Žurnāla rubrika: Svarīgi

Mans tiesnesis ir tur augšā

Posted on februāris 8, 2012 by - Pusdienās

Sandras Sondores-Kukules interese par ostām saērcinājusi koalīciju un sabiedrību. Viņa pati brīnās, kā lai pierāda savu neatkarību vēl vairāk, nekā to darījusi, stāvot klāt prezidenta Zatlera lēmumiem

Sandra Sondore-Kukule par ostām sāk stāstīt, vēl jautājumus neuzklausījusi. «Varam neklausīties konkrētos uzņēmējos, bet ir objektīvi rādītāji – konkurētspējā zaudējam kaimiņvalstu ostām,» viņa ir tikko atnākusi no Saeimas Tautsaimniecības komisijas un enerģiski atstāsta tur dzirdēto. Ārvalstu investoru padome deputātiem darījusi zināmu, ka Latvijas ostu konkurētspējas indekss ir četrreiz zemāks nekā Igaunijai un divreiz zemāks nekā Lietuvai. Savukārt Ventspils naftas šefs Saimons Bodijs «tā arī pateica – kamēr [Ventspilī] būs lorda Voldemorta režīms, tikmēr investori ies prom». Biznesa koncentrācija viena cilvēka rokās, kura «vārdu neviens nesauca, bet zināja, kas viņš ir», uzņēmējam likusi vilkt paralēles ar Harija Potera sāgu.

Retais šaubās, ka Rīgas un Ventspils ostu noslēgtā biznesa vide, kas «lojāliem» uzņēmumiem ļauj ģenerēt apskaužamu peļņu, bet ir neciešama pārējiem, ir reformu vērta. Sūdzības par slepenību, patvaļu vai nesaprotamiem tarifiem no uzņēmēju asociācijām un ārvalstu vēstniekiem ir nākušas jau sen un nāk joprojām. Taču ziņa, ka no Zatlera Reformu partijas pie pārmaiņu virzīšanas ķērusies un uz vietu kādā no ienesīgajām brīvostu valdēm kandidē Sondore-Kukule, ir aizēnojusi pašu problēmu. Iespējamās izmaiņas ostu pārvaldē aizskar ietekmīgas biznesa intereses, un Sondores-Kukules tēls ir pateicīgs, lai ar prasmīgu polittehnologu rokām šo ideju diskreditētu saknē.

Lai cik profesionāla un zinoša padomniece viņa ir bijusi Valsts prezidentam Valdim Zatleram un Vairai Vīķei-Freibergai, spilgtākā sabiedrības atmiņā Sondore-Kukule ir palikusi ar ko citu – sarkanu jaguāru, grezniem tērpiem un par valsts uzņēmumu naudu apmaksātu ekspedīciju pa pasauli, lai aicinātu tautiešus atgriezties mājās («tas stulbais ceļojums – nebiju iedziļinājusies, no kurienes nauda», viņa izmetīs kādā sarunas brīdī). Un piedevām vēl vīrs Guntars Kukuls, kurš bijis divu bēdīgi slavenu Rīgas mērijas vadītāju – Gundara Bojāra un Aināra Šlesera – padomnieks. 

Stāstu par neuzticīgo reakciju, ko viņas ostu aktivitātes izraisījušas publiskajā telpā, Sondore-Kulule uztver mierīgi: «Es nezinu, ko cilvēki grib, kādā veidā lai es pierādu savu neitralitāti un neatkarību vēl vairāk, nekā esmu to darījusi, strādājot iepriekšējā prezidenta komandā – gan kontekstā ar 13.janvāra slaveno ultimātu, gan rīkojumu nr.2, imigrācijas likuma grozījumu atdošanu [Saeimai] un visiem pārējiem veto. Tiem var iet cauri kaut vai prezidenta kancelejas mājaslapā un redzēt, ka tie nekad nav kalpojuši oligarhu vai citu cilvēku interesēs, kas būtu saistīti ar vīru vai kādu paziņu.» Lai izvairītos, ka ZRP «visos portālos» tiek pataisīta par Šlesera kabatas partiju, Kukule nedz savu vīru ir aicinājusi līdzi uz ZRP vēlēšanu nakts pasākumu, nedz ļāvusi viņam partijas veidošanas karstumā vest uz biroju putekļusūcēju, ko lūgusi nopirkt, lai to sakoptu. «Viņš aizveda to līdz kaut kādam stūrim, un es gāju pretī.»

Lietišķajā sarunā, kurā Sondore-Kukule pa punktiem sīki ir uzskaitījusi ostu problēmas un to risināšanas līmeņus, šajā vietā ieskanas iracionāla nots. «Cilvēkiem Latvijā vienkārši trūkst mīlestības,» viņa saka. To ļaudis cenšas kompensēt, apspriežot citus, un tajā brīdī jūtoties pārāki, jo «var uzkapāt uz galvas otram, un tev nekas par to nav». Nodarbošanās ar jogu Sondorei-Kukulei ļauj nolikt malā cilvēku nenovīdību. «Es kaut ko daru nevis tāpēc, lai mani mīlētu visa sabiedrība, bet tāpēc, ka uzskatu par pareizu. Mans tiesnesis ir tur augšā, es jau viņam nesamelošu. Tā kā es ļoti ticu reinkarnācijai, tad diezgan atbildīgi izturos pret to, ko daru un domāju,» viņa pie sevis iesmejas. 

Sondore-Kukule neslēpj, ka aizraujas ar ezotēriku. Mēs pusdienojam veģetārajā restorānā Kamadena, kurš pieder Kukulu ģimenei kopā ar vēl vienu partneri, un tā līdzīpašniece stāsta, ka restorāns esot drīzāk misija nekā bizness. «Kā mēs sakām – nekādu līķu virtuvē nebūs. Nāves enerģijas te nebūs,» viņi vēlējušies parādīt, ka nav jānogalina dzīvas būtnes, lai garšīgi paēstu. Savukārt ikdienas pusdienu piedāvājums restorānā tiek veidots, ievērojot krāsas, kuras pēc vēdiskās tradīcijas šajā dienā pārvalda noteikta planēta. Mēs pusdienojam Merkūrija dienā trešdienā, kad galdā tiek likts zaļais un pelēkais.

Sondore-Kukule stāsta, ka ZRP viņu deleģējusi darbam ar ostu jautājumiem, jo ar tiem saskārusies jau prezidenta kancelejā, gatavojot vairākus likumus otrreizējai caurlūkošanai. Problēmas, kuras tagad tiek skaļi formulētas, zināmas sen, un «mani vienmēr ir kaitinājis, ka par to runā gadiem ilgi un nekas nenotiek». Piemēram, joprojām līdz galam nav atrisināts ostu pārvalžu neskaidrais statuss – tās apsaimnieko ostu zemi, akvatoriju un uzrauga tur strādājošos uzņēmumus, bet vienlaikus arī pašas var sniegt komercpakalpojumus, konkurēt ar uzraugāmajiem uzņēmumiem un noteikt sev labvēlīgākus nosacījumus. Ostas ir svarīgas arī viņas pašreizējā darbā (Sondore-Kukule ir ārlietu ministra Edgara Rinkēviča padomniece). Lai ārlietu resors profilētu Latviju kā nozīmīgu tranzīta valsti un caur Rīgu sūtītās Afganistānas kravas varētu pārtapt arī nemilitārās kravās, jābūt pārliecinātiem, ka ir izdarīti visi mājasdarbi un Latvija spēj piedāvāt atbilstoša līmeņa infrastruktūru un pakalpojumus.

Taču Sondores-Kukules un ZRP izaicinājums ir par saviem nodomiem pārliecināt ne tikai sabiedrību, bet arī koalīcijas partnerus, kuri pret ostu revīziju izturas skeptiski. ZRP aicinājumi aktīvi rīkoties atdūrušies pret birokrātisku 1.jūnija gaidīšanu – tad ar saviem priekšlikumiem jānāk klajā darba grupai, kuru izveidoja valdība pēc tam, kad Valsts kontrole norādīja uz trūkumiem Ventspils brīvostā. Ir gan panākts kompromiss – aprīlī būs starpziņojums.

ZRP nesaprot, kāpēc jau tagad nevar prasīt valdēm uzlabot darbu vai izbeigt mediju līgumus, kas, piemēram, Ventspils brīvostai ir ar vietējo avīzi Ventas Balss. «Par ostas peļņu tiek pirkti atvērumi vai reklāmas laukumi. Ja paskatāmies racionāli – vai starptautiskai ostai nav vērtīgāk pirkt [reklāmu] starptautiskajos biznesa laikrakstos?» vaicā Sondore-Kukule.

Koalīcijas partijām vēl priekšā arī diskusija, kad mainīt brīvostu valdes, kuras palikušas teju vienīgās ienesīgās vietas partiju cilvēkiem un gadā nodrošina aptuveni 30 000 latu algu. Daļu ostu valdes locekļu ieceļ pašvaldības, daļu – valdība jeb ministrijas (Ekonomikas, Satiksmes, Finanšu, Vides un reģionālās attīstības), un tradīcija prasa zaļzemnieku vietā nozīmēt pašreizējās koalīcijas pārstāvjus. Taču «ir jautājums arī par to, kā Vienotība skatās uz savu līdzšinējo cilvēku darbību valdēs», saka Sondore-Kukule. «Kas ir vai nav izdarīts šo gadu laikā? Man ir tāda sajūta, ka viņiem būtu nepatīkami, ja, piemēram, ZRP ministri atsauktu arī Vienotības pārstāvjus, kas ir Ventspils un Rīgas brīvostu valdēs.» Arī Valsts kontrole norādījusi, ka MK ostu pārraudzību var realizēt efektīvāk.

Kad norādu, ka ZRP piedāvā spēlēt tajā pašā garā – piedāvā listi ar savas partijas cilvēkiem -, Sondore-Kukule iebilst. ZRP piedāvājot izvēlēties valdes locekļus pēc ostu darbam piemērotiem kritērijiem (finanšu, juridiskām zināšanām, vadības spējām), bet līdz šim nav bijis skaidrs, «kāda velna pēc tur ir cilvēki ar citas nozares izglītību un kāds bijis viņu pienesums» (acīmredzot mājiens Vienotībai par žurnālistu Olafu Pulku Rīgas brīvostā).

Sondore-Kukule aizstāv ideju, ka ostu valdēm ministri deleģē savu partiju biedrus, jo ministri ir politiski atbildīgi par ostu lēmumiem. «Man šajā diskusijā nav pieņemams, ka tiek norādīts – vai nu profesionāļi, vai partiju cilvēki -, kas liek domāt, ka partiju cilvēki nevar būt profesionāļi. (..) Man kā cilvēkam, kas izvēlējās iesaistīties politikā, šī diskusija sāp personīgi, jo līdz 23.jūlijam biju nepolitisks profesionālis, bet [pēc tam] – viss, kauna zīme pierē izsvilināta, vairs vispār neko nevari izdarīt.» Latvijas pieredze turklāt rāda, ka var būt bezpartejiski cilvēki, bet faktiski strādāt konkrētu partiju vai šauru personu grupu interesēs. Kā tad pārliecināsit, ka esat tiesiskuma koalīcija? «Ar darbiem,» atbild Sondore-Kukule. 

