Kopš Latgales latviešu kongress nobalsoja par pievienošanos pārējai Latvijai, pagājuši jau 95 gadi. Tomēr mantiskas un emocionālas plaisas turpina atšķelt šo reģionu, līdz beidzot valodu referendums ir valdību pamodinājis – Latgale jāglābj! Kā gan?
Artūram ir 30 gadu, bakalaura grāds, sieva un divi bērni. Viņš nevēlas atklāt savu īsto vārdu. Latvijas Lauksaimniecības universitātē apguvis kokapstrādes specialitāti un atteicies no Rīgā piedāvātā darba, pirms sešiem gadiem viņš atgriezās dzimtajā Latgalē. «Gribēju taisīt pats savu uzņēmumu. Plāni – kā Napoleonam,» stāsta Artūrs. «Ražot mēbeles, par nopelnīto naudu nopirkt kādu ezeru vai vismaz zemi pie tā, uzcelt viesu māju.»
Aizņēmies naudu no vecākiem un radiem, uzņēmumu viņš nodibināja. Iznomāja telpas bijušajās mehāniskajās darbnīcās, sakopa, nopirka lietotas iekārtas. Pat pieņēma darbā divus cilvēkus. «Sākumā gāja tīri labi. Tas vēl bija treknajā laikā, naudu neviens neskaitīja.» Mēbeles pirka maz, toties pasūtīja sirdsmājiņas, suņu būdas, bišu stropus.
Tomēr, tikko parādījās pirmā nauda, klāt bija arī valsts inspekcijas. Artūrs domā – kāds aiz skaudības uzsūtījis. Pirmā – darba inspekcija. Uzrakstīts akts, jo telpā nav ventilācijas un darbgaldi neatbilst ES standartiem. Pēc tam nāca ugunsdzēsēji, atkal sods. Vislielākās klapatas sagādājis VID: «Biju vēl jauns un dumjš – nesapratu, ka tajā iestādē katrs drīkst mani mācīt un lamāt. Nespēju turēt muti, pēc tam man speciāli piesējās un sodīja par katru sīkumu. Arī tur strādājošajiem vajadzēja sevi pierādīt, lai saglabātu darbu, un viņi to darīja uz mana rēķina.»
Artūrs gribējis ņemt kredītu, lai attīstītu ražošanu, uzrakstījis biznesa plānu, bet banka izbrāķējusi. «Paldies Dievam,» viņš tagad saka, «jo sākās krīze un uzņēmumu nācās likvidēt. Mani ražojumi nevienam vairs nebija vajadzīgi. Un, ja nevari tos pārdot uz vietas, no kurienes tad radīsies nauda, lai vestu uz citām pilsētām?» Dzīvojot starp Rēzekni un Daugavpili, runas par eksportu Artūram izklausās pēc utopijas.
Nu viņš ir bezdarbnieks. Kopš pagastā likvidēta vietējā skola, arī sieva palikusi bez darba, un ģimene pārtiek no pabalstiem, vecāku pensijas un dārzā izaudzētā. Tā nav, ka Artūrs nemaz nestrādā. Gadās darbi. Parasti maksā uzreiz un skaidrā naudā, bet, kad beigās sarēķina, cik iztērēts ceļā un cik palicis pāri pēc darījuma apslacīšanas, nekāda lielā vēlme rauties pie nākamā darba vairs neesot.
Latgalē bez darba patlaban ir gandrīz 22% iedzīvotāju, un šis skaitlis faktiski nemainās kopš 2010.gada. Ir novadi, kuros bezdarbs joprojām pārsniedz 30%. Personāla atlases speciālisti uzskata – ja cilvēks nestrādā trīs vai piecus gadus, viņš darba tirgum faktiski ir zudis, jāmāca no jauna. Latgalē 56% visu bezdarbnieku ir aizsēdējušies šajā statusā vismaz trīs gadus un ilgāk.
Artūrs ar savu četru gadu bezdarbnieka stāžu tuvojas šim slieksnim, bet iespējas dabūt darbu tuvākajā apkārtnē līdzvērtīgas nullei. Lai atmaksātos braukt uz Rēzekni vai Daugavpili, jāsaņem normāla alga. Sākumā viņš cītīgi sekojis darba piedāvājumiem, bet visur prasīta pieredze vai specifiskas zināšanas, tāpēc atmetis ar roku.
