Cerības un vilšanās • IR.lv

Cerības un vilšanās

4
Aivars Ozoliņš

Var atgādināt Āboltiņai, ka Saeimu atlaida nevis Zatlers, bet gan tauta

Politiķu lēmumiem mēdz būt nopietnas un tālejošas sekas, kuras pēc tam nevar mainīt ar skaidrošanos, ka bija gribēts citādi. Tāpēc par viņu rīcības motīviem jāspriež pēc tās rezultātiem. Taču vismaz Saeimas priekšsēdētajai Solvitai Āboltiņai un vismaz par prezidenta Valda Zatlera rīkojumu nr.2 acīmredzot šķiet, ka ir otrādi – rezultāts neesot labs, «ja parādās, ka nav ticamības tiem lēmumiem, kāpēc viņi tiek pieņemti». 

Āboltiņas uzstājīgi stāstītajā par Zatlera pagājušā gada 28.maija rīkojumu ierosināt Saeimas atlaišanu dominē tieši viņa rīcības motīvu vērtējums. It kā šā rīkojuma rezultātu varētu uzskatīt vai nu par labu, vai nu par sliktu atkarībā no tā, ko pērn ap šo laiku savā nodabā domāja Zatlers. Vai atkarībā no tā, ko Āboltiņa vai kāds cits, arī Zatlers pats, pašlaik domā par viņa tolaik domāto.

Neatkarīgi no tā, ko un kurš tolaik gribēja, Zatlera rīkojuma nr.2 galvenais rezultāts ir pašreizējā Saeima, kurā vairs nav vairākuma «sarkanajam kvadrātam» – Šķēles, Lemberga, Šlesera partijām un Saskaņas centram. Un pašreizējā valdība, kurā nav nevienas no šīm partijām. (TP, LPP un to agonijas hibrīda PLL vispār vairs nav.) Tomēr Saeimas priekšsēdētāja uzskata, ka Zatlera rīkojums izraisījis sabiedrībā vilšanos, jo Saeimas atlaišanai bijuši savtīgi iemesli, un «nepiepildītās tautas cerības» esot radījušas «vēl lielāku plaisu starp politiķiem un vēlētājiem».

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu