Žurnāla rubrika: Svarīgi

Tēvijas stils

Posted on aprīlis 25, 2012 by - Viedoklis

Kā tikt vaļā no «žīdiem» sabiedriskā radio ēterā

Konstatēt tēzes, kas varētu nepatikt Izraēlas vēstniecībai – šādu uzdevumu Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) monitoringa centra darbinieki saņēma no sava priekšsēdētāja Dr.Aināra Dimanta  2012.gada aprīlī. Pāris dienu iepriekš vēstniece Hagita Ben Jākova savu neapmierinātību pauda arī Latvijas ārlietu ministram. 

Runa ir par Latvijas radio 5 jeb Radio Naba raidījumu Tēvijas laikmets, kurā neilgi pēc 16.marta tika spriests par ebreju lomu padomju varas represijās pret latviešiem – raidījuma vadītāji Roberts Klimovičs un Leonards Inkins par šo tēmu sarunājās ar leģionāru Jāni Lapu. 

Atliek vien minēt, vai šādi formulēts NEPLP vadības uzdevums bija ārkārtēja politiska spiediena rezultāts, jaunā padomes priekšsēdētāja neapdomība, vai arī tieši šāda sava pienākuma izpratne. Kāpēc lai nākamais darba uzdevums nebūtu konstatēt tēzes, kuras nepatīk, piemēram, kultūras ministrei LTV raidījumā 100.panta preses klubs? 

Lai atbildētu uz jautājumu, vai 20.marta raidījumam Tēvijas laikmets bija jāskan sabiedriskā radio 5.programmas ēterā, ir vērts iepazīties ar Latvijas radio mājaslapā atrodamo dokumentu Rīcības kodekss. Tajā  visai detalizēti aprakstīta kvalitāte, ko  sabiedriskais radio sakās piedāvājam. Kodekss attiecas arī uz Radio Naba, kura mērķis, kā uzzinām, ir kļūt par neatkarīgu kultūrpolitikas pētniecības laboratoriju un profesionālās izaugsmes centru Latvijas mediju vidē. 

Kodekss paredz: žurnālistu profesionālie kritēriji nepieļauj tendenciozitāti pat balss intonācijā vai vārdu izvēlē, taču raidījuma vadītāji – tātad laikam žurnālisti – pārraidē konsekventi lieto vārdu «žīds». Nez vai 2012.gada Latvijā tas ir tikpat neitrāls vārds (bez tendences), kāds bija raidījuma viesa dzimtajos Vecumniekos pirms Otrā pasaules kara. 

Šā ētera projekta žanru noteikt ir pagrūti, tomēr tas tiek pieteikts kā raidījums, kas veltīts latviešu leģiona tēmai. Tātad to varētu uzskatīt par tematisku radioraidījumu, kurā Rīcības kodekss paredz izvēlēto tematiku atspoguļot skaidri, saprotami, argumentēti, izmantojot pietiekami daudz konteksta informācijas un dažādus viedokļus, lai klausītājs spētu izprast raidījuma satura būtību un pats veidotu savu viedokli. Nez, kā tas gadījās, ka visi studijā klātesošie pārstāvēja vienādu viedokli, kura esence varētu slēpties raidījuma vadītāja izvirzītajā hipotētiskajā jautājumā – vai ebreju dalība Baigā gada represijās nebija latviešu leģiona izveidošanās iemesls? 

Punktu pa punktam vērtējot raidījuma atbilstību kodeksam, kļūst skaidrs – Izraēlas vēstnieces neapmierinātībai nebūtu pamata, ja raidījums būtu veidots profesionāli, atbilstoši paša radio noteiktajiem standartiem, nevis izskanējis kā vienas vēstures versijas PR projekts vai propaganda, kā sūdzas vēstniece. 

Un tomēr – medija uzraugs drīkstēja likt meklēt tikai iespējamus normatīvo aktu pārkāpumus šajā pārraidē, nevis to, kas varētu patikt vai nepatikt kādam Latvijā esošam subjektam. 

Atliek secināt, ka profesionāli šajā situācija darbojas tikai Izraēlas vēstniecība, bet mēs  turpinām savā stilā – haltūrēšanu akceptējam kā normu un neadekvāti reaģējam uz likumsakarīgi radušos problēmu. Ja NEPLP locekļiem šķiet, ka zibenīga uzmanības novēršana uz citu skandālu (žurnālistam Andrejam Mamikinam tikko pārmests cinisks Latvijas vēstures traktējums TV5 ēterā) ir pareizais veids, kā ilgtermiņā risināt Latvijas mediju kvalitātes problēmu, tad nākas domāt, ka tā viņus interesē mazāk par savu labo slavu aizvainoto radikāļu aprindās.

Pēkšņais PVN

Posted on aprīlis 25, 2012 by - Komentārs

Patēriņa nodokļa likmes pazemināšana būtu apšaubāms ceļš uz eiro

Svārstīšanās nodokļu jautājumos jau izsenis bijusi nelāga Latvijas valdību īpašība, taču pēdējo trīs gadu laikā to vismaz varēja attaisnot ar nepieciešamību cīnīties ar krīzi.

Taču tagad ārkārtas stāvoklis ir atcelts, izaugsme atjaunojusies, un attīstības ceļš rādās pietiekami skaidrs. Strauja valsts stūres grozīšana it kā vairs nebūtu nepieciešama. 

Nodokļu jomā izmaiņu galvenie mērķi jau tika iezīmēti 2009.gadā, kad par valdības ekonomiskās politikas stūrakmeni kļuva apņemšanās pārlikt nodokļu slogu no darbaspēka uz patēriņu un kapitālu. 

Tā ir visādā ziņā atbalstāma apņemšanās. Latvijā jau pirms krīzes bija un vēl aizvien saglabājas pat pēc Eiropas Savienības standartiem ļoti augsti nodokļi darbaspēkam, jo sevišķi zemāk atalgotajiem strādājošajiem. Šāda nodokļu politika rada spēcīgu stimulu algu maksāšanai aploksnēs un audzē nevienlīdzību. Tas, ka šīs parādības mazina budžeta ienākumus un veicina tiesisko nihilismu, nav nekāds noslēpums, taču valdības pasūtītajā, Hārvarda Biznesa skolas pētnieka Kristiana Ketelsa vadībā sagatavotajā Latvijas konkurētspējas novērtējumā tieši ēnu ekonomika un nevienlīdzība tika nosaukti kā divi no trim būtiskākajiem faktoriem, kuri kaitē arī valsts attīstībai un izaugsmei.

Jau pagājušā gada septembrī finanšu ministrs Andris Vilks un Latvijas uzņēmēju organizācijas parakstīja Nodokļu politikas stratēģiju 2011.-2014.gadā, kurā par skaidru prioritāti noteikta iedzīvotāju ienākuma nodokļa neapliekamā minimuma samazināšana jau 2013.gadā. (Derētu piebilst, ka šis solis radītu reālu algas pieaugumu visiem nodarbinātajiem, un tas būtu sevišķi jūtams tiem, kuriem mazi ienākumi.) Par visiem citiem nozīmīgajiem nodokļiem stratēģijā pateikts vienīgi tik daudz, ka tos nepaaugstinās. 

Tās pašas prioritātes izvirzītas arī valdības deklarācijā, kurā koalīcija sola: «Samazināsim darbaspēka nodokļus.» Turklāt tajā pausta apņemšanās izvērtēt «iespējas 1/3 no kopējās samazinājuma summas kompensēt, pārnesot nodokļu slogu uz patēriņu un īpašumu». 

Taču šī deklarācija tika parakstīta «sen» – pirms sešiem mēnešiem. Pēdējās nedēļās Ministru prezidents Valdis Dombrovskis vairākas reizes (tiesa, pagaidām atturīgi) izteicies par iespēju jau šogad samazināt pievienotās vērtības nodokļa likmi un Finanšu ministrija sākusi rēķināt šāda soļa fiskālo ietekmi. 

Iemesls šādai straujai prioritāšu maiņai nav tālu jāmeklē. Lai gan inflācijas līmenis Latvijā pēdējos mēnešos samazinās, tas šogad vēl aizvien varētu būt par augstu, lai Latvija šogad atbilstu eiro ieviešanas kritērijiem. Tāpēc Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs jau marta vidū aicināja valdību apsvērt PVN likmes samazināšanu, lai novērstu draudus Latvijas mērķim 2014.gadā iestāties eirozonā. 

Protams, arī tā ir viena no valdības prioritātēm. Tāpēc, par spīti parakstītajai nodokļu stratēģijai, sākusies jauna rēķināšana. Taču PVN samazināšanai būtu virkne nevēlamu blakņu. PVN dod lielāko daļu no visiem pamatbudžeta nodokļu ieņēmumiem, un tā manāma samazināšana neapšaubāmi nozīmētu, ka valsts vairs nevarētu tuvākajā laikā atļauties citu nodokļu būtisku samazināšanu. Turklāt pretstatā darbaspēka nodokļu samazināšanai, kas veicina tieši vietējo uzņēmēju konkurētspēju un eksporta potenciālu, PVN samazināšana attiecas vienlīdz uz pašmāju ražotājiem un uz ārzemju precēm. Veicinot patēriņu, zemāks PVN ievilks valstī vairāk importa.

Turkāt nebūt nav skaidrs, vai ar pazemināta PVN uz laiku nobremzēta inflācija faktiski palīdzēs Latvijai izpildīt Māstrihtas kritērijus. Gan Eiropas Komisijā, gan Eiropas Centrālajā bankā, kuras vērtēs Latvijas atbilstību eirozonas standartiem, ir cilvēki, kuri vēl nav noticējuši Latvijas spējai bez uzraudzības noturēties pret dažādiem īstermiņa kārdinājumiem, un skarbā pieredze ar Grieķiju vēl vairāk stiprinās noslieci neielaist eirozonā valstis, par kuru uzticamību var būt šaubas. Savukārt lēmums par atbilstību Māstrihtas kritērijiem var tikt koriģēts atbilstoši EK un ECB vērtējumam, vai attiecīgais inflācijas līmenis ir ilgtspējīgs. Ja skeptiķi Briselē un Frankfurtē varēs izmantot argumentu, ka Latvija izpildījusi inflācijas kritēriju, tikai pateicoties manipulācijām ar PVN, tas mūsu izredzēm iestāties eirozonā drīzāk kaitēs nekā palīdzēs.

Tas gan nenozīmē, ka eiro plinte jāmet krūmos un nekas nebūtu jadara, lai mēģinātu iegrožot inflāciju. Nekādas nodokļu izmaiņas nepalīdzēs slāpēt cenu pieaugumu, ja tirgotāji nejutīs konkurenci un nebaidīsies no sodiem par savstarpēju vienošanos, taču Latvijā jau vairākus mēnešus stāv tukša Konkurences padomes vadītāja vieta. Turklāt nākas dzirdēt, ka padomes spēju apkarot tirgotāju sazvērestības nopietni ierobežo resursu trūkums. 

Konkurences padomes stiprināšana būtu auglīgāks virziens valdības darbam nekā mētāšanās ar PVN, kas ne tikai sašūpotu Latvijas konkurētspējai un iedzīvotāju labklājībai būtiskas izmaiņas darbaspēka nodokļos, bet var pat izrādīties bumerangs, kas atlido atpakaļ no Briseles un trāpa mums pašiem pakausī.

