No 2018. gada Latvijas skolās bērnus mācīs citādi: domāt, nevis iekalt. Taču vienlaikus jāmainās skolotāju domāšanai un metodēm. Cik grūti tas nākas, ļauj spriest vairākus gadus ilgais eksperiments Ventspils skolās. Vai valstij pietiks resursu, lai skolas tiešām pārveidotu?
Pagājušā gada rudenī Rīgas hipsteru kultūras centrā sanāca izglītības un komunikācijas speciālisti, lai spriestu, kā vienkārši pastāstīt iedzīvotājiem par gaidāmajām pārmaiņām izglītībā, nelietojot biedējošo vārdu «reforma».
Neformālās tikšanās iniciatore bija Zane Oliņa, viens no reformas motoriem. Zane, kuras firmas zīme ir asimetrisks matu griezums, Latvijā atgriezās pēc doktora grāda iegūšanas Arizonas Universitātē un pieciem gadiem pasniedzējas darbā. Viņa ir piedalījusies organizācijas Iespējamā misija dibināšanā, kas piesaista skolām jaunu pedagogu paaudzi. Tagad Oliņa atbild par izglītības reformas ieviešanu.
Tā paredz no 2018. gada skolās un daļēji arī bērnudārzos ieviest gan jaunu mācību saturu, gan mācīšanas metodes. Mērķis: apgūt prasmes, kas palīdzētu izdzīvot laikā, kad daļa profesiju izzūd un nav zināms, ko darba tirgus nākotnē pieprasīs.
Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) pētījumi rāda, ka nākotnē izzudīs rutīnas darbi – profesijas, kas prasa atkārtot iemācītas darbības, piemēram, grāmatveži un lietveži. Toties darbinieku trūkst, piemēram, IT, «kur darbs ir izdomāt to, kā šobrīd nav», skaidro Guntars Catlaks, kura vadītais Valsts izglītības satura centrs ir atbildīgs par pārmaiņām skolās. «Pieprasījums ir pēc spējām radīt ko jaunu.»
Catlaks un viņa domubiedri uzskata, ka pašreiz izglītības sistēma iemāca bērniem atkārtot zināmas darbības, bet neiemāca domāt. Uz to norāda vairākas pazīmes.
Starptautiskajā PISA testā, kas salīdzina izglītības sistēmas pasaules mērogā, Latvija izskatās salīdzinoši labi – tuvu vidējam OECD līmenim. Taču velns slēpjas detaļās.
PISA tests mēra skolēnu prasmes sešos līmeņos. Jo augstāks līmenis, jo «dziļāka domāšana» – skolēni spēj risināt nestandarta situācijas, kritiski analizēt informāciju, uzņemties iniciatīvu. Latvijas skolēniem šajos uzdevumos ir maz augstāko novērtējumu. Jaunākajā mērījumā 2015. gadā izcilnieku skaits Latvijā bijis 4-5% no kopskaita, divreiz mazāk nekā vidēji OECD valstīs, toties skolēni ar ļoti zemām zināšanām – aptuveni piektā daļa.
Pēdējos mācību gados nestandarta uzdevumi apzināti likti arī centralizētajos matemātikas eksāmenos un dabaszinātņu pārbaudes darbos, lai redzētu, kā skolēniem veiksies. Veicas slikti. Pagājušā gada centralizēto eksāmenu matemātikā 80% skolu nokārtoja sliktāk nekā gadu iepriekš, liecina Ir aprēķins. Vidēji skolēni spēja izpildīt 36% no uzdevumiem. Eksāmenā izkrita trīsreiz vairāk nekā pirms gada. Daudzi pie sarežģītākajiem uzdevumiem pat neķērās.
«Tas nav nejauši,» Catlaks skaidro. «Skolēni ir trenēti uz iemācītu darbību atkārtošanu. Tas ir jāsalauž.»
Otrs reformas dzinulis – ir principā mainījusies skolas loma, tā vairs nav vienīgā informācijas ieguves vieta kā laikmetā pirms interneta.
Bērni uz skolu jau atnāk ar fragmentētu informāciju dažādās tēmās, skolā būtu jādod izpratne par kopsakarībām, jāmāca, kā rīkoties nezināmā situācijā, skaidro LU Dabaszinātņu un matemātikas izglītības centra vadītāja Dace Namsone, kas izstrādā jaunās izglītības reformas saturu.
