Eiro idejas vēriens savulaik aizrāva elpu. ES kopējās valūtas problēmas tagad raisa tikpat dziļas šausmas. Risinājumi ir divi
Drosmīgo un vizionāro projektu radīt vienotu Eiropas valūtu nevar izprast, ja neatgādinām sev, ka 80.gados tika nojaukts Berlīnes mūris un tolaik daudziem vēl šķita, ka Otrais pasaules karš ir beidzies salīdzinoši nesen. Eropā turpinājās diskusijas par to, vai Vācijas nostiprināšanās varētu atkal radīt draudus.
Eiro aprises noteica Māstrihtas līgums, kura galvenais autors bija Eiropas Komisijas prezidents Žaks Delors. Viņš vienmēr vēlējās paveikt vairāk nekā politiskā elite, ar ko sadarbojās. Lai gan tolaik elitē netrūka dedzīgu eiropiešu, piemēram, Francijas prezidents Fransuā Miterāns, Vācijas kanclers Helmūts Kols, Nīderlandes premjers Rūds Lubers un Portugāles premjers Anibals Kavaku Silva, arī viņiem nebija drosmes integrēt savas valstis tādā mērā, lai radītu patiesi saskaņotu Eiropu. Šādu iespēju beidzot pavēra Māstrihtas līgums, kura parakstīšana 1992.gadā iezīmēja Eiropas Savienības izveidošanu.
Lielais sprādziens
Māstrihtas līgums izveidoja Eiropas «trīs pīlārus», no kuriem pirmais bija ekonomikas pīlārs jeb Ekonomikas un monetārā savienība – tika radīts juridisks pamats vienotai finanšu un saskaņotai fiskālai politikai. Tomēr Māstrihtas līguma īstenošanai trūka politiskās gribas.
«Eiropas Savienoto Valstu» ideja joprojām bija tikai frāze. Tomēr tieši eiro ieviešana radīja jaunu realitāti, kura vairs nebija atceļama. To var nosaukt par Eiropas Lielo Sprādzienu, pēc kura bija jāseko evolūcijas procesam – jāpanāk vienošanās par visām sadarbības detaļām. Svarīgākais faktors – vienotā valūta bija ne tikai ekonomisks, bet arī politisks simbols. Delors atceras, ka vienmēr ir uztvēris Grieķiju kā ļoti tālu, atšķirīgu un svešu valsti. Tās iekļaušana eirozonā notika daudz par agru, viņš piebilst. Tomēr 90.gados politiķi cits pēc cita kāpa tribīnēs un pārliecināja cits citu, ka Eiropa nav iedomājama bez «demokrātijas šūpuļa» Atēnām.
Tādējādi, kad eirozona kļuva par realitāti, ziloņi – Vācija un Francija – apvienojās ar pelēm – Portugāli, Īriju, Luksemburgu. Stabilās un bagātās ziemeļvalstis dalīja vienoto valūtu ar nestabilajām un mazattīstītajām dienvidvalstīm. Nobriedušās industriālās valstis apvienojās ar tām, kuras precīzāk būtu saukt par attīstības valstīm. Stingri protestanti sajaucās ar kaislīgiem katoļiem.
Māstrihtas līgumā bija noteikts, kas no eiro tiek gaidīts. Tam bija jākļūst par valūtu, kas globalizētajā pasaules konkurencē Eiropu padarīs stipru, satuvinās ES valstu ekonomikas, liks valstīm ierobežot savus parādus un budžeta deficītu, garantēs, ka neviena no valstīm nav atbildīga par citu valstu parādiem, un galu galā veicinās politisko vienotību. Un detaļas? Ar tām bija jātiek galā vēlāk.
Grieķu laimīgā loze
Grieķijā eiro vairoja cerības uz labāku nākotni. 1993.gada oktobrī sociālists Andreass Papandreu atkārtoti tika ievēlēts premjera amatā. Tālaika finanšu ministrs Janoss Papantoniu šodien atceras – Papandreu valdība ātri vien saprata, ka Grieķijas pievienošanās monetārajai savienībai būtu vienīgā iespēja, kā atrisināt valsts finanšu problēmas.