Komentārs 140 zīmēs
Laiks ir nauda: Ušakovs savu dārgo rokaspulksteni esot nopircis ar lielu atlaidi. Vai arī tūkstošus vērta atlaide nav deklarējama dāvana?

Eirošoks nr.1: Francijas prezidenta vēlēšanu 1.kārtā labāko rezultātu gūst Olands, kurš solījis pārskatīt topošo fiskālās disciplīnas līgumu.

Eirošoks nr.2: vienā no fiskālās atbildības pirmrindniecēm Nīderlandē krīt valdība, jo nespēj vienoties par budžeta konsolidāciju.

Latviešu saraksts?

Posted on aprīlis 25, 2012 by - Komentārs

Alternatīva Ušakovam ir labāka politika, nevis balsošana pēc etniskā principa

Ideja veidot Rīgā «latvisko partiju bloku» un kopēju sarakstu pašvaldību vēlēšanām nākamgad, par ko sāk runāt politikas kuluāros, labākajā gadījumā ir ārkārtīgi neveiksmīgi formulēta. Sliktākajā gadījumā – ja mērķis tiešām būtu politisko spēku apvienošana pēc etniskas pazīmes, nevis vienkārši Saskaņas centra dominētā vairākuma mainīšana Rīgas domē, – tā būtu vislabākā dāvana Kremļa manipulatoriem, kuriem 20 gados kopš Latvijas valsts atjaunošanas nav izdevies nodrošināt politiskās ietekmes dalīšanu pēc etniskām kvotām.

Oficiāli šāds pieteikums vēl nav izskanējis, taču «konsultācijas» par to it kā notiekot. Ideja šķiet esam kā SC polittehnologu izperēta, tomēr esot dzimusi Vienotības dzīlēs. No šīs partijas par to plašāk izteicies ģenerālsekretārs Artis Kampars – ka runāt par šādu kopēju sarakstu esot pāragri, tomēr partijām būtu kopā jāstrādā pie piedāvājuma rīdziniekiem, kas būtu nopietna alternatīva tagad pie varas esošajam SC.

Alternatīva SC vēl nenozīmē, ka būtu jāveido viena «latviešu partija». Etniska segregācija nav ne laba, ne vispār alternatīva jebkam. (Turklāt Rīgā pie varas jau ir bijuši visnotaļ «latviski nacionāli» pilsētas galvas Jānis Birks un Andris Ārgalis no TB/LNNK, tomēr diezin vai domē tāpēc bija mazāk nekompetences un korupcijas.) Etnisks partiju dalījums būtu tieši tas, ko mums piedāvā SC, it īpaši pēc neiekļūšanas valdībā pērn un pēc valodas referenduma šogad.

Pašreizējais Rīgas mērs Nils Ušakovs turpina apgalvot, ka SC neesot iesaistīts valdībā tāpēc, ka esot «krievi», nevis tāpēc, ka SC programmas ekonomiskie, sociālie, tiesiskuma un ārpolitiskie principi ir pretēji valdības koalīcijas partiju piedāvātajiem. Cēloņsakarība ir tieši otrāda nekā Ušakovam – ja SC būtu «paņemts» valdībā, tad tas būtu noticis tikai tāpēc, ka tie ir «krievi». Un tieši to viņš pēc referenduma ir vairākkārt piedāvājis – vienot sabiedrību, dodot ministru portfeļus «krieviem». Proti, ieviest etniskas kvotas valdības amatiem.

Tiesa, «krievu» un «krieviskuma» skaidra definīcija nav dzirdēta ne no SC, ne no viņu patroniem Maskavā. Kremlis savas ietekmes eksportam parasti piesauc «krievu kultūru» un «mentalitāti», ko Latvijā pēc vajadzības pārstāvot te «krievvalodīgie», te nepilsoņi. Rezultāts palaikam ir anekdotisks – Ušakovs kā krievu izcelsmes ministra retu piemēru nupat minēja bijušo labklājības ministru no TB/LNNK Vladimiru Makarovu, tikmēr otrs SC līderis Jānis Urbanovičs, kas laikam jūtas esam īstens krievs, citu partiju krieviskas izcelsmes politiķus apsaukā par «krievsiem». 

Maskavas ieskatā pareiza krieviskuma galvenā pazīme ir politiskā orientācija uz Krieviju kā PSRS impērijas mantinieci. Padomju laikos šādas «mentalitātes» nesējus paši krievi gan devēja citādi – par sovokiem. Latvijā šāda «krieviskuma» pārstāvis pašlaik ir promaskavisko partiju konglomerāts SC. 

Līdzīgi apvienot politiskos spēkus pēc «latviskuma» pazīmes ir pilnīgi nereāli. Kas būtu tas «Kremlis», kurš definētu un sponsorētu politisku «latviskumu»? Partiju konsolidācija dabiski notiek uz programmatiskiem un ideoloģiskiem pamatiem, kā to rāda gan Vienotības, gan VL–TB/LNNK paraugs. Nevar iedomāties, ka, piemēram, Valda Zatlera vadītā Reformu partija varētu pārkāpt pāri «sarkanajai līnijai» un samesties kopā ar Aivara Lemberga «zaļajiem zemniekiem» (kuru «zaļais» gals turklāt pošas pašvaldību vēlēšanām taisīt atsevišķu sarakstu), lai būtu «pret krieviem» Rīgas domē.

Latvijas valstij potenciāli postošā politiskās segregācijas ideja ir tikpat dīvaina kā to acīmredzot dzemdējušais pieņēmums (vai varbūt tas tomēr ir idejas autoru mērķis), ka SC un Ušakovs paliks pie varas Rīgā arī pēc vēlēšanām. Taču tas nebūt nav neizbēgami. Pat ja SC ir izdevies ar valodas referendumu savākt kopā savu elektorātu, kas bija sācis izklīst pēc apvienības neiekļūšanas valdībā, un pat ja visi, kuri referendumā balsoja par otru valsts valodu, velēšanās balsotu par SC, Ušakovam vairākums nesanāktu. Rīgā ir 463 tūkstoši balsstiesīgo pilsoņu. No tiem par otru valsts valodu balsoja mazāk nekā trešdaļa – 128 tūkstoši, pret – 225 tūkstoši.

Pašlaik SC ir 26 no 60 vietām Rīgas domē, un tas ir koalīcijā ar Latvijas Pirmo partiju, kurai 12 vietas. Arī nākamajā domē SC partneri acīmredzot būtu tie paši – par Gods kalpot Rīgai Andra Amerika vadībā pārdēvējusies Aināra Šlesera partijas atlieka. Atkārtot PLL iepriekšējo vēlēšanu rezultātu šai buldozera atlūzai diezin vai izdosies. Amerika cerības pārvarēt 5% barjeru un iegūt «zelta akciju» balsta tikai naudas un administratīvie resursi. Tomēr – kādēļ vēlētājiem būtu jābalso par dažu cilvēku biznesa projektu, ja visiem visu par brīvu sagādāt stājies mērs Ušakovs, bet viņam pretī ir virkne partiju, kuras, lai arī kādas, ir tomēr partijas?

Alternatīva pašreizējai Rīgas domes vadībai nav gluži tas pats, kas citu partiju kopējs saraksts, nerēķinoties ar programmatiskām atšķirībām, un noteikti nav partiju bloks, kas veidots pēc «latviskuma» pazīmes. Savukārt partiju politiski dabiskā vēlme veidot pēc vēlēšanām citādu koalīciju Rīgas domē ne tuvu nav tas pats, kas «latvisku» partiju bloka veidošana pirms vēlēšanām. Alternatīva domē valdošajiem ir politisks piedāvājums, kas vēlētājiem šķistu labāks par populisma, rīdzinieku naudas šķērdēšanas, korupcijas un etniskā dalījuma «Ušakova kokteili».

Komentārs 140 zīmēs
Katram sava brīvības cena. Līgatnes lācene Made badojas mežā, bet Ventspils mērs Lembergs pērn advokātiem samaksājis 400 tūkstošus latu. 

Valsts pārvaldes kinētika: kārtējais augstais ierēdnis, šoreiz Izglītības ministrijas Gruškevičs, rotē prom no treknajos gados iesildītas vietas.

Ledusskapji un plītis tūristiem? Elkor atlaides nepilsoņiem var kļūt par sekmīgāko klientu atbaidīšanas kampaņu Latvijas mārketinga vēsturē.

Viņi dzīvoja… Kā?

Posted on aprīlis 25, 2012 by - Redaktores sleja

Reiz pilsētā pie jūras valdīja ķeizars. Ne jau kādas zilasiņu dinastijas mantinieks trīsdesmitajā paaudzē, bet tā – bijušais kolhoza priekšsēdētājs, jūrnieks un ostas saimnieks, vīrs ar ķērienu, kurš māk īstajā brīdī iekost mēlē un īstajā sadot pa muti

Kā jau modernā pasakā klājas, ķeizara varai bija tīri demokrātiski avoti – valsts un pilsētas valdība. Bet tas tā – drīzāk teorētiski, jo ķeizars bija gudrs, dāsns un bargs, tāpēc īstenībā neaizstājams.

Varas vīriem rokas par īsām vai kabatas par pilnām – kas to lai zina, pat ne prokurors, taču pasakas sižets gadu gaitā iegrozījās tā, ka «ķeizara kontrole» nozīmē, ka viņš kontrolē, nevis kontrolē viņu. Puņķus un asinis slaucīdami, izsvilptie antiņi stāsta, ka ķeizars par smiekla naudu var pirkt sev likumus, bet tiesas kuslā rociņa metas zili melna, līdz pagurumam klauvējot pie ķeizaristes biezajiem vārtiem.

«Tu-tū!» kuģi ienāk, «tu-tū!» kuģi aiziet, un «tu-tū!» nauda nogrimst ķeizara saimniecības tumšajās dzīlēs, darot viņu arvien neaizstājamāku. Kad šai pasakai pienāks gals, un kāds tas būs?

To, ka dzīve nav pasaka un Rīgas brīvostas pārvaldnieks Leonīds Loginovs nav ar noslēpumainu spēku apveltīts varonis, nule vīkšas pierādīt jaunā valdība. Bet, nu, tā – ar puskrūti. It kā maģiska vara kavētu skaidri saredzēt, ka vērtīgs un visai sabiedrībai piederošs resurss visu acu priekšā pārvērsts koruptīvā, noslēgtā silē. Par laimi, brīnumi mēdz notikt ne tikai pasakās, bet arī dzīvē – varbūt šī būs tā laimīgā reize?

Anekdotes

Posted on aprīlis 20, 2012 by - Tēma

 

Puisis nekādi nevar atrauties no datora. Vecāki izsauc dakteri. Viņš izmeklē puisi un saka:
«Nāksies ārstēt.»
Vecāki: «Kā?»
«Ar cigaretēm, alkoholu, meitenēm…»

Bērni lielās.
«Manam tētim ir mobilais telefons!»
«Manam tētim ir S-klases mersedess!»
«Bet manam tētim pagrabā ir lūk, TĀDA žurka!»
«Tiešām?! Ko tu stāsti, parādīsi?»

