to nezinām, bet katrs pats var spriest, sekojot, kā žurnāls Ir soli pa solim restaurē pēdējā pusgada laikā notikušo, kā vadmotīvs bijis – «neko nedarīt». 

Nenosūtītā vēstule
Pagājušā gada augustā un septembrī starp Satiksmes ministriju (SM) un airBaltic faktiski valdīja karš. Divi valsts kontrolēti uzņēmumi – Rīgas lidosta un airBaltic – publiski plēsās par tarifiem, un draudēja situācija, ka lidosta vienkārši zaudē pacietību un uzliek lidmašīnu riteņiem klamburus, izraisot haosu atpūtnieku sezonas laikā. Tad gaismā nāca darījums ar zīmoliem, kurus Flika vadītais airBaltic bija pārdevis Flikam piederošajai Baltijas Aviācijas Sistēmas par 9,1 miljonu latu. Tas aviācijai ļoti sliktajā 2009.gadā uz papīra nodrošināja airBaltic tik brīnišķīgu peļņu, ka publikai atlika tikai sajūsmā noelsties. airBaltic vadītājs un vienlaikus mazākuma akcionārs Fliks vienkārši ignorēja SM vēstules ar prasībām sniegt sīkākas ziņas par darījumu.

Vēlēšanas bija tuvu, un satiksmes ministrs Kaspars Gerhards (TB/LNNK), kurš bija palīdzējis Flikam izdzīt cauri valdībai prasību ieguldīt lidsabiedrības pamatkapitālā 15 miljonus latu, sabiedrības acīs neizskatījās labākajā gaismā.

Žurnāla Ir uzietie dokumenti liecina – tobrīd valsts kā akcionārs bija tuvu skarbiem lēmumiem. Taču tie netika pieņemti.

Lai juridiski neapstrīdami sasauktu akcionāru pilnsapulci un nomainītu padomi, kas bija akceptējusi zīmolu darījumu, SM piesaistīja privātu advokātu biroju Liepa, Skopiņa un Borenius. Tad jaunajai padomei septembrī tika uzdots piesaistīt neatkarīgu auditoru un novērtēt valdes (airBaltic valde ir vienpersoniski Fliks) rīcību preču zīmju pārdošanas darījumā. Valstij bija radušās «pamatotas šaubas», vai valde ir rīkojusies atbilstoši Komerclikuma prasībai būt krietnam un godīgam saimniekam, teikts akcionāra uzdevumā padomei.

Padomei bija arī jāvērtē, vai uzņēmuma vadošajiem darbiniekiem, ieskaitot Fliku, nav interešu konflikta, vienlaikus sēžot uz diviem krēsliem – vadot gan airBaltic, gan paša izveidoto apkalpojošo firmu zirnekli, kas barojas no lidsabiedrības pasūtījumiem. Bija arī jāvērtē, vai Fliks nenonāk interešu konfliktā, publiski runājot par BAS iecerēm veidot lidsabiedrību Viļņā, kur tā konkurētu ar airBaltic.

Ja valde laikus nesniedz informāciju, padomei jārosina tai neuzticība, paredzēja SM dotais uzdevums.

Paralēli bija sagatavota vēstule ģenerālprokuroram ar lūgumu norīkot prokuroru civillietā. «Tā kā SM saskata airBaltic amatpersonu apzināti prettiesiskas darbības, kas izpaužas noziedzīga nodarījuma veidā, lūdzu (..) izskatīt [lūgumu], norādot, ka skartas akcionāra intereses, iespējams, nodarot zaudējumus, kas izpaužas kā komisijas maksa par autoratlīdzību un negūtā peļņa par preču zīmju izmantošanu,» teikts vēstules projektā. Vēstule nekad nesasniedza adresātu. Uzmetumam nav datuma vai numura, taču divi cilvēki savstarpēji nesaistīti apliecināja žurnālam Ir, ka Gerharda vārdā sagatavotais vēstules projekts ir autentisks.

