Žurnāla rubrika: Svarīgi

Tur ir nauda!

Posted on maijs 30, 2012 by anon - Pasaulē

Daudzi krīzes nomocītie portugāļi naudu un laimi dodas meklēt savā bijušajā kolonijā Angolā

Ko dara portugāļu tēvs, kuram ir četri skolas vecuma bērni un kurš mēnesī pelna 900 eiro (Ls 630)?

Viņš nolemj emigrēt.

Tieši tāpēc ekonomiskais migrants Antonju Saagva (45) saulainā pavasara dienā sēž pelēcīgajā kompānijas Ema Partners International birojā. Šī darbā iekārtošanas aģentūra strādā plašās Lisabonas avēnijas Avenida da Libertade sānieliņā, un tās galvenais bizness ir atrast piemērotu darbu labi izglītotiem strādniekiem un menedžeriem. Antonju ir saģērbies, kā jau darba intervijā pienākas – uzvalks, kārtīgi gludināts krekls, zelta aproču pogas un nospodrinātas kurpes.

Viņam ir, ko parādīt: diploms ekonomikā un doktora grāds mārketinga menedžmentā. Antonju ir pasniedzējs Portugāles galvaspilsētas lielākajā biznesa skolā. Vēl viņam ir 20 gadu pieredze kā komandas līderim veselības aprūpes nozarē. «Es biju pirmais, kas saviem klientiem ieviesa jaunu darba organizēšanas procesu – tas bija loģiskāks un arī ietaupīja naudu,» viņš saka ar vieglu smaidu. Taču labā izglītība un pieredze neatspoguļojas viņa pašreizējā darba algā, ko viņam par reorganizācijas īstenošanu maksā slimnīca Lisabonas nomalē. 900 eiro Antonju nozīmē to, ka viņš vairs nevar atļauties sūtīt savus bērnus privātā skolā un dzīvot labā dzīvoklī pilsētas centrā, pa kura logiem paveras skaists skats uz parku.

Birojā Antonju sagaida Horhe Fonseka (42) un sasveicinoties draudzīgi paplikšķina pa muguru. «Amigo!» Šodien «draugam» tiks mācīts, kā atstāt vislabāko iespaidu darba intervijās. Fonseka, kas valkā brilles apzeltītā rāmī un acīmredzami dārgu, tumši zilu uzvalku, izskatās nedaudz pārspīlēti uzpucējies un arī klientu sagaida ar uzspēlētu draudzīgumu. Viņa amata nosaukums ir «karjeras treneris», tas nozīmē, ka Fonseka ir viens no aģentūras darbiniekiem, kas palīdz vairāk nekā tūkstotim viņu datu bāzē reģistrēto klientu sagatavoties jauna darba meklējumiem, tajā skaitā izvēlēties labāko taktiku konkrētai vakancei.

Fonseka, kas pēc izglītības ir ekonomists, nemitīgi pārvietojas starp savu kabinetu un konferenču zāli, drukājot sarakstus ar potenciālo darba devēju kontaktiem un palīdzot saviem klientiem izvēlēties labākos mērķus. No malas pat izskatās, ka viņš ir pārlieku apsēsts ar dažādām detaļām, taču tāds ir viņa darbs – pēc iespējas labāk sagatavot portugāļu profesionāļus jaunai nākotnes karjerai.

Lielākajai daļai šī nākotne būs kaut kur ārzemēs. Pdējā laikā uzkrītoši daudz darba meklētāju izvēlas doties uz Angolu – bijušo Portugāles koloniju Āfrikas dienvidrietumu krastā. Fonseka pērn turp nosūtījis vairāk nekā 10% no saviem klientiem. Arī Antonju Saagva domā, ka labākas izredzes kā veselības aprūpes menedžerim viņam ir tieši Angolā. Piemēram, turienes farmācijas industrijas uzņēmumi viņam piedāvā mēneša algu no 8000 līdz 10 000 eiro (Ls 5600-7000).

Mainītās lomās
Kādreiz lepnā portugāļu tēvija tagad ir samainījusies vietām ar savu bijušo koloniju, kurai vārdu «Angola», starp citu, ir devuši tieši portugāļu jūrasbraucēji. Kad pēc tā dēvētās Neļķu revolūcijas Portugālē 1974.gadā tika gāzts diktatūras režīms un pēc gada Angola pasludināja savu neatkarību, mājup Eiropā atgriezās simtiem tūkstošu bijušo kolonistu. Viņiem pievienojās arī liels skaits angoliešu, jo pašu mājās neatkarības pasludināšana pārvērtās par asiņainu pilsoņu karu.

Portugālei pēdējās pāris desmitgadēs bijis daudz savu problēmu, jo tā ir nabadzīgākā valsts Rietumeiropā. Taču lielākais trieciens, protams, tika piedzīvots pagājušajā gadā, kad valsts iestiga smagā parādu krīzē un bija spiesta lūgt finansiālu palīdzību Eiropas Savienībai un Starptautiskajam Valūtas fondam. Pēc tam ieviestais stingrais taupības režīms nozīmēja arī štata vietu samazināšanu. Pēc pēdējiem valdības aprēķiniem, bezdarba līmenis šāgada pirmajā ceturksnī pakāpās līdz 14,9%. Pirms gada tas bija 12,4%. Atrast darbu vai vēlamo algu ir grūti arī labi izglītotiem profesionāļiem. Turklāt viņus tracina doma, ka Portugāle tagad ir spiesta klausīt bagātāko Eiropas ziemeļu valstu diktātam un zināmā mērā justies tāpat, kā savulaik jutās iezemieši Āfrikā un Āzijā, kuru zemes iekaroja portugāļu kolonisti.

Traģiskais pilsoņu karš Angolā beidzās pirms 10 gadiem, un kopš tā laika šī zeme ir kļuvusi par vienu no galvenajiem naftas eksportētājiem Āfrikā. Pie tās krastiem strādājošās naftas platformas tagad dienā saražo 1,8 miljonus barelu naftas. Angola ir otrais lielākais «melnā zelta» piegādātājs pēc enerģētiskajiem resursiem izsalkušajai Ķīnai.

Angolas ekonomikas izaugsmes tempu pašlaik var apskaust daudzas valstis gan Āfrikā, gan citos kontinentos, jo tā ir bagāta arī ar dimantiem un auglīgu zemi. Savulaik tā bija trešā lielākā kafijas eksportētāja pasaulē, taču pilsoņu kara laikā lielas platības tika mīnētas un iznīcinātas. Tagad Angola ir spiesta importēt 90% pārtikas, kas nepieciešama 20 miljoniem iedzīvotāju.

Valsts naftas kompānijas Sonangol iekasētie dolāri pavēruši iespēju ar vērienu iepirkties Portugālē – angoliešu elite, kurai ir ciešas saites ar Angolas prezidentu Žozē Eduardu duš Santušu (pie varas jau 32 gadus), tagad steidz pārpirkt Portugāles valsts uzņēmumus, kuri izlikti ātrai privatizācijai. Portugāles konservatīvais premjers Pedro Koelju savu bērnību ir pavadījis Angolā, kur tēvs strādāja par ārstu. Šīs abpusējās saites mudinājušas Koelju atbalstīt vēl ciešāku sadarbību starp abām zemēm, «to pilsoņiem un uzņēmumiem». Tagad angolieši steidz pirkt akcijas portugāļu mediju kompānijās, investē naudu luksusa nekustamajos īpašumos Atlantijas okeāna krastā un Lisabonā, kā arī izpērk modes dizaineru veikalus. Jā, un pārvilina labi izglītotu darbaspēku. Angolas darba vīzas līdz šim izsniegtas 150 000 portugāļu.

«Katram kuģa vrakam Portugālē ir glābšanas boja Angolā. Pie mums ir profesionāls tuksnesis, bet tur ir oāze,» situāciju tēlaini apraksta Lisabonas iknedēļas žurnāls Visão. Pēc 40 gadus ilga nemieru perioda – gan kolonijas pirmsnāves spazmām, gan pilsoņu kara – Angola naski atgūstas. Tiek būvēti jauni ceļi, dzelzceļi, lidostas, dzīvojamās mājas, skolas un slimnīcas. Valstij aizvien vajag padomu, kā modernizēt elektrības un ūdens apgādi, attīstīt piekļuvi internetam un restrukturizēt lauksaimniecības sektoru. Galvaspilsēta Luanda no Lisabonas atrodas tikai septiņu stundu lidojuma attālumā.

Visu šo iemeslu dēļ tāds «galvu mednieks» kā Fonseka sauc Angolu par jauno Eldorado. Aptuveni 40% angoliešu ir analfabēti. Tiem, kuriem nav izglītības un profesionālu iemaņu, ir grūti atrast darbu, un gandrīz divas trešdaļas iedzīvotāju aizvien dzīvo trūkumā, pārtiekot vidēji par vienu dolāru dienā. Tikai pavisam nelielai angoliešu daļai ir augstskolas diploms, bet vēl šaurākai elitei ir bijusi iespēja studēt ārzemēs. Tieši tas un arī fakts, ka angolieši un portugāļi runā vienā valodā, izskaidro lielo pieprasījumu pēc skolotājiem, ārstiem, inženieriem un lauksaimniecības ekspertiem no Portugāles.

Āfrika sauc
«Es vairs nespēju izturēt visas šīs runas par krīzi Portugālē,» saka Marta Gonzaga (39), stāvot uz luksusa viesnīcas terases Lisabonas vecpilsētā Bairo Alto. «Daudziem maniem līdzpilsoņiem lietas iet tikai uz leju.» Viņa pati ir vientuļā māte 12 gadus vecai meitai, viņa mīl šo seno galvaspilsētas daļu, kas ir tūristu magnēts, dievina kaimiņu kafejnīcu A Brasileira un labprāt nespertu prom ne soli. Taču tik un tā nolēmusi doties uz Angolu. Viņas vārdiem runājot, Āfrikas valsts piedāvā «spožas izredzes».

Drīz viņa palīdzēs Luandā organizēt TEDx konferenci. Saīsinājums atšifrējams kā Technology, Entertainment, Design (Tehnoloģijas, izklaide, dizains). Marta jau agrāk palīdzējusi rīkot līdzīgu pasākumu Portugālē – tajā tiekas un ar idejām apmainās zinātnieki, izklaides industrijas pārstāvji un citu radošo profesiju pārstāvji. Martai jaunais darba piedāvājums nācis kā «laimīga sagadīšanās».

Viņa ir dzimusi 1972.gadā Luandā. Vecāki un vecvecāki dzīvoja kolonijās Āfrikā, strādājot par skolotājiem un valdības klerkiem. Mamma bija žurnāliste. Pēc Neļķu revolūcijas viņai bija iespēja intervēt Angolas nemierniekus, kas par savas zemes neatkarību cīnījās jau kopš 60.gadu sākuma, un bija pilnīgi skaidrs, ka baltajiem ieceļotājiem no Angolas būs jāizvācas. Ģimene ar abiem bērniem atgriezās metropolē, kā Portugāle tika dēvēta kolonijās. Līdzīgi darīja vēl 350 000 portugāļu, kas tobrīd dzīvoja Angolā.