Kabinetā sēž psihiatrs un skumst – nav pacientu. Te klusiņām paveras durvis, un viņa virzienā rāpo kāds cilvēks – ar kaut ko zobos, rokās, un vēl kaut kas velkas aizmugurē.
Psihiatrs saka: «Nu, kas tad mums te lien? Ā, tā laikam ir maza čūskiņa. Nu, nāc, nāc maziņā, dakteris tev palīdzēs.»
Rāpotājs noliedzoši papurina galvu.
«Ā, nu, tad laikam mūs ir apciemojis mazais bruņurupucītis. Nu, ierāpies krēslā, bruņurupucīt, un pastāsti dakterim, kas atgadījies.»
Cilvēks atkal purina galvu.
«Kas tad? Varbūt mazs tārpiņš?»
«Velns parāvis, dakter, es esmu sistēmadministrators, es jums ierīkoju internetu!»

No 16.stāva krīt dators un domā: «Ehh, kā derētu tagad uzkārties.»

«Par ko tika atlaists izlūks Bērziņš?»
«Par to, ka viņš, ticis līdz Pentagona galvenajam datoram un monitorā ieraudzījis pilnīgi slepenu informāciju, nozaga tikai monitoru.»

Mamma man neļauj lietot internetu. Viņa apgalvo, ka tur ir vienas vienīgas izvirtības, rupjības un viss sliktais. Vienīgā vietne, kuru es drīkstu atvērt, ir «about:blank». Sākumā bija garlaicīgi, bet pēc tam aizrāvos. Tagad man ir divi iedomāti draugi un dzirdu balsis no kontaktligzdas.

Mans vectēvs piedalījās divos pasaules karos. Piekusa, izslēdza datoru un aizgāja gulēt.

Menedžera paskaidrojums: «Nevarēju ieslēgt datoru, tāpēc izsaucu sistēmadministratoru. Viņš atnāca, pacēla rokas pret debesīm, nomurmināja pie sevis kādus nesaprotamus vārdus, pagrieza manu krēslu 10 reizes ap asi, iespēra pa datoru, un tas sāka strādāt. Atkal pacēla rokas pret debesīm, kaut no nomurmināja un aizgāja.»
Sistēmadministratora ziņojums: «Aizgāju pie lietotāja – tas muļķis bija tā dīdījies ar krēslu, ka ap tā kāju aptinis datora strāvas vadu un izrāvis no datora. Pie sevis nolamājos, atpiņķerēju vadu, ar kāju iestūmu datoru dziļāk zem galda, ieslēdzu datoru un aizgāju.»

Sieva vaicā vīram programmētājam: «Dārgais, vai atceries, kad ir mūsu kāzu jubileja?»
«Protams, atceros! Tieši trīs dienas pēc tam, kad beigsies antivīrusa licence.»

Darbavietas datortīklā ievazājies jauns vīruss ar nosaukumu Bomžs. Programmas tas neaiztiek, tikai rakājas pa miskasti.

Pa ielu iet programmētājs, un viņam uz galvas uzkrīt ķieģelis. «Tetris,» nodomā programmētājs.

Kļūdas meklēšanā dziļi iegrimušam programmētājam dēlēns vaicā: «Tēt, kāpēc saulīte katru dienu lec austrumos, bet riet rietumos?»
«Vai tu pārbaudīji?»
«Pārbaudīju.»
«Rūpīgi pārbaudīji?»
«Rūpīgi.»
«Un tas darbojas?»
«Darbojas.»
«Katru dienu?»
«Jā, katru dienu.»
«Tad, dieva dēļ, dēls, neko neaiztiec un neko nemaini!»

Sarunājas divi vīri.
«Kāpēc tavs dēls tik ātri aug? Tu viņu aiz ausīm staipi, vai?»
«Nē, es vienkārši katru mēnesi paceļu monitoru par pieciem centimetriem augstāk.»

Jautājums: kādā formātā saglabāt jūsu tekstu – txt vai doc?
Atbilde: labāk tomēr A4…

Literatūras stundā skolotāja prasa: «Kurš var nosaukt valodu, kurā neviens nerunā, bet kas ir kā pamats citām valodām?»
Pēterītis: «HTML.»

Sieviete parfimērijas veikalā prasa pārdevējai: «Vai jums ir smaržas ar datora aromātu?»
«Kā, lūdzu?»
«Ar datora aromātu! Es gribu, lai mans vīrs pievērstu man lielāku uzmanību.»

«Kas ir hard?»
«Tas, ko var no visas sirds triekt pret sienu.»
«Un kas ir soft?»
«Tas, ko var vienīgi sirsnīgi nolamāt…»

Atveras durvis, un istabā ietraucas jauneklis: «Sveiks, tēt!»
Tēvs, sēdēdams pie datora un nepagriezdams pat galvu, prasa: «Kur biji?»
«Armijā biju, tēt, trīs gadus nodienēju.»
«Nu vai zini, kad ej laukā no mājām, vajag pateikt, uz kurieni dodies…»

Datorveikalā ienāk kāds vīrs.
«Es pie jums vakar nopirku datoru…»
«Jā, vai ir kādas problēmas?»
«Tas sadega.»
«Nav nekādu problēmu, garantija ir spēkā. Kas tieši sadega?»
«Viss.»
«Tā nemēdz būt. Vai procesors darbojas?»
«Sadega.»
«Cietais disks?»
«Sadega.»
«Un monitors?»
«Sadega.»
«Apžēliņ! Ko jūs ar to darījāt?»
«Man vakar bija ugunsgrēks…»

Bez tiem nekādi!

Posted on aprīlis 20, 2012 by - Tēma

Sabiedrībā zināmi cilvēki atklāj gadžetus, bez kuriem viņiem grūti iedomāties savu ikdienu. Līdztekus aizrautībai ir arī gluži praktiski iemesli, kāpēc viņi izvēlējušies tos lietot

Toms Grēviņš, Radio101 dīdžejs
Mūzikas atskaņotājs TECHNICS SL-1210MK
Mūzikas industrijas standarts jau 40 gadus, šis atskaņotājs mūsdienās atrodams jebkurā klubā, kur dīdžeji atskaņo ierakstus no vinila skaņuplatēm vai arī to imitē. Šī atskaņotāja popularitātes pamatā ir augstvērtīga kvalitāte, kas vēl nevienu nav pievīlusi – tā izmantošana var būt daudzpusīga, kas to joprojām padara par pievilcīgāko atskaņotāju, kāds tirgū atrodams.

Lai arī tas asociatīvi saistās tieši ar diskžokeju kultūru, mana atskaņotāja uzdevums ir nevainojamā kvalitātē atskaņot visdažādāko žanru mūziku mājas apstākļos – jau vairāk nekā 10 gadus mūzikas ierakstus iegādājos nevis mp3 formātā vai kompaktdiskos, bet tieši vinila skaņuplatēs. Tāpēc man ir svarīgi no tajās ierakstītās informācijas dabūt ārā vislabāko audio rezultātu.

Kāds no SL-1200 sērijas atskaņotājiem mājas lietošanai ir jāpērk vienreiz mūžā – tik izturīgs un precīzs ir Technics radītā atskaņotāja direct drive motors, kurš nodrošina precīzāko plates griešanās ātrumu, ik reizi to atskaņojot.

Aparāts netiek pārdots ar atskaņošanai nepieciešamo adatiņu, tās jāiegādājas atsevišķi, un to izvēle ir atsevišķa zinātne.

Iveta Kažoka, biedrības Providus pētniece
Amazon Kindle lasīšanas ierīce
Es visai daudz pērku grāmatas Amazon.com, un kādā brīdī grāmatu plauktos sāka aptrūkties vietas. Kindle iegādājos, kad tas pārdošanā jau bija kādu pusgadu. Es sapratu, ka aptuveni puse no grāmatām, kas man vajadzīgas, ir pieejamas šādā formātā.

Pusotra gada laikā esmu izlasījusi 29 literārus darbus, 69 citas grāmatas, bet 37 grāmatas, kuras esmu jau iegādājusies, vēl gaida savu kārtu. Nevaru iedomāties, kā būtu staipīt līdzi 37 grāmatas, kuras gribu izlasīt! Elektroniski lasu vilcienos, lidostās, pasākumos, kuri ir mazliet garlaicīgi. Lasīšana šādā formātā nenogurdina acis, jo atšķirībā no datora Kindle nav ekrāna starojuma, taču ir lukturītis – tas nozīmē, ka var lasīt arī tumsā.  Var mainīt burtu dizainu un izmēru, ielikt grāmatzīmītes.

Arī manai mammai ir Kindle. Mana pēdējo mēnešu aizraušanās ir recenziju rakstīšana Amazon par grāmatām, kuras esmu izlasījusi. Lasu arī žurnālus, piemēram, Philosophy Now – es to abonēju, nokopēju internetā tekstu un pārsūtu uz savu Kindle. Tad varu lasīt, veikt pasvītrojumus. Var izmantot arī internetu, ja ir Wi-Fi, kaut arī tā nav Kindle pamata funkcija. Viens no lielākajiem labumiem ir tas, ka lasot nekas nenovērš uzmanību, kā tas ir datorā, kur turpat blakus ir arī Twitter vai Facebook.

Aleksejs Loskutovs, Saeimas deputāts
Foursquare aplikācija
Vispirms biju ieinteresējies par Facebook, tad par Twitter, un tagad par Foursquare. Visinteresantākā man šķiet iespēja apskatīt, kādos tūrisma objektos, kafejnīcās bijuši draugi, ar kuriem esmu kontaktā Foursquare, un kādas ir viņu atsauksmes par šīm vietām. Tā ir noderīga informācija, reizēm var lasīt ne tikai cilvēka paša viedokli, bet viņš pievienojis arī vēsturisko izziņu par kādu tūrisma objektu.

Kopš iegādājos smarthpone, telefona funkcijas varu izmantot daudz plašāk. Piemēram, nesen apmeklēju konferenci Kijevā un savu priekšlasījumu par korupcijas apkarošanu Latvijā biju ielādējis savā telefonā. Ja būtu nepieciešams, to varētu savietot ar projektoru un demonstrēt uz lielā ekrāna auditorijā. Par maksu pieejama arī tekstu rediģēšanas funkcija, bet to pagaidām man nav vajadzējis.

Izmantoju arī GPS funkciju, lai atrastu man interesantus maršrutus, laika apstākļus pa dienām un stundām dažādās pasaules vietās. Man ļoti patīk tas, ka viedtālrunī varu kopā ar meitu spēlēt spēles.

Viena no interesantākajām bērnu spēļu aplikācijām ir poļu programmētāju radītā virtuālo māla podu «virpošana».

Viens un divi, internets!

Posted on aprīlis 20, 2012 by - Tēma

Pirms 20 gadiem, 1992.gada oktobrī, tika izveidots pirmais interneta savienojums starp Rīgu un Tallinu. Iepriekš jau darbojās e-pasts

Šeit sākās internets. Šajā pašā mājā, 2.stāva 229.telpā. – saka Andrejs Spektors. Viņa darbavieta – Latvijas Universitātes Matemātikas un informātikas institūts – vairākus gadu desmitus atrodas pelēkā ēkā Raiņa bulvārī 29, pretim pilsētas kanālam, pie Rīgas dzelzceļa stacijas. Mainījušies tikai nosaukumi. No Pētera Stuč-kas Latvijas Valsts universitātes Skaitļošanas centra lietišķās informācijas nodaļas līdz Mākslīgā intelekta laboratorijai, kā fizikas zinātņu doktora Spektora vadīto struktūru sauc pēdējos 20 gadus. Vēl ilgāk viņš pazīst Gunti Bārzdiņu un Mārtiņu Gataviņu – divus gados jaunākus kolēģus, kas «līdzvainīgi» pie globālā tīmekļa ieviešanas Latvijā. 

