Vēl nebijis gadījums. Noziedzīgā pasaule ir karastāvoklī ar valsts varu. Šie ir augstāko valsts amatpersonu vērtējumi tūlīt pēc tam, kad nezināms uzbrucējs Rīgas centrā tiešā tēmējumā nošāva tiesnesi Jāni Laukrozi. Kāpēc šī Latvijas vēsturē vienīgā tiesneša slepkavība desmit gadu laikā joprojām nav atklāta?
Zigrīda Laukroze atvadījās no pēdējās pacientes un sakārtoja zobārstniecības instrumentus. Bija nedaudz pāri sešiem. Iezvanījās telefons. Ierastā lietu kārtība sabirza putekļos. «Jānis sašauts. Sētā, pie mājas,» klausulē saraustīti skanēja māsas balss. Tālāko Zigrīda atceras miglaini. Kolēģe pavadīja viņu līdz mājas stūrim, kur pagaisa pēdējā cerība, ka viņas Jānis ir «tikai» sašauts. «Es pat nespēju raudāt. Bija tāds šoks, ka nevarēju neko. Tikai vēlāk, kad paliku viena…,» viņas balss aizlūst, stāstot par pirmdienas, 15.oktobra, vakaru pirms desmit gadiem.
Vispārēja mobilizācija
Rīgas apgabaltiesas krimināllietu kolēģijas priekšsēdētāju Jāni Laukrozi (tobrīd 69) slepkava apturēja paša mājas pagalmā, raidot šāvienu ar pistoli. Kad sirmais vīrs saļima, viņu caururba automāta ložu kārta. Drošībai. Slepkava automātu nometa turpat sētmalē un cauri pagalmiem nozuda pilsētas burzmā. Lāčplēša ielas posmā starp Barona un Tērbatas ielu notikušajam bija vairāki simti liecinieku, taču neviens nebija sapratis, kas īsti notiek pustumšajā vārtrūmē.
Viens no pirmajiem notikuma vietā ieradās toreizējais Rīgas kriminālpolicijas priekšnieka vietnieks, tagad Valsts policijas priekšnieks Ints Ķuzis. «Kad man piezvanīja un teica, ka Laukroze nošauts, es tam nespēju noticēt. Nogalināt tiesnesi arī toreiz, divtūkstošo gadu sākumā, bija kaut kas ārpus normālas sapratnes,» tagad atceras Ķuzis. Dažu minūšu laikā par aukstasinīgo slepkavību informēja visas valsts augstākās amatpersonas, iekšlietu un drošības dienestu vadību. Nekavējoties izveidoja izmeklēšanas grupu 20 cilvēku sastāvā, kuras pirmais uzdevums bija aptaujāt slepkavības rajonā bijušos cilvēkus un izveidot noziedznieka fotorobotu. Valsts augstāko amatpersonu notikušā vērtējumi izcēlās ar īpašu dramatismu. Dienu pēc slepkavības pirmo reizi neatkarīgās Latvijas vēsturē valdība izsludināja atlīdzību par palīdzību slepkavības atklāšanā – 10 000 latu.
Policija izvirzīja trīs versijas – tiesneša profesionālā darbība, nogalināšana nejaušības dēļ un slepkavība saistībā ar ģimenes locekļu darbu. Gadu gaitā pēdējās divas versijas atzītas par mazāk pamatotām, taču pie pirmās darbs rit joprojām. Profesionālajai versijai izvirzītas vairāk nekā 25 apakšversijas.
Motīva medības
Izmeklētāju pirmās cerības atrast pavedienu, kas ļautu atšķetināt noziegumu, saistījās ar slepkavības vietā atstāto automātu. Nelegālo ieroču meistaru Latvijā nav daudz, turklāt automāts bija īpaši pieslīpēts tā, lai visas lodes varētu izšaut uzreiz, neatlaižot pirkstu no gaiļa. Policija pārbaudīja 2400 personu, kas agrāk tiesātas pēc «ieroču» pantiem. Automāta pievīlētāju neatrada, bet atrada iespaidīgu nelegālo ieroču arsenālu un ierosināja 15 krimināllietas.