Tagad Gerhards apgalvo, ka neko tādu neatceras. Vēlēšanās caurkritušais ministrs joprojām atrodams sistēmā – Elektronisko sakaru direkcijā, par kuras vadītāju nesen iecelts. «Kāda vēstule? Nekas tāds taču nebija, vispirms bija domāts, ka visu izvērtēs jaunā padome. Tas bija viņu uzdevums,» saka Gerhards.

Bijušais ministrs stāsta, ka Fliks mutiski solījis – līdzko lidsabiedrībai izdosies iegādāties pasūtītās astoņas lidmašīnas un pārdot tālāk kompānijai, kas tās izīrēs līzingā pašam airBaltic (tā ir ierasta prakse aviācijā), atbrīvosies vairāki desmiti miljonu latu, un airBaltic varēs zīmolus atkal atpirkt. «Viņš to solīja vairākkārt,» saka Gerhards. Ar ilgu kavēšanos lidmašīnu darījums noslēdzās pērnā gada 1.decembrī. Zīmolu atpirkšana nenotika. «Vai Fliks meloja?» vaicāju Gerhardam. «Var teikt tā. Var arī teikt, ka vienkārši nepildīja solījumu.»

Balagāns ar padomi
Tātad vasaras beigās valsts amatpersonas uzskatīja, ka zīmolu darījums varētu būt pretlikumīgs – turklāt tik nopietni, lai lūgtu prokurora iesaistīšanos (līdz šim vienīgā prokuratūras darbība airBaltic sakarā bijusi Aināra Šlesera parakstītā akcionāru līguma izvērtēšana, kurā nekas pretlikumīgs nav saskatīts). Padomes pienākums bija savākt pietiekami daudz informācijas, lai saprastu, kas uzņēmumā notiek. Taču arī tas nenotika.

Padomes darbu novilcināja Jaunā laika (JL) politiķi, kuru dēļ lidsabiedrības valde jeb Fliks gandrīz pusgadu strādāja bez ārējas kontroles.

Vispirms padomē tika iecelts JL pārstāvis Uldis Martinsons, kurš pēc mēneša atkāpās. Publiski skaidroja, ka valsts airBaltic neko nespējot ietekmēt, bet kuluāru sarunās izskanēja cits iespējamais iemesls: nevēlēšanās atteikties no darbiem privātos, ar aviāciju saistītos biznesos. Sekoja cirks ar premjera biroja vadītājas Olitas Augustovskas (JL) pašas organizēto pieteikšanos strādāt airBaltic padomē (par to nezināja pat tuvi premjera līdzgaitnieki) un pāris stundu pēc apstiprināšanas iesniegto atlūgumu. Viņu atkāpties piespieda JL vadība bažās par sabiedrības aso reakciju. Premjers Valdis Dombrov-skis procesu nevadīja, tikai noskatījās partijas biedru balagānā.

«Ja šis [kavējums] nebūtu noticis un būtu bijusi griba kaut ko darīt, viss vēl varēja būt kārtībā,» teica kāds procesu zinošs cilvēks.

Jaunu padomi apstiprināja jau krietni pēc vēlēšanām satiksmes ministra Ulda Auguļa (ZZS) darbības laikā šāgada janvārī. Par tās vadītāju ievēlēja Ventspils oligarha Aivara Lemberga ģimenei piederošās kompānijas LSF holdings bijušo juristi Santu Glāznieci.

Valsts kontrole atsaka
Par airBaltic notiekošo interesējas Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs. To var secināt pēc vairākkārt ministrijai pieprasītajiem dokumentiem. Pērnā gada beigās birojs lūdza Valsts kontroli (VK) veikt uzņēmuma saimnieciskās darbības revīziju, ieskaitot zīmolu darījumu. Valsts kontroliere Inguna Sudraba lūgumu ārpuskārtas revīzijai noraidījusi, jo neuzskatot to par lietderīgu – uzsvērusi, ka VK ir aizņemta ar valsts iestāžu un pašvaldību gada pārskatu kontroli.

To pašu viņa atbildēja arī man – gada pārskatu kontroli VK uzdod likums, un Sudrabai nav lieku cilvēku, kas varētu pārbaudīt airBaltic. Galu galā, savi auditori esot pašai ministrijai, kurai kā akcionāram pirmām kārtām jābūt ieinteresētai situācijas noskaidrošanā. Esot arī iespējams papildu jautājumus uzdot ikgadējā pārskata auditoriem. «Mēs neatsakām tāpēc, ka negribētu to darīt, mums nav resursu,» skaidroja Sudraba.