Personālie skaitļotāji «bekas»
Spektors un Gataviņš pirmoreiz satikās 1988.gada janvārī izstādē Skaitļotājs 88. Tā notika Jauno tehniķu namā Rīgā, tagadējā Valdemāra ielā. Tur Latvijas Valsts universitātes Matemātikas un informātikas institūta darbinieks sāka nejauši diskutēt ar trīs puišeļiem, kas pēc stundām Dārziņskolā bija atnākuši izpētīt tolaik Latvijā pieejamos datoru modeļus. 

Šī industrija dažos gadu desmitos bija piedzīvojusi strauju attīstību. LM3 – milzīgā, 50.gadu beigās un 60.gadu sākumā konstruētā skaitļošanas mašīna, kas aizņēma veselu spārnu Zinātņu akadēmijas ēkas trešajā stāvā, jau bija pagātne. Līdz viedtālruņiem un iPad vēl bija jāpagaida kāds laiks. 

Spektors, nopietns zinātnieks, kopā ar tīņu kompāniju toreiz apbrīnoja «rakstām-galda formāta» padomju ražojuma BK 0010 datorus, profesionālajā žargonā dēvētus par «bekām», un vērās japāņu Yamaha kvadrātveida monitoros. Aprīkotus ar klavia-tūru, uz kuras burti bija izvietoti pēc krievu, nevis latīņu rakstībai atbilstošajiem QWERTY principiem, šos laikmetīgās tehnikas brīnumus tolaik sāka piegādāt skolām. Toreiz tos vēl sauca par personālajiem skaitļotājiem. Vārds «dators» parādījās vēlāk, to it kā esot izdomājis Kārlis Draviņš Zviedrijā. 

12 gadus vecais Gataviņš ar Spektoru varēja runāt vienā valodā, jo aizrautīgi bija studējis par datoriem atrodamo informāciju. Puiša tēvs, inženieris, mikroelektronikas institūtā pētīja jaunākās tehnoloģijas lielākajai PSRS pusvadītāju rūpnīcai. Institūtu apvija slepenība, tur iekšā nepiederošām personām neļāva iet, toties skolnieks drīkstēja ielūkoties iestādes bibliotēkā, nest mājās gan padomju, gan ārzemju žurnālus un grāmatas. 

Kādu laiku pēc minētās izstādes arī Spektora rīcībā nonāca Yamaha, un viņš atcerējās par puišeļiem, kuri, pie īsta datora vēl netikuši, pārzināja to teorētiski. «Piezvanīju, lai man atnāk palīgā. No tā laika dators bija aizņemts katru dienu. Puikas sēdēja uz maiņām līdz vienpadsmitiem vakarā, kad sargs dzina ārā,» zinātnieks smaida. «Viņi man iemācīja ar to datoru rīkoties, nebija pašam jāpūlas un jāapgūst viss. Un vēl sataisīja programmiņas, ko man vajadzēja.» 

Izstājies no Dārziņskolas kora, pēc pamatskolas beigšanas pārgājis mācīties uz Rīgas 1.ģimnāziju, Mārtiņš 14 gadu vecumā tika pieņemts darbā Spektora vadītajā institūta nodaļā. 90.gadu sākumā viņš pirmais Latvijā prata tehniski nodrošināt e-pastu sūtīšanu. Internets, kas pasaules zinātnieku aprindās bija pazīstams jau kopš 80.gadu sākuma, Latvijā vēl nebija ieviests. Taču vairs ilgi nebija jāgaida, lai sāktos īsta globālā tīmekļa eksplozija: vispirms akadēmiskajā vidē, bet no 90.gadu vidus – arī plašāk. 

Adrese: Lāčplēsis
1990.gada jūlijā, braucot uz Dziesmusvētkiem Latvijā, kolēģis no Austrālijas Pēteris Kļaviņš bija uzdāvinājis Spektoram nelielu telefona modemu. «Atveda kastīti, nu, rotaļlietu. Pateica, ka ar to varēs iezvanīties,» atceras fiziķis. «Ko es ar to kastīti darīšu? Zinu, ka Mārtiņam viss interesē, atdodu viņam.» 

Gataviņš, kurš arī piedalās mūsu sarunā, atzīst – vairs pat neatceras, kā izbūries cauri tehnoloģijām, kā nonācis līdz pirmā e-pasta sūtīšanai. «Galvenais bija aptuveni saprast, kā tās lietas izdarīt. Mēs lietojām UUCP sūtīšanas programmu. Tas jau nebija tāds īsts internets. Kopēšanas programma, kas no viena datora savāca failus, ko vajag pārsūtīt citiem.» E-pasti pie adresātiem neceļoja zibenīgi – reizēm, lai process izdotos, bija vajadzīga puse dienas. 

Pētera Kļaviņa brālis Edvīns, kas jau strādāja interneta uzņēmumā Cīrihē, Šveicē, tautiešiem Latvijā izveidoja iezvana kontu. Pašā sākumā viņiem tika piešķirta viesu adrese [email protected], bet augusta vidū to nomainīja kas skanīgāks – [email protected]. 

Zvanīšana notika tehniski citādi nekā mūsdienās. «Nevarējām automātiski sazvanīt ārzemes, viss notika caur telefonistu,» stāsta Spektors. Viņam izdevies pierunāt kādu starptautiskās centrāles telefonisti slepeni palīdzēt zinātniekiem. Šī kundze jo-projām strādājot Lattelecom, bet Spektors ievēro norunu neizpaust viņas vārdu. «Padomju Savienības laikos tā skaitījās nelegāla darbība,» viņš paskaidro. «Nebija paredzēts, ka parastas telefonsarunas vietā varētu zvanīt ar tehniskiem līdzekļiem.» Tikai ļoti trenēta auss spēja modema signālu atšķirt no tolaik jau pieejamā faksa skaņas. Interneta Latvijā joprojām nebija. Datora disketēs ierakstīto informāciju caur telefona iezvanu saņēma dators Cīrihē, kas gan bija pieslēgts globālajam tīmeklim un sūtīja ziņas tālāk. 

Kam latviešu zinātnieki tolaik rakstīja? Protams, saviem augstskolu kolēģiem, emigrācijas latviešiem. «Pirmais korespondents bija Ņūmeksikas Universitātes datorzinātņu profesors Juris Reinfelds,» stāsta Spektors. «Ļoti labi atceros, kā viņš Rīgā 1989.gada 15.augustā uzstājās ar runu: «Tieši šajā datumā pirms 45 gadiem es deviņu gadu vecumā biju spiests pamest Rīgu…» Sakari ar viņu mums bija vajadzīgi, tā bija mērķtiecīga sarakste.» 

Saziņa ievērojami uzlabojās, kad 1990.gada septembrī Maskavā nodibinātā firma Relcom sāka piedāvāt automātiskus sakarus. Bija pat iespējams telefonu uzstādīt tā, lai tas naktī ik pa stundai zvana meklētajam numuram. Bet līnijas bija lēnas, datu saņemšana joprojām prasīja veselu mūžību. Turklāt starppilsētu telefonlīnijas PSRS bija aprīkotas tā, lai pēc 30 minūtēm automātiski tiktu atvienotas! E-pasta sakariem tas bija grūts pārbaudījums. Igauņi salīdzinājumā ar latviešiem bija izredzēti: no Tallinas uz Helsinkiem automātiski varēja piezvanīt jau padomju laiku beigu periodā. 

E-pasta kurjeri
Taču arī latviešiem jau bija parādījusies iespēja apskatīties, kādas tehnoloģijas ir pieejamas Rietumos. Pēc 1989.gada brauciena uz Latviju Juris Reinfelds uzaicināja stažēties Ņūmeksikā divus jaunus informācijas tehnoloģiju doktorus – Gunti Bārzdiņu, kura tēvs arī ir datorzinātņu profesors, un Alvi Brāzmu (viņš tagad strādā Kembridžā). 

«Esot Amerikā, ļoti daudz domāju, kā lai «piešķiļ» internetu Latvijā,» atceras Guntis Bārzdiņš, LU Matemātikas un informātikas institūta vadošais pētnieks. 

«Kamēr Guntis dzīvoja Ņūmeksikā, viņš ar ģimeni sazinājās pa e-pastu, ko mēs ar Mārtiņu «apkalpojām»,» piebilst Andrejs Spektors. «Gunta mamma rakstīja katru dienu. Viņa tikai atnesa disketi, ko mēs ielikām datorā. Tā visi institūta darbinieki ar laiku iemanījās, ka var atrast disketi un pēc tam saņemt atbildi. Mums pat bija tāda «kabatiņa», kur stāvēja nosūtāmās disketes, pēc tam – atbildes.» 

Cits ārzemju latvietis, Arnis Gross Austrālijā, apmierinot cilvēku augošo pieprasījumu pēc sakariem ar dzimteni, bija nodibinājis nelielu firmu, kas ar latviešu zinātnieku starpniecību koordinēja e-pastu apmaiņu. «Tur cilvēki ierakstīja datorā vēstulītes, aizsūtīja Arnim, viņš pārsūtīja mums. Latviešu valodā ar apostrofiem – latviešu burtus toreiz vēl nevarēja dabūt,» atceras Spektors. «Tad šeit es tos pārveidoju pareizā latviešu rakstībā, izdrukāju un nogādāju, kam pienākas.» 

Pie Matemātikas un informātikas institūta sarga krājās ar roku rakstītas atbildes vēstules. Tās zinātnieki pārrakstīja datorā un sūtīja Grosam. «Gadījās vēstuļu sūtītāji, kas laikam galīgi nesaprata sistēmu, jo saturs liecināja: cilvēks nav domājis, ka to lasīs arī kāds cits. Bet ko darīsi!» nosmej Spektors. 1992.gadā viena informācijas kilobaita sūtīšana ar Relcom starpniecību maksāja 20 amerikāņu centus. Naudas lietas tika kārtotas Austrālijas pusē, Gross kolēģiem godīgi atlīdzināja par viņu pūlēm. «Tas beidzās ar sūdzību VID – laikam jau no Latvijas pasta: mēs neievērojot licencētā pasta noteikumus!» atklāj Spektors. «Lattelecom arī vēlāk sūdzējās, ka mēs bojājam viņu biznesu,» pasmaida kolēģis Bārzdiņš. 

Ievilkts pašu rokām
Bārzdiņš no Ņūmeksikas Latvijā atgriezās 1992.gada vasarā kopā ar divām lielām kastēm, kurās bija interneta modemi. Daži no tiem, tāpat kā Latvijas zinātnieka pirmais, 1991.gadā iegādātais Bondwell klēpjdators, tagad apskatāmi Matemātikas un informātikas institūta muzejā. «Jāsaprot tābrīža situācija,» viņš saka. «Nebija tā, ka var aiziet uz veikalu un nopirkt to, ko vajag. Visu vajadzēja speciāli sarunāt, atvest būtībā somā.» 