Mamma aizvien nespējot samierināties ar šādu pavērsienu. Lai gan Portugāle jau sen atbrīvota no diktatūras, te aizvien «var just nelaimīgu dzīvju, likteņu un pelēkās pagātnes nastu», saka Marta, kurai tīk ģērbties tikai melnā. Koši ir vienīgi sarkanie nagi. Starp citu, Lisabonā viņas manikīrs maksā sešus eiro, bet Luandā par tādu prasa 45 eiro.

Sieviete sarēķinājusi, ka Portugālē viņas darba stundas ir piecreiz garākas nekā par tādu pašu samaksu Angolā. Viņa turp dosies, lai vispirms palīdzētu organizēt konferenci, bet pēc tam cer atrast sabiedrisko attiecību speciālistes darbu kādā lielā kompānijā. Bažu par to nav, jo «darba tirgus tur ir ļoti labs». Viņai jau esot vairāki piedāvājumi.

Atrast «portugāļu sapni»
Pirms dažiem mēnešiem, kad Marta devās uz Luandu «izlūkos» pirmo reizi kopš izceļošanas trīs gadu vecumā, viņai bijušas problēmas pierast. «Tagad tur viss ir pilnīgi citādi.» Pilsētas centrs ir kā milzu būvlaukums, daudz dārgu restorānu krastmalā pie okeāna, haotiska satiksme, jauns apvedceļš apkārt pilsētai, un «tajā pašā laikā viss likās tik pazīstams».

Marta nākamo dzīvesvietu uztver kā jauno «portugāļu sapni». Viņa stāsta, ka, protams, apzinās daudzu vietējo angoliešu ikdienas grūtības – nav darba, nav ienākumu, un tāpēc attieksme pret iebraucējiem ir diezgan naidīga. Ielu malās tiek tirgots jebkas, ko vien šajā pasaulē var atrast, – augļi, auto rezerves daļas, narkotikas, un sērīgi skatieni pavada garām braucošos ārzemniekus, kuri tikuši labi algotos amatos. Draugi ir brīdinājuši sievieti, lai īpaši uzmanās no laupītājiem – jauniem vīriešiem, kas pārvietojas ar motocikliem.

Tieši augstais noziedzības līmenis un plašā korupcija attur vairākumu portugāļu ekonomisko migrantu organizēt visas ģimenes pārcelšanos uz Āfriku. Marta plāno, ka viņa Angolā pavadīs vidēji 10 dienas mēnesī. Katrā ziņā viņa neņems līdzi meitu, jo Luanda pusaudzei esot pārāk bīstama.

Prezidenta duš Santuša autoritārais režīms nozīmē arī to, ka Angolā nepastāv preses brīvība un netiek respektēti «nepaklausīgi» uzskati. Viss atrodas grūti prognozējamo Angolas ierēdņu varā, tāpēc ārzemnieki reti kad iesniedz sūdzības vai publiski kādu kritizē, jo baidās zaudēt darba vīzu. Viņiem pats galvenais ir paciesties un «izturēt šo vietu».

Ieceļotāji visbiežāk dzīvo slēgtās komūnās ar savu drošības dienestu. Daudzi uz darbu dodas bruņotos auto un miesassargu pavadībā. Luanda ir arī viena no visdārgākajām pilsētām pasaulē, kur īre par dzīvokli labā galvaspilsētas rajonā sasniedz un pārsniedz 15 000 dolāru mēnesī (ap Ls 7500). Vietas starptautiskajās skolās ir dārgas, un vakances parādās reti. Parasts jogurts lielveikalā maksā četrus eiro.

Vairākums tur strādājošo portugāļu cenšas dzīvot uzmanīgi, rūpīgi skaitīt naudu un iekrāt, cik vien iespējams. Tāds ir arī Antonju Saagva mērķis, ja vien viņš atradīs ļoti pievilcīgu darba piedāvājumu. Vīrietis kopā ar sievu izspriedis, kāda būtu vislabākā stratēģija. Abi vienojušies, ka vīrs uz Angolu dosies viens un tur strādās 3-5 gadus. Vientuļos vakarus pavadīs ar grāmatām un sarunām Skype. Viens no viņa galvenajiem nosacījumiem ir arī darbavietas apmaksāts lidojums uz mājām ik pēc sešām nostrādātām nedēļām.

Dārgi!
Tikai pirms desmit gadiem Angolā beidzās pilsoņu karš, bet tagad tā piedzīvo strauju izaugsmi un galvaspilsēta Luanda jau divus gadus pēc kārtas atzīta par dārgāko pilsētu tajā dzīvojošajiem ārzemniekiem

Divistabu dzīvokļa īre centrā (mēnesī) Ls 2200
Kino biļete Ls 7,40
Mēnēša abonements sporta klubā Ls 210
Vakariņas diviem vidēji dārgā restorānā Ls 48
Benzīna litrs Ls 0,33
Āboli (kilograms) Ls 5,60
Tase kafijas (ar apkalpošanu) Ls 2,05
Pudele kolas (0,33 l) Ls 2,15
6 olas (lielveikalā) Ls 1,75

Lisabona-Luanda 5570 km

Dārgākās pilsētas
1. Luanda
2. Tokija
3. Ndžamena
4. Maskava
5. Ženēva
6. Osaka
7. Cīrihe
8. Singapūra
9. Honkonga
10. Sanpaulu

81. Rīga

Angolas vēsture
1575-1975 Portugāles kolonija
1975-2002 Pilsoņu karš, kura upuru skaits sasniedza 500 000, bet bēgļu gaitās devās miljons

IKP uz iedzīvotāju, 2011
Angolā 5144 USD
Portugālē 22 413 USD
Latvijā 12 671 USD

Kopumā 19 miljoni angoliešu ir samērā trūcīgi, taču valsts galvaspilsēta zeļ

Kā bojevikā

Posted on maijs 30, 2012 by Inta Lase - Tēma

Vai strīds par 20 tūkstošiem latu var būt daudzmiljonu kompānijas maksātnespējas iemesls? Latvijā – var. Nupat piedzīvotais skandāls ar IKI veikalu tīklu uzskatāmi parāda tiesu sistēmas problēmas, kuru dēļ investori zaudē laiku, nervus un naudu. Loģiski skan Latvijas juridiskās vides starptautiskais vērtējums – vāji, vienā līmenī ar Āfrikas banānu republikām

Pusgadu Latvijas trešās lielākās mazumtirdzniecības ķēdes īpašnieki un vadība sēdēja kā uz adatām. Apšaubāmos apstākļos bija pasludināta uzņēmuma Palink maksātnespēja, auga administratora tēriņi. Tam fonā – uzbrūkoša informatīvā kampaņa, sīku parādu publiska uzpirkšana, draudi.

Šis ir skaļākais biznesa skandāls Latvijā pēdējā laikā, taču nebūt nav vienīgais gadījums, kad ārvalstu investori Latvijas tiesās saņem nepamatotus belzienus. Tāpēc nav jābrīnās, ka jaunākajā globālās konkurētspējas indeksā Latvijas juridiskās vides vērtējums krietni atpaliek ne vien no Igaunijas un Lietuvas, bet dažbrīd mums priekšā izrādās pat Urugvaja, Namībija un Tadžikistāna. Viszemāk novērtēta tieši juridisku un ekonomisku strīdu risināšanas efektivitāte.

Kreditors no Krievijas ciema
Viņu sauc Sergejs Guščins. Krievijas pilsonis, 30 gadu vecs, dzīvo Kuzkinas ciemā mūsu kaimiņvalstī. Latvijā, pēc oficiālām ziņām, bijis vienu reizi – pērnā gada augustā, kad parakstījis pilnvaru advokātam. Neko daudz vairāk par viņu nezinām, arī sazināties neizdodas. Balstoties uz Guščina prasību par 20 tūkstošu latu parādu, Latvijas tiesa pirms dažiem mēnešiem pasludināja kompānijas Palink maksātnespēju, tās apgrozījums sniedzas vairākos desmitos miljonu, un dažādās Latvijas pilsētās darbojas pussimts tās veikalu.

Guščins nav izdarījis neko, par ko Palink būtu palikusi viņam parādā. Parādsaistības, kas kļuva par uzņēmuma maksātnespējas pasludināšanas iemeslu, Krievijas pilsonis pērn nopirka no būvniecības firma Landekss.

Šī parāda pārdošana un tālākais maksātnespējas pieteikums izskatās pēc rūpīgi iestudēta juridiska kara, kas vienlīdz skaudri atklāj gan Latvijas tiesus sistēmas vājās vietas, gan biznesa tikumus. Strīda saknes ir daudz senākas un meklējamas tepat Latvijā, trekno gadu brūkošajās ilūzijās.

2008.gada septembrī Palink noslēdza līgumu par tirdzniecības centra būvēšanu Rīgā, taču sākās krīze, būvdarbi tika pabeigti tikai daļēji un tirgotāji sastrīdējās ar būvfirmu Landekss. Veikalnieki uzskatīja, ka celtnieki nepilda solīto, jau samaksātās summas pārsniedz veikto darbu apjomu, un līgumu lauza. Savukārt Landekss bija pārliecināts, ka tirgotāji nav samaksājuši par padarīto, tāpēc 2010.gada janvārī Rīgas apgabaltiesā tika iesniegta prasība par 328 tūkstošu latu parāda un 324 tūkstošu sodanaudas piedziņu no Palink. Līdz pat šim brīdim vairāk nekā divu gadu laikā šī lieta pēc būtības nav izskatīta pat pirmajā instancē, jo «tajā ir iesniegta pretprasība, nozīmētas vairākas ekspertīzes, arī tiesnešu darba grafiks ir noslogots», skaidro tiesā. Ja Latvijas tiesu sistēma spētu operatīvi izskatīt civilprasības, turpmākie notikumi, kas brīžiem līdzinās prastam bojevikam, varbūt nemaz nesāktos.

Kamēr civillieta gaidīja savu kārtu tiesā, Palink nomainījās vadība. Jaunā direktore Dace Zundure pērnā gada janvārī saņēma būvnieku pirmo aicinājumu «satikties, lai pārrunātu parāda lietu». Dialogs nevedās, katrs palika pie sava, bet pāris dienu vēlāk Zundure saņēma ziņu no būvnieku pārstāvja, ka uz tikšanos vajadzējis nākt vienai pašai – tad varētu ātri vienoties, kā parādu atdot un naudu pēcāk sadalīt.

«Pēc tam arī sākās visas tās melnās lietas,» atceras Zundure. Būvnieku pārstāvji uzskata, ka tirgotāji izturējušies augstprātīgi un nav iesaistījušies konstruktīvās sarunās, taču Zundure ir pārliecināta – Landekss cerējuši, ka jaunā uzņēmuma vadītāja necentīsies aizstāvēt uzņēmuma akcionāru intereses, bet «parakstīsies uz ātro naudu». Palink pieder lietuviešu uzņēmumam ar līdzīgu nosaukumu, savukārt tā galvenais akcionārs ir vācu REWE Group – viens no lielākajiem Vācijas tirgotājiem, kam pieder Billa, Penny Market un ProMarkt veikalu ķēdes.

