Žurnāla rubrika: Svarīgi

Ir jautā

Posted on decembris 21, 2011 by - Viedoklis

Vai cilvēks, kurš nopludināja slepenu informāciju WikiLeaks, pelnījis mūža ieslodzījumu?


Juris Kaža, vārda brīvības aktīvists:
Nē, nav pelnījis. Valstī, kura dara nejēdzības, katram pilsonim ir pienākums tās atmaskot. Bredlija Meninga nopludinātā informācija liecināja par ASV armijas veiktiem cilvēktiesību pārkāpumiem un kara noziegumiem. Tādas lietas ir jāatmasko.

Ilmārs Poikāns, Neo:
No vienas puses, viņš ir pārkāpis likumu; no otras, tas ir sabiedrības interesēs, lai būtu šādi cilvēki, kas atklāj sistēmas melus. Mūža ieslodzījums izklausās pēc atriebības un iebiedēšanas.

Ilze Jaunalksne, Jūrmalgeitas pētniece:
Stipri pārspīlēts sods par demokrātijas šūpuli sauktajā ASV. Ņemot vērā bēdīgo pieredzi, piemēram, izmeklēšanā par masu iznīcināšanas ieročiem Irākā, nedomāju, ka WikiLeaks avota steidzīgā sodīšana izpelnīsies starptautiskās sabiedrības izpratni.

Mazliet mīlestības

Posted on decembris 21, 2011 by - Viedoklis

Vai papildu brīvdienas pareizticīgo Ziemassvētkos šķeltu sabiedrību? 

Arī šogad Saeima kārtējo reizi noraidīja priekšlikumu 7.janvāri, kad pareizticīgie un vecticībnieki svin Ziemassvētkus, noteikt kā oficiālu svētku dienu un brīvdienu. Liela daļa iedzīvotāju gan drīkstēs svinēt viņiem svarīgus svētkus, taču nevarēs to darīt tik jauki kā tie, kuri Ziemassvētkos ir brīvi no darba pienākumiem. 

Cik saprotu, brīvdienas iespējamas tikai tad, ja svētki tiek pasludināti par valsts nozīmes svētkiem. Tas valstij dārgi izmaksā. Tomēr neviens jau nesaka, ka uz šo svētku rēķina vienkārši nolemts ietaupīt. Piemēram, deputāte Ina Druviete, pamatojot, kāpēc pareizticīgo un vecticībnieku Ziemassvētki kā valsts brīvdiena neesot pieņemami, ir teikusi, ka Latvijā valsts svētkos «mēs stiprinām mūsu sabiedrības vienotību, atceramies vēsturi un godinām mūsu kritušos karavīrus.» «Šeit ir runa par valsts svētkiem, nevis par konfesionāliem svētkiem. Paskatīsimies savos kalendāros! Tur ir rakstīts «Ziemassvētki», nevis luterāņu, katoļu, metodistu,» – tā pēc Saeimas sēdes stenogrammas deputāti savā bloga ierakstā citē Ingmārs Čaklais. 

Kādu vēsturi Latvija atceras Ziemassvētkos? Ja valsts mērogā nolemtu svinēt ziemas saulgriežus ar bluķa vilkšanu, svētku datums būtu jānosaka dažas dienas iepriekš. Tomēr Latvijā Ziemassvētki tiek svinēti kopā ar Rietumu kristīgo pasauli naktī no 24. uz 25.decembri. Tas liek domāt, ka arī Latvijas valstī Ziemassvētkos tiek svinēta tieši Jēzus Kristus piedzimšana. 

Un te nu ir gan runa arī par konfesiju. Ievērojamai daļai pasaules kristiešu ir savi iemesli Kristus  dzimšanu svinēt citā datumā. Vēsturiski sanācis, ka arī Latvijā ir procentuāli daudz to, kuri šos svētkus svin naktī no 6. uz 7.janvāri. Tik daudz, ka nav korekti viņus salīdzināt ar musulmaņiem (kā to pirms pāris gadiem Saeimas debatēs darīja deputāte Janīna Kursīte-Pakule) vai citu baznīcu sekotājiem, kuri pēc tāda precedenta arī varēšot pieprasīt brīvdienas savos reliģiskajos svētkos (deputāts Kārlis Šadurskis savulaik ironiski rosināja oficiāli par svētku dienām atzīmēt visdažādāko Latvijā vairāk vai mazāk pazīstamu baznīcu svētkus). 

Latvijā pareizticīgie, kuru vidū ir arī latvieši, ir trešā lielākā konfesija, kas kopā ar vecticībniekiem veido aptuveni trešdaļu visu Latvijas kristiešu. Turklāt, tāpat kā daļa latviešu baznīcā neiet, tomēr Ziemassvētkus svin 24. un 25.decembrī, tāpat arī vairākumam Latvijas slāvu minoritāšu (izņemot katoļticīgos poļus) ģimenēs pastāv tradīcija svinēt šos svētkus 6. un 7.janvārī. Valsts nevar likt cilvēkiem lauzt viņu tradīcijas un cerēt, ka tādējādi tiks sekmēta integrācija un vienota sabiedrība. Mūsdienu Latvijā nav iespējams runāt par etnisku vienotību, tā ir multinacionāla. 

Latvija gan var būt vienota lingvistiski, ja valsts mērogā tiek ieguldīts latviešu valodas attīstībā, tajā skaitā literatūrā (uz ko iesaku koncentrēties), taču Ziemassvētku jautājums nav principiāli pielīdzināms valsts valodas jautājumam. Diez vai papildu brīvdienas gluži šķeltu sabiedrību. Toties šādu brīvdienu trūkums rada aizvainojumu lielai sabiedrības daļai. Un aizvainojums nesaliedē. 

Ziemassvētkos dzimušais Jēzus ir sacījis: «Mana valstība nav no šīs pasaules.» (Jņ.18:36). Vai Kristus dzimšanas svētki ir īstais gadījums, kad iestāties par laicīgas valsts formālu vienotību? Pat ja svinētāji netic Kristum, Ziemassvētki tiek uzskatīti par mīlestības laiku. Tad nu ierosinu izrādīt mazliet mīlestības citas tradīcijas cilvēkiem, kuru šeit ir pietiekami daudz, un nākamreiz neiebilst pret brīvdienu dienā, kad viņi svin Jēzus Kristus piedzimšanu.