Grieķija jau toreiz bija parādos līdz ausīm, valsts parāds sasniedza 114% no IKP. Atēnas cīnījās ar vairāk nekā 14% inflāciju, tautsaimniecības apjoms saruka.
Jebkurš ekonomists atzītu, ka Grieķija nebija konkurētspējīga un bez ārēja impulsa valsts nespēja fundamentāli mainīt savu situāciju. Eiro gluži vai piespiedu kārtā ieviestu nepieciešamās reformas un turklāt atvieglotu piekļuvi kredītiem. Iekļūšana eirozonā kļuva par finanšu ministra Papantoniu misiju.
Viņš izmantoja katru iespēju, lai atgādinātu citiem par Grieķijas tiesībām. Kad 1997.gada aprīlī ES finanšu ministri tikās Briselē, lai lemtu par jaunās valūtas izskatu, Papantoniu ierosināja, ka uzraksti uz monētām varētu būt gan latīņu, gan grieķu burtiem. Vācijas finanšu ministrs Teo Vaigels šo ideju asi noraidīja – viņš atgādināja, ka Grieķijai nav nekāda pamata izteikt jebkādas prasības. Pagriezies pret Papantoniu, viņš piebilda: «Jūs neesat daļa no šī [eiro] un arī nebūsit.» Vēlāk abu ministru sarunā Papantoniu piedāvāja saderēt par to, ka Grieķija dabūs eiro. Un izrādījās, ka bija vajadzīgi tikai daži gadi, lai Papantoniu šajās derībās uzvarētu.
Kandidātu blēdības
Savā grāmatā Eiro izaicinājums toreizējais Vācijas Centrālās bankas prezidents Hanss Tītmeijers apliecina, ka dažas valstis veica «apšaubāmu kosmētisko operāciju», lai datus par inflācijas rādītājiem un valsts parādu padarītu atbilstošus eirozonas prasībām.
Itālijas valsts parāds, kas sasniedza 115% no IKP, bija teju divreiz lielāks nekā Māstrihtas kritērijos novilktā sarkanā līnija – 60%. Arī Beļģija būtiski pārkāpa līguma noteikumus.
Toreiz Tītmeijers ar bažām norādīja – 1998.gadā eiropieši bija tik pārņemti ar jaunā projekta vērienu, ka pirms pārejas uz kopējo valūtu no veicamo darbu saraksta izslēdza galīgo pārbaudi, vai pietiekams valstu skaits vispār atbilst eiro prasībām. Visi bija apņēmušies, ka eiro jāievieš 2002.gada 1.janvārī.
Vācijas valdības sanāksmē, kurā bija jāpieņem galīgais lēmums par marku nomaiņu pret eiro, Tītmeijers iebilda pret dažām kandidātvalstīm, taču nesekmīgi – patiesībā sanāksmes rezultāts bija izlemts jau iepriekš. Kanclers Helmūts Kols vēlējās pieņemt vēsturisko lēmumu. Viņš bija dedzīgs Eiropas patriots. Tītmeijers atceras kanclera svinīgos vārdus: «Lai mums izdodas pēc 50 gadiem atskatīties uz eiro tikpat pozitīvi kā tagad uz vācu marku.»
Arī Hanss Eihels, kas no 1999. līdz 2005.gadam bija Vācijas finanšu ministrs, atzīst – eiro bija caur un cauri politiska valūta. Spānija, Portugāle un Grieķija agrāk bija militāras diktatūras, kas tikai 70.gadu vidū atrada ceļu atpakaļ pie demokrātijas. Eiropas tuvināšanās tika uztverta arī kā līdzeklis, lai stiprinātu demokrātiju.