Paralēli sarunām presē parādījās sludinājumi, kuros kāds neliels zvērinātu advokātu birojs piedāvā iegādāties visus Palink parādus. Vienu no parādiem – ap 20 tūkstošiem latu Palink parādu firmai Landekss – iegādājās minētais Krievijas pilsonis Guščins. Pērnā gada augustā viņš brīdināja tirgotājus, ka iesniegs uzņēmuma maksātnespējas pieteikumu, ja netiks nokārtotas šīs parādsaistības, taču Palink prasījuma esamību neatzina, jo uzskatīja, ka visas finansiālās saistības ar Landekss sen nokārtotas. Tad Guščins vērsās tiesā.

Rīgas Kurzemes rajona tiesa maksātnespējas pieteikumu saņēma pērnā gada 14.novembrī, bet šāgada 5.janvārī tiesnese Ilze Ramane pasludināja Palink maksātnespēju. Tiesnese zvērestu nodeva tikai pērn aprīlī, un šī bija viņas pirmā lielā maksātnespējas lieta karjerā. Ramane spriedumu komentēt žurnālam Ir atteicās, savukārt uzņēmuma pārstāvju, maksātnespējas administratora un būvnieku pārstāvja viedokļi par notikušo atšķiras kā diena pret nakti.

Psiholoģiskais karš
«Todien biju sapulcē Lietuvā. Saņēmu zvanu, ka mūsu birojs tiek filmēts, jo it kā notiek skaidras naudas iznešana. Absurds, mums nekādi naudas seifi tur nestāv,» emocionāli janvāra notikumus atceras Palink vadītāja Dace Zundure. Kad viņa nākamajā dienā ieradās birojā, uzņēmuma pārņemšana jau bija sākusies – bloķētas pieejas, aizplombētas telpas, bruņota apsardze. Trīs dienas pēc maksātnespējas sprieduma viņas e-pastā pienāca nezināmas personas sūtīta draudu vēstule.

«Kā bojevikā,» Zundure raksturo dienas, kad uzņēmumā sāka strādāt maksātnespējas administratore Gundega Rozmisa un viņas pilnvarotie cilvēki. Zundure stāsta, ka grāmatvedībai dotas pavēles slēgt dārgus pakalpojumu līgumus, nodot finanšu dokumentus, arī mārketinga plānus un citu uzņēmuma dokumentāciju. Tajā pašā laikā neapmaksāti stāvējuši rēķini piegādātājiem un darbinieki palikuši bez decembra algas. Arī nodokļu nomaksa un ikmēneša rēķini par gāzi un elektrību iesaldēti. Ja kāds no darbiniekiem rīkojumus nav pildījis, draudējusi atlaišana. «Psiholoģiskais terors. To atceroties, es ļoti novērtēju savas komandas cilvēkus – viņu lojalitāti uzņēmumam,» saka Zundure.

Arī maksātnespējas administratore Rozmisa uzņēmumā pavadīto laiku raksturo ar vārdiem «psiholoģiskais spiediens», tikai vaino tajā Palink – pirmo reizi savā praksē administratore esot saskārusies ar tādu uzņēmuma pretdarbību. Darbinieki esot apzināti slēpuši informāciju, kas administratoram nepieciešama, lai iekļautos likumā noteikto divu mēnešu termiņā un izstrādātu maksātnespējas plānu. Viņa skaidro, ka papildu izmaksas esot loģiskas, jo operatīva situācijas apzināšana uzņēmumā ir administratoram ar likumu uzlikts pienākums, kuru nevar veikt vienatnē. «Palink akcionāri negribēja apzināties, ka viņiem ir pasludināta maksātnespēja, un tā līdz Augstākās tiesas spriedumam bija likumīga,» skaidro Rozmisa. Viņa turklāt uzsver – likuma normas tulkojusi pēc «veselā saprāta», pretējā gadījumā Palink darbība būtu nekavējoties jābeidz un veikali jāslēdz. Taču administrators gan izmaksājis algas darbiniekiem, gan samaksājis piegādātājiem.

Mazumtirgotājam Palink pieder trešā lielākā veikalu ķēde Latvijā – 51 IKI un Cento zīmolu veikals Rīgā, Valmierā, Cēsīs un Liepājā. Uzņēmumā maksātnespējas pasludināšanas brīdī strādāja vairāk nekā 2000 darbinieku. Nodokļu parādu uzņēmumam nav, tā pērnā gada apgrozījums, pēc pašu teiktā, bijis ap 70 miljoniem latu, bet peļņas vai zaudējumu aprēķins vēl nav publiskots. 2010.gadā uzņēmuma apgrozījums bija 72 miljoni, zaudējumi – trīs miljoni. Savukārt lielākā akcionāra, vācu REWE Group apgrozījums pērn bijis ap 48 miljardiem eiro.

Paralēli kaujas laukam birojā akcionāri sāka aktīvu aizsardzības kampaņu starptautiskā līmenī. Vācu uzņēmums iesniedza oficiālu sūdzību Eiropas Komisijā par Maksātnespējas likumu un konkrēto maksātnespējas procesu Rīgas tiesā, lūdzot sākt pārkāpuma procedūru pret Latviju. EK pieprasīja Latvijas paskaidrojumus, tie bija jāsniedz tieslietu ministram, premjerministram, arī Augstākās tiesas priekšsēdētājam. Latvijas tiesu sistēmai neglaimojošus nopietnus signālus valdība saņēma arī no investorus pārstāvošo valstu vēstniecībām.

Palink izmēģināja arī visas tiesiskās metodes tepat Latvijā un lūdza ģenerālprokuroru apstrīdēt Kurzemes rajona tiesas spriedumu. 14.februārī Augstākās tiesas senāts ierosināja kasācijas tiesvedību un apturēja Palink maksātnespējas procesu.

Dažu nedēļu laikā kopš maksātnespējas pasludināšanas līdz senāta lēmumam no uzņēmuma kontiem bija jau «noskaitīti» aptuveni 100 tūkstoši latu – kā samaksa par dažādiem ar administratora ziņu noslēgtiem pakalpojumu līgumiem. «Ja mums nebūtu konkursu kārtībā noslēgti ilgtermiņa līgumi, piemēram, par apsardzi, apdrošināšanu, naudas inkasāciju un tamlīdzīgi, administratora attaisnotie izdevumi būtu vēl lielāki,» komentē Zundure.

Kopš februāra vidus uzņēmuma darbs atgriezies ierastajā kārtībā, taču tikai pirms nedēļas uzelpot varēja pa īstam – 18.maijā Kurzemes rajona tiesa, atkārtoti skatot Palink lietu, atzina, ka uzņēmuma maksātnespējai nav pamata. Taču Kuzkinas ciema iedzīvotājs Sergejs Guščins, kuru nav redzējusi ne tiesa, ne uzņēmums, mierā neliekas un jau paguvis nosūtīt astoņus dažādus brīdinājumus par atkārtotu maksātnespējas pieteikumu.

«Šis ir labs piemērs tam, pie kā noved augstprātīga attieksme pret sadarbības partneriem – šķietamā uzvara uzņēmumam izmaksāja daudz vairāk, nekā parāda nomaksa,» saka advokāts Aldis Gobzems, kuru Landekss pilnvarojis publiski paust viņu viedokli šajā lietā. Gobzems nedomā, ka Palink pēc būtības ir uzvarējis, turklāt uzņēmuma lielo apgrozījumu neuzskata par maksātspējas apliecinājumu, gluži pretēji – esot jājautā, kāpēc ik gadu uzņēmums strādā ar zaudējumiem. Pēc advokāta domām, uzņēmuma aroganci un vēlmi savu panākt, izmantojot politisku spiedienu, rādot arī izvēlētā taktika tiesās. «Normāli būtu bijis samaksāt parādu un paralēli celt atprasījuma prasību, kas nedotu iespēju celt maksātnespējas prasību,» saka Gobzems un aicina netiražēt uzņēmuma «cietēja tēlu». Palink stingri paliek pie sava – neesošs parāds nav jāmaksā, citādi visi, kam nav slinkums, mēģinās kaut ko izspiest no uzņēmuma.

«Tukšās lietas»
Līdztekus diplomātiskam skandālam šī lieta izgaismojusi vēl kādu Latvijai tipisku problēmu – ja uzņēmēji nevar sagaidīt tiesas spriedumu strīdā, taisnības meklējumos cenšas iesaistīt policiju. Arī šā skandāla ietvaros policija izmeklējusi vairākus iesniegumus. Vispirms no Palink par uzņēmuma vadītājai izteiktajiem draudiem. Kriminālprocesu neierosināja, jo policija notikušajā nesaskatīja reālu apdraudējumu Zundures veselībai un dzīvībai. Otra pārbaude notika pēc Landekss iesnieguma par krāpšanu, arī tā beidzās bez kriminālprocesa.

«Ja uzņēmēji netic tiesai, viņi nāk uz policiju,» skaidro Gatis Gudermanis, Valsts policijas ekonomisko noziegumu apkarošanas pārvaldes priekšnieks. Policisti veic izmeklēšanu, noskaidro lietas apstākļus, taču visbiežāk izrādās, ka lietā nav nekā krimināla. «Paši ir noslēguši līgumus, paši parakstījušies, bet netiek galā un cenšas iesaistīt mūs,» saka Gudermanis, minot vairākus piemērus, kad uzņēmēji jau tā ilgo civillietas izskatīšanu vēl cenšas novilcināt, attaisnojoties ar it kā policijā sāktu izmeklēšanu vai tikai iesniegumu. Gudermanis ir pārliecināts – ja tiesas operatīvi izskatītu civillietas, daudzas «tukšās» izmeklēšanas atkristu un policija varētu koncentrēties nopietnu ekonomisko noziegumu izmeklēšanai.

Nav statistikas par to, cik «tukšo» iesniegumu policijai nācies vērtēt, taču Gudermanis saka – katru mēnesi esot vairāki. Līdzīga situācija ir ar draudu izteikšanu. Pērn policija ierosinājusi sešus kriminālprocesus par personai izteiktiem draudiem, bet iesniegumu bijis krietni vairāk – nav retums, ka uzņēmējs, saņemot e-pastu vai īsziņu, kurā aicināts nokārtot parādsaistības, uzreiz ierodas policijā ar iesniegumu par draudiem.

Biznesa strīdu risināšanā tiek iesaistīta arī prokuratūra, cerībā novilcināt maksātnespējas procesu. Vairākumā gadījumu nepamatoti – no pērn saņemtajiem 63 šāda tipa iesniegumiem (gan par spriedumiem, ar ko atzīta uzņēmuma maksātnespēja, gan par administratora rīcību) tikai četros gadījumos bijis pamats protesta iesniegšanai.

Prokurore Ingūna Šnepste, kura uzturēja prokuratūras protestu Palink lietā, stāsta – šī lieta atšķīrusies ar izvērstu pamatojumu, un, iepazīstoties ar rajona tiesas spriedumu, atklājušies būtiski pārkāpumi. Pēc prokurores domām, Palink lieta skaidri pierāda, ka «tiesneša interpretācijas iespējas Maksātnespējas likumā ir pārāk plašas un nedod iespēju parādniekam pierādīt savu maksātspēju». To apstiprina arī Augstākās tiesas senāta spriedums Palink lietā, kurā teikts, ka «tiesa ir pārkāpusi prasījuma robežas», jo pēc būtības sākusi skatīt strīdu par parāda pamatotību, kaut gan maksātnespējas lietā tai jāvērtē tikai tas, vai parādnieka iebildumi neliecina, ka parāda nemaksāšanas vienīgais iemesls ir uzņēmuma nespēja samaksāt.