Miers virs zemes

Posted on decembris 21, 2011 by - Komentārs

Vai Irākas karš būs pēdējais neierobežotais konflikts starp divu valstu armijām?

Gandrīz nemanot, nedēļu pirms Ziemassvētkiem beidzās karš, kurš pirms astoņiem gadiem izraisīja karstas diskusijas visā pasaulē, milzīgas demonstrācijas daudzu valstu galvaspilsētās un draudēja sašķelt gan NATO, gan Eiropas Savienību. Nevis ar uzvaras trompetēm, bet gan ar klusu, smagu nopūtu 15.decembrī ASV aizsardzības ministra Leona Panetas klātbūtnē (taču bez Irākas prezidenta vai premjerministra līdzdalības) tika nolaists Amerikas karogs karabāzē Bagdādē.

Svētdien pēdējais ASV konvojs – 500 kareivju 110 transportlīdzekļos – šķērsoja Kuveitas robežu, dodoties atpakaļ virzienā, no kura 2003.gada 20.martā amerikāņu vienības sāka straujo kustību uz Bagdādi un nežēlīgā diktatora Sadama Huseina režīma gāšanu. Taču drīz vien šķietamais uzvaras gājiens pārvērtās asiņainā partizānu karā ar mainīgām sekmēm un vēl aizvien neskaidru rezultātu. Tagad ne tiem, kuri savulaik karu atbalstīja, ne tiem, kuri kritizēja, nav daudz ko svinēt. Kopš 2003.gada jaunu problēmu un krīžu savairojies tik daudz, ka retam vairs paliek laika, lai padomātu par notikumiem Irākā.

Taču, pat ja Irākas kara beigas neizraisa svētku sajūtu, šajā Ziemsvētku laikā, kad visā pasaulē izskan vārdi «miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts», ir vērts paskatīties plašāk un izteikt nemaz ne tik utopisko cerību, ka cilvēce tomēr ir pavirzījusies solīti tuvāk šai eņģeļu vīzijai.

Kā nesen The New York Times rakstīja Amerikas Universitātes emeritētais profesors Džošua Goldsteins un Hārvarda Universitātes psiholoģijas profesors Stīvens Pinkers, kopš Otrā pasaules kara beigām bruņoti konflikti pasaulē strauji gājuši mazumā, un ir iespējams, ka Irākas karš būs pēdējais neierobežotais konflikts starp divu valstu armijām. Ja karu definējam kā bruņotu sadursmi starp divām valstīm, kurā iet bojā vairāk nekā 1000 cilvēku gadā, tad kopš Irākas kara sākuma jaunu karu nav bijis. Konfliktu nestais posts ir mazāks nekā agrākajos karos. Pagājušajā gadā Afganistānā gāja bojā ap 600 koalīcijas spēku karavīru un 5000 afgāņu. Vjetnamas kara laikā katru gadu tika nogalināti 5000 amerikāņu karavīri un 150 000 vjetnamiešu.

Protams, daudzviet pasaulē vēl aizvien notiek pilsoņu kari, taču arī tajos cilvēku upuru skaits samazinās. Goldsteins un Pinkers izrēķinājuši, ka bruņotos konfliktos gadā mirušo skaits samazinājies no 300 cilvēkiem no katriem 100 000 zemes iedzīvotāju Otrā pasaules kara laikā līdz 30 Korejas kara laikā 50.gadu sākumā, līdz viencipara skaitlim 70. un 80.gados, un tagad tas ir mazāks nekā viens no simt tūkstošiem gadā.

Kāpēc tā notiek? Autori nosauc divus galvenos iemeslus. Pirmkārt, vara pēdējā gadsimta laikā kļuvusi aizvien mazāk atkarīga no spējas kontrolēt kādu teritoriju. Agrāk zeme bija bagātības pamats, un, jo vairāk to kontrolēja, jo labāk. Iekarošana bija ienesīga nodarbe. Taču mūsdienās bagātību rada tirdzniecība un pakalpojumi, kurus karš var tikai iznīcināt. Tāpēc nav nejaušība, ka kopš Otrā pasaules kara ir ļoti maz gadījumu, kad valstu robežas būtu mainītas vardarbīgā ceļā, un neviena Apvienoto Nāciju Organizācijas dalībvalsts nav pārstājusi eksistēt.

Otrkārt, sabiedrības kļūst civilizētākas. Jau sen izzudis kanibālisms un cilvēku upurēšana, pēc tam tika izskausta verdzība un nežēlīgi miesassodi. Aizvien mazāk sastopoties ar vardarbību ikdienas dzīvē, cilvēki kļūst aizvien neiecietīgāki pret tās izmantošanu valsts interesēs.

Vēl varētu minēt citus faktorus, kuri mazina valstu un sabiedrību noslieci uz organizētu vardarbību. Pēdējā gadsimtā pasaules kopējais ienākuma līmenis ir pieaudzis gandrīz neticamā ātrumā. Pēc pasaules ekonomiskās vēstures pētnieka Angusa Madisona aprēķiniem, pasaules IKP uz iedzīvotāju kopš 1900.gada ir pieckāršojies. Jo cilvēki ir turīgāki, jo mazāka būs viņu vēlme riskēt ar dzīvību kara laukā. Arī demokrātisko valstu skaits ir nozīmīgi pieaudzis, un, kā zināms, demokrātijas ir grūtāk mobilizēt uz karu nekā autoritāras valstis. No negatīvās puses raugoties, atomieroču attīstība ir padarījusi karu starp lielvalstīm par tik biedējošu iespēju, ka neviens pie pilna prāta esošs politiķis to nevar nopietni apsvērt.

Vai pienācis filozofa Imanuela Kanta 18.gadsimta beigās pareģotais «mūžīgais miers»? Par nelaimi, agrāk šādās cerībās nācies vilties. Britu žurnālists un politiķis Normans Eindžels 1909.gadā uzrakstīja grāmatu Eiropas optiskā ilūzija, kurā apgalvoja, ka augošās tirdzniecības saites starp Eiropas valstīm padara karu neiespējamu. Pēc pieciem gadiem sākās pirmais globālais karš, postošākais, kādu pasaule bija pieredzējusi. Arī tagad ekonomiski saspīlējumi, konkurence par izejvielām un tehnoloģiju radītās iespējas maziem, fanātiskiem grupējumiem izdarīt neproporcionāli lielu kaitējumu attīstītajām, no tehnoloģijām pilnīgi atkarīgajām sabiedrībām nozīmē, ka paļauties uz laimīgām beigām nedrīkstam.

