Kamēr Latvijas televīzija turpina zaudēt skatītājus un ietekmi, vadība žēlojas par naudas trūkumu, taču drosmīgākie darbinieki atzīst – sabiedriskajai televīzijai trūkst īsta līdera. Kāpēc sliktie rezultāti nav iemesls Edgara Kota nomaiņai, un kad uzlabojumu LTV saturā var gaidīt skatītāji?
Kāpēc man jāmaksā par sliktu izklaidi? Mana saruna par Latvijas sabiedrisko televīziju ar kādu izglītotu un labā amatā strādājošu jaunu cilvēku iegūst negaidītu pavērsienu. Kamēr LTV arvien raksta budžeta pieprasījumus, lai saņemtu no valsts vairāk un vairāk naudas, nodokļu maksātājs nesaprot, kāpēc tai dod tos pašus septiņus miljonus latu. Un sabiedrisko televīziju neskatās.
Tas ir tikai viens cilvēks, tomēr spilgti raksturo kopainu. LTV auditorijas līkne pārliecinoši gāžas uz leju – astoņos gados abu kanālu skatītāju daļa sarukusi no 18,7% līdz 12,9%, spējot noturēt vairs tikai gados vecāko skatītāju vērā ņemamu daļu.
«Saturs atbilst resursu pieejamībai,» LTV šefs Edgars Kots atbild tiem, kuri uzskata, ka sabiedriskajā televīzijā nav ko skatīties. Tomēr aina ir sarežģītāka. Sarunas ar LTV raidījumu veidotājiem rada iespaidu, ka sabiedrisko pasūtījumu pašlaik īsteno depresīvs, demotivēts un daudzos gadījumos arī vājš kolektīvs, kurš bez radikālām pārmaiņām diez vai spēs piedāvāt ko labāku, pat ja naudas būtu daudz. «Agrāk radošu garu varēja just pat televīzijas kafejnīcā, gaisā virmoja idejas. Tagad tur var satikt tikai grāmatvedību un administrāciju,» simbolisku LTV pašreizējā stāvokļa vērtējumu sniedz Panorāmas ilggadējā producente Dagnija Neimane.
Auditorija atslēdzas
Sabiedriskās televīzijas galvenajam kanālam LTV1 pašlaik ir stabili mazāka auditorija (8,8%) nekā nacionālajiem komerckanāliem TV3 (13,6%) un LNT (12,7%), kopš 2009.gada tas zaudē arī krievu valodā raidošajam Pirmajam Baltijas kanālam (11,3%). Šī situācija ir pilnīgi pretēja Igaunijai, kur sabiedriskā televīzija joprojām ir visvairāk skatītā, apsteidzot komerckanālus. Arī pārskats par Eiropas sabiedrisko raidorganizāciju auditorijām liecina, ka maza skatāmība nav nolemtība – LTV skatīšanās daļa ir viena no zemākajām uz citu Eiropas sabiedrisko raidorganizāciju fona.
Sabiedriskajām raidorganizācijām auditorijas krīt arī daudzviet citur Eiropā, «tomēr, īpaši tajās valstīs, kur ir spēcīgas sabiedrisko mediju tradīcijas – Lielbritānijā, Skandināvijā -, sabiedriskā TV pulcē lielas auditorijas un ir tirgus līderi», skaidro mediju pētnieks, Vidzemes augstskolas lektors Jānis Juzefovičs.
Runājot par Latviju, būtiski norādīt, ka pēdējos gados auditorijas krīt visām nacionālajām ētera televīzijām, kas skaidrojams ar lielāku pieejamo kanālu skaitu, it īpaši pēc digitālās televīzijas ieviešanas. Pēc TNS datiem, 2003./2004.gada sezonā ētera kanālu skatīšanās laika daļa bija 61,2%, bet 2008./2009.gadā – vairs tikai 52,3% no kopējā TV skatīšanās laika. Taču pastāv arī televīzijām labvēlīga tendence – cilvēki ilgāku laiku pavada pie televizora (2000.gadā vidēji 4 stundas 18 minūtes dienā, 2010.gadā – 5 stundas un 10 minūtes).
