Čips pret bezatbildību

Dzīvnieku patversmes Ulubele pārstāve Ilze Džonsone pēc suņu uzbrukuma sirmgalvei rosina atgriezties pie idejas par dzīvnieku obligātu reģistrāciju

Suņu saplosīta sieviete nav tēma, ko gribētos pārrunāt pusdienojot, tāpēc ar Rīgas pilsētas dzīvnieku patver-smes valdes locekli Ilzi Džonsoni tiekamies birojā – pie kūpošas kafijas krūzes un sen uzrakstītiem, taču spēku neieguvušiem likumprojektiem, kuru virzību varbūt spēs iekustināt nesenā traģēdija. Rīgā, Šampētera ielas rajonā, klejojošu suņu bars saplosīja sirmgalvi. Raksta tapšanas brīdī joprojām nebija zināms, vai sievietes nāves cēlonis ir suņu uzbrukums, vai arī viņa bija mirusi jau pirms tam, nedz arī – kādi suņi ir iesaistīti šajā šokējošajā notikumā. «Tas, kā izmeklē Šampēterī notikušo, ir līdz cinismam komiski un nožēlojami,» Ilze ir skarba. Viņa uzskata – ja kāds pērn būtu ieklausījies dzīvnieku tiesību aktīvistu ieteikumos, policija suņu uzbrukumu tagad būtu varējusi atklāt «uz karstām pēdām», nevis kā patlaban – dežūrēt rajona šķērsielās un cerēt, ka mežonīgie četrkāji paši atskries uz policijas vai suņu ķērāju auto. Viņu pārsteidzis arī tas, ka policija nav pat painteresējusies līdzās esošajā Candera ielas suņu patversmē, vai iedzīvotāji ir sūdzējušies par agresīviem bezsaimnieka suņiem. Patversmes darbinieces Ilzei stāstījušas, ka galvenie nemiera cēlāji esot nevis klaidoņi, bet gan privāto teritoriju sargsuņi, kuri ne vienmēr ir pabaroti un, izsprukuši no teritorijas, biedē garāmgājējus.

Policija, lai arī negribīgi, tomēr atzīst savu bezspēcību šīs lietas ātrā atklāšanā. Tagad ir jāpaļaujas uz nejaušību. Taču dzīvnieku aizstāvji jau pērn valstij piedāvāja civilizētu un efektīvu mehānismu, kā varētu gan beidzot saskaitīt visus valsts suņus, gan arī vērsties pret bezatbildīgiem, suņus savā vaļā pametušiem saimniekiem. Ideja – valsts gada laikā par velti reģistrē visus suņus, tiem līdz ar ikgadējo trakumsērgas poti skaustā iešaujot reģistrācijas čipu. Tas ir neliels implants, kas izmēra ziņā līdzinās pusei rīsa graudiņa un vēlāk suņa ķermenī nav pat sataustāms. Čipu noskenējot, policija vai veterinārais dienests iegūst pilnu informāciju par suņa saimnieku, četrkāja vecumu un veselības stāvokli. Paralēli visa čipos pieejamā informācija atrodama arī visaptverošā reģistrā. Tad, gadījumā, ja nezināmi suņi uzbrukuši cilvēkam, policija var operatīvi iegūt informāciju par visiem tuvākās apkārtnes suņiem un ārkārtas reidā tos pārbaudīt, visticamāk, ātri vien atšifrējot, kurš vainojams agresijā. 

Ilze stāsta: lai gan projekts pirmajā brīdī varētu šķist nesamērīgi dārgs – katra suņa čipēšana valstij izmaksātu aptuveni astoņus latus -, tas sevi atpelnītu jau pēc diviem gadiem. «Tas ir elementāri – ikgadējā nodeva ir aptuveni pieci lati, suns dzīvo vidēji 10 gadus, tas nozīmē, ka valsts, ieguldot astoņus latus, suņa dzīves laikā no saimnieka iekasē vismaz 50,» stāsta Ilze. Turklāt sākotnēji bijis plānots, ka pirmreizējai suņu saskaitīšanai varētu piesaistīt Eiropas Savienības struktūrfondu naudu, līdzīgi kā savulaik ar ES atbalstu izveidoja valsts vienoto reģistru citiem mājdzīvniekiem – govīm, aitām, cūkām. Tādējādi arī pirmreizējie ieguldījumi nebūtu tik lieli, taču dzīvnieku aizstāvju ideja Ministru kabineta noteikumos pērn pavērsās gluži citādi – suņus turpmāko piecu gadu laikā var čipēt brīvprātīgi, par to samaksājot aptuveni 25 latus. «Tātad valdība ir pateikusi, ka suņus vispār var arī nereģistrēt,» secina Ilze. Tieši tā valdības noteikumus ir traktējuši arī suņu īpašnieki – kopš pērnā gada jūlija savus četrkājainos draugus brīvprātīgi reģistrējuši tikai 60 saimnieki. Vēl skumjāka situācija ir, analizējot Rīgas domes spēju iekasēt ikgadējo suņu nodevu, – lai gan, pēc ekspertu aplēsēm, Rīgā ir ap 60 tūkstošiem suņu, nodevās iekasēti nevis tīri matemātiski iespējamie 300 tūkstoši latu, bet pat ne 20 tūkstoši. Tāpēc var saprast domes sūkstīšanos, ka trūkst naudas suņu laukumu izveidei, suņu mēslu savākšanai parkos, bezsaimnieka suņu izķeršanai un klaiņojošo kaķu kastrēšanai. No otras puses, ja obligātā suņu bezmaksas reģistrācija būtu ieviesta, domei būtu nodevās iekasētā nauda. Tāpat varētu no bezatbildīgajiem saimniekiem piedzīt tos aptuveni 60-80 latus, kas pašvaldībai jātērē par viena klaiņojošā suņa noķeršanu, sapotēšanu, uzturēšanu patversmē un, ja nav atrasts jauns saimnieks, iemidzināšanu. «Es uzskatu, ka jēga nav lielos nodokļos, bet gan to neizbēgamībā. Arī soda nenovēršamība par bezatbildīgu vai cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvniekiem ir svarīga, pretējā gadījumā situācija nemainīsies un pilsētas ielās būs aizvien vairāk klaidonīšu,» pārliecināta Ilze. Viņa ir juriste un zina ne vienu vien stāstu, cik absurdi pašlaik tiesā virzās lietas, kurās kāds vaino saimnieku sava suņa nepieskatīšanā vai pašu dzīvnieku – agresijā. «Vienīgā iespēja tagad kādu sodīt ir tikai tad, ja policists pieķer saimnieku ar suni pie pavadiņas. Visos citos gadījumos – bezcerīgi,» – tā Ilze. Ja visi suņi būtu reģistrēti, tad arī šādos gadījumos vainīgajam saimniekam sods būtu jāmaksā un nevarētu vairs tiesai iestāstīt, ka nekārtībās vainotais četrkājainis viņam nemaz nepieder.