Žurnāla rubrika: Svarīgi

Laimes formula

Posted on aprīlis 20, 2011 by - Komentārs

Latviešu «fašisti» un krievu «okupanti» apvienojas cīņai pret valdību

Klusām un it kā piepeši valdības koalīcijā iestājies miers un līdz šim nepieredzēta saticība. Nekas īpašs it kā nav noticis, tomēr pie varas esošie nupat izskatās esam laimīgi un savstarpēji iecietīgi. Toties opozīcijas politiķi raida spēcīgus vilšanās un neapmierinātības signālus. Tas liek minēt, vai nav mainītas līdzšinējās neformālās vienošanās par varu.

Premjerministrs Valdis Dombrovskis var justies laimīgs, ka budžeta grozījumi pagājušonedēļ Saeimā aizgāja kā pa diegu. Andris Šķēle no tribīnes runāja laikam piectūkstoš reižu, taču «zaļie zemnieki» neizrādīja ne mazāko vēlmi likt koalīcijas partneriem nervozēt ar kaut vai tikai verbālu atbalstu vismaz kādai no viņa neskaitāmajām ierosmēm. Dombrovskis droši vien laimīgs arī par to, ka laimīgi vai vismaz cerīgi par Latvijas valdības izredzēm izpildīt starptautiskā aizdevuma programmu acīmredzot ir Eiropas Komisijas un Starptautiskā Valūtas fonda pārstāvji. Bet tie ir tik jancīgā omā, ka nupat tikās ar kriminālnoziegumos apsūdzēto Aivaru Lembergu no provinces pilsētas pašvaldības.

Par to priecīgs arī Lembergs. (Patiesi laimīgs viņš laikam nebūs nekad, jo diezin vai jelkad būs apčakarējis un noslaucis pilnīgi visus.) Ekonomika atlabst un valsts ieņēmumi aug negaidīti strauji, tā ka valdība varbūt varēs atļauties arī nākamgad vēl nereformēt šķībo sociālo budžetu, un viņš nu var sevi slavēt kā pensionāru labāko draugu un aizstāvi.

Koalīcijas laime redzama ne tikai teiktajā un darītajā, bet arī neteiktajā un nedarītajā. Vēl necik sen Brigmaņa «zemnieku» brigāde bija gatava plosīt ekonomikas ministru Kamparu pat par to, ka nebija iztīrījis Latvenergo stigas un saražojis lētu elektrību. Bet nu ir mierīga, ka dīvainus dāvinājumus un aizņēmumus ministrs sarak-stījis vēl dīvainākā ienākumu deklarācijā un sapinies skaidrojumos tiktāl, ka vairs neko neskaidro. «Sistēmas» ļaužu ieskatā Vienotības pārstāvim nevar būt lielāka grēka kā sākt izskatīties kaut vai attāli līdzīgam «sistēmas» cilvēkam. Tomēr Brigmanis, ārēji smaidīdams, iekšēji smīnēdams, bilst, ka tā esot «partneru problēma», ko tad mēs tur.

Taču visspilgtāk koalīcijas pēkšņā idille redzama uz opozīcijas strauji augušās neapmierinātības fona. 

Vai var iedomāties, ka latviešu «fašisti» un krievu «okupanti» atklāti apvienotos cīņai pret valdību? Tomēr tieši tas ir noticis. Šķietami nesavienojamie spēki Saeimā – Saskaņas centrs un Visu Latvijai-TB/LNNK – apkampušies uz Šķēles un Šlesera platformas referendumam pret valdības ieceri pagarināt pabalstu iesaldēšanu.

Aina solās būt sirreāla. Notiks gatavošanās uzreiz trim referendumiem. Visu Latvijai! aicinās latviešus parakstīties par izglītību valsts skolās tikai latviešu valodā, krievu «nacboli» – par otras valsts valodas statusu krievu valodai, bet tikmēr Raivis Dzintars un Jānis Urbanovičs kopīgi skaidros visu tautību cilvēkiem, kāpēc jāparakstās pret vienkāršā valodā grūti izstāstāmajiem grozījumiem likumā, ka pabalstus varētu sākt atkal palielināt 2014., nevis 2012.gadā. Integrācijas triumfs!

Par iespējamo varas pārbīdi signalizē arī Urbanoviča publicistika. 

SC frakcijas vadītājs pagājušonedēļ piedāvāja lasītājiem rakstu ar izaicinošu virsrakstu Visu varu padomēm! Virsrakstu daudzi pamanīja un apsmēja. Taču teksts lielākoties ir daudzreiz dzirdētā šķendēšanās, ka valdība neko nereformējot, tikai griežot izdevumus. Laikam taču opozīcijas lielākās partijas līderim bija nopietnāks iemesls sazināties ar mūzām nekā vēlme uzražot vēl vienu rakstiņu par to pašu.

Nudien. Svarīgais pateikts vienā rindkopā: «Aizvadītā aizdevēju vizīte kliedēja pēdējās trauslās cerības uz sociāli un materiāli apdalītās sabiedrības daļas aizstāvi Aivaru Lembergu un uz «zaļo zemnieku» iekšējo opozīciju koalīcijā. (..) ZZS atbalsts nepiepildāmajiem solījumiem vieš bažas, ka iekšējā opozīcija nav nekas vairāk par «spēli publikai».» 

Vai Lembergs «uzmetis» Urbanoviču? Un tik smagi, ka uzmestais parodē paša pirms vēlēšanām solīto «Biškeku» – aicina vairs tikai «sasaukt padomes (kora, ciema, kāpņutelpas un visu citu iespējamo) sēdi un pasludināt Latvijā «padomju varu»»? 

Kopš balsojuma pret Jāņa Maizīša atkārtotu apstiprināšanu ģenerālprokurora amatā pērn aprīlī un vismaz līdz pat Jura Jansona ievēlēšanai tiesībsarga amatā šāgada marta sākumā reālais vairākums Saeimā bija TP, LPP, SC un ZZS jeb «sarkanā kvadrāta» latentajai koalīcijai, kas pērnruden bija jau atklāti solījusi «ņemt varu» pēc Saeimas vēlēšanām. Vēlēšanu negaidītais iznākums plānu aizkavēja. Taču tagad Urbanoviča nīgrie pārmetumi Lembergam par «spēli publikai», opozīcijas saliedēšanās vienotā mazākumā un valdības koalīcijas piepešais rāmais draudzīgums liek minēt, vai pirmītējais darījums par varu lauzts. Tad būtu jautājums, kāds ir tā vietā.

Lembergam kā lielvalstij – draugu nav, ir tikai intereses. Divas galvenās ir personiskā brīvība un vienmēr vairāk naudas. Ja par tām var panākt saprašanos ar Dombrovski un Vienotības līderiem, labākas valdības viņam šajā Saeimā nebūs un dalīt varu ar Urbanoviču un Šķēli nelon. Toties, piemēram, politiski smagi ievainots ekonomikas ministrs der. Vēl labāk der valdības vadītājs, kas godprātīgi pilda vienošanās un tikpat godprātīgi par tām klusē.

Ja tā tiešām būtu, tad kļūtu saprotamākas dažas citādi mulsinošas norises valdības dzīlēs. Piemēram, iecere amnestēt nodokļu nemaksātājus, kas prokuratūras pārstāvjiem liek bažīties par pašlaik tiesā skatītās Lemberga lietas sabrukšanu, taču premjerministram  šķiet «attaisnojama». Vai Dombrovska iecietība pret Satiksmes ministrijas centieniem sabotēt Rail Baltica dzelzceļa projektu, ko Lembergs atklāti pasludinājis par Latvijai nevajadzīgu. Un arī pašlaik tik svarīgais prezidenta vēlēšanu jautājums no valdības maiņas un varas pārdales līdzekļa kļūtu par Zatlera paša izvēli – sadarboties un palikt vai turpināt uzstāties ar runām par valsts nozagšanu un aiziet. Gribētāju kļūt par Lemberga gaumei atbilstošu Pils interjera dekorāciju netrūktu.

Divi vienā

Posted on aprīlis 20, 2011 by - Redaktores sleja

Divi vienā ir lipīgs mārketinga triks un ērta lietu kārtība. Taupa laiku un citus svarīgus resursus

Protams, kādā prāta nostūrī vīd aizdomas, ka parocīgais savienojums kaut ko arī atņem. Ka varbūt tajā «vienā» ir nevis pilni «divi», bet pusotrs vai 1,8, jo pieslīpējot kāda skaida no katras puses ir jānoņem.

Bet ir reizes, kad nav nekādas pieslīpēšanās, kad pieredzes veselums pēkšņi top no šķietami nesavienojamām lietām – tās turpinās katra par sevi, bet tomēr ir arī kopā. Lieldienas ir tāda neticamas apvienošanās reize. Nāve savienojas ar dzīvību tādā veidā, ka par to ir iespējams pateikties un svinēt. Turklāt šis pārsteidzošais «divi vienā» dāvina arī spēju saredzēt, ka daudzas lietas, kas pirmajā brīdī šķiet «viens», patiesībā ir puse no kāda pāra.

Rīgā, Ķīpsalā, mīt sievietes, kuras tādu «divi vienā» pārsteigumu burtiski izdzīvo ikdienā. Tās ir klostermāsas, kas pa dienu strādā algotu darbu skolā vai prokuratūrā, bet vakaros atgriežas garīgajā kopienā. «Ar vienu kāju aukstā, ar otru karstā ūdenī,» raksturo māsa Inese. Kā sauc to pāri, kas rodas šajā kontrastdušā? Kalpošana. Mīlestība.

Zināms, Lieldienas ir tiešām ļoti neticama apvienošanās, un tātad tai var arī neticēt. Priesteris Ilmārs Tolstovs savā slejā tālāk žurnāla lappusēs to trāpīgi atgādina, atgriežoties pie Pilāta izvēles, kuru paglābt no krusta nāves – ķēniņu Jēzu un viņa patiesību, vai laupītāju Barabu un viņa taisnīgumu. Katrās Lieldienās šis dubultnieku pāris atkal stāv ikviena Pilāta priekšā.