LTV zaudē komerckanāliem arī individuālu raidījumu sacensībā – 20 visvairāk skatīto raidījumu ikmēneša topos līdztekus Eirovīzijas koncertiem no pašas LTV veidotajiem raidījumiem šogad regulāri iespraukties izdodas tikai De Facto un sestdienu Panorāmai.
LTV mēdz uzsvērt, ka ne vienmēr kvalitatīvi raidījumi izpelnās lielāko ievērību. Piemēram, mediju vidē augsti novērtēto šovu Es varu būt premjerministrs skatījās ievērojami mazāk cilvēku (54 tūkstoši) nekā tajā pašā laikā TV3 rādītās Ekstrasensu cīņas (139 tūkstoši) vai LNT seriālu Tikai nesaki man Bizu (131 tūkstotis). «Latvija pieprasa vieglas izklaides, ko mēs nevēlamies [piedāvāt] un nedarīsim,» komentē Kots. Taču arī Kots piekrīt, ka ir pamatoti prasīt katram raidījumam sasniegt noteiktu auditoriju, citādi tā ir «izšķērdība un raidījumu veidošana sev, nevis skatītājam».
Senilums rullē
Tomēr LTV gadījumā ir runa arī par saturiskā piedāvājuma pasliktināšanos. Kā teikts jaunajā sabiedriskā medija koncepcijā, zaudējot monopolstāvokli, LTV nevis attīstīja satura unikalitāti, bet centās konkurēt ar pārējiem tirgus dalībniekiem, balansējot starp komerciālu izdevīgumu un sabiedriskās TV misiju. «Samazinājās oriģinālo televīzijas formātu īpatsvars, pazeminājās žurnālistikas kvalitāte, un LTV saturs zaudēja tematisko un funkcionālo daudzveidību.» Trūkst kvalitatīvas un pētnieciskas žurnālistikas, maz spilgtu raidījumu vadītāju, dažu raidījumu vadītājiem (Labrīt, Latvija!, 100.panta preses klubs) nav pamatiemaņu intervēšanā – lasāms turpat.
Kritika izskan pa pilnu spektru – arī par to, ka samazinās kultūras, bērnu un jauniešu raidījumi, smagnējā birokrātija lēni reaģē uz neplānotiem notikumiem, raidījumu «vizuālo kvalitāti raksturo pieeju vienveidība un audiovizuālā vēstījuma statiskums».
Kā vēl viens auditorijas samazināšanās iemesls minēta Latvijas etniskajai struktūrai neatbilstošā programma – LTV nepiedāvā pilnvērtīgu un kvalitatīvu Latvijas minoritātēm adresētu saturu krievu valodā.
Tikmēr komerctelevīzijas atņem LTV auditoriju, piedāvājot sabiedriskajiem medijiem tipiskus formātus – amatpersonu uzrunas gadumijā, nacionālo svētku translācijas, vietējos seriālus un šovus. Piemēram, 2010.gadā LNT priekšvēlēšanu debates ar savu atraktivitāti spēja pulcēt lielāku auditoriju nekā LTV.
Vēl skarbāki LTV redzamā vērtējumos ir mediju speciālisti. «LTV1 programma kopumā ir bāla un neizteiksmīga. Ir labas filmas, bet kvalitatīvu žurnālistisku programmu nav,» saka Juzefovičs. «LTV jaudas neesamība skaidrojama gana vienkārši – jebkādu satura un kvalitātes principu trūkums,» uzskata bijusī LTV žurnāliste Baiba Strautmane. «Saturiskais piedāvājums liecina par jebkādas redakcionālas koordinācijas un intelektuālas atbalsta sistēmas trūkumu. Regulāri tiek intervētas un ekspertu statusā pieaicinātas personas ar sliktu reputāciju, tādējādi mazinot iespējas reputācijas jautājumam nostiprināties un noskaidroties sabiedrības izpratnē. Rūpes par viedokļu daudzveidību parasti noved pie ekstrēmistu un skaļāko kliedzēju dominances, nevis adekvāta sabiedrības noskaņojuma atspoguļojuma,» turpina Strautmane.