Kamēr vieni izmeklētāji dzina pēdas ieroča «autoram», citi modelēja, kāds varētu būt nozieguma motīvs. No sākotnēji izvirzītajām trim versijām – profesionālā darbība, nejaušība vai slepkavība ģimenes locekļa dēļ – visātrāk atmeta pēdējo. Lai gan tiesneša dēls strādāja Satversmes aizsardzības birojā, viņam nebija draudēts, arī darba pienākumu izvērtēšana ļāva secināt – nav nekā tāda, par ko varētu atriebties visai ģimenei. Nejaušības versiju pētīja vēl vairākus gadus, jo Lāčplēša ielas namā dzīvoja vairākas prominentas personas tiesneša Laukrozes vecumā. Tomēr pratināšanās un operatīvā ceļā gūtā informācija par mājas iedzīvotājiem neapstiprināja aizdomas, ka patiesais slepkavas mērķis bijis kāds kaimiņš.
Tā par pamatversiju kļuva Laukrozes profesionālā darbība. Tajā izmeklēšana ritēja vairākos virzienos. Tika analizētas gan lietas, kuras tiesnesis pats bija skatījis, gan arī lietu sadale, jo Laukroze kā tiesas priekšsēdētājs bija atbildīgs par to, arī drošības līdzekļa piemērošana aizturētajiem un Laukrozes darbs, vadot tiesnešu disciplinārkolēģiju. Šai analīzei vajadzēja vai nu apstiprināt, vai apgāzt tiesībsargu un advokātu zīmēto Laukrozes kā godīga un taisnīga tiesneša profesionālo portretu.
Drošības līdzekļu piemērošanas virziens nedeva rezultātus, kaut arī notika 150 padziļinātu pārbaužu, ekspertīžu un citu operatīvo darbību cietumos. Tikpat rūpīgi izvērtēja lietu sadales procedūru. Vispirms jau tāpēc, ka ne visiem Rīgas apgabaltiesas tiesnešiem tolaik bija godprātīgu tiesnešu slava. Turklāt pa operatīvajiem kanāliem tika saņemtas ziņas, ka, iespējams, kāds samaksājis tiesnesim kukuli, taču solītais nav pildīts. «Jāatceras, ka katram operatīvajam ziņotājam ir savas intereses, iespējams, vēlme novirzīt izmeklēšanu citā virzienā,» skaidro bijušais ģenerālprokurors, tagad Valsts prezidenta padomnieks drošības jautājumos Jānis Maizītis. Viņu papildina Ints Ķuzis: «Mana pārliecība – ja skatāmies uz tiesnesi Laukrozi, nebija nekāda pamata šādiem apgalvojumiem.»
Šā virziena kontekstā izmeklētāji atceras arī cinisko joku, kuru slepkavības dienā izspēlēja toreizējais kazino Full House menedžeris Aivars Zablackis, pāris stundu pēc nozieguma nosūtot žurnālistiem un politiķiem īsziņas ar Laukrozi nomelnojošiem paziņojumiem. Vienā bija teikts, ka Laukroze ar advokāta Vilhelma Kozlovska starpniecību saņēmis 1,2 miljonus dolāru no Ivana Haritonova, taču Haritonovam tik un tā piespriests cietumsods. Otrā īsziņā kā vainīgie tika nosaukti Aleksandrs Lavents un par krāpšanu tiesājamais Armands Stendzenieks, kura lietu Laukrozem vajadzēja sākt skatīt tieši pēc divām nedēļām. Īsziņas bija melīgas, azartspēļu biznesa darboni aizturēja un uzrādīja apsūdzību par Laukrozes goda un cieņas aizskaršanu. Vēlāk Rīgas Centra rajona tiesa lietu tomēr izbeidza: kamēr nav sprieduma Laukrozes slepkavības lietā, nevarot apgalvot, ka īsziņas aizskāra tiesneša godu un cieņu.
Visapjomīgākais darbs tika veikts Lauk-rozes skatīto krimināllietu analīzē. «Bija jāatrod motīvs. Kamēr nav motīva, pārbaudi visas desmit versijas un 200 cilvēku. Jā, vienā brīdī mums radās sajūta, ka zaudējam laiku, jo nevaram nonākt pie motīva,» atceras Ķuzis. Viņš atzīst – simtprocentīgas pārliecības par slepkavības pasūtītāja motīvu nav arī šodien.