Taču skolotājiem ir grūti mācīt citādi, jo viņiem pašiem to neviens nav mācījis. Daļai ir grūti pieņemt vajadzību mainīties. Trūkst arī profesionāļu, kas var palīdzēt skolotājiem jauno metožu apguvē.
«Mums ir reāla skolotāju kvalitātes un profesionālās pilnveides problēma valstī. Tā ir svētā govs, par kuru neviens nav gatavs runāt, jo skolotāji uzreiz apvainojas,» stāsta Namsone.
Ko darīt?
Pēdējos gados bijuši dažādi mēģinājumi dzēst izglītības sistēmas ugunsgrēku. Uzņēmēji prasa obligāto vidusskolas beigšanas eksāmenu ķīmijā un fizikā. Šobrīd tie ir izvēles priekšmeti, kuros pārbaudījumu kārto attiecīgi 5% un 10% no vidusskolu beidzējiem (salīdzinājumam – izvēles priekšmetu vēsturi kārto 50%). Rīgas Tehniskā universitāte gājusi tālāk un atvērusi inženierzinātņu vidusskolu talantīgiem skolēniem. Taču būtībā tas nozīmē vēl lielāku skolēnu noslāņošanos – zinošajā elitē un «pārējos». Neviens no šiem priekšlikumiem neskar problēmas sakni. Catlaks norāda: ja turpināsim mācīt kalt no galvas formulas, labāku rezultātu nebūs.
«Jāmaina mācīšanas pieeja,» skaidro Oliņa. Tas nenozīmē, ka tiks nojaukta jau esošā sistēma, taču pārmaiņas būs gan saturā, gan mācīšanas veidā. Piemēram, vidusskolu programma tiks sašaurināta, ļaujot apgūt padziļināti konkrētus virzienus, nevis mācīs no visa pa druskai kā tagad. Savukārt jaunās metodes visupirms nozīmē skolotāju ciešāku sadarbību: viņiem būs jāvienojas par konkrētas klases skolēnu mērķiem; jāvēro citu stundas, jādod padomi.
Latvijā ir atsevišķas skolas vai skolotāji, kas jau strādā pēc jaunā principa. Nākamajā, 2017./2018. mācību gadā izmēģinājuma kārtā jauno pieeju sāks 80 Latvijas skolās 1. un 4. klasēs. Papildus tiks apmācīti 6000 skolotāju. Plānots, ka gadu vēlāk pēc jaunās programmas strādās jau visās Latvijas skolās. Šobrīd tiek izstrādāti jaunie mācību materiāli, kopumā piesaistot ap 400 dažādu speciālistu.
Skolotāju apmācība ir vājākais reformas posms. Vai pārdesmit cilvēku, kas ir reformas īstenošanas kodols, spēs gada laikā apmācīt 6000 skolotāju un konsultēt 80 skolu? Pārmaiņu ieviesēji cer, ka pēc pirmā gada apmācītie pedagogi jau varēs mācīt kolēģus – vairāk nekā 25 000 skolotāju.
Vēl viens jautājums, uz ko grūti atbildēt reformas ieviesējiem, bet kas ir ļoti svarīgs vecākiem – kā reforma ietekmēs bērnu mācību rezultātus? Kā noteiks, ka tā ir izdevusies?
Pirmais centralizētais eksāmens pēc jaunajiem standartiem būs 2020. gadā. Līdz tam nav cita stūrakmeņa kā ieviesēju skaidrojumi. Piemēram, Ventspils jauno pieeju mēģina ievest jau trīs gadus, un uzlabojumi ir, bet īsto rezultātu redzēšot pēc gadiem sešiem, saka atbildīgā par reformu Ventspilī Inga Pāvula.
«Lemberga kursi»
Ventspils jau mēģina īstenot apvērsumu izglītības sistēmā – līdzīgu tam, kādam 2018. gadā jānotiek visās Latvijas skolās. Kādas ir viņu gūtās mācības?
Viss sākās, kad Ventspils Izglītības pārvalde lūdza pašvaldībai naudu jaunām tehnoloģijām skolām. Pilsētas faktiskajam vadītājam Aivaram Lembergam «cipars likās milzīgs», tādēļ viņš devās uz skolām noskaidrot, kā skolotāji izmanto jau nopirkto. Izrādījās: katrs cīnās, kā prot.
Lembergs piekritis jauniem pirkumiem tikai tad, ja vispirms noskaidros, ko skolotāji jau prot un kas vēl jāmācās. Visās desmit Ventspils skolās ieradās speciālisti no LU Dabaszinātņu un matemātikas izglītības centra, sāka vērot skolotāju darbu.