Radars pasaulē

Posted on aprīlis 13, 2011 by - Radars

Nedēļas notikumi pasaulē

 

Pirmdien sprādzienā Minskas metro bojā gājušo skaits sasniedzis 12, ievainoti 204 cilvēki. Varasiestādes to sauc par par terora aktu, dažas personas jau aizturētas, Valsts drošības komiteja paziņojusi, ka izmeklēšanai esot zināmi sprādziena rīkotāju vārdi. Sprādziens notika Oktjabrjskaja stacijā pilsētas centrā. Prezidents Aleksandrs Lukašenko aicinājis iedzīvotājus sadarboties vainīgā meklēšanā. Partija Baltkrievu tautas fronte izplatījusi aicinājumu varas iestādēm neizmantot šo sprādzienu par ieganstu represiju pastiprināšanai pret opozīciju.

Islandieši referendumā atkārtoti noraidījuši valdības vienošanos bankrotējušās Icesave lietā. Šā jautājuma atrisināšana tika uzskatīta par izšķirošu Islandes izredzēs iestāties ES. Lielbritānija un Nīderlande pieprasa atmaksāt 3,9 miljardus eiro, ko tās izmaksājušas saviem pilsoņiem, sedzot nīderlandiešu un britu zaudētos noguldījumus bankrotējušās Islandes bankas Landsbanki struktūrvienībā Icesave. Pirmais referendums šajā lietā  notika 2010.gada martā.

Japāna otrdien paaugstināja Fukušimas 1.atomelektrostacijas krīzes bīstamības līmeni no piektā līdz septītajam, kas ir augstākais līmenis pēc starptautiskās atomkrīžu skalas. AES reaktoru dzesēšanas sistēma tika nopietni bojāta 11.martā notikušajā 9,0 ballu zemestrīcē un tās izraisītajos cunami. Bīstamības līmenis tika paaugstināts pēc vairākiem spēcīgiem pēcgrūdieniem, kas Japānu skāra pēdējās dienās – 7,1 balli spēcīga zemestrīce pirmdien un vēl divas 6,3 balles spēcīgas zemestrīces otrdien.

Ēģiptes militārajai policijai atbrīvojot no demonstrantiem Atbrīvošanas laukumu Kairas centrā, nogalināti divi un ievainoti 18 cilvēki. Drošības spēki sestdienas rītā atklāja brīdinājuma uguni gaisā, lai izklīdinātu vairākus simtus protestētāju, kuri pa nakti bija palikuši laukumā, pieprasot tiesāt gāzto prezidentu Hosni Mubaraku un viņa režīma amatpersonas. Militārā hunta, kas februārī pārņēma varu pēc Mubaraka atkāpšanās, paziņojusi, ka iekšlietu ministrijas spēki attīrījuši laukumu no «noziedzniekiem». Kairā no plkst.2 līdz 5 joprojām ir spēkā komandantstunda.

Lībijas diktatora Muamara Kadāfi režīms pieņēmis Āfrikas Savienības izstrādāto plānu pamiera noslēgšanai ar nemierniekiem. Plāns paredz tūlītēju uguns un NATO uzlidojumu pārtraukšanu, netraucētu humānās palīdzības piegādi, ārvalstu pilsoņu aizsardzību un dialoga sākšanu starp valdošo režīmu un tā pretiniekiem. Taču pamiera iniciatīvu par «novēlotu» pirmdien nodēvēja un noraidīja Lībijas nemiernieku līderis Mustafa Abduldžalils, kas uzsvēra, ka «tautas prasība ir Kadāfi atkāpšanās un viņa režīma krišana».

Kotdivuāras lielākajā pilsētā Abidžanā pirmdien jaunā starptautiski atzītā prezidenta Alasana Uataras spēki sagūstījuši līdzšinējo prezidentu Lorānu Gbagbo. Uatara pērn 28.novembrī uzvarēja Kotdivuāras prezidenta vēlēšanās, bet Gbagbo atteicās atzīt šo rezultātu un pasludināja sevi par vēlēšanu uzvarētāju. Tāpēc vairākus mēnešus valstī notiek bruņots konflikts starp līdzšinējam un jaunajam prezidentam lojālajiem spēkiem.

Pirmdien Francijā stājās spēkā aizliegums sabiedriskās vietās valkāt tradicionālus musulmaņu sieviešu sejas aizsegus – nikabus, parandžas un burkas. Pārkāpējām draud 150 eiro sods. Vīrietim, kurš būs piespiedis sievieti valkāt parandžu, var tikt piespriesta 30 000 eiro soda nauda un cietumsods.

Interneta gigants Google paziņojis, ka investēs 168 miljonus dolāru pasaulē lielākās saules enerģijas elektrostacijas celtniecībā Mohaves tuksnesī Kalifornijas štatā. Spēkstacija, kuru attīsta ASV kompānija BrightSource Energy, pēc tās pabeigšanas 2013.gadā spēs saražot 392 megavatus elektroenerģijas, kas būs pietiekami, lai apgādātu 85 000 mājokļu gadā.

Radars Latvijā

Posted on aprīlis 13, 2011 by - Radars

Nedēļas notikumi Latvijā

 

Saeima par Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētāju atkārtoti ievēlēja Arni Cimdaru, kurš vada CVK no 1997.gada. Saeima ievēlēja arī septiņus CVK locekļus, bet vēl vienu no tiesnešu vidus ievēl Augstākā tiesa savā plēnumā. CVK pilnvaru termiņš ir četri gadi, un kārtējām CVK vēlēšanām jānotiek ne vēlāk kā sešu mēnešu laikā pēc jaunās Saeimas sanākšanas.

Valdība otrdien panāca vienošanos par valstij piederošās VAS Latvijas Hipotēku un zemes banka pārveides plānu, un tas tiks iesniegts saskaņošanai Eiropas Komisijā. Bankas pārveide paredz, ka tā izbeidz savu komercdarbību un turpina strādāt tikai kā attīstības finanšu institūcija, kas atbalsta mazos un vidējos uzņēmumus, uzņēmējdarbības sākšanu un citas līdzīgas aktivitātes. Bankas sadalīšana ir viens no starptautiskajiem aizdevējiem apsolītajiem darbiem.

Apvienības Saskaņas centrs Saeimas deputāts Juris Silovs, kuram izvirzītas apsūdzības krāpšanā, nolēmis nolikt deputāta mandātu un Saeimas Prezidijā iesniedzis attiecīgu iesniegumu. Silovs apsūdzēts par krāpšanu lielā apmērā – mēģinājumu slēpt ar dienesta automašīnu izraisītas avārijas sekas -, un pirmā tiesas sēde gaidāma 26.aprīlī.

Partija Sabiedrība citai politikai piedalīsies partijas Vienotība veidošanā un dibināšanā, pagājušo sestdien nolēma SCP biedru kopsapulce. Dalību Vienotības partijas veidošanā jau ir atbalstījusi partijas Jaunais laiks kopsapulce, savukārt Pilsoniskā savienība par to lems šīs nedēļas nogalē.

Centrālā vēlēšanu komisija pirmdien nolēma, ka parakstu vākšana par Nacionālās apvienības sagatavotajiem Satversmes grozījumiem par izglītību valsts valodā ilgs no 11.maija līdz 9.jūnijam. Par Satversmes grozījumu ierosināšanu ir parakstījušies 10 140 balsstiesīgo pilsoņu, kas ir pietiekams skaits, lai CVK izsludinātu 30 dienu parakstu vākšanu Satversmes grozījumu ierosināšanai. Ja šajā parakstu vākšanā Satversmes grozījumu projektu atbalstīs ne mazāk kā viena desmitā daļa no pēdējās Saeimas vēlēšanās balsstiesīgo pilsoņu skaita (vairāk nekā 153 tūkstoši), to iesniegs Valsts prezidentam, kurš to nodos izskatīšanai Saeimai.

Saeima noraidīja grozījumus Satversmē, kas paredzēja, ka Valsts prezidentu ievēl tauta. Par šo apvienības Visu Latvijai-Tēvzemei un brīvībai/LNNK frakcijas priekšlikumu balsoja 11, pret – 64, bet atturējās 19 deputāti.

Prokuratūrā sākti četri kriminālprocesi par nolaidību saistībā ar 2010.gada decembra un 2011.gada janvāra ārkārtas situāciju, kas vairākos Latvijas novados tika izsludināta ilgstošu elektroapgādes traucējumu dēļ. Amatpersonu pienākums bija rūpēties par to, lai tiktu izcirsti koki un zari aizsargjoslā. Ja šis pienākums būtu pienācīgi pildīts, personām nebūtu nodarīti zaudējumi un nebūtu bijusi nepieciešamība izsludināt ārkārtas situāciju, skaidro prokuratūra.

Latvijas valsts piederīgā, kura mēģināja sevi aizdedzināt pie Reihstāga Berlīnē, atrodas slimnīcā un viņas veselības stāvoklis tiek raksturots kā stabils. Vācijas mediji vēsta, ka 58 gadus vecajai sievietei esot bijis līdzi plakāts, kurā viņa protestējusi pret Latvijas un Vācijas attiecībām un paudusi neapmierinātību par varas iestāžu attieksmi pret viņas Latvijā dzīvojošo māti.

Lauku atbalsta dienests apstiprinājis SIA Latvijas Piens iesniegto jaunās piena rūpnīcas Jelgavā projektu, līdz ar to būvniecība varētu sākties jau šovasar. Pret projektu protestē Latvijas Piensaimnieku centrālā savienība, norādot uz projekta attīstītāju vēlmi vēl vairāk sadrumstalot Latvijas piena tirgu, kurā patlaban darbojas 38 pārstrādes uzņēmumi.

Piezvanīja, izsauca, nolika klausuli

Posted on aprīlis 13, 2011 by - Pasaulē

Ārkārtas glābēju komanda, kas cenšas savaldīt Japānas kodolkrīzi, – tā dēvētais Fukušimas piecdesmitnieks – pirmo reizi stāsta par risku, bailēm un varonību 

Viņi sastājas rindā, lai pārbaudītu radiācijas līmeni. Lielākoties visi ģērbušies pelēkos sporta kreklos ar kapuci un brūnās sporta biksēs. Darba drēbes ir sabāztas caurspīdīgos maisiņos. Daži izskatās pavisam saguruši – neskuvušies un ar tumšiem lokiem ap acīm. Nav pārsteigums, zinot, no kurienes viņi nupat ieradušies un kurp atkal dosies jau pēc dažām stundām. 

