No nākamā mācību gada skolās arvien masveidīgāk ienākšot planšetdatori. Tos jau lieto latviešu skolās Austrālijā un Rīgas skolā bērniem ar īpašām vajadzībām. Rezultāti pārsteidz daudz pieredzējušos skolotājus
Tavi mērķi, sākot jauno mācību gadu. Atbild trīs skolēni
Morics Meņģelsons (7), pamatskola Rīdze
Gribas uz skolu, šausmīgi – sajūsmu par gaidāmo mācību sākumu neslēpj Morics. «Esmu jau simt reižu pārlasījis papīrus, kuros rakstīts, kas būs vajadzīgs.» Vēl tikai jāpaspēj sagādāt līmi, krītiņus, akvareļu krāsas un mugursomu. Moricam ļoti gribas mācīties matemātiku. Patīk arī lasīšana, it īpaši ja rakstīts drukātiem vai tādiem burtiem, kas ir «viņa gaumē». Pirmais vārds, kuru Morics iemācījās izlasīt, bija «Kalpaks» – tas rakstīts pie Oskara Kalpaka pieminekļa Rīgā. Vienīgais, kas Moricam vēl jāapgūst pirms skolas, ir kurpju auklu aizsiešana, jo «skolotāja jau nevar paspēt visiem 14 zēniem un 17 meitenēm aizsiet kurpju šņores pirms sporta nodarbības». Visvairāk Morics skolā grib uzzināt par dabu. Šovasar puisēns veica enciklopēdijā izlasītu eksperimentu – uztaisīja mušu slazdu no mušmires, cukura un piena. Cer pirmajā klasē apgūt vēl kādu eksperimentu. Kad Morics izaugs, viņš kļūs par tūristu, «jo tad nebūs jāstrādā un būs viegla dzīve». Tūrists ceļos uz Āfriku, skatīsies ziloņus, šaus tīģerus un atņems čūskām indi. Bail nebūs? «Nē, jo es jau pirms tam būšu izmācījies par dakteri.»
Verners Kalniņš (14), Jūrmalas Alternatīvā skola
Verners nākotnē gribētu nodarboties ar kultūras diplomātiju, iespējams, strādāt vēstniecībā. Tas viņam ļāvis saprast, ka skolā jākoncentrējas uz padziļinātu valodu un vēstures apguvi. Pamatskolas pēdējā klasē Verners gribētu nostiprināt iepriekš mācīto, lai vairotu pārliecību, ka vajadzīgais pamats ir pietiekams un ar eksāmeniem nebūs problēmu. Verners ir parliecināts – skola ir rūpīgi strādājusi pie tā, lai sniegtu ne vien zināšanas, bet arī izpratni par to, kā tās pielietot dzīvē. Pēc Vernera domām, to noteikusi gan atšķirīgā mācību stratēģija, gan personīga skolotāju ieinteresētība – skola redz tavu iniciatīvu un piedāvā vislabāko. «Raugoties apkārt, redzu, ka ir kaut kas ne tā, kā vajadzētu būt,» Verners vērtē vairākumu skolu. Lielāko problēmu, viņaprāt, rada tas, ka skolēnos netiek izcelta individualitāte. «Negribu izklausīties lielīgs, bet esmu laimīgs, ka mācos Jūrmalas Alternatīvajā skolā.»