Tagad Artūrs apsver iespēju doties prom, kā to izdarījuši daudzi novadnieki – pēdējos 20 gados Latgale zaudējusi piekto daļu iedzīvotāju, 88 tūkstošus. Otra iespēja esot tikt pie vecas mašīnas ar lielu bāku un pievērsties degvielas vadāšanai no Krievijas. Kad iebilstu, ka tagad akcīzes preces drīkst ievest tikai reizi nedēļā, viņš nosmej. «Muļķības, agrāk brauca viens cilvēks trīsreiz nedēļā, tagad visi pēc kārtas – vīrs, sieva, sievastēvs vai dēls. Atšķirībā no uzņēmējdarbības nav vajadzīgi ne biznesa plāni, ne gada pārskati.»
Nauda glābs?
Tūkstošiem cilvēku pierobežā dzīvo ne vien trūcīgāk, bet arī pilnīgi citā informācijas telpā un atsvešinās no savas valsts. Latvijas televīzija necik daudz tālāk par Rēzekni nerāda. «Viņi zina, ko vakar teica Putins, bet nezina, ka Latvijas prezidents ir Bērziņš. Viegli manipulēt – daudzi pārliecināti, ka viņpus robežai ir paradīze ar lētu benzīnu, degvīnu un cigaretēm, bet šeit ir elle, kurā viņi nevienam nav vajadzīgi. Tā domā ne tikai pensionāri, kas nevar aizmirst padomju leiputriju, šo attieksmi pārmantojuši bērni un mazbērni,» stāsta Rēzeknes novada domes izpilddirektors Jānis Troška.
Valodas referendums februārī nāca kā zibens spēriens. Redzot, ka gadiem ilgusī Latgales atpalicība var dārgi atspēlēties visas valsts nākotnei, politiķi drudžaini sarosījās.
Kaut arī Latgalei ir samērā nesen izstrādāta Attīstības programma līdz 2017.gadam un pat sava Stratēģija 2030, premjerministrs Valdis Dombrovskis izveidoja speciālu darba grupu, kurai steigšus bija jārada Latgales glābšanas plāns. Paši latgalieši ar to tika iepazīstināti forumā Iespēju Latgale 11.aprīlī Daugavpils Universitātē. No Rīgas bija atbraukuši valdības pārstāvji – vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Edmunds Sprūdž-s, ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts, labklājības ministre Ilze Viņķele, Saeimas deputāte, Eiropas lietu komisijas priekšsēdētāja Zanda Kalniņa-Lukaševica, Karaliskā improvizācijas teātra aktieri, pasākumu vadīja populārais Haralds Burkovskis.
Tomēr, sēžot zālē kopā ar pašvaldību vadītājiem, Latgales augstskolu mācībspēkiem un studentiem, valsts iestāžu darbiniekiem un uzņēmējiem, nepameta sajūta, ka valdība joprojām nav sapratusi – tik ielaistas problēmas ar tradicionālām metodēm neatrisināt. Ministri sola, bet latgalieši solījumus jau sen atklausījušies.
Pirmie klausītāji, nosaucot forumu par šovu un murgu, zāli pameta pēc 40 minūtēm. A/s Preiļu siers valdes priekšsēdētājs Jāzeps Šņepsts sacīja: «Mums ir Latgales Attīstības aģentūra, Latgales Plānošanas reģions, Rēzeknes Speciālā ekonomiskā zona, ir inkubatori un kompetenču centri, programma un stratēģija. Ja līdz šim neesam tikuši skaidrībā ar tā visa nozīmi, kāda jēga pa virsu uzklāt vēl vienu programmu?»
