Tieši trīs gadus pēc investīciju firmas Lehman Brothers skandalozā bankrota un pasaules biržu 2008.gada vētrainā rudens finanšu industrija ir atkal kļuvusi par globālās ekonomikas draudu: spekulanti liek likmes pret eiro, bankas pārmērīgi riskē, un tirgos valda drudzis. Izskatās, ka valdības ir palaidušas iespēju ieviest stingrākus noteikumus, tāpēc jauna krīze ir tikai laika jautājums
Ienaidnieks izskatās draudzīgs un vienkāršs. Novalkātas kurpes un plāni sirmi mati. Džons Teilors vairāk atgādina vecu socioloģijas profesoru. Tumšajos plauktos, kas viņa Manhetenas birojā slejas līdz pat griestiem, cita pie citas rindojas simtiem grāmatu. Vienā plauktā stāv bijušā ASV prezidenta Rūzvelta krūšutēls un antīks teleskops.
Teilors vada hedžfondu FX Concepts, kas specializējas valūtu spekulācijās. Šis ir viens no lielākajiem šāda veida hedžfondiem jeb augsta riska privāto ieguldījumu fondiem pasaulē. Tieši tāpēc Teiloru daļēji vaino eiro valūtas problēmās. Kritiķi pārmet, ka gan Teilors, gan viņam līdzīgi darboņi saasināja budžeta krīzi Grieķijā un paātrināja Īrijas ekonomikas krahu.
Tādi ļaudis kā Teilors ir kā «vilku bars», kas saplosīs veselas valstis, teicis Zviedrijas finanšu ministrs Anderss Borgs. Tālab pret viņiem jācīnās «bez žēlastības», mudinājis Francijas prezidents Nikolā Sarkozī. Bet bijušais ģenerālprokurors un pašreizējais Ņujorkas štata gubernators Endrū Komo viņus salīdzinājis ar «sirotājiem pēc viesuļvētras».
Vācu laikraksts Bild tieši Teiloru apsūdzējis par to, ka viņš «liek likmes pret eiro». Ja tas tā tiešām ir, tad vīrietis ir bijis ļoti izveicīgs: kamēr Grieķija turpina bēgt no bankrota, Teilors ir ierindojies pasaulē 25 vislabāk atalgoto hedžfondu menedžeru sarakstā.
Teilors ir zinošs vīrs, kam patīk pafilozofēt, piemēram, par Vīnes kongresu (1814- 1815) vai Romas līgumu (1957). Vai tiešām viņš ir arī cilvēks, kurš gatavs saderēt par eiro nāvi? Vai tiešām uz viņa sirdsapziņas gulstas Grieķijas likstas?
Teilors nopūšas. Tādu jautājumu jau gaidījis. «Lielākā problēma ir tā, ka politiķi meklē vieglākos ceļus un visās problēmās labprāt vaino kādu citu – vieglāk taču atzīt, ka pie eiro problēmām un valsts labklājības paputēšanas ir vainīgs kāds cits.» Tieši tāpēc apvainojumus hedžfondiem viņš sauc par «pilnīgām muļķībām». Viņš kā fonda vadītājs strādā privātu ieguldītāju, tātad citu cilvēku interesēs, lai nopelnītu pēc iespējas vairāk naudas. Piemēram, neviens no Vācijas pensiju fondiem, kas uzticējis savas naudas apkalpošanu Teiloram, nav zvanījis un sūdzējies – zini, lūdzu, liec mierā eiro!
Tirgu kontrolē politiķi
Teilora viedoklis sasaucas ar citiem finanšu industrijas smagsvariem – bankām un citu lielu fondu menedžeriem. Viņi visi kā viens uzstāj, ka nav atbildīgi ne par eirozonas krīzi, ne arī par finanšu tirgu bīstamo svārstīšanos. Viņu rīcībai ir racionāls izskaidrojums – viņi strādā savu investoru interesēs.
Patiesība ir tāda, ka finanšu tirgi kontrolē politiķus. Ja Sarkozī pārtrauc savu atvaļinājumu, tirgi šo negaidīto lēmumu uztver kā zīmi par situācijas pasliktināšanos un nenoliedzami sāk skrupulozi sekot, kas tad īsti Francijā notiek. Ja Itālijas premjers Silvio Berluskoni sastrīdas ar savu finanšu ministru Džūlio Tremonti, tirgus spēlētāju acis pievēršas Itālijai, jo ir skaidrs, ka tur nav vienprātības par steidzami nepieciešamajiem taupības pasākumiem. Tirgi uztausta ikvienu vājo punktu un sadzird ikvienas baumas, lai spekulētu ar vienu valsti, pēc tam ar nākamo un tā tālāk.