Šķiet, visa pasaule jau ir dzirdējusi par Fukušimas 50 – īpašu komandu, kas riskē ar savu veselību un pat dzīvību, lai likvidētu Japānas lielākās kodolnelaimes sekas. Patiesībā viņu nemaz nav piecdesmit, bet gan vairāki simti, kas strādā īsās maiņās. Katrā maiņā ir aptuveni 50 vīru. Par viņiem dzirdēts ziņās, un viņi jau nokristīti par varoņiem, taču viņu sejas un vārdi plašāk nav zināmi. Līdz šim. 

The Sunday Telegraph ir pirmais ārzemju laikraksts, kuram izdevās tikties ar anonīmo «piecdesmitnieku». Tas notika cunami izpostītā ostā netālu no bojātajiem atomreaktoriem. Viņi vairs nav supermeņi bez vārdiem, bet gan īsti un norūpējušies cilvēki, kuriem ir ģimenes. Viņi bija gatavi stāstīt par biedējošo darbu tumšās, smacējošās telpās, bija gatavi dalīties raizēs par savu un arī tuvinieku likteni. Taču visi kā viens atzina – viņi te paliks līdz galam. Līdz dienai, kad Fukušimas reaktori tiks neitralizēti. 

«Saudzē sevi!»
«Tur bija melna tumsa,» savu pirmo ierašanos pussabrukušajā 3.reaktorā atceras Kazuhiko Fukudome, kas vadīja ugunsdzēsēju brigādi no Tokijas glābšanas dienesta. «Bija nakts vidus, un redzēt varējām tikai to, ko izgaismoja lukturi pie mūsu ķiverēm. Mēs redzējām, kā no reaktora ceļas dūmi un garaiņi. Visas iekārtas bija pārstājušas darboties, tāpēc mums uzdeva sūknēt ūdeni no jūras, lai mēģinātu atdzesēt reaktoru. Mēs patiesībā neesam valdībai pakļauti darbinieki, mūsu saimnieks ir Tokijas pilsēta. Taču valdība bija izmisusi. Es domāju, ka mēs bijām pēdējā cerība.» 

Riskantā misija sākās stundu pirms pusnakts, kad atskanēja tālruņa zvans. «Es biju mājās,» stāsta Fukudome. «Tas bija pavisam vienkāršs zvans. Man pateica, lai sasaucu savus vīrus un dodos uz Fukušimu. Tad viņi nolika klausuli. Pagriezos pret sievu un pateicu: «Es braucu uz Fukušimu.» Viņa izskatījās satriekta, bet tad saņēmās un vienkārši pateica: «Saudzē sevi!» Viņa labi zina: ja pati spēs saņemties, tad arī man būs vieglāk.» 

Doma atteikties un nebraukt pat neesot ienākusi prātā, taču Fukudomes galva bijusi pilna ar citiem jautājumiem. «Brauciens līdz stacijai bija kluss. Mēs visi bijām uztraukušies. Lielākoties mēs trenējamies dažādām ārkārtas situācijām, bet šis bija vēl neredzēts ienaidnieks. Jā, mēs bijām diezgan uzvilkti.» 

Stacijā Fukudomes brigāde ieradās ap diviem naktī un sadalījās trīs grupās. Vienam no ugunsdzēsēju auto Scorpion bija jādodas uz jūras krastu, cik vien tuvu iespējams, lai sāktu sūknēt ūdeni. Otra automašīna apstājās kādus divus metrus no reaktora ēkas, bet trešā nostājās aptuveni pa vidu un bija kā starpposms savienotajām dzeltenajām šļūtenēm. Kopā tās stiepās gandrīz 800 metru. 

«Tur izskatījās ļaunāk, nekā es biju gaidījis. Viss bija gruvešu klāts. Apkārt mētājās betona bloki, no ielas seguma izsisti kanalizācijas lūku vāki. Ceļš bija neizbraucams. Mēs ar mašīnu līdz jūrai nemaz nevarējām tikt. Paķērām šļūtenes rokās un pilnīgā tumsā skrējām uz turieni kājām.» 

Netālu dežūrēja glābēju auto ar ieslēgtu dzinēju. Tas bija paredzēts brigādes bēgšanai, ja radiācijas līmenis sasniegtu ārkārtīgi augstu līmeni. Protams, veselībai bīstamā radiācija no reaktora plūda visu laiku. 

«Mēs cits citu uzmundrinājām: «Vēl mazliet! Vēl mazliet! Turamies! Vai varam pievilkt šļūteni vēl tuvāk?» – nu, tādā garā,» stāsta Fukudome. «Mums bija uzvilkti respiratori, un, lai sazinātos, vajadzēja kliegt. Kad no šļūtenes beidzot sāka sļākties ūdens un lija pār reaktoru, mēs visi sajūsmā kliedzām «jā!» un kratījām gaisā paceltas dūres. Tad mēs varējām nedaudz atkāpties, jo šļūtenes darbojas automātiski.» 

Neskaitot respiratorus, viņi bija ģērbušies gandrīz tāpat kā ikdienas darbā. Oranžos kombinezonos ar zīmētu sanbernāra galvu uz pleca. «Es zināju, ka tur ir radiācija, bet, cik daudz, par to gan nebija jausmas. Mugurā man bija tas pats, kas tagad. Virsū vēl bija plāni balti kombinezoni. Nekas vairāk.» 

Vai viņš ir saņēmis radiācijas devu? «Jā,» atbild vīrietis bez īpašām raižu pazīmēm. «Mēs tur bijām pirmās 26 stundas, un, kad devāmies uz atpūtas vietu, mūs pārbaudīja. Manās drēbēs un zeķēs bija nedaudz radiācijas, tāpēc tās konfiscēja. Tad mūs visus dušā kārtīgi noberza un mērīja atkal. Pilnīgi tīrs nebiju, bet nekas daudz – man ļāva iet.» 

Vai viņš tagad jūtas labi? «Jā,» Fukudome pasmaida. «Redziet, tas varbūt izklausīsies jocīgi, bet uzskatu, ka man nebūs problēmu. Drēbēs bija radiācija, bet uz mana ķermeņa pavisam maz.» 

Jādzīvo uz kuģa
«Piecdesmitnieka» atpūtas vieta ir skaists četru mastu burinieks Kaiwo Maru. Tam bija jādodas jūrskolas kadetu mācību braucienā uz Havaju salām, taču uzreiz pēc avārijas to nosūtīja uz citu «karsto vietu». Tagad tas stāv cunami izpostītajā ostā Onahamā, kas atrodas tikai dažus kilometrus uz dienvidiem no atomstacijas. Uz mola un krastā rēgojas sadragātas zvejnieku laivas un kuteri, ostās celtņi ir aizlauzti 20 grādu leņķī, un pagaidām krastā nav ne elektrības, ne kanalizācijas. Taču buriniekam ir pašam savs ģenerators, uz tā izmitinātie vīri ēd pārtiku, kas bija sagādāta kadetu garajam ceļojumam uz Honolulu. 

Cilvēku pilnajā kambīzē dienā, kad tur viesojos, tiek pasniegts karija ēdiens – tā ir pirmā siltā maltīte kopš ierašanās. Uz klāja ir arī karsts ūdens dušās un divstāvīgas kojas ar īstiem palagiem. Atpūtai ir bibliotēka ar avīzēm un komiksu grāmatām, kas ir ļoti iecienītas pieaugušo japāņu vidū. 

Taču ir sajūta, ka neviens nespēj relaksēties. Pārguruma un bažu nomāktie vīrieši sēž klusējot. «Te ir ļoti klusi,» saka Kaiwo Maru galvenais virsnieks Susumu Toja. «Ēdienreizēs neviens nerunā.» Kad piedāvā alu, vīrieši atsakās. Ja mēģina sākt ar viņiem sarunu, pārsvarā tās ir tumšas domas, kurās dominē bailes. 

«Tad, kad stacijā beidzot izdevās atjaunot elektrības piegādi, visi to uztvēra kā Dieva dāvanu, jo strādāt pilnīgā tumsā ir šausmīgi. Beidzot es sāku justies drošāk,» pirmo dienu notikumus atstāsta Akira Tamura, jauns vīrietis baltās Converse kedās. «Daži no kabeļiem, kurus mums vajadzēja atjaunot, atrodas diezgan augstu. Darbi neveicās tik raiti, kā es cerēju, un tas bija pamats uztraukumam.» Ko viņš ar to bija domājis, jaunais vīrietis tuvāk nepaskaidro. 

Līdzīgi kā ugunsdzēsējiem, arī elektriķiem bija tikai minimāls aizsargapģērbs. Katram savs respirators, bet ar drošajiem, hermētiskajiem kombinezoniem, kuros iestrādāta svina aizsargkārtiņa, bija apgādāts tikai kāds ducis svarīgāko stacijas darbinieku, kas tur atradās gandrīz visu laiku. Līdzīgu aizsargtērpu visiem nemaz nepietiek. 

Lielākā daļa mugurā velk vienreiz lietojamus virsvalkus, kas ražoti no Tyvek – mākslīgas, nepārplēšamas šķiedras. Dažreiz tādos redz strādājam krāsotājus un apkopējus ķīmiskajās rūpnīcās. Tie spēj pasargāt ādu un ķermeni no saskares ar radioaktīvām vielām, taču nespēj atvairīt radioaktīvo starojumu. Katru virsvalku izmanto tikai vienu reizi, lai novērstu radiācijas uzkrāšanos uz tā virsmas. Vienā no atomstacijas stūriem tagad krājas vesela kaudze ar izlietotajiem baltajiem virsvalkiem, pastāsta viens no vīriem. 

Lielāko aizsardzību nodrošina divi uztvērēji, kas reģistrē starojumu un signalizē, kad sasniegts bīstams līmenis. «Mūsu lielākā cerība ir tā, ka mēs pārāk ilgi neatrodamies pašās bīstamākajās zonās,» saka kāds vīrietis, kas nevēlas izpaust savu vārdu. «Uzraugi mums stāsta, ka starojumam nevajadzētu būt parāk augstam, ja mēs tur neesam visu laiku.» Viņiem atliek tikai cerēt, ka tā ir taisnība. Taču sāk parādīties pirmās pazīmes, ka viss tomēr nav tik vienkārši. 