Zane Kivliniece (18), Suntažu vidusskola
Zane mācīsies vidusskolas pēdējā klasē. No mācību gada meitene gaida palīdzību sevis izzināšanā, lai spētu izšķirties, ar ko dzīvē nodarboties. Par skolas iespēju palīdzēt šajā lietā Zane gan ir skeptiska: «Gan jau ka nepalīdzēs!» Viņasprāt, nelielajā lauku skolā liela daļa skolēnu mācās mācīšanās dēļ, bet skolotāji strādā strādāšanas dēļ. Nav sajūtas, ka skolēni tiktu sagatavoti dzīvei. Zanes intereses ir plašas, un turpmākās studiju idejas saistītas ar jurisprudenci, ekonomiku, starptautiskajām attiecībām. Pirmajā vietā vēlamo augstskolu sarakstā ir Rīgas Ekonomikas augstskola. «Man ir augsts mērķis, un esmu sapratusi, ka bez privātstundām to nevaru sasniegt» – stundās skolotāji koncentrējas uz to, lai sekmīgas atzīmes iegūst vājākie skolēni, papildu nodarbību spējīgākajiem nav. «Nevaru sagaidīt, kad sāksies studiju laiks un varēšu mācīties tikai to, kas interesē, būs pieejama prakse un mācības būs aizraujošas.»
Viss esot sācies ar kādu sarunu tepat uz ielas stūra Rīgas centrā. Ardi Marksu ar skolotāju Antru Krauci iepazīstināja viņa IT uzņēmuma E Forma grāmatvede. Arda kolēģei ir ar autismu slims bērns, skolotāja Antra Krauce jau 16 gadus šādus bērnus māca Rīgas 1.speciālajā internātpamatskolā, strādā arī Izglītības un zinātnes ministrijas speciālās izglītības nodaļā. Bet Ardis, pazīstams arī kā latviešu ābeces aplikācijas autors iPhone un iPad, kopš planšetdatoru parādīšanās interesējas par šo mācību līdzekļu sniegtajām iespējām, stāsta par tām Latvijas Universitātes studentiem.
Ardis un Antra neatlaidīgi klauvēja pie dažādām durvīm. Viņu planšetdatoru pilotprojektu sākt izdevās ar Sorosa fonda atbalstu. «Šī ierīce deva iespēju runāt tiem, kam no dabas tas bija liegts,» Ardis noglauda blāvi vizošo ekrānu. Viņš jau no sākta gala bijis pārliecināts, ka tas, ko redzam emocionālos videostāstos internetā, izdosies arī Latvijā.
Antra, kura ikdienā vēro, kādas grūtības viņas audzēkņiem sagādā lietas, kas citiem bērniem ir tik pašsaprotamas kā elpot, bijusi skeptiskāka. Taču viņas acu priekšā notikuši brīnumi. Vakaros, kad ģimene devusies gulēt, skolotāja stundām nav varējusi aizmigt, pētīdama dažādas publikācijas un mobilās aplikācijas, kas spētu motivēt arī «parastos» bērnus. Planšetdatoru ēra, par kuru stingri iestājies izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis, viņas skolā jau ir klāt. Jau šajā mācību gadā tos ar saviem audzēkņiem izmēģināšot vēl divas viņas kolēģes.
Novilka pirmo līniju dzīvē
Sešiem bērniem, kas sāka iPad eksperimentu šāgada 6.janvārī, pirms katras mācību stundas par ieradumu kļuvusi roku mazgāšana, stāsta Antra. Tad viņi pievēršas planšetdatoriem, kas guļ īpaši šūtos ādas maciņos. Speciālajās skolās pasaulē ir tikusi praktizēta planšetdatoru ielikšana smagos statīvos, bet Ardis Markss gribējis, lai tie ir kā Krišjāņa Barona laika tāfelītes – plānas, vieglas lietošanā. Viņš rāda 1917.gada ābeci Bērnu draugs. Ideja jau ir tā pati: uz tāfeles iemācīties rakstīt burtus. IT speciālists Latvijas īpašajiem bērniem atradis aplikāciju, kur ar pirkstu kustībām, ņemot talkā virtuālu krītu, uz planšetes var vilkt līnijas vai burtus. Ja vēlas – ar pirkstu galiem viegli pārbrauc pāri ekrānam, nodzēš.