Tomēr pienācīga piesardzība nedrīkst kļūt par iemeslu, lai ignorētu panākto progresu. Par spīti ekonomiskajai krīzei, pasaule šodien ir labāka, drošāka un turīgāka nekā pirms divdesmit, piecdesmit vai simt gadiem. Šajā svētku laikā būsim par to pateicīgi.

Komentārs 140 zīmēs
Par spīti tiem, kas divas reizes parak-stījās par otru valsts valodu, referenduma ierosināšanu atbalstīja par 28% mazāk, nekā nobalsoja par SC vēlēšanās.

Sen budžets nav pieņemts tik ātri un efektīvi, kā nākamā gada budžets. Varbūt tāpēc uzreiz sākās spriešana, ka jau pavasarī tas būšot jāgroza.

Autarķijas citadele Krievija iestājas PTO un sakās esam gatava pakļauties civilizētas tirdzniecības likumiem. Nebūs viņiem viegli.

Havela iela

Posted on decembris 21, 2011 by - Komentārs

Prezidents-disidents pierādīja, ka principi un ideāli nav vārgu sapņotāju privilēģija

Svētdien no dzīves aizgājušā Vāclava Havela vārds Latvijā daudziem bija zināms jau pirms 1989.gada, kad viņš kļuva par Čehoslovākijas «samta revolūcijas» līderi. Tie, kuri padomju laikos klausījās aizliegtās «balsis» jeb Rietumu radio raidījumus, zināja, ka ir tāds čehu «disidents» jeb «citādi domājošais». Taču šāds apzīmējums Havelam bija maldinošs. Viņš ir paraugs nevis tikai «citādai domāšanai», bet gan pirmām kārtām sevi cienoša cilvēka atbildīgai rīcībai pretstatā, kā viņš to dēvēja, «dzīvošanai melos». Un jo īpaši svarīgi – paraugs, ka šāda rīcība ir labākā arī politikā.

Ne tikai bezpartejiskie «padomju» pilsoņi, bet arī daudzi kompartijas biedri domāja citādi, nekā prasīja pašu sludinātās ideoloģijas dogmas. Taču Havels un citi tā dēvētie disidenti izvēlējās arī publiski ikdienā rīkoties tā, kā domāja, pat ja tas nozīmēja personiska komforta vai pat brīvības zaudēšanu.

Havels sabija cietumos Absurdistānā, kā viņš bija nodēvējis komunistu sistēmu, kopumā piecus gadus, jo bija izvēlējies nedzīvot melos. Tāpat kā latvietis Gunārs Astra gandrīz 20 gadus pavadīja aiz dzeloņdrātīm, jo arī tiesnešiem teica: «Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs.» 1969.gadā Havels rakstīja: «Pat tīri morāla rīcība, kurai nav cerību uz tūlītēju un redzamu politisku efektu, var pakāpeniski un netieši ar laiku iegūt politisku nozīmīgumu.» 20 gadus vēlāk Absurdistānas murgs izgaisa, kad arvien vairāk cilvēku bija izdarījuši personisku izvēli par labu morālai rīcībai. Kā, piemēram, tas pirmo reizi savu attieksmi publiski paust izlēmušais telefonu meistars, kuru The Independent korespondents Prāgā Edvards Lūkass (tagad The Economist žurnālists) citēja pēc demonstrācijas izgaiņāšanas Vāclava laukumā 1989.gadā: «Es gulēju zemē, un policisti mani sita. Un es jutos brīvs.» 

1996.gada aprīlī intervēju Čehijas prezidentu Havelu pirms viņa valsts vizītes Latvijā. Atmiņā palicis lietišķi labvēlīgs vieglums attieksmē pret viesiem prezidenta kancelejai atvēlētajā milzīgās Prāgas pils daļā. Tā bija jūtami citāda attiecību kultūra nekā dažā labā sava jau postpadomiska svarīguma pārņemtajā varas mājā citur bijušajā «padomju blokā», kaut gan pils barokālais vēriens būtu attaisnojis arī oficiozāku attieksmi. 

Arī prezidenta atbildēs uz jautājumiem nebija nekā oficiozi barokāla, kas nāktu no vēlmes izklausīties aforistiski viedam. Nebija nekā par labu tēlam uz veselā saprāta un paša personiskās politiskās atbildības rēķina. 

Vaicāts par «varas mašīnas» un sabiedrības konfliktu, par ko viņš savulaik bija brīdinājis, Havels atbildēja, ka joprojām uzskatot, ka «tā ir civilizācijai kopēja parādība – ka zaudē nozīmību konkrēta, vienreizēja cilvēka personība, tās mikrokosms, neatkārtojamās attiecības, cilvēka vienreizējā sevis īstenošana». Taču piebilda, ka «pielabotu» šo savu 15 gadus agrāk pausto viedokli. Kaut gan vispārīgi jeb «filozofiski» arvien esot jābažījas, ka cilvēks var kļūt par skrūvīti «rūpniecības megamašīnās», konkrēti viņš esot «itin priecīgs, redzēdams, piemēram, rūpnīcu Škoda pārņemam citas fabrikas», jo pārņemtajām tā ir «cerība uz glābiņu un labklājību».

Toties politiķiem mūsdienu pasaules «megamašinērijā» klājoties arvien grūtāk. Nākoties tai pielāgoties, «un tas jau pats par sevi liek šad tad ielaisties kompromisos», atzina izdaudzinātais nonkonformists. Nodoms kalpot līdzpilsoņiem saduroties ar nepieciešamību rūpēties, «piemēram, par to, lai labi izskatītos televīzijā, lai izstarotu pašapziņu, lai izteiktos ar īsiem, skaidriem teikumiem». Taču par attiecībām starp ētiku un politiku nav jāuztraucas, ja rīcības pamatā ir apzināšanās, ka «pats politikas iemesls ir augstākā mērā ētisks – kalpot sabiedrībai, kalpot saviem līdzpilsoņiem, nevis apkalpot sevi pašu». 

Havels allaž asi vērsās pret šādu sevis apkalpošanu jeb «postkomunistisko purvu» Čehijā, kas ļāva dažiem «visamorālākajiem cilvēkiem» iegūt labklājību uz citu rēķina. Viņa teikto var pilnībā attiecināt arī uz Latviju. Un Latvijai īpaši būtiska bija Havela principiālā nostāja debatēs par NATO paplašināšanu, kad daži Rietumos sliecās mīļā miera labad ar Krieviju atstāt mūs ārpusē. 