Dienā, kad tikos ar dažiem no «piecdesmitnieka», divi kolēģi tika aizsūtīti uz slimnīcu ar nopietniem radiācijas apdegumiem, jo piesārņotais ūdens iesmēlās gumijas zābakos. Vīriešiem bija jāšķērso dzesēšanas baseins 3.reaktorā, un viņi kļūdījās, aplēšot tā dziļumu. Trešajam kolēģim palaimējās, jo zābaku stulmi bija garāki. 

Radiācijas līmenis baseinā bija no 2 līdz 6 zīvertiem, tas ir, 10 000 reižu vairāk par normālo līmeni un 24 reizes vairāk nekā norma, ko cilvēks drīkst saņemt viena gada laikā. Patiesībā šī norma tika paaugstināta tikai nupat, ņemot vērā ārkārtas situāciju. Ja abu strādnieku ķermeņi paspēja uzsūkt piesārņoto ūdeni, viņiem draud nāve. 

Šī ziņa satrieca visus glābējus, jo tapa skaidrs, ka 3.reaktorā ir radušās plaisās, par kurām līdz tam nebija zināms. Tas nozīmē, ka radiācijas līmenis stācijā kopumā ir daudz lielāks un bīstamāks, nekā tika uzskatīts pirms tam. Turklāt tās pašas dienas, 25.marta, vakarā televīzijā uzstājās Japānas premjerministrs Naoto Kans un paziņoja, ka situācija Fukušimā aizvien ir «nedroša», un aicināja uz «brīvprātīgu evakuāciju» no buferzonas 20-30 km radiusā ap staciju. Par nelaimi, burinieks Kaiwo Maru ir pietauvots krietni tuvāk. 

Pēc pirmā uzdevuma – reaktoru steidzamas atdzesēšanas – bija jāsteidzas atjaunot strāvas piegādi, lai būtu iespējams atsākt kontrolēt stacijas darbības sistēmas. Tas bija arī Tamuras tiešais uzdevums. Bija brīži, kad kopā ar pārgurušajiem kolēģiem viņš reizēm pagulēja turpat uz spēkstacijas grīdas. «Tādas īstas maiņu sistēmas nebija, mūs varēja izsaukt jebkurā diennakts laikā. Tagad atnācu, lai ieietu dušā, bet rīt agri no rīta došos atpakaļ. Tagad mēs tur strādajam vienu stundu un tad uz divām stundām nedaudz atkāpjamies, lai starojuma deva būtu mazāka. Sākumā mūsu komandā bija desmit cilvēku, tagad ir 30, lai varam pamainīties un vismaz paēst.» 

Pašā stacijā ir jāpacieš karstums un garaiņi, kas plūst no pārkarsušajiem reaktoriem. Lai gan pašlaik tur strādā pāris simti cilvēku, nevar gluži teikt, ka viņi visi ir sava aroda eksperti. Piemēram, ne visiem vīriešiem, kam uzdots atjaunot elektroapgādi, ir elektriķa sertifikāts. Lai gan ārpasaulē rodas iespaids, ka situācija uzlabojas, paši strādnieki savos izteikumos neizklausās tik pārliecināti. 

Grupas līderis Nobuhide Suzuki saka: «Mana komanda ir ārkārtīgi nervoza. Tur iekšā saspīlējums ir milzīgs, bet mums jau nekas cits neatliek, kā turpināt. Apzināmies, ka uz mūsu pleciem gulstas liela atbildība. Zinām, ka mums seko visa pasaule. Tas patiesībā ir liels uzmundrinājums. Vismaz nejūtamies, ka esam vieni paši.» 

Vai viņš vēlas kaut ko pateikt cilvēkiem, kas lasīs šo rakstu? «Vienīgā lieta, par ko pašlaik domāju, – lai man pietiek spēka turpināt, ko esmu sācis. Mēs te cīnāmies katru dienu. Lūdzu, esiet savās domās ar mums!» 

Vietējās leģendas
Lielākajā Fukušimas spēkstacijas daļā radiācijas līmenis ir pārāk augsts, lai tur uzturētos nepārtraukti. Kad pienāk brīdis atkāpties uz divām stundām, strādnieki sapulcējas divstāvu patversmē, kas tika uzbūvēta tikai pagājušā gada jūlijā. Tā tika celta kā drošs un pret zemestrīcēm izturīgs patvērums. Iekštelpās var noņemt respiratorus un ieēst. Ir tikai ātri pagatavojamās nūdeles un ūdens pudelēs. Viņi ēd, sasēdušies uz grīdas un atspieduši muguras pret betona sienām. Aptuveni 50 vecāko menedžeru un stacijas operatoru, ieskaitot direktoru, šajā patversmē dzīvo visu laiku. Te atrodas arī ārkārtas rekonstrukcijas štābs, jo pašas stacijas kontroltelpas ir pārāk piesārņotas. 

No mutes mutē klīst stāsts, kas notika atomstacijā zemestrīces brīdī 11.martā. Vispirms pazuda elektrība, tad 4.reaktorā atskanēja dobjš blīkšķis. Ēku sienās un asfaltētajās ielās bija parādījušās plaisas. Kad tika izziņota cunami trauksme, visi darbinieki pameta savus posteņus un atgriezās tajos, tiklīdz tas bija iespējams. Par nelaimi, situācija pasliktinājās, un 14.martā 3.reaktorā notika sprādziens. Tieši tobrīd pie tā divās automašīnās bija piebraukusi Japānas centrālās bioloģiskās, ķīmiskas un kodolaiz-sardzības vienība – seši kareivji. Gaisā uzlidoja pamatīgi betona kluči un apraka gan automašīnas, gan sešus vīrus. Viņi aizvien tur guļ, apbedīti drupās. 

Bet no tiem vīriešiem, kas tagad dzīvo uz burinieka, neviens nav redzējis savas ģimenes kopš ārkārtas situācijas sākuma. «Ja man ļautu izvēlēties vienu lietu, tad es visvairāk gribētu satikt savu sievu un vecākus,» saka Tamura. «Es viņiem aizsūtīju e-pastu, un viņi atbildēja, ka ir ļoti uztraukušies.» 

Savukārt Suzuki piebilst: «Man bija tikai viena iespēja sazināties ar ģimeni. Pa tālruni. Bērni teica, lai turos, un viņi ar mani lepojas. Mana sieva klausulē klusēja, nevarēja parunāt.» 

Uz laiku zaudējušas savus vīrus, tēvus un dēlus, gan Tamuras, gan Suzuki, gan arī daudzu citu glabēju ģimenes ir zaudējušas arī savas mājas. Pašlaik viņi dzīvo pagaidu patversmēs. Daļai mājokļus sagrāva cunami viļņi, daži bija spiesti tos pamest radiācijas riska dēļ. Un diez vai tajos varēs atgriezties tuvākajā laikā. 

Drošsirdība nebūt nenozīmē to, ka nav bail. Tā ir spēja turpināt darbu pat tad, kad tevi ir pārņēmušas šausmas. Šādā aspektā Fukušimas «piecdesmitnieku» tik tiešām var nosaukt par drošsiržiem. Taču ir vēl vien cits iemesls, izņemot pašlepnumu un pienākuma apziņu, – savos jaunajos posteņos viņi ir tāpēc, ka nav jau citas labākas vietas, kur viņi varētu doties.

Plāksteri mironim

Posted on aprīlis 13, 2011 by - Tēma

Tik daudz naudas, cik ceļu atjaunošanā plānots ieguldīt šogad, Latvija nav pieredzējusi kopš treknajiem gadiem. Ar Eiropas fondu atbalstu no jauna uzbūvēti vai rekonstruēti tiks teju 500 asfaltēto kilometru. Laba ziņa, bet… Lielākā daļa ceļu ir sabrukusi tiktāl, ka naudas to atjaunošanai nebūtu gana pat tad, ja tam iztērētu pilnīgi visu Latvijas valsts budžetu 

Meklēt visbriesmīgākās bedres uz ceļiem jau sen nav nedz aizraujoši, nedz oriģināli, tāpēc šoreiz nolēmām pārsteigt ceļiniekus ar jautājumu – vai Latvijā tomēr ir kāds asfalta posms, par kuru varētu teikt to pašu, ko pēdējos padomju gados runāja par gludo Jūrmalas šoseju – «piecas minūtes pa ASV». Izrādās, ir gan! 

Pasteidzieties, braucamgabalus bez bedrēm un risēm patlaban varot atrast jaunbūvētā Saulkrastu apvedceļa trasē Rīga-Ainaži. Tur esot pat veseli 70 kilometri gluda, laba ceļa! Tikai svarīgi nesajaukt virzienus, jo, Igaunijas virziena vietā pa Via Baltica dodoties uz Lietuvas pusi, gaidīs smaga vilšanās. 

Autobraucējs Andrejs, kurš ceļu uz Bausku mēro vairākas reizes dienā, atminas, kā nācies piestāt malā, jo līdzbraucējai no kratīšanās pa bedrēm pie Ķekavas piemetusies jūras slimība. «Meitenei palika slikti,» saka šoferis, līdz galam nespējot noticēt pats saviem vārdiem. «Jā, palika slikti uz valsts un Eiropas galvenā autoceļa!» Vēlā rudenī šajā posmā ierasto 90 km/h vietā ātrums tika ierobežots līdz 70, jo rises un bedres gaidāmajā salā solīja krietni nopietnākas sekas nekā slikta dūša – avārijas. Šo ceļu iepriekš neremontēja apzināti, jo līdz ar jaunās ātrgaitas maģistrāles uzbūvēšanu tam jau pēc dažiem gadiem vajadzētu kļūt par vietējas nozīmes posmu, taču lielais projekts tika atlikts uz tālāku nākotni. Turpat dažus kilometrus tālāk aiz Ķekavas apļa sākas līdzīgs «bezceļš» ar bīstamo pagriezienu uz Baldoni. Tā iemesls ir nevis gaišākas nākotnes plāni, bet krietni vien prozaiskāks – 2006.gadā Ķekava-Iecava posma rekonstrukcijā tam vienkārši nepietika naudas. 