Tieši šāda rīcība vēl vairāk saasina krīzi. Ja rodas bažas par konkrētu valsti, investori sāk nervozēt – baidoties no tālākas cenu krišanās, pensiju fondi un apdrošināšanas kompānijas steidzas atbrīvoties no akcijām un parādzīmēm. Galu galā bailes rada vēl lielākas bailes un sākas panika.
Arī pašlaik akciju tirgi piedzīvo jaunu vētru. Pat pieredzējuši brokeri neatceras laiku, kad cenas tik ļoti svārstījušās no dienas uz dienu, pat vienas darba dienas laikā. Un pagaidām grūti cerēt, ka miers globālajā ekonomikā iestāsies jau tuvākajā laikā.
Tas savukārt rada jautājumu – kālab finanšu tirgi ir kļuvuši tik neaprēķināmi? Kāpēc tie kļuvuši par draudu globālajai ekonomikai? Un ko varētu darīt, lai mazinātu risku?
Neaprēķināms risks
Dabiski, ka finanšu industrija – visi tie, kuri tirgo vērtspapīrus, valūtas un citus no tiem atvasinātos produktus, – nav vainojama pie visām globālās ekonomikas likstām. Daļa vainas jāuzņemas politiķiem, kas pieļāvuši nesaprātīgus budžeta deficītus, iedzīvojušies pārmērīgos parādos un ļāvuši bankām pārāk lielu vaļu. Tajā pašā laikā jāatzīst, ka arī bankas, hedžfondi un citas investīciju kompānijas pielikušas savu roku, novedot pasauli tur, kur mēs tagad esam, proti, bezdibeņa malā.
Finanšu nozares attīstība ir bijusi ļoti strauja. Tikpat strauji arī augušas summas, ar kādām tiek spekulēts akciju, preču un valstu parādzīmju tirgū. Lai ieguldītā nauda nopelnītu vēl vairāk naudas, finansisti ir radījuši dažādus jaunus produktus. Vienlaikus palielinājusies amplitūda, cik lielu risku ir gatavi atļauties investori.
Lielās algas finanšu sektorā pievilina gudrākos universitāšu absolventus. Par nelaimi, šīs jauneklīgās elites locekļi nestrādā, lai ražotu jaunas preces, kas darītu cilvēku dzīvi labāku, ne arī dibina jaunas kompānijas. Tā vietā šie jaunie prātvēderi nopūlas, lai izstrādātu arvien izsmalcinātākus finanšu produktus, kuru mērķis ir sagādāt arvien lielāku peļņu viņu darba devējiem un, protams, arī pašiem sev. Nereti tas notiek uz citu tirgus spēlētāju un patērētāju rēķina.
Daudzas lietas, kas notiek Volstrītā un Londonas finanšu rajonā, ir «sociāli nederīgas », saka lords Adērs Tērners, kurš vada Lielbritānijas finanšu servisa pārvaldi. Vērtības, ko radījuši jaunie gudrinieki, nav ne reālas, ne arī sabiedrībai noderīgas, piebilst Tērners. Bijušais ASV Federālo rezervju bankas vadītājs Pols Volkers reiz pat izteicās, ka vienīgais jēdzīgais un patiesi noderīgais finanšu izgudrojums pēdējos 20 gados ir bankomāts.
Kādreiz banku vienīgais uzdevums bija aizdot naudu. Tās bija pakalpojumu sniedzējs, tā teikt, ekonomikas enerģijas avots, un nekas vairāk. Savukārt pašlaik finanšu industrija lielākoties ir atrauta no ražojošās ekonomikas, savu pakalpotāja lomu nomainot pret dominanci. Šāda pavērsiena pirmie aizmetņi bija vērojami pirms nepilniem 30 gadiem. Bankas sāka aizrauties ar mājokļa kredītu piedāvāšanu amerikāņiem, maz uzmanības pievēršot tam, vai klienti šo aizdevumu vispār spēs atmaksāt. Iespējamie riski tika apvienoti un pārdoti jaunās finanšu produktu paketēs. Izrādās, tikai pavisam neliela cilvēku daļa izprata, kā šie produkti īsti darbojas, – jo tad, kad nekustamo īpašumu un kredītu burbulis beidzot uzsprāga, tas sev līdzi aizrāva visu finanšu industriju. Uz bankrota sliekšņa nonāca pat lielākās finanšu firmas un bija spiestas lūgt valdības palīdzību.
