Rīgas domē atklāta izcilās latviešu basketbolistes Uļjanas Semjonovas (60) sasniegumu izstāde Basketbols man pavēra ceļu uz pasauli! Pirmo reizi visas balvas un medaļas skatāmas vienkopus
Lēniem soļiem Uļjana Semjonova iznāk pretī Latvijas Olimpiskās komitejas birojā. Šeit viņa strādā jau 20 gadus, sniedzot sociālo palīdzību gados vecākiem sportistiem, kuri savulaik guvuši lielus panākumus. Olimpiešu sociālā fonda prezidentes pienākumos ietilpst gādāt par viņu ikdienas dzīvi, sākot ar veselību un beidzot ar sponsoru meklēšanu pārtikai, zālēm.
«Pienākums», «darbs» – Semjonovas gadījumā tā sacīt nav īsti precīzi. Par gados vecākajiem kolēģiem viņa gādā no sirds. Tieši pirms pāris dienām izdevies sarunāt, ka sporta senioriem kāds uzņēmējs no Vidzemes piegādās kartupeļus. «Ne jau tikai cenā tā lieta. Grūti viņiem pēc kartupelīšiem uz veikalu aiziet, atnest mājās – sāp mugura, kājas,» viņa līdzcietīgi skaidro savā dobjajā balsī. Kad leģendārā basketboliste sarunas laikā uz galda sakrusto plaukstas ar perfekto, pie žaketes un blūzītes toņa pieskaņoto perlamutra manikīru, skatiens negribot pievēršas tām. Savā laikā viņa ļoti kautrējās, kad Latvijā, arī ārzemēs cilvēki ziņkārīgi vērās, apbrīnodami 213 centimetrus garo augumu. Reiz, spēlējot Dienvidamerikā, nācies pat mukt no sporta halles pa sētas durvīm, lai izvairītos no fotokamerām, cilvēku pūļa. Tālu gan toreiz nav tikusi – raženā auguma sportisti no Latvijas (tolaik PSRS izlases sastāvā) fotogrāfi noķēruši pilsētā, pastaigājamies kopā ar komandas biedrenēm. Tagad Semjonovu smīdina, šķiet pat mīļi, ja uz ielas cilvēki atskatās. Viņa aizrautīgi stāsta, kā jaunieši Rīgā sveicina, grib parunāties. Pat nesen izstādes atklāšanā dzirdējusi, kā cilvēki sačukstas – diez, kā viņa pārvietojas pa pilsētu? Kājām, arī ar mašīnu, gribējies atteikt. Sportistei ir speciāli lielajam augumam pielāgots auto. Ja tik ļoti nesāpētu kājas un mugura, viņa labprāt pastaigātos biežāk. Semjonova piedzīvojusi gūžu un ceļa operāciju. Kopš ievietotas protēzes, sāp mazāk.
Basketbolistes panākumi sporta karjeras laikā ir grandiozi. Gluži kā no pasaulslavenas kinodīvas mutes skan vārdi, ka visas savas trofejas tur nevis mājās, bet gan bankas seifā. «Izstādē ir arī gredzens no Springfīldas [Basketbola slavas zāles], bet dienas beigās tomēr paņemu to pie sevis,» sportiste saka. Dienas laikā tas atkal redzams izstādē. Kad 1993.gadā Semjonovu uzņēma Basketbola slavas zālē ASV, viņas runā, ko teica latviski (ar tulku), bija arī šādi vārdi: «Esmu gandarīta, ka reizē ar šo godu nesu pasaulē arī savas valsts – Latvijas – vārdu. Šis svinīgais brīdis kompensē to laiku, kad nevarēju pārstāvēt savu zemi.» Aplausi nerimās piecas minūtes, un sportistei no saviļņojuma pār muguru lija sviedri, acīs – asaras.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.