Abus šos ceļa gabalus, kas Via Baltica maršrutā ir kā nejauks veļasdēlis, plānots šogad atjaunot ar Eiropas atbalstu. Vai tā notiks, būs redzams pāris mēnešu laikā, jo izsludinātā iepirkuma procedūra pagaidām ir pārtraukta – nav iesniegti atbilstoši piedāvājumi. Šis nav vienīgais tāds gadījums. Aptuveni trešdaļai no šogad plānotajiem lielajiem ceļu būves darbiem, ko balstīs neierasti dāsns Eiropas Savienības fondu līdzfinansējums, vēl rit iepirkuma procedūras. 

Uz Jelgavu! Uz Ventspili!
Ja viss ies gludi, šogad Latvijā varētu noasfaltēt un rekonstruēt vairāk nekā 400 kilometru ceļu ar melno segumu. Eiropas fondu līdzfinansējums nodrošina 70% no kopējās šogad ceļos ieguldāmās naudas. Tik lielu summu – 146 miljonus latu – Latvija no fondiem vēl nav pieredzējusi, tas ir pat vairāk nekā ES finansējums pēdējos trīs gados, kopā ņemtos. 

Rekonstrukcijai izmantos tieši Eiropas naudu, jo šogad plānotie 60 miljoni valsts budžeta latu, visticamāk, aizies ikdienas uzturēšanai – sniega tīrīšanai ziemā un bedrīšu lāpīšanai vasarā. Visvairāk labuma no lielās ES naudas, kuras pieplūdums gaidāms arī nākamgad, būs Jelgavas un Ventspils šosejas braucējiem – tās ar dažiem pārtraukumiem divu gadu laikā iecerēts atjaunot teju visā garumā. Par Eiropas naudu šajā un nākamajā gadā salabos ap trešdaļu Liepājas un Valmieras šosejas, galvenokārt Vidzemē noasfaltēs vairāk nekā 100 km grants ceļa. 

Tas ir daudz, vērtē Tālis Straume, viens no ceļu apsaimniekošanas sistēmas veidotājiem, ilggadējais Autoceļu direkcijas un vēlāk kapitālsabiedrības Latvijas valsts ceļi (LVC) vadītājs. Viņš par īpašu veiksmi uzskata to, ka šogad sāks īstenot «seno un naudas ietilpīgo» ieceri – paralēli patlaban gar Daugavu ejošajai, ļoti noslogotai šosejai būvēt jaunu maģistrāli uz Krieviju, kas «kļuva iespējama, kad savu interesi atzina Eiropas Savienība». Jaunais ātrgaitas ceļš iekļauts Eiropas tranzīta sistēmā un šogad to sāks būvēt gan no Rīgas gala, gan no Krievijas robežas, kopumā iecerēts pabeigt ap 70 kilometru. 

Tomēr arī šī ievērojamā naudas summa ceļu uzturēšanai raisa asociācijas ar plāksteri mironim. Plānotie vairāk nekā 400 km sakārtoto ceļu ir aptuveni puse no apjoma, ko vajadzētu salabot ik gadu, lai Latvijas ceļu tīklu uzturētu kaut cik «normālā kārtībā». 

Patiesībā šis vajadzīgais remontu apjoms Latvijā nav ticis sasniegts nekad. Pat pāris treknajos gados uzbūvētie un atjaunotie kopumā 600 km atpaliek no šā mērķa, nemaz nerunājot par 200 km gadā, ko pieveicām krīzes laikā un arī vidēji pārējos gados kopš neatkarības atjaunošanas. 

Stratēģiskās plānošanas dokumentā, ko LVC sagatavoja 2008.gadā, redzama skarbā patiesība – no aptuveni 20 tūkstošiem kilometru Latvijas autoceļu vairāk nekā pusei jeb 60% nav laikus veikta atjaunošana. Faktiski šie ceļi ir sabrukuši vai pussabrukuši, jo bez pienācīgas aprūpes nolietoti pat vairāk nekā piecus gadus virs noteiktā kalpošanas termiņa. Palaižot garām īsto brīdi, kad vēl iespējams atjaunot tikai bojāto virskārtu, ceļš iet bojā un jārekonstruē no jauna. Patlaban sabrukuma stāvoklī ir trešdaļa visu valsts autoceļu un ap 700 kilometru jeb 40% galveno asfaltēto autoceļu, liecina Latvijas Pašvaldību savienības dati. «Ja finansējumu atjaunošanai atstās pašreizējā līmenī, pēc gadiem četriem, pieciem reģionos vairs nebūs normāli braucamu ceļu,» paredz Pašvaldību savienības tehniskais padomnieks Aino Salmiņš. 

Aplēses, ko ceļu uzturētāji bija veidojuši 2008.gadā, liecināja, ka šo nepaveikto remontu kompensēšanai būtu vajadzīgi 4,7 miljardi latu – šī summa būtiski pārsniedz visu pašreizējo valsts gada pamatbudžetu. 

Kad pirms pieciem gadiem Aigara Kalvīša (TP) valdība apstiprināja Krišjāņa Petera vadītās Satiksmes ministrijas pamatnostādnes valsts autotransporta attīstībai, tajās parādījās mērķis – līdz 2013.gadam savest labā kārtībā visus galvenos autoceļus. Tagad LVC īsti pat nespēj pateikt, cik kilometru būtu jāsalabo, lai nonāktu šajā ideālajā situācijā. «Mēs uz to tiecamies visu laiku, darām visu iespējamo, taču ekonomiskās situācijas dēļ nevar paredzēt, kas notiks līdz 2013.gadam,» valdes priekšsēdētāja Ivara Pāžes viedokli pauž kapitālsabiedrības pārstāve Ieva Niedra. 

Vai cenas atkal uzlēks?
Ja jau ceļu būves kopējās summas šogad pietuvosies trekno gadu līmenim, vai tas pats draud arī cenām? Līdz šim tieši augstās izmaksas bijušas viens no iemesliem, kas kavējis ceļu remontus. Arī  iepriekš minētajam Via Baltica posmam pie Ķekavas naudas savulaik pietrūka tieši tāpēc, ka, Latvijai iestājoties ES, ceļu būves izmaksas pēkšņi palēcās par trešdaļu. Iecienīta un bieži praktizēta lieta bija papildu darbu apstiprināšana projekta gaitā. Iepirkumu uzraudzības biroja datubāze par 2005.-2007.gadu rāda, ka šādā veidā sadārdzinājums nereti sasniedza pat 30% no līguma pamatsummas. Tālis Straume uzskata, ka cenas uz augšu skrūvējis pieprasījums: «Ja naudas ir daudz, cilvēki uzstāda augstākas cenas, lai varētu labāk nopelnīt.» Arī vairāki citi ceļu nozares cilvēki atzina, ka straujo lēcienu lielā mērā veicināja valsts konkursu rīkotāji – lai iztērētu piešķirto naudu, kas izrādījās pārāk liela vietējo būvnieku jaudai, tika nevis pagarinātas saremontēto ceļu trases, bet gan palielinātas projektu izmaksas. 

Tomēr eksperti uzskata, ka šoreiz cenu lēciens nav gaidāms. Nē, tagad ir citas problēmas, valstī gaidāmo iezīmē Igaunijā strādājošais latviešu būvuzraugs Juris Rozīte. Tagad būvniekiem svarīgi ievērot stingrās pasūtītāja prasības, un būvuzraugi cieši pieskata, lai uzņēmēji neatkāptos no projekta nosacījumiem. Tieši otrādi – pērn konkursos gan Igaunijā, gan Latvijā valdījušas dempinga cenas. «Darbi tika pārdoti lēti, un tagad būvnieki nereti mēģina izmantot projekta nepilnības, kaut ko izdarīt lētāk vai atkāpties no līgumā noteiktā. Kļuvuši slīpēti, mēģina pat laboratorijas datus apstrīdēt!» 

Būvuzraugs Rozīte atzīst, ka ceļu specifikācijas ir «stiepjams jēdziens», tāpēc būvnieki nereti mēģina ietaupīt ar sliktāku un lētāku materiālu, vienkāršo tehnoloģijas. To būvuzraugam grūti pierādīt, burtiski jāskatās uz pirkstiem. 

Iespējams, jau drīzumā, sekojot ziemeļu kaimiņu pēdās, arī Latvijā varam sagaidīt pirmo pārtraukto ceļubūves līgumu – pēc Ir rīcībā esošajām ziņām, problēmas varētu būt radušās ar jauno maģistrāli uz Krieviju. Martā no apvedceļa pasūtījuma Pērnavā atteicies latviešu nozares līderis Binders, neko nespējot grozīt ar pasūtītāju nolīgtajā un, visticamāk, ciešot zaudējumus. Šāds strupceļš nav izdevīgs ne pasūtītājam, ne sabiedrībai, uzskata Rozīte, – pārtraukt darbu izpildi, anulēt tenderi, rīkot atkal visu par jaunu ir sarežģīti un dārgāk, bet ceļš tikmēr stāv pusbūvēts. Šis esot papildu arguments, lai konkursos jau laikus ļoti rūpīgi vērtētu uzņēmēju spēju īstenot nolīgtos projektus. 

Skopais labo trīsreiz
Latvija jau ir piedzīvojusi «ceļu ķīmijas olimpiādi», kad viena no konkursu zaudējušām kompānijām nolēma beidzot pārtraukt nemitīgās kaktu runas par neatbilstošas kvalitātes materiālu izmantošanu ceļubūvē un sagādāt pierādījumus. SIA Šlokenbeka pērn uz savu roku paņēma A.C.B. būvētā ceļa paraugu un laboratorijā Vācijā konstatēja, ka segumā nav projektā un līgumā prasītā, dārgākā polimērmodificētā bitumena. Skandāls gan noklusa – gan pasūtītājs LVC, gan ceļa būvētāji pārmetumus noliedza un apšaubīja analīžu ticamību. Solījums sūdzēt Šlokenbeku tiesā gan arī nav īstenots. «Lieta nav beigusies nekā,» tagad saka uzņēmuma vadītājs Māris Paiders. «Nav runa par konkurenci. Latvijas valsts 2002.gadā pieņemtajā standartā ir noteikts, ka vielas un tehnoloģija, kas izmantotas konkrētajā ceļā un ko par atbilstīgu uzskata pasūtītājs LVC, pirmās kategorijas ceļiem Latvijā vispār nav pieļaujamas,» problēmas būtību skaidro Paiders. 