Eksakto zinību skolotājiem bija jāiet arī kursos. Ne visiem tas patika. Pie vienas skolas ziņojumu dēļa parādījās saraksts ar skolotāju uzvārdiem un norādi: «Lemberga kursos jāpiedalās…»
«Mērķis bija nevis nosist tos, kas neprot, bet gan uzlabot skolotāju darbu,» skaidro Lembergs. Ar rezultātu viņš ir apmierināts – uzlabojusies skolotāju sadarbība, ir «cita domāšana».
«Pirmais gads bija sišanās cauri, lai cilvēkiem pierādītu, ka neesam ļaunie, gribam palīdzēt,» atceras Inga Pāvula, viena no LU speciālistēm. Tagad Pāvula ir viena no atbildīgajām par izglītības reformu Ventspilī. Pašvaldība viņu pārvilināja.
Šajā laikā pilsētā tapusi sistēma, kurā skolotāji vēro cits cita stundas, dod padomus un kritizē; kopīgi izvēlas mērķus konkrētām klasēm un skolēniem. Stundā notiekošo regulāri vērtē, aptaujājot skolēnus. Labākie skolotāji reizi gadā saņem piemaksu minimālās algas apmērā.
Kāds labums no pārmaiņām bija skolēniem? Uz vissvarīgākajiem jautājumiem Ventspilī joprojām nav viegli saprotamu atbilžu, ko apliecinātu statistika. Latvijas skolu pārbaudes darbos un eksāmenos nemēra to, ko sola jaunā pieeja: domāšanas dziļumu. Taču vairāki iedīgļi Ventspilī liecina par kustību pareizajā virzienā.
Uzdevumi ar «domāšanas dziļumu» bija ietverti 9. klases beigu pārbaudes darbā dabaszinātnēs. Ventspilī gandrīz visām skolām «domāšanas» uzdevumos rezultāti bija virs vidējā valstī. Piemēram, divdaļīgā uzdevuma, kurā jāaprēķina mainīgs sacīkšu automašīnas ātrums, vidējais rezultāts valstī bija 25% un 36%. Ventspils skolās attiecīgi – 34% un 45%, datus rāda Dace Namsone no LU.
Turklāt vairākās «parastajās» skolās rezultāti bija labāki nekā vienā no Ventspils prestižajām skolām, kurā izmaiņas skolotāju darbā neuztvēra ar sajūsmu. Tur jau tāpat nonāk uz panākumiem tendēti bērni, tāpēc skolotājus bija grūtāk pārliecināt par nepieciešamību mainīt metodes.
Arī matemātikas eksāmenā 9. klasēm rezultāti lielākajā daļā Ventspils skolu uzlabojušies, salīdzinot ar laiku pirms reformas, un pārsniedz vidējo rezultātu valstī. Tikai vienā Ventspils skolā pagājušajā mācību gadā rezultāts bija zemāks par vidējo.
Ventspils Izglītības pārvaldē lēš, ka reformu atbalstīja ap 70% skolotāju. Viņi cer, ka atlikušie 30% mainīs savu attieksmi, redzot, kā strādā kolēģi.
Tā notika Ventspils 6. vidusskolā, kurā mācās vairāk nekā 600 latviešu un krievu bērnu. Šī ir otrā lielākā skola Ventspilī.
«Mēs nebijām tie, kas sākumā bija uz urrā gatavi,» atceras direktore Valentīna Jankovska – enerģiska dāma cienījamā vecumā. Viņa skaidro: vidējais pedagogu vecums skolā ir ap 50, «kad skolotājs jau ir izveidojies», tāpēc bijuši skeptiski. Attieksme mainījās, kad no Namsones komandas kursiem atgriezās ķīmijas un fizikas skolotāji un atstāstīja dzirdēto.
«Arvien vairāk atradās to, kam interesēja un sāka mēģināt,» stāsta Jankovska un secina, ka nebija jau arī citu variantu – bērni mainās un skolotājiem jāmainās līdzi. 75% skolotāju jaunās mācīšanas metodes pieņēmuši kā normu, daļa izturas formāli, «bet skaļi neviens neiebilst, ritenis ir aizgājis».
Kas notiek citādi?
Reformas pamatā ir skolotāju savstarpējā sadarbība. Lai cik pašsaprotami tas izklausītos, vairumā Latvijas skolu tā nenotiek. Skolotāji baidās runāt par savām grūtībām klasē.