Citi atzīst, ka jaunās darba grupas priekšlikumi ir labi, pat ļoti labi, un vienīgais neskaidrais jautājums – kādi mehānismi palīdzēs šīs idejas ieviest? «Idejas uzlabot infrastruktūru un stimulēt jaunu darbavietu rašanos ir labas. Pirmo reizi pēc daudziem gadiem ir radusies cerība, jo tik nopietnu sarunu līdz šim nebiju dzirdējis. Galvenais – foruma beigās redzēju, ka ministri sāk izprast situācijas nopietnību. Ja vēl būs finansējums…,» cerīgs ir izpilddirektors Troška.
Latgales Plānošanas reģiona aprēķini liecina, ka investoru atbalstam, infrastruktūras sakārtošanai, uzņēmumu modernizācijai un jaunu radīšanai, kā arī nelielā biznesa kreditēšanai tuvākajos trijos gados Latgalē būtu jāiegulda 180 miljoni latu. Pat Finanšu ministrija prasības atzinusi par pamatotām, taču premjera izveidotā darba grupa šiem mērķiem patlaban spējusi atrast 28,9 miljonus.
Taču nauda pati par sevi vēl nenes veiksmi, to jau pierādījusi ES fondu apguve. Pašreizējā plānošanas perioda septiņos gados reģions uz papīra saņēmis 320 miljonus latu, pat vairāk nekā Zemgale un Vidzeme, taču atdeves vietā – zemākais IKP uz iedzīvotāju. Rīgā tas ir 96% no ES vidējā līmeņa, bet Latgalē – tikai 30%. Vēl vairāk – vietējie uzskata, ka iepirkumu sistēmas dēļ būtiska naudas daļa līdz Latgalei nemaz nav nonākusi vai arī nav iztērēta jēdzīgi.
Proti, struktūrfondu līdzekļi pieejami tikai konkrētām programmām – ja pašvaldībai ir jānoasfaltē ceļš līdz ražošanas zonai, bet šādas programmas nav, tad atliek palikt bešā vai ņemt to, kas pieejams. Piemēram, naudu ūdenssaimniecības sakārtošanai, pat ja tā nav aktuāla.
Pašvaldību savienības reģionālās attīstības padomnieks Jānis Piešiņš zina stāstīt, ka gadās vēl skumjāki kuriozi. Vispirms tiek sākta programma pilsētvides sakopšanai, tiek noasfaltētas ielas, bet pēc tam parādās programma pazemes komunikāciju atjaunošanai, un nupat asfaltētās ielas atkal uzlauž.
Edgars Vīgants, kuram pieder siltumražošanas uzņēmumi Kārsavā un Ludzā, ir pavisam skarbs: «Lai ievērotu visus birokrātiskos nosacījumus, jārēķinās ar papildu izmaksām. Rezultātā var izrādīties, ka to pašu bez ES līdzfinansējuma varētu uztaisīt uz pusi lētāk.»
Viens risinājums, ko saredz gan Pašvaldību savienības, gan valdības pārstāvji, – jāturpina teritoriālā reforma. Piešiņš uzskata, ka jāpieņem likums par apriņķiem, un arī ministrs Sprūdžs atzīst, ka situācija Latgalē būtu cita, ja pašvaldību būtu mazāk, bet spēcīgākas. Sprūdžs sola līdz gada beigām nākt klajā ar idejām, kā reformu kardināli turpināt.
«Pašlaik jau nav nevienas institūcijas, kas var izpētīt reģiona teritoriju, pieņemt lēmumu un problēmas risināt,» skaidro Piešiņš. Plānošanas reģions esot īsts divdabis – valsts iestāde, kuru pārvalda pašvaldības, tā var veidot stratēģijas, bet ieviest nespēj, jo tam nav finansiāla seguma.
Pabalstu jūgā
«Atsieniet mums rokas!» – tā uz jautājumu, kāda palīdzība Latgalei nepieciešama visvairāk, atbild reģiona Attīstības aģentūras direktors Māris Bozovičs. Ar to viņš domā izmaiņas likumos un MK noteikumos, kuri pašlaik traucē rīkoties novadu un valsts interesēs.
Piemēram, ārzemnieki Latgalē masveidā uzpērk zemi, kur neveic saimniecisko darbību, bet pašvaldības nevar izmantot savas pirmpirkuma tiesības, jo likums ļauj iegādāties nekustamos īpašumus tikai šauri specifisku funkciju veikšanai.