Tomēr LVC amatpersonas oficiāli neatzīst problēmas ne darbu sadalē, ne naudas izlietojumā, ne kvalitātes kontrolē. Kaut arī nespēj sniegt sakarīgu atbildi, kāpēc vairākus ceļa posmus ik pēc gada vai diviem nākas remontēt atkal un atkal. Piemēram, viens un tas pats Vidzemes šosejas posms no Vangažiem līdz Sēnītei remontēts gan 2005., gan 2006.gadā divos atšķirīgos pasūtījumos. Līdzīgi arī posms Jēkabpils-Varakļāni apstrādāts 2004.gadā, tad vēlreiz pēc gada, pēc tam atkal 2007.gadā saņēmis atbalstu stratēģiskā Transeiropas tīkla (TEN) attīstības ietvaros, bet šogad to atkārtoti remontēs par Eiropas Kohēzijas fonda naudu. 

Atbilde meklējama taupībā, kas skopajam liek maksāt divreiz un vēl vairāk. Lai ļoti nolietotos segumus kaut nedaudz uzlabotu, ceļu uzturētāji dara kaut vai mazumiņu, taču ar šādu taktiku nākamā labošanas reize atkal pienāk pavisam drīz. 

Garantija kā zābaku pārim
Šonedēļ atklājās, ka pirms pieciem gadiem kapitāli rekonstruētajā posmā pie Grobiņas izveidojušās desmitiem dažāda lieluma bedru, no kurām autobraucējiem nav iespējams izvairīties. Rekonstrukcija izmaksāja trīs miljonus latu. Līguma garantijas laiks – divi gadi. LVC speciālisti ir pārliecināti, ka pie vainas ir ceļu būvētāji – SIA Aizputes ceļinieks, lai gan būvniecības gaitā pārkāpumi nav fiksēti. Paši ceļa būvnieki tagad saka – šī ir rūgta pieredze. «Neesam strādājuši negodprātīgi vai pavirši, taču laikam iekritām ar bitumenu, ko pirkām nevis no Igaunijas, kā iepriekš, bet no Krievijas piegādātāja. Savienojumā ar granīta šķembām tas segumā kļūst neizturīgs,» atklāti stāsta Aizputes ceļinieka vadītājs Egils Muižulis. Neesot to zinājuši. Atbildība par šo nezināšanu būvniekiem nebūs jāuzņemas – garantijas laiks ir cauri, beigtais ceļš būs atkal jāremontē par valsts naudu. 

Eiropas valstīs jauna ceļa garantija var būt spēkā 5-10 gadus, Vācijā – pat 20. Pie mums – trīs gadi. Patlaban ceļubūves pārraugi gatavo noteikumus, lai garantijas laiku pagarinātu līdz pieciem gadiem. 

Ja garantijas laiks tiks pagarināts, būvnieki noteikti skrupulozāk sekos, kā ceļi tiek uzturēti un vai defekti segumā nerodas arī pārliekas satiksmes slodzes dēļ. Pārkrautie baļķvedēji ir lāsts, kas vasaras svelmē var iznīcināt jebkuru melno klājumu. Autotransporta direkcija vasarās veic svara kontroles uz ceļiem, sezonas laikā par kravas svara pārsniegšanu sodot vairāk nekā 100 vedēju. Sods uzņēmumam par šādu pārkāpumu ir 10 tūkstoši, šoferim – 500 latu. Taču pērn vairākas lietas nonākušas tiesā, apstrīdot svaru svēršanas metodi. Nemaz nerunājot par to, ka šoferi par kontrolpunktiem operatīvi ziņo cits citam un no pieķeršanas izvairās. 

Daži ceļinieki uzskata, ka valsts iestāžu struktūrā būtu jāveido neatkarīga institūcija, kas kontrolētu kvalitāti. Pašlaik ceļu būves saimnieki LVC nav valsts aģentūra, bet gan kapitālsabiedrība un faktiski darbojas kā uzņēmums orķestris: paši nosaka kārtību, kā tiks sadalīts finansējums, paši naudu sadala un paši arī pārbauda tās izlietojumu un kontrolē nolīgtos būvuzraugus. Ja LVC kļūtu par aģentūru, vairs nevajadzētu izlikties par komersantu, formāli gūstot peļņu, un būvuzraudzības kvalitāte varētu pieaugt. Par LVC statusa maiņu jau ilgāku laiku runā arī valsts kontroliere Inguna Sudraba, mudinot Ekonomikas ministriju pieņemt lēmumu. 

Lielāka ceļu būves caurskatāmība veicinātu arī konkurenci nozarē. Līdz šim Latvijā ceļu būves lauvastiesu kontrolējuši vien daži uzņēmumi – A.C.B., Binders, Saldus ceļinieks, 8.CBR. Kaut arī tagad šajā izlasē ir ielauzušies vairāki jauni vārdi, galveno pīrāga daļu joprojām sadala uz vienas rokas pirkstiem saskaitāms uzņēmumu loks. Šie četri uzņēmumi pārmaiņus pa gadiem apgūst līdz pat divām trešdaļām visa ceļu rekonstrukcijas un uzturēšanas finansējuma. 

Tam, ka visas tauku rezerves kopš treknajiem gadiem nav vēl nodzītas, ir pierādījumi – mūsu ceļi nav labākie, toties dārgākie Baltijā. No «trakajiem gadiem», kad viens ceļa kilometrs izmaksāja virs 470 tūkstošiem latu, gan esam nokāpuši, un, pēc LVC aprēķiniem, pērn viena kilometra izbūve Latvijā maksāja 341 tūkstoti. Igaunijā šī summa ir 336 tūkstoši latu, bet Lietuvā – 200 tūkstoši. Ceļu būves uzņēmējs Paiders nelolo ilūzijas, ka būvnieku centība vien sakārtos ceļus. Ja iepirkuma nosacījumi nav strikti formulēti un kvalitāti dzelžaini neuzrauga, pie tā vainīgs un to mainīt var tikai pats pasūtītājs. 

Ceļu darbi šogad
Valsts budžeta, Eiropas Kohēzijas fonda un Eiropas Reģionālās attīstības fonda līdzfinansējums. Daļai plānoto remontdarbu vēl rit iepirkuma procedūra

Nr. Ceļa posms Būvkompānija Līguma summa (Ls)
1 A6 Rīga-Daugavpils 39,02-46,24 km SIA Binders 791 286
2 Dīvajas tilts a/c A6 Rīga-Daugavpils 73,10 km SIA Tilts 2 025 655
3 P57 Malta-Sloboda 10,81-21,08 km SIA Saldus ceļinieks 3 148 840
4 P33 Ērgļi-Jaunpiebalga-Saliņkrogs 49,14-53,56 km un 56,73-60,65 km PS RUA 1 646 998
5 P4 Rīga-Ērgļi 81,0-90,7 km SIA Saldus ceļinieks 1 675 055
6 P62 Krāslava-Preiļi-Madona 126,58-139,96 km SIA Saldus ceļinieks 1 988 376
7 P121 Tukums-Kuldīga 12,97-21,90 km PS Tilts&Union 1 656 704
8 P4 Rīga-Ērgļi 90,7-99,66 km PS Ceļu būvnieku apvienība 1 914 216
9 P33 Ērgļi-Jaunpiebalga-Saliņkrogs 35,16-41,20 km SIA Lemminkainen Latvija 1 197 040
10 P36 Rēzekne-Gulbene 65,60-76,30 km SIA 8.CBR 2 403 906
11 P76 Aizkraukle-Jēkabpils 13,00-24,32km SIA Šlokenbeka 4 263 8771
12 P124 Ventspils-Kolka 39,95-50,10 km SIA Šlokenbeka 1 461 081
13 P32 Līgatne-Skrīveri 13,98-16,88 km PS TS Ceļubūve 676 390
14 P121 Tukums-Kuldīga 58,39-70,88 km SIA Šlokenbeka 3 312 402
15 E22 posms a/c P32-Viskāļi-Koknese 40,6-63,6 km A/s A.C.B. 21 401 498
16 E22 posms Ludza-Terehova (Ludza-Nirza) 129,3-147,1 km A/s A.C.B. 11 932 401
17 E22 posma Tīnūži-a/c P32 (a/c P80 5,12-40,6 km) SIA Binders 40 527 170
18 A5 Rīgas apvedceļš (Salaspils-Babīte) 2,76-6,98 km A/s A.C.B. 2 601 279
19 A7 Rīga-Bauska 42,9-44,8 km A/s Ceļu pārvalde 2 688 889
20 P4 Rīga-Ērgļi posms Kastrāne-Ķeipene 61,13-69,10 km SIA Binders 2 930 489
21 P124 Ventspils-Kolka posms Sīkrags-Mazirbe 50,10-56,30 km SIA Saldus ceļinieks 1 082 791
22 A4 Rīgas apvedceļš (Baltezers-Saulkalne) posms 0,70-12,48 km SIA Lemminkainen Latvija 3 859 018
23 A9 Rīga (Skulte)-Liepāja posms 9,90-22,90 km SIA Šlokenbeka 4 495 945

Vēl nav beidzies iepirkuma konkurss
24 A7 Rīga-Bauska 9,46-24,94 km
25 A5 Rīgas apvedceļš (Salaspils-Babīte) 21,770-35,500 km
26 A9 Rīga (Skulte)-Liepāja 0,00-9,90 km
27 A10 Rīga-Ventspils 92,84-115,30 km
28 A10 Rīga-Ventspils 145,48-164,36 km
29 P21 Rūjiena-Mazsalaca 5,20-12,40 km
30 A8 Rīga-Jelgava labās brauktuves posms 18,93-29,95 km
31 A10 Rīga-Ventspils 126,52-136,40 km
32 A3 Inčukalns-Valmiera 1,65-26,9 km
33 A10 Rīga-Ventspils 23,84-36,49 km

Gribētos būt tautas mīlētam

Posted on aprīlis 13, 2011 by - Pusdienās

Aigaram Kalvītim nepatīk savas politiskās karjeras beigas. Lai izvairītos no līdzīga likteņa, viņš iesaka Valdim Dombrovskim aiziet tūlīt pat

Pajautājiet vēl kaut ko par hokeju – mudina Aigars Kalvītis, kad, pusdienojot vīna bārā Garage, esam iekarsuši sarunā par politiku. Nav šaubu, hokeja kluba Rīgas Dinamo valdes priekšsēdētāja amatā Kalvītis darbojas ar azartu. Rīgas Dinamo piespraude pie žaketes atloka, ikdienas krekls bez kaklasaites – Kalvītis izskatās brīvs un omulīgs. Un tomēr, lai arī nolēmis «šobrīd ar politiku nenodarboties» un vismaz dažus tematus labprāt noliktu malā, acīmredzami arī tas, ka bijušais premjers nekur tālu no politikas pagaidām nav ticis.