«Puika ratiņkrēslā ar kustību traucējumiem, kas iepriekš divus gadus mācījās vilkt līnijas, pirmās mācību stundas laikā uz iPad novilka dzīvē pirmo līniju. Lielais mērķis bija, lai viņš iemācās uzrakstīt savu vārdu, pirmais elements – strīpiņa. Divi punki jāsavelk ar līniju. Ar iPad palīdzību tas notika 15 minūtēs,» atceras Antra. «Liekas, viņu motivēja skaņa, kas noskan, kad viņš pārbrauc pāri planšetei. Ir lietas, ko mēs nevaram izskaidrot, bet šie dēlīši strādā fantastiski,» pieredzē dalās skolotāja. Tomēr galvenais ieguvums bijusi komunikācija. Tas pats puika iepriekš nav arī runājis, bet nodarbību laikā izrunājis pirmos vārdus. To paveikt viņu motivējusi cita populāra aplikācija, kaķis no «runājošajiem dzīvniekiem», kas atsaucas uz cilvēka balsi. «Viņa pirmais vārds bija «ola», viņš gan teica: «Olā,»» Antras balsī skan saviļņojums. Nākamais vārds bijis «aipā»: aipads. Zēns, kas iepriekš nav spējis komunicēt pat ar klasesbiedriem, lielā sajūsmā sitis plaukstas, atkal un atkal teikdams: «Olā, olā!» Elektroniski komunicējot, viņš ar īpašu piktogrammu programmu spējis pastāstīt lietas, kas liecinājušas, ka nevarīgā ķermeņa čaulā slēpjas ass prāts. Tā patiešām bijusi revolūcija.
«Visi bērni bija veiksmes stāsts,» apgalvo Antra un Ardis. Virtuālie dēlīši šos īpašos skolēnus nevis atsvešinājuši no realitātes, bet bijuši tramplīns uz to. Kāds cits zēns, iemācījies zīmēt uz iPad, sācis zīmēt uz papīra, ko nekad iepriekš nebija darījis. Bērns, kas pirms tam nemācējis skaitīt, sācis to darīt. Sekmes kāpušas pa 25-75%, sarēķinājuši skolotāji. «Kad ciemos atbrauca pedagogi no Liepājas, bija fantastiski – bērni viņiem mācīja strādāt ar datoru. Viņi nevar sazināties, bet paņem roku un rāda, kur ieslēgt planšeti. Cik viņi bija lepni, ka viņi māca skolotāju!»
Ardis Markss Rīgas 1.speciālās internātpamatskolas pilotprojektam bija piemeklējis 100 iPad programmas: matemātiku, valodu, ilustratīvās grāmatas. Ikdienas nodarbībām palikušas desmit, kas pat nav specifiski domātas bērniem ar īpašajām vajadzībam. Un pat nav adaptētas Latvijas videi. Antra, piemēram, skaitīšanas progammai pati ierunājusi latvisko tekstu: «Cik gotiņu? Divas. Super!» Teksts bijis atsevišķi «jāievieto» katrā no sešiem datoriem.
«Tas nav tā: ņem datoru, tagad strādā! Skolotājam pašam ir jābūt interesei,» saka Antra. Nenoliedz, ka daudz ko pati uzzinājusi no saviem skolēniem. Spēlēs, kuras pedagogi ļāvuši izspēlēt balvā par labi izdarītu darbu, viņi sasnieguši tādu līmeni, kāds nav pa spēkam daudziem veselajiem cilvēkiem. Atraduši to, ko skolotāja pati nebija ieraudzījusi. Interaktīvās spēles ir abpusējs process, viņa uzsver. Un tās arī nav brīnumlīdzeklis visiem dzīves gadījumiem.
