Vēlēšanu rezultātā Grieķija var riskēt ar palīdzības programmas drīzu sabrukumu
Tieši tagad, kad Latvijas izvēlētais atbildīga budžeta kurss pārliecinoši sevi apliecina gan ekonomikas datos, gan uzticības pieaugumā valsts institūcijām, no Dienvideiropas saņemam ziņu par tā sauktās taupības politikas galu.
Kā jau bija gaidāms, vēlētāji Francijā no Elizejas pils izvadīja Nikolā Sarkozī un par prezidentu ievēlēja Fransuā Olandu. Viņš priekšvēlēšanu kampaņā inteliģenti iebilda pret taupību, kuru pretstatīja izaugsmei. Savukārt Grieķijā divas lielākās partijas, kuras līdz šim aizstāvēja starptautisko aizdevuma programmu savai valstij, cieta graujošu sakāvi un saņēma mazāk nekā pusi vietu jaunajā parlamentā. Vairāk nekā 50% vietu ieguva radikāļu rasols, līdz šim sīku vai pat nenozīmīgu labā un kreisā spārna partiju jūklis, kuru vieno tikai pašreizējās politikas noliegums.
Šīs divas vēlēšanas norāda uz svarīgu spēku samēru izmaiņām gan eirozonas pilīs, gan ielās. Divos gados, kopš ar Grieķijas glābšanu no bankrota sākās krīze eirozonā, nevienai kopējo valūtu lietojošajai valstij nav izdevies sekmīgi atdarināt Latvijas vai Igaunijas ierādīto ceļu krīzes pārvarēšanai. Grieķija, Īrija un Portugāle ir meklējušas atbalstu starptautiskās aizdevumu programmās, taču tām nav izredžu šīs pro-grammas beigt trīs gadu laikā, kā to izdarīja Latvija. Itālija un Spānija cīnās, lai glābtu sevi no glābšanas programmām, bet vēl aizvien atrodas riska zonā. Taču, par spīti centieniem ierobežot deficītus, lejupslīde daudzās valstīs turpinājusies, un martā bezdarbs eirozonā sasniedza 10,9%, kas ir augstākais līmenis kopš eiro ieviešanas 1999.gadā.
Jau aizvadītos divus gadus politiķi un ekonomisti ir karsti strīdējušies, vai eirozonas valstis budžetu deficītus samazina pārāk maz vai pārāk daudz. Taču, lai kurā nometnē tie atrastos, visi ir vienisprātis, ka rezultāts līdz šim nav bijis apmierinošs. Un par spīti tam, ka daudzi taupības aizstāvji teiks, ka viņu programma eirozonas valstīs nekad nav tikusi pienācīgi likta lietā, divus gadus piekoptā politika ir neizbēgami saistīta ar taupības saukli. Svētdienas vēlēšanas Francijā un Grieķijā parādīja, ka ne tikai «ierindas vēlētāji», bet arī daudzi elitē grib šo lozungu nomainīt. Bez šaubām, «izaugsme» skan daudz patīkamāk nekā «taupība».
Turklāt parādās signāli, ka Brisele sāk pielāgoties jaunajai politiskajai realitātei. Jau pirms svētdienas vēlēšanām ekonomikas komisārs Oli Rēns, kurš ir Eiropas galvenais valstu fiskālās atbildības uzraugs, paziņoja, ka Stabilitātes pakts, kurā ierakstīti budžeta noteikumi ES valstīm, «paredz ievērojamas izvēles iespējas», kā panākt šo noteikumu izpildi. Pakts neesot ne «stulbs», ne «trako krekls», un «fiskālā konsolidācija, lai arī nepieciešama, ir jāveic izaugsmei draudzīgā un dažādotā veidā». Savukārt Spānijas laikraksts El Pais ziņo, ka Eiropas Komisija sākot apspriest iespējas atvieglot Spānijai uzliktās konsolidācijas prasības, par kuru neievērošanu vēl martā no paša Rēna tā saņēma publisku brāzienu.
Arī Vācijā manāmas jaunas vēsmas. Finanšu ministrs Volfgangs Šoible publiski atbalstījis arodbiedrību prasību par lielākām algām. Tā ir netieša piekāpšanās daudzu Vācijas kritiķu prasībām Eiropas lielākajai ekonomikai darīt vairāk, lai kāpinātu pieprasījumu, kas paplašinātu iespējas lejupslīdes mākto valstu eksportētājiem.
Tie ir laikus sperti soļi pretī Olandam. Francijas prezidents vienmēr būs viens no Eiropas ietekmīgākajiem cilvēkiem. Taču sociālists Olands nav nekāds revolucionārs. Arī viņš ir no tās pašas elitāri birokrātiskās Eiropas pārvaldes šķiras kā visi viņa pretspēlētāji Briselē un lielo dalībvalstu galvaspilsētās. Viņi atradīs veidu, kā cits citam pielāgoties.
Taču īstais jautājums ir – vai šāda politisko akcentu pārbīde kaut ko būtiski mainīs? Biežāka vārda «izaugsmes» atkārtošana un konsolidācijas prasību mīkstināšana nestiprinās finanšu tirgu uzticību krīzes māktajām valstīm un neradīs jaunas darbavietas. Galvenais, Vācija nekļūs daudz atsaucīgāka prasībām, lai tā finansē citu valstu tēriņus. Tā ir klints, kurai Olands appeldēs apkārt, bet kuru aizvien nesavaldīgākie grieķi centīsies uzspridzināt.
Atēnas atrodas, iespējams, tikai dažus mēnešus no palīdzības programmas sabrukuma. Pēc vēlēšanām spēcīgi pieaugusi anarhistu, komunistu un neofašistu ietekme, un pat it kā mērenie politiķi atkal ir sākuši prasīt aizdevuma noteikumu mīkstināšanu. Taču patlaban neizskatās, ka sadrumstalotais parlaments varēs vienoties par jaunu valdību, kur nu vēl apstiprināt kārtējo budžeta konsolidāciju. Taču tā steidzami nepieciešama, lai valsts saņemtu nākamo aizdevuma daļu, bez kuras tai jau šovasar var izbeigties nauda.
Ja nebūs valdības, būs jārīko jaunas vēlēšanas, taču nekas neliecina, ka tās varētu dot citus rezultātus. Tāpēc nav tālu tā diena, kad Grieķija var paziņot pārējai Eiropai: mēs atsakāmies sekot jūsu prasībām, bet dodiet mums naudu tik un tā.
Tad būs pienācis liktenīgais brīdis, kad valsts izstāšanās no eirozonas kļūs par ļoti reālu iespēju un Vācijai būs jāizlemj, par kādu cenu tā ir gatava saglabāt kopējo valūtu.
Komentārs 140 zīmēs
Tautsaimniecības temps nemazinās: apstrādes rūpniecība martā sasniedza jaunu izlaides rekordu, gadā tā pieaugusi par 15,4%.
Novērtējums aug: aģentūra S&P paaugstināja Latvijas kredītreitingu līdz investīciju līmenim, norādot uz valdības fiskālo atbildību un uzņēmēju izveicību.
Pat politiķi rādās labāki: jaunākajā aptaujā 25% iedzīvotāju uzticas valdībai, 20% – Saeimai. It kā nav daudz, tomēr trīs reizes vairāk nekā 2009.gada sākumā.