«Pēc milzīgās dzīves intensitātes politikā, kad dienā bija saplānotas 16 stundas pa minūtēm, protams, šobrīd es uzskatu, ka varētu darīt daudz vairāk nekā es daru. Tas man kādreiz liek domāt, ka es savu enerģiju neizmantoju pilnā apjomā,» Kalvītis vaļsirdīgi atzīst, ka pēc politikas ēras piepildījuma sajūtas viņa dzīvē pietrūkst. Bez hokeja Kalvītis vēl veic Latvijas Balzama padomes priekšsēdētāja pienākumus un «lēnā garā» atgriežas savā agrākajā privātajā biznesā – pārtikas starptautiskajā tirdzniecībā.

Premjerministra amatu un aktīvo politiku Kalvītis bija spiests pamest, jo viņa otrā valdība vairāk kā jebkura cita bija zaudējusi sabiedrības uzticību. Pārsteidzoši, bet daudzu Tautas partijas līderu, tai skaitā Kalvīša līdzšinējos izteikumos nav izskanējusi ne mazākā norāde, ka viņi būtu sapratuši, kāpēc tā notika. Jautājums, no kura Kalvītis arī šoreiz vairākkārt cenšas atgaiņāties, ir par viņa atbildību – vai savas politiskās karjeras norietā viņš tiešām nesaskata nevienu paša kļūdu? «Ir ļoti daudz aspektu, kāpēc tā notika. Nedomāju, ka jums paliks vieglāk, ja es pateikšu – jā, es jūtos vainīgs,» izmet Kalvītis, kad neliekos mierā. «Atrast vienu grēkāzi un teikt, ka Kalvītis izraisīja krīzi – atļaušos nepiekrist. Visi pārējie sēž ierakumos un joprojām tēlo svētos.» 

Kalvītis uzskata, ka «putekļi vēl nav nosēdušies» un viņa patiesā vēstures loma nav iezīmējusies. «Skaidrs, ka tas bija augstas attīstības periods. Varbūt kaut ko varēja darīt savādāk, bet neviens nav analizējis patiesos iemeslus, kāpēc Latvija nonāca tik smagā krīzē. Kāpēc iegāzās tik daudz svešas naudas? Kāpēc privātais sektors varēja nekontrolēti svešā valūtā šo naudu aizņemties? Kāpēc Parex sabruka? Finanšu un kapitāla tirgus komisija un Latvijas Banka par to ir atbildīgi. Par svarīgākajiem posmiem valdība nebija atbildīga. Valdībai ar finansēm viss bija kārtībā – [divus gadus] bija pārpalikuma budžets, uzkrāts miljards sociālajā budžetā.» 

Un kā ar drošības likumu grozījumiem, kuri toreizējo Valsts prezidenti pamudināja uz bezprecedenta soli – referenduma izsludināšanu? «Varbūt nevajadzēja grābstīties. Tas jau skaidrs, ja sāk grābstīties ap drošības dienestiem, politiķiem vienmēr ir problēmas. Bet es biju pārliecināts, ka tas jādara,» arī šeit Kalvītis kļūdu pēc būtības nesaskata. Viņš vēlējies tikai palielināt parlamentāro kontroli pār drošības dienestiem, kurus vada «citas valsts armijas ģenerālis, kas nestrādā Latvijas valdības labā». (Acīmredzot, replika veltīta SAB priekšniekam Jānim Kažociņam, kurš agrāk dzīvoja un strādāja Lielbritānijā, taču publiski to konkretizēt Kalvītis nav gatavs.)

Kalvītis nevēlas gari runāt arī par TP «augstprātīgas, korumpētas un nekonsekventas partijas tēlu», par ko pārmetumus iepriekšējiem vadītājiem TP kongresā martā raidīja Andris Šķēle. «Es tajā brīdī biju līderis un spilgtākā personība, tāpēc tas asociējās ar mani, bet procesus [partijā] ietekmēja ļoti daudzi cilvēki. Par to, kas iekšpusē notika, es negribētu runāt,» punktu pieliek Kalvītis.

TP kādreizējais līderis spriež, ka partijas popularitātes zudums ir loģisks – pēc valdīšanas periodiem bieži seko kritums, un šajās vēlēšanās TP nav spējusi piedāvāt vēlētājiem jaunu politiku. «Patiesībā tā ar Šķēli iekāpa tajās pašās vecajās čībās, kur bija pie dibināšanas. Ja partija pēckalvīša periodā būtu spējusi transformēties, tad varbūt būtu citi rezultāti.» Vai Šķēles atgriešanās bija kļūda? «Ja skatāmies vēlēšanu rezultātus, tad jā. Ja ar Šķēles atgriešanos būtu panākti kaut cik vērā ņemami rezultāti, tad tā nebūtu bijusi kļūda.»

Kalvītis saka, ka atpakaļceļu uz politiku nemeklē («neņemos apgalvot, ka man šobrīd būtu liela vēlēšanās»), jo politikā un sabiedrībā ir pārāk liela sašķeltība un šādos apstākļos viņš neredz, kā varētu produktīvi strādāt. Tomēr pašlaik 12 gadus ilgās politiskās karjeras «beigu nospiedums» viņu sāpina.

«Protams, gribētos būt tautas mīlētam varonim. Katrs cilvēks to vēlas,» atzīstas Kalvītis. «Sajūtas ir duālas. Ir pavadīts labs, interesants periods politikā. Daudzas lietas, kas pirms tam nebija izdarītas, es izdarīju, daudziem cilvēkiem palīdzot gan savu labklājību celt, gan atjaunojot skolas, ceļus, bērnudārzus. (..) Tajā pašā laikā es daudz labāk justos, ja būtu aizgājis kā populārs politiķis nevis nepopulārs. Bet teikt, ka es pārdzīvotu kaut kādas milzīgas savas kļūdas… visu, ko daru, parasti daru aiz pārliecības. Loskutovu gribēju atlaist aiz pārliecības, drošības likumus gribēju grozīt aiz pārliecības, un algas 2007.gadā negribēju palielināt arī aiz pārliecības.» 

Kalvītis velk paralēles starp savu un Valda Dombrovska likteni, kura politiskais resurss pēc spožās uzvaras vēlēšanās «dilst ar katru minūti». «Ja viņš sabiedrībai nespēs piedāvāt nekādu politisku risinājumu, paies vēl pusgads un viņam būs milzīgas problēmas. Starp mums runājot, viņam ir pēdējais laiks aiziet projām, ja viņš grib saglabāt sevi kā politiķi nākotnē. Es aizgāju par vēlu.»

Par hokeju Kalvītis runā ar vieglāku sirdi, lai gan par Rīgas Dinamo nākamo sezonu vēl daudz neskaidrību. Kluba galvenais treneris joprojām tiek meklēts («priekšroku dosim Eiropas trenerim»), komanda nav nokomplektēta, dažas zvaigznes (Lauris Dārziņš, Jānis Sprukts) «draud» mirdzēt citos – turīgākos – laukumos, līguma vēl nav arī ar Sandi Ozoliņu. Lai gan reklāmdevēju piesaistīšana vienmēr ir aktuāla, nauda pašlaik nav kluba pastāvēšanas jautājums, jo ar galveno finansētāju Itera ir panākta vienošanās arī par turpmāku sadarbību. «Paldies tiem cilvēkiem Krievijā, kas savu naudu ziedo Latvijas hokeja attīstībai,» saka Kalvītis, kurš ir arī viens no Rīgas Dinamo akcionāriem. 

Runas par to, ka Itera interese ir politiski motivēta, bijušais  premjerministrs nesaprot. «Vai tas nav smieklīgs apgalvojums, ka Krievija šādā veidā [caur hokeju] saglabā savu ģeopolitisko ietekmi? Kādā veidā viņi to saglabā? Dziedot himnu Maskavā latviešu valodā? Nu, atvainojiet,» iesaucas Kalvītis. Kāpēc tomēr Itera to dara, ja reiz arī bizness no Rīgas Dinamo nesanāk, kā to teikuši paši kluba īpašnieki? «Dzīvē nepastāv tikai materiālās intereses. Ir arī labas attiecības, draudzība, kopējas intereses.» Klubs savus izdevumus nosedz, un kamēr cilvēki, kas šajā projektā apvienojušies, no tā gūst gandarījumu, tikmēr Rīgas Dinamo būs. Kalvītis uzskata, ka Latviju vairāk apdraud tas, ka «latvieši pašlaik savā starpā nespēj ne par ko vienoties», kamēr prokremliskās partijas «triumfē vienās vēlēšanās pēc otrām».

No Itera kā lielākā akcionāra būs atkarīgs arī tas, vai Rīgas Dinamo uzcels savu halli, kurai kluba vadība šopavasar lūgusi ierādīt pašvaldības zemi. Kalvītis godīgi atzīst, ka pirkt zemi klubs netaisās, jo halli uzskata par infrastruktūras objektu, kuram ir sabiedriska nozīme un nekāds lielais bizness tur nesanāk. Daudzās Rietumval-stīs ir parasta prakse, ka halli uzbūvē pašvaldība un klubiem to izīrē. Rīga, acīmredzami, to tuvākajā laikā nespēs, tāpēc tai lūgts piešķirt zemi. «Kādam liekas – iedeva zemi par velti! Bet cik naudas uz tās jāiegulda! Kamēr nav idejas, ko uz tās zemes darīt, tā neko nemaksā. Nu lai tā aizaug ar nezālēm! Nevienam tā nebūs vajadzīga! Un cik daudz mums tādas zemes ir atstāts novārtā?» Kalvīša pārliecība ir izaicinoša arī hokejā.