Ar mobilo telefonu zem galda
Arī skolotājai Anitai Smelterei ir ļoti jādomā, kā motivēt savus audzēkņus. Viņa māca latviešu valodu krievvalodīgajiem Daugavgrīvas vidusskolā. Kad Anita, stāstot par brāļiem Kaudzītēm vai latviešu valodas morfoloģiju, ar acs kaktiņu pamana, ka atkal kāds zem galda skārienjutīgajā telefonā sāk spēlēt spēlītes, viņai uz modernajām tehnoloģijām rodas dusmas. Ir jāsaglabā vēss prāts, ja audzēknis šādā brīdī uz skolotājas aizrādījumu atklāti pasaka: viņam latviešu valoda nav vajadzīga. «Vsjo ravno ja ujedu. Ja v Ameriku ujedu*.» «Ja šādam bērnam uz galda uzliks planšetdatoru, kur nebūs pietiekami interesantas vielas, varbūt viņš sāks vērt vaļā nevajadzīgus logus?» viņa jautā.
Citi stāsti par tehnoloģijām. Ir gadījies, ka, lūdzot konspektēt galvenās tēzes tekstā, audzēknis novicina gaisā mobilo telefonu: es nofotografēšu to vietu, ja vajadzēs, izlasīšu. Kāda skolniece uz prasību atsūtīt mācību darbu – parādu – uz skolotājas kontu E-klasē, kas esot normāla prakse vismaz Rīgas skolās, atbildējusi, ka viņai mājās nav interneta. Anita ļāvusi darbu pēc stundām uzrakstīt ar savu datoru, taču meitene bijusi principiāla: izvēlējusies, lai tas netiek ieskaitīts. Šādās situācijās skolotājam vajadzīgs īpašs takts un gudrība, saka Anita. Viņa mīl savu darbu, cenšas visu uztvert ar veselīgu izpratni. Par nepilnu slodzi viņa saņem nedaudz vairāk kā valsts oficiālo iztikas minimumu, tomēr, ja skolā ir izsīkusi nauda mācību materiālu kopiju izgatavošanai, tos sakopē mājās.
Tehnoloģijas ir bijušas tās, kas viņai sniegušas arī vislielāko gandarījumu par savu darbu. Viņas rīcībā pagaidām nav iPad, nav pat skolas piešķirta datora. Padzīvojušajā Acer kompjūterā, ko atdevis brālis, skolotāja savākusi informāciju video stundai par Imantu Ziedoni. Youtube atradusi fragmentu no izrādes Ziedonis un Visums, 1991.gada kadrus ar Ziedoni spēka gados, ierakstu, kur Vestards Šimkus spēlē klavieres un Imants Ziedonis lasa dzeju, Renāra Kaupera dziesmu ar Imanta Ziedoņa vārdiem. Bērni sākuši dziedāt līdzi, teikuši paldies.
Ziedoņa video Anita demonstrējusi savā Acer. Parasti viņa to saslēdz ar interaktīvo tāfeli fizikas kabinetā, ko izmanto par ekrānu. Pastāsta par kolēģi, kam interaktīvā tāfele jaunajam mācību gadam piešķirta, bet datora, kas nepieciešams tās pilnvērtīgai lietošanai, nav ne mājās, ne skolā. «Putru iedeva, bet karoti neiedeva,» arī kolēģe spējusi pasmaidīt par situāciju. Fizikas skolotājai, kas pie interaktīvās tāfeles strādā visu dienu, vakarā sāp galva – vērojumi pierādot, ka jaunās tehnoloģijas vēl ir izvērtējamas.
Tomēr bērnus datorpasaule pievelk kā magnēts, viņi tajā orientējas tik labi, ka skolotājam, lai saglabātu respektu, jābūt par visu lietas kursā.
Anita izgājusi cauri šaubu periodam, vai interaktīvās datorspēles ļaut lietot vecākajai meitai Rasai, kura šogad sāks iet pirmajā klasē. Prāto, vai spēles, kas piedāvā gatavas shēmas, pretēji apgalvojumiem, nebremzē radošumu. Rasai, kura līdzīgi citām meitenēm viņas vecumā, uz datora ir ģērbusi lelles un būvējusi tortes, Anita cenšas piedāvāt spēles ar intelektuālu piesitienu. Cenšas limitēt spēlēšanas laiku līdz 15 minūtēm un uzmanīties no programmām, kas rada stresu – piemēram, kur drudžaini jādarbojas, lai iekļautos noteiktā laika nogrieznī. Protams, šo spēļu aizstāvjiem ir arguments, ka tās bērnu disciplinē. «Pilnīgi visu var pievilkt tā, kā kādam ir izdevīgi,» rezumē Anita, kuras intuīcija sakot, ka iekļaušanos laikā var mācīt arī ar citām metodēm.