Tikmēr Palink vadītājai Zundurei nav padoma, kas atbildēs par uzņēmumam nodarītajiem zaudējumiem, par kaitējumu reputācijai pat nerunājot. Te atklājas vēl viens likuma caurums – par ļaunprātīgi ierosinātu nepamatotu maksātnespējas procesu var saukt pie kriminālatbildības, taču šajā gadījumā tas, visticamāk, nenotiks, jo prasītājs atrodas nezināmā Krievijas ciemā. Taču Landekss pārstāvis Gobzems gan neuzskata, ka maksātnespēja būtu prasīta nepamatoti. «Ja klients patiešām būtu vēlējies nogremdēt uzņēmumu, to varēja izdarīt, un veikali būtu ciet,» norāda jurists.

Vēl nav skaidrs, vai tiks izvērtēta Palink maksātnespējas lēmumu pieņēmušās tiesneses rīcība. Prokuratūra norāda – tas būtu jāvērtē tiesnešu pašpārvaldes organizācijām vai tieslietu ministram, kurš arī saņēmis sūdzību par tiesnesi Ramani. Ministrs Gaidis Bērziņš atturas no vērtējuma – vispirms jāsagaida tiesas sprieduma pilnais teksts, ar kuru maksātnespēja atcelta, jāizvērtē argumenti.

Taču viņš piekrīt – grozījumi Maksātnespējas procesa likumā ir nepieciešami, un pie tiem tiekot strādāts. Cerams, jau šogad likuma interpretācijas iespējas tiks sašaurinātas un parādniekam būs dotas lielākas iespējas pierādīt savu maksātspēju. Taču Palink gadījums rāda – ar to var būt par maz, jo tiesa uzņēmumu par maksātnespējīgu tomēr pasludināja arī pēc tam, kad tas depozīta kontā bija ieskaitījis summu, par kuras samaksu ir strīds.

Investoriem mērs pilns
Ārvalstu investoru padome aizvadītajos mēnešos ir analizējusi dažādas juridiskās problēmas, ar kurām Latvijā sastopas ārvalstu uzņēmēji, un atzīst – Palink gadījums ir skaļš, taču ne vienīgais, kad investoriem jācīnās ar Latvijas juridisko un birokrātisko sistēmu. Tāpēc padome turpmākā mēneša laikā iesniegs valdībai konkrētus priekšlikumus situācijas uzlabošanai.

Līdztekus maksātnespējas procesiem, kuros par maz aizstāvētas parādnieka intereses, investoru padomes darba grupas vadītājs advokāts Māris Vainovskis, nosauc problēmas šķīrējtiesās. No vairāk nekā 200 šķīrējtiesām tikai pāris esot ar labu reputāciju, bet puse – absolūti šaubīgas iestādes. Ne reizi vien bijis gadījums, kad ārvalstu investors labticīgi paraksta līgumu, kurā strīdus paredzēts risināt šķīrējtiesā, un tad dīvainos apstākļos zaudē krietnas naudas summas. Piemēram, Rimi pērn šādi zaudēja aptuveni pusmiljonu latu. Investori iesaka valstij noteikt stingrākus šķīrējtiesu dibināšanas nosacījumus, samazināt to skaitu, izvirzīt augstākas profesionālās kvalifikācijas prasības.

Otra nopietnā problēma – ilgās birokrātiskās procedūras, it īpaši būvniecībā. Vainovskis atceras kādu franču investoru, kurš vēlējies Latvijā būvēt rūpnīcu, taču cīņā par dažādām atļaujām tiesās un valsts iestādēs pavadījis 740 dienas, lai tikai saņemtu nepārprotamu «nē».

Tikpat bezcerīga ir ilgā gaidīšana tiesās. «Uzņēmējs, kuram ir biznesa plāns, noslēgti kredīta līgumi, rēķināta naudas plūsma, nevar atļauties trīs gadus gaidīt, kamēr beidzot visi pa kārtai būs apstrīdējuši, piemēram, būvatļauju un visas tiesu instances lietu izskatījušas,» saka Vainovskis un neslēpj – trūkumi tiesu sistēmā var būt viens no iemesliem, kāpēc investori savus līdzekļus labāk iegulda kaimiņos, nevis Latvijā.

Viens piemērs – pēc Pasaules ekonomikas foruma pasūtījuma tapušajā starptautiskajā pētījumā par globālo konkurētspēju Latvijas juridiskā vide saņēmusi starp Baltijas valstīm zemāko vērtējumu. Turklāt atpaliekam nevis par pāris, bet desmitiem vietu. Piemēram, juridisko strīdu risināšanas efektivitātē Igaunija ieņem ceturto vietu pasaulē, Lietuva – 77., bet Latvija – 117. «Lūk, rezultāts – Igaunijas tieslietu ministrs pateica, ka visi saimnieciskie strīdi ir jāizskata 100 dienās. To panāca. Tagad cenšas tādu pašu termiņu noteikt administratīvajām lietām. Bet kas notiek Latvijā?» retoriski jautā Vainov-skis. Viņaprāt, uzņēmēji būtu gatavi maksāt lielākas valsts nodevas, kas patlaban Latvijā ir mazākās visā Baltijā, ja vien tiesas spētu efektīvi un ātri izskatīt lietas. Arī rakstveida process varētu būt viens no risinājumiem, uzskata Vainovskis, jo «novēlots taisnīgums būtībā ir netaisnīgs».

Investoriem daļēji piekrīt arī tieslietu ministrs, taču nespēj piedāvāt ātru risinājumu. Jā, varētu palielināt rakstveida procesā izskatīto lietu īpatsvaru. Varētu domāt, kā civillietas no Rīgas apgabaltiesas, kurā ir lielākais uzkrājums, «pārcelt» uz reģioniem. Tiks runāts ar veselības ministri, kā risināt akūto lietas dalībnieku «slimošanas» problēmu. Varētu ieviest mediācijas institūciju kā sākotnējo strīda risinājumu – tas nozīmē, ka pirms strīda nonākšanas tiesā puses cenšas panākt kompromisu ar kvalificēta starpnieka palīdzību.

Līdzīgus priekšlikumus izteicis ne viens vien iepriekšējais ministrs, bet Temīdas tempi tāpēc ātrāki nekļūst, drīzāk otrādi. 2007.gadā civillietas izskatīšanas ilgums pirmajā instancē 90% gadījumu nepārsniedza 12 mēnešus kopš lietas izskatīšanas pēc būtības sākšanas. Pērn tā bija vairs tikai 73% gadījumu. Turklāt nereti pusgads vai gads vēl jāgaida, lai lietas izskatīšana vispār sāktos.

Rīgas apgabaltiesa lietu izskatīšanu pašlaik nozīmē aptuveni sešus mēnešus pēc saņemšanas, taču, tā kā puses bieži cenšas lietu novilcināt, izskatīšana reāli sākas krietni vēlāk. Civillietu tiesu kolēģijas priekšsēdētāja Skaidrīte Buivide saka – ir jāpadara stingrāki sodi par procesa apzinātu vilcināšanu un jāpalielina tiesnešu skaits. «Tiesneši ir uz izdegšanas robežas, arī mēs redzam – kā viļņojas ekonomika, tiesās ienāk vairāk sūdzību,» saka Buivide.

«Šī ir tiesiskuma koalīcija, un starptautiskā sabiedrība ir sūtījusi pietiekami nopietnus signālus, tāpēc varbūt šoreiz kaut kas tiks darīts,» sistēmas analīzi uz optimistiskas nots tomēr grib noslēgt Vainovskis.

Tieslietu sistēmas purvā gandrīz nogrimušā uzņēmuma Palink vadītāja Zundure gan runā bez aplinkiem: «Tas ir likumīgs rekets valsts vārdā.» Kāda būs valsts atbilde?

Biznesa lietussargi

Posted on maijs 30, 2012 by Inta Lase - Analīze

No ciršanas izglābti koki un atbalsta īsziņas smēķēšanu atmetušiem darbiniekiem – tik dažādos veidos Latvijas uzņēmēji rūpējas par ilgtspēju

Desmitiem uzņēmumu Latvijā noskaidro savas stiprās puses un saņem ekspertu ieteikumus problēmu novēršanai, iesaistoties ilgtspējas indeksā, ko jau trešo gadu veido darba devēju un darba ņēmēju organizācijas. Kopumā šogad savu uzņēmumu atbilstību starptautiski atzītiem ilgtspējas kritērijiem brīvprātīgi izvērtējuši 75 uzņēmumi, no kuriem lielākā daļa (ap 80%) vērtēšanai pieteikušies jau atkārtoti. Viņu pieredze, stratēģiskus mērķus pārvēršot latos mērāmos ietaupījumos, apliecina – būt atbildīgam pret darbiniekiem, apkārtējo vidi un sabiedrību ir gan prestiži, gan izdevīgi.

Pirmo reizi – platīns
Latvijas uzņēmumu ilgtspējas indekss ir iedvesmojies no pasaulē pazīstamākajiem piemēriem – jau 1999.gadā izstrādātā Dow Jones ilgtspējas indeksa, kura mērķis ir izsvērt investīciju drošību un prognozēt uzņēmumu akciju svārstības nākotnē, kā arī līdzīga britu korporatīvās atbildības indeksa. Līdzīgus mērījumus veic arī Igaunija un virkne citu Austrumeiropas valstu.

Latvijas uzņēmumu vidējie rādītāji ik gadu šajā indeksā ir auguši, un 2012.gads ir pirmais, kad kāds no uzņēmumiem sasniedz visaugstāko – platīna – vērtējumu. Tas izdevies dzērienu ražotājam Aldaris, bet septiņi uzņēmumi ieguvuši zelta, 29 sudraba un deviņi bronzas godalgas, kuras rotā lietussargs kā atbildīguma simbols.

Indeksā salīdzinoši plaši pārstāvētas komercbankas un dažādu produktu ražotāji, bet nav neviena mobilo sakaru operatora, un no lielveikalu ķēdēm savas saimniekošanas atbilstību ilgtspējas kritērijiem analizējusi tikai viena – Rimi.

Redzama tendence, ka aktīvāk indeksam piesakās uzņēmumi ar ārvalstu kapitālu, kas daļēji skaidrojams ar māteskoncernu starptautiskajām vadlīnijām.

Starp godalgotajiem ir visai maz valsts un pašvaldību uzņēmumu – lai gan valstij pieder kapitāla daļas 75 uzņēmumos, indeksēti šogad ir vien septiņi no tiem. No pašvaldībām piederošiem uzņēmumiem visaktīvākie bijuši siltumapgādes uzņēmumi – visi trīs Jelgavas, Rīgas un Daugavpils siltumapgādātāji saņēmuši sudraba godalgas. Ikgadējā vērtējuma saņemšana ir populāra Vidzemē, piemēram, no Valmieras indeksā iesaistījušies pilsētas autopārvadātāji, ūdens apsaimniekotāji, slimnīca.

