Latvijā ir divu veidu krievi. Vieni kā monolīts iedomu tēls dzīvo politiķu runās, simpatizē ja ne Staļinam, tad Putinam noteikti un ienīst latviešus. Otri – īsti, dzīvi krievi. Dažādi. Gan PSRS ziedu laikos iebraukuši strādnieki, gan vecticībnieki ar 300 gadu senām saknēm. Tādi, kas sūta bērnus latviešu skolā, un tādi, kas izņem Krievijas pasi. Vai viņus apvienos dažu radikāļu ideja pieprasīt krievu valodai otrās valsts valodas statusu Latvijā?
Viņas dēls savā kāzu dienā lika puķes pie Brīvības pieminekļa, bet katru gadu 9.maijā pie Uzvaras pieminekļa Pārdaugavā svin nacisma sakāvi. 50.gadu beigās viņas māte ieprecējās Latvijā un burtiski iemīlējās Rīgā. Viņai pašai pietrūkst latviešu valodas ikreiz, kad aizbrauc ciemos uz Krieviju.
Viņa ir Jeļena Matjakubova, privātās vidusskolas Sigma vadītāja. «Man nekad nav bijis jautājuma, kas es esmu. Esmu krieviete un, lietojot Raiņa piedāvāto jēdzienu, latvijiete, un šīs abas manas identitātes nav atdalāmas viena no otras.» Jeļena vada Latvijas Krievu kultūras biedrību, vienu no senākajām Latvijas krievu veidotajām sabiedriskajām organizācijām, kuru kopskaits ir lēšams ap simtu.
Pēc Jeļenas domām, Latvijas krievi vienmēr bijuši «īpašs tipāžs», atšķirīgi no Krievijas krieviem – patstāvīgi domājoši un neatkarīgāki no varas, liberālāki, uzņēmīgāki. Šī atšķirība aizsākusies jau cara laikos, vēlāk nostiprinājusies starpkaru neatkarīgajā Latvijā un lielā mērā saglabājās arī padomju periodā, jo no citām PSRS republikām atbraukušie rēķinājušies ar vietējo krievu raksturu un paradumiem. Svarīga nozīme šā īpašā rakstura veidošanā bijusi arī vecticībnieku kopienai, kas sāka ieceļot Latvijā jau 17.gadsimta beigās, kad Krievijā pret viņiem izvērsa nežēlīgas represijas. Toreiz vairākums vecticībnieku apmetās Latgalē, un arī tagad pārsvarā dzīvo tur. Kopiena joprojām ir vērā ņemama, vecticībnieki ir ceturtā lielākā Latvijas reliģiskā konfesija, un, pēc Reliģisko lietu pārvaldes datiem, viņu dievkalpojumus pašlaik apmeklē aptuveni 70 tūkstoši cilvēku. Arī Jeļena ir vecticībniece.
Krievu dēvēšana par okupantiem un imigrantiem Jeļenu personīgi aizskar. Viņa ir dzimusi Latvijā. Arī Latvijas vecticībnieku biedrības vadītājs Illarions Ivanovs piebalso: «Tie, kas pēc PSRS sabrukuma gribēja aizbraukt, jau ir aizbraukuši, savukārt tie, kas palikuši, ir saistījuši savu dzīvi ar Latviju, tāpēc viņi ir pelnījuši citādu attieksmi.»
Tomēr tā nav tiesa, ka visi Latvijā palikušie jūtas piederīgi mūsu valstij. Patiesībā arvien vairāk šejieniešu izvēlas kļūt par Krievijas pilsoņiem. Centrālās statistikas pārvaldes dati rāda, ka pēdējo piecu gadu laikā Latvijā dzīvojošo Krievijas pilsoņu skaits audzis vidēji par pusotru tūkstoti gadā. Pašlaik tas sasniedz 31 tūkstoti.
