CVK vadītājs Arnis Cimdars lepojas, ka vēlēšanām Latvijā ir augsts starptautiskais vērtējums. Viņš zina arī savas kļūdas, bet tās labāk neatcerētos
Ar Arni Cimdaru brokastojam franču maiznīcā Cadets de Gascogne dienā, kad ziņas no Saeimas apliecinājušas, ka viņam būs vairākuma atbalsts, lai kļūtu par Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK) priekšsēdētāju jau piekto reizi. Latvijas politikas mainīgajās aprisēs Cimdaram izdevies palikt par stabilu vērtību. Daži domā – pat par pārāk stabilu.
«Es tagad domāju, kas būs vēl pēc četriem gadiem. Tad jau man būs jāsēžas ragaviņās un jāgaida, kad vedīs uz mežu,» savu «aizsēdēšanos» amatā komentē Cimdars, kurš CVK ir vadījis vairāk nekā 13 gadus. «Atļaušos izteikt apgalvojumu, ka interese man nav pazudusi. Redzu interesantas lietas, ko četros gados varētu paspēt izdarīt. Tai pašā laikā es neesmu neaizvietojams un neesmu sastindzis. Ja manām zināšanām un kvalitātēm piedāvātu citu pielietošanas punktu, es to izskatītu. Kāpēc ne, patiesībā? Bet šobrīd šādu piedāvājumu nav, esmu gatavs strādāt [CVK].»
Kamēr citi Cimdaram izsaka pārmetumus, no kuriem skaļākie ir par 10.Saeimas vēlēšanu rezultātu sākotnējām kļūdām CVK mājas lapā, e-balsošanas neieviešanu un sabiedrisko attiecību pakalpojumu iepirkšanu no kādreizējā biznesa partnera firmas, pats komisijas priekšsēdētājs norāda uz sasniegumiem. «Mūsu vēlēšanu administrēšanai ir visaugstākais novērtējums. The Economist bija pētījums par demokrātijas attīstību, daudzās jomās vērtējums Latvijai pazeminājies, bet vēlēšanu administrēšanā un plurālismā tas ir nemainīgi stabils un augsts, tikpat augsts kā Igaunijā vai Austrijā.»
Piemēram Cimdars min, ka Latvijā «pēc vairākiem parametriem» ir izveidots pasaulē labākais vēlētāju reģistrs (to pašlaik izmanto pašvaldību un Eiropas parlamenta vēlēšanās), kuru radīja pilnīgi no nulles un līdz ar to no citām valstīm varēja pārņemt veiksmīgāko pieredzi. «Nezinu otru valsti, kur būtu tik maz sūdzību par vēlētāju reģistra kvalitāti,» viņš saka. «Mums koncepcija ir veidota tā, ka ir pietiekams laiks, lai cilvēks pārliecinātos, kurā iecirknī viņš ir reģistrēts un vai tur nav kļūda.» Labā atmiņā Cimdaram ir pirmais panākums – deviņdesmito gadu vidū bija daudz sūdzību par darba devējiem, kuri saviem darbiniekiem lūdza atrādīt atlikušās vēlēšanu zīmes, lai pārliecinātos, ka ir nobalsots par «vajadzīgo» sarakstu, un tādējādi varēja ietekmēt viņu izvēli. Cimdars iniciējis brīvu vēlēšanu zīmju nolikšanu visos iecirkņos pie izejas, kas cilvēkiem promnešanai ļāva izveidot jebkādu zīmju komplektāciju. «Vēlēšanu eksperti to novērtēja augstu, kā sistēmisku risinājumu,» lepojas Cimdars.
Un kas ir kļūdas? CVK priekšsēdētājs pakasa pieri un atbild: «Ziniet, ir tāda asprātība, kāpēc vīrieši nemēdz labprātīgi atcerēties savas kļūdas. Jo viņu kļūdas parasti atceras sievietes, tāpēc diviem jāatceras viens un tas pats.» Tomēr savas kļūdas viņš zinot un tās arī tikušas plaši apspriestas medijos. Pārmetumus par nepareiziem kandidātu plusu un mīnusu aprēķiniem sākotnējos 10.Saeimas vēlēšanu rezultātos Cimdars sauc par komunikācijas kļūdu – cilvēki neesot pievērsuši uzmanību, ka tie ir orientējošie rezultāti un nav pārbaudīti.
Savukārt pēc vēlēšanām CVK mājas lapā ilgi «lēkājošo» nobalsojušo cilvēku skaitu Cimdars skaidro ar vēlēšanu komisiju locekļu un darbinieku neuzmanību un nogurumu. Šīs Saeimas vēlēšanas no iepriekšējām atšķīrušās ar to, ka dati publicēti pirms pārbaudīti gala rezultāti. «Esmu pārliecināts, ka tur nav bijusi neviena ļaunprātības kļūda, un no kļūdām mēs nevaram izvairīties. Mans uzdevums ir veidot sistēmu tā, lai kļūdas var identificēt pirms tās iespaido gala rezultātu. Man patiešām ir ļoti augsts pārliecības līmenis, ka esam identificējuši visas kļūdas. Pēc protokolu pārbaudes neesmu saņēmis nevienu signālu – ne no viena novērotāja vai komisijas locekļa -, ka internetā būtu atspoguļoti citādi dati, nekā iecirknī vai ierakstīti viņu melnrakstos.»