Līdzīgi esot arī biznesā. «Ir muļķīgi cerēt, ka Ciblā, Baltinavā vai Dagdā pēkšņi parādīsies kāds investors. Vajag skaidri pateikt – slīcēju glābšana ir pašu slīcēju rokās – un atļaut pašvaldībām nodarboties ar sociālo uzņēmējdarbību,» uzskata Bozovičs. Piemēram, pašiem remontēt tehniku, kas ir pašvaldības rīcībā, nevis sludināt iepirkuma konkursu. Viņaprāt, tas pašlaik ir vienīgais risinājums, kā glābt ilgstošos bezdarbniekus.
Rēzeknes novadā, kas ar 25 pagastiem ir lielākais Latvijā, gandrīz 20% iedzīvotāju ir trūcīgās personas statuss. «Cilvēki saprot, ka var nestrādāt. Summas, ko nestrādājošajiem izmaksājam kā garantēto iztikas minimumu, aug ik mēnesi. Gada beigās bija 90 tūkstoši latu, šogad februārī jau 106,» stāsta novada izpilddirektors Troška. Un runa ir ne tikai par naudu – pārtiekot no citu pelnītā, cilvēki degradējas, piebilst kaimiņu Kārsavas novada vadītāja Ināra Silicka: «Ja kāds, kurš pārtiek no pabalstiem, tagad veikalā nopērk sēklas un grib iesēt bietes vai burkānus, pārējie viņu apsmej.»
Kā izskatās dzīve no pabalstiem, var redzēt Strūžānos. Kādreiz pilsētciematā bija tūkstoš iedzīvotāju un milzīgs padomju laikos būvēts kūdras pārstrādes kombināts, jo līdzās atradās purvs. Tagad kombināts ir drupās un purvs pārvērties ezerā. Kūdras ieguve pārcelta uz Viļāniem. Ciematā joprojām dzīvo ap 700 cilvēku, bet gandrīz pusei nav darba. Te ir vidusskola, katlumāja, pagasta pārvalde un veikals. Citu darbavietu nav, bet autobusa biļete līdz 25 km attālajai Rēzeknei un atpakaļ maksā turpat divus latus.
Pa tukšo ielu klīst melni kaķi un iedzēruši vīri. Ir divi dienā. Pieturā pretī vidusskolai puiši drusku aizpampušām sejām un meitene dzer alu no plastmasenes. Krūmos par kaut ko vienojas trīs bomži. Beidzot ieraugu dūšīgu vīru, kas, runādams pa telefonu, vairākkārt šķērso ielu tepat acu priekšā – ar rūpju nomāktu seju viņš rāda, cik pašlaik ir aizņemts.
Ir briesmīgi pamesti ciemi, tomēr daudz briesmīgāks ir šāds miris pilsētciemats, kurā joprojām dzīvo cilvēki, kas nespēj vai negrib doties prom. Vēl dramatiskāk, ka tepat purvā joprojām ir kūdra. Vienīgi tā ir tumšā kūdra, ko izmanto tikai enerģētikā. Taču Latvija dod priekšroku Krievijas gāzei, tāpēc kūdras patēriņš siltumražošanā pie mums – atšķirībā no Igaunijas vai Somijas – kopš 2003.gada ir līdzvērtīgs nullei. Tāpēc arī ražotnes šeit vairs nav.
«Suņi un blusas»
Uzņēmējdarbības struktūra Latgalē atšķiras no Latvijas kopainas. Vidēji valstī pašnodarbināto personu ir ap 30% no komercdarbībā iesaistītajiem, bet Latgalē – puse. Tie, kas nevēlas sēdēt uz pabalstiem, tā mēģina atrast sev pielietojumu. Komercsabiedrības veido tikai 25%, turpretim vidējais rādītājs Latvijā ir 50%.