Politiķe atzīst, ka lielākais izaicinājums šajā stāstā ir Ventspils brīvosta, tomēr «bumba ir Ministru kabineta pusē». «Kā man Ventspilī teica lielie investori – vai šai valdībai pietiks politiskās gribas kaut ko tiešām izmainīt? Es diez vai gribētu būt Dons Kihots, kas skrien ar galvu pret sienu vai uz vējdzirnavām, bet es vienkārši redzu, ka nerunāt par to mēs nevaram.»

Ēdienkarte
Skābeņu zupa ar kartupeļiem
Tibetas jogu sautējums ar Mung pupiņām un papadamu
Saldās augļu pankūkas
Burkānu un biešu sula, kapučīno, ingvera tēja

Ir jautā

Posted on februāris 8, 2012 by - Viedoklis

Vai Latvijai būtu jaatliek ACTA ratifikācija?


Daniels Pavļuts, ekonomikas ministrs:
Savlaicīga ACTA skaidrošana Latvijā tika nokavēta, tomēr līguma ratifikācija nebūtu jāatliek, jo ACTA vērsta uz viltojumu un pirātisku ražojumu ierobežošanu starptautiskā līmenī un neparedz cilvēku brīvību un tiesību ierobežošanu elektroniskajā vidē.

Artūrs Mednis, jauno mediju un sociālo tīklu eksperts, Inspired Digital vadītājs:
JĀ! Jo tas nav saistīts ar pirātismu, bet cilvēka brīvības ierobežošanu internetā.

Anhelita Kamenska, Latvijas Cilvēktiesību centra direktore:
Mērķis ir leģitīms – pirātisma apkarošana, taču Eiroparlamenta ziņotāja par ACTA atkāpšanās raisa bažas, vai tas neierobežos pilsoņu brīvības. Nevajadzētu steigties ar ratifikāciju, neapspriežot iespējamās sekas.

Vara un valoda

Posted on februāris 8, 2012 by - Viedoklis

Politiskā histērija valodu konkurenci pārvērš vērtību konfliktā

Sakāmvārds māca, ka par gaumi nestrīdas. Sociologi brīdina, ka nedrīkst strīdēties par vērtībām. Var mēģināt pārliecināt citu, ka viņa vērtības ir nepareizas, var pat piespiest no vērtībām atteikties, bet tas nenes augļus. Kādreiz mums centās pierādīt, ka visiem, pat «pusmūža nēģeriem», jāiemācās krievu valoda tāpēc, ka «tajā runāja Ļeņins». Kas no tā sanāca?

Man nav ne spēka, ne vēlmes piespiest kādu mainīt vērtības, man pat nav nolūka atņemt latviešiem viņu bērnus – atšķirībā no Krišjāņa Kariņa, kurš nesenā intervijā runāja par krievu bērnu asimilāciju. Es varu tikai celties aizstāvēt savas vērtības, pie kurām pieder arī mana dzimtā valoda, ja tās draud man atņemt.  

Kādreiz, pirms 20 gadiem, es biju pārliecināta, ka Latvijā jābut vienai valsts valodai – latviešu. Man šķita, ka tādējādi var novērst izkropļoto valodu situāciju Latvijā, jo latviešu lielākā daļa prata divas valodas, bet krievi – tikai savu. Mani pārliecināja Atmodas līderu argumenti. Es gribēju dzīvot demokrātiskā sabiedrībā, kurā latviešiem jānodrošina pamattiesības, tajā skaitā tiesības lietot savu valodu.

Jūs jautāsit – ja lietoju pagātnes formu, tātad vairs tā nedomāju? Nav tiesa.

Es joprojām esmu par latviešu valodas zināšanu. Par to, lai indivīdu saziņā, ja pastāv izvēle, latviešu valodai tiktu dota priekšroka. Bet man nav pieņemama politika, kura par katru cenu grib padarīt latviešu valodu par varas valodu.

Vara pieder arī man. Es nevaru samierināties, ka man jāupurē sava valoda tāpēc vien, ka kāds to ienīst. Ka man jādzīvo valstī, kur publiskajā telpā mana valoda ir nolikta zemāk par svešvalodu. Jā, mums pastāv krievu skolas, kurās nemitīgi sašaurina dzimtās valodas mācīšanu. Jā, ir krievu mediji, krievu teātris, krievu biedrības. Bet tas nenodrošina reālu pilsonisku līdzdalību, pat ne normālu «dzīves kvalitāti», jo publiskā komunikācija manā valodā ir stipri ierobežota. Šī deficīta skumjo piemēru netrūkst. Kaut vai manējais. Man joprojām sāp laikraksta Diena krievu redakcijas likvidācija. Vai tiešām tam bija tikai ekonomiski apsvērumi, vai tomēr lielā merā arī toreizējās Dienas galvenās redaktores, tagad politiķes Sarmītes Ēlertes pozīcija, ka krievu lasītajiem jālasa latviski? Ja būtu divas valsts valodas, krievu mediji nebūtu tik nožēlojamā stāvoklī, jo jāpārliecina un jāinformē būtu visi pilsoņi, ne tikai latvieši.

Neticu, ka daudzu valodu līdzāspastāvēšana ir drauds. Patīk vai ne, latviešu valodai kā kruķis vienmēr stāvējusi klāt otra lielā valoda – vācu, krievu vai angļu. Vai katru reizi, mainoties politiskiem apstākļiem, kruķis jāmet prom un lielā valoda jāsaista vienīgi ar netaisnību? Dažos gadu desmitos Latvija pilnīgi pazaudēja vācu mēli. Tagad radikāļi novēl šo likteni arī krievu valodai. Tikai mēs, krievi, neaizbrauksim uz neatgriešanos kā baltvācieši!