Zaļi un veselīgi
Lai iegūtu ilgtspējas vērtējumu, uzņēmumiem internetā jāaizpilda apjomīga anketa, kuras jautājumi sadalīti piecās lielās grupās – stratēģija, darba vide, tirgus attiecības, sabiedrības investīcijas, kā arī tirgus attiecības. Pēc tam eksperti vērtē uzņēmuma sniegumu, un tas iegūst rezultātam atbilstoša cēlmetāla «ordeni». Kopējais uzņēmumu vērtējums šogad ir 62% jeb sudraba līmenis, tas ir par septiņiem procentpunktiem paaudzies kopš bronzas līmeņa pērn.

Vislabākos rezultātus uzņēmumi uzrāda sabiedrības investīciju jomā – aizvien vairāk uzņēmumu cenšas ieguldīt dažādos vietējai sabiedrībai svarīgos projektos, turklāt salāgojot šīs investīcijas ar uzņēmuma stratēģiskajiem mērķiem. Piemēram, Valmieras slimnīca un cementa ražotāji CEMEX iegulda izglītības programmās, veicinot jauniešu interesi par nākotnes profesijas izvēli. Populārāks kļūst uzņēmēju apamaksāts savu darbinieku brīprātīgais darbs, lasot lekcijas vai citādi atbalstot vietējās sabiedrības vajadzības. Tomēr joprojām daudzi uzņēmumi par ērtāko ieguldījumu sabiedrībā uzskata vienreizējus ziedojumus kādai labdarības organizācijai, ko indeksa veidotāji neuzskata par ilgtspējīgu pieeju. Visai maz ir arī to uzņēmumu, kas darbā iesaista ilgstošos bezdarbniekus vai cilvēkus ar invaliditāti – daļa atbildības te gulstas arī uz valsti, kas vāji atbalsta šādu biznesa praksi.

Cerīgi rezultāti ir apkārtējās vides jomā – būt zaļam kļūst gan moderni, gan efektīvi. Piemēram, kurjerpasta piegādātājs DHL Latvia sarēķinājis, ka, šķirošanas terminālī un birojā nomainot parastās spuldzes pret ekonomiskajām, elektrības rēķinos ietaupīti vairāk nekā 10 tūkstoši eiro. Ekonomija rodas, arī optimizējot braukšanas maršrutus un stūrēšanas paradumus, tāpēc šovasar visiem šoferiem jāiziet ekoloģiskās braukšanas kursi.

Stingri piestrādājot, lai samazinātu papīra izmantošanu, Nordea banka pērn ietaupījusi 2,5 tonnas papīra, un tas nozīmē no nociršanas izglābtus vismaz 28 kokus, kas auguši 60 gadus. Tomēr arī šajā jomā vēl daudz darāmā, tajā skaitā arī valstij, piemēram, sakārtojot atkritumu otrreizējo pārstrādi.

Ilgtspējas indeksa vērtētāji izceļ vēl kādu tendenci – aizvien vairāk Latvijā ir uzņēmumu, kas ne vien izstrādā darbības stratēģijas, bet arī spēj izvirzīt skaidri izmērāmus, noteiktā laikā sasniedzamus rezultātus. Piemēram, jau minētā Nordea banka panākusi, ka kredītu maksājumu kavēšana vairāk par 30 dienām ir krietni zem tirgus vidējā rādītāja (9% pret vidēji 17%). Lauksaimniecības tehikas piegādātāji Amazone savu stratēģiju izstrādājuši ciešā sazobē ar Kuldīgas novada attīstības plāniem, turklāt pats uzņēmums aktīvi iesaistījies sociālo un ekonomisko tendenču izpētē.

Salīdzinoši vājākos rezultātus uzņēmumi sasnieguši savas darba vides sakārtošanā. Apmierināti un lojāli darbinieki ir krietni efektīvāki nekā nīgri vai nenovīdīgi, tāpēc labākos rezultātus uzrādījušie uzņēmēji zina – kaut vai mazas lietas, kuras darbiniekiem liek justies sadzirdētiem, un atklāta komunikācija, ir pareizā taktika. Piemēram, Aldara vadībai labāk izprast uzņēmuma procesus palīdzējis tas, ka visi vidējā un augstākā līmeņa darbinieki «ēnoja» dažādu nodaļu darbiniekus.

Arī citās nozarēs var noderēt dzērienu ražotāju idejas, kā rūpēties par darbinieku veselību, – Cēsu alus noalgojis fizioterapeitu, kas izstrādājis īpašu vingrojumu programmu darbā saspringušo muskuļu izlocīšanai, bet Aldaris sūta atbalstošas mobilā tālruņa īsziņas tiem darbiniekiem, kas atmet smēķēšanu.

Cilvēcīga un tālredzīga var būt arī darbinieku atlaišana. Tā sauktais aprūpētais darba uzteikums nozīmē to, ka darbiniekam ne tikai loģiski izskaidro darba zaudēšanas iemeslus, bet palīdz sastādīt CV, pieteikuma vēstuli nākamajai darba vietai un izsniedz rekomendāciju. Šādi atlaists darbinieks noteikti neies ar sūdzību uz tiesu, turklāt, tirgus apstākļiem mainoties, darbinieku varēs viegli atgūt. Tā bijis kādā komercbankā, kur sākotnēji reorganizācijas rezultātā daļa darbinieku atlaisti, bet pēc kāda laika, bankas darbībai paplašinoties, daudzi atgriezušies.

Lietderības koeficients
Indeksa mērķis ir gan Latvijas uzņēmumu objektīvā nepieciešamība starptautiskajos tirgos pierādīt sevi kā uzticamu sadarbības partneri, gan arī pašiem iekšēji noskaidrot, ar kuru no piegādātājiem un partneriem slēgt ilgtermiņa sadarbības līgumu, zinot, ka tas patiešām neaizies bankrota ceļu.

Gadu gaitā «atbildīga un ilgtspējīga uzņēmuma» reputācija arī Latvijas biznesa vidē kļūst par aizvien nozīmīgāku kritēriju, pēc kura izvēlēties sadarbības partneri. Tiesa, valsts vēl šā indeksa rezultātus neiekļauj konkursu vērtēšanas tabulās, lai gan tas ļautu vieglāk atsijāt dempingotājus vai daļēji pelēkajā zonā strādājošos.

Tikmēr paši uzņēmēji uzsver – indekss ir ne tikai iespēja gūt patīkamo publisko atzinību, bet arī paraudzīties pašiem uz sevi no malas. Kā vērtīgāko ieguvumu šajā procesā uzņēmumi piesauc ekspertu detalizētos ieteikumus turpmākai sava darba uzlabošanai – tiem jāpalīdz labāk sagatavoties pret iespējamiem negaisiem tirgū.

Ilgtspējas indeksa iniciatīva tiek īstenota ar Eiropas Savienības un Eiropas Sociālā fonda atbalstu

Neviens nav ieinteresēts eirozonas sabrukumā

Posted on maijs 30, 2012 by Pauls Raudseps - Pusdienās

Kristians de Buasjē ir viens no Francijas ietekmīgākajiem ekonomistiem. Viņš piedāvā recepti, kā Eiropai finansēt attīstību, nepalielinot valstu deficītus

Kad ierodos viesnīcas Neiburgs restorānā uz tikšanos ar Kristianu de Buasjē, priekšā jau ir Francijas vēstniecības diplomāts, kurš atbildīgs par ekonomikas jautājumiem. Viņš ieradies ar mobilo telefonu, jādomā, tādu, kas stingri pasargāts no noklausīšanās, lai de Buasjē kungs varētu saņemt svarīgu zvanu no Parīzes.

Ja uzvārda priekšā atrodamais dižciltīgais «de» nebūtu jau licis par to domāt, tad sevišķi piegādātais telefons liek skaidri saprast – neesmu ieradies uz pusdienām ar kādu ierindas ekonomistu.

De Buasjē kopš 2003.gada ir Francijas premjerministra ekonomiskās padomes vadītājs, vienlaikus arī Francijas finanšu tirgus uzraudzības aģentūras valdes loceklis un profesors Sorbonā.

Tā viņu aprakstot, iztēlē var rasties stereotipisks priekšstats par aristokrātu, kurš pret visiem izturas ar atturīgu pašcieņu, kas var robežoties ar augstprātību, un dzīvei pieiet ar uzsvērtu izsmalcinātību, it sevišķi attiecībā pret ēdieniem un dzērieniem.

Taču, kad pēc viņa tālsarunas mēs beidzot sēžamies pie galda, ne jau pirmo reizi izrādās, ka stereotipi ir neuzticami ceļveži. De Buasjē ir nevis formāli, bet sirsnīgi pieklājīgs. Nevairās pats par sevi nedaudz paironizēt: «Tas nekas, man pašam to grūti izrunāt,» viņš vēlāk Eiropas Komisijas pārstāvniecības organizētas paneļdiskusijas laikā mierina klausītāju, kura mēle paslīd viņa uzvārda patskaņu virtenē. Viņš izrāda dzīvu interesi par visdažādākajiem tematiem un jau sarunas sākumā apber mani ar jautājumiem par Latvijas ekonomiku, par restorāna dienas piedāvājumu, pat par vietējiem liellopiem: «Jums te tiešām ir zilas govis?»

Ēdiena izvēlē viņš ir gatavs sekot manam paraugam («Kas tā tāda «tortilja»? Labi, es to pamēģināšu») un vīnu pie pusdienām nedzer. Taču ar tikpat lielu ieinteresētību, kā uzdod jautājumus, ir gatavs arī sniegt atbildes.

Francijai kā vienai no lielākajām un svarīgākajām Eiropas Savienības valstīm būs nozīmīga ietekme uz ES nākotni, jo sevišķi tagad, ka prezidenta vēlēšanās Nikolā Sarkozī nomainījis Fransuā Olands, kurš sola pārskatīt līdzšinējo eirozonas glābšanas politiku. Tāpēc jau sarunas sākumā jautāju par krīzi.

Vai eiro sabruks? «Es vispār esmu optimistiski noskaņots. Nevis sajūmināts, bet optimistisks gan par nepieciešamību, gan par spējām tikt galā ar šo krīzi. Tā, protams, ir ļoti sarežģīta, jo Grieķijas problēma nav atrisināta.» Turklāt ir iespējams, ka problēma var izplesties tālāk – uz Spāniju, varbūt arī Itāliju. Tomēr viņš uzskata, ka «neviens nav ieinteresēts eirozonas sabrukumā». Pat Grieķija, kurai tagad daudzi iesaka izstāties no kopējās valūtas un atgūt konkurētspēju, devalvējot eventuālo «jauno drahmu», nav ieinteresēta to darīt, jo tā iekultos vēl lielākās nepatikšanās. Procentu likmes, kuras valdībai tādā gadījumā būtu jāmaksā par aizdevumiem, būtu ārkārtīgi lielas, un valūtas devalvācija par 50 vai 60% izraisītu milzīgu inflāciju, kas radītu lielas gan ekonomiskas, gan sociālas problēmas. Taču arī pārējās dalībvalstis nav ieinteresētas šādā scenārijā. Ja Grieķija atstāj eirozonu, finanšu tirgi uzreiz sāks prasīt – kas būs nākamā valsts, kura izstāsies?