Flika partneris Bahamās
Kamēr valsts amatpersonas sapinušās starp nenosūtītām vēstulēm, darboties nespējīgām padomēm un nenotikušiem auditiem, Fliks rīkojas. 

Viņa uzņēmums BAS mierīgi turpināja reģistrēt airBaltic preču zīmes uz sava vārda. Pēdējā, ko reģistrēja novembrī, bija Baltic Miles – uzņēmuma lojalitātes programmas nosaukums. Tobrīd Satiksmes ministriju jau vadīja Augulis. Valsts par notikušo atkal uzzināja no medijiem. Triju mēnešu laikā līdz 20.februārim ministrijai bija iespēja lēmumu apstrīdēt, piemēram, mēģinot pamatot, ka pieteikumu iesniegusi persona, kurai uz to nav tiesību.

Ministrija to neizdarīja. Augulis neredz iemeslu, kāpēc preču zīmju atsavināšanas darījums būtu apstrīdams. Vienīgais, par ko viņš izsakās stingri, – valsts preču zīmes neatpirks, tas ir jāizdara pašai lidsabiedrībai. «Mums, pirmkārt, ir budžeta konsolidācija, trūkst naudas gan sociālajam budžetam, gan pedagogiem. Nav runas, ka valsts varētu būt pircēja. Kompānija pati pārdeva, un pašai arī jāatpērk.» Ministrs mierina, ka līgumā esot paredzēta iespēja preču zīmes atpirkt līdz 2019.gadam un BAS nav tiesību tās pārdot trešajai pusei. Tiesa, šis mierinājums nevairo skaidrību, kad zīmolu atgūšana notiks un vai situācija beigsies bez zaudējumiem valstij. Ir pagājuši astoņi mēneši, taču preču zīmju atpirkšanas darījumā valsts ir tieši turpat, kur bija pērn augustā, kad darījums atklājās. 

Decembrī Fliks pārdeva pusi no savām BAS akcijām un tātad pastarpināti ceturto daļu nacionālās aviokompānijas. Pircējs ir Bahamās reģistrēts fonds, ko pārstāv Krievijas pilsonis Staņislavs Kovtuns. Viņa biznesa partnerim Latvijā ir sakars ar Krājbanku.

Krājbanka ir arī lielākais Flika kreditors, kurā viņa saistības sasniedz 31 miljonu latu un kurā tagad ir ieķīlātas arī airBaltic preču zīmes. Īpašumtiesību maiņa sakrita ar laiku, kad banku kontrolējošais krievu miljardieris Vladimirs Antonovs Rīgā tika manīts tiekamies ar ZZS politiķi Aivaru Lembergu un satiksmes ministra Auguļa padomnieks aizsāka vizītes bankā.

Nereti gadījumos, kad stratēģiski svarīgi uzņēmumi piesaista jaunus investorus, valsts ielūkojas to pagātnē. Piemēram, kad Antonovs vēlējās pirkt zviedru lepnumu Saab, valdība konsultantiem lika izpētīt, vai ir pamats runām par viņa saistību ar naudas atmazgāšanu (pierādījumus neatrada, bet pirkt neļāva). Jautāts, vai valstij ir skaidrs, kas ir jaunais airBaltic īpašnieks, Augulis atbild nesatricināmā mierā: «To visi var paskatīties Uzņēmumu reģistrā.» Cik zināms žurnālam Ir, airBaltic pārdošanas gadījumā pirmpirkuma tiesības uz valstij piederošajām akcijām ir BAS – tātad Flikam un viņa noslēpumainajiem partneriem. Gatavojot šo rakstu, vairākkārt aicinājām lidsabiedrības prezidentu uz interviju un pat nosūtījām jautājumus. Atbildes nesaņēmām. Intervijā Neatkarīgajai Rīta Avīzei Fliks prognozējis 15% pasažieru pieaugumu šogad, bet realitātē pirmo reizi ļoti ilgā laika periodā trīs mēnešus krītas pasažieru skaits. Vai tas nozīmē, ka izaugsme sasniegusi griestus?