Par to, ka vājais saturiskais piedāvājums nav izskaidrojams tikai ar naudas daudzumu, liecina spēcīgu žurnālistu aiziešana vai atlaišana no LTV, kas sākās 2007.gadā ar pašreizējā TV3 raidījuma Nekā personīga komandas aiziešanu no LTV ziņu dienesta un turpinājās pagājušajā gadā ar žurnālistu Kārļa Streipa un Jāņa Dombura pazušanu no ētera. «Sabiedriskā televīzija ir sistemātiski atbrīvojusies no tā sauktajām ētera personībām, tās formāli aizvietojot ar ētera darbam nepiemērotām «autoritātēm». Un tikai atsevišķos gadījumos tas ir noticis naudas dēļ – pat Domburs gribēja vairāk darba, nevis vairāk naudas,» – tā Strautmane.
LTV vājo saturu apzinās arī daudzi tajā strādājošie, taču tikai retais piekrīt par to publiski izteikties. «Sabiedrisko misiju izprot kā valsts svētku un sēru dienu atrādīšanu,» saka Dagnija Neimane. «Programma ož pēc vecišķuma, jauniešiem nav nekā.»
Panorāmu aprij Ugunsgrēks
Labs atspulgs LTV notiekošajam ir situācija Panorāmā – kādreiz pārliecinošais ziņu līderis pašlaik ikdienā ir vismazāk skatītais vakara ziņu raidījums (salīdzinot ar TV3 un LNT ziņām). Kopš 2006.gada tā ir zaudējusi pusi auditorijas – TNS datos kritums ir no 237 tūkstošiem līdz 113 tūkstošiem pērn. Šāgada pirmajā pusē auditorija ir mazliet augusi – līdz 134 tūkstošiem.
«Nebūtu godīgi teikt, ka LTV ziņas ir sliktākas nekā TV3 vai LNT. Tās velk uz leju pārējās programmas vājums. Pētījumi rāda – ja kanālā nav nekā cita, ko skatīties, cilvēki neskatās arī ziņas,» skaidro Juzefovičs. Panorāmas reitingus grauj arī citos kanālos šajā laikā rādītie raidījumi, piemēram, TV3 pretī Panorāmai liek populāro seriālu Ugunsgrēks, un, tiklīdz tā nav, Panorāmas auditorija kāpj (tas izskaidro lielāku skatītāju skaitu sestdienās). Auditoriju pēdējos gados ir izdevies uzaudzēt arī dienas ziņām pulksten 18.
Taču mediju speciālisti kritiku raida arī Panorāmas saturam. Pērnruden, cīnoties par skatītāju, tā mainīja koncepciju, definējot, ka piedāvās mazāk ikdienas ziņu, vairāk analīzes un oriģinālu tematu. «Uzstādījums nav problēma. Problēma ir tā, ka pašreizējais žurnālistu korpuss ar to netiek galā,» saka Juzefovičs. Ir bijuši oriģināli stāsti un veiksmīgas intervijas, bet neregulāri. Žurnālistiem pietrūkst kompetences un pieredzes, lai piedāvātu sistemātisku analīzi un spētu izskaidrot procesus, tā vietā tiek rādīts viedokļu apkopojums, norāda pētnieks. Savukārt formas ziņā Panorāma ir «iestrēgusi 90.gados – gausa, oficiāla un neatraktīva».