Havels brīdināja no «Eiropas vecās kaites» – «tendences ielaisties kompromisos ar ļaunumu» – un uzstāja, ka «jāsauc lietas īstajos vārdos»: šajā gadījumā NATO atzītu, ka Krievijai ir tiesības lemt par Baltijas valstu drošību, un tā būtu «otra Minhene». Krievijas nespēja atrast savu patieso «es» un apjēgt, kur tā «sākas un kur beidzas», «nav iemesls, lai Krievijas priekšā staigātu uz pirkstgaliem», paziņoja Čehijas prezidents. 

Taču intervijā Havels arī uzsvēra, ka «gaidīt drošības garantijas, palīdzību un aizsardzību no citiem var tikai tas, kurš pats parāda gribu aizstāvēties». Nevar tikai «paļauties uz varenajiem, ka tie mūs aizsargās».

Cilvēka un politiķa Havela dzīve ir paraugs, ka ideāli un principi nav virtuves burkšķētāju un vārgu sapņotāju privilēģija un ka tie var būt un tiem ir jābūt politiķu ikdienas rīcības pamatā. Atgādināt par to varētu arī Vāclava Havela vārdā nosaukta iela Rīgā, kā to ierosinājis Rīgas mērs Nils Ušakovs. Ierosinājums ir atbalstāms, pat ja ierosinātājam pašam var pagaidām tikai novēlēt doties pa Havela ielu, atrast savu «es» un tikt skaidrībā, kur un kas tajā sākas un kur beidzas. Taču to pašu vienmēr apzināties varam novēlēt ikvienam politiķim.

Komentārs 140 zīmēs
Visa SC frakcija nu jau tradicionāli nepiedalījās Saeimas balsojumā, kas pagarināja Latvijas dalību misijā Afganistānā. Nez, būtu valdībā, būtu balsojusi «par»?

Lēni, bet arī Latvijā dažiem nepatīkami, ka tiesa bijušajam Francijas prezidentam Žakam Širakam piespriedusi cietumsodu (nosacītu) par korupciju.

Kremlis varēs bieži un ļoti sašust. Eiropas Cilvēktiesību tiesa izskatīs Gruzijas sūdzību pret Krieviju par karu 2008.gadā.

Piedzimšana

Posted on decembris 21, 2011 by - Redaktores sleja

Internetā skatoties kadrus no Ziemeļkorejas, kur tūkstošiem cilvēku pilsētu laukumos un ielās krīt ceļos, sakņupuši raud un triec dūres pret zemi, sērojot par mirušo nācijas līderi Kimu Čen Iru, neviļus pārņem sajūta, ka pagātne ir atdzīvojusies

Sarosās senas atmiņas par padomju kompartijas čiekuru bērēm un kolektīvajām sērām, kurās līdzdalības procents bija tāds pats kā obligāti brīvprātīgajās vēlēšanās. Noskurinos.

Tikai dienu pirms Kima Čen Ira mūžībā ir aizgājis viens no izciliem eiropiešiem, kura personiskais lēmums izstāties no melu spēles tuvināja tās bankrotu visā totalitārajā padomijā, arī Latvijā. Vāclavs Havels – čehu dramaturgs, disidents, vēlāk cienīts valstsvīrs. Viņa vienkāršo vēsti, ka melu sistēma nespēj turpināties, ja cilvēki tajā atsakās piedalīties, daudzi nav dzirdējuši. Tieši tas ir patiess iemesls sērām – nevis Havela nāve, bet gan fakts, ka viņš tik daudz kur nav vēl piedzimis.

Nedēļa, kad Rietumu kristīgā pasaule svin vissvarīgākos piedzimšanas svētkus – Jēzus ierašanos pasaulē -, ir labs brīdis pārdomām par to, kam vēl ir jāpalīdz piedzimt dažādās pasaules vietās. Kādām cerībām, kādiem darbiem? Nav runa par ģeogrāfiju, tas var būt Phenjanā, Prāgā vai Rīgā, jo jebkurā zemes malā šī piedzimšanas vieta ir vienmēr viena un tā pati. Tas ir cilvēks, kas izvēlas – kam ticēt, kurp doties, ko darīt. 

Lai jums ir gaiši un sirsnīgi svētki, lai tajos piedzimst labas ieceres, stipri vārdi un vērtīgi darbi.

Radars pasaulē

Posted on decembris 14, 2011 by - Radars

Nedēļas notikumi pasaulē

ES galotņu sanāksmē Briselē pagājušo piektdien nav izdevies panākt visu 27 dalībvalstu vienošanos par ES līguma izmaiņām, tāpēc nolemts slēgt starpvaldību līgumu par budžeta disciplīnu starp 23 valstīm. Ārpus vienošanās par stingrāku fiskālo disciplīnu nolēmušas palikt Lielbritānija un Ungārija, savukārt Zviedrijas un Čehijas valdības vēl konsultēsies ar parlamentiem. 23 valstis ir panākušas vienošanos ieviest stingrāku budžeta disciplīnu, lai nepieļautu jaunu parādu krīžu atkārtošanos. Stingrākie budžeta noteikumi būs jāiekļauj vienošanās dalībvalstu konstitūcijās, bet pret tām valstīm, kuru budžeta deficīts pārsniedz 3% no IKP, tiks piemērotas automātiskas sankcijas.

Protesta akcija Par godīgām vēlēšanām Maskavā sestdien bija pulcējusi vairāk nekā 80 000 cilvēku. Kā vērtē Krievijas mediji, tā bijusi lielākā mūsdienu Krievijas vēsturē. Protestētāji pieprasīja anulēt 4. novembrī notikušo Valsts domes vēlēšanu rezultātus, atlaist Krievijas vēlēšanu komisijas vadību un rīkot jaunas vēlēšanas. Vēlēšanās oficiāli uzvarēja valdošā partija Vienotā Krievija, taču vietējie un starptautiskie novērotāji ziņoja par plašiem vēlēšanu norises pārkāpumiem. 

Miljardieris Mihails Prohorovs pirmdien paziņoja par plāniem kandidēt martā gaidāmajās Krievijas prezidenta vēlēšanās. Žurnāla Forbes bagātnieku sarakstā   Prohorovs  ar 18 miljardu ASV dolāru lielu bagātību ir atzīts par trešo turīgāko cilvēku Krievijā. 