Kā viens no iemesliem, kādēļ valsts ar Fliku apgājusies cimdotām rokām, regulāri tiek minētas bailes, ka radikāli lēmumi varētu ļaut vainu par smago situāciju novelt uz otru akcionāru – valsti. Tāpat tiek minēts, ka konkurence ir spēcīga un citi reģionālie spēlētāji ar prieku redzētu nacionālo lepnumu krītam, finansiālu caurumu atklāšana veiksmes stāsta korpusā samazinātu tā vērtību pircēju acīs, tā veiksme ir sasieta ar lidostas Rīga pastāvēšanu. Taču ministri zina, ka, runājot ārstu vārdiem, ar plāksteri vairs nav līdzēts un vajadzēs nazi. Valstij naudas nav un līdz ar to akciju pārdošana – pilna vai daļēja – ir ticamākais scenārijs.

TURBULENCES ZONA

2011.gads Latvijas aviācijai būs smags un izšķirīgs. Ne tikai tāpēc, ka labāk sāk veikties joprojām samērā sīkajai Tallinas lidostai, Ryanair paplašinās Lietuvā un tirgū ienācis poļu lētais Wizz Air. Galvenie riski ir trīs – bez jau apskatītās airBaltic nākotnes tā ir Rīgas lidostas attīstība un turpmākie sadarbības noteikumi ar Ryanair.

Lidostas jaunā valde Arņa Luhses (ZZS) vadībā ir pielikusi punktu nereālajiem sapņiem par 30 miljoniem pasažieru Rīgā, ko loloja kādreizējais satiksmes ministrs Ainārs Šlesers (LPP/LC). Citējot valdes prezentāciju industrijas pārstāvjiem: «Lidostas kapacitāte nepamatoti pārspīlēta vairāk nekā par 20 miljoniem pasažieru gadā.»

Nebūs arī atsevišķa airBaltic termināļa, ko atbalstīja iepriekšējais satiksmes ministrs Kaspars Gerhards (TB/LNNK). Tagad tiek apgalvots, ka tas valstij nebūtu izdevīgs: lidostai būtu jāiegulda 34,5 miljoni latu infrastruktūras izbūvē un jānoraksta 25 miljonus vērtie pašreizējie infrastruktūras objekti līdz ar investīcijām tajos.

Lidostas valde tagad atgriezusies pie piecus gadus vecās idejas paplašināt tagadējo termināli, lai gadā varētu apkalpot 6,5 miljonus pasažieru. Tas izmaksātu 17 miljonus latu. Pēc tam tagadējās autostāvvietas vietā izbūvētu termināļa pagarinājumu ar bagāžas apstrādi, pasažieru reģistrāciju un drošības kontroli, daudzstāvu autostāvvietu. Šis paplašinājums ļautu lidostā apkalpot līdz 12 miljoniem pasažieru, kas pēc pašreizējā scenārija nav gaidāmi ātrāk kā pēc desmit gadiem. Mīnuss – kopējās izmaksas nav zināmas. Pluss – terminālis joprojām piederētu pašai lidostai, proti, valstij.

Lielākais risks attīstībai ir pašas lidostas finanšu stāvoklis. Pirmo reizi pēdējo desmit gadu laikā pērn lidosta strādājusi ar zaudējumiem. Publiski ziņots par 3,5 miljonu latu mīnusu, kas radies, Bertolta Flika dibinātam uzņēmumam pārņemot virszemes pakalpojumu sniegšanu lidostā (tirgus atvēršanu prasīja ES noteikumi, Flika firma bija vienīgais konkursa dalībnieks, bet lidosta pati izrādījās konkurētnespējīga). Taču šai summai jāpieskaita vēl 3,5 miljoni latu, kas patlaban netiek uzrādīti kā zaudējumi, – tā ir nauda, ko airBaltic nav samaksājusi lidostai par sniegtajiem pakalpojumiem, kā dēļ lidosta ir vērsusies tiesā, savukārt airBaltic iesniedza pretprasību par sešiem miljoniem. Patlaban turpinās mierizlīguma sarunas.