Salīdzinājumam – Latvijas pilsoņu skaits šajā laika posmā ir samazinājies vidēji par 11,6 tūkstošiem cilvēku ik gadu. Labāki dzimstības vai migrācijas rādītāji nav Krievijas pilsoņu skaita pieauguma iemesls, jo šo pašu piecu gadu laikā krievu skaits Latvijā samazinājies par nepilnu 41 tūkstoti. Kāpēc krievi, kas dzīvo Latvijā, izvēlas Krievijas pilsonību?
Pie sasistas siles
Tā nav drukas kļūda – Svetlanas uzvārds ir jāraksta Kurchenko. Latīņu burtiem tā ie-drukāts Krievijas Federācijas pilsoņa pasē, uz kuru viņa pieteicās nesen, 2008.gadā. Uzzināja, ka daudzi paziņas pieņēmuši Krievijas pilsonību, lai tiktu pie šīs valsts pensijas. Pašai Svetlanai tas nav galvenais motīvs – Krievijas pensiju, kuras apmērs esot līdzīgs tam, ko viņai piešķirtu Latvijas valsts, viņa pat neesot gribējusi ņemt: «Sirdsapziņa neļāva, jo visu mūžu taču esmu te nostrādājusi.» Viņai svarīgākā ir iespēja brīvi, bez vīzu kārtošanas, apciemot radus, kas dzīvo Krievijā. Tomēr Svetlana vaļsirdīgi atzīst, ka liela loma Krievijas pilsonības pieņemšanā bijusi arī aizvainojuma sajūtai. Viņa vairs negribēja būt «nekas».
Svetlanai bija 13 gadu, kad viņa pirmo reizi ieradās Latvijā kopā ar vecākiem, kam te bija darbs. Pēc pāris gadiem dzīve aizveda atpakaļ uz Krieviju, kur viņa pabeidza skolu un tehnikumu. Tad 26 gadu vecumā vēlreiz jau pati atgriezās Latvijā uz palikšanu – nu jau šeit nodzīvoti četri gadu desmiti.
Padomju laikā Krāslavā un tās apkaimē Svetlana atbildēja par dzīvojamo māju celtniecību, pēc PSRS sabrukuma palika bez darba, bet vēlāk līdz pensijai strādāja Krāslavas slimnīcā par veļas mazgātavas priekšnieci. «Esmu tik daudzus gadus Latvijā nodzīvojusi, divus bērnus te laidusi pasaulē, bet pēc PSRS sabrukuma es izrādījos nekas. Visi iet balsot, bet mēs ne. Kāpēc? Mēs taču strādājām Latvijas labā, cēlām mājas, priecājāmies, ka te būs labāka dzīve, bet palikām pie sasistas siles,» Svetlana saka ar rūgtumu. «Es te tagad jūtos sveša.»
Latviešu valodu Svetlana saprot, bet pati nerunā. «Mēģināju iemācīties, gāju kursos, nesanāca. Man teica: tātad tu negribi. Gribēju, bet nav tā, ka katrs cilvēks var valodu iemācīties.» Viņasprāt, latviešu valoda ir jāmāca bērniem, bet pensionāri jāliek mierā.
Un tomēr – pēc ciemošanās Krievijā viņai vienmēr ļoti gribas mājās. Latvijā. Šeit Svetlana likusi sevi arī apglabāt, kad zemes gaitas būs galā.
Bērns latviešu skolā
Konstantīns Korčjomkins ir gājis krievu, latviešu un amerikāņu skolā. «Vai nu viņš, vai es,» direktoram savulaik paziņoja Konstantīna skolotāja, un puisi par vājām sekmēm un sliktu uzvedību izmeta no kādas krievu skolas Rīgā. Latviešu valodu viņš oficiāli bija mācījies vienu gadu, bet īstenībā – kopš bērnu dienām, pavadot laiku kopā ar latviešu draugiem. Tāpēc iestāties latviešu skolā nebija problēmu. Konstantīns nomācījās vienu gadu, tad aizbrauca uz ASV, kur pabeidza vidusskolu un vēl kādu laiku pastrādāja, bet tad nolēma atgriezties Latvijā. «Piederības sajūta,» īsi pamato Konstantīns.