Grieķija saņēma cerēto «jāvārdu» 2000.gadā, kad Eiropas Komisija un Eiropas Centrālā banka (ECB) nolēma – valstī divu gadu laikā panākts ievērojams progress. ECB brīdināja par grieķu lielo parādu, tomēr Komisija ieteica uzņemt Grieķiju vienotās valūtas zonā. «Pēc gara un sarežģīta ceļa Grieķija ir īstenojusi veiksmīgu konverģences procesu,» ministrs Eihels ziņoja Vācijas parlamentam.
Grieķijas finanšu ministrs Papantoniu bija sasniedzis savu mērķi un derībās uzvarējis Vācijas kolēģi. Tomēr viņa uzvara nozīmēja tikai to, ka Eiropas līgumi nebija pat tā papīra vērti, uz kā uzdrukāti. Proti, Grieķijas valsts parāds tālu pārsniedza līgumos pieļautos 60%, tas bija lielāks par 100% no IKP, un arī tad vēl bija nopietnas šaubas par Atēnu oficiālās statistikas patiesumu.
Transatlantiskā plaisa
Pēc eiro ieviešanas 2002.gada 1.janvārī problēmas netika risinātas. Lai gan Māstrihtas līgumā ir minēta apņemšanās stingri ierobežot valsts parādus, 12 jauno eirozonas dalībvalstu aizņēmumi bija auguši – piecu gadu laikā pirms eiro ieviešanas tie bija palielinājušies par vairāk nekā 600 miljardiem eiro. Līdz 2002.gada beigām kopējais parāds bija 4,9 triljoni eiro, no kuriem Itālijas parāds vien bija 1,3 triljoni eiro.
Atlantijas okeāna otrā krastā rūpīgi analizēja Eiropas plānus un dēvēja tos par neiz-strādātiem un «uzpūstiem», runājot Hārvardas profesora, ASV prezidentu un daudzu valstu valdību padomnieka ekonomista Keneta Rogofa vārdiem. Kad eiro kļuva par reālu valūtu, Rogofs tikko bija sācis darbu Starptautiskā Valūtas fonda galvenā ekonomista amatā. Viņa uzskati sakrita ar citu ASV ekonomistu verdiktu – eiro vēriens ir pārāk plašs.
Rogofs uzsver, ka ekonomistu kopienā veidojās transatlantiska plaisa. Amerikāņi un rietumeiropieši, kuru uzskati par būtiskākajiem makroekonomikas jautājumiem parasti bija līdzīgi, pēkšņi strīdos nonāca pat līdz savstarpējiem apvainojumiem. Eiropieši nosodīja aizokeāna kolēģus par nespēju novērtēt vēsturiskus procesus un vērienīgu vīziju. Sausie un pragmatiskie amerikāņi pārmeta Eiropas kolēģiem risku noklusēšanu. Viņiem kārtējo reizi šķita, ka vecā Eiropa ir pārlieku romantiska un akla pret realitāti.
Tomēr ES un eiro arhitektu darbā Rogofs atrada arī dažas labas idejas. Piemēram, Māstrihtas kritēriju attiecībā uz valsts parādu viņš uzskata par spīdošu ideju, kas ir vērtīga arī tagad. «Toreiz tas bija kaut kas jauns,» uzskata Rogofs. «Tas parādīja lielisku izpratni.»
Vienīgā problēma, kas atklājās ātri, – eiropieši izrādījās gatavi nodot savus ideālus.
Dzīve paradīzē
Eiropas jaunā apņemšanās un acīmredzamā vēlme vēsturisko eiro projektu padarīt veiksmīgu tika atalgota. Bankas, pensiju fondi un lielākie investori no visas pasaules sāka izrādīt interesi par jauno Eiropu. Portugāles un Īrijas valdību obligācijas apvienojumā ar stipro Francijas ekonomiku un Vācijas uzticamību pēkšņi šķita zema riska, saprātīgas un uz nākotni vērstas investīcijas. Tieši šajā laikā finanšu industrija radīja savus jaunos maģiskos trikus. Aizdevumi ar zemām procentu likmēm bija viegli pieejami. Kļuva tik vienkārši atlikt to atmaksāšanu uz tālāku nākotni vai pat paplašināt valsts tēriņus.