Tikt pie modemiem, kas maksāja Latvijas tālaika apstākļiem nereālas summas, atkal palīdzēja tautieši ārzemēs – Pauls Keire no Vašingtonas Universitātes un viņa tēvabrālis, advokāts Ņujorkā, kurš bija specializējies datoru tiesībās un autortiesībās. Aiz okeāna gaisā jau virmoja ideja par interneta pārlūku, tas tika izgudrots 1993.gada beigās. 

Kamēr Bārzdiņš bija prom, kolēģi Latvijā jau bija sākuši darboties interneta virzienā. 1991. un 1992.gadā Jānis Ķikuts no Latvijas Zinātņu akadēmijas Elektronikas un skaitļošanas tehnikas institūta kopā ar igauni Antu Vorku un lietuvieti Laimuti Telksni uzrakstīja iesniegšanai UNESCO paredzēto projektu Baltbone, lai vienā pa telefona kanāliem darbināmā interneta tīklā saslēgtu Rīgu, Kauņu, Viļņu, Tartu un Tallinu, ko starptautiskais pieslēgums savienoja ar Helsinkiem. Baltbone tika piešķirti 100 000 dolāru, par ko katra valsts iegādājās maršrutētājus. 

«Mēs laimīgā kārtā esam tik tuvu ziemeļvalstīm, bet katram ir skaidrs, cik tālu mēs no tām esam telekomunikāciju infrastruktūras un ekonomisko iespēju ziņā. Mums ir jādara, ko spējam, lai mīkstinātu šīs 50 gadu izolācijas sekas. Tā bija ļaunāka nekā vienkārši izolācija,» ap šo laiku referātā, ko joprojām saglabājis Bārzdiņš, rakstīja igauņu profesors Vorks. 

Igauņiem internets bija pirmajiem, vajadzēja izšķirošu grūdienu, lai 1992.gada 4.oktobrī tiktu izveidots pirmais interneta savienojums starp Rīgu un Tallinu. «Apzināja visus, kas kaut ko darīja ar e-pastiem, uzņēmu kontaktus ar Vorku,» stāsta Bārzdiņš. Viņa mudināts, Matemātikas un informātikas institūta direktors Rihards Balodis piekrita segt trūkstošo posmu – noīrēt sākumā analogu, pēc tam ciparu 64 kilobitu telefona līniju uz Tallinu. «Pieslēdzāmies igauņiem, Vorks bija otrā galā,» atceras Bārzdiņš. «Pērses ielā, Lattelecom ēkā šo līniju vēl pašu spēkiem štepselējām. Neviens jau nezināja, kā to vajag darīt.» 

Bite, Lapsene, Kamene
«Mēs neko pilnīgi jaunu neesam šeit izgudrojuši. Tas vienīgi izskatās kā liels lēciens, jo pāris gados vajadzēja noiet to, kas pasaulē bija darīts jau 10 gadus,» saka Mārtiņš Gataviņš, kurš, protams, uzreiz iesaistījies «interneta revolūcijā». 

Pirmais internets, salīdzinot ar mūsdienām, vilkās gliemeža ātrumā. Pat savu serveru latviešiem sākumā nebija, tika izmantots igauņu pasta serveris [email protected]. Bārzdiņš gan, vēl dzīvodams Amerikā, bija prātojis, kā nosaukt pirmo interneta serveri, kad tas būs. Vajadzēja, lai šis vārds vienlīdz labi skanētu gan latviešu, gan angļu valodā. Vispiemērotākais no latviešu vārdiem šķita «bite», viņš stāsta žurnāla DatorTehnika 1996.gada numurā. Tā ticis dēvēts Matemātikas un informātikas institūta dators nr.1. Arī citiem datoriem tikuši kukaiņu vārdi: «Lapsene», «Kamene». Sākumā ar tiem veikti dažādi eksperimenti – kādus pakalpojumus katrs spēj nodrošināt. Brīdī, kad vajadzējis steidzami reģistrēt DNS serveri, «Bite» izrādījusies aizņemta, un par Latvijas galveno serveri kļuva «Lapsene», dators nr.2. 

«Lapsene» dūca labi. Vienu brīdi Latvijas Universitātes zinātnieku klients bija pat Lattelecom, ar to tika noslēgts līgums. Savas optiskā interneta līnijas telekomunikāciju uzņēmums, kas tagad ir viens no lielākajiem interneta piegādātājiem Latvijā, izveidoja krietni vēlāk, izvelkot kabeli cauri Baltijas jūrai. 

«Domāju, ka objektīvi tā ir jābūt. Kad interneta lietotāju skaits aiziet desmitos tūkstošu, tas vairs nav universitātes bizness. Tad ir jābūt telekomunikāciju operatoram, kas taisa biznesu,» saka Guntis Bārzdiņš. 

Savulaik ļoti aizrāvies ar globālā tīmekļa tehniskajiem aspektiem, kopš 2000.gada viņš ir atgriezies zinātnē, nodarbojas ar datorlingvistiku, lasa arī lekcijas Latvijas Universitātē. Andrejs Spektors vada Mākslīgā intelekta laboratoriju. Bet viņa talantīgais audzēknis Mārtiņš Gataviņš kopš 1994.gada darbojas biznesa vidē. Sācis strādāt Banku komunikāciju centrā, administrējis Hansabankas IT sistēmu Latvijā, vēlāk – arī Baltijā, tagad viņš ir Telia Latvia izpilddirektora vietnieks.

Degošā platforma

Posted on aprīlis 20, 2012 by - Tēma

147 gadus garā Nokia vēsture ir raiba – reiz uzņēmums ražoja gumijas zābakus un tualetes papīru, tad kļuva par mobilo tālruņu tirgus līderi un sinonīmu inovācijām. Kas noticis ar Nokia veiksmes stāstu? 

Žurnālists Vadims strādā vairākos medijos un, stūrējot auto uz nākamo interviju, stāsta par savu šķiršanos no Nokia: «Pirmo telefonu man pirms 12 gadiem uzdāvināja vecāki skolas izlaiduma dienā. Tāds paliels bluķis. Kad vajadzēja jaunu, vienkārši nopirku modernāku Nokia modeli, jo gandrīz vai instinktu līmenī biju iegaumējis, kur kura poga atrodas. Tā tas turpinājās, līdz visi, pat politiķi, kurus intervēju, sāka lietot viedtālruņus. Nevienam paziņam tas nebija Nokia, pat nezinu, kāpēc. Un es nolēmu – labāk nopirkt kaut ko, kas visiem apkārt jau ir. Drošāk.» 

Šāds stāsts varētu šķist pazīstams daudziem kādreizējiem Nokia lietotājiem visā pasaulē. Latvijā nesen tik populārā frāze «mums vajag jaunu Nokia» nu ir kļuvusi aktuāla pašā Somijā. 

No gāzmaskām līdz GSM
Viss sākās ar Fredriku Idestamu. Uzņēmīgais kalnrūpnieks atveda revolucionāru papīra ražošanas tehniku no Vācijas un 19.gadsimta beigās uzcēla nelielu ražotni industriālā mazpilsētā Tamperē, Somijas lielhercogistē. Pirmajai rūpnīcai drīz pievienojās otra, sekoja citu uzņēmumu pārņemšana un pievienošana. Pagājušā gadsimta 80.gados Nokia bija milzīga korporācija. Tā ražoja tualetes papīru, gāzmaskas somu armijai, gumijas zābakus un pat bija trešais lielākais televizoru ražotājs Eiropā. 

Tomēr uzņēmums nonāca uz bankrota sliekšņa – tas bija par lielu Somijas tirgum, turklāt bruka Padomju Savienība, tālaika Somijas lielākais eksporta tirgus. 

1988.gadā ilggadējais uzņēmuma vadītājs Kari Kairamo izdarīja pašnāvību. «Somijā šī nāve joprojām ir jutīgs un neskaidrību pilns jautājums. Cik zinu no drošiem avotiem, viņš vienkārši zaudēja cerību, jo saprata, ka bankas grib nogremdēt Nokia, nevis ļaut īstenoties Kairamo sapnim par šo kompāniju kā pasaules mēroga tehnoloģiju līderi,» saka Nokia pētnieks Dans Stenboks. 

Pēc dažiem gadiem jaunā vadītāja Jorma Ollila priekšā bija liela izšķiršanās. Tradicionālās nozares joprojām nesa kaut kādu naudu, bet tām nebija perspektīvas. Kompānija attīstīja arī gluži revolucionāras tehnoloģijas – pārnēsājamos telefonus un bezvadu komunikācijas tīklus, bet šajā jomā nevarēja neko nopelnīt un bija nemitīgi jāiegulda. Tomēr Ollila nolēma riskēt, un ar šo lēmumu ierakstīja savu vārdu vēsturē. 

Vēsturnieks Mati Heiki mobilo telefonu parādīšanos salīdzina ar tvaika mašīnas izgudrošanu: «Toreiz pasaule piedzīvoja trešo industriālo revolūciju. No ierīces, kas bija piesaistīta automobilim un kalpoja tikai turīgiem biznesmeņiem, mobilais telefons pārtapa par masu produktu. Nokia stāvēja klāt šai revolūcijai. Es teiktu, ka viņiem vienkārši palaimējās būt īstajā vietā un laikā.» 

Jorma Ollila lēnām pārdeva visus ar mobilajām tehnoloģijām nesaistītos biznesus un reģistrēja kompāniju starptautiskajās biržās, piesaistot finansējumu. Tad piedalījās GSM standarta izstrādē un investēja telefonos, kuri bija domāti tieši šim tīklam. Kad vairākums valstu izvēlējas ieviest GSM tīklu, Nokia bija gatava uzreiz laist tirgū savu produkciju. Vēlāk uzņēmums bija starp pirmajiem, kas sāka pārdot telefonus ar īsziņu sūtīšanas iespēju. Tās izgudrotāji, pāris somu inženieru, reiz nolēma – būtu ērti, ja svarīgas tikšanās laikā divi kolēģi, neizejot no telpām, varētu konfidenciāli apmainīties ar domām. Cits uzlabojums – Nokia viena no pirmajām atbrīvojās no antenas.   

«Ollila savāca īstu sapņu komandu. Toreiz pie Nokia stūres bija neliela romantisku inženieru grupiņa, viņi ticēja tehnoloģijām,» stāsta Juhani Risku, kurš ilgus gadus strādāja kompānijas vadošajos amatos. Nokia bija viena no pirmajām Rietumu kompānijām, kas uzcēla ražotni Ķīnā. Telefonu cena kritās, bet baterijas mūža ilgums auga. Pēc Nokia datiem, septiņu gadu laikā uzņēmuma apgrozījums palielinājās gandrīz piecas reizes. No 6,5 miljardiem eiro 1996.gadā līdz 31 miljardam eiro 2001.gadā. Drīz vien veikalu plauktos parādījās visu laiku populārākais mobilais telefons Nokia 1100 – pasaulē tika pārdoti 250 miljoni eksemplāru. 

Tajā pašā laikā Nokia jau strādāja pie produkta, kas līdzinājās mūsdienu viedtelefoniem, tos sauca par komunikatoriem. «Toreiz būt daļai no Nokia komandas bija ārprātīgi aizraujoši,» atceras bijušais uzņēmuma darbinieks Ari Hakarinens. «Es darbojos mārketinga nodaļā un mēģināju iestāstīt cilvēkiem, kāda velna pēc viņiem ar telefona starpniecību jāsūta e-pasti, jāuzņem bildes un jāmaksā par to visu dubultā.» Un tas izdevās, 2007.gada pavasarī Nokia piederēja vairāk nekā puse viedtālruņu tirgus. Un tad nāca trieciens – iPhone. 