Policija vispirms analizēja Laukrozes skatītās lietas, kuras izcēlās ar bargiem spriedumiem. Balstoties uz aculiecinieku teikto, policija divus mēnešus pēc slepkavības aizturēja bijušo OMON kaujinieku Dmitriju Maškovu, kuru Laukroze bija notiesājis par zādzību. Tomēr atpazīšanas procedūra beidzās viņam par labu, Maškovu atbrīvoja. Viņš bija izmeklētāju pirmā tukšā loze.
Atsaldētie
Īpašu uzmanību izmeklētāji pievērsa pēdējai skaļajai lietai, kurā Laukroze 2001.gada maijā bargus cietumsodus piesprieda trim Krievijas Nacionālboļševiku partijas biedriem, kas politisku motīvu dēļ draudēja uzspridzināt Pēterbaznīcu. Kad trijotnei nolasīja spriedumu, nacionālboļševiki tiesas zālē izkliedza draudus atgriezties un nogalināt tiesnesi.
Sākotnēji izmeklētājiem šī versija nešķita līdz galam pārliecinoša, jo Augstākā tiesa jau pirms Laukrozes slepkavības atcēla Rīgas apgabaltiesas spriedumu, noziegumu no terorisma pārkvalificēja par huligānismu un sodu samazināja uz pusi. Turklāt šķitis – ja noziegums būtu politiski motivēts, slepkava gribētu «parakstīties».
Kā fēnikss no pelniem nacionālboļševiku versija atdzima 2007.gadā, kad Latviju sasniedza 2006.gada nogalē izdotais Krievijas Nacionālboļševiku partijas biedra Zahara Priļepina romāns Saņkja, kurā aprakstītie notikumi baisi līdzinājās Laukrozes slepkavībai.
Romāna galvenais varonis Saša dodas uz Rīgu atriebt notiesāto draugu, nošaut spriedumu pasludinājušo tiesnesi. Sirmais tiesnesis vizuāli līdzinās Laukrozem. Kā viņu sauc, Saša nespēj iegaumēt, bet minējumi izklausās pēc nelatvieša mēģinājuma izrunāt Laukrozes uzvārdu: «Луаркезе? Лукрезее?» murmina varonis (Luarkeze? Lukrezē? – krievu val.). Priļepina varonim ir pistole, viņš tiesnesi izseko vairākas dienas, tad sadūšojas uz slepkavību mājas pagalmā, bet te pēkšņi tiesnesi nošauj kāds cits vārdā nenosaukts personāžs ar automātu.
Izmeklētāji aktivizē Krievijas versijas izmeklēšanu. 2008.gada janvārī iekšlietu ministrs Mareks Segliņš pat publiski paziņo: «Prokuratūra zina, kurš ir slepkavības pasūtītājs.» Arī tagad Segliņš apgalvo, ka paziņojums nebija kļūda. «Es pilnīgi droši zinu, kāda bija pēdējā versija un kādi bija pierādījumi,» saka Segliņš, taču atzīst – zināt un pierādīt ir divas dažādas lietas. «Es būtu priecīgs, ja vainīgos dabūtu rokā. Ar katru gadu iespēja samazinās, bet es negribu ar savu pļāpāšanu traucēt,» eksministrs atsakās teikt ko vairāk.
Veidojot šo rakstu, sazinājos ar romāna autoru Priļepinu, taču viņš uz e-pastiem neatbildēja. Savā interneta mājaslapā 2008.gadā viņš komentējis romāna līdzības ar Latvijas tiesneša slepkavību: «Kas attiecas uz Laukrozi, viņš ir vienkārši vietēja mēroga nelietis. Man viņa – Dievs, piedod – nemaz nav žēl.»
Jautāts par Latvijas likumsargu iespējām līdz galam pārbaudīt, vai Laukrozes nāve ir uz Krievijas nacionālboļševiku sirdsapziņas, Ints Ķuzis kļūst domīgs: «Zinot nacionālboļševiku darbošanās pamatprincipus, nekaunību un nežēlību, var to pieļaut, taču, saprotiet, tā līdz galam nav mūsu jurisdikcija.» Ar tiesiskās palīdzības lūgumiem šo desmit gadu gaitā gājis kā pa celmiem, sekojot izmaiņām Latvijas un Krievijas starpvalstu attiecībās. Formāli uz visiem pieprasījumiem ir saņemtas atbildes, taču uz jautājumu, vai izmeklētāju prasītā informācija tiešām ir sniegta, Ķuzis dziļdomīgi saka: «Lietā joprojām rit izmeklēšana.»