Zaudētā iespēja
Palīdzība tika sniegta, taču dīvainā kārtā šajā procesā tika palaista garām cita vēsturiska iespēja: neviena no milzīgajām bankām netika sadalīta mazākos uzņēmumos un netika aizliegts neviens no bīstamajiem finanšu produktiem. Tagad, kad valstu centrālās bankas ir noteikušas ļoti zemas bāzes procentu likmes, spekulācija atsākusies ar jaunu sparu.
Tā rezultātā finanšu industrija ir atguvusies ļoti ātri un kļuvusi tikpat spēcīga kā pirms krīzes – jā, arī tikpat bīstama gan ekonomikai, gan arī sabiedrībai kopumā.
Tagad pat paši kaismīgākie brīvā tirgus ekonomikas aizstāvji sāk uzdot jautājumu – kā tas iespējams, ka ekonomiskā sistēma, kas ilgu laiku ir darbojusies ļoti labi, pēkšņi var bīstami iziet ārpus kontroles? Kādā ļoti skarbā komentārā 30.jūlijā labējās britu avīzes The Daily Telegraph žurnālists Čārlzs Mūrs asi kritizēja bankas par to, ka tās tagad patur savu peļņu uz nodokļu maksātāju rēķina. «Bankas zināja, pie kurām durvīm jāklauvē, tikai tad, kad pašām sāka aptrūkties naudas. Un valdības tām dāsni palīdzēja.»
Tāpēc Mūrs rosina padomāt – varbūt tiešām taisnība ir kreisi noskaņotajiem cilvēkiem, kas kritizē kapitālistisko sistēmu?
Pārstāstot Mūra komentāru konservatīvās vācu avīzes Frankfurter Allgemeine Zeitung lapās, prominentais vācu žurnālists Franks Širmahers rakstīja: desmitgadēm ilgi piekoptā politika, ka finanšu tirgi nav jāregulē, tagad ir «pats veiksmīgākais» arguments kreisi noskaņoto cilvēku kritikā par brīvā tirgus kapitālismu. Viņos ieklausās, un viņu uzskati kļūst arvien populārāki.
Turklāt jāatzīst, ka vēl nekad agrāk Rietumu sabiedrības nav piedzīvojušas tik lielu ienākumu atšķirību un plaisu starp pašiem turīgākajiem un pašiem nabadzīgākajiem, kā tas ir pašlaik. Nevienā citā nozarē nav iespējams kļūt bagātiem tik ātri, kā tas notiek finansēs, kur investīciju baņķieri lielāko peļņas daļu sadala savā starpā un kur hedžfondu menedžeri katru gadu nopelna miljonus, dažreiz pat miljardus.
Tirgi alkst arvien lielākas peļņas – tie, kuri nespēj īstenot cerības, tiek sodīti ar akciju cenu kritumu un lielākām aizņēmumu izmaksām. Lai izpildītu šīs prasības, firmas ir spiestas ierobežot štata vietu skaitu un turēt algas pēc iespējas zemāk.
Īpaši uzkrītoši šīs atšķirības redzamas Londonā, kas ir Eiropā ietekmīgākais finanšu centrs. Baņķieriem ir luksusa dzīve ekskluzīvākajos pilsētas rajonos, kamēr noplukušākos rajonos valda nabadzība un bezcerība. Daži novērotāji pat pieļāva, ka tieši šīs nesamērības ir viens no nesen piedzīvoto grautiņu cēloņiem.
Tieksme uz pārmērībām
Šāda tipa tirgus sistēmai ir tieksme uz pārmērībām. Tam piekrīt anglis Pols Vūlijs, kurš uz pastāvošo lietu kārtību paskatās no citas perspektīvas. Pats pelnot miljonus, viņš četrus gadus nostrādāja tradīcijām bagātajā Barings Bank, kuru 1995.gadā pazudināja zema ranga brokera pārgalvīgie darījumi Singapūrā. Pēc tam Vūlijs bija menedžeris amerikāņu fondā GSO, kas specializējas darījumos, lai bagātus cilvēkus padarītu vēl bagātākus.