Izglītības jomas autoritāte Džons Hetijs (John Hattie), kas izanalizējis un apkopojis 800 pētījumu par izglītību, norāda: lielāka problēma par skolēnu nevienlīdzību starp skolām ir nevienlīdzība skolotāju profesionālajā līmenī vienas skolas ietvaros. To vislabāk var izlīdzināt, ja skolotāji mācās cits no cita.
Ventspils eksperimentā veidoja savstarpējās skolotāju mācīšanās grupas. Vienā no tādām pagājušā gada rudenī piedalījās Re:Baltica. Tajā Ventspils 6. vidusskolas pedagogi sprieda par 8.b klasi.
Vispirms matemātikas skolotāja atgādināja, ka iepriekšējā pusgadā skolēniem grūtības sagādāja informācijas nolasīšana no attēliem un tabulām, tādēļ visos priekšmetos skolotāji izmantoja daudz grafiku un zīmējumu. Visi secina, ka šīs prasmes uzlabojušās. Nākamajā pusgadā viņi nolemj uzlabot bērnu prasmi sadarboties un ieklausīties citam citā – vairāk strādāt pāros, grupās.
Skolotāji arī apspriež, pie kādiem tematiem strādās stundās. Fizikas skolotāja vaicā, kad zīmēšanā mācīsies par perspektīvu. Secina, ka laiki nesakrīt, un vienojas, ka zīmēšanā šo vielu pārcels agrāk, lai sakrīt ar fiziku. Savukārt trīs valodu – angļu, krievu un latviešu – skolotāji izlemj, ka stundās nākamajās nedēļās daudz strādās pie dažādu iesniegumu rakstīšanas, jo tas figurēs 9. klases gala eksāmenā.
Nākamo pusgadu šie skolotāji vēros cits cita stundas, lai saprastu, kā kolēģi attīsta prasmes, par kurām vienojušies. Gada laikā pie katra skolotāja kolēģi atnāk vismaz divas reizes. «Esam izauguši no posma, kad teicām tikai labus vārdus,» saka Jankovska.
Skolotāju savstarpējās mācīšanās grupas 6. vidusskolā notiek katru ceturtdienas rītu. Par tām skolotājiem nemaksā, taču stundas uzskaita un atrēķina no tām, kas jāstrādā brīvlaikos.
Rezultāti? Direktore priecājas, ka visi 9. klases skolēni pērn nokārtojuši eksāmenu matemātikā un skolas vidējā atzīme bija virs vidējās valstī. Sliktāk ir ar «domāšanas dziļumu», jo rezultāti dabaszinātņu pārbaudes darbā šajos uzdevumos bija zem vidējiem valstī.
Jankovska tic, ka ar jauno mācīšanas metodi rezultāti pamazām uzlabosies. Skolotāji tagad daudz vairāk koncentrējoties uz skolēnu, nevis «lai man būtu labāk». Rādītājs arī esot tas, cik bērnu atnāk uz pirmo klasi un vidusskolu. «Ja vecākus šī darbošanās apmierina, tad nāk arī brāļi un māsas.»
Sliktie piemēri palīdz
Lienīte Zorģe ir gadus četrdesmit veca, ieturēta matemātikas un informātikas skolotāja Ventspils Valsts ģimnāzijā, kura rūpīgi pārdomā katru atbildi. Viņa ir viena no pieciem īpaši apmācītiem skolotājiem konsultantiem, kas strādā pilsētas metodiskajā dienestā. Tas ir vēl viens jauninājums. Ja Ventspils skolā jūt, ka pašu spēkiem nespēj palīdzēt saviem skolotājiem, dienestā var saņemt palīdzību.
Oktobrī Re:Baltica kopā ar Lienīti Zorģi vēroja Ventspils Centra sākumskolas latviešu valodas stundu 2. klasei. Direktore bija lūgusi palīdzēt skolotājai labāk izmantot jaunās tehnoloģijas. Zorģe ar skolotāju bija sazinājušās jau iepriekš un izanalizējušas plānotos uzdevumus – lietderību, ilgumu un pasniegšanas veidu.