Uzsvars uz vienīgo valsts valodu nav veicinājis ne latviešu valodas apgūšanu krievu vidū, ne krievu valodas saglabāšanu latviešu vidū. Nu, tīrā matemātika – viens plus viens taču nav viens, bet gan divi! Rīgai, Daugavpilij, Liepājai, Ventspilij, Latgalei. Tā nav visa Latvija, bet ļoti liela tās daļa. Te varētu būt kompromiss – mazākumtautības valodas statusa noteikšana krievu valodai, bet to Saeima noraidīja. Tajā mirklī un histērijā, kas sekoja, valodu konkurence ir pārvērsta par vērtību konfliktu. Manā kultūrā par vērtībām cīnās, tāpēc es referendumā balsošu par divām valsts valodām.

Laimīgu jauno gadu!

Posted on februāris 8, 2012 by - Komentārs

ECB iepumpēja pustriljonu bankās un ir gatava dot vēl vairāk

Varbūt nebūs tik traki. Vēl pagājušā gada decembrī gan finanšu tirgus dalībnieki, gan politiķi juta tuvojamies eirozonas apokalipsi. ASV ekonomika likās iebuksējusi, un Ķīnā kuru katru dienu bija gaidāma nekustamā īpašuma tirgus smagā piezemēšanās.

Taču 2012.gada pirmajās nedēļās pastardiena nepienāca. Tās vietā pasauli apspīdējusi optimisma saulīte. Visi galvenie akciju tirgus indeksi pēdējā mēneša laikā ir nozīmīgi pieauguši. Eiro, kura kurss janvāra sākumā bija noslīdējis līdz gandrīz 1,26 dolāriem, ir atspirdzis un atkal pārsniedzis 1,31 dolāru. Turklāt, kaut arī ar dažiem izņēmumiem, eirozonas valstu obligāciju cenas ir pieaugušas, līdz ar to samazinot gan procentu likmes, gan bažas, ka finanšu tirgus neuzticība varētu iedzīt Itāliju vai Spāniju bankrotā.

Kas tik būtiski ir mainījis gaisotni tirgos un tautsaimniecībā? Bez šaubām, svarīgākais notikums bija Eiropas Centrālās bankas lēmums ieviest tā saukto ilgermiņa refinansēšanas operāciju (angliski – long-term refinancing operation jeb LTRO). Pagājušā gada 21.decembrī eirozonas bankām bija iespēja no ECB aizņemties neierobežotas naudas summas uz trim gadiem, par kurām jāmaksā tikai 1% gadā. Tiesa, aizdevums bija jānodrošina ar ķīlu, bet tai derēja eirozonas valstu obligācijas, par kuru pieņemšanu šādā operācijā dažs labs privātais aizdevējs noteikti padomātu divreiz.

Citos laikos daudzas eirozonas bankas būtu atteikušās no tik izdevīga piedāvājuma, jo piedalīšanās šādā pasākumā varētu radīt šaubas par to spējām iegūt finansējumu normālajā ceļā privātajos tirgos, tātad – par šo banku uzticamību. Taču eirozonas parādu krīze jau bija tik lielā mērā iedragājusi uzticēšanos daudzām Eiropas bankām un to apjomīgajiem krīzes skarto valstu parādzīmju portfeļiem, ka neviens vairs sevišķi nekautrējās no ECB naudas. Atsaucība bija milzīga.

Vienā dienā ECB iepumpēja eirozonas banku sistēmā 489 miljardus, tas ir, divas vai trīs reizes vairāk, nekā bija gaidīts. Rezultātā daudzām eirozonas bankām tagad vairākus gadus vairs nebūs jāuztraucas, vai tās spēj saņemt finansējumu, turklāt nozīmīga daļa ECB naudas tiek izmantota, lai pirktu valsts vērtspapīrus, paaugstinot to cenu un samazinot vājo valstu maksātās procentu likmes. Strauji augošais pieejamās naudas līmenis nocēlis gan bankas, gan daudzu valstu obligācijas no sēkļa un līdz ar to dod tām iespēju aizpeldēt no diviem lielākajiem, taču savstarpēji saistītajiem draudiem eirozonai – kādas lielas dalībvalsts maksātnespējas un banku sistēmas sabrukuma. 

Jau kopš eirozonas nedienu sākuma daudzi tirgus analītiķi bija teikuši, ka krīzes vēršanos plašumā var apturēt tikai nozīmīgs ECB atbalsts, taču to neļāva darīt Eiropas Savienības līgumos noteiktais aizliegums finansēt dalībvalstu parādus.  Tagad, mazāk nekā divus mēnešus pēc stāšanās amatā, jaunais ECB prezidents Mario Dragi ir noorganizējis gigantisku atbalsta programmu eirozonas finanšu sistēmai, vienlaikus pedantiski izvairoties pārkāpt aizliegumu tieši pirkt kopējās valūtas zonas dalībvalstu parādzīmes. 