Pēc Vūlija pieredzes, ideja par finanšu tirgu efektivitāti ir kļūdaina. «Visi finanšu tirgu spēlētāji uzvedas racionāli, taču no savas perspektīvas. Sekas var kaitēt visai cilvēcei.»
Vūlijs (71) aizvien valkā uzvalku ar šaurām svītriņām, baltu kreklu un kaklasaiti, lai gan tagad strādā mazā birojā, kas ir piebāzts ar prestižās Londonas Ekonomikas skolas akadēmiskajiem pētījumiem. Viņš pats elitārajai universitātei ir ziedojos četrus miljonus mārciņu un nodibinājis Pola Vūlija vārdā nosaukto Kapitāla tirgus disfunkcijas centru.
Viņa mērķis ir pierādīt, cik bīstami ir finanšu tirgi. «Tas ir kā audzējs, kas turpina izplesties.» Pēc viņa teiktā, nav nekāda attaisnojuma faktam, ka šī industrija nodrošina vairāk nekā 40% no visas ASV korporatīvās peļņas un labākajos gados izmaksā sev pašas lielākās algas, turpretī neveiksmīgajos gados pieprasa, lai izpestī no problēmām par nodokļu maksātāju naudu.
Sabiedrības postīšana
Pēdējos mēnešos Vūlijs ir uzstājies Starptautiskā Valūtas fonda komitejas priekšā un uzrunājis lielāko ASV fondu menedžeru sanāksmi Hārvarda Tieslietu skolā. Neskaidrība finanšu tirgos pašlaik ir tik liela, ka revolucionāru svītrainajā uzvalkā gatavi uzklausīt daudzi cilvēki.
Pašam bijušajam fondu menedžerim atklāsmes mirklis pienāca 2000.gadā, kad pārsprāga interneta tehnoloģiju firmu burbulis. Pirms tam Vūlijs vairākkārt bija brīdinājis savus klientus neieguldīt savu naudu mazu un zaudējumus nesošu IT firmu akcijās, jo to vērtība ir pamatīgi uzpūsta.
Daudzi šādu ieteikumu laida gar ausīm vai arī izņēma savu naudu no Vūlija vadītā fonda, lai nodotu to «prātīgāku» menedžeru pārvaldīšanā. Vūlijs tā zaudēja 40% klientu, jo uzstāja, ka pārtrauks investēt naudu IT firmu vērtspapīros.
Kopš tā laika, kad viņam izrādījās taisnība – mākslīgais IT burbulis uzsprāga -, Vūlijs līdzīgu fenomenu ir novērojis atkal un atkal. «Gluži kā aitu bars, kas skrien pakaļ modes tendencēm. Un tad visi kopā piedzīvo krahu.» Viņaprāt, par šādu uzvedību augstu cenu maksā visa sabiedrība. «Principā finanšu industrijai ļoti labi veicas ar sabiedrības iznīcināšanu.» Vūlijs piebilst, ka daudziem bijušajiem kolēģiem esot vainas apziņa un viņi nespējot «noticēt, ka finanšu industrija aizvien paliek nesodīta».
Vūlijam ir pārliecība, ka tas ir tagadējo baņķieru asinīs – aizrauties ar sarežģītu un, cik vien iespējams, necaurskatāmu produktu radīšanu. Šādi produkti palīdz gūt pat līdz 25% peļņu, jo klienti vienkārši nemaz neizprot, kā tas īsti tiek panākts. Likmju likšana uz kādas konkrētas valsts bankrota iespējamību ir viens no vislabāk zināmajiem piemēriem.
Jo lielāka rosība vērojama finanšu tirgū, tas ir, jo lielākas ir svārstības, jo lielāka ir potenciālā peļņa. Investīciju bankām nav lielāka bubuļa kā garlaicība tirgū, kad ekonomika raiti pukšķina uz priekšu un cenas ir stabilas. Sanāk tā, ka tajā laikā, kad droši jūtas reālās ekonomikas menedžeri un darbinieki, finanšu sektorā valda īsta depresija.