Ziņu dienesta (ZD) vadītājs Dzintris Kolāts Panorāmā problēmas nesaskata un ir «pilnīgā pārliecībā, ka LTV ziņas ir kvalitatīvākās». Kas par to liecina? «Lielais oriģinālmateriālu skaits un lielais atsauksmju skaits citos medijos. Uz tukšām ziņām neviens neatsauksies,» saka Kolāts. Apmierināts ir arī Kots. «Es varu vērtēt no tā, vai saņemu daudz pretenziju par ziņu dienesta darbu no kļūdu [viedokļa]. Tādu nav. Sanāk, ka ziņu dienests strādā diezgan precīzi likuma un ētisko normu ietvaros,» – tā Kots.
ZD cilvēku noskaņojums ir atšķirīgs. Daļa trūkumus apzinās un piekrīt, ka Panorāma balstās uz dažiem līderiem. Daļa ir vīlusies Kolātā, kurš darbu LTV sāka pērnruden – gaidītās autoritātes vietā ZD sastapis «cietuma uzraugu» un cilvēku, kuram nav izpratnes par ziņām. «Nav, ar ko profesionāli parunāties. Viņš bija lepns, ka jaunu ledusskapi sarūpēja,» ZD vadītāja lomu apraksta kāds no ziņu veidotājiem. «Nav nekāda saturiskā izvērtējuma, tikai finansiālais,» saka Neimane, kura norāda, ka līdz ar Kolāta atnākšanu ir uzstādījums Panorāmu uztaisīt pēc iespējas lētāku, nevis labāku. Viņa ir saņēmusi aizrādījumus, ka raidījumā bijis pārāk daudz sižetu un tā dārgi izmaksājusi. Ir jācīnās par katru izbraukumu ārpus Rīgas; tāpat ir uzstādījums nakts ziņas ierakstīt līdz pulktsen 22, jo pēc tam jāmaksā nakts tarifs, kaut gan tajās nereti varētu atspoguļot vēlos notikumus.
ZD darbinieki stāsta, ka mēneša otrajā pusē viņiem ir prasīts nenākt uz darbu, jo saskaņā ar LTV darba samaksas sistēmu viņi ir izpildījuši mēneša normu, bet par virsstundām maksāt LTV nevēlas. (Kota laikā ir ieviesta sistēma, ka žurnālistiem tiek maksāts nevis par «gabaldarbu», bet katrs sižets tiek pārvērsts standartizētā stundu skaitā, kas praksē ne vienmēr sakrīt ar reālo tā sagatavošanā patērēto laiku.) Visbiežāk bez darba paliek labākie žurnālisti. «Man viņiem diemžēl tas jāsaka,» Kolāts apstiprina šo praksi, kaut piekrīt, ka «īsti riktīgi tas nav».
Sarunā Kolāts sev velta lielu devu paškritikas («es varu un man vajag strādāt labāk, konstruktīvāk un vairāk; noteikti un neizbēgami»), taču arī demonstrē, ka par savu prioritāti uzskata «nodrošināt vidi, kurā darbojas žurnālisti – tehniski, organizatoriski un arī no dažādu politisko spiedienu viedokļa». Radošajam dzinējspēkam, pēc viņa domām, būtu jābūt citai amatpersonai – redaktoram, kāda pašlaik ZD nav.
Kritiski tiek vērtēti arī citi LTV informatīvi dokumentālie raidījumi. «Pēc Dombura pazušanas ir tukšuma sajūta. Sastrēgumstunda nav līdzvērtīgs spēlētājs,» vērtē Juze-fovičs. «Līdzīgi ir ar Jaunu nedēļu un Kolāta vadīto 100.panta preses klubu – tie ir nīkulīgi un žurnālistiski vāji.» Šie raidījumi arī ir žanriski vienveidīgi, balstās uz studijas intervijām, bet vadītāji nav tik spēcīgas personas, lai līdzvērtīgi spēlētu ar dalībniekiem. «Rezultātā tie atražo politiskās vai ekonomiskās elites tekstus, neuzdod nepatīkamus jautājumus, nemeklē atbildes pēc būtības. Raidījumus izvelk vai nu spilgti dalībnieki, žurnālisti no citiem medijiem vai konfrontācija,» raksturo Juzefovičs.