Panika
«Tas parādījās pēkšņi. Kā no debesīm,» atceras Juhani Risku. iPhone bija pavisam citāds. Ideāls, gandrīz kosmisks dizains un, galvenais, skārienjutīgs ekrāns, ar kuru varēja viegli pārvaldīt ierīci, pastāvīgs pieslēgums internetam. Nokia jau kādu laiku bija attīstījusi skārienjutīgo ekrānu tehnoloģiju, bet uzņēmuma vadītāji sprieda, ka tam nav lielas nākotnes, un izpēti slēdza 2006.gadā. 

«Sākumā Nokia vadība nemaz neuztraucās. Tā bija liktenīga augstprātība. Nokia vienkārši bija pieradusi, ka visur un vienmēr ir pirmie. Viņi bija pārliecināti, ka iPhone būs populārs tikai trako Apple piekritēju kopienā. Vajadzēja labu laiku, lai saprastu – hei, mūsu acu priekšā notiek kaut kas šausmīgs. Un tad sākās panika,» stāsta Ari Hakarinens. 

Pie iPhone līdzīga telefona izstrādes uzņēmums ķērās tikai gadu pēc tam, kad tirgū parādījās arī Android ierīces. Bet Nokia ilgi nespēja piedāvāt tikpat populāru produktu. Kopš 2008.gada uzņēmuma peļņa sāka strauji krist un vairs neatgriezās līmenī, kāds bija pirms iPhone parādīšanās. 

Kāpēc uzņēmums ar miljardos mērāmu apgrozījumu un iespaidīgu inovāciju sarak-stu nespēja pietiekami ātri reaģēt? Jautāti par cēloņiem, uzņēmuma bijušie darbinieki, biznesa partneri un eksperti pieļauj – Nokia kļuva par milzīgu, grūti pārvaldāmu un iekšēju konfliktu novājinātu organismu, kuram nebija stipra līdera. Juhani Risku spriež: «Viedtelefonu ērā Nokia sapņu komanda vairs nebija pietiekami laba. Viņi bija signālu apstrādes inženieri un nesaprata, ko vajag cilvēkiem 21.gadsimtā. Nokia veica daudzas aptaujas klientu vidū un pilnveidoja savu produkciju. Bet viņi nevarēja iedomāties, ka dažreiz paši klienti nezina, ko vēlas. Vajadzības ir jārada. Apple to spēja, Nokia – vairs ne.» 

Marks Vātsons bija Nokia biznesa partneris, izstrādājot programmas mobilajiem telefoniem. «Ar viņiem bija gandrīz neiespējami sadarboties. Tikko tu pārliecināji vienu Nokia nodaļu nopirkt savu produktu, cita kompānijas nodaļa iegādājās firmu, kura nodarbojas ar to pašu. Likās, ka neviens nesaprata, kas notiek uzņēmumā, kādi ir tā plāni.» 

Ir ļaudis, kas runā par «somiskuma» zaudēšanu: «2006.-2007.gadā darbā pieņēma daudz amerikāņu. Atklātas darba kultūras vietā, kur visi visu apsprieda, nāca cits modelis, katras nodaļas vadītājs sevi uzskatīja par ķeizaru. Visā kompānijā bija simtiem tādu diktatoru, kuru lielākā interese bija nevis nākt klajā ar kādu inovāciju, bet izkonkurēt citu nodaļu, lai dabūtu bonusus. Vadība nespēja apvienot visus kādas lielas idejas vārdā,» stāsta kāds bijušais darbinieks. 

Kad sazinos ar Nokia, lai uzzinātu viņu viedokli, un nosūtu jautājumu sarakstu, saņemu niknu e-pasta vēstuli no sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja Džeimsa Ēteridža. Viņš nav apmierināts ar to, ka intervēju bijušos Nokia darbiniekus: «Liekas, jūsu stāsts jau ir gatavs! Tā sauktie eksperti ir pilnīgi neobjektīvi.» Tomēr Ēteridžs nevēlas atklāt uzņēmuma versiju: «Es negribētu iedziļināties pagātnes lietās. Toreiz mūsu konkurenti vienkārši bija ļoti ātri.» 

Glābšanas plāns
Glābt Nokia ierādās kanādietis Stīvens Elops 2010.gada rudenī, pirmais ārzemnieks kompānijas vadībā. Somijā šis solis nebija populārs. Nākamajā dienā pēc Elopa stāšanās amatā tabloīds Iltalehti iznāca ar melnu vāku. Uz tā bija attēlots no mobilajiem telefoniem salikts krusts un virsraksts Beigu sākums. 

Drīz Elops izplatīja garu vēstuli vadošajiem darbiniekiem – par patieso situāciju uzņēmumā. Tās tekstu kāds uzreiz nopludināja medijiem. «Ir stāsts par vīrieti, kurš strādāja uz naftas platformas Ziemeļjūrā. Kādu nakti viņš pamodās un viss apkārt bija liesmās. Bija notikusi eksplozija. Vīrietim atlika divas iespējas – palikt uz platformas un sadegt vai mesties jūras viļņos. Parasti viņš nekad nelēktu ledainajā ūdenī, bet tā bija vienīgā iespēja izglābties. Mums jāsaprot, ka esam uz degošās platformas. Esam par vairākiem gadiem atpalikuši no konkurentiem. Apple pārņēma dārgo ierīču segmentu. Lēto telefonu tirgū mūs apsteidz Ķīnas kompānijas. Jaunu modeļu radīšana viņiem aizņem tikpat laika, cik mums Powerpoint prezentācijas veidošana,» rakstīja Nokia jaunais vadītājs. 

Ar lēkšanu ūdenī no degošas platformas Elops domāja sadarbību ar Microsoft. Tā paredzēja, ka Nokia pakāpeniski atteiksies no savas operētājsistēmas Symbian un dos priekšroku Windows Phone. Šo darījumu Elops 2011.gada februārī aizstāvēja Pasaules mobilo telefonu kongresā Barselonā. Preses konferences beigās kāds no žurnālistiem izsaucās: «Vai jūs gadījumā neesat Trojas zirgs?» Elopa iepriekšējā darbavieta bija tieši Microsoft, viņam arī piederēja šīs kompānijas akcijas. Jaunais Nokia vadītājs zvērēja – viņam rūp tikai somu uzņēmuma intereses. 

Dažus mēnešus pēc Nokia un Microsoft sadarbības sākšanas Nokia akciju cena piedzīvoja lielāko kritumu 13 gadu laikā. Marks Vātsons komentē: «Tas ir saprotami. Visus lēmumus par Windows Phone attīstību pieņems Microsoft. Nokia nebūs nekādu iespēju kaut ko mainīt savos viedtelefonos un pierādīt, ka viņu produkts būs atšķirīgs no citu ražotāju ierīcēm. Būtībā ar šā darījuma slēgšanu no patstāvīga spēlētāja Nokia pārtapa par telefonu piegādātāju lielajā Microsoft ekosistēmā.» Džeimss Ēteridžs oponē: «Symbian ir 10 gadus veca operētājsistēma, tā vairs nevar konkurēt ar iPhone un Android. Turklāt tas ir lētāk. Turpmāk mēs nevis izstrādāsim sistēmu paši, bet maksāsim Microsoft par Windows Phone izmantošanu, un tas būs daudz lētāk. Mūsu mērķis ir līdz 2013.gadam samazināt izmaksas par vienu miljardu eiro.» Gada laikā kompānija ir atlaidusi vairāk nekā 14 tūkstošus cilvēku jeb piekto daļu no visiem darbiniekiem. Gandrīz puse no tiem ir nodarbojušies ar Symbian operētājsistēmas izstrādi. 

Gadu pēc sadarbības sākšanas ar Microsoft panākumi joprojām nav jūtami. Pirmais Nokia un Microsoft laulības bērns – modelis Lumia – parādījās veikalu plauktos pērnā gada novembrī. Pateicoties dāvanu sezonai, pāris mēnešu laikā izdevās pārdot vairāk par miljonu eksemplāru. Tomēr tas nav salīdzināms ar iPhone panākumiem – 2011.gada pēdējos četros mēnešos tika pārdoti vairāk nekā 37 miljoni šo telefonu. Pērno gadu Nokia noslēdza ar rekordlieliem zaudējumiem miljarda eiro apmērā. Viedokļi par to, ko darīt turpmāk, krasi atšķiras. Uzņēmuma kritiķi uzskata, ka izvēlētā stratēģija nebūs veiksmīga: «Nokia tagad vajag nākt klajā ar kaut ko pavisam jaunu un unikālu. Citādi pēc kāda laika Microsoft to vienkārši pārņems. Vai arī Nokia pārvērtīsies par mazu un nenozīmīgu biznesu,» uzskata Marks Vātsons. Nokia pārstāvim Džeimsam Ēteridžam atbilde ir gatava: «Mums ir 500 izcilu zinātnieku, kuri strādā pie tālejošiem projektiem. Ticiet man, pārsteigumi būs, dodiet vien nedaudz laika. Mums daudz kas ir padomā.»

Inovatori ar ambīcijām

Posted on aprīlis 20, 2012 by - Tēma

Uzmanību, šie stāsti ir iedvesmojoši! Nākamreiz, kad redzat kādu kļūdu vai nepilnību, padomājiet – varbūt tieši jūsu spēkos ir veikt uzlabojumu un radīt jaunu biznesa ideju. Tā, kā to izdarījuši četri latviešu uzņēmēji, kuru tehnoloģiju produkti nu dodas iekarot plašo pasauli 


Virtuālais veikals Sellfy
Datordizainers Māris Daģis pirms vairākiem gadiem izveidoja blogu angļu valodā RotorBlog.com, kurā rakstīja par sociālajiem tīkliem, tehnoloģiju jaunumiem, ko pats arī testēja. Taču vairāk nekā rakstīt viņš gribēja pats radīt jaunus produktus. Kad blogs kļuva populārs, radās izdevība to pārdot, un Māris to izmantoja – 2010.gada martā pārdeva to amerikāņu interneta mediju kompānijai WebMediaBrands. 

Daģis pēc izglītības ir dizainers un sāka veidot blogošanas vietnes WordPress dizaina sagataves, bet tad konstatēja – nav vienkārša rīka digitālo produktu tirdzniecībai, kas ļautu tos arī popularizēt. 

«Tā faktiski dzima ideja par Sellfy. Mums vispirms vajadzēja ļoti vienkāršu rīku, lai paši varētu tirgot savus produktus, un mums gribējās dot iespēju cilvēkiem izmantot Facebook un Twitter, lai viņi varētu reklamēt un veidot mārketingu šiem produktiem,» stāstīja uzņēmējs. 

Sellfy ļauj tirgot dažādus digitālos produktus – elektroniskās grāmatas, mūziku, video, dizaina sagataves, programmas. Reģistrējoties Sellfy.com mājaslapā, produkta un tā apraksta pievienošana un cenas noteikšana prasa vien dažas minūtes. Vienlaikus Sellfy ļauj arī popularizēt šos digitālos produktus, jo iespējams piešķirt atlaides, ja pircēji prieku par jaunieguvumiem dala ar saviem draugiem sociālajos tīklos Facebook un Twitter. Tādējādi Sellfy iespējams izmantot gan vienkārši kā tirdzniecības platformu, gan kā mārketinga instrumentu vai arī abas lietas apvienot. 