Pirms dažām nedēļām negaidīti par 14% kritās lielās Francijas bankas Société Générale akciju cena. Tas notika nākamajā dienā pēc britu tabloīda The Daily Mail raksta par it kā bankā eksistējošām problēmām. Lai gan pati banka nekavējoties to noliedza, baumas jau bija padarījušas savu melno darbu – nevienam vairs īsti nerūpēja, kas ir taisnība, kas ne. Vēlāk pat parādījās ziņas, ka britu žurnālisti savu rakstu ir balstījuši uz franču avīzē Le Monde publicēto vasaras stāstu (literāru fikciju) par eirozonas sabrukumu un Société Générale problēmām 2012. gadā.
Cilvēkam nav pa spēkam
Šis stāsts par Société Générale gan izklausās vecmodīgs, jo mūsdienās akciju cenu regulē datori. Kad Deutsche Börse nolēma pārcelties no Frankfurtes uz netālo Ešbornas pilsētiņu, tur nekavējoties uzlēca modernu, labi ventilētu pagrabu īres cena. Jo tieši šādos «pazemes bunkuros» parasti stādā tā dēvētie lielo svārstību brokeri un tur izvieto banku superdatorus. Šie datori ir ieprogrammēti neatkarīgi pirkt vai pārdot akcijas, un tas viss notiek sekundes simtdaļās, ļaujot ļoti ātri reaģēt uz vissīkākajām tendencēm pasaules tirgos.
Tiem, kuriem ir labākie un ātrākie datori, ir arī labākas izredzes apsteigt konkurentus un nopelnīt. Šādi datori ir daudz efektīvāki par dzīvu brokeri, jo spēj apstrādāt milzīgu datu apjomu sekundē. Tajā pašā laikā šādas programmas var palielināt (vai pat izraisīt) kraha iespējamību.
Kaut kas tamlīdzīgs tika piedzīvots 2010. gada 6.maijā, kad dažu minūšu laikā akciju cenas Volstrītā nogāzās par 10%. Līdz pat šai dienai neviens īsti nevar paskaidrot, kas to izraisīja. Baidoties no šādu ķibeļu atkārtošanās, ASV Vērtspapīru un biržu komisija pavēlējusi noteikt datoriem nogaidīšanas laiku ārkārtas situācijās. Ja akciju cena piecu minūšu laikā nokrīt par 10%, to tirdzniecību uz laiku aptur, dodot laiku ekspertiem izvērtēt, vai straujajām izmaiņām ir pamatots cēlonis.
Vūlijs uzskata, ka pat šādi noteikumi ir nepilnīgi. Viņš mudina uz totālu datorizēto ātro tirgošanās aizliegumu, jo tai, pēc viņa uzskatiem, nav nekādas sociālas vērtības.
Datori jau sen diktē noteikumus valūtas maiņā, jo valūtu tirgi ir pārāk sarežģīti, lai tam spētu izsekot tikai cilvēka prāts. «Cilvēka domāšanas process ar to netiek galā, jo ir jāņem vērā milzīgi daudz nianšu,» skaidro hedžfonda menedžeris Teilors no Ņujorkas. Liela daļa no viņa 60 darbiniekiem ir IT eksperti, matemātiķi un inženieri: viņi ievada datoros iespaidīgu datu daudzumu, ieskaitot skaitļus par valstu IKP, aizdevumu likmēm, preču cenām un inflācijas izmaiņām. «Vienīgā lieta, ar ko datori netiek galā, ir politiski lēmumi, tāpēc mums ir tāda persona kā es pats, proti, galvenais investīciju menedžeris, » saka Teilors. Tiesa, viņš atzīst, ka vairākumā gadījumu nauda seko instrukcijām, ko piedāvā tieši datori.
Tomēr pat Teilors netic mītam, ka tirgi parasti uzvedas racionāli, jo seko tikai loģiskām sakarībām un skaitļiem. Piemēram, viņš ir «pārliecināts, ka sazvērestību pret eiro» īsteno leģendārais spekulants Džordžs Soross. Pats Soross šādas apsūdzības nesenā intervijā Der Spiegel kategoriski noliedza: «Vislabāk nākotni spēj prognozēt tieši finanšu tirgi, jo tie šo nākotni rada.»