Turklāt ECB savu darbu vēl nav pabeigusi. Februāra beigās gaidāma jauna ilgtermiņa aizdevumu injekcija, un tā varētu būt vēl daudz apjomīgāka par pirmo – triljons vai pat vairāk eiro. Tāda naudas summa varētu nozīmīgi mīkstināt Grieķijas defolta sekas, kas šķiet jo dienas, jo iespējamāks. Ja ECB naudas plūdi pārraus saikni starp Atēnām un pārējo eirozonu un pārliecinās tirgus, ka Grieķijas bankrots neievilks nelaimē arī Spāniju vai Itāliju, tad viens no svarīgākajiem finanšu nestabilitātes elementiem eirozonā būs veiksmīgi likvidēts. Tirgi liek domāt, ka tas jau notiek, jo gan akciju, gan valūtu tirgotāji kļūst pakāpeniski nevērīgāki gan pret kārtējiem Grieķijas sliktajiem ekonomiskajiem rezultātiem, gan pret aizvien asāko Atēnu valdības kritiku, kura atskan Briselē un Berlīnē. 

Kopējo noskaņojumu uzlabo arī ziņas no Vācijas un ASV. Eiropas dominējošajā tautsaimniecībā bezdarbs turpina samazināties un janvārī nokrita līdz zemākajam līmenim kopš valsts apvienošanās 1990.gadā – 5,5%, pēc Eurostat datiem. Šī tendence varētu turpināties, jo, kā atzīmē investīciju bankas JPMorgan analītiķi, arī brīvo darbavietu skaits ir sasniedzis rekorda līmeni. Savukārt ASV janvārī nodarbināto skaits pieauga par 248 000 un bezdarbs nokrita līdz 8,3%, pirmo reizi atgriežoties līmenī, kurā tas bija prezidenta Obamas pilnvaru termiņa sākumā. 

Protams, tāpat kā šis optimistiskais pavērsiens daudziem nāca negaidīts, nākotne var nest arī nepatīkamus pārsteigumus. Turklāt tie paši risinājumi, kuri tagad novērš potenciālu katastrofu, pēc dažiem gadiem var radīt jaunas problēmas, ja Eiropas bankas nespēs sakārtot savas finanses, atradināties no ECB vieglās naudas un atkal sākt finansēties privātajos tirgos.

Tomēr tās ir nākotnes problēmas. Patlaban viss liek domāt, ka 2012.gads, kurā daudzi paredzējuši pasaules galu, tomēr nenesīs visaptverošas krīzes otro vilni. Dažiem (piemēram, Grieķijai) arī šogad būs grūti, bet nav iemeslu, kāpēc citi, to skaitā arī Latvija, nevarētu turpināt izaugsmes ceļu.

Komentārs 140 zīmēs
Finanšu ministrs kā 2013.gada prioritāti izvirzījis neapliekamā minimuma dubultošanu. Tas palīdzēs cilvēkiem atgriezties darba tirgū.

Prezidents iecēlis jauno Stratēģiskās attīstības komisiju. Par nelaimi, kopskats tāds gurdens. Jāšaubās, vai tā būs jaunu ideju ģenerētāja. 

Pēc ilgiem gadiem Somijas prezidents nav ne sieviete, ne sociāldemokrāts. Par valsts galvu ievēlēts skarbais Sauli Nīniste, kurš savulaik ieveda Somiju eirozonā.

Putins kā Asads

Posted on februāris 8, 2012 by - Komentārs

Krievijas atbalsts Sīrijas diktatoram ir vēsts savas valsts un pasaules sabiedrībai

Vladimirs Putins pērk biļeti uz Titānika, kad tas jau ir uzskrējis aisbergam, – tā Maskavas sestdien uzlikto veto ANO Drošības Padomes rezolūcijai par Sīriju raksturo The New York Times komentētājs Tomass Frīdmans. Nudien, nav šaubu, ka Bašara al Asada režīma gals ir vairs tikai laika jautājums, un Putins to nevar novērst. Tāpēc viņa valdības lēmums atbalstīt starptautiskās sabiedrības atraidītu un gandrīz pilnīgā izolācijā nonākušu valdnieku izskatās esam politiski tuvredzīgs. 

Taču valstīm, tāpat kā cilvēkiem, reizēm nav citas izvēles, kā vien rīkoties atbilstoši tam, kas tās patiesībā ir, nevis vēlētos izskatīties. Šī ir reize, kad Krievijas pašreizējā vara nevarēja rīkoties citādi. Rezolūcija ar prasību Asadam atkāpties «pārkāpj mūsu sarkanās līnijas», paziņojusi Maskava. Starp šīm dažādajām līnijām vissarkanākā ir apdraudējums paša Krievijā valdošā režīma pastāvēšanai.

Arābu līgas iesniegtais rezolūcijas projekts atkārto tās jau agrāk paustās prasības Sīrijas valdībai izvest karaspēku no pilsētām un atbrīvot visus politiskos ieslodzītos, kā arī piedāvā prezidentam Asadam nodot valsts galvas pilnvaras savam vietniekam, kurš izveidotu vienotības valdību, kura sagatavotu brīvas vēlēšanas. 

Rezolūciju atbalstīja trīspadsmit no DP piecpadsmit valstīm, šoreiz arī Indija un Dienvidāfrika, kuras par iepriekšējo rezolūciju, arī Krievijas un Ķīnas bloķēto, pērn oktobrī bija atturējušās. Krievija aizbildinās, ka rezolūcija tikai veicinātu Sīrijā jau gandrīz gadu ilgstošo konfliktu. Turklāt varētu pavērt ceļu ārēja militāra spēka lietošanai, kā tas pērn notika Lībijā, kur diktatoru Muamaru Kadāfi lībiešiem izdevās gāzt, pateicoties NATO militārajam atbalstam.