Līdz šim izdarītais, lai pasargātu pārējās valstis, ir bijis «nepieciešami, bet, iespējams, nepietiekami». Krīze parāda, ka eirozonā aizvien vairāk jānostiprina iekšējās pārvaldības spējas. Tas savukārt rada cita veida saspīlējumus. «Eiropai, tajā skaitā arī Latvijai, par lielu problēmu kļūs jautājums, kādas ir attiecības starp visām 27 ES dalībvalstīm un eirozonas valstīm. Aizvien vairāk varas nonāk eirozonas rokās. Tas ir ļoti jutīgs jautājums.» Zviedrijā par to ļoti satraucas, Latvijā varbūt mazāk, jo tai ir skaidra eiro ieviešanas programma.

Vai viņš tic, ka Latvija spēs iestāties eiro? «Jūs esat ļoti tuvu tam, lai izpildītu iestāšanās kritērijus. Ja jūs «noliekat eksāmenu», Briselei būs ļoti grūti jums atteikt.»

Te gan piebilstu, ka sakarā ar eiro ieviešanu no Eiropas Komisijas un Eiropas Centrālās bankas bieži dzirdam vārdu «ilgtspēja». Tāda neskaidra kritērija pielietošana ļautu apšaubīt, vai pat tad, ja Latvija formāli izpilda kritērijus, to uzskatīs par gatavu iestāties eirozonā.

«Es uzskatu: ja jūs vēlaties iestāties, jums ir ļoti labas izredzes tikt uzņemtiem,» vērtē de Buasjē. Tomēr seko brīdinājums: «Tas ir atkarīgs no tā, vai eirozona spēs pārvarēt krīzi.» Tātad, ja nākamgad pavasarī vēl aizvien būs krīzes sajūta, Latviju varētu neuzņemt eirozonā? «Man šķiet, ka arī Latvija ir ieinteresēta iestāties eirozonā, kura ir atrisinājusi galvenās problēmas.»

Tomēr viņš prognozē, ka līdz gada beigām spiediens uz eirozonu būs mazinājies, procentu likmes «nomaļajām valstīm» būs samazinājušās, būs atrastas atbildes uz eirozonas pārvaldes jautājumiem. Ja dinamika būs pozitīva, tad 2014.gads derētu gan Latvijai, gan eirozonai. Taču, ja nebūs atrasti pareizie risinājumi, pati eirozonas pastāvēšana var tikt apdraudēta.

Kā jaunā prezidenta, sociālista Olanda ievēlēšana ietekmēs notikumu attīstību Eiropā? De Buasjē uzsver, ka, par spīti visām runām par izaugsmes veicināšanu, Olandam būs jāievēro savi solījumi samazināt deficītu līdz 3% nākamgad un panākt bezdeficīta budžetu līdz 2017.gadam. «Tas būs daudz grūtāk, nekā tiek gaidīts.»

Savukārt de Buasjē piekrīt, ka jāveicina izaugsme, taču to var darīt, nepalielinot valstu deficītus. Jāizmanto Eiropas Investīciju banka, kura varētu piesaistīt līdz pat 120 miljardu eiro privātnoguldījumos un aizdot to pētniecības, izglītības un infrastruktūras attīstībai. Tikai tā var veicināt Eiropas izaugsmes potenciālu un samazināt bezdarbu. Tas ir jādara, lai Eiropa saglabātu vietu pasaules «pirmajā līgā».

Pienācis laiks desertam, un šķiet, ka de Buasjē atkal gatavs uz visu. «Rabarberi? Labi, lai iet!» Taču pie saldā pasūta nevis kafiju, bet angļu tēju. Tomēr, kad viesmīle pārvaicā, vai tēju pasniegt ar pienu, de Buasjē jautri pasmaida un atbild: «Nē, nē, es esmu francūzis.»

Sarunas saldajam ēdienam esmu atstājis jautājumu par Latviju. Vai mūsu deficīta samazināšana ir piemērs citām Eiropas valstīm?

De Buasjē atzīst Latvijas panākumus. Valsts spējusi divu gadu laikā nozīmīgi uzlabot konkurētspēju, samazinot algas, un pirms dažām dienām viņš ar pārsteigumu lasījis Starptautiskā Valūtas fonda paziņojumā pēc vizītes Rīgā, ka Latvijas valsts iestādēm būtu jādomā par algu paaugstināšanu. «Ne jau katru dienu SVF raksta, ka jātērē vairāk algām!» Taču Latvija krīzi pārvarējusi divos, trīs gados, bet grieķi nezina, cik ilgi viņiem prasīs izkļūšana no bedres. «Tā ir problēma. Ja Grieķijas iedzīvotājus varētu pārliecināt, ka ilgtermiņā procesam būs atdeve, viņi būtu gatavi uzņemties šos upurus.» Tāpēc esot grūti pārnest Latvijas pieredzi uz citām valstīm.

Norādu, ka arī Latvijā 2009.gadā daudzi šaubījās, vai programma būs sekmīga.

Tomēr Grieķija atšķiras – tur ir «strukturālas problēmas», kuras nepastāv Latvijā. Mūsu valsts spēja rīkoties ātri un uzrādīt strauju atkopšanos, taču Grieķija var nebūt uz to spējīga. «Ja ļaujam viņiem atgriezties pie 3% budžeta deficīta ilgākā laika posmā, nevis jau 2014.gadā, tas varētu samazināt šīs konsolidācijas sociālo cenu. Es nezinu, kas ir pareizais risinājums, bet par to jānotiek diskusijām.»

Pēc pusotru stundu ilgās sarunas var just, ka de Buasjē kungam vēl būtu daudz ko teikt, taču pienāk Eiropas Komisijas pārstāvniecības darbiniece, kurai jāaizved viņš uz nākamo tikšanos. Ir pat nedaudz jāsteidzas, taču pirms atvadīšanās de Buasjē kungs vēl pārprasa – jums ir visa informācija, kas nepieciešama? – un tad, laipni uzsmaidīdams visiem, dodas prom.

Ēdienkarte
Vārītas liellopa gaļas salāti
Auksta spinātu un skābeņu zupa
Vistas gaļa, ietīta tortiljā
Rabarberu, maskarpones siera deserts
Tēja, dubultais espreso

Ir jautā

Posted on maijs 30, 2012 by anon - Viedoklis

Stradiņu slimnīcas teritorijā mēnesi gulējis miris traumu pacients. Kā tas iespējams?

Pēteris Kļava, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas reanimācijas ārsts:
Stradiņu teritorija ir liela, iespējas ir vairākas. Iespējams, cilvēkam bija daudz gadu, palicis slikti ar sirdi, un viņš ir nomiris. Pa teritoriju cilvēki daudz nestaigā. Apstākļi var būt dažādi.

Juris Bārzdiņš, bijušais veselības ministrs:
Tas ir uzņemšanas nodaļas jautājums. Nedrīkst palaist pacientu, kurš nav stabils. Uzņemšanas nodaļai tas bija jānovērtē.

Ivars Eglītis, Kuldīgas slimnīcas vadītājs, bijušais veselības ministrs:
Grūti iztēloties, kā plkst.24 var no slimnīcas izrakstīt pacientu, ja vien viņš pats kādā veidā nav traucējis darbu. Vispirms jānoskaidro, kas tas bija par cilvēku. Teritorija arī ir liela. Bet notikums diezgan traks.

Starp distancēm

Posted on maijs 30, 2012 by anon - Viedoklis

No skolas gaidu būtiskāko – mudinājumu, ka ir jāseko savai dzīves kaislībai, tā jāatrod

Konkrētus laika periodus dzīvē reizēm mēdz salīdzināt ar skriešanas distancēm. Katras distances galā svarīgas ir skrējienā gūtās emocijas un pieredze. Kad elpa atkal ir vienmērīga un pulss stabilizējies, jāsāk domāt, vai šī distance ir sagatavojusi nākamajai, kas ir garāka un sarežģītāka, kurā pieļautās kļūdas nopietnāk ietekmē tālāko skrējiena gaitu. Līdzīgas izjūtas ir 12.klases beidzējiem – pēc trim vidusskolas gadiem, kas pavadīti mācību kabinetos, konsultācijās un vēlos vakaros pie grāmatu kalniem, ir cerība, ka skolotāji un skolas darbinieki ir devuši ne tikai akadēmiskas un «sausas» zināšanas, bet arī gatavību nākamajam dzīves posmam.

Patiesības vērtība tiek nemitīgi daudzināta ne tikai ētikas stundās, bet arī citos mācību priekšmetos, sarunās gaiteņos un sarakstē internetā. Domājams, gandrīz ikviens skolotājs to norādītu kā vienu no savas dzīves vērtībām. Tad kāpēc tā neizpaužas izglītības sistēmā un skolas ikdienas dzīvē? Skolotāji apgalvo, ka mūs gatavo dzīvei un nākamajam grūtajam posmam, kas ir universitāte (profesionālā izglītība vai nestudēšana suģestējošajās runās ir ignorēta), bet kāpēc mācību process netuvinās realitātei ārpus skolas ēkas robežām? Diemžēl skolai neizdodas iemācīt būt atbildīgiem par savu rīcību. Skolēniem bieži tiek dota privilēģija neizdarītajos darbos vainot skolotājus, klasesbiedrus, vecākus un sabiedrību kopumā. Arī pašiem skolotājiem reizēm neiet spoži – ir viegli pasniegt talantīgiem skolēniem, bet, tiklīdz parādās kāds, kam ir grūtības mācīties, uzreiz tiek norādīti konkrētā skolēna trūkumi, nevis meklētas atšķirīgas metodes mācību materiāla apguvei. Skolotāja darbs, gluži kā ārsta vai ugunsdzēsēja misija, ir cildens – viņi glābj dzīvības, tikai katrs savā veidā. Divpadsmitie vēlas pamest skolu, zinot, ko nozīmē uzņemties atbildību un būt patstāvīgiem.

Pārliecība par savām spējām ir būtiska. Daudzi no skolas uz atvadām gaida iedrošinājumu, ka divpadsmitie arī bez akadēmiskā potenciāla, spējām un sasniegumiem ir vērtīgi cilvēki un var kaut ko sniegt pasaulei. 18 gados justies pieņemtam ir svarīgi. Izlaidumā katrs divpadsmitais vēlēsies justies unikāls, ar kaut ko atšķirīgs no saviem skolas biedriem. Mēs gaidām mierinājumu un atgādinājumu, ka visiem nav jāiet viens ceļš. Katrs cilvēks ir īpašs – veroties uz katru no divpadsmitajiem, jādomā par brīnumu, jo tieši to ierauga vecāki, draugi un, cerams, lielākā daļa skolotāju. Skolai ir jāstiprina daudzveidība, pret to jāizturas nevis ar toleranci un savilktiem lūpu kaktiņiem, bet gan jāpieņem.

No skolotājiem jānāk būtiskākajam – mudinājumam, ka ir jāseko savai dzīves kaislībai, tā jāatrod. Neatkarīgi no tā, vai šī kaislība ir logu tīrīšana, arheoloģiskie izrakumi vai sarežģītu matemātisku problēmu risināšana. Ticība saviem spēkiem un sekošana tam, kas aizrauj, piešķir jēgu vienmuļām un pelēkām dienām. Ir dzirdēts simtiem stāstu, ka vidusskolas beidzēji aiziet studēt ekonomiku vai jurisprudenci, lai gan labprātāk stādītu kokus Patagonijā vai rūpētos par kamieļiem Marokā. Taču apkārtējo spiediena un baiļu dēļ to neizvēlas, tā vietā attopas vairākus gadus vēlāk ar domu, ka dzīvē ir palaista garām iespēja, iegūstot vienīgi samierināšanos un letarģisku prāta stāvokli.