Otrais būtiskais riska faktors ir mēģinājums izstumt no Rīgas Ryanair. Klusais karš notiek jau gadu, un tāpēc arī radās versija par lidsabiedrības pārcelšanu uz Tukuma lidostu. Galvenais ieinteresētais spēlētājs šajā karā ir airBaltic. Galvenais Ryanair ierocis – Šlesera laikā noslēgtais slepenais līgums, kas lētajai aviokompānijai uzdāvināja citiem konkurentiem nesasniedzamus nosacījumus (piemēram, lidmašīnu apkalpošanu nevis par 500, bet par vienu eiro un ārkārtīgi izdevīgus tarifus līdz 2015.gadam). Līguma laušana izmaksātu 12 miljonu latu, kam jāpieskaita arī tiesvedības izdevumi Lielbritānijas šķīrējtiesā, liecina Ir rīcībā esošā informācija. Kamēr airBaltic bija tādi paši izdevīgi tarifi, tā klusēja, bet pēc valdības lēmuma par apjoma atlaižu atcelšanu pērn iesūdzēja Ryanair Konkurences padomē, kas patlaban izskata sūdzību un komentārus nesniedz.

Nopietnas sarunas ar Ryanair par iespējamo risinājumu nenotiek ne no Satiksmes ministrijas, ne lidostas puses. Zinoši avoti Ryanair attieksmi salīdzinājuši ar vidējā pirksta parādīšanu: «Mums ir līgums, un varat lemt, ko gribat.»

KĀ PAZAUDĒT KONTROLI

2010.gada augustā kad uzņēmums iesniedz gada pārskatu, darījumu pamana un publisko Dienas Bizness. Satiksmes ministrs Gerhards paziņo, ka uzņēmuma padome zaudējusi uzticību.

2009.gada decembrī toreizējā airBaltic padome Vigo Legzdiņa vadībā atļauj pārdot sešas preču zīmes – airBaltic, airBaltic.com, airBaltic Travel.com, airBalticHotels, BalticMiles un Baltic Taxi – Bertoltam Flikam piederošajai kompānijai BAS. Pastāv ofertes līgums, ar kādiem nosacījumiem airBaltic var zīmolus atpirkt. Par to izmantošanu airBaltic ik gadu jamaksā publiski nezināma naudas summa BAS.

2010.gada septembrī ministrija sasauc akcionāru pilnsapulci un nomaina padomi, par kuras vadītāju ieceļ Nilu Bulmani, bet pārējie divi pārstāvji no valsts puses ir Gints Kiršteins no Latvijas Valsts radio un TV centra un Uldis Martinsons (JL). Padomei uzdod nopietni izvērtēt airBaltic vadības darbu. Oktobrī Martinsons atkāpjas, izvērtējums beidzas, īsti nesācies.

2010.gada novembrī apstiprina jaunu padomi, no kuras pēc pāris stundām atkāpjas premjera biroja vadītāja Olita Augustovska (JL), kura pamanījusies iedabūt sevi amatā bez saskaņošanas ar partiju. Uzņēmuma pārraudzības paralīze turpinās.

2011.gada janvārī apstiprina jaunu padomi, kurā valsti pārstāv Santa Glāzniece, Gints Kiršteins un Raitis Tukāns. Padome februārī sāk darbu, bet par lēmumiem masu medijus neinformē. Tās pirmais uzdevums ir vienoties ar BAS par neatkarīgu airBaltic auditēšanu, bet tas joprojām nav noticis.

Labi ir abi — Šuplers un Znaroks

Posted on marts 9, 2011 by - Pusdienās

Rīgas Dinamo spēlētājs Lauris Dārziņš negrasās ķīvēties ar tiem, kuriem viņa komanda netīk, un atzīst, ka spēlēt šajā komandā viņam ļoti patīk

Pirms nedēļas 3.martā hokejists Lauris Dārziņš bija tas, kurš izšķirošā spēlē starp Rīgas Dinamo un Maskavas Dynamo iesita vārtus, kas mūsējiem pavēra iespēju cīnīties par Gagarina kausu. Pēc veiksmīgās spēles rīdzinieku komandu pārņēma īsts eiforijas vilnis. «Tādu momentu dēļ mēs spēlējam,» saka tās dienas varonis Lauris Dārziņš. Treneris Juliuss Šuplers spēlētājiem dāvāja brīvu sestdienu. Nekādu treniņu un mediju! Dārziņš saulaino marta brīvdienu pavadīja kopā ar sievu Leldi un gadu veco dēlu Henriju.