Tagad viņš ir menedžeris starptautiskā kompānijā. Biznesa un personiskās saites galvenokārt saistītas ar latviešiem, un arī savu meitiņu Konstantīns nolēmis skolot latviski. Pāriešanu uz valsts apmaksātu izglītību vienīgi latviešu valodā, par ko tikko noslēgusies parakstu vākšana un tomēr nenotiks referendums, gan viņš neatbalsta. «Jebkuri ierobežojumi izglītībā radīs mazāk speciālistu, kas palēninās Latvijas ekonomikas izaugsmi.»
Arī Iļjas Korotkova vecāki ir pārliecināti, ka lēmumu par mācību valodu nevajag uzspiest, bet savu izvēli viņi ir izdarījuši. Iļja tikko pabeidza Ulbrokas vidusskolas 4.klasi. Tā ir latviešu skola, un puika gāja arī latviešu bērnudārzā. Izglītības ministrijas statistika liecina, ka Korotkovi nav izņēmums – šogad skolās ar latviešu mācībvalodu 4,3% bērnu pēc tautības ir krievi. Šis skaits ir stabils jau vairāku gadu garumā.
Iļjas mamma Natālija ir dzimusi un augusi Latvijā. Viņa ir pilsone, bet vīrs – nepilsonis. Mihails dzimis Maskavas apkaimē un atbrauca uz Rīgu 1986.gadā, cerot uz darbu pilsētas metro projektā, kura apturēšana kļuva par vienu no neatkarības kustības simboliem. Mihails nerunā latviski, jo «nekad nav bijis lielas vajadzības, vienmēr esmu ticis galā». Pilsonību viņš nekāro – ceļot pa Šengenas valstīm ienākumi neļauj, bet balsošanai vēlēšanās viņš lielu jēgu neredz.
Mihails nezinot, vai paliks Latvijā līdz mūža galam. Tomēr jaunākais dēls Iļja iet latviešu skolā. Vecāki skaidro, ka izvēli noteikuši praktiski iemesli – vietējā krievu skolā bija mazāka pulciņu izvēle. Iļjas mamma atceras, ka sākumā baidījusies, kā dēlam latviešu skolā klāsies, jo dzirdējusi daudzus neveiksmes stāstus. Sagatavojot atkāpšanās ceļu, pat norunājusi ar krievu skolas direktoru, ka vajadzības gadījumā Iļja varēs skolu nomainīt. Tomēr puikam lieliski veicies gan ar mācībām, gan ar iejušanos klases kolektīvā.
«Viņš ir ļoti atvērts un komunikabls, krieviskā uzvārda dēļ nekādu negatīvu attieksmi nav jutis.» Natālija uzsver – viņas bērnus atšķirībā no vecākiem jau var uzskatīt par pilnīgi integrētiem Latvijā. Savukārt par krieviskuma zaudēšanu viņa neuztraucas, jo ģimenei ir ciešas saiknes ar radiniekiem Krievijā.
Īstenībā nekur pat nav jābrauc, logs uz Krieviju ir katrā mājā – pietiek pastiept roku pēc pults un ieslēgt televizoru.
Neizlikties par latvieti
Pēc mēneša Jūrmalu atkal pāršalks Jaunais vilnis. Desmit gadu laikā šis konkurss kļuvis par ievērojamāko Krievijas klātbūtnes izpausmi Latvijā, atrādot vecās padomju popkultūras ikonas un modernās zvaigznes.