Vienīgais raidījums, kurš saņem uzslavas «par ļoti pozitīvu attīstību», ir De Facto. «Tā veidotāji spēj regulāri piedāvāt auditorijai gan kvalitatīvus pētnieciskās žurnālistikas darbus, gan spilgtu aktuālo notikumu analīzi,» sacīts jaunā medija koncepcijā. Juzefovičs gan min, ka ir neērti šo raidījumu vērtēt, zinot, ka to veido tikai trīs žurnālisti, kas ir nepietiekami. (Kolāts sola – štata vietas «izsišana» šim raidījumam tagad būs viņa prioritāte.)
Grāmatvedība pelēcībām
Kots par savu sasniegumu LTV ģenerāldirektora amatā uzskata to, ka «LTV šodien vēl arvien ir». «Kad es šeit sāku strādāt, LTV bija gandrīz maksātnespējīga. (..) Bija viens gads, kad auditori gandrīz nedeva atzinumu, jo bija nesakopta grāmatvedība. Tagad droši varu pateikt, ka ir izveidots stingrs naudas plūsmas kontroles mehānisms, mēs pārvaldām katru santīmu un latu.»
Kad lūdzu nosaukt, kādus izcilus raidījumus LTV piedāvā, Kots atbild – izcili ir tas, ka LTV ar pašreizējiem resursiem piedāvā programmas divos kanālos.
Salīdzinot ar citu Eiropas valstu sabiedriskajām raidorganizācijām, valsts atbalsts LTV patiešām ir mazs, piemēram, tas ir vairāk nekā divas reizes mazāks nekā Igaunijā (tur 17 milj. latu). Tomēr Latvijas tirgū LTV izskatās gluži pienācīgi – sabiedriskās TV ienākumi ir lielāki nekā komerctelevīzijām. 2011.gadā LTV kopējie ieņēmumi (budžeta dotācija, reklāma, noma) bija 10,7 miljoni latu, turpretim LTN un TV3 attiecīgi 7,6 un 7,5 miljoni latu. Krīzes gados atvēlētā 7 miljonu latu valsts budžeta dotācija ir lielāka nekā 2006.gadā (6,5 milj. latu), kad LTV retorikā naudas trūkums nedominēja. Vairāk naudas no budžeta LTV saņēma tikai treknajos gados, turklāt LTV auditorija būtiski ruka arī laikā, kad LTV dotācija auga.
Ir zināmi gadījumi, kad LTV neizmanto iespēju paplašināt saturisko piedāvājumu arī par brīvu vai nelieliem līdzekļiem. Piemēram, šopavasar Gruzijas prezidenta vizītes priekšvakarā LTV vadība noraidīja Gruzijas sabiedriskās televīzijas piedāvājumu uzņemt Latvijas filmēšanas grupu, sedzot visus tās izdevumus.
Ciešajam taupības režīmam pretī runā arī fakts, ka LTV Latvijas krājbankā pazaudēja 170 tūkstošus latu.