Jau svētdienas rītā Rīgas Dinamo hokejisti pilnā sastāvā atkal bija pulcējušies uz treniņu ledus hallē Piņķos. Satiekamies pusdienlaikā, bet Lauris Dārziņš atsakās no ēdiena un pat tases kafijas vai tējas. «Negribas.» Pēc treniņa viņš ģērbtuvēs padzēries ūdeni. 

Lai arī sezona bijusi smaga un svarīgākās spēles vēl priekšā gan Dinamo, gan Latvijas izlasei, kuras sastāvā Lauris Dārziņš iekļauts, viņš izskatās možs. Sniegbaltā krekliņā un džinsos, vingru gaitu. Pirms sarunas halles kafejnīcā uz galda neuzkrītoši noliek savu iPhone – ja nu kāds svarīgs zvans, un pats uzsāk sarunu, lietojot uzrunu «tu». Tā esot vienkāršāk, ko tur jūsot. Lauris Dārziņš ir tik līdzsvarots, mierīgs, un arī laukumā tiek uzskatīts par vienu no inteliģentākajiem spelētājiem, kurš nekad neiziet no rāmjiem. Šosezon Laura Dārziņa sniegums Kontinentālajā Hokeja līgā bija tik labs, ka viņš (un vēl tikai Sandis Ozoliņš no Rīgas Dinamo) tika izvēlēti līgas Zvaigžņu spēlei.

Hokejists pajoko – labi, ka pie raksta būs zīmējums, nevis fotogrāfija. Pēc sīvajiem cīniņiem laukumā hokejistam ir sadauzīta mute.

Tuvāk sezonas beigām spēkus vajag divtik: Dinamo šonedēļ sākušās spēles par iekļūšanu pusfinālā, savukārt pēc tam – gatavošanās pasaules hokeja čempionātam, kas notiks maijā. Latvijas izlasi tāpat kā iepriekš trenēs Oļegs Znaroks. Var tikai zīlēt, ar kādām sajūtām Oļegs Znaroks vērsīsies pie Latvijas izlases puišiem, kuri tikko viņa trenēto Maskavas Dynamo pārspēja Kontinentālā kausa ceturtdaļfinālā. Dārziņš ar smaidu reaģē uz jautājumu, kā uztver baumas, ka treneris it kā mudinājis maskaviešus spēlēt agresīvi, 3.marta spēle patiešām tāda izvērtās. «Ja godīgi, tas bija sīkums. Mēs viņu situācijā arī mēģinātu lauzt spēli visiem spēkiem.» To, kas īstenībā notiek laukumā, zina tikai hokejisti, treneri un tiesneši. «Šausmīgi jau interesantas visas sarunas uz laukuma, kas līdzjutējiem iet gar ausīm,» Lauris Dārziņš atklāj. Skatītāji redz tikai uzgrūšanos, kritienus, mīmiku. «Bailes un nogurumu nedrīksti parādīt. Skaties uz pretinieku un pietēlo – es jūtos lieliski, tūlīt mēs gūsim vārtus!»