Kā saka Rēzeknes Speciālās ekonomiskās zonas (RSEZ) lielākā uzņēmuma Verems valdes priekšsēdētājs Jānis Staris: «Jābūt lielam sunim, un tad var būt blusas, kas dzīvo uz tā rēķina. Bet Latgalē lieli suņi ir gandrīz uz pirkstiem saskaitāmi, toties blusu – daudz. Ja cilvēkiem nav stabila darba un ienākumu, nav par ko pirkt pakalpojumus un preces, ko piedāvā mazie uzņēmumi vai pašnodarbinātie.» Verems ir Latvijas finiera grupas uzņēmums, kas Rēzeknē ražo saplākšņus un ir viens no Latgales «lielajiem suņiem».
Rēzeknes uzņēmēji un arī 1997.gadā izveidotās RSEZ pārvaldniece Sandra Ežmale ir pārliecināti – vienīgais veids, kā palielināt uzņēmumu skaitu, ir ārvalstu investīcijas. Vienalga – no Eiropas, Amerikas vai Ķīnas. Pēdējā laikā ik gadu izdevies piesaistīt pa diviem šādiem investoriem, un tagad Rēzeknē strādā astoņi uzņēmumi ar ārzemju kapitālu, kopā nodarbina 252 cilvēkus.
Taču, lai investori varētu attīstīt ražošanu, svarīgs ir darbaspēks. Atkal paradokss – bedarbnieku daudz, bet kvalificētu speciālistu trūkst. Arī Vides un reģionālās attīstības ministrijas nesen veiktā aptauja rāda, ka Latgalē tikai 33% cilvēku savu zināšanu līmeni uzskata par pietiekamu (vidēji Latvijā 44%).
«Šeit atrast un noturēt cilvēku ir daudz grūtāk nekā Rīgā. Latgales lētais darbaspēks ir mīts, jo ar nekvalificētu darbaspēku nevar ražot konkurētspējīgu produktu,» saka Nook Service īpašnieks Aivars Kļaviņš. Arī nauda attīstībai grūtāk dabūjama: «Ieķīlājot ražotni Rēzeknē, tās vērtība ir 3-5 reizes mazāka nekā Rīgā,» skaidro Kļaviņš. Viņa pirms 20 gadiem dibinātais uzņēmums ražo zāģripas, nodarbina 85 cilvēkus, pērn apgrozījis 1,5 miljonus un aptuveni 80% produkcijas eksportē.
Ironiskā kārtā Kļaviņš atzīst – tieši kredīti esot vienīgais, kas ražotni vēl notur Latvijā, citādi pārceltu ražošanu uz Lietuvu vai Krieviju. Viņaprāt, reālais atbalsts, kas tiešām vairotu vietējo ražotāju kapacitāti, ir jaunu darbavietu subsidēšana, veidojot speciālu atbalsta modeli Latgalei un piešķirot naudu tieši uzņēmumiem, nevis pašvaldībām.
Valsts jau tagad iegulda ievērojamas summas dažādās mācību programmās, taču uzņēmēji secina – tās neatbilst viņu vajadzībām. Nupat Daugavpilī uzņēmumam vajadzēja ievērojamu skaitu šuvēju. Taču Nodarbinātības valsts aģentūra šuvējas nesagatavo – neesot prestiža un perspektīva profesija. Tā vietā Latgalei piedāvā nagu skaistumkopšanas mācības. «Gatavs produkts Lielbritānijai,» sašutusi ir Latgales Plānošanas reģiona administrācijas vadītāja Iveta Maļina-Tabūne.
Uzņēmumu grupā Dauer, kurā ietilpst septiņi uzņēmumi un strādā ap 600 cilvēku, tāpat kā citās lielajās kompānijās, speciālistus sagatavo paši. Dauer to var atļauties, pērn koncerna apgrozījums bija septiņi miljoni latu. Pašlaik viens no grupas uzņēmumiem BM Industrial noslēdzis vērienīgu līgumu ar Siemens – līdz 2020.gadam piedalīsies jaunas paaudzes vēja ģeneratoru turbīnu izgatavošanā. Viena no galvenajām detaļām, kas top Daugavpilī, ir lokomotīves lielumā, un tās izgatavošanai nepieciešami kvalificēti speciālisti. «Bet, kad vajadzēja nokomplektēt 100 cilvēku grupu mācībām, mēs to nevarējām – visi bezdarbnieki sēž mašīnās uz robežas vai pārtiek no pabalstiem,» atceras valdes priekšsēdētājs Sergejs Kumeiskis.