Kaut Kots lepojas ar sakārtotu finanšu sistēmu, LTV darbinieki un uzraugs – Nacionālā Elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) – šaubās par tās piemērotību medijam. Sastādot budžetu, LTV vispirms sedz fiksētās izmaksas (5,7 miljonus latu), kurās ietilpst algas administrācijai un izdevumi dažādām tehniskām funkcijām (ugunsdrošībai, autotransportam, inženierkomunikācijām utt.), bet pārējo sadala raidījumu veidošanai. Par LTV atbildīgais NEPLP loceklis Gints Grūbe to sauc par absurdu. «Ja piešķirtu 5,7 miljonus valsts naudas un LTV nebūtu reklāmas ieņēmumu, mums būtu sabiedriskais medijs, kuram ir māja, darbinieki, arhīvs, ugunsdrošības un dizaina nodaļa, bet satura nebūtu.» Kā padomē izteicies LTV sporta redakcijas producents Andris Ušackis, LTV ir finansiāli sakārtots uzņēmums, bet absolūti aizmirsts, ka šis uzņēmums ir medijs. Piemēram, 100 g kultūras veidotāji atceras, ka saņēmuši finanšu direktores pārmetumus par to, ka apņēmušies segt transporta izdevumus kādam raidījuma dalībniekam, jo tos nevarot iegrāmatot. «Medijam vajadzētu būt pakārtotam tam, lai ir labi raidījumi. Pie mums notiek pretējais – raidījumiem jāpakārtojas visādiem noteikumiem. Radošā doma netiek attīstīta,» raksturo LTV režisore Agita Cāne-Ķīle.
LTV vadībai pārmet kritēriju trūkumu arī naudas sadalē raidījumiem. «Ir jābūt lojālam LTV vadībai, citādi projekts var nedabūt naudu un darba nebūs,» Cāne-Ķīle skaļi formulē daudzu autoru domas. Kāds no projektu vadītājiem, kas ar savu vārdu publiski izteikties nevēlējās, stāsta par LTV slēpto bezdarbu – cilvēki skaitās štatā, taču raidījumus neveido vai strādā ļoti maz, un līdz ar to viņu atalgojums ir niecīgs. Taču viņi arī netiek atbrīvoti no darba.
Nav skaidrības, kāpēc budžets atšķiras līdzīgiem raidījumiem. Piemēram, 100.panta preses kluba gada finansējums ir 15 tūkstoši latu, bet firmai S.A.F. Pakalpojumi par līdzīga formāta raidījumu Jauna nedēļa, kur līdztekus studijas intervijai klāt nāk tikai pāris sižetu, gadā maksā vairāk nekā 72 tūkstošus latu. (S.A.F. Pakalpojumus saista ar bijušā politiķa Edvīna Inkēna ietekmi, agrāk viņš bija tās līdzīpašnieks un abi ar Kotu bija partneri producentu kompānijā Labvakar.) Arī Grūbe atzīst, ka LTV nav aprēķinu, cik noteikta formāta raidījums izmaksā, un nav iespējams spriest, vai no katra lata ir panākta labākā atdeve. Piemēram, raidījumu Kinotēka sākotnēji piedāvāts īstenot kā LTV projektu, bet tas izmaksātu krietni dārgāk nekā tad, ja to īsteno neatkarīgais producents Kinoskola. «Tas vien pierāda, ka šajā sistēmā kaut kas nav pareizi,» saka Grūbe.
Kā vēl vienu piemēru dīvainajai naudas sadalei Grūbe min S.A.F. Pakalpojumu producētā raidījuma Krējums saldais iekļaušanu sabiedriskajā pasūtījumā. LTV7 vadība to definē kā kultūras raidījumu. Taču Grūbe jautā, kāpēc uz to nav bijis konkursa, un pārmet konkurences trūkumu neatkarīgo producentu piedāvājumam. «LTV sadarbība ar neatkarīgajiem producentiem balstīta uz nepieciešamību producentiem apmaiņā pret LTV reklāmas laiku piesaistīt reklāmdevēju līdzekļus, tādēļ lielākā daļa neatkarīgo producentu realizē vai nu sponsoriem izdevīgu vai personiskajām radošajām interesēm atbilstošu, nevis sabiedriskās TV uzdevumiem piemērotu saturu,» vēl viena problēma aprakstīta jaunā medija koncepcijā.