Saulainā oktobra rītā Zorģe apsēžas klases pēdējā solā. Skolotāja, smaidīga un enerģiska, turot rokās sārtu ābolu, bērniem vaicā: ko mēs varam sadalīt mazākās daļās? Mazie sauc piemērus. «Mēs varam sadalīt arī ābolu, vai ne?» Un, visiem par pārsteigumu, viņa sadala ābolu iepriekš sagrieztās daivās. Puikas noelšas. Tad klase uzzina, ka šodien mācīsies dalīt vārdus zilbēs.
Pēc stundas konsultante un skolotāja pārrunā, kas izdevies, kas jāmaina. Kolēģiem Zorģe velta vienu dienu nedēļā, un pašvaldība viņai par to piemaksā. Arī viņa sākumā bija reformas pretiniece jo skolotājiem neviens nebija izskaidrojis, ar kādu mērķi LU eksperti vēro stundas. Arī obligātajos kursos viss licies jau zināms.
«Daudzreiz domāju: kāda pievienotā vērtība no tiem kursiem? Nekāda! Man stāsta to, ko jau ikdienā izmantoju.» Viņas pārliecība mainījās, kad kursos rādīja video ar labiem un sliktiem piemēriem. «Tad ieraugi, kā citi vada nodarbību.» Zorģe brīnās, kā skolotājs var nesaplānot savu stundu. Viņa to savulaik iemācījusies Liepājā pie leģendārā Jāņa Menča. «Mums bija jāparedz arī skolēnu atbildes, jāizplāno visa stunda pa punktiem.»
«Šāda pieeja prasa nopietnāk gatavoties stundām. Jādomā no rezultāta viedokļa – ko bērni darīs?» skaidro Inga Pāvula, kas savulaik līdzīgu mentoru sistēmu ieviesa arī jauno skolotāju programmā Iespējamā misija.
Pāvula arvien uzsver: galvenais mērķis ir uzlabot, nevis salīdzināt skolotāju darbu. Papildus metodiskajam dienestam tagad katrā skolā ir viens skolotājs, kurš ir eksperts skolotāju mācīšanās grupu darbā, un drīzumā būs viens, kurš prot interpretēt skolēnu aptaujas, izmantojot speciālo platformu Edurio. Skolēnu aptauju rezultāti ir zināmi tikai skolas vadībai un pašam skolotājam. Neviens publiski ķidāts netiek.
Vienlaikus Pāvula norāda: «Mums ir precedenti, kad skolotājiem ir pateikts: ziemā būs aptaujas atkārtojums. Ja nebūs uzlabojumu, samazinās stundu un slodžu skaitu. Skolotāji ir saņēmušies un pieteikušies dažādos kursos.»
Pārmaiņas maksā
Ventspils pedagogi nav vienīgie, kas eksperimentē ar jaunām mācīšanas metodēm. Skolotāji līdzīgi sadarbojas vēl vairākās Latvijas skolās, kas apvienojušās Inovatīvās pieredzes skolu tīklā, taču tikai Ventspilī cenšas to ieviest visās skolās un sistemātiski. Uz turieni mācīties brauc no citām pašvaldībām. Līdzīgu skolotāju konsultantu dienestu plāno arī Rīga. Ventspils šajā ziņā ir labs piemērs grūtībām, kas sagaida pārējās skolas, kad 2018. gadā sāksies satura reforma.
Būs grūti vecākiem un pedagogiem izskaidrot, kāpēc izmaiņas nepieciešamas. Informācijas trūkums, kā reāli skolā izpaudīsies jaunās mācīšanas metodes, vairo jau tā kritisko noskaņu. Šķērslis varētu būt naudas trūkums un pašvaldību izpratne par pārmaiņu nepieciešamību.
«Mēs varam palīdzēt tikai tiem, kas paši grib. Bet – ko darīt, ja paši negrib? Ventspils gadījumā ir «Lemberga kursi» jeb mītiskas bailes no Lemberga. Bet kas citur veiks «Lemberga» lomu?» spriež Namsone.
Ventspils var atļauties ik gadu tērēt vairāk nekā 200 000 eiro šāda īpaša izglītības projekta atbalstam, jo ir bagāta pašvaldība (tās kopējie izdevumi izglītībai sasniedz 17 miljonus eiro). Mazākās un nabadzīgākās pašvaldībās naudas vietā rēķināsies ar skolotāju entuziasmu, līdz ar to nav garantiju, ka visās skolās pedagogi būs vienlīdz gatavi un atbalstīti pārmaiņu procesā. Ja vairums skolotāju ar jaunajām prasībām cīnīsies katrs pats par sevi, zaudētāji būs Latvijas skolēni.