Uzņēmuma vadība ierosinājusi valdībai mērķtiecīgi investēt ražošanas attīstīšanā. Atbilde bijusi – programmas nav, metālapstrāde nav mūsu prioritāte. «Kas tad ir mūsu prioritāte?» retoriski vaicā Dauer holdinga valdes loceklis Andrejs Zakrževskis. «Izmešu kvotu tirdzniecība? Tas, ka varam kvotas pārdot, liecina vienīgi par to, ka šeit nav ražošanas. ES programmu ietvaros labākajā gadījumā varam nopirkt kādu darbgaldu, bet nav visaptveroša atbalsta uzņēmējdarbībai, kas sekmētu jaunu darbavietu rašanos.»
Krūmi, lini, sapropelis
Kamēr politiķi un ierēdņi spriež, kā glābt Latgali, netrūkst uzņēmēju, kas visas cerības liek uz vietējiem dabas resursiem. 26 gadus vecais Turku pagasta zemnieks Didzis Jurāns stāda enerģētiskos kārklus. Sapratis, ka ar 300 hektāriem nav konkurents lielajiem graudu audzētājiem. «Audzēju un pavairoju stādmateriālu ar domu, ka pēc gadiem pieciem, septiņiem būs tik daudz, lai nopļaujot ieguldītais atmaksātos.»
Latgales otrā pusē, Kārsavas novadā, zemnieks Juris Ločmelis nevis audzē, bet cērt krūmus – gadā saražo ap 1000 kubikmetru šķeldas, ko realizē katlumājām un granulu ražotājiem Kārsavā, Ludzā, Jēkabpilī, Krāslavā un Rēzeknē. Viņš nodarbina vairākus cilvēkus, nesen iegādājies jaunu šķeldotāju par 75 tūkstošiem eiro. Par noietu nevarot sūdzēties, arī krūmu Latgalē pietiek.
Cits dabas resurss, uz ko tiek liktas cerības, ir sapropelis – vērtīgs organisks augsnes mēslojums, kura krājumi Latgales ezeros tiek lēsti ap 800 miljoniem kubikmetru. Labs tā noiets būtu Āfrikā. Latvijā izstrādāta unikāla, efektīva un videi draudzīga ieguves tehnoloģija. Ar sapropeļa ieguvi pēdējos gados nodarbojas vairāki uzņēmumi, no kuriem lielākais BioDeposit ir investējis ap trim miljoniem eiro un saņēmis atļaujas produkta tirdzniecībai Dienvidāfrikas Republikā, Namībijā un Apvienotajos Arābu Emirātos, tomēr pagaidām nosūtītas tikai dažas autokravas patērētājiem Vācijā. Āfrikas valstis pieprasa tik lielas piegādes partijas, ka latgaliešiem jāstrādā gandrīz gadu, lai šādus apjomus nodrošinātu.
Dzīvotspējīgākais no visiem Latgalē dzirdētajiem plāniem patlaban šķiet Rēzeknes linu pārstrādes uzņēmuma Baltiks East valdes priekšsēdētāja Valērija Šindlera iecere atjaunot linu audzēšanu reģionā. Pērn ar liniem apsēti 100 hektāru, šogad plānoti vēl 500, noslēgti līgumi ar 20 saimniecībām. Baltiks East izglīto zemniekus, nodrošina ar sēklu, gatavs sagādāt iznomāšanai arī nepieciešamo tehniku.
Kur īsti slēpjas Latgales nākotne – krūmos, linos, metālapstrādē? Varbūt abās Latgales augstskolās? Kaut kur tā noteikti slēpjas, jo nevar taču vesels reģions būt bez nākotnes. Tam noticēt aicina arī balss no kaimiņiem. Uzņēmuma Latvijas maiznieks valdes loceklis un līdzīpašnieks igaunis Jānus Valgerists mudina: «Maksimāli jāizmanto visi resursi. Jāmaina attieksme pret Latgali, tad arī pati Latgale mainīsies.» Igauņu biznesmenis domā, ka Latgalei vairāk jāpiesaista cilvēki no citiem reģioniem, kas uz vietējām problēmām varētu paskatīties ar svaigu skatienu.