Vai pēc gūtās uzvaras pār Maskavas Dynamo nebūs mazliet mulsi strādāt kopā ar Znaroku izlases sastāvā? «Hokeja pasaule ir samērā maza. Tagad mēs par treneri runājam, bet tas pats ir ar spēlētājiem: sezonas laikā klubā varam būt vienā komandā ar dažādu valstu spēlētājiem, bet pasaules čempionātā var sanākt, ka esam pretinieki. Kad tiesnesis iemet ripu laukumā, zini, ka viens būs zaudētājs. Un tu tas negribi būt.» Lauris Dārziņš noklausījies internetā paklīdušo audioierakstu, kurā it kā dzirdama Oļega Znaroka balss. Kā no uzsprāgušas piparnīcas birst vārdi. «Man liekas, tas nav viņš.» Hokejists treneri pat aizstāv: «Cik es zinu Oļegu, un es viņu zinu labi, nav tik daudz [rupjību], kā uzpūsts. Lai gadu no gada izveidotu un izstāstītu hokejistiem [spēles] shēmas, jābūt gudram. Rupjības, protams, trenerim izsprūk, bet tik emocionālā spēlē kā hokejs ir situācijas, kas to prasa.» Lauris Dārziņš atzīst, ja šīs sarunas klausītos pirms gulētiešanas, varbūt liktos kaut kas nenormāls, bet spēles laikā to uztver citādi. «Treneris ir savā veidā psihologs. Viņam galvenais – no katra spēlētāja dabūt maksimālo sniegumu. Trenerim jābūt kā pūķim ar daudzām galvām: vienam spēlētājam jāpasaka, ka izdarīji sūdīgi, bet nākamreiz tev ies labāk, citam jāpiedraud – pamēģini vēlreiz tā nospēlēt! Ja treneris uzķer īsto vilni, nav svarīgi, vai viņš izmanto «pī» vārdus vai dzejā runā.»

Par Rīgas Dinamo treneri Juliusu Šupleru hokejists saka: ir pieslīpējies komandas čaļiem. «Nav jau viņš nemaz tik mierīgs, kā izskatās. Pudeles ir šķīdušas, reiz trieca nazi masāžas galdā. Protams, mēs ar savu spēli paši bijām vainīgi.» To, ka treneris ir labs, rāda rezultāts. «Mums ir prieks ar viņu strādāt. Viennozīmīgi!»

Dārziņš uzskata, ka viņam nav jāvērtē treneru atbildība un piemērotība komandai, izlasei. Izdzirdot jautājumu, vai Oļegs Znaroks ir labākais iespējamais variants Latvijas izlasei, sportists iesaucas: «Oi!» Tad turpina: «Mums, spēlētājiem, ir tik daudz savas lietas kārtojamas un problēmas, lai mēs vēl uztrauktos par treneru līgumiem. Cenšamies norobežoties.»

Hokejists uzskata, ka izvēlēties pareizo komandas sastāvu un treneri ir ārkārtīgi grūts darbs. «Paldies dievam, ja tas nav jādara!» Viņš neskopojas ar uzslavām Rīgas Dinamo ģenerālmenedžerim Normundam Sējējam un trenerim Šupleram par ļoti veiksmīgo komandas sastāva izvēli. «Saspēlējušies esam labi. Katra komanda ir tik stipra, cik tās vājākais posms. Mūsu vājākais posms ir ļoti stiprs.»

Pat ģērbtuvēs Dinamo spēlētāji sasēdināti tā, lai ir saderīgi pēc rakstura, kā arī lai nečupojas mazās frakcijās. Pa vidu komandas līderis. «Sandis [Ozoliņš] sēž vietā, kur visiem ir redzams, dzirdams.» Dārziņš sēž starp Andri Džeriņu un Robertu Bukartu. «Netālu no manis – arī vārtsargi. Domāju, viņi ir apmierināti, ka es tur esmu, jo pirms spēles grib būt mierīgi, es nekliedzu viņiem ausī.»

Hokejists atzīst, tas būtu īsts realitātes šovs, ja ģērbtuvē ievietotu kameru. Cits citam ne tikai aizrādot par kārtību skapītī, bet mēdzot arī zem ķiveres, kas pēc treniņa nolikta uz plaukta, pabāzt ūdens glāzi. «Kā ņem, apgāžas. Jociņi ir visu laiku.»