Krievijas un Latvijas izmeklētāju sadarbību toties ilustrē pats Priļepins. Žurnāla Medveģ interneta versijā publicētās piezīmēs, kas datētas ar 2010.gada martu, Priļepins ironiski apraksta, kā Ņižņijnovgorodas policija viņu pratinājusi pēc Latvijas likumsargu lūguma. Rakstnieks izmeklētājai stāsta, ka romāna varoņi varbūt arī ir līdzīgi nacionālboļševiku īstajiem biedriem un notikumi sakrīt, bet tiesnesi Laukrozi gan Priļepins nepazīstot. Vienīgais latvietis, ko viņš pazīst, esot Valsts prezidents Valdis Zatlers, ar kuru rakstnieks ticis iepazīstināts krievu literatūras dienās Rīgā 2008.gada februārī.
Priļepina pratināšana uzjautrina vienu no Laukrozes notiesātajiem nacionālboļševikiem Sergeju Soloveju. Viņš pērn savā blogā raksta, ka pašam gājis tikpat jautri (policija pēc Laukrozes slepkavības viņu pratināja ieslodzījumā Grīvas cietumā), un piebilst, ka viņam pienāktos honorārs, jo Priļepins ar savu romānu nu kļuvis slavens.
Saņkja tiešām piedzīvoja īstu uzvaras gājienu – 2007.gadā romāns izvirzīts Krievijas Bukera prēmijai, četrkārt izdots, tulkots ķīniešu, bulgāru, vācu un turku valodā, pēc tā motīviem iestudēta luga Atsaldētie.
Visi trīs Laukrozes notiesātie nacionālboļševiki jau sen ir brīvībā. Drīz pēc tam, kad spriedums bija stājies spēkā, – 2002.gada aprīlī viņus izdeva turpmākai soda izciešanai Krievijā, kur jau pēc gada atbrīvoja pirms termiņa. Kaut arī Solovejs nav tik pazīstams kā Priļepins, uz maniem e-pastiem neatbild arī viņš, bet abu pārējo notiesāto pēdas mums neizdevās atrast.
Slepkavības pirmdienās
Kāpēc tas notika tieši ar mani, arī desmit gadus pēc vīra zaudējuma turpina jautāt Zigrīda Laukroze. Kopā bija nodzīvoti 40 gadi, taču vīra darba lietās viņa nejaucās. Arī ģimenei netika draudēts, vismaz viņa par to nezināja. Taču, iespējams, kaut kas tomēr pēdējā laikā bija atgadījies. «Varbūt viņš kaut ko juta. Iepriekšējā dienā [pirms slepkavības] mēs gājām uz kapiem pie maniem vecākiem. Aizkavējāmies nedaudz, un tad Jānis teica – iesim, iesim ātrāk, es pa tumsu uz kapiem neiešu», stāsta Zigrīda. Pēc pusgada Jānim bija jāiet pensijā. Varbūt kāds baidījās, ka viņš varētu pastāstīt to, ko zinājis par apgabaltiesā notiekošo? Tie ir nekonkrēti sievas minējumi, kuriem nav faktu seguma.
Pārsteidzoša toreiz bijusi arī organizētās noziedzības reakcija. «Pa operatīviem kanāliem pienāca ziņas, ka notikušais nav «по понятием» [jeb pēc bandītu likumiem],» atceras Ķuzis. Ja Laukrozes reputācija nebūtu nevainojama, šādas reakcijas nebūtu.
