Ērts identitātes simbols, jo tajā ir kur palikt latviešu mūžīgajai apdraudētības sajūtai
Kapusvētki, tāpat kā agrāk, ir košs vasaras un agra rudens brīvdabas notikums ar trim tradicionālajām dominantēm: mirušo piemiņu, ticības un ģimenes morāles stiprināšanu. Taču pēdējos 10-15 gados kapusvētkus esam sākuši apzināties kā vienu no latviskuma dominantēm, tie kļuvuši par identitātes simbolu. Mūsdienās daudzi to gan steidz saistīt ar globalizācijas briesmām, uzskata par pretreakciju. Kaut nepiederu pie globalizācijas nobiedētajiem, tomēr sava jēga šajā domā ir.
21.gs. pirmajā desmitgadē dažādās jomās manāmi mēģinājumi kapusvētku fenomenu apzināt un konceptualizēt. 2007.gadā vietne Viedokli.lv veica aptauju par kapusvētku sabiedrisko nozīmīgumu (piedalījās 1260 personu pārsvarā vecumā līdz 30 gadiem). Izrādījās, ka lielākā daļa (66%) apmeklē kapusvētkus, aptuveni ceturtdaļa (24%) – regulāri. Taču kapusvētku diskurss sabiedrībā bija sācis veidoties jau pirms tam: tā priekštecis ir padomju laikā izkoptais priekšstats, ka kapus nekur tā nekopjot kā pie mums. Dažkārt pat parādījās termins «kapu kults».
Kapusvētkiem, kā tas jau dažu labu reizi latviešiem bijis, svarīgs medijs izrādījās teātris. Izšķiroša kļuva Alvja Hermaņa izrāde Kapusvētki, turklāt tā «strādāja» ne tikai uz latviešu sabiedrību, bet arī uz āru, jo pirmizrāde 2010.gadā notika Vīnē. Arī Aivas Birbeles ironiskais detektīvstāsts Kapusvētku PR Nacionālajā teātrī ir pienesums šajā gultnē.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.