Naudu Sellfy pelna, iekasējot 5% no transakcijas summas. Ja prece maksā pie-cus dolārus, tad Sellfy ieguvums ir 25 centi. Sellfy saviem klientiem nav noteikusi ne mēneša maksu, ne kādus citus maksājumus un naudu saņem tikai tad, kad bilde vai programma pārdota. Kompānijas ieņēmumi ir atkarīgi no pārdoto vienību skaita, tāpēc Sellfy ir ieinteresēts klientu veiksmē un jau drīzumā piedāvās viņiem padomus par to, kā veiksmīgāk popularizēt savus veidojumus. Darbojoties sešus mēnešus, Sellfy  ir piesaistījis vairāk nekā 2000 lietotāju, taču to skaitu plānots audzēt lielāku. 

Daģis ar partneri Kristapu Alku Sellfy izveidi sāka pirms aptuveni gada. Pašlaik kompānijā ir trīs darbinieki. Pērn augustā Sellfy saņēma atbalstu no Lietuvas jauno uzņēmumu akseleratora Startup Highway, kas apvieno biznesa inkubatoru un investīciju fondu. Par iegūtajiem 8000 eiro trīs mēnešu laikā, intensīvi strādājot pie Sellfy attīstības ar mentoriem un citiem ekspertiem, tika pieslīpēts gan produkts, gan biznesa modelis. Tagad uzņēmums vēlas piesaistīt jaunas investīcijas, lai turpinātu attīstību. Sellfy attīstības plānos ir panākt, lai tirdzniecība varētu pilnībā notikt Sellfy un pārdevējam nemaz nebūtu nepieciešama sava mājaslapa, lai veiksmīgi izveidotu pārdošanas kampaņu savam digitālajam produktam. 

Kontaktu guru Cobook
Kaspars Dancis pirms gada nolēma pamest darbu uzņēmumā Alcatel Lucent, lai sāktu izstrādāt aplikāciju Cobook, ar ko ērti pārvaldīt kontaktus, automātiski apvienojot dažādu informāciju no sociālajiem tīkliem, piemēram, Facebook, Twitter un LinkedIn. «Jo patlaban trūkst laba risinājuma kontaktu pārvaldīšanai, kas tiešām darbotos, nebūtu daudz tehnisku problēmu lietotājiem un kas būtu visur – telefonā, datorā un citās ierīcēs,» stāsta Dancis, kuram ir 20 gadu pieredze programmēšanā. Pie Cobook izstrādes viņš sākotnēji ķērās viens, taču pašlaik viņam ir vēl viens palīgs. 

Patlaban Cobook aplikācija darbojas izmēģinājuma versijā un ir pieejama Mac lietotājiem, jo šiem datoriem līdz šim darbojās tikai standarta Address Book aplikācija, kurai nav bijis alternatīvu. «Cilvēku pievērstā uzmanība apliecina, ka tā bija pareiza pieeja,» Dancis stāsta par aplikācijas prezentāciju janvārī starptautiskajā MacWorld žurnāla rīkotajā iWorld konferencē Sanfrancisko, ASV. Šajā izstādē izdevās piesaistīt vairāku tehnoloģiju žurnālistu uzmanību, kas jau atzinīgi izteikušies par jauno rīku kontaktu pārvaldīšanai, kaut arī tas vēl darbojas tikai beta versijā. Līdz šim Cobook aplikācija lejupielādēta 90 tūkstošus reižu, bet Dancis lēš, ka aktīvie lietotāji, kuri vismaz reizi mēnesī to izmanto, ir aptuveni 25 tūkstoši. Līdz aprīļa beigām plānots nākt klajā ar aplikācijas oficiālo versiju un pēc tam arī attīstīt aplikāciju citām platformām – iPhone operētājsistēmai, Android telefoniem, Windows datoriem. 

Līdz šim Dancis projektā ieguldījis paša uzkrātos pāris tūkstošus latu, taču pašlaik kompānija meklē investoru. Nākotnē Cobook varētu pelnīt ar tā saukto freemium biznesa modeli – daļu pakalpojumu piedāvāt par brīvu, bet papildu iespējas var nopirkt. 

«Skatoties nākotnē, lielais mērķis – kļūt par analogu tam, kāds ir Dropbox serviss failiem, Evernote serviss piezīmēm. Cobook kļūtu par servisu kontaktiem. Tas, protams, ir ļoti ambiciozi, bet, ja ejam to ceļu, piesaistot investīcijas, tad mērķiem ir jābūt pietiekami lieliem,» skaidro Dancis. 

Dizaina automāts Infogr.am
Straujajā dzīves ritmā arvien svarīgāk kļūst informāciju pasniegt un arī saņemt koncentrētā veidā. Viens no šādiem veidiem ir datu vizualizācijas jeb infografikas, ar kuru izstrādi nodarbojas uzņēmums Infogram. Sākot strādāt šajā laukā, nākusi atskārsme – vajag radīt rīku, ar kuru lietotāji paši bez dizaina un programmēšanas zināšanām spētu ātri un ērti vizualizēt dažādus datu apjomus, stāsta viens no Infogram dibinātājiem Uldis Leiterts. 

«Mēs gribam, lai cilvēki lieto infografikas katru dienu ļoti lielā skaitā,» savu ideju skaidro Uldis. Jau tagad internetā ir pieejama Infogram aplikācija, ar kuras palīdzību lietotāji bez maksas var izveidot dažādus grafikus, taču mērķis ir šo aplikāciju paplašināt. Kopš februāra, kad uzņēmums sāka piedāvāt iespēju veidot interaktīvos grafikus, reģistrējušies 8000 lietotāju, savukārt šo lietotāju veidotās grafikas apskatījuši jau 200 tūkstoši cilvēku. 

Infogram ir ambiciozi nākotnes mērķi – kļūt par globālu spēlētāju savā lauciņā, tādu kā tirgus vietu, kurā datordizaineri varētu pārdot izveidotās sagataves infografikām, savukārt Infogram par to saņemtu komisiju. Ambiciozajiem mērķiem pamatā ir skaitļi. Pasaulē no 100 populārākajām mājaslapām 40 ir ziņu mediji, kuri visi publicē infografikas internetā. Lielākoties ziņu mediju piedāvātās infografikas ir balstītas uz statistikas datiem, kas ir salīdzinoši vienkārši izveidojamas, un te nu var noderēt Infogram automatizētā platforma, kurā lietotājs var izvēlēties dizainu, veikt citus pielāgojumus un izveidot datu vizualizāciju piecu minūšu laikā. 

Uzņēmuma ambīcijas novērtētas arī starptautiski, tas saņēmis 140 tūkstošu eiro finansējumu no tehnoloģiju akseleratora HackFwd. Šī akseleratora programma ir ilgākā pašlaik pieejamā un finansē jauno uzņēmumu veselu gadu (parasti atbalsta periods ir 3-6 mēneši). Darbības laikā HackFwd akseleratorā reizi trīs mēnešos uzņēmumam ir intensīvas tikšanās ar ekspertiem, kas palīdz nonākt līdz pilnīgākam produktam un labākajam biznesa modelim. Infogram saņēmis vēl viena tehnoloģiju akseleratora, Ziemeļeiropā pazīstamā Startup Sauna atbalstu – aprīļa beigās uzņēmuma komanda četru cilvēku sastāvā uz septiņām nedēļām pārcelsies strādāt uz Somiju. 

«Mūsu mērķis ir būvēt globālu korporāciju, un mēs redzam Startup Sauna akseleratoru kā ļoti stipru atspēriena punktu, kas palīdzētu. Un mums ir ļoti spēcīgi kontakti ar HackFwd, kas ir viens no labākajiem akseleratoriem Eiropā. Šīs kompetences ir ļoti konkrēta iespēja attīstīties,» stāsta jaunais uzņēmējs. Uldis norāda, ka Baltijas tirgus ar septiņiem miljoniem iedzīvotāju ir salīdzinoši mazs tehnoloģiju uzņēmumiem, tādēļ jādomā plašāk, jābūt ambiciozākiem. 

«Ja tu nesāc no pirmās dienas ar domu, ka tas ir globāls projekts, tad varbūt nevajag nemaz to darīt,» uzskata Leiterts. Iespējas pasaulē ir milzīgas, un risks attaisnojas – pat ja uzņēmums beigu beigās neko nesasniedz, «zaudēt pasaules līmenī ir foršāk, nekā zaudēt Baltijā». 

Apdrošināšanas kalkulators Inmedicas
Andrejs Strods ir darījumu cilvēks ar lielu pieredzi, jo patlaban vada jau savu divpadsmito un trīspadsmito uzņēmumu. Vairākus gadus nodarbojies ar datoru vairumtirdzniecību, viņš 2007.gadā ar diviem partneriem nodibināja kompāniju Blue Bridge Technologies informācijas tehnoloģiju risinājumu izstrādei. Viens no kompānijas produktiem – Inmedicas – reālā laikā veic datu apmaiņu starp apdrošināšanas kompānijām un ārstniecības iestādēm un aprēķina, vai konkrētās ārstniecības iestādes pakalpojumu par tās noteikto izcenojumu sedz konkrētā veselības apdrošināšanas polise, vai arī pacientam vēl jāpiemaksā pašam. 

«Līdzekļu un laika ietaupījums abās pusēs ir ievērojams, jo darījumu var apstrādāt ātri un precīzi, pēc programmā ieliktiem algoritmiem apdrošināšanas atlīdzības tiek aprēķinātas automātiski sekundes daļu laikā,» stāsta Strods. Līdzīgi kā citi uzņēmēji, viņš pie šīs idejas nonācis, ieraugot labojamu lietu. Reiz Strods ieradies pie ārsta pusstundu pirms darbalaika beigām, un, tā kā toreiz tika rakstīti daudzi dažādi papīri, lai varētu norēķināties ar veselības apdrošināšanas polisi, ārsts vēlā apmeklējuma dēļ lūdzis pacientu par pakalpojumu samaksāt pašam. Tas bijis pagrieziena punkts – Strods nolēmis, ka jāizdomā risinājums, kas uzlabotu efektivitāti šajā nozarē. 

Četrarpus gadu laikā kopš kompānijas dibināšanas tās piedāvātos pakalpojumus izmanto sešas apdrošināšanas kompānijas, sistēma darbojas 500 ārstniecības iestādēs Latvijā un gadā apstrādā vairākus miljonus transakciju. Sniedzot ieguvumus abām pusēm, kompānija arī saņem ienākumus gan no apdrošinātājiem, gan ārstniecības iestādēm. 

Lai attīstītu darbību, Blue Bridge Technologies dibinātāji ir ieguldījuši savus līdzekļus, kā arī piesaistījuši finansējumu no riska kapitāla fonda Imprimatur Capital. 

Uzņēmums nevēlas apstāties tikai pie Latvijas un cer iekarot arī ārvalstu tirgus ar attīstītu veselības apdrošināšanu – lai iegūtu pirmos klientus, kompānijas pārstāvji tagad aktīvi darbojas ASV, Spānijā un Vācijā. Tas gan esot īsts izaicinājums, jo šajās valstīs arvien daudzi procesi veselības apdrošināšanas atlīdzību regulēšanā notiek manuāli vai izmantojot iepriekšējo paaudžu tehnoloģijas – Blue Bridge Technologies risinājums ir inovatīvs, un tā ieviešana savā ziņā būtu vecās sistēmas sagraušana, stāsta Strods. 