Dānijas gaisa spēki, kas pašlaik NATO misijas ietvaros veic patruļas Baltijas valstu gaisa telpā, norāda uz pastiprinātu Krievijas militāro aktivitāti, otrdien atzina Dānijas aizsardzības ministrs Niks Hekerups, kas bija ieradies vizītē Lietuvā. Lietuva ne reizi vien paudusi bažas par Kaļiņingradas apgabala militarizāciju. Lietuvas aizsardzības ministre Rasa Juknevičiene šogad paziņoja, ka šajā apgabalā ir izvietoti taktiskie kodolieroči.

Kanāda ir kļuvusi par pirmo valsti, kas oficiāli izstājusies no 1997.gadā parakstītā Kioto protokola par oglekļa dioksīda emisiju samazināšanu. Tās valdība uzskata, ka šis līgums neļauj pasaulei efektīvi risināt klimata pārmaiņu jautājumu. Kanāda bija piekritusi saskaņā ar Kioto vienošanos līdz 2012.gadam samazināt oglekļa dioksīda emisijas par 6% salīdzinājumā ar 1990.gada līmeni, tomēr tās oglekļa dioksīda emisijas ir krasi palielinājušās, un izstāšanās no Kioto protokola ļauj tai izvairīties no 14 miljardu Kanādas dolāru naudassoda.

Bijušais Francijas labēji centriskais premjerrs Dominiks de Vilpēns paziņojis, ka kandidēs nākamgad paredzētajās prezidenta vēlēšanās. Francijā opozīcijā esošā Sociālistiskā partija nesen izvirzīja Fransuā Olandu par prezidenta vēlēšanu kandidātu. Svētdien publicēti sabiedriskās domas aptaujas rezultāti rāda, ka Vilpēns prezidenta vēlēšanās saņemtu tikai vienu procentu balsu, Olands – 31,5%, Sarkozī – 26%, bet galēji labējās Nacionālās frontes kandidāte Marina Lepēna – 13,5%.

Oslo sestdien Nobela Miera prēmiju saņēmušas trīs sieviešu līdztiesības aizstāves – jemeniešu preses brīvības aizstāve Tavakulai Karmanai (no kreisās), Libērijas prezidente Elena Džonsone-dSērlīfa un libēriešu miera aktīviste Leimahai Gbovī. Prēmija piešķirta par «viņu nevardarbīgo cīņu par sieviešu drošību un par sieviešu tiesībām pilnā mērā piedalīties miera veidošanas darbā».

Sīrijas varas iestādēm apspiežot kopš marta notiekošos protestus, ir nogalināti vairāk nekā 5000 cilvēku, tai skaitā vairāk nekā 300 bērnu, pirmdien paziņoja ANO augstā komisāre cilvēktiesību lietās Navi Pillaja ANO Drošības padomes slēgtā sēdē. Protestu gaitā varas iestādes aizturējušas vairāk nekā 14 tūkstošus cilvēku un 12,4 tūkstoši aizbēguši no Sīrijas uz kaimiņvalstīm.

Radars Latvijā

Posted on decembris 14, 2011 by - Radars

Nedēļas notikumi Latvijā


Valdība otrdien slēgtā sēdē atbalstīja Latvijas nacionālās aviokompānijas airBaltic pamatkapitāla palielināšanu par 57,6 miljoniem latu un uzdeva finanšu ministram izsniegt airBaltic valsts aizdevumu 67 miljonu latu apmērā. Satiksmes ministrija 30.novembrī iegādājās airBaltic privātajam akcionāram Baltijas Aviācijas sistēmas piederošos un Latvijas Krājbankai ieķīlātos 47,2% lidsabiedrības akciju par to nominālvērtību – 224 453 latiem. Tādējādi valsts ir kļuvusi par 99,8% airBaltic akciju īpašnieci.

Skaidras naudas izmaksas Swedbank klientiem atjaunojas ikdienas līmenī, otrdien ziņoja bankas preses dienests. No piektdienas, 9.decembra, Swedbank klienti pastiprināti izņēma naudu no bankas, reaģējot uz baumām par bankas darbības problēmām Zviedrijā un Igaunijā. Drošības policija sākusi kriminālprocesu saistībā ar nepatiesu ziņu izplatīšanu par situāciju Swedbank.

Rīgas apgabaltiesa otrdien nolēma pieņemt izskatīšanai Finanšu un kapitāla tirgus komisijas pieteikumu un ierosināt Latvijas krājbankas maksātnespējas lietu. Tomēr tiesa nolēma, ka FKTK jāizvirza cits bankas maksātnespējas administratora amata kandidāts. FKTK sākotnēji bankas maksātnespējas administratora amatam izvirzīja Aigaru Lūsi, tomēr pagājušajā nedēļā komisija viņa kandidatūru atsauca un pieņēma lēmumu par maksātnespējas administratoru virzīt Intu Goldmani.

Tikai 14% Latvijas iedzīvotāju tic Latvijas valsts augstāko amatpersonu teiktajam, kad tās runā par stāvokli valstī, valsts finanšu sistēmas stabilitāti un tamlīdzīgām tēmām, liecina pētījumu centra SKDS 2011.gada novembrī veiktās aptaujas dati. Pilnībā amatpersonu teiktajam tic tikai 1%, bet drīzāk tic 13% aptaujāto. Savukārt 81% apgalvo, ka augstāko amatpersonu teiktajam kopumā netic, turklāt tam nemaz netic 40%, bet drīzāk netic 41% iedzīvotāju.

Lietuvas nacionalizētās bankas Snoras bijušais lielākais akcionārs Vladimirs Antonovs, kurš tiek vainots divu valsts banku izzagšanā, savā birojā Londonā uzņēmis četru Latvijas pārstāvju grupu. Starp tiem bijis arī telekomunikāciju uzņēmuma Lattelecom padomes priekšsēdētājs un Vienotības sponsors Gatis Kokins. Braucienu organizējis uzņēmējs Bislans Abdulmuslimovs. Ministru prezidents Valdis Dombrovskis nav pilnvarojis Kokinu tikties un valdības vārdā risināt ar Krājbanku saistītus jautājumus, paziņojusi Vienotības valde un asi nosodījusi Kokina rīcību.