Cimdars atzīst, ka pats, visticamāk, vēlēšanās balsotu elektroniski, ja šāda iespēja būtu. Tomēr tādas nav, par spīti savulaik uzrakstītai koncepcijai. Kāpēc un kāda tur CVK vadītāja atbildība? «Šobrīd pasaulē tikai vienā valstī ir interneta balsošana, un tā ir Igaunija. Mums, latviešiem, vajag visu to pašu, ko igauņiem, un bišķīt vairāk un labāk nekā lietuviešiem,» ir Cimdara pirmā atbilde. «Nedomāju, ka tādās valstīs kā Japāna, ASV vai Austrija tā nav ieviesta resursu, tehnoloģiju vai zināšanu trūkuma dēļ. Daudz lielāka problēma ir uzticēšanās.» Cimdars stāsta, ka jau tagad cilvēki neuzticas balsojumam un balsu skaitīšanai iecirkņos vēlēšanu komisijas un novērotāju klātbūtnē (ko atzīst par drošāko), un prasa caurspīdīgas vēlēšanu urnas, lai varētu pārliecināties, ka tajās nekas nav iemests.
Tomēr daudzi cilvēki izmanto internetbanku, tātad, nebaidās internetā rīkoties ar savu naudu. Kāpēc vēlēšanās tā būtu problēma? «Paskatieties, kas notiek Igaunijā! Tur šobrīd ir apstrīdēts interneta balsojums, jo kāds jaunietis ir izpētījis, ka bijusi nedroša kārtība ar vīrusiem un ne visās aplikācijās bijuši visi kandidātu uzvārdi. Reformu partija, pamatojoties uz to, iesniegusi tiesā sūdzību, un tā ir pieņemta.» Cimdars norāda uz vēl vienu secinājumu, kas izriet no Igaunijas pieredzes – nevajag cerēt, ka līdz ar interneta balsošanu pieaugs to cilvēku skaits, kas piedalās vēlēšanās. «Motivācija piedalīties vēlēšanās atkarīga nevis no tehniskām lietām, bet no sevis identificēšanas ar partijām.»
Tomēr elektroniskā balsošana ir viens no virzieniem, kurus, pēc Cimdara domām, var attīstīt. Pašlaik Satiksmes ministrijas paspārnē izstrādā jau otro koncepciju, šoreiz esot tā priekšrocība, ka pakalpojuma sniedzējs – e-paraksta nodrošinātājs Latvijas Valsts radio un televīzijas centrs – lēš ievērojami zemākas izmaksas. Iepriekšējā reizē valdība koncepciju noraidījusi lielā mērā tieši izmaksu dēļ (papildu būtu nepieciešami 2 miljoni latu – summa, kāda pašlaik tiek tērēta vēlēšanu rīkošanai). Cimdars uzsver, ka elektroniskā balsošana nav atkarīga tikai no viņa – tai vajag Saeimas vairākuma atbalstu.
Kā lētākas Cimdars min divas citas IT iespējas, pie kurām iecerējis strādāt. Viena ir balsu skaitīšana, izmantojot zīmju ieskenēšanu. Otra – tiešsaistes reģistrācija vēlēšanu iecirkņos, kas cilvēkam ļautu balsot jebkurā iecirknī, bet izmantot tā apgabala zīmes, kurā viņš reģistrēts. Cimdara turpmāko darbu sarakstā ir arī balsošanas iespēju nodrošināšana tiem cilvēkiem, kas vēlēšanu dienā atrodas ārvalstīs vietās, kur nav iecirkņu. Tiesa, kā risinājumus viņš min nevis internetu, bet iepriekšēju nobalsošanu (atsevišķos iecirkņos aptuveni divas nedēļas pirms vēlēšanām) vai balsošanu pa pastu, kas ir vieglāk īstenojama, ieviešot vēlētāju reģistru arī Saeimas vēlēšanās.
Cimdaram uz publiskās skatuves izdevies noturēties arī daudz ilgāk nekā partijai, kas viņu uz tās uznesa – demokrātisko partiju Saimnieks vēlētāji sen aizslaucījuši vēsturē, bet vēsturnieki ar labu vārdu nepiemin. CVK vadītājs par to tomēr kaunēties negrasās. «Tajā laikā tā bija normāla izvēle. Man bija pārgājusi alerģija pret politiku, kas radās Padomju Savienības laikā, un gribējās pašam roku pielikt, lai lielais darbs uz priekšu tiek. Saimnieks bija uz kāpjoša viļņa, jauna partija, kas mainīs iepriekšējo kārtību. Saimnieks savā zemē – šīs identitātes šodien joprojām trūkst.»
Vai kādreiz kāds politiķis Cimdaram ir izteicis neoficiālus, nelikumīgus lūgumus? «Nav un tam arī nebūtu nozīmes,» viņš apgalvo. CVK lēmumus pieņem vismaz ar piecām balsīm, un tajā darbojas dažādu partiju pārstāvji. Komisijas lēmumi uzreiz tiek kontrolēti, nokļūst medijos. «Nevienam neko nevaru ne dot, ne ņemt. Šī nav uzņēmumu padome, kur kaut ko var gribēt. Īsā atbilde – nē.»
ĒDIENKARTE
Kakao
Melna kafija
Kruasāns