Strautmane LTV pārmet sabiedrībai neatklātu līgumu slēgšanu ar Ventspili, kuru «sekas ir nepārprotama un regulāra slēpta politiskā reklāma». Ziņu dienests politisku satura ietekmēšanu vairs nepiemin, bet Cāne-Ķīle gan stāsta, ka 100 g kultūras veidotājiem ir darīts zināms, ka, izvēloties raidījuma dalībniekus, «ir jāsaprot, kuri ir LTV lojāli cilvēki».
Grūbe norāda, ka nav skaidra arī komercprojektu atdeve, piemēram, cik lielus reklāmas ienākumus iepretim licences maksājumam nes KHL hokeja spēļu translācijas. «Kots apgalvo, ka KHL veido LTV7 tēlu, bet šādam komerciālam projektam būtu jānes ieņēmumi, kurus savukārt izmantot sabiedriskajam pasūtījumam.» LTV publiski neatklāj, cik 2011./2012.gada sezonā samaksāja par tiesībām rādīt KHL spēles, bet apgalvo, ka tās nesušas ap 0,5 miljoniem latu ieņēmumu, kas «tiek izmantoti sabiedriskā pasūtījuma izpildei». Iepriekšējā sezonā par KHL spēļu pārraides tiesībām LTV samaksāja 700 tūkstošus latu.
«Skaidrs, ka mums nav tik daudz naudas kā normālā Eiropas sabiedriskajā televīzijā. Taču daudz kas atkarīgs no līdera, vai viņš spēj iedvesmot. Edgaram Kotam nav vadītāja dotumu, viņš ir ļoti sarežģīts cilvēks, kā rezultātā televīzijā krājas rūgtums un nogurums,» par LTV vienīgo valdes locekli saka Cāne-Ķīle. «Kota vadības stils ir visus padarīt par pelēcībām. Viņš sev apkārt negrib redzēt lielas personības un par sevi gudrākus cilvēkus,» raksturo cits raidījuma veidotājs.
Gaida Kota ēras beigas
«Visi gaida martu» ir vairākkārt dzirdēts LTV pašreizējā noskaņojuma raksturojums. Martā beidzas Kota pilnvaru termiņš. Daudziem par vilšanos, jaunās NEPLP plānos nav ātrāka vadības nomaiņa. «Tā ir Latvijas politiskajai kultūrai raksturīga mītiskā domāšana, ka vienas personas nomaiņa radikāli mainīs situāciju. Tur ir ieilgušākas problēmas, kuras veicinājušas arī mediju vides izmaiņas, ekonomiskā krīze un politiskā sistēma kā tāda,» saka Grūbe.
Padome LTV uzlabojumus redz caur vērienīgu, labi izplānotu un precīzi izrēķinātu reformu, kurai jābeidzas ar vienota sabiedriskā medija izveidi, kas darbotos televīzijā, radio, internetā un citās jaunajās platformās un kura budžetu veidotu sabiedrības līdzmaksājumi. Pagaidām padome tam nav saņēmusi politisku atbalstu. Valdība vispirms gaida detalizētus aprēķinus, kuru veikšanai jūnija vidū piešķīra finansējumu – 80 tūkstošus latu. Kad gada nogalē būs skaidrība par nākotnes modeli, reformas īstenošanu medijos NEPLP plāno uzticēt pārmaiņu vadības grupai, kas varētu būt vai nu paplašināta valde, vai pilnīgi neatkarīga struktūra tikai šā uzdevuma veikšanai.
«Mums jādarbojas stratēģiski savu resursu ietvaros. Ja mētāsim granātas uz visām pusēm, dabūsim atsitienus un zaudēsim kopainu,» saka NEPLP priekšsēdētājs Ainārs Dimants. «Šajā ziņā piekrītu Barklajam de Tolli, kurš teica – labāk lai nodeg Maskava, nekā zaudējam armiju,» Dimants velk paralēles ar Krievijas karavadoņa taktiku cīņā ar Napoleonu un norāda – kā «Napoleona laiks Krievijā bija ierobežots, tā arī Kota laiks LTV būs ierobežots».