Kā Dārziņš uztver leģendārā vārtsarga, pērn dažus mēnešus Rīgas Dinamo trenera ādā pabijušā Artūra Irbes izteikumus, ka komandas izveidošana un iesaistīšanās Kontinentālā kausa izcīņā ir PR Krievijai? «Ja godīgi, neesmu tam pievērsis uzmanību. Varbūt tas ir slikti. Man tiešām ir diezgan vienalga.» Spēlētājs uzskata, ka Rīgas Dinamo ir bijušas pietiekami daudzas absurdi lielas slavas dziesmas un otrādi – nosodoši izteikumi presē. «Ja man tagad būtu jāzvana Irbem un jāskaidro viņam savs viedoklis, cik daudz enerģijas es patērētu? Viņš var nodarboties ar tām lietām, izteikt viedokļus, bet tas nav mūsu (domā komandas spēlētājus – red.) lauciņš.»

Laurim Dārziņam patīk spēlēt Rīgā, jo te ir mājas. «Kad es augu un trenējos, Latvijā nebija lielbudžeta komandas, kas varētu spēlēt labā līgā. Mēs, spēlētāji, klīdām pa pasauli, spēlējām dažādās komandās. Kad satikāmies Latvijas izlases spēlēs, teicām – cik tiem [citu valstu] spēlētājiem ir forši – viņi var darīt savu darbiņu mājās. Mēs arī sapņojām par to. Un tagad mums tas ir.» Hokejistam bijis ārkārtīgi patīkami saņemt piedāvājumu spēlēt Dinamo.

Patlaban Lauri Dārziņu ar komandu saista līgums arī uz nākamo sezonu. Kas notiks, ja izsīks ģenerālsponsora Itera Latvija naudas līdzekļi? Pagājušā gada nogalē kompānijas prezidents Juris Savickis noliedza baumas, ka komanda pēc sezonas beigām varētu izjukt. «Ir līgums. Viss uzlikts uz papīra, viss noteikts. Man nekas nevar mainīties. Teorētiski var mainīties tikai tas, ka man var piezvanīt un pateikt – esmu aizmainīts uz kādu citu komandu, tas gan,» skaidro Dārziņš. Šādu zvanu viņš gan labprāt nepiedzīvotu. Negribas pakot koferus un ar ģimeni doties prom no mājām. «Uz jautājumu, kur spēlēšu [rudenī], saku – te, bet simprocentīgi nevaru to apgalvot.»

Laurim Dārziņam ir 26 gadi, un tas hokejā spēlētājam ir pats ziedu laiks. Vēl astoņus, desmit gadus var sevi apliecināt laukumā. Pēc tam? «Ja visu mūžu esi bijis hokejā, zini drēbi, gribas sevi saistīt ar to arī nākotnē. Apgalvot, vai būšu treneris vai menedžeris, gan nevaru. Man vienkārši patīk viss, kas notiek ap hokeju.»

Tas nozīmē arī cienījamu atalgojumu par paveikto. Arī luksusa dzīvesveidu? Lauris Dārziņš ironizē: «Sakrāju naudiņu, nopirku mašīnīti.» Mudināts atklāt, kādu, atteic: «Man ir mersis.» Naudu mākot iztērēt jebkurš, bet hokejistam ir sapnis – ģimenes māja Latvijā. Tā vēl jāuzceļ.

Lai arī pēdējās dienās saule un pavasarīgais gaiss daudziem liek aizsapņoties par vasaru, Rīgas hokejisti par atvaļinājumu sapņos vēlāk. Virzoties aizvien augstāk Kontinentālajā hokeja līgā, mazliet ir arī stress par sagatavošanās laiku, kas atliks pasaules čempionātam. «Gribas nospēlēt, cik labi vien iespējams. Tas vienmēr ir prieks. Naudu pelnām sezonā klubā, bet čempionātā cīnāmies par ideju. Ķersim ripas zobiem nagiem, ar karogu pa priekšu sitīsimies par medaļām!» Uzkārt kaklā pasaules čempionāta medaļas esot katra mūsu hokejista sapnis.

Sarunas nobeigumā Dārziņš atstāsta kādu melno anekdoti par to, ka profesionālais sports kaitīgāks par alkoholu un cigaretēm. «Nepiekrītu, bet mazliet taisnības varbūt ir. Patīk vai nepatīk, bet savu ķermeni mēs zināmā mērā pārdodam. Taču, ja dzīvē būtu kas jāizvēlas atkal, es tāpat izvēlētos hokeju.» Uzvaras brīži esot kā narkotika, ko gribas vēl un vēl.