Koncertaģentūras Makroconcert direktors un Jaunā viļņa izpilddirektors Igors Jefremovs uzskata – Krievijas popmūzikas popularitāte ir saistīta ar nostalģiju, taču tās nav ilgas pēc PSRS, bet pēc tā laika vides, draugiem, jaunības. «Mūzika ar to vienkārši neapzināti asociējas.» Viņaprāt, latviešu nepatika pret Krievijas organizēto pasākumu ir politiķu un preses radīts mīts, jo konkursa pozitīvais efekts Latvijas ekonomikā neesot apstrīdams. «Iedomājieties situāciju, ka venēcieši ar plakātiem protestētu pret ķīniešiem, kas brauc ar viņu gondolām,» salīdzina Jefremovs. Viņš arī atklāj, ka VIP jeb īpašo viesu vidū aptuveni piektā daļa esot latvieši, kas pērk biļetes saviem biznesa partneriem no NVS valstīm.
Tomēr ne jau dažas dienas jūlijā un slavenību burziņš veido Krievijas klātbūtni Latvijā – tā medijos ir jūtama ikdienā. Krievijas telekanālu auditorija Latvijā aizvadīto gadu laikā aug. Piemēram, 2006.gadā Pirmais Baltijas kanāls (PBK) un REN Baltija aizņēma 12% no laika, ko Latvijas skatītāji pavadīja pie televizora, bet 2010.gadā abi kanāli un vēl arī Pirmais Baltijas mūzikas kanāls un RTR Planeta Baltija kopā aizņēma jau nepilnus 18% no pīrāga.
PBK stabili turas Latvijā visvairāk skatīto kanālu trijniekā, tā auditorija ir lielāka nekā sabiedriskās televīzijas kanālam LTV1 un atpaliek tikai no LNT un TV3. Taču Krievijā veidota satura netrūkst arī abās populārākajās Latvijas televīzijās, it sevišķi seriālu piedāvājumā, no kuriem aptuveni ceturtā daļa ir ražota Krievijā. Tomēr sabiedriskās domas pētniece, Baltijas Sociālo zinātņu institūta vadītāja Brigita Zepa komentē – atsvešinātību no Latvijas sekmē ne tikai Krievijas mediju patērēšana, bet varbūt pat vairāk pašmāju krieviski rakstošā prese, kas par Latvijas politiku vēsta distancētas ironijas tonī.
Valoda vieno
Krievu mediju uzmanību patlaban uzkarsējušas abas jaunākās etniskās politikas iniciatīvas – partijas Visu Latvijai! ierosinājums valsts finansētu izglītību nodrošināt tikai latviešu valodā un biedrības Dzimtā valoda prettrieciens jeb ideja piešķirt krievu valodai otrās valsts valodas statusu. Pirmā iniciatīva tikko noslēdzās ar nesekmīgu parakstu vākšanu, un referenduma par šo jautājumu nebūs, bet otras idejas autori pagaidām tautas nobalsošanas mehānismu vēl pat nav iedarbinājuši, sākotnēji nepieciešamie 10 tūkstoši pilsoņu parakstu nav iesniegti Centrālajā vēlēšanu komisijā.
Valodas jautājums ir teju vienīgais, kas spēj apvienot dažādas izcelsmes, sociālā stāvokļa un uzskatu krievus, atzīst Ilga Api-ne, viena no pieredzējušākajām Latvijas krievu kopienas pētniecēm. Tomēr šī vienotība nenozīmē, ka visi atbalsta Vladimira Lindermana un viņa domubiedru ideju par krievu valodu kā otro valsts valodu. Vienojošais drīzāk ir vilšanās sajūta. Tas, ka Latvijā tik pazīstamā krievu valoda formāli atzīta par svešvalodu, līdz ar pilsonības nepiešķiršanu sagādājusi Latvijas krieviem lielāko vilšanos pēc cerību perioda Atmodas laikā. Apine uzskata, ka krievu valodai būtu jāpiešķir minoritātes valodas statuss, tā būtu tik vien kā realitātes atzīšana politiskā līmenī, jo krievu valoda Latvijā nav pielīdzināma spāņu, itāļu vai jebkurai citai svešvalodai. Priekšlikumu par minoritāšu valodu statusu krievu un dažām citām valodām 2007.gadā izteica arī Saeimas deputāte Ina Druviete, taču šī ideja neguva politiķu atbalstu.