Valdības pārāk daudz aizņēmās no ārvalstu aizdevējiem, it īpaši no vadošajām Eiropas bankām. Deutsche Bank iegādājās Grieķijas obligācijas, Société Générale investēja Spānijas vērtspapīros, ASV un Japānas pensiju fondi iegādājās Eiropas valdību obligācijas. Procentu likmes nebija īpaši lielas, taču mazs bija arī risks, ka saistības netiks izpildītas. Vismaz tā šķita. Tomēr tieši šajā laikā veidojās monetārās attiecības, kas Grieķiju pārvērta par naudas spridzekli, kas pēc gadiem apdraudēs visu eirozonu.
«Eiro bija kaut kas līdzīgs paradīzei,» atzīst toreizējais Grieķijas finanšu ministrs Papantoniu. Viņš atceras – tiklīdz Eiropas dienvidvalstis pievienojās eirozonai, tās vairs necenstās sakārtot savas finanses. Pateicoties vieglas naudas plūsmai no Ziemeļeiropas valstīm, Grieķijas valsts sektors sāka aizņemties tā, it kā rītdiena vairs nepastāvētu. Tas bija iespējams tikai tāpēc, ka valsts, iestājoties eirozonā, «aizņēmās» arī Vācijas uzticamību un kredītreitingus.
2003.gada pavasarī Grieķijas obligāciju likmes bija tikai par 0,09% augstākas nekā Vācijas obligāciju likmes. Vienkāršāk izsakoties – tobrīd finanšu tirgiem šķita, ka Grieķija un tās ekonomika, ko balstīja olīvas, jogurts, kuģubūve un tūrisms, bija tikpat uzticama kā augsti attīstītā pasaules eksporta līdere Vācija. Kāpēc tirgi tā maldījās? Tāpēc, ka abām valstīm nu bija viena un tā pati valūta!
Kā nesenajā intervijā Vācijas nedēļas laikrakstam Die Zeit paskaidroja Vācijas Banku asociācijas vadītājs Andreass Šmits, tirgi nekad tā īsti nenoticēja tā sauktajam neglābšanas pantam Māstrihtas līgumā, kas pasargāja eirozonas valstis no atbildības par citu dalībvalstu parādiem. Tirgi bija pārliecināti, ka «ārkārtas situācijā spēcīgās valstis palīdzēs vājākajām» – šis uzskats izriet no Eiropas politiķu nevērīgās attieksmes pret pašu lemtajiem noteikumiem jau pašā spēles sākumā. Tie, kas tolaik lielā apjomā iegādājās Grieķijas obligācijas, bija pārliecināti, ka krīzes gadījumā Eiropas valstsvīri savus stingros noteikumus mainīs.
Grieķijas Valsts parāda vadības aģentūras tālaika direktors Kristofors Sardelis šo situāciju raksturo kā arvien pieaugošu «ilūziju, ka monetārā savienība varētu atrisināt mūsu problēmas». Grieķi nevis īstenoja nopietnas valsts finanšu reformas, bet vienkārši «atgriezās pie vecajiem ieradumiem». Visi nevis uzkrāja, bet centās sagrābt pēc iespējas vairāk viegli pieejamās naudas.
Vācu duncis mugurā
2002.gadā Vācijai nebija laika raizēties par Grieķijas finansēm, tai pietika pašai savu rūpju, jo Eiropas Komisija draudēja ar san-kcijām. Vācija gatavojās tērēt vairāk nekā prognozēts, tādējādi pārsniedzot atļauto budžeta deficīta limitu 3% apmērā no IKP. Tomēr šis gadījums nekļuva par fiskālās disciplīnas un Eiropas likumu bardzības paraugstundu, bet gan pārvertās Šrēdera valdības divus gadus ilgā cīņā pret Briseles rājienu.