Tomēr policija pārbaudīja arī versiju, vai Laukrozes slepkavība nav ieskaitāma tā saukto «pirmdienas slepkavību» sērijā. Tolaik Rīgā tika dalītas ietekmes sfēras, un tieši pirmdienās no slepkavas rokas mira vairāki ar organizēto noziedzību tā vai citādi saistīti cilvēki: 2.jūlijā ar krimināliem grupējumiem saistītais Andrejs Balmasovs, 1.oktobrī uzņēmējs Andrejs Boroviks, 3.decembrī kriminālajās aprindās pazīstamais Vasilijs Jeļisejevs, bet 2002.gada 28.janvārī uzņēmējs Eduards Baburgs. «Slepkavības rokraksts bija līdzīgs, tikai Laukrozem nebija nekādas saistības ar organizēto noziedzību, pat šo grupējumu lietas viņš nebija skatījis,» skaidro Ķuzis. Tika aizturēts kāds Vitālijs Nosenko, kuru turēja aizdomās par līdzdalību, – izmeklētāji pieļāva, ka tieši viņš slepkavu aizvedis uz notikuma vietu. Taču, līdzīgi kā ar Maškovu, pierādījumu nepietika, un viņu atbrīvoja. Kopumā šo gadu laikā uz aizdomu pamata aizturēti 11 cilvēki, taču visi vēlāk atbrīvoti.
Kāpēc neatklāja?
Laukrozes atraitne uz slepkavības atrisinājumu vairs necer: «Man liekas, ka tas ir bezcerīgs gājiens.» Aizvadīto gadu laikā viņa pāris reižu bijusi pie izmeklētāja, taču cita iemesla dēļ – kad tika izpostīta kapavieta, izrautas tūjas, nogrieztas krūmu puķes. «Varbūt nemaz nedrīkst atklāt. Man arī tas neko vairs nedotu… Mierinājums, atriebība – nu, nē, nē, es dzīvoju tālāk,» it kā tālumā skatoties bilst Zigrīda. Tikai reizēm viņai mieru nedod viena doma – kā būtu bijis, ja liktenīgajā vakarā viņa ar Jāni būtu mājās atgriezušies kopā, kā bieži to mēdza darīt.
Nav skaidras atbildes, kāpēc izmeklēšana nesekmējas. Iespējams, nav uziets «īstais» motīvs. Iespējams, lietas atslēga atrodas ārpus Latvijas un tiesībsargi nejaudā to aizsniegt. Tiesiskās palīdzības lūgumi tikuši sūtīti uz Poliju, Lietuvu, Baltkrieviju, Ukrainu, Igauniju un Krieviju. Lai «caur ieroci» nonāktu pie slepkavības izpildītājiem, nozieguma vietā atrastās ložu čaulītes ir starptautiski pārbaudītas, taču ne pistole, ne automāts nav «uzpeldējuši» nevienā citā izmeklētā noziegumā.
Iespējams, lietā iesaistītie darbinieki to vairs nepārzina pilnībā, jo gadu gaitā izmeklētāji ir vairākkārt mainījušies. «Ar izmeklēšanas metodēm šādas lietas atklāt faktiski nevar, ir vajadzīgs operatīvais darbs, un es uzskatu, ka šādās lietās operatīvos darbiniekus mainīt nevajadzētu,» saka Jānis Maizītis. Valsts policijas priekšnieks Ints Ķuzis gan oponē, ka tik apjomīgā lietā ik pa laikam nepieciešams svaigs skatiens, turklāt neviens no lietas pirmsākumos iesaistītajiem izmeklētājiem nekad neliedz savu padomu. Arī politisku šķēršļu lietas izmeklēšanā nav bijis – amatpersonu interese saistīta tikai ar to, lai «mundiera goda lieta» nepārklājas putekļiem.
Varbūt pie vainas policijas tehniskais nodrošinājums? Tas allaž var būt labāks, taču Ķuzis un Maizītis ir vienisprātis, ka tas gan nav noteicošais faktors šajā lietā. Tieši otrādi, Ķuzis atgādina, ka datu bāzēs saglabātā bioloģiskā un cita informācija var aizvest pie slepkavas, ja to aiztur kādas citas lietas ietvaros pat pēc daudziem gadiem – tā jau bijis ne reizi vien. Informācija no lietas izmeklētāja tiek uzklausīta regulāri, parādās arī jauna operatīvā informācija.
Atšķirībā no atraitnes policija un prokuratūra joprojām cer, ka tiesneša Laukrozes slepkavību izdosies atklāt. Iespējami negaidīti izmeklēšanas pavērsieni, arī noziegumā iesaistīto personu attiecības var samezgloties tā, ka labākā atriebība izrādās liecība policijā. «Visi šie varianti ir iespējami,» saka policijas šefs Ints Ķuzis. Noilgums šajā lietā nevar iestāties.