Tagad klusums ir pārtraukts – pirmo reizi kopš plašajiem protestiem pret izglītības reformu 2004.gadā top jauna krievvalodīgo politiskā akcija. Treknajos gados un pēc tam krīzes melnumā cilvēkus vairāk nodarbināja citas, praktiskākas lietas.
Vladimira Lindermana plāns paredz vienošanos caur konfrontāciju. «Protams, jebkurš radošs process, kopdarbība rada zināmu rīvēšanos, tomēr tas ir vienīgais ceļš.» Viņš ir pārliecināts, ka etnisko jautājumu apiet nevarēs, tāpēc ir jāveido īsts dialogs starp latviešiem un krieviem, taču tas nevar sākties, kamēr krievi nav manifestējuši savu kopējo pozīciju. Citās domās gan ir Apine – viņasprāt, politiskās akcijas tika rada spriedzi un traucē «dabisko integrāciju», kas nepārtraukti norit caur bilingvālo izglītību, eiropeizāciju, jauktajām laulībām.
Jauns aizvainojuma avots ir arī valsts politikas vadlīnijas, kurās Kultūras ministrija centusies formulēt nacionālās identitātes un integrācijas principus. Šajā projektā lietots jēdziens «ilglaicīgie imigranti», kas izraisījis vislielāko kritiku, jo veido svešinieka tēlu sabiedrībā, tāpat kā hierarhiskais dalījums starp latviešiem kā «valstsnāciju» un visiem pārējiem kā minoritātēm, kas nepiedalās nacionālās kultūras identitātes veidošanā, bet to tikai pieņem. Apine komentē, ka šāda pieeja nozīmē asimilāciju, nevis ekspertes vērtējumā ideālo integrācijas modeli, kurā mazākumtautības pārstāvji sevi asociē ar Latviju, jūtas tai piederīgi un par savām uzskata pilsoniskās, demokrātiskās vērtības, bet nevēlas «izlikties par latviešiem».
Krievu minoritāte Latvijā nav salīdzināma ar turkiem Vācijā vai citām kultūras un reliģijas ziņā krasi atšķirīgām kopienām. Protams, latviešus un krievus šķir vēstures notikumu uztvere – «mēs esam ieķērušies savā vēsturē, kļuvuši par tās fanātiķiem», secina Apine. Tomēr ikdienas paradumi un uzskati abām tautām ir līdzīgi: «Mēs smejamies par vienām un tām pašām lietām un ikdienā rīkojamies līdzīgi, bet negribam to atzīt,» saka pētniece Zepa. Vecticībnieku līderis Illarions Ivanovs arī gatavs pateikt priekšā risinājumu, kā tikt uz priekšu, – latviešiem jāsāk dialogs, kļūstot par īstiem saimniekiem savā zemē, kas, viņaprāt, nozīmē «uzņemties atbildību gan par sevi, gan par saviem «mazākajiem brāļiem», gan par valsti kopumā».
Tomēr šos dažādo krievu stāstus ir grūti izmantot politikā, daudz iedarbīgāk ir gan Svetlanu, gan Natāliju mest vienā – Latvijas un latviešu apdraudētāju – maisā. Paņēmiens acīmredzami darbojas, jo partijas joprojām spēj piesaistīt vēlētājus ar nerafinētiem etniskiem saukļiem, bet ne viens vien raksta tapšanas gaitā uzrunātais atteicās runāt. Viņu atteikumos starp rindiņām vīdēja aizdomas un neuzticēšanās – latviešu žurnāls taču uzrakstīs par viņiem kaut ko sliktu. Politikai, kas visus krievus bāž vienā maisā, ir kāds blakusefekts – arī daļa krievu sākuši domāt, ka visi latvieši ir vienādi.