Gan Vācija, gan Francija apņēmās izsprukt no soda sankcijām un nodrošināja vairākumu ES Ekonomikas un finanšu ministru padomē, lai atceltu sankciju procedūru. Tas bija nopietns pārkāpums, kura sekas skaidri kļuva redzamas tikai vēlāk – abas lielvalstis faktiski likvidēja Stabilitātes un izaugsmes paktu, kuru Vācija savulaik pati bija piespiedusi saviem partneriem parakstīt.
Sekas bija nāvējošas. Ja divas lielākās eirozonas ekonomikas neievēroja noteikumus, kāpēc to vajadzētu darīt citiem?
Gadiem ilgi solītā politiskā savienība, kam bija jākļūst par patieso ietvaru monetārajai savienībai, neīstenojās. Taču dzīres Eiropā turpinājās – kamēr mūzika skanēja, visi gribēja dejot. Vācija atkal bija vienīgais izņēmums, tikai šoreiz reformu ziņā. Tā veica nepopulāru reformu darba tirgū un labklājības sistēmā – Agenda 2010 un Hartz IV.
«Vācijas veikums bija ļoti iespaidīgs,» uzskata amerikāņu ekonomists Rogofs. «Viņi konstatēja problēmu ar parādu, sistēmiskās nepilnības un racionāli ķērās pie to novēršanas.» Reforma Agenda 2010 palīdzēja samazināt darbaspēka vienības izmaksas, tādējādi Vācijai izdevās iegūt vēl lielākas konkurences priekšrocības pār tādām valstīm kā Itālija un Grieķija. Vairākumā eirozonas valstu produktivitāte kritās, it īpaši Grieķijā.
Taču Grieķija, Portugāle un Itālija nevis veicināja ekonomikas ražīgumu, īstenoja reformas sociālajās sistēmās un kontrolēja izmaksas, bet gan aizņēmās arvien vairāk un vairāk, attālinot atmaksas termiņus un līdz ar to atliekot sāpīgu lēmumu pieņemšanu.
Grieķi dzīvoja «uz krīta». Viņi iegādājās iekārtas un automašīnas no Vācijas, balstot Vācijas nacionālo kopproduktu, bet atstāja novārtā reformas pašu mājās. Neviena no ievēlētajām amatpersonām nevēlējās samazināt milzīgo valsts birokrātiju, gandrīz neviens neinteresējās par parādu atmaksāšanu, tirdzniecības deficītu un zemo produktivitāti, tikai retais cīnījās ar korupciju, subsīdiju krāpšanām un nepelnītām privilēģijām.
Obligācijas miskastē
2009.gada oktobrī reitingu aģentūras Standard&Poor’s analītiķi aprēķināja: 2010.gadā Grieķijas parāds varētu pieaugt līdz 125% no IKP.
2010.gada 27.aprīlī pirmo reizi jaunās valūtas vēsturē valsts parāda kredītreitings tika pazemināts līdz junk (investīcijām nepiemērotam) līmenim. Standard&Poor’s pazemināja Grieķijas obligāciju reitingu par trīs pakāpēm uz BB+ statusu, ierindojot valsti blakus Azerbaidžānai un Ēģiptei un tikai nedaudz augstāk par tādām valstīm kā Ekvadora, Salvadora un Zimbabve. Par Grieķiju atbildīgais Standard&Poor’s analītiķis Marko Mršniks atzina, ka Grieķijas parāds «jāpārstrukturē». Patiesībā tas bija smalks apzīmējums valsts bankrotam. Restrukturēšana iekļautu parāda «apcirpšanu», lai Grieķijas obligāciju pircēji varētu atgūt tikai 30% no ieguldītās naudas. Tirgiem šāds pazeminājums šķita nāvējošs trieciens. Kopš tā brīža ikviens, kas paturēja Grieķijas obligācijas, bija vai nu traks, vai arī labdaris.