Planšete nav brutāla izklaide
«Man ir četrgadīgs testa objekts, mana meita. Te ir viss, ko viņa ir savilkusi,» izglītības ministrs Roberts Ķīlis intervijas sākumā man priekšā noliek savu viedtālruni, kura ekrāns stāvgrūdām pilns ar interaktīvo spēļu ikonām. Ir gan slavenie runājošie dzīvnieki, gan burtu rakstīšana, gan piktie putni. «Viņai bija nepilni trīs gadi, kad viņa sāka šo visu darīt,» piebilst ministrs. «Un jūs viņai ļāvāt brīvi rīkoties?» paužu pārsteigumu. «Ne tikai ļāvu, es to veicinu,» Ķīlis atbild ar platu smaidu.
Viņš nesen sašūpoja sabiedrisko domu ar ideju par planšetdatora piešķiršanu katram Latvijas skolēnam. Tikko noslēdzies Valsts Izglītības attīstības aģentūras (VIAA) konkurss Inovāciju īstenošana izglītībā 2012.gadā ar 300 000 latu fondu par planšetdatoriem piemērotu digitālo materiālu izgatavošanu. Saņemti vairāk nekā 200 pieteikumi. To autori – nevis izdevniecības vai firmas, bet nevalstiskās organizācijas un skolas. «Daudzi projekti ir ļoti kvalitatīvi. Tas nozīmē, ka mēs jau varam izvēlēties pašu radītus oriģinālus materiālus, nevis aizgūtus vai patapinātus, un arī to izstrāde digitālajā laikmetā prasīs mēnešus, nevis vairs gadus,» saka Ķīlis.
«Bet, pirms mēs pārplūdinām skolas ar materiālu kaudzi, sākam dalīt planšetdatorus, mums nopietni jāatbalsta skolotāji, apgūstot jaunās iespējas. Jo tehnoloģija ir tikai daļa no stāsta, tā ir iespēja.»
Ar nākamā gada 1.septembri vecākiem un skolām jau būšot iespēja izvēlēties, vai tās izmanto šo digitālo alternatīvu, kas būs pilnīgi publiska un par brīvu, vai drukāto – par naudu. Tiks mainīti arī Ministru Kabineta noteikumi, kuros par mācību līdzekļiem šobrīd uzskata tikai drukātus, nevis digitālus materiālus. «Pēc diviem gadiem, ceru, mēs jau būsim procesā, kurā esam sagatavojuši lielu skaitu skolotāju, ļoti plašu digitālo mācību līdzekļu bāzi un varam masveidā piedāvāt bērniem šīs ierīces,» saka ministrs.
Viņa palīgs Reinis Tukišs iepriekš ir lūdzis neatkārtot mediju kļūdu, kas rakstījuši, ka planšetes skolām tiks pirktas par valsts naudu. Ministrija šeit plānojot piesaistīt Eiropas Savienības fondu un privātpersonu līdzekļus. «Jūs domājat, ka planšetdators ir dārgs? Parēķiniet, vecāki pērk mācību materiālus par vairākiem desmitiem latu gadā. Ļoti jaudīgu Nexus 8 planšetdatoru varēs vairumā iepirkt par 200 dolāriem. Ja vidēji Latvijā katra skolēna mācību procesa nodrošināšanā publiski tērē 1600 latus gadā, tad iespēja nodrošināt ar digitālajām ierīcēm, kas kalpo vairākus gadus, ir ļoti pārdomājama,» kalkulē Ķīlis. Viņaprāt, saprātīga, pamatota un gudra interneta un digitālo iespēju izmantošana paver ļoti lielas iespejas, patiesībā par to pat neesot vērts lauzt šķēpus. Priekšstatu, ka digitālās ierīces ir tikai izklaide, turklāt visai brutāla, viņš sauc par arhaisku. «Šie bērni tajā vidē jau dzīvo, jautājums kā apsteidzoši to integrēt, nevis velkoties pakaļ metodēm, materiāliem un iespējām.»