«Mūsu novatoriskā pieeja Latvijā ir ļoti dabiska, jo tik kompaktā tirgū mēs varam izveidot sadarbības platformu, kas izmanto informāciju no apdrošinātāja, no veselības pakalpojuma sniedzēja un varbūt arī no pacienta puses. Visi piedalās, un sistēma strādā visu labā. Lielajos tirgos faktiski nekur tā nav, katrs tur strādā ar savu sistēmu,» šķēršļus raksturo uzņēmējs. Tomēr Strods tic – latvieši spēj radīt tehnoloģiskus produktus, ko pasaule gribēs pirkt un lietot.

Spied «enteli»!

Posted on aprīlis 20, 2012 by - Tēma

Savs datora profils divgadniekam vai pilnīgs datoraizliegums līdz skolas vecumam – šādas izvēles vecākiem piespēlē IT laikmets 

Mūsdienu bērni piedzimstot ar TV pulti vienā un telefonu otrā rokā. Vēl neprazdami izrunāt skaņu «r», viņi prot atrast uz datora klaviatūras taustiņu «Enter» un pamācīt savus vecākus, kurā brīdī tas jāspiež. Datorprasme un angļu valoda ir divas lietas, ko šā gadsimta bērni apgūst bez mācīšanās. Un atbildes uz visiem jautājumiem mūsdienu kāpēcīši meklē Google. «Mammu, paskatīsimies Google, vai Dievs ir?» mammai pavaicājis sešgadīgais Klāvs. 

Dusmīgo putnu ballīte
«Lai mamma un tētis varētu strādāt, bet bērni – spēlēt spēlītes un skatīties multenes,» tāda ir bērndārznieka standartatbilde uz jautājumu, kam paredzēts dators? Arī mobilā telefona funkcijas viņu izpratnē ir plašākas nekā vēl pirms dažiem gadiem mūsu acīs – lai zvanītu, filmētu, skatītos bildītes, video un spēlētu spēles. 

«Mani bērni datorā un iPhone orientējas labāk nekā es! Par vecāko dēlu (11 gadi) nebūtu ko brīnīties, jaunākajam ir septiņi, taču meitai tikai četri gadi, un es nesaprotu, kā viņa internetā var atrast visu, ko grib,» pieredzē dalās triju bērnu mamma Evija. 

Iepērkoties Narvesen, pašlaik var sakrāt uzlīmes Dusmīgo putnu iegādei. Tās ir mīkstās rotaļlietas, kuru pamatauditorija ir bērnudārza vecuma bērni. Jau divu, trīs gadu vecumā viņi zina, kas ir šie putni un kā jāspēlē populārā datorspēle. Tāpēc neuztraucieties, ja saņemat ielūgumu uz dusmīgo putnu ballīti, visticamāk, jums tur neviens neknābs, vienkārši šie tēli mūsdienu bērniem ir aktuālāki par Vinniju Pūku. 

Savs profils divgadniecei
Skārienjutīgo telefonu atbloķēšanu un elementāru lietošanu bērni nereti apgūst jau gada vecumā. Vēl nesasniedzot trīs gadus, daudzi prot ieslēgt datoru, ievadīt paroli (arī neprotot rakstīt un lasīt), atvērt internetu (visbiežāk YouTube) vai savu mapīti datorā un ieslēgt multenes, spēles. 

«Lai cik nepareizi tas skanētu, manai meitai divgadniecei ir savs profils datorā, bet tikai tāpēc, ka viņa vairākkārt bija izdzēsusi dažādus nepieciešamus failus un bildes. Labāk šādi. Pati prot ieslēgt, izvēlas savu profilu, Inbox.lv lapu un atrod tur spēles. Tāpat viņa atver Paint programmu un zīmē. Protams, nekas sakarīgs nesanāk, bet pati atrada un, lai kur to slēptu, tāpat vienmēr atrod,» Māmiņu kluba forumā pieredzē dalās kāda māmiņa. 

«Salīdzinot ar daudziem vienaudžiem, mana četrgadniece ir galīgi «tuk-tuk» datoru lietās, un man par to ir MILZĪGS prieks un lepnums,» saka pretējās «nometnes» pārstāve Inga, pēc kuras domām, dators un mobilais telefons līdz skolas vecumam bērniem vispār būtu jāliedz. «Bērniem šajā vecumā nav jāsēž pie datora, bet gan jāattīsta sava fantāzija, zīmējot, lasot un vairāk laika pavadot dabā!» 

Velns nav tik melns
Nelasa grāmatas, neattīsta iztēli, bojā redzi, nekomunicē ar saviem vienaudžiem, pavada maz laika svaigā gaisā, spēlē vardarbīgas spēles un pārņem vardarbīgu uzvedību – šos argumentus min datoru ienaidnieki. Taču ir pētījumi, kas pierāda gluži pretējo. Pērn Mičiganas Valsts universitātē veiktais pētījums par bērniem un IT (projektā piedalījās piecsimt 12 gadus veci bērni) apliecina, ka videospēļu spēlētājiem ir labāka iztēle un radošā domāšana. Pretēji televizoram, kas ir pasīva izklaide, internets attīsta arī bērnu lasītprasmi – lai atrastu interesējošo informāciju, viņi ir spiesti lasīt. 

Prāta spēles un uzdevumi datorā, arī izklaides spēlītes attīsta bērna intelektu, atmiņu, spēju analizēt, ātri pieņemt lēmumus un arī fantāziju. Piemēram, pirmsskolas vecumā cieši saistīta ir bērna pirkstu veiklības un intelekta attīstība – klaviatūras taustiņu spiešana, kā arī skārienjutīgas peles kustināšana to veicina. 

Nav arī nepārprotamas atbildes, vai vardarbīgas spēles skolas vecumā veicina bērnu un jauniešu vardarbību, iespējams pat tieši otrādi – spēles palīdz pusaudžiem no agresijas atbrīvoties. Jaunietim ir iespēja «nolaist tvaiku» virtuālā vidē, nevis izgāzt savas dusmas, iekaustot skolas biedrus. Uzsvars, protams ir uz samērību, jo paralēli intelektam, pirmsskolas un skolas vecumā vēl svarīgāk ir pavadīt laiku ar vecākiem, attīstīt sociālās iemaņas, komunikāciju ar vienaudžiem, kā arī nodarboties ar fiziskajām aktivitātēm. Ja vecāki to visu spēj sabalansēt, bērns attīstās pilnvērtīgi. 

«Dēls sešu gadu vecumā mācēja brīvi runāt angļu, krievu un, protams, dzimtajā valodā. Pie datora pavada laiku jau no divu gadu vecuma, taču tam ir baigais mērs. Skolā viņam ģeogrāfiju un vēsturi pasniedz ar interneta palīdzību, dators ir neaizstājams arī mājasdarbu veikšanā. Taču dēlam ļoti patīk arī likt lego, skrituļot, braukt ar riteni un skeitborda dēli,» savā pieredzē dalās ārvalstīs dzīvojošā latviete Inga. 

Kāds ir pareizais samērs? Psihoterapeite Dace Blaževiča uzskata: «Nav nekas slikts, ja viens no veidiem, kā bērns apgūst alfabētu vai ciparus, ir spēle datorā. Arī multeni  var noskatīties YouTube. Taču vecākiem to ļoti vajadzētu dozēt, jo pirmsskolas vecumā svarīgākais ir tiešais kontakts ar vecākiem, pasaku lasīšana un pārrunāšana, lomu spēles, kas palīdz bērnam attīstīties un veido viņa uztveri par pasauli un to, kas ir labs, slikts.» 

Datoratkarība?
Ir, protams, arī jaunieši, biežāk zēni, kuriem virtuālā realitāte aizstāj īsto dzīvi. Par datoratkarību varam runāt, ja bērnam ir nepārvarama tieksme spēlēt datorspēles un citas intereses tāpēc zūd. Bērns sāk bastot skolu, melo vecākiem par laiku, ko pavada pie datora, mēdz spēlēt spēles visu nakti, aizmirst par normālām ēdienreizēm, jo pie datora zūd laika izjūta. Taču datoratkarības iemesli parasti slēpjas apstāklī, ka jaunietis nejūtas laimīgs, saprasts un uzklausīts reālajā dzīvē. 

Ja vecākiem rodas bažas par bērna datoratkarību, vislabāk vērsties pie psihologa vai psihoterapeita, lai kopīgi saprastu, cik nopietna ir problēma un kāpēc bērns tā dara. Varbūt viņam gluži vienkārši nav citu alternatīvu brīvā laikā pavadīšanai? 

Reizēm vecāki domā, ka pasargās savus bērnus no datoratkarības, to viņam pilnībā aizliedzot. Tas ir mīts. Tieši otrādi, kaut ko pilnībā aizliedzot, var radīt ļoti lielu kāri to iegūt. Turklāt datorspēles ir viena no aktuālajām jauniešu sarunu tēmām – nezinot par to vispār neko, bērns var tikt izstumts no vienaudžu vidus. 

«Dators ir mūsdienu neatņemama sastāvdaļa. Ir labi, ka bērns jau no mazotnes prot rīkoties ar datoru. Protams, bez pārspīlējumiem. Tāpat kā ar saldumiem,» domā māmiņa Marika. Tam piekrīt psihoterapeite Blaževiča: «Dators nodrošina bērniem iespēju apgūt zināšanas dažādos veidos, taču svarīgi, lai dators papildina, nevis aizstāj prasmes, ko var apgūt īstajā dzīvē.»

Bērni un IT
Pirmsskolas vecuma bērniem
Spēles un uzdevumi telefonā un datorā palīdz attīstīt intelektu, uzmanību, atmiņu, lasītprasmi un iztēli, taču svarīgākais, lai pie datora un telefona pavadītais laiks tiktu stingri ierobežots, jo bērnam šajā posmā ir ļoti svarīgi attīstīt sociālās funkcijas – komunikāciju ar vienaudžiem, spēlēt lomu spēles. Optimāls laiks, ko pavadīt pie datora vai spēlējoties ar telefonu, – pusstunda dienā, turklāt ideāli, ja to dara kopā ar kādu no vecākiem. 

Interneta adreses, kurās atrodamas šim vecumam atbilstošas spēles, uzdevumi un pasakas:
www.kidi.lv
jurjans.lv/kaste
pasakas.net 

Skolas vecuma bērniem
Dators un internets var kalpot kā instruments mācību vielas apguvei. Laiku datorspēlēm vecāki var izmantot kā balvu par labi padarītu darbu. Ar interneta datorspēļu palīdzību iemācās angļu valodu, uzlabojas domāšanas ātrums, attīstās spēja darīt vairākus darbus vienlaikus, orientēšanās telpā, stratēģiskā domāšana, arī komunikācijas prasmes un sacensība, ja datorspēles spēlē pārī vai komandā. Optimālais laiks, ko pavadīt pie datora skolas vecuma bērnam, – stunda dienā. 

Avots: Sociālo pakalpojumu aģentūras psihoterapeite Dace Blaževiča