Vidusskolas beigšana nav tikai konkrētas izglītības pakāpes sasniegšana, bet arī kļūšana par patstāvīgu, drosmīgu un domājošu cilvēku. Vismaz to gaida divpadsmitie, kad ar atestātu pamet skolu un iziet pa tās vārtiem pretim jaunai distancei.

Austrumu trilleris

Posted on maijs 30, 2012 by Pauls Raudseps - Komentārs

Nestabilajā valsts vadības maiņas laikā nežēlastībā krīt maoists Bo

Pagajušā gada novembrī britu uzņēmēju Nīlu Heivudu atrada mirušu viesnīcas istabā Rietumķīnas pilsētā Čuncjinā. Policija strauji nāca pie secinājuma, ka viņš miris no pārliekas alkohola lietošanas un, neveicot sekciju, lika viņa mirstīgās atliekas kremēt.

Vairākus mēnešus par Heivuda mīklainajiem nāves apstākļiem satraucās tikai viņa ģimene, bet martā Čuncjinas policijas šefs negaidīti ieradās ASV konsulātā kaimiņu reģiona galvaspilsētā Čendu. Tur viņš esot lūdzis politisko patvērumu, apgalvojot, ka viņa dzīvība ir briesmās.

Izklausās pēc Džeimsa Bonda filmas, taču šie patiesie atgadījumi ievadīja notikumu ķēdi, kuru rezultātā savu amatu zaudēja viens no spēcīgākajiem Ķīnas politiķiem, Pekinā vairākas dienas visās malās runāja par gaidāmu valsts apvērsumu, un ap šogad iecerēto valsts augstākās vadības plānveidīgo nomaiņu sāka celties neskaidrības migla.

Vienlaikus parādījušās pazīmes, ka Ķīnas tautsaimniecības izaugsmes spars sāk pierimt. Tas licis uzvirmot bažām par valsts tālāko politiskās un ekonomiskās attīstības kursu, kurš skars ne tikai pašus Ķīnā dzīvojošos 1,3 miljardus, bet var arī nopietni ietekmēt visas pasaules ekonomiku.

Pat pēc Ķīnas mērogiem Čuncjina ar saviem 24 miljoniem iedzīvotāju ir liela pilsēta, tomēr ne jau tāpēc valsts politisko notikumu centrā nonāca tās mērs Bo Silai. Jau gadiem viņš bija mērķtiecīgi veidojis savu publisko tēlu kā maoists un populists. Viņš sāka plaši izreklamētas «antimafijas» akcijas, slavēja sociālistisku «sarkano kultūru», bieži citēja Mao Mazo sarkano grāmatiņu un parūpējās, lai visi pamana viņa pilsētā veiktos lielos ieguldījumus infrastruktūrā un lētos dzīvokļos. Gan viņa stils, gan skaļais «kreisums» bija uzsvērtā pretrunā ar pašreizējo Ķīnas vadītāju prezidenta Hu Dzjiņtao un premjera Veņa Dzjabao atturīgi tehnokrātisko stilu. 2010.gadā žurnāls Time nosauca Bo par vienu no simt ietekmīgākajiem cilvēkiem pasaulē, un daudzi uzskatīja, ka viņš cenšas izcelties, lai varētu pretendēt uz valsts augstākajiem amatiem.

Angļu uzņēmējs Heivuds jau kopš 90.gadiem bija veidojis ciešas biznesa attiecības ar Bo ģimeni. Ķīnas pussociālistiskajā, puskapitālistiskajā ekonomikā, kur komunistiskā partija kontrolē gan valsts aparātu, gan ekonomiku, politiskā vara, bagātība un korupcija iet roku rokā, un Heivuds acīmredzot bija atradis sev ienesīgu darbu, palīdzēdams Bo sievai Gu Kailai kārtot attiecības ar Rietumu uzņēmumiem. Taču daudzviet publicēta neoficiāla informācija vēsta, ka pagājušā gada beigās viņi sastrīdējušies par naudu. Nedaudz vēlāk Heivudu atrada mirušu.

Viņa nāve ieguva nacionālu un pat starptautisku rezonansi, kad februārī Bo līdz tam uzticamais policijas šefs Vangs Lidžuns aizlaidās pie amerikāņiem. Galu galā, konsulātā viņš nepalika, un viņa atrašanās vieta kopš tam nav zināma. Tomēr ātri vien sāka parādīties ziņas, ka iekšējo konfliktu dēļ viņš bijis gatavs atklāt informāciju, kas pierādītu Bo sievas vainu Heivuda noindēšanā.

Var nešaubīties, ka Ķīnā «tiesiskums» cieši savijas ar politiku. Bija radusies lieliska iespēja tiem, kuri jutās Bo apdraudēti, viņu nostumt malā. 15.martā Bo tika atcelts no Čuncjinas partijas un pilsētas vadības amatiem. Drīz pēc tam Peki-nu pārņēma baumas par iespējamu valsts apvērsumu, tomēr 10.aprīlī nāca nākamais trieciens Bo karjerai – tika apturēta viņa līdzdalība Ķīnas Komunistiskās partijas centrālkomitejā un politbirojā uz «nopietnu disciplīnas pārkāpumu» izmeklēšanas laiku. Savukārt viņa sieva tika publiski nosaukta par galveno aizdomās turēto Heivuda nāvē.

Stāsts par Bo krišanu nežēlastībā ir kas vairāk nekā tikai saistoša tēma asa sižeta filmai. Būtu pārāk vienkāršoti tajā saskatīt cīņu starp «liberālajiem» un «konservatīvajiem» spēkiem Ķīnas Komunistiskajā partijā, tomēr tā neapšaubāmi atspoguļo gan atšķirīgu politisku noslieču sadursmes, gan arī, tas varbūt ir pat svarīgāk, saspīlējumu, kas valda rudenī plānotā partijas kongresa gaidās, kad kļūs skaidri Hu un Veņa pēcteči.

Pat ekonomiski mierīgos laikos manevrēšana varas maiņas laikā ievieš nervozitāti Ķīnas elitē, bet šogad tas notiek apstākļos, kad sācis kristies gan eksports, gan rūpniecības izlaides apjoms, gan nekustamo īpašumu cenas. Tāpēc Prezidents Hu ir sācis nākt klajā ar paziņojumiem par gatavību stimulēt ekonomiku.

Ķīnas zemais parāda līmenis un milzīgās valūtas rezerves nozīmē, ka īstermiņā tai vajadzētu spēt nodrošināt tautsaimniecību pret pārāk strauju bremzēšanos. Tomēr Komunistiskās partijas valdnieku leģitimitāte lielā mērā balstās viņu spējā nodrošināt ekonomisko izaugsmi. Bo piemērs liecina, ka līdzšinējai tehnokrātiskajai valdīšanas pieejai var rasties alternatīva, jo Čuncjinas mērs ieguva lielu popularitāti starp vēl aizvien relatīvi nabadzīgajiem pilsētās ieplūstošajiem strādniekiem, kuri nav ieguvuši tik daudz no Ķīnas straujās izaugsmes, cik izglītotā «vidusšķira». Bo pieejai gan partijā, gan armijā esot daudz piekritēju. Ja kādā brīdī radīsies sazobe starp iekšpartijas konfliktiem un tautsaimnieciskajām problēmām, līdzšinējais Ķīnas «mierīgās augšupejas» modelis pēkšņi var kļūt bīstami neprognozējams.

Komentārs 140 zīmēs
Sākas cīņas par 2013.gada budžetu: izglītības ministrs Ķīlis sola demisionēt, ja nevarēs panākt algu paaugstinājumu skolotājiem.

Kur palicis buldozers? Šlesera Jūrmalas īpašumā dažas liekas priedes nokodis šaurzobu mizgrauzis. Neizklausās diez cik oligarhiski.

Vienam netīk meita, otram kleita: LV kārtējā neveik-sme Eirovīzijā apstiprina – jo jautājums nenozīmīgāks, jo karstāk par to strīdas.

Cerības un vilšanās

Posted on maijs 30, 2012 by Aivars Ozoliņš - Komentārs

Var atgādināt Āboltiņai, ka Saeimu atlaida nevis Zatlers, bet gan tauta

Politiķu lēmumiem mēdz būt nopietnas un tālejošas sekas, kuras pēc tam nevar mainīt ar skaidrošanos, ka bija gribēts citādi. Tāpēc par viņu rīcības motīviem jāspriež pēc tās rezultātiem. Taču vismaz Saeimas priekšsēdētajai Solvitai Āboltiņai un vismaz par prezidenta Valda Zatlera rīkojumu nr.2 acīmredzot šķiet, ka ir otrādi – rezultāts neesot labs, «ja parādās, ka nav ticamības tiem lēmumiem, kāpēc viņi tiek pieņemti».

Āboltiņas uzstājīgi stāstītajā par Zatlera pagājušā gada 28.maija rīkojumu ierosināt Saeimas atlaišanu dominē tieši viņa rīcības motīvu vērtējums. It kā šā rīkojuma rezultātu varētu uzskatīt vai nu par labu, vai nu par sliktu atkarībā no tā, ko pērn ap šo laiku savā nodabā domāja Zatlers. Vai atkarībā no tā, ko Āboltiņa vai kāds cits, arī Zatlers pats, pašlaik domā par viņa tolaik domāto.

Neatkarīgi no tā, ko un kurš tolaik gribēja, Zatlera rīkojuma nr.2 galvenais rezultāts ir pašreizējā Saeima, kurā vairs nav vairākuma «sarkanajam kvadrātam» – Šķēles, Lemberga, Šlesera partijām un Saskaņas centram. Un pašreizējā valdība, kurā nav nevienas no šīm partijām. (TP, LPP un to agonijas hibrīda PLL vispār vairs nav.) Tomēr Saeimas priekšsēdētāja uzskata, ka Zatlera rīkojums izraisījis sabiedrībā vilšanos, jo Saeimas atlaišanai bijuši savtīgi iemesli, un «nepiepildītās tautas cerības» esot radījušas «vēl lielāku plaisu starp politiķiem un vēlētājiem».

Saeimas atlaišanas vērtējums Vienotības priekšsēdētājai iznāk esam tāds pats kā lielākajiem zaudētājiem no tās atlaišanas – ar Zatlera rīkojumu līdzīgi neapmierināti ir arī ZZS Augusts Brigmanis, TP Aigars Kalvītis, SC Jānis Urbanovičs. Toties pavisam citādi to vērtē, piemēram, viņas partijas biedrs, Saeimas Vienotības frakcijas vadītājs Dzintars Zaķis. Viņš uzskata, ka bez šā rīkojuma ZZS un SC «turpinātu mocīt» Vienotību.

Varētu piebilst – ja Vienotība vispār būtu saglabājusies vienā gabalā. Ticamāk šķiet, ka būtu sašķēlusies. Tas būtu noticis vai nu pagājušā gada nogalē, kad Valda Dombrovska iepriekšējā valdība būtu noslēgusi starptautiskā aizdevuma programmu, un Saeimas faktiskais vairākums būtu to gāzis, lai veidotu citu. Vai nu jau vasarā, kad, kā nu atgādina Āboltiņa, viens no viņas sarunā ar Zatleru tolaik minētajiem «risinājumiem» būtu bijis SC iekļaušana valdībā. Viņas vadītās partijas vairākums bija pret šādu risinājumu gan tolaik, gan pēc Saeimas pirmstermiņa vēlēšanām, kad to uzstājīgi piedāvāja jau Zatlers ar savu partiju. Tā īstenošana droši vien būtu nozīmējusi arī Vienotības galu.