Pēc viņa privātajiem vērojumiem, nav jābaidās, ka elektronika izspiedīs iespieddarbus, grāmatas. Viņa meita ar tādu pašu entuziasmu kā planšetdatora spēles šķirstot grāmatas, cenšoties lasīt tās pati un ar prieku klausoties, kā viņai lasa priekšā.
«Mūsu interese: attīstīt bērnus par daudz-lietotājiem. Tāpat kā cilvēki skatās operas pirmizrrādes ne tikai operā, bet arī kinoteātrī,» salīdzina ministrs.
Mācību iestādēm arī Latvijā gan tiekot dotas arvien lielākas autonomijas iespējas. Arī pie mums, tāpat kā citur pasaulē, būs skolas, kuras apzināti izvēlēsies neizmantot tehnoloģijas vispār. Dažas dienas pirms mūsu sarunas Ministru Kabinets no noteikumiem esot svītrojis nepieciešamību pēc obligātajiem tematiskajiem stundu plāniem un pedagogu dienasgrāmatām. «Varat veidot stundu tā, kā vēlaties un kāds materiāls jums ir pieejams. Iedomājieties, jums ir digitāla mācību grāmata, kuru var regulāri papildināt vai kas pati papildinās, jo ir «sasieta» ar vietni, no kurienes nāk atjauninājumi,» nākotnes vīziju uzbur ministrs. «Bez tam, jūs varat mainīt saturu atkarībā no aktualitātes. Ja, Dievs pasarg, notiek Fukušimas atomelektrostacijas katastrofa, tā noteikti dod jaunu materiālu – gan par drošību, gan fiziku, gan veselību. To grāmatās ietilpināt nevar, bet digitālajā mācību materiālā – var.»
Pēc minstra rīcībā esošās informācijas, lielas skolnieku grupas ar planšetdatoriem jau mācās Spānijā, tos centralizēti iepērk Turcija un Kazahstāna. «Tā ir pieraduma un akceptēšanas lieta,» rezumē Ķīlis.
Interneta akadēmija
Kamēr ministrija vēl tikai iešūpojas digitālajam gadsimtam, Latvijā ir parādījušās interesantas privātas iniciatīvas. Iespējamās misijas skolotāji Mārtiņš Kālis un Gatis Narvaiša piedāvā ārzemēs populārās Khan Academy Latvijas versiju, macibuvideo.lv, kas vidusskolēniem palīdzēs apgūt sarežģītu eksakto priekšmetu vielu. Lai salīkušām mugurām nebūtu šurpu turpu jānēsā mācību grāmatas, to digitālās versijas savā mājas lapā izlikusi lielākā mācību līdzekļu izdevniecība Zvaigzne ABC, arī apgāds Lielvārds, kas pat izveidojis īpašu digitālo bibliotēku, ko var instalēt datoros.
Lielvārda direktoru Aivaru Gribustu sastopu Limbažu ģimnāzijā, kur viņš īsi pirms jaunā mācību gada sākuma atbraucis reklamēt uzņēmuma piedāvājumu Limbažu un Salacgrīvas skolu direktoriem un direktoru vietniekiem. Dažas dienas iepriekš ar līdzīgu lekciju bijis Liepājā.