Taču finanšu tirgi nav ne traki, ne labdari. Tiklīdz tika paziņots par reitinga pazeminājumu, Grieķijas obligācijas tika izliktas tirgū, to cena strauji grima. Daudzām Eiropas bankām tas bija šoks. Pēc Lehman bankrota tās lielos apjomos bija investējušas šķietami drošākās valdību obligācijās ar zemiem ieņēmumiem, kas solīja drošību. Taču nu par nedrošām bija jāatzīst ne tikai Grieķijas obligācijas – uzticība samazinājās arī Portugālei, Īrijai, Spānijai un pat Itālijai.
Ķēdes reakcija
Bailes sāka pārņemt Eiropas finanšu galvaspilsētas – Frankfurti un Londonu. Eiropas bankas bija ieguldījušas vairāk nekā 700 miljardus eiro piecu krīzes skarto valstu valdību obligācijās. Grieķijas bankās vien atradās 50 miljardi eiro Grieķijas valdības obligācijās. Kad valdības obligāciju reitings tika pazemināts, tas pats notika arī ar Grieķijas banku reitingu. Tā bija ķēdes reakcija, kas neapstājās pie Grieķijas robežām.
Valdības obligācijas darbojas arī kā ķīla, kad bankas aizņemas no ECB. Obligācijas ir būtisks posms naudas darījumos – ja to vērtība tiek apšaubīta, naudas apjoms ekonomikā samazinās.
2010.gada jūnijā Grieķijas kredītreitings tika pazemināts par vēl četrām vienībām «vērā ņemama» ekonomikas riska dēļ. Grieķijas investori sāka pārcelt savu naudu uz Kipru, Maltu un Šveici. Grieķija bija izslēgta no kredītspējīgo valstu saimes. Taču trieciens nāca pār visu eiro projektu, kaut arī Eiropai šķita, ka tā rīkojusies izlēmīgi un kontrolēja Grieķijas krīzi. Tikai mēnesi iepriekš, 2010.gada maijā, ECB bija iegādājusies Grieķijas valdības obligācijas 25 miljardu eiro vērtībā. Tas tika darīts, lai stabilizētu obligāciju cenas un nomierinātu tirgus, taču šī stratēģija darbojās tikai dažas dienas.
No tā brīža ECB iepirka arvien vairāk un vairāk Grieķijas obligāciju, pat 2011.gadā. Drīz tā iepirka arī Portugāles, Itālijas un Spānijas obligācijas. ECB pati savu māju, kas reiz tika radīta kā eiro stabilitātes cietoksnis, piepildīja ar junk obligācijām, tādējādi graujot eiro uzticamību.
Pirms desmit gadiem Grieķijas finanšu ministrs uzvarēja derībās savu Vācijas kolēģi, bet tagad kļuva skaidrs, ka zaudētāji ir visi eiro arhitekti. Māstrihtas līguma mērķis bija nodrošināt stabilu pamatu vienotajai valūtai, taču eiro dibinātāji līgumā bija atstājuši «caurumus», kurus viņu pēcteči izdrupināja tālāk un padarīja eiro vēl neaizsargātāku.
Par spīti visiem aizliegumiem, eirozonas valstis kopš 1997.gada ir gandrīz dubultojušas kopējo valsts parādu apjomu. Pēdējo trīs gadu laikā vien tas ir pieaudzis par gandrīz diviem triljoniem eiro jeb par 30%. Ja nebūtu finanšu krīzes radīto papildu izmaksu, iespējams, būtu nepieciešams ilgāks laiks, lai eiro projekts izgāztos, tomēr tas būtu noticis jebkurā gadījumā. Eiro struktūrā bija pārāk daudz nepilnību, Eiropas politiskā elite bija pārāk vāja, lai tās novērstu, un eiropieši pārāk neieinteresēti šajā milzīgajā projektā.
Māja bez saimnieka
Visi četri galvenie eiro priekšrocību solījumi, kas minēti Māstrihtas līgumā, ir lauzti. Valdību parādi tika nevis samazināti, bet divkāršoti, un tikai piecām no 17 eirozonas valstīm parāds joprojām ir mazāks par 60% no IKP. Valdību budžeta deficīti netika ierobežoti, un tikai četrās valstīs deficīts pašlaik ir zemāks par normu. Citu valstu neglābšanas princips tika pārkāpts. ECB no neatkarīgas institūcijas ir kļuvusi par «slikto banku», kurā uzkrātas vājo valstu obligācijas.