Latvijas iekšzemes kopprodukts šogad deviņos mēnešos pieauga par 5,2%, salīdzinot ar pagājušā gada attiecīgo laika periodu. Gada trešajā ceturksnī salīdzinājumā ar pagājušā gada trešo ceturksni IKP, pēc sezonāli neizlīdzinātiem datiem, palielinājies par 6,6%.

Gada vidējā inflācija novembrī bija 4,2%. Salīdzinot ar oktobri, gan precēm, gan pakalpojumiem vidējais cenu līmenis palika nemainīgs, bet salīdzinājumā ar iepriekšējā gada novembri precēm cenas pieauga par 5,2%, bet pakalpojumiem – par 1,4%.Lielākā ietekme uz patēriņa cenu pārmaiņām novembrī salīdzinājumā ar oktobri bija cenu kāpumam tabakas izstrādājumiem un alkoholiskajiem dzērieniem, ar transportu saistītām precēm un pakalpojumiem, kā arī cenu kritumam apģērbam un apaviem.

Valsts prezidents Andris Bērziņš nepiedalīsies referendumā par krievu valodu kā otru valsts valodu. «Es personīgi nesaskatu jēgu piedalīties šajā referendumā, jo tas paredz jautājumu par citas valodas atzīšanu par valsts valodu,» saka Valsts prezidents.

Krievu ziema

Posted on decembris 14, 2011 by - Pasaulē

Pirms nedēļas neviens neprognozēja, ka desmitiem tūkstošu protestētāju iznāks Maskavas ielās. Tagad neviens nezina, cik laika Putinam vēl atlicis 

Jau kuro gadu decembris Maskavā vairāk atgādina martu. Uzsnigušais sniegs ātri nokūst, upēs un dīķos ne miņas no ledus. Arī politikā marts itin kā pietuvojies decembrim, jo pēc šomēnes aizvadītajām Valsts domes vēlēšanām martā jāseko prezidenta vēlēšanām. Vēl nesen likās, ka to iznākums ir iepriekš izlemts. Tagad tā vairs nešķiet. Izskatās, ka agrākais un nākamais prezidents Vladimirs Putins zaudē savu galveno trumpi – vispārējo sabiedrības vienaldzību. Visus viņa valdīšanas gadus starp varu un tautu Krievijā bija spēkā neafišēts pakts: vara netraucē dzīvot pilsoņiem, pilsoņi netraucē varai. 10.decembrī pilsoņi šo paktu lauza. 

Precīzāk, pakts zaudēja spēku jau nedēļu agrāk, kad Kremļa partija Vienotā Krievija (VK) cieta sakāvi vēlēšanās. Protams, oficiālie 49,32% demokrātiskā valstī nozīmētu uzvaru, taču Krievijā tas ir zaudējums. Partija, kuras panākumus kaldināja aģitatori, ieskaitot valsts pirmās personas, un visa administratīvā sistēma, nespēja pat pietuvoties rezultātam, ko uzrādīja pirms četriem gadiem. Vladimirs Rižkovs, viens no oficiāli nereģistrētās Tautas brīvības partijas līderiem, savā blogā izteicis pieņēmumu, ka VK reālais rezultāts bijis vismaz par 15% zemāks. Tieši rezultātu masīvā viltošana, par kuru pēc 4.decembra internetā informēja daudzi opozīcijas novērotāji, arī kļuva par pēdējo pilienu pacietības kausā. Kaut gan, kā uzskata Rižkovs, pagrieziena punkts bija 24.septembris, kad Putins paziņoja par nodomu atgriezties prezidenta amatā. Tieši tad pilsoņi izlēma, ka vienreiz pietiek. Tādējādi plašais protests, kas sestdien Maskavā Bolotnajas laukumā pulcēja tūkstošus (organizatori nosauc vismaz 60 vai pat 150 tūkstošus, policija – 25 tūkstošus), bija adresēts tieši «nacionālajam līderim», kā vēl nesen Putinu dēvēja oficiālie plašsaziņas līdzekļi. Ne velti «Krieviju bez Putina» manifestētāji skandēja skaļāk un saliedētāk nekā pārējos lozungus. 

Pašcieņa lika nākt
Viss Maskavas centrs bija policistu pārpildīts. Sarkanais laukums slēgts, to apjoza trīs kordoni. Garā kolonnā novietotas automašīnas ar restotiem logiem stāvēja kā mēms brīdinājums, ar ko šī diena var beigties tiem protestētājiem, kas sestdien plūda Bolotnajas virzienā. 

Nevienam tas nebija noslēpums, jo 5. un 6.decembra mītiņus policija bija izklīdinājusi, bet aptuveni 600 tā dalībnieku tika arestēti, starp viņiem arī blogeris Aleksejs Navaļnijs, kas guvis slavu ar augstākā līmeņa korupcijas atmaskojumiem. Cilvēki rēķinājās, ka var iznākt visādi, – bija siltāk saģērbušies, līdzi paķēruši sviestmaizes un ūdeni. Daudziem pie apģērba baltās protesta lentītes, dažiem rokās balti ziedi. Kaut arī mītiņam jāsākas divos dienā, ar metāla barjerām norobežotais laukums kanālmalā iepretim kinoteātrim ar padomju laika nosaukumu Udarņik jau pusdienlaikā ir pilns, bet cilvēki turpina plūst trijās straumēs no tuvākajām metro stacijām. Ir tāds gabaliņš, ko nākt, – no tuvākās metro stacijas Poļanka ne mazāk par kilometru. 

Daudzi nostaigāja vēl tālāk, jo bija devušies uz Revolūcijas laukumu, kurā mītiņam bija jānotiek saskaņā ar sākotnējiem plāniem, pirms Maskavas mērija bija likusi vietu nomainīt. Padodoties milzīgajai cilvēku masai, pusstundu pēc mītiņa sākuma policisti nojauca daļu nožogojuma, jo, nespējot piekļūt laukumam, cilvēki lielā skaitā drūzmējās uz tuvējiem tiltiem un izskanēja ziņas, ka tie varētu iebrukt. 

Runātāji – politiķi un sabiedrisko kustību aktīvisti – mītiņā bija slikti sadzirdami, jo skaļruņi izrādījās par vāju. Taču šķita, ka vairākums mītiņotāju bija nākuši šurp nevis klausīties, bet gan aprunāties. Cilvēki risināja sarunas par politiku – par to pašu, ko runātāji tribīnēs, tikai bez patosa. 