Ilggadīgs fizikas skolotājs, pirmā informātikas kabineta izveidotājs Latvijā, Gribusts tagad skolām piedāvā ne tikai drukātus mācību līdzekļus – pārsvarā eksaktajām zinībām – bet arī tehnoloģijas, no interaktīvajām tāfelēm līdz modernajiem interaktīvajiem galdiem. Limbažos viņš demonstrē elektronisko balsošanas sistēmu, kur uz sola novietota ierīce ļaus skolniekam izteikt viedokli par pedagoga jautājumiem, bet skolotājam – uzreiz monitorēt auditorijas viedokli. Sakritības dēļ saule, kas ir izlīdusi no mākoņiem, lekcijas brīdī ir tik spoža, ka žalūzijas pie klases logiem to neaizsedz. Priekšā novietotais ekrāns ir pārāk izgaismots, balošanas iekārta ar mazām, pelēkām podziņām auditorijai acīmredzot neliekas atraktīva, jo skolu direktori cits pēc cita atstāj klasi.
Digitālās ierīces prasa attiecīgu apgaismojumu, secina lektors. Viņa uzņēmums tieši šī iemesla dēļ organizējis semināru par arhitektūru un skolu telpu plānošanu. Ligita Gūtmane, viena no retajām pedagoģēm, kas auditorijā sagaida lekcijas beigas, stāsta, ka vecā muižas ēkā ierīkotajā Vidrižu skoliņā, kur viņa ir direktore, biezo mūru dēļ ir sarežģīti ierīkot bezvadu internetu. Direktorei tomēr ir skaidrs, ka viņas 100 bērnu kolektīvam nopirktā interaktīvā tāfele nav pēdējais tehnikas pīkstiens, skolotājiem tuvākajos gados būs jāapgūst vēl citas lietas.
Tirgus ir bagātīgi pieplūdināts bieži vien savstarpēji nesaderīgām tehnoloģijām, tomēr trūkst vadlīniju, secina direktore. Skolu vadībai ir jābūt gan IT ekspertiem, gan veselības speciālistiem, gan arhitektiem plānotājiem, gan oratoriem, pārliecinot naudas devējus par to, ka kāda lieta viņiem patiešām ir vajadzīga.
«Atbalsta dienestam ir jābūt,» secina Aivars Gribusts. «Esmu svēti pārliecināts, tas ir privātā sektora uzdevums, tad lieta būs daudz ekonomiskāka, bet valstij ir jāatvēl tam līdzekļi.»
Tāpat kā Ardis Markss, kura izveidotā interaktīvā spēle Latvija. Gribu gudrs būt saņēma 2.vietu Valsts Izglītības satura centra pagājušā gada mācību līdzekļu konkursā, Gribusts ir neizpratnē, kāpēc izdevniecībām un komersantiem nolikums neļāva piedalīties šīs vasaras digitālo līdzekļu konkursā. Tajā nevarēja startēt arī uzņēmuma Deksoft izveidotājs Austrālijas latvietis Arnis Gross, kurš savulaik pirmais iemācīja datoram runāt latviski. Šogad viņš ir izveidojis trīs latviešu iPad aplikācijas: Latvian Nouns (lietvārdu locīšana), Latvian Verbs (darbības vārdu locīšana) un Vārdenīte (profesores Janīnas Kursītes Vārdenes adaptāciju).
«Tāpat kā 90.gados, kad iesākās interneta laikmets, var skaidri just, ka strauji tuvojamies jaunajai planšetdatora ērai. Tās ietekme uz izglītības iestādēm būs fenomenāla,» Gross ir vienisprātis ar Roberta Ķīļa vīziju. Viņš atsūta saiti uz savas Austrālijas pavalsts, Viktorijas valdības izveidoto mājas lapu iPad mācībām, kur ir gan padomu sadaļas par darbu skolās un mājās, gan ieteicamās izglītojošās aplikācijas, gan veiksmes stāsti. Starp citu, četri iPad jau tiek lietoti Adelaidas latviešu skolā, Melburnas latviešu pamatskolā – divi, un vēl viens Sidnejas latviešu pamatskolā.
* Es tik un tā aizbraukšu. Es uz Ameriku aizbraukšu – krievu val.