Kā veicinās uzņēmējdarbību Latgalē?
Pasākumi uzņēmējdarbības sākšanai, jauniešu informēšana par uzņēmējdarbību – 19 234 lati
Mikroaizdevumu fonds – pieci miljoni eiro ES programmās
Mikrokredīti, to skaitā aizdevumi, granti, bezdarbnieku nodarbināšana (100 latu 18 mēnešus) – pieci miljoni latu
Jaunu darbavietu radīšana ražošanas nozarē Latgalē, aizdevumi, granti, bezdarbnieku nodarbināšana (100 latu 18 mēnešus) – 10 miljoni latu
Uzņēmējdarbības un inovāciju veicināšanas sistēma – 49 tūkstoši latu
Atbalsts bezdarbnieku nokļūšanai darbavietās – 120 tūkstoši latu
Atsevišķu ceļa posmu asfaltēšana 27 km kopgarumā – 1,49 miljoni latu
Asfaltēto ceļu remonts 98 km garumā – 1,82 miljoni latu
Mācību semināri pašvaldību attīstības plānošanas speciālistiem – 81 547 lati
Izmaiņas lauku attīstības programmā Atbalsts lauksaimniecības uzņēmumu modernizēšanā, nosakot atbalsta intensitāti līdz 80% un samazinot maksimālo izmaksu apjomu līdz 500 000 latu – 5 435 729 lati
Avots : Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija
«Mēs, Latgolys latvīši…»
Latgales problēmām ir senas saknes. 1917.gada aprīlī Rēzeknē tika pieņemta deklarācija par Latgales apvienošanos ar pārējo Latviju. Tā sākās ar vārdiem «Mēs, Latgolys latvīši», jo vārda «latgalietis» vēl nebija – to 20.gados ieviesa pēc Franča Kempa ierosinājuma.
Lēmums nebija vienprātīgs, oponenti pameta kongresu un izplatīja baumas, ka Latgali gribot pārdot. Pūlis izlauza sētu, mēģināja iekļūt kinoteātrī pie delegātiem. Par laimi, jau laikus uz Rēzekni izsauktie 40 latviešu strēlnieki nekārtības novērsa.
Faktu, ka iniciatīva par pievienošanos Latvijai nākusi no pašiem Vitebskas latviešiem, īpaši uzsver dzejniece Anna Rancāne: «Vidzeme, Kurzeme un Zemgale attīstījās Rietumu civilizācijas ietekmē, bet viena latviešu tautas daļa vairāk nekā 300 gadu dzīvoja Austrumu civilizācijas ietekmē. Tas nevarēja palikt bez sekām. Iespējams, gan toreiz, gan vēlāk Latvijai bijām vajadzīgi kā sunim piektā kāja.»
Ekonomiski Latgalei neklājās viegli, ienākumi 30.gadu sākumā bija vidēji 2,5 reizes mazāki nekā pārējā Latvijā. Piemēram, 1931./1932.gadā latgalieši nodokļos maksāja vidēji 19 latus, savukārt pārējā Latvijā – 66. Valsts šajā reģionā ieņēma 15 miljonus latu, bet tērēja aptuveni 27 miljonus. Par šo naudu būvēja ceļus, stacijas, skolas, tautas namus. Vienīgi 30.gadu otrajā pusē Ulmaņa pasludinātās valsts vienības vārdā šajās skolās vairs nemācīja un tautas namos nerunāja latgaliski.
«Protams, ir pagājis ļoti ilgs laiks, tomēr domāju, ka šī attieksme Latvijā saglabājusies joprojām – no vienas puses, ir pārākuma apziņa, no otras, ir aizvainojums un mazvērtības komplekss, kas tiek pārmantots paaudzēs,» saka Rancāne. Viņasprāt, kamēr Latgales problēmas tiks uztvertas vienīgi kā specifiskas latgaliešu, nevis visas Latvijas grūtības, plaisa saglabāsies.