Aprunājos ar dažiem cilvēkiem, ko sastapu mītiņā. Aktieris Valērijs (41) sacīja, ka atnācis tādēļ, ka redz – viņu mēģina apšmaukt. «Jūs zināt, kā apšmauc veikalā vai tirgū. Kad es to redzu, dodu pārdevējam rubli un saku: es taču lieliski saprotu, ko tu centies izdarīt. Tagad mūs apkrāpa vēlēšanās. Tāpēc esmu te.» Studente Svetlana (22) ir līdzīgās domās, viņa negrasās klusuciešot noraudzīties, kā viņas balss tiek pieskaitīta citam, par ko viņa nav vēlējusi, tāpat kā menedžeris Ivans (26): «Mani šurp atveda, kā mēdz teikt, pašcieņa. Pēc tā, kas notika šajās tā dēvētajās vēlēšanās, es droši vien pārstātu sevi cienīt, ja nebūtu atnācis šurp.» Pensionārs Mihails (70) padalās ar saviem iespaidiem: «Cik esmu jautājis paziņām, neviens nav balsojis par Vienoto Krieviju. Kurš par Jabloko, kurš par komunistiem, bet par Vienoto Krieviju – neviens! Kur tad viņiem radās gandrīz puse balsu? Tā nevar būt…» Viltojumu izmeklēšana un vainīgo sodīšana, Centrālās vēlēšanu komisijas vadītāja Vladimira Čurova atlaišana, negodīgo rezultātu atcelšana un jaunas vēlēšanas bija mītiņa oficiālās prasības, līdz ar aicinājumu atbrīvot «politieslodzītos», ar to domājot iepriekš aizturētos protestētājus. 

Virs mītiņa laukuma plīvoja visdažādākie karogi, sākot ar sarkanajiem komunistu un kustības Solidaritāte oranžajiem līdz pat nacionālistu melndzeltenbaltajiem. Bija arī valsts karogi. Šķita, ka uzskatu atšķirības nenošķir kopā sanākušos. Kad Krievijā oficiāli aizliegtās Eduarda Ļimonova Nacionālboļševistiskās partijas aktīvisti aizdedzināja lāpas, paši mītiņa dalībnieki apturēja šīs provokācijas pat bez policijas iesaistīšanas. Pats Ļimonovs, kas dienu iepriekš mītiņa vietas pārcelšanu nosauca par nodevību, mēģināja pulcēt atbalstītājus Revolūcijas laukumā, taču viņā klausījās labi ja pussimts cilvēku. Par pārsteigumu pašiem ļimonoviešiem, policija viņus nesavāca. Visticamāk, pēdējā brīdī augstākajā līmenī bija pieņemts lēmums iztikt bez spēka pielietošanas pret protestu dalībniekiem. 

Jau satumsa, kad cilvēki beidzot sāka izklīst. Aizrestotie kravas auto bija pazuduši no ielām ap laukumu. No ilgās stāvēšanas nosalušie «dzīvās ķedes» policisti lēkāja, lai sasildītos. Krustojumā uz laiku apturēja satiksmi, lai cilvēku straume var aizplūst uz metro. 

Līdzīgi mītiņi, kaut arī ne tik plaši, notika arī citās Krievijas pilsētās. Taču ne visur iztika bez policijas iejaukšanās. Piemēram, Kazaņā policija aizturēja aptuveni 100 cilvēku, Sanktpēterburgā – vairāk nekā 30, Habarovskā un Tjumeņā pa 50, ziņoja tiesībaizsardzības organizācija Starpreģionālā informācijas grupa. Protestētāji ir gatavi turpināt, pašlaik tiek runāts par jaunu mītiņu pēc nedēļas, ja līdzšinējām prasībām nebūs atbildes. 

Zaudētā leģitimitāte
Daži varas pārstāvji nekavējoties steidza paziņot, ka sestdienas mītiņš neko nenozīmē. Sergejs Ņeverovs, viens no VK līderiem, intervijā laikrakstam Moskovskij komsomoļec par akcijas organizētāju nosauca ASV valsts sekretāri Hileriju Klintoni. Politologs Pāvels Daņiļins uzskata, ka notikušais ir vien «modīgs uzplaiksnījums neapmierinātībai, ko izjūt pavisam konkrēts un ne tuvu ne trūcīgākais cilvēku slānis – mūsdienīgā paēdusī jaunatne». Svētdienas vakarā, gan tikai savā interneta blogā, viedokli pauda arī prezidents Dmitrijs Medvedevs. Viņš paziņoja, ka nepiekrīt mītiņa lozungiem, bet apsolīja izskatīt ar vēlēšanu norisi saistītās pretenzijas. Pats Putins klusēja. Taču pretēji parastajai praksei Maskavas mītiņš tika atspoguļots valsts televīzijas kanālu ziņu izlaidumos – NTV pat nosauca to par «grandiozu». 

Šāda reakcija rāda, ka «vara zaudē pārliecību par sevi», uzskata Georgijs Satarovs, kas 90.gados bija prezidenta Borisa Jeļcina padomnieks. Žurnāliste Jūlija Latiņina ir vēl kategoriskāka: «Valdošais režīms ir zaudējis leģitimitāti. Leģitimitātes zaudēšanai visos laikos agrāk vai vēlāk, bet drīzāk agrāk, seko varas zaudēšana.» «Putina sociālā bāze ir sašaurinājusies,» raksta interneta izdevuma Ježedņevnij žurnal komentētājs Aleksandrs Golcs. Palikušie ir «nožēlojami atpalicēji, kas gatavi iztikt no priekšnieku pasviestā». «Viņu uzticība izbeigsies tieši tajā brīdī, kad Putinam zudīs finansēšanas iespējas.» Pat visai piesardzīgais politologs Leonīds Radzihov-skis notiekošo nosaucis par rādītāju tam, ka «sistēma ir sevi izsmēlusi». 