ĒDIENKARTE
Tomātu krēmzupa ar Belugas lēcām
Lapu salāti ar bekonu un olu
Minerālūdens
Tēja

Bankas un bardaks

Posted on aprīlis 13, 2011 by - Analīze

Parex šefa vidējā mēneša samaksa ļauj Valsts prezidentu algot astoņus mēnešus, rāda ienākumu deklarācijas 

Izpētot, kuras amatpersonas pērn no valsts darbiem saņēmušas vislielākos ienākumus, ir divi secinājumi. Pirmkārt, vienotās valsts atalgojuma sistēmas ieviešana no saraksta augšgala ir izpurinājusi vadošos ierēdņus un valstij pilnībā piederošu lielo uzņēmumu vadītājus. Palikuši banku vadītāji un tie, kuru uzņēmumos ir privātie līdzīpašnieki. Nevar teikt, ka viņu algas obligāti ir pārmaksātas – Lattelecom algas, piemēram, izskatās adekvāti uz Lietuvas privātā telekomunikāciju uzņēmuma TEO fona, kur vidējā vadītāju alga ir ap 7000 latu. 

Otrs secinājums – vienotās atalgojuma sistēmas rezultāti ne vienmēr ir loģiski. Piemēram, Latvijas dzelzceļa šefa alga ir ierobežota līdz nedaudz vairāk kā 3000 latu, bet koncerna meitasuzņēmumus ierobežojumi neskar, un LDZ Cargo vadītājs mierīgi turpina pelnīt teju 5000 latu mēnesī. Savukārt premjera juridiskā padomniece, strādājot arī Ventspils brīvostas valdē, kopumā pelna vairāk par pašu premjeru. 

Ar uzņēmumu valžu locekļiem ir iestājies apburtais loks – personāla atlases kompānijas sūdzas, ka par ierobežoto atalgojumu nevar atrast pretendentus, bet sabiedrība negrib redzēt algu pieaugumu, jo kopš uzņēmumu padomju likvidēšanas daudzas valdes ir bezcerīgi politizētas un pieredze rāda, ka algu celšana uzņēmumos nav saistīta ar to darba rezultātiem. 

Ja valdība nākamā gada budžetā atkal ķersies pie valsts pārvaldes algām, tā varētu pārspēt pati sevi un izveidot taisnīgu, tirgus pieprasījumam atbilstošu sistēmu. Sākt varētu ar valstij piederošajām bankām, jo pašlaik to atalgojumā nav saredzama nekāda loģika. Hipotēku un zemes bankas valdes cilvēki tiek novērtēti ar aptuveni 2500 latiem mēnesī, Citadeles – ar 6-7 tūkstošiem, Parex – ar 7-12 tūkstošiem latu. Lai gan Parex strādā ar ievērojamiem zaudējumiem un lielās algas tos tikai palielina, valsts šajā gadījumā ir pat dāsnāka par privāto sektoru – vienā no lielākajām komercbankām noskaidrojām, ka tās valdes locekļi saņem 4000-7000 latu pirms nodokļiem. 

Nonākšanai vienotajā atalgojuma sistēmā enerģiski pretojas arī Latvijas Banka, pamatojot ar ES prasīto centrālo banku neatkarību. Tās vadības algas pēdējos gados ievērojami samazinātas, tomēr joprojām pārsniedz Lietuvas un Igaunijas centrālo banku vadības atalgojumu. Salīdzinājumam – Latvijas Banku pārvalda 14 cilvēki (seši valdē, astoņi padomē, algas mēnesī svārstās 4500-9246 latu robežās), Igaunijas banku – 11 (trīs un astoņi, algas svārstās 897-5575 latu robežās), Lietuvas – pieci cilvēki (padomes nav, vidējais atalgojums pērn 3633 lati, tas piesaistīts sešām vidējām algām finanšu sektorā). Gan Lietuvas, gan Igaunijas cetrālajām bankām ir pienākums būt tikpat neatkarīgām kā LB, taču acīmredzot tas nav traucējis algu noteikšanā izjust vairāk pieticības. Savukārt likumdevējam nekas netraucē samazināt LB padomes locekļu skaitu.

Vidējie ienākumi mēnesī pērn pirms nodokļiem (iekavās izmaiņas pret 2009.gadu)*
Ls 23 549 Bertolts Fliks, airBaltic prezidents (-4%)
Ls 22 174 Nils Melngailis, Parex bijušais vadītājs (nav datu)*
Ls 18 791 Juris Gulbis, Lattelecom vadītājs (-14%)
Ls 11 380 Kristofers Gviljams, Parex vadītājs (-5%)
Ls 10 871 Leonīds Loginovs, Rīgas brīvosta (+29%)
Ls 9833 Filips Naidžels Alārds, Parex valde (nav datu)
Ls 9254 Raivo Vanags, Latvijas Bankas valde (-26%)
Ls 8455 Kaspars Cikmačs, Parex valde (nav datu)
Ls 7789 Ingrīda Rone, Lattelecom personāla vadītāja (-3%)
Ls 7611 Kerli Gabriloviča, Lattelecom komercdirektore (+11%)
Ls 7347 Kārlis Boldiševics (ZZS), konsultants Saeimā, privatizācijas komisijas loceklis Jelgavas domē, darbojas Latvijas valsts mežu valdē un Latvijas kuģniecības padomē (+11,7%)
Ls 7103 Guntis Beļavskis, Citadele valde (nav datu)
Ls 7018 Solvita Deglava, Parex valde (nav datu)
Ls 6683 Ilmārs Rimšēvičs, Latvijas Bankas prezidents (-18%)
Ls 6300 Juris Jākobsons, Citadele prezidents (nav datu)

Salīdzinājumam. Dažu augstu valsts amatpersonu ienākumi
Ls 2766 Valdis Zatlers, Valsts prezidents (-14%)
Ls 2027 Ivars Bičkovičs, AT priekšsēdētājs (-29%)
Ls 1912 Inguna Sudraba, valsts kontroliere (-40%)
Ls 1911 Valdis Dombrovskis, Ministru prezidents (-5%)
Ls 1684 Ēriks Kalnmeiers, ģenerālprokurors (-39%)

* Vidējie ienākumi aprēķināti, izdalot visus kopējos no valsts gūtos gada ienākumus uz mēnesi. Nila Melngaiļa gadījumā summa ietver arī amata atstāšanas kompensāciju 6 mēnešalgu apjomā

Viņus sveicina KNAB
Mēs nevaram izpētīt visas VID iesniegtās 56 766 amatpersonu deklarācijas, bet dažas no tām pašas lec acīs. Cerams, ne tikai mums, bet arī Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam.

Artis Kampars, ekonomikas ministrs (Vienotība). Nestrādājošā sieva vairākus gadus skaidrā naudā mājās glabājusi 27 tūkstošus latu, ko pērn uzdāvinājusi vīram, anonīms investors iemaksājis avansā 35 tūkstošus latu par ministram piederoša, pēdējos gados zaudējumus nesoša uzņēmuma daļām, ministra skaidrojumi par finanšu situāciju ik pēc brīža mainās – tikai Kamparam pašam var šķist, ka situācija neizskatās aizdomīga.

Uģis Magonis, Latvijas dzelzceļa šefs. Ievērojamo algas samazinājumu (pērn saņemtie Ls 3319 mēnesī ir par 58% mazāk nekā treknajos gados) Magonis acīmredzami sācis kompensēt ar augļošanu. Viņam tuvā Helēna Bibika pēdējos piecos gados Magonim atdevusi it kā aizlienētus 1,17 miljonus latu. Interesanti dividenžu izmaksu darījumi notikuši arī starp uzņēmumiem, kas saistīti ar abām personām. KNAB pārbaudi sāka jau pērn, un tā nav pabeigta.

Nils Ušakovs, Rīgas mērs (Saskaņas centrs). Ušakova ienākumi pērn bijuši Ls 1600 mēnesī, kas viņam nav traucējis īrēt dzīvokli Vecrīgā un iegādāties jaunu Toyota Land Cruiser. Par tādu nieku kā 2000 latu vērtais Ulysse Nardin pulkstenis mēs pat nerunājam.

Ainārs Šlesers, Saeimas deputāts (PLL). Portāls Pietiek.com lūdzis pārbaudīt, kāpēc no Šlesera deklarācijas pazudis 30 000 latu aizdevums – par šādu summu nesakrīt Šlesera izsniegto un atgūto aizdevumu skaitļi kopš iepriekšējās deklarācijas. Taču tikpat interesants izmeklētājiem varētu būt arī atgūtais aizdevums – 50 000 latu no paša ģimenei piederošā uzņēmuma Avadel, kas nodarbojas ar viņa nekustamā īpašuma celtniecību Jūrmalā. Tā pārskats par pērno gadu vēl nav iesniegts, bet gadu iepriekš uzņēmums strādāja ar zaudējumiem.

Aivars Lembergs, Ventspils pašvaldības vadītājs (ZZS). Lembergs jau vairākus gadus ir amatpersona ar lielākajiem ienākumiem, kas pērn pārsnieguši 320 tūkstošus latu. No tiem tikai kripata nopelnīta domē, bet galvenais ienākums ir no tradicionālās Ventspils tranzītnieku barotnes – Biznesa attīstības asociācijas. Lembergs norādījis, ka 9,51 miljonu latu aizņēmies no saviem bērniem. To, kā pie šīs summas tikuši bērni, cerams, uzzināsim no prokuratūras un tiesas, kurā turpinās Lemberga prāva par smagiem amata noziegumiem.

Zeķu cienītāji
Latvijas valsts ceļu vadītājs Ivars Pāže skaidrā naudā uzkrājis gandrīz 185 tūkstošus latu, Rīgas domnieks Mihails Kameņeckis – 182 tūkstošus, bet Rīgas brīvostas vadītājs Leonīds Loginovs – 120 tūkstošus. Parasti krājēji attaisnojas, ka neuzticas bankām, taču lieli skaidras naudas uzkrājumi tiek uzskatīti arī par vienu no kukuļu legalizēšanas veidiem. Lai atceramies kaut bijušā TP politiķa Edmunda Krastiņa skaidrojumu par saimnieciskam pirkumam domātiem 4500 eiro, ko Rīgas domes amatpersonu kukuļošanas lietas ietvaros veiktā kratīšanā atrada viņa auto cimdu nodalījumā un kas it kā bija viņa deklarācijā uzrādītā skaidrā nauda.