Viens no rīkojuma nr.2 rezultātiem ir tieši otrāds. Politiskais projekts ar nosaukumu Saskaņas centrs ir nonācis septiņus gadus ilgušā ceļa galapunktā, nevis valdībā. Lai arī ko būtu gribējuši gan daži Vienotībā, kuri bija rāvušies taisīt koalīciju ar SC Rīgas domē jau pēc pašvaldību vēlēšanām 2009.gadā, gan arī Zatlers, pēc Saeimas pirmstermiņa vēlēšanām pērn mēģinādams par varītēm iedabūt SC valdībā, rezultāts nupat ir labāks. Taču arī tā ir politikas aksioma – politiķu rīcības rezultātu nevar vērtēt kā sliktu tāpēc vien, ka tas neatbilst viņu iecerētajam.

Pašlaik svarīgāks ir jautājums par to, ko Āboltiņa vēlas panākt ar uzbrukumu Zatleram un ko tas liecina par attiecībām koalīcijā. Iespējams, neko vairāk par personisku konfliktu, kura pamatā abu ambīcijas izkārtot sev valsts augstāko amatu. Āboltiņa pirms Zatlera prezidenta termiņa beigām tika minēta starp kandidātēm uz valsts galvas amatu. Viens no Zatlera motīviem SC iesaistīšanai valdībā pēc vēlēšanām laikam tomēr bija cerības uz «konstitucionālo vairākumu», kas tad varētu grozīt Satversmi, lai pēc tam Zatlers kādā brīnumainā kārtā atgrieztos Pilī jau kā tautas vēlēts prezidents.

Taču arī šāda divu koalīcijas partiju vadītāju ilūziju sadursme var atstāt iespaidu uz valdību un līdz ar to uz valsts politiku. Fons ir pateicīgs pretrunu saasināšanai. Valdības partiju cilvēkiem ir atšķirīgi uzskati par vilcienu iepirkuma problēmas risinājumu un neslēpti dažādi par līgumu slēgušā valsts uzņēmuma jaunās valdes iecelšanu. Nebija īstas vienprātības arī par nodokļu samazināšanu, bet priekšā vēl lemšana par budžeta grozījumiem un vai tie vispār ir nepieciešami. Nupat izglītības ministrs Roberts Ķīlis draud atkāpties no amata, ja nenotiks viņa iecerētās reformas. Lai arī cik samākslota un privāta būtu Āboltiņas un Zatlera ecēšanās, tā var sarežģīt lēmumu pieņemšanu arī par valstij patiešām svarīgiem jautājumiem. Ja nu kas radītu vilšanos sabiedrībā, tad pirmām kārtām politiķu savtīgu ambīciju izraisīta valdības rīcības nespēja.

Var atgādināt Āboltiņai, ka Saeimu atlaida nevis Zatlers, bet gan viņas piesauktā tauta, kura, spriežot pēc šīs Saeimas vēlēšanu rezultātiem, nebūt nebija vīlusies arī par viņa lēmumu dibināt partiju. Bet Zatleram jārēķinās, ka vēlētajiem būs gala vārds arī viņa dibinātās partijas darbības vērtēšanā.

Lai arī kādi motīvi tagad dzen Āboltiņu apšaubīt Zatlera rīkojuma nr.2 motīvus, rezultāts pašlaik ir bezjēdzīgs divu valdības koalīcijas partiju vadītāju publisks konflikts. Diezin vai mērķis ir citāda valdība, kuru šajā Saeimā nemaz īsti nevar izveidot, kaut gan Āboltiņa varbūt paliktu augstajā amatā, lai arī kāda valdība. Diezin vai tas piepilda sabiedrības cerības un mazina plaisu starp vēlētājiem un politiķiem.

Komentārs 140 zīmēs
Divi līgumi. Valsts prezidents Bērziņš atgādina, ka valstij būtu neizdevīgi ne tikai pašai maksāt par vilcienu iepirkšanu, bet arī pēc tam 30 gadus par to uzturēšanu.

Dažādi apstākļi. Saakašvili ierašanos Rīgā aizkavēja sliktie laika apstākļi Tbilisi. Gruzijas cerības pievienoties NATO aizkavē Krievijas okupācijas spēki.

Noslaktētie paši vainīgi? Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs paziņojis, ka par Sīrijas valdības sarīkoto slaktiņu Hulā atbildīgas «abas puses».

Dzīves norma

Posted on maijs 30, 2012 by Nellija Ločmele - Redaktores sleja

Normāli. Latvieša universālais apzīmētājs. Kāds ārā laiks? Normāls. Darbā viss kārtībā? Jā, normāli. Kā pavadīji brīvdienas? Nu, normāli

Vispār viss ir normāli, kamēr pie apvāršņa neparādās kāds nenormālais – politiķis televizora ekrānā, motociklists mašīnas sānu spogulī, kāds ar atšķirīgu dzīvesstilu, citādu sasuku vai domām. Tad sākas nenormālas ziepes!

Šajā Ir numurā esam satikuši vairākus cilvēkus, kas dzīvo ārpus šī «normāls-nenormāls» duālisma un atgādina, ka dzīve nav elektrības slēdzis, kas svārstās starp divām galējībām. Tā ir… nu, vismaz reostats.

Līga un Evita ir pāris jau deviņus gadus, bet šogad viņu ģimenē ienācis mazais Niko. Dzīvē viņas ir divas mīļas mammas mazajam puikam, bet no likuma viedokļa – pilnīgi sveši cilvēki. Kā jums šķiet – tas ir normāli vai nenormāli?

Literāts Vilis Lācītis ir antropoloģijas bakalaurs, izstudējis Oksfordā, strādā celtniecības darbos Londonā, viņa pirmā grāmata Stroika ar skatu uz Londonu piedzīvoja trīs metienus, tikko iznācis trešais romāns. Nav lielākas nelaimes par rakstu valodas ieviešanu, saka Lācītis un turpina rakstīt. Kā nu ieslēgties normālajiem latviešu īkšķiem – uz augšu, uz leju?

Kalnu «pieradinātājs» Bruno Šulcs ar piekto piegājienu uzkāpa 7546 metrus augstā virsotnē un nobrauca no tās ar velosipēdu, pārspējot līdzšinējo Ginesa rekordu. Tas gan formālu iemeslu dēļ netika ieskaitīts, bet Bruno par to nebēdā, jo pats sev ir pierādījis – arī viens ir karotājs. Nenormālais!? Es teiktu – cilvēks, kurš dzīvo.

Kā obligātā veselības pārbaude

Posted on maijs 28, 2012 by Pauls Raudseps - Komentārs

Valsts uzņēmumi, salīdzinot ar privātā sektora lielajiem uzņēmumiem, visticamāk, atpaliek savā ilgtspējā, un par to daļa atbildības jāuzņemas arī valstij kā īpašniekam, intervijā atzīst ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts, iesakot ilgtspējas indeksu izmantot kā ikgadēju pārbaudes vizīti pie ārsta

Patlaban tiek izstrādāta valsts kapitālsabiedrību pārvaldes stratēģija. Vai uzņēmumu ilgtspējas indeksa noteikšana iekļaujas šajā procesā?
Valsts kapitāla daļu pārvaldības reformai un ilgtspējas indeksam ir vienots mērķis – radīt praksi un sistēmu, kas veicinātu ilgtspējīgu uzņēmējdarbību Latvijā, nodrošinot skaidru, saprotamu un atbildīgu procesu vadību.

Vai no valsts kā īpašnieka viedokļa ir vēlams, ka vairāk valsts kapitālsabiedrību piedalās šā indeksa izstrādē?
Noteikti! Uzņēmumu dalība ilgtspējas indeksā ir pielīdzināma ikgadējai obligātajai vizītei pie ārsta, lai neielaistu slimības un sāktu to savlaicīgu ārstēšanu. Ilgtspējas indekss uzņēmējiem bez maksas palīdz identificēt problēmas, ko ikdienas darbā tie varbūt nepamana vai uzskata par nebūtiskām. Šī informācija netiek izpausta trešajām pusēm, bet kopīgi ar individuālo rezultātu un ieteikumiem no ekspertu puses tiek nodota pašiem uzņēmumiem.

Valsts uzņēmumiem būtu jārāda priekšzīme privātajiem uzņēmumiem gan ilgtspējas, gan pārvaldības ziņā un jāizmanto katra iespēja šos procesus uzlabot. Tāpēc īpašs prieks ir par tiem valsts uzņēmumiem, kas ilgtspējas indeksā piedalās vairākus gadus pēc kārtas, piemēram, Latvenergo, kas saņem ļoti augstu vērtējumu. Ekonomikas ministrija pirmo reizi pasniegs arī atzinības rakstus tiem uzņēmumiem ar valsts kapitāla daļām, kas uzdrošinājās un šogad piedalījās ilgtspējas indeksā.

Vai sava īpašuma formas dēļ valsts kapitāla sabiedrībām ir kādi sevišķi izaicinājumi, ar kuriem nesaskaras privāti uzņēmumi?
Diemžēl līdzšinējā sadrumstalotā, necaurskatāmā un nesakārtotā valsts uzņēmumu pārvaldība ir radījusi izaicinājumus valsts kapitālsabiedrībām dalībai ilgtspējas indeksā. Tas attiecināms uz tām indeksa sadaļām, kur uzņēmējiem ir jāsniedz informācija par akcionāriem, stratēģiskajiem mērķiem, atklātības principu ievērošanu. Salīdzinot ar privātā sektora lieliem uzņēmumiem, visticamāk, lielākā daļa valsts kapitālsabiedrību savās korporatīvās pārvaldības praksēs un ilgtspējā līdz šim ir atpalikušas.

Te sava atbildība jāuzņemas arī valstij kā īpašniekam, ilgstoši neradot profesionālu un valstiski atbildīgu pārvaldības sistēmu. Tāpēc ir gandarījums, ka Ministru kabinets pēc ilgām diskusijām ir devis akceptu reformai, kas ļaus mainīt vecās prakses un padarīt valsts uzņēmumu pārvaldību profesionālu, atbildīgu, efektīvu un caurskatāmu.

Kā vērtējat ilgtspējas indeksa ietekmi kopumā uz uzņēmējdarbības vidi Latvijā?
Šādas privāto partneru un organizāciju iniciatīvas novērtēju ļoti augstu, jo tās aktualizē visai ekonomikai un uzņēmējdarbībai ļoti būtiskus jautājumus. Jāatceras, ka Latvijas ekonomikas ilgtspēja lielā mērā ir Latvijas uzņēmēju ilgtspējas kopsumma – bez ilgtspējīgiem uzņēmumiem stabila, sabalansēta ekonomikas izaugsme nemaz nebūs iespējama. Šī iniciatīva pakāpeniski veido jaunu uzņēmējdarbības kultūru, kas būtu balstīta ilgtspējas un labas pārvaldības pamatos.