Laukrozes tiesātās skaļās krimināllietas
Bijušais omonietis Maškovs
1994.gadā, kopā ar kolēģiem veicot izmeklēšanu kādā zādzības lietā, policists Dmitrijs Maškovs dzīvoklī piesavinājās dārglietas. Vainu atzina, zaudēja darbu policijā un tika notiesāts uz diviem gadiem nosacīti. Vēlāk viņu turēja aizdomās arī par 1998.gada 2.aprīlī notikušo sprādzienu pie Rīgas ebreju sinagogas.
Latvijas bērza aplaupīšana
1993.gadā uzbrukumā a/s Latvijas bērzs inkasācijas mikroautobusam nogalināti trīs uzņēmuma darbinieki, ievainota maza meitenīte un nolaupīti 27 000 dolāru. 2000.gadā Laukroze par šo noziegumu notiesāja Valeriju Voloviku un Aļiku Gaņijevu uz 15 gadiem cietumā ar mantas konfiskāciju.
Policists nogalina pusaudzi
1997.gadā Rīgas pašvaldības policijas ātrās reaģēšanas vienības komandieris Jānis Šēnbergs smagi piekāva Maksimu Jermolajevu (16), kurš lūdza neaizturēt draugu, kas kāpņu telpā bija nokārtojis dabiskās vajadzības. Policija abus nogādāja kamerā, kur Jermolajevs no traumām naktī nomira. Šēnbergs saņēma piecus gadus cietumā. Ar Laukrozes spriedumu nebija apmierināts ne viņš, ne jaunieša tuvinieki.
Narkokurjeri Silava un Priverts
1999.gadā Rīgas lidostā policija aizturēja tobrīd lielāko narkotiku kravu Latvijas vēsturē. Kokaīns kopumā 100 tūkstošu latu vērtībā atradās pie Latvijas Modeļu asociācijas vadītājiem Dairas Silavas un Rolanda Priverta, kas atgriezās mājās no Venecuēlas. Silavai piesprieda piecus, Privertam – sešus gadus cietumā.
Nacionālboļševiku teroristi
2000.gada 17.novembrī Pēterbaznīcas tornī uzbrauca trīs Krievijas Nacionālboļševiku partijas biedri – Sergejs Solovejs, Maksims Žurkins un nepilngadīgais Dmitrijs Gafronovs. Viņi nobloķēja izeju, izkāra sarkano karogu un, vicinot granātu, paziņoja, ka baznīcu uzspridzinās, ja no cietuma neatbrīvos visus genocīdā pret Latvijas tautu vainotos padomju sistēmas darbiniekus un nepiešķirs vēlēšanu tiesības nepilsoņiem. Vēlāk izrādījās, ka granāta nav īsta. Tiesa noziegumu kvalificēja kā terorismu un vainīgajiem piesprieda 15 gadus (nepilngadīgajam piecus) cietumā. Tiesas sēdē nacionālboļševiki draudēja tiesnesim atriebties. Augstākā tiesa šo spriedumu pēcāk mīkstināja.
Stendzenieka kredīti
Par Laukrozes pēdējo lielo lietu pirms došanās pensijā bija jākļūst Armanda Stendzenieka lietai. Stendzenieks bija apsūdzēts kredīta garantiju izkrāpšanā no a/s Ventspils nafta, lai viņa uzņēmums ZuS Rohstoffe Trading GmbH saņemtu 18 miljonu dolāru kredītu Bankā Baltija un tikpat lielu kredītu Maskavas bankā Intertek. 1994.gadā viņš saņēma naudu, lai privatizētu ķīmisko rūpnīcu Vācijā, taču to neizdarīja un kredītu arī neatdeva. Lietas izskatīšanai bija jāsākas 29.oktobrī, bet 15.oktobrī Laukrozi nogalināja.
Slepkavības izmeklēšana skaitļos
415 nopratinātu liecinieku
2400 pārbaudītu agrāk par «ieroču pantiem» tiesātu personu
39 kratīšanas
170 ekspertīžu
11 aizturēto
6 apcietinātie