Tā nav tikai politiskā izgāšanās. Ja šis būtu vien kārtējais lauztais priekšvēlēšanu solījums, sekas nebūtu tik sūras. Patiesībā tā ir divu politisko līderu paaudžu izgāšanās, kā rezultātā Eiropa tagad ir pārvērtusies par bīstami nestabilu valstu, to centrālo banku, ECB, komercbanku un investoru tīklu.
Eirozonas valstu kopējais parāds ir astoņi triljoni eiro, un bankās atrodas Eiropas valdību obligācijas, kuru nominālā vērtība ir viens triljons eiro. Grieķijas, Itālijas, Portugāles un Spānijas centrālās bankas ir parādā Vācijas valsts bankai 348 miljardus eiro. ECB ir iegādājusies valdības obligācijas par 150 miljardiem eiro, un bankas tik ļoti baidās no iespējamiem zaudējumiem, ka drīzāk nogulda 150 miljardus eiro ECB, nekā tos aizdod.
Lielajās Eiropas bankās ir uzkrāts tik daudz vājo valstu obligāciju, ka saskaņā ar SVF aplēsēm tām būs nepieciešams papildu kapitāls 200 miljardu eiro apmērā, lai izdzīvotu liela mēroga saistību nepildīšanas gadījumā. Tas jau ir licis reitingu aģentūrām pazemināt dažu banku reitingus.
Šis sprādzienbīstamais savstarpējo atkarību tīkls krīzes laikos padara eiro nestabilu. Taču eiro vājuma īstais iemesls ir viens, un tas ir unikāls. Tāda nav ne dolāra, ne juaņas, ne citu valūtu gadījumā – eiro ir kā māja bez saimnieka, valūta bez politiskas aizsardzības, bez vienotas fiskālās politikas un bez iespējām efektīvi aizstāvēties pret spekulatīviem uzbrukumiem.
Lai monetārā savienība varētu pastāvēt, tās dalībvalstu ekonomikas nedrīkst pārāk attālināties, jo tai trūkst parastā līdzsvara mehānisma – maiņas kursa. Parasti, kad ekonomika kļūst vājāka, valstis pazemina savas valūtas vērtību. Tādā veidā preces kļūst lētākas pasaules tirgū, ļaujot palielināt eksporta apjomus un mazināt deficītu. Taču šis mehānisms nedarbojas monetārā savienībā. Ja viena valsts savu ekonomiku nepārvalda efektīvi, vienotā valūta darbojas kā važas.
Ja pastāvētu Eiropas Savienotās Valstis ar vienotu fiskālo un ekonomisko politiku, Grieķija kā dalībvalsts būtu aizsargāta tādā pašā mērā, kā dziļos parādos iestigušo Brēmeni aizsargā Vācijas Federatīvā Republika. Taču Eiropā nav vienotas fiskālās politikas. Tāpēc Grieķija kā vājākā ES valsts, kaut arī dod tikai 3% ieguldījumu kopējā eirozonas ekonomikas kopproduktā, kļūst par sistēmisku draudu 16 pārējām eirozonas valstīm un 320 miljoniem eiropiešu. Bet eiro nevis aizsargā Eiropu pret globalizācijas neprognozējamo ietekmi, bet kļūst par visbīstamāko valūtu pasaulē.
Divi risinājumi
Ierosinājumi, kā varētu atrisināt eiro krīzi, ir dažādi. Parāda samazināšana ar vai bez izslēgšanas no eirozonas, Eiropas finanšu ministra amata vai pat visas Eiropas ekonomikas pārvaldes radīšana. Taču tie visi nav nekas vairāk kā ekonomistu un politiķu bezpalīdzības izpausme. Galu galā, paliek tikai divas iespējas – plašā savienība, kurā spēcīgās valstis maksā par vājākajām, vai arī mazāka monetārā savienība jeb «Eiropas kodols», ko veidotu tikai salīdzinoši līdzvērtīgas ekonomikas.
Plašai kopējās finanšu atbildības savienībai nepieciešamas jaunas politiskās institūcijas, un dalībvalstīm vajadzētu nozīmīgu daļu no savas varas nodot Briselei. Dažiem politiķiem šī ideja sāk iepatikties, un viņi apsver ekonomikas pārvaldes vai pat Eiropas Savienoto Valstu ideju, tomēr nepaskaidrojot, ko tieši tas nozīmē.
Otrs scenārijs ir daudz ticamāks. Tas nebūs vienkāršāk un varētu nebūt arī lētāk. Pirmkārt, jānovelk stingra robeža starp valstīm, kas patiesībā ir maksātnespējīgas un kurām nav izredžu atmaksāt savus parādus, piemēram, Grieķiju, un pārējām, kas saskaras tikai ar īstermiņa likviditātes problēmām. Pēc tam būtu jāpiešķir bankām valdības finansējums, lai finanšu sistēma nesabruktu brīdī, kad bankas būtu spiestas savās bilancēs norakstīt daļu no valdību obligācijām. Visbeidzot, valstīm, kas atstās eirozonu, būtu nepieciešams turpmāks atbalsts, jo Eiropa nedrīkst vienkārši noskatīties, kā «demokrātijas šūpulis» nogrimst haosā.
Eiro vēsture
1958 Stājas spēkā Romas līgums, kurš izveido Eiropas Ekonomikas kopienu, kas vēlāk pārtop Eiropas Kopienā (EK)
1970 Prezentē «Vernera ziņojumu», pirmo Eiropas monetārās ūnijas plānu
1971 ASV atsakās no zelta standarta, līdz ar to izbeidzot fiksēto valūtas kursu sistēmu pasaulē
1979 Dibina Eiropas Monetāro sistēmu (EMS), kas regulē savstarpējo maiņas kursu lielākajai daļai EK dalībvalstu valūtām, nosakot, ka to vērtība nevar svārstīties vairāk nekā par 2,25%
1989 EK vadītāji pieņem lēmumu izveidot Ekonomisko un monetāro savienību
1991 Paraksta Māstrihtas līgumu par Eiropas Savienības izveidi ar kopēju valūtu
1992 Lielbritānija un Itālija izstājas no EMS
1993 EMS valstis nolemj palielināt valūtu svārstību koridoru līdz 15%
1998 Tiek dibināta Eiropas Centrālā banka. Tā atrodas Frankfurtē, Vācijā
1999 1.janvārī eiro tiek ieviests kā uzskaites valūta. 11 valstu – Austrijas, Beļģijas, Nīderlandes, Somijas, Francijas, Vācijas, Īrijas, Itālijas, Luksemburgas, Portugāles un Spānijas – valūtu kursi tiek fiksēti pret eiro
2001 Grieķija kļūst par 12. eirozonas valsti
2002 1.janvārī apgrozībā tiek laistas eiro naudas-zīmes un monētas
2003 Vācija un Francija pārsniedz Māstrihtas līgumā noteikto 3% budžeta deficītu, tomēr panāk, ka netiek par to sodītas
2006 Eiropas Komisija noraida Lietuvas pieteikumu iestāties eirozonā, jo tās inflācijas līmenis par dažām procentu simtdaļām pārsniedza Māstrihtas kritērijos noteikto
2007 Slovēnija pievienojas eirozonai
2008 Kipra un Malta kļūst par eirozonas dalībvalstīm, Lehman Brothers bankrots izraisa pasaules finanšu krīzi
2009 Slovākija kļūst par eirozonas valsti
2010 Bažas par Grieķijas bankrotu izraisa parādu krīzi. Martā Grieķija un novembrī Īrija iesaistās EK un SVF aizdevumu programmā
2011 Igaunija iestājas eirozonā. Maijā Portugāle piekrīt EK un SVF aizdevumu programmai