Šie argumenti ir acīmredzami aizbildinājumi. Bažas par iespējamu starptautisku militāru iejaukšanos, rādot uz Lībijā notikušo, ir kā biļetes pirkšana uz jau sen nogrimuša kuģa, taču svarīgākais – nav pamatotas ne ar kādiem faktiem, kuri ļautu apšaubīt Rietumvalstu apliecināto mērķi ar mierīgiem līdzekļiem izbeigt asinsizliešanu Sīrijā. ASV prezidents Baraks Obama ir paziņojis, ka konflikts Sīrijā ir jāatrisina diplomātiskā ceļā, un valsts sekretāre Hilerija Klintone pastāvīgi uzsver, ka Savienotās Valstis nevēlas meklēt jebkādu militāru risinājumu. Arī neviena cita Rietumvalstu valdība nerunā par militāras iejaukšanās iespēju.

Bet Krievijas argumentu, ka rezolūcija paplašināšot konfliktu Sīrijā, vispārliecinošāk apgāž pats Asada režīms. Pirmdien, divas dienas pēc Krievijas veto, valdība ar tankiem un ložmetējiem apšaudīja hospitāli Homsas pilsētā, nogalinot vismaz 260 cilvēkus. Tas bija viens no asiņainākajiem slaktiņiem 11 mēnešus ilgstošajā konfliktā, kurā nogalināti gandrīz 6000 cilvēku. Var tikai minēt, vai Krievijas atbalsts iedrošinājis režīmu vēl nežēlīgāk vērsties pret saviem pilsoņiem, taču atturējis noteikti nav.

Maskavai ir gan ekonomiskas, gan ģeopolitiskas intereses Sīrijā. Krievijas investīcijas Sīrijas infrastruktūrā, tajā skaitā gāzes rūpniecībā, kas Maskavai ir svarīgi savas enerģētiskās ietekmes stiprināšanai reģionā, sasniedz 20 miljardus dolāru. Pēdējā laikā Krievija pārdevusi Sīrijai ieročus četru miljardu dolāru vērtībā. Taču ekonomiskās intereses nemēdz būt vienīgās ārpolitikas noteicējas. Piemēram, ASV un citas Rietumvalstis bija investējušas Ēģiptē daudzus miljardus, tomēr aktīvi atbalstīja tur valdījušā prezidenta Mubaraka režīma gāšanu.

Svarīgāki par ekonomiskajiem Krievijai varētu būt militāri stratēģiskie aprēķini. Ostas pilsētā Tartusā bāzējas Krievijas Vidusjūras flote, un aviācijas bāzes kuģa Admiral Kuzņecov «draudzības vizīte» Sīrijā janvārī īpaši uzsvēra Maskavas pretenzijas uz militāru ietekmi reģionā. Krievija to var stiprināt, nebažījoties par energoresursu piegādi no arābu valstīm, jo pati ir lielākā gāzes un otrā lielākā naftas eksportētāja pasaulē.

Tomēr pašlaik vēl svarīgāki Putinam varētu būt iekšpolitiskie, viņa paša valdīšanai eksistenciāli apsvērumi. Ar klaju atbalstu Sīrijas diktatoram Maskava, pirmkārt, nosūta stingru signālu Krievijas Federācijas subjektiem Ziemeļkaukāzā, ka nepieļaus mēģinājumus mainīt Kremlim paklausīgās valdības Čečenijā, Ingušijā, Dagestānā vai Abhāzijā. Otrkārt un vēl būtiskāk – Putins vienkārši nevar atbalstīt autoritāra režīma nomaiņu Sīrijā vai jebkur citur, kad arvien vairāk Krievijas pilsoņu prasa viņa paša autoritārā režīma mainīšanu. 

Līdz prezidenta vēlēšanām Krievijā, kurās Putins iecerējis oficiāli atgriezties valsts vadības priekšgalā, atlicis mazāk par mēnesi. Un Krievijas valdnieks labāk izvēlas pateikt savai tautai un visai pasaulei, ka viņš ir tāds pats kā Sīrijas diktators Asads, nevis ka arī viņa režīmu var tāpat mainīt, ja to vēlas tauta.

Izvēle, raugoties no Kremļa, ir loģiska. Taču līdz ar to arī vēstījums, kas jāņem vērā arī Latvijai, ir gana skaidrs – demokrātijas atribūti kaimiņvalstī ir tikai dekorācija, bet runas par tās iekļaušanos kā partnerim Rietumu demokrātisko valstu saimē ir tikai līdzeklis globālā cīņā pret šīm valstīm. Mums kaimiņos ir Sīrijas Asada režīmam līdzīgs, ja arī pašlaik neslaktē savus pilsoņus. Toties ir ar kodolieročiem bruņots, tāpēc daudz ietekmīgāks.

Komentārs 140 zīmēs
Lembergs tiesā kliedz uz liecinieku Meroni, lai neizpauž informāciju. Laikam ir nopietnāk nekā Eirovīzijā.

Jaunā elektronisko mediju padome nesirgs ar horizontālo taimkodu. Jācer, ka līdzās radošām nodarbēm atradīs laiku arī darbam.

Tikai vēlēšanu manipulatoriem var būt iebildumi pret iedzīvotāju reģistra veidošanu. Balsot taču arvien varēs jebkur.

Vaigi sārti

Posted on februāris 8, 2012 by - Redaktores sleja

Daudziem šonedēļ vaigi koši sarkani – kam no sala, kam no dusmām, kam no prieka

Žurnāliste Zane Peneze aukstāko šāgada nakti, kad termometrs rādīja mīnus 31, pavadīja teltī Jaunpiebalgas pusē. Par laimi, neviens no ekstrēmās kompānijas nesaķēra pat iesnas, un tagad Zane labprāt dalās ar iespaidiem un padomiem, kas der un kas neder šādā trakā piedzīvojumā. Piemēram, ķemmi droši var atstāt mājās, jo mati lielākoties ir sasaluši.

