Žurnāla rubrika: Svarīgi

Iegulda zemē

Posted on septembris 12, 2012 by - Analīze

Lētie kredīti lauku zemes iegādei plānoti vidusslāņa atbalstam, taču puse no pirmā miljona saņēmējiem ir lielsaimnieki

Lauksaimnieki miljonāri, savu pagastu deputāti un novada labākie jaunie graudkopji – tik raibs ir zemnieku saimniecību saraksts, kas saņēmušas valsts subsidētos kredītus lauksaimniecības zemes iegādei. Programmas politiskais mērķis, pēc zemkopības ministres Laimdotas Straujumas vārdiem, ir deldēt plaisu starp lielzemniekiem un sīkzemniekiem, jo «arī zemniekiem ir vajadzīga vidusšķira», taču pagaidām redzams, ka naski lēto kredītu ņēmēji ir tieši lielzemnieki.

Projektā divu gadu laikā valsts ieguldīs 10 miljonus, taču, ja gribētāju būs vairāk, esot saņemts premjera solījums par papildu subsīdijām. Trīs mēnešu laikā, kopš sākta valsts atbalstītā zemes iegādes kreditēšanas programma, izdevīgos līgumus noslēgušas jau 16 zemnieku saimniecības, pavisam iegādājoties 604 hektārus zemes. Kopējā aizdevumu summa sasniedz 829 tūkstošus latu, kas zemniekiem bankai jāatmaksā 20 gadu laikā.

Analizējot programmu, rodas divi būtiski jautājumi – vai subsidētie kredīti nepaver jaunas politbiznesa iespējas un vai par tiem pirktā zeme nekļūs par tālāku spekulāciju objektu. Pret otro iespēju valsts šķiet visai labi nodrošinājusies. Saskaņā ar noteikumiem vismaz 10 gadus zeme jāizmanto lauksaimnieciskai ražošanai. To nedrīkst pārdot, iznomāt, dāvināt. Darījumus ar zemi liedz arī zemesgrāmatā nostiprināts apgrūtinājums.

Kā vienīgais kredīta nodrošinājums kalpo pats iegādātais zemes gabals. Procentu likme šiem kredītiem ir krietni zemāka par vidējām tirgus likmēm – 4% gadā, turklāt iespējams saņemt kredītu 100% apmērā no zemes vērtības. Vienīgais faktiskais ierobežojums – kredīta apjoms nevar pārsniegt 100 tūkstošus latu. Faktiski tas nozīmē, ka Latgalē, kur zemes cena svārstās ap 700 latiem par hektāru, var nopirkt ap 140 hektāriem, bet Zemgalē, kur zeme maksā līdz pat 3,2 tūkstošiem latu hektārā, sanāks vien 30 hektāru.

Pēc ministres domām, valsts atbalsts vislabāk derēs mazajām un vidējām zemnieku saimniecībām, kuru attīstību bankas bez īpaša atbalsta kreditē nelabprāt. Pašlaik Latvijā ir vairāk nekā 83 tūkstoši zemnieku saimniecību, no kurām tikai 1,3% var uzskatīt par lielām, bet 3,8% – par vidējām. Pārējo gada apgrozījums nepārsniedz 15 tūkstošus latu, tām vidēji ir viena slaucama govs un 11 hektāri apstrādājamas zemes.

Stutēs jaunos
No valsts kredītu izsniegšanai piešķirtajiem 10 miljoniem divi ir atvēlēti tieši jauno zemnieku kreditēšanai. Ministre Straujuma uzskata – šis būs politiski veiksmīgs instruments, kā jaunāko paaudzi paturēt lauksaimniecībā. Pašlaik no 16 kredīta saņēmējiem divi ir jaunie zemnieki. Vienu, turklāt no Latgales, gan ministre, gan projekta uzraugs – Lauku attīstības fonds (LAF) – sauc par veiksmes stāstu.

Savukārt pats zemnieks, 31 gadu vecais SIA Agro Vinca īpašnieks Andrejs Rasimenoks, kurš šogad saņēmis Ludzas novada balvu Gada jaunais uzņēmējs lauku teritorijā, laikrakstā Ludzas Zeme godīgi atzīst – kredīta saņemšana bijusi piņķerīga un birokrātiska. Patlaban graudkopis apsaimnieko 250 hektārus nomātas zemes.

Kredītu izsniedzošās Hipotēku bankas atbalsta programmu vadītājs Ivars Rubenis atzīst – visproblemātiskākais no kritērijiem, kas jāizpilda zemniekiem, ir precīzi uzmērīta zeme. Daudzos reģionos puse hektāra šurp vai turp esot ierasta prakse, bet banka prasa precizitāti līdz kvadrātmetram.

Vēl citi kritēriji – zemnieku saimniecībai jāsasniedz peļņa vismaz 200 latu no hektāra. Tiek vērtēts biznesa plāns un spēja atdot kredītu. No 16 kredīta saņēmējiem seši uzņēmumi nekad nav iesnieguši gada pārskatu, tāpēc to finanšu rādītājus grūti izvērtēt. Viens pērn strādājis ar zaudējumiem, ko, visticamāk, radījuši divi lieli lauksaimniecības tehnikