Ostas vilnis – tas skan maigi un mājīgi. Maldinoši
Ostas vilnis nav nekāds mājas kaķis. Satrakotais ūdens mutulis pa ielām aizskalo mašīnas un mājas, pāri laukam stumj kuģi. Japāņiem cunami nozīmē ostas vilni vienīgi tāpēc, ka tā varenums jūrā nav redzams, postošais spēks saslejas tikai pret krastu.
Tieši tāpat arī spēcīgākā zemestrīce Japānas vēsturē savu īsto kaitējuma mērogu vēl nav līdz galam atklājusi. Ziņas par nobīdīto zemes asi izklausās baigi, taču atsvešināti. Daudz saprotamāk, tāpēc jo baigāk, skan Japānas valdības praktiskie ieteikumi. Lūdzu, neejiet ārā no mājām, aizveriet logus, noblīvējiet durvis, amatpersonas iesaka ļaudīm kodoltrauksmes zonā ap bojāto atomelektrostaciju, no kuras izplūst radiācija. Ir pavasaris, tuvu skaistais ķiršu ziedēšanas laiks, ko japāņi pavada sārtajā ziedlapiņu mākonī, vairāk kā citkārt atgādinot laimīgus bērnus. Tā vietā – aizvērti logi un internetā ņirb draudīgas prognozes par nākamo Černobiļu, ja kodolreaktoru dzesēšana nesekmēsies.
Savs cunami tuvojas arī Rīgai. Otrais heroīna vilnis, kā to sauc speciālisti. Vēl nav sasniedzis krastu, bet brīdinājuma signāls jau skan – katrs trešais no galvaspilsētas vecāko klašu skolēniem ir lietojis narkotikas, un «vienreiz pamēģinātāju» viņu vidū ir absolūts mazākums. Devītklasniece, kas pati neko nepīpē un nešņauc, «mantu» var dabūt pusstundas laikā, tam vajadzīgs tikai viens zvans. Zemes ass ir drošībā, un valdība nevienu nebrīdina, bet latviešu «černobiļā» spiediens tikmēr kāpj.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.