Tiesas zālē šonedēļ nosarka Aivars Lembergs. Nevis no kauna, bet aiz niknuma, jo tiesas priekšā stājās viņa kādreizējais «shēmotājs», šveices advokāts Rūdolfs Meroni, kura liecībām ir svarīga loma, noskaidrojot Ventspils mēra patieso ietekmi ostas uzņēmumos. Meroni ir kā dadzis acīs ne tikai Lembergam, bet arī citiem Ventspils miljonāriem, kas savulaik kopīgi radīja tranzītbiznesa impēriju, bet tad saplēsās par ietekmi. Šajā numurā skaidrojam, kas ir četri «pagrīdes oligarhi», kuri nupat atguvuši ietekmi pie Ventspils naudas pumpja.

Mūs pašus – redakciju un kuplu lasītāju pulku – uzsildīja pirmais Ir Domubiedru pasākums otrdien. Jāatvainojas par to, ka diemžēl visi gribētāji nevarēja piedalīties, jo Palladium koncertzāles vietas tika zibenīgi piepildītas, tāpēc reģistrācija bija jāslēdz, bet asprātīgākie zvanītāji ieteica nākamreiz tikties Arēnā Rīga. Mīļš paldies par atsaucību! Šī bija tikai pirmā no satikšanās reizēm, kuras noteikti turpināsim, jo ir patiess prieks kopā gan atpūsties, gan arī īstenot labas idejas, kas dzīvi dara jēdzīgāku un skaistāku.

Radars pasaulē

Posted on februāris 1, 2012 by - Radars

Nedēļas notikumi pasaulē

Pirmdien neformālajā Eiropadomes sēdē Briselē panākta konceptuāla vienošanās par jauno starpvalstu līgumu fiskālās disciplīnas stiprināšanai. Vienošanās par jauno līgumu par fiskālās disciplīnas stiprināšanu un ekonomiskās pārvaldības pilnveidošanu eirozonā un valstīs, kuras līgumam pievienojās, panākta starp 25 Eiropas Savienības dalībvalstīm. Tam nepievienosies Lielbritānija un Čehija. Vienošanās paredz, ka līgums dalībvalstīm jāratificē līdz 2013.gada 1.janvārim un 2013.gada laikā jāiestrādā nacionālajās likumdošanās.

Gandrīz puse jeb 47% no cilvēkiem, kas pērn emigrēja no Lietuvas, devušies uz Lielbritāniju, liecina Lietuvas Statistikas departamenta apkopotie dati.  2011.gadā no Lietuvas prom devās 54 300 valsts iedzīvotāju, kas ir par 28 800 mazāk nekā gadu iepriekš. 44%  no emigrantiem bija vecumā no 20 līdz 29 gadiem

Zviedrijas Valsts kase ir atmaksājusi Eiropas Investīciju bankai 400 miljonu eiro kredītus, kuri savulaik tika izsniegti autobūves kompānijai Saab, un tādējādi Zviedrijas valsts ir kļuvusi par Saab lielāko kreditori, kas padara vienkāršāku bankrotējušā autoražotāja potenciālā pircēja apstiprināšanas procedūru.

Venecuēlā var tikt nacionalizētas bankas, kuras atsakās finansēt valdības atbalstītos projektus lauksaimniecībā, svētdien paziņoja prezidents Ugo Čavess. Vairākas no lielākajām Venecuēlas bankām nav izpildījušas likuma paredzētu prasību finanšu organizācijām atbalstīt valsts attīstības projektus. Saskaņā ar šo likumu bankai vismaz 10% no kopējā kredītu apjoma ir jānovirza šādu projektu finansēšanai.

Irāna svētdien paziņoja, ka pasaules jēlnaftas cenas var sasniegt 150 ASV dolārus par barelu pēc tam, kad ES valstis noteica naftas embargo pret Irānu, šādi mēģinot apturēt Irānas kodolprogrammas finansēšanu. ES valstu ārlietu ministri 23.janvārī pieņēma lēmumu aizliegt jaunu Irānas jēlnaftas importa, iegādes vai transportēšanas līgumu slēgšanu.

Sīrijas amatpersonas piekritušas piedalīties sarunās Maskavā par valsts krīzes atrisināšanu, kuras kā vidutājs rīkotu Krievija, pirmdien paziņoja Krievijas Ārlietu ministrija. Sīrijas opozīcija tam nepiekrīt. Maskavas piedāvājumu rīkot sarunas var uzskatīt par mēģinājumu stiprināt savus argumentus pret Rietumvalstu izstrādāto ANO Drošības padomes rezolūciju, kurā pausts atbalsts Arābu līgas aicinājumam prezidentam Bašaram al Asadam atkāpties.

Krievijas Centrālā vēlēšanu komisija oficiāli atteikusi reģistrēt Krievijas prezidenta vēlēšanām Grigoriju Javļinski, opozīcijas partijas Jabloko izvirzīto prezidenta amata kandidātu. Javļinska savāktajos parakstos, kas nepieciešami reģistrācijai prezidenta vēlēšanām, esot pārāk daudz nederīgu parakstu. Prezidenta vēlēšanas notiks 4.martā.

Ēģiptē svētdien sākās parlamenta augšpalātas vēlēšanas, kuras divu posmu četrās kārtās notiks līdz 22.februārim. Apakšpalātas vēlēšanas notika trīs posmos no novembra līdz janvārim. No 498 apakšpalātas deputātu mandātiem gandrīz trīs ceturtdaļas ieguva divas galvenās islāmistu partijas – mērenā Brīvības un taisnīguma partija un ultrakonservatīvo islāmistu Gaismas partija. Kad būs ievēlēta augšpalāta, abas palātas izveidos 100 cilvēku lielu darba grupu, kas izstrādās jauno valsts konstitūciju.