Jauna medija izveides termiņš koncepcijā ir 2018.gads, taču padomes locekļi sola – tas nenozīmē, ka agrāk uzlabojumu nebūs. Jau tūlīt padome plāno izstrādāt precīzāku sabiedriskā pasūtījuma nolikumu, pēc kura medijiem būs jāveido nākamā gada programma. Tai būs jāiztur sabiedriskā labuma tests, kurā tiks novērtēta katra formāta sabiedriskā nozīmība, unikalitāte, skatītāju atsaucība, žanriskā daudzveidība u.tml. Grūbe stāsta, ka TV raidījumus plāno regulāri dot izvērtēšanai gan skatītāju padomei, kuru veidos NEPLP paspārnē, gan ekspertiem, ko ņems vērā, apstiprinot sabiedriskā pasūtījuma izpildi. Pašlaik kritēriji sabiedriskā pasūtījuma izpildei neeksistē. «Paradoksāli, LTV katru gadu apgalvo, ka nepietiek līdzekļu raidījumiem. Bet pārskats, ko viņi sniedz, uzrāda, ka sabiedriskais pasūtījums ir izpildīts,» – tā Grūbe.
Kā tūlītēju pasākumu Grūbe min arī LTV satura izvēršanu internetā. «Ir jāiet prom no klasiskās domāšanas, ka ir divi kanāli, kas aptver lielās auditorijas. Vairs neaptver. Varbūt kādam raidījumam, ko tagad rāda LTV7, dzīve interneta vidē būtu daudz izteiktāka.»
Sabiedriskās televīzijas neatbilstību savam statusam jaunā NEPLP, šķiet, apzinās. Ātru un radikālu pārmaiņu vietā tā ir izvēlējusies lēnu un sīki formalizētu reformu. Taču Dombura vai Streipa LTV nav ne jau tāpēc, ka trūka koncepciju, kritēriju un pat ne naudas. Tā bija LTV menedžmenta apzināta izvēle. Padomes izaicinājums ir nenogrimt pašas radītos birokrātiskos dokumentos un panākt, ka LTV ir ko skatīties jau tūlīt.
Aizvadītās sezonas veiksmes un izgāšanās LTV
Baiba Strautmane, LTV bijusī žurnāliste:
Veiksmes
Kultūras sleja turpina attīstīties par gana izglītojoši izklaidējošu, saturiski pilnvērtīgu produktu
De Facto turpina spēt regulāri piedāvāt nopietnus, analītiskus un sabiedrībai svarīgu tematu izklāstus
Veiksme ir tā, ka ne visu vēl izdevies sačakarēt
Izgāšanās
Mainot ziņu izkārtojumu, Panorāma kļuvusi totāli atkarīga no producenta un raidījuma vadītāja spējām – ko interesantu vērts gaidīt tikai katru otro nedēļu
Visatraktīvākajā formātā – 100.panta preses klubā ielikts gan profesionāli, gan TV harismas ziņā izteikti «neatraktīvs» vadītājs, kaut arī labāku kandidātu netrūkst, piemēram, Arnis Krauze
Kas notiek Latvijā? zaudēšana. Sastrēgumstunda nesniedz vairāk kā iepriekš prognozējamus kašķus, nepadziļina izpratni par apspriestajiem tematiem
Jānis Juzefovičs, mediju pētnieks:
Veiksmes
Ziņu dienesta reakcija uz krīzi banku sistēmā
Jauna seja LTV interneta platformai
Izcila filmu programma
Izgāšanās
Jānis Domburs ir prom, bet līdzvērtīgas alternatīvas nav
Sastrēgumstunda – neizmantota sabiedrības līdzdalības iespēja
Koncepcija par analītisku Panorāmu tikai «uz papīra»