Kaut gan Radzihovskis piebilst –  tagadējai varai Krievijā nekāda alternatīva nav saskatāma, bet Putinam marta vēlēšanās nebūs reālu sāncenšu. Patiešām, nonākt balsošanas biļetenos faktiski var tikai Valsts domē mandātus ieguvušo partiju pārstāvji. Neatkarīgajiem kandidātiem vai parlamentā neiekļuvušo partiju pārstāvjiem nāksies savākt divu miljonu vēlētāju parakstus, bet tas, kā parādīja 2008.gada prakse, ir iespējams tikai ar Kremļa atbalstu. Taču tas diezin vai sniegs tādu atbalstu, piemēram, Navaļnijam, kuru daži opozīcijas pārstāvji sauc par savu kandidātu, bet viņš pats gan nav apliecinājis piekrišanu. Drīzāk Kremlis varētu atbalstīt miljardieri Mihailu Prohorovu – neizdevušos partijas Taisnīgā lieta vadītāju, kas pirmdien negaidīti paziņoja par nodomu kandidēt vēlēšanās. Viņa līdzdalība būtu izdevīga Putinam, jo trūcīgās provinces diezin vai nobalsos par šo bagātnieku, bet viņš varētu radīt šķietamu izvēli liberālāk noskaņotajiem cilvēkiem, kas nevēlas balsot par tradicionālajiem kandidātiem – komunistu Genādiju Zjuganovu, populistu Vladimiru Žirinovski un bijušo Federācijas padomes priekšsēdētāju, partijas Taisnīgā Krievija līderi Sergeju Mironovu. 

Putina krustceles
Un tomēr daudzi uzskata – ja gadu mijas svētkos protestu aktivitāte neaprims, galvenais prezidenta amata kandidāts nonāks sarežģītā situācijā. Iespējams, viņam pirmo reizi nāksies iesaistīties īstā politiskajā cīņā. Var nākties arī kaut kur piekāpties. Piemēram, politologs Radzihovskis nenoraida iespēju, ka viena no Maskavas mītiņa prasībām tiks izpildīta un Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs Vladimirs Čurovs zaudēs amatu. Taču kardinālākām reformām Kremlis nav gatavs. Tāpēc atliek grūta izvēle – atgriešanās pie represijām, mītiņu izklīdināšana, opozīcijas mājaslapu bloķēšana internetā, kas var izraisīt krasi negatīvu Krievijas ārvalstu partneru reakciju. 

No otras puses, pagaidām nekas neliecina, ka opozīcija ir gatava «iet līdz galam». Ir vēl pāragri runāt par to, ka Krievijā atkārtosies Arābu pavasaris vai Ukrainas revolūcija. Ar vienu mītiņu, lai cik arī masveidīgu, ir par maz. Arābu pavasarim un «Krievu ziemai» ir tikai viena līdzība – vienošanās «pret». Tiem, kas pulcējās Bolotnajas laukumā sestdien, bija kopējs «pret» viedoklis, taču ļoti atšķirīgi «par». Jaunie cilvēki, no kuriem daudzi paguvuši ne tikai paceļot pa ārzemēm, bet arī iegūt tur zinātniskos grādus, gribētu, lai Krievija kļūst par eiropeisku valsti kaut vai kā Polija. Turpretī daudzi provinces iedzīvotāji sapņo, kaut atkal viss būtu kā reiz padomijā. Militāristi ienīst Putinu par «armijas graušanu» un labprāt redzētu Krieviju kā superlielvalsti, kas bāztin piebāzta ar ieročiem no Baltijas jūras līdz Klusajam okeānam. Daudzu cilvēku galvās joprojām dzīvo mediju kultivētie antirietumnieciskie kompleksi. Ar šādām uzskatu atšķirībām var vienoties tikai par varas gašanu, bet neko vairāk. 

Ukrainas Oranžajai revolūcijai bija savs līderis, savs politiskais spēks, programma. 2004.gadā Kijevas Neatkarības laukumā neviens nenojauta, ka šī programma netiks izpildīta, taču skaidri zināja, ko vēlētos redzēt savas valsts prezidenta amatā tuvākajos gados. Bolotnajas laukumā Maskavā sestdien šāda līdera nebija. Te skaidri zina, kuru negrib redzēt prezidenta amatā, bet nezina – kuru gribētu. Tieši tāpat, kā Kairā Tahrīra laukumā kūra ugunskurus pret Mubaraku, un tas izvērsās islāmistu uzvarā vēlēšanās. Krievijas apstākļos tas varētu nozīmēt komunistu uzvaru. Ēģiptes islāmisti nav Al-Qaeda, turpretī Krievijas Komunistiskā partija ir staļinisma versija. Šādā situācijā, izvēloties starp Putinu un komunistu līderi Zjuganovu, «jaunie un sekmīgie» ar Rietumu universitāšu akadēmiskajiem grādiem drīzāk gan ievēlēs Putinu. Šķiet, tieši uz to cer Kremlī. Taču – Krievija ir pārsteigumu zeme. Vēl pirms pāris nedēļām neviens neparedzēja to, kas notika sestdien Maskavā. Un līdz martam laika vēl gana.

Mihails Prohorovs (46)
Pēc žurnāla Forbes aplēsēm, Prohorovs ar 18 miljardu dolāru vērtiem īpašumiem ir trešais bagātākais cilvēks Krievijā. 

Biznesa gaitas sāka 1987.gadā kā Valsts finanšu akadēmijas students – radīja kooperatīvu, kas ražoja džinsa audumus. 

Ieguvis diplomu, 1989.gadā sāka darbu bankā, kur viņa priekšnieks izrādījās vēlākais biznesa partneris Vladimirs Potaņins. 

1995.gadā Prohorova vadītā Oneksimbanka privatizēja vērtīgas akcijas naftas kompānijā Sidanko un Noriļskas niķelī. 2007.gadā abi biznesa partneri sadalīja īpašumus, Prohorovs kļuva par vienpersonisku īpašnieku holdingā Interros, kas kontrolē Noriļskas niķeli un citus uzņēmumus. 

2011.gada jūnijā Prohorovu ievēlēja par partijas Taisnīgā lieta līderi, bet jau septembrī amats bija jāatstāj prezidenta administrācijas spiediena dēļ. Tika pieņemts, ka šī partija kļūs par Dmitrija Medvedeva balstu prezidenta vēlēšanās, taču punktu šiem plāniem pielika Putina lēmums pašam atgriezties valsts galvas amatā. 

Uzreiz pēc 4.decembra parlamenta vēlēšanām Prohorovs pauda atbalstu Putinam, taču 12.decembrī paziņoja, ka nolēmis kandidēt pats. Eksperti uzskata, ka šis lēmums ir saskaņots ar Putinu un Prohorovam vienkārši būs jāatdzīvina 4.marta vēlēšanu sacīkstes. Ja Kremlis nedos savu svētību Prohorovam, viņa parādīšanās vēlēšanu biļetenos ir maz ticama.