Rumānijas Augstā kasācijas tiesa pirmdien piesprieda divu gadu cietumsodu bijušajam valsts premjeram Adrianam Nastasem, kas tika atzīsts par vainīgu korupcijā. Nastase, kas no 2000. līdz 2004.gadam vadīja sociāldemokrātu valdību, bija apsūdzēts par 1,2 miljonus latu vērtu valsts līdzekļu piesavināšanos savai 2004.gada priekšvēlēšanu kampaņai.

Radars Latvijā

Posted on februāris 1, 2012 by - Radars

Nedēļas notikumi Latvijā


Valsts prezidents Andris Bērziņš ir mainījis savu nostāju un piedalīsies 18.februārī gaidāmajā tautas nobalsošanā par Satversmes grozījumiem, kas paredz valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai. Bērziņš LTV ziņu raidījumam Panorāma pirmdien sacīja, ka domas mainījis kā prezidents, bet kā pilsonis joprojām uzskata referendumu par absurdu pasākumu. 

Valdība otrdien pieņēma Finanšu ministrijas izstrādāto skaidras naudas deklarēšanas kārtību sākumdeklarēšanas laikā, ieskaitot to komercbankā. Noteikumos paredzēts konkrēts brīdis, kurā tiks fiksēta naudas līdzekļu esamība kontā kredītiestādē – 2012.gada 1.jūnija dienas beigās plkst.24. Par deklarācijas neiesniegšanu vai nepatiesu ziņu sniegšanu lielā apmērā būs paredzēta kriminālatbildība.

Eiropas Komisija paziņojusi, ka uz laiku aptur Eiropas Savienības fondu maksājumus Latvijai, jo Finanšu ministrijai kā ES fondu vadošajai iestādei trūkstot ietekmes mehānisma attiecībā uz atbildīgo nozaru ministriju un aģentūru pieņemtajiem lēmumiem par ES fondu līdzekļu izlietojumu. EK uzdevusi Latvijai divu līdz trīs mēnešu laikā izstrādāt rīcības plānu un novērst trūkumus.

Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja par jauno cilvēktiesību komisāru ievēlēja Latvijas pārstāvi Nilu Muižnieku. Par viņu balsoja absolūtais vairākums. Pašlaik Muižnieks ir EP komisijas pret rasismu un neiecietību (ECRI) prezidents. Komisāru ievēlē uz sešiem gadiem.

Ministru kabinets otrdien iecēla ārlietu ministru Edgaru Rinkēviču par Latvijas-Krievijas starpvaldību komisijas vadītāju. Valdību vienošanās par šādas starpvaldību komisijas izveidi ekonomiskās, zinātniski tehniskās, humanitārās un kultūras sadarbības jomās ir spēkā no 2006.gada 13.oktobra. 

Rīgas vicemērs Andris Ameriks piektdien paziņoja par sabiedriskas organizācijas Gods kalpot Rīgai! dibināšanu. Paredzēts, ka tā jau martā pārtaps par partiju un piedalīsies pašvaldību vēlēšanās  nākamgad. Līdz ar partijas LPP/LC, kurā līdz šim darbojās Ameriks, darbības izbeigšanu ir sākts likvidācijas process. LPP/LC biedri par partijas likvidēšanu nobalsoja kongresā 1.decembrī.

Rīgas dome plāno šogad aizņemties vēl 7 miljonus latu Dienvidu tilta būvniecības pabeigšanai. Šogad pašvaldībai pirmo gadu jāmaksā arī par tilta pirmās un otrās kārtas celtniecību, kopumā 27 429 343 latus. Nākamgad maksājums kļūs lielāks. Pašvaldība ir akceptējusi līguma slēgšanu ar uzņēmumu ACB, Tilts un Viadukts par būvniecības pabeigšanas darbu izpildi.

Pēc pagājušā gada izskaņā sasniegtā pēdējos gados zemākā bezdarba līmeņa, šāgada sākumā tas ir palielinājies par 0,2% – janvārī bez darba bija 11,7% no ekonomiski aktīvo iedzīvotāju kopskaita. Nodarbinātības valsts aģentūras uzskaitē 2011.gada decembra beigās bija 130 296, bet šāgada janvāra beigās -132 214 bezdarbnieki.

Starptautiskās organizācijas Reportieri bez robežām veidotajā ikgadējā pasaules preses brīvības indeksā Latvija kopā ar Trinidadu un Tobāgo dala 50./51.vietu, salīdzinot ar 30.vietu pērn. Pētījumā lielais kontrasts starp trim Baltijas valstīm – no Igaunijas 3.vietas līdz Lietuvas 30./31. un Latvijas 50. – tiek skaidrots ar «groteskiem tiesas spriedumiem» un drošības dienestu iejaukšanos mediju darbā.

Latvija ir otrā zaļākā valsts pasaulē uzreiz aiz Šveices, kurai Jeila un Kolumbijas universitāšu pētījumā Environmental Performance Index 132 valstu konkurencē piešķirts viszaļākās valsts tituls. Pētījumā valstis sarindotas, izvērtējot 22 rādītājus 10 kategorijās, piemēram, gaisa un ūdens kvalitāte, klimata pārmaiņas, bioloģiskā daudzveidība, mežu atjaunošana. Zaļāko valstu pirmajā desmitniekā vēl ir Norvēģija, Luksemburga, Kostarika, Francija, Austrija, Itālija, Lielbritānija un Zviedrija.