81 gadu vecais finansists Soross ir viens no hedžfondu industrijas dibinātājiem. 90.gadu sākumā viņš negaidīti kļuva par ietekmīgu spekulantu, kas savā labā izmantoja pat visniecīgākās sistēmas vājības, nerēķinoties ar sekām. Viņš aizņēmās 10 miljardus britu sterliņu mārciņu un pārdeva tās tālāk, tādā veidā izraisot aizdomas par to, ka Anglijas banka vairs nespēj noturēt fiksēto mārciņas kursu Eiropas valūtas maiņas mehānismā. Mārciņu nācās devalvēt un izņemt no maiņas mehānisma. Pēc tam Soross atkal pirka mārciņas un atdeva parādu, taču to vērtība bija jau krietni samazinājusies. Ar šo darījumu viņš pats nopelnīja vairāk nekā vienu miljardu dolāru.
Kā kazas pie aizas
Individuāli spekulanti, kā Soross vai Teilors, vieni paši, protams, nevar nopietni ietekmēt tirgu. Taču viņi spēj radīt tendenci, kam citi ir gatavi akli sekot. Investoriem mēdz piemist bara instinkts, un tad viņi visi kā kazas joņo aizas virzienā.
Krīzes rezultātā daži no šiem spekulāciju fondiem ir kļuvuši vēl lielāki un ietekmīgāki, no tirgus izspiežot mazākus spēlētājus. Arī klientiem ir tendence investēt naudu pie lielajiem spēlētājiem, ticot, ka tā ir visdrošākā izvēle.
Piemēram, pašlaik pasaulē veiksmīgākā spekulanta Džona Polsona vadītais hedžfonds pēdējos divos gados savu kapitālu ir palielinājis par 30 miljardiem dolāru – no 5 uz 35 miljardiem. Tas Polsonam (56) dod iespēju likt arvien lielākas likmes. Un arī labi nopelnīt. Viņa paša ienākumi pērn bija 5 miljardi dolāru jeb 13,7 miljoni dienā, rakstījusi Ņujorkas The Daily News.
Vēl pirms dažiem gadiem par viņu zināja tikai retais. Taču viss mainījās brīdī, kad izrādījās, ka Polsons ir saderējis uz Amerikas hipotekāro kredīta tirgus sabrukumu. Tādas investīciju bankas kā Goldman Sachs radīja īpašus vērtspapīrus priekš Polsona, balstot tos uz kredītiem, kas izsniegti cilvēkiem, kuri to nemaz nevar atļauties. Tad Goldman Sachs šos vērtspapīrus pārdeva citiem investoriem, kas ticēja, ka viņu ieguldījumi būs stabili… un tā rezultātā zaudēja miljardus. Turpretī Polsons tika pie iespaidīgas peļņas- 2007.gadā tā sasniedza gandrīz četrus miljardus dolāru.
Bieži vien hedžfondi strādā roku rokā ar investīciju bankām, bet bankas bieži vien darbojas kā hedžfondi. Robežas starp abām institūcijām ir izgaisušas. Daži kritiķi pat uzskata, ka, piemēram, vācu banka Deutsche Bank tagad vairs nav normāla banka, bet gan pārvērtusies par iespaidīgu hedžfondu.
Deutsche Bank ir lielākais globālais spēlētājs valūtas maiņas tirgū, īstenojot 16% no visas dolāru, franku, jenu un eiro tirdzniecības. Tas ir liela apjoma bizness, kas nodrošina diezgan mazu peļņu. Tomēr banka izmanto savas zināšanas par valūtām, lai saviem klientiem izveidotu sarežģītu un tādējādi krietni ienesīgāku augsta riska ieguldījumu stratēģiju. Galu galā sanāk tā, ka Deutsche Bank parasti atrodas vinnētāju pusē.
Itāļi izmeklē vāciešus
Šogad no aprīļa līdz jūnijam Deutsche Bank investīciju peļņa samazinājās uz pusi, iespējams, tāpēc, ka vienkārši šis ir biznesa gada klusais periods. Šajā laikā tā atbrīvojās no 70% dažādu valstu parādzīmju, lielākoties no grūtībās nonākušajām eirozonas zemēm – Portugāles, Itālijas, Īrijas, Grieķijas un Spānijas. Ņemot vērā to, ka banka ir arī globālais līderis parādzīmju tirgošanā, tās riska menedžeri, visticamāk, saņēma drošus signālus. Gada sākumā Deutsche Bank Itālijas valdības parādzīmēs bija investējusi astoņus miljardus eiro. Pēc sešiem mēnešiem to apjoms bija iespaidīgi samazinājies – līdz vienam miljardam.
Itāļu politiķi to neuzskata par vienkāršu sakritību, tāpēc savas valsts finanšu iestāžu regulatoram CONSOB uzdevuši izmeklēt lietas apstākļus. Interesanti, ka Deutsche Bank paspēja atbrīvoties arī no Grieķijas parādzīmēm īsi pirms krīzes sākuma tur.
Tagad banka palīdz grieķiem pārstrukturizēt valsts parādu, kas zināmā mērā ir valsts kapitulēšana varenas bankas priekšā. Visticamāk, Deutsche Bank speciālistiem pat ir lielāka sajēga nekā pašiem grieķiem, kas tagad ir viņu parādzīmju saimnieki.
Cenšas, bet nesanāk
Finanšu nozarei ir izdevies radīt pārliecību, ka viss, kas ir labi tai pašai, ir labi arī sabiedrībai kopumā. Tādējādi šī sektora ietekme tautsaimniecībā kļuvusi arvien lielāka. Piemēram, Amerikā no 1973.gada līdz 1985.gadam finanšu sektora vidējā gada peļņa labākajā gadījumā bija 16% no visu ASV kompāniju kopējās peļņas. Kad pēc politiķu un likumdevēju lobēšanas finansisti panāca, ka bankas regulējošie noteikumi kļūst vaļīgāki, viņi savāca līdz 30% pelņas. Savukārt pēdējā desmitgadē tā uzlēca pat līdz 41% no visu ASV kompāniju kopējās peļņas.
Pēc finanšu kraha 2008.gada rudenī toreizējais Vācijas prezidents Horsts Kēlers finanšu tirgus nosauca par monstru. Arī citi pauda apņēmību beidzot to savaldīt. «Vēsture nedrīkst atkārtoties,» paziņoja ASV prezidents Baraks Obama pēc investīciju bankas Lehman Brothers bankrota. Savukārt Francijas prezidents Nikolā Sarkozī izteicās par vēsturisku iespēju radīt jaunu pasaules kārtību.
Gan ASV, gan Eiropa tik tiešām centās neitralizēt šo «monstru». Nevar teikt, ka valdības nav darījušas itin neko, taču labo nodomu īstenošana izrādījās grūtāka, nekā cerēts. Atsevišķu valdību individuālie plāni ir bezjēdzīgi, jo finanšu industrija ir globāla – tā paklausīgi nesēž vienas zemes robežās. Tālab ikviens jauns kontroles mehānisms patiesībā tāds pagaidu mierinājums vien ir.
Finanšu industrija turpretī uzvedas kā ambiciozs sportists – ja barjera tiek pacelta augstāk, tā izdomā jaunus paņēmienus, kā pārvarēt arī šo šķērsli.
Piemēram, ASV tagad ir pieņemts likums, kas pilnībā aizliedz bankām nodarboties ar tā dēvēto proprietary trading, kad banka spekulē ar ārvalstu valūtām, akcijām un preču cenām biržā, strādājot savās interesēs, nevis pārstāvot kādu klientu. Taču šajā pašā likumā ir atrunāts tik daudz izņēmumu, ka šis banku bizness turpinās zelt arī nākotnē – ja to nedarīs pašas bankas, tās uzticēs šos uzdevumus trešajām personām.
Amerikāņu valdība arī vēlas piespiest hedžfondus atklāt vairāk informācijas par savu biznesu. Lai gan šis likums stāsies spēkā tikai nākamā gada maijā, Džordžs Soross jau tagad skaidro, kā šos noteikumus varēs apiet: atpērkot ārējo investoru ieguldījumus hedžfondā, tas turpinās darboties kā ģimenes uzņēmums, bet uz šādām firmām jaunie atklātības noteikumi neattiecas.
Eiropas Komisija ir izstrādājusi jaunu likumprojektu par kapitāla tirgu, kurā ir 165 lappuses vadlīniju un vēl 500 lappuses dažādu noteikumu. Saskaņā ar tiem bankām būs jāveido lielāki kapitāla uzkrājumi, lai pasargātu sevi no riska. Tās pašas drīkstēs aizņemties ne vairāk par konkrētu kapitāla proporciju.
Šādi ieteikumi šķiet ļoti saprātīgi, taču izrādās, ka finanšu industrija ir jau divus soļus priekšā. Tā ir radījusi pasauli, kurā parastie noteikumi nav spēkā, – tā ir «ēnu banku» valstība. Pašiem baņķieriem šis termins nebūt neliekas kā nelegāla vai puslegāla institūcija. Patiesībā hedžfondi un privāto ieguldījumu fondi jau ir «ēnu bankas». Piemēram, ASV šo ēnu banku kopējais parāds ir pārsniedzis 16 triljonus dolāru, kamēr komerciālo banku parādsaistības ir 13 triljonu.
Sprāgs! Un kā vēl
Šāda realitāte ir liels risks finanšu tirgiem. Vācijas banku uzraudzības aģentūras vadītājs Johans Sanjo uzskata, ka nākamās krīzes cēlonis, visticamāk, būs tieši noteikumiem nepakļautie hedžfondi un tiem līdzīgi spēlētāji. Arī Vācijas centrālās bankas Bundesbank prezidents Jenss Veidmanis pauž bažas par ēnu bankām. Bet kāpēc tad nepieņemt noteikumus, kas attiektos arī uz tām?
Izrādās, šādu visaptverošu finanšu tirgu reformu bloķē dažu atsevišķu valstu egoisms. Īpaši izceļas Lielbritānija, kas izvēlas dot vaļu hedžfondiem – tas tāpēc, ka finanšu industrija ir viens no retajiem tautsaimniecības sektoriem, kuros briti vēl spēj konkurēt pasaules mērogā.
Kad bijušajam Deutsche Bank padomes priekšsēdim un pašreizējam HSH Nordbank uzraudzības padomes vadītājam Hilmāram Koperam pajautājam, vai no nākotnes krīzēm būtu iespējams izvairīties, viņš atbild īsi: «Nē.» Pēc viņa domām, nākotnē mēs piedzīvosim vēl lielāku finanšu burbuļu pārsprāgšanas.
«Jā, mani tas uztrauc,» saka Kopers, «bet es tiešām nezinu, kā valdības varētu to nepieļaut. »
Ja nāks otrais vilnis
Ja pasaulē notiks jauni finanšu satricinājumi, cik gatava būs Latvijas finanšu sistēma?
Pirms trim gadiem Latviju sevišķi ievainojamu padarīja milzīgā aizņemšanās no ārzemniekiem, kura dzina nekustamo īpašumu burbuli un padarīja gan bankas, gan attīstītājus, gan mājokļu pircējus ļoti viegli ievainojamus ekonomikas pasliktināšanās vai naudas plūsmas apsīkšanas gadījumā. Šajā jomā ir noticis ja ne lūzums, tad nozīmīgs uzlabojums, jo Latvijas kopējais neto ārējais parāds, tas ir – cik daudz lielākas ir Latvijas valdības, uzņēmumu un privātpersonu saistības ārzemniekiem nekā viņu saistības mums -, ir samazinājies par ceturto daļu kopš tā augstākā punkta 2008.gada beigās.
Sabiedrība parasti sevišķu uzmanību pievērš valdības parāda pieaugumam krīzes gados – tās ārējais parāds kopš 2008.gada vidus vairāk nekā četrkāršojies no 1 miljarda līdz 4,4 miljardiem. Taču privātais (pārsvarā banku) parāds ārzemniekiem krities par lielāku summu. Ārkārtas gadījumos valstij ir vieglāk aizņemties nekā privātajam sektoram, tāpēc sevišķi svarīgs ir fakts, ka tirgi ir novērtējuši Latvijas spēju pārvarēt krīzi un samazināt deficītu. Augošā uzticība atspoguļojas kopš 2009.gada būtiski samazinātajā CDS (angliski – credit default swap) cenā, kura tiek prasīta par apdrošināšanos pret Latvijas defoltu.
Ir arī sperti soļi, lai padarītu pašu banku sistēmu stabilāku. Finanšu un kapitāla tirgus komisija ieviesusi stingrāku banku uzraudzības modeli, lai veicinātu kreditēšanas politiku kvalitātes uzlabošanos, un likusi bankām pārveidot atalgojuma sistēmas, lai tās neveicina pārlieku risku uzņemšanos. Kopš krīzes sākuma 19 Latvijas bankas piesaistījušas 1,3 miljardus latu, lai segtu zaudējumus un palielinātu savu kapitālu, un šā gada sākumā sektors atkal uzrādījis mazu peļņu. Ieviesta arī finanšu stabilitātes nodeva, kas liek finanšu institūcijām piedalīties eventuālu finanšu krīžu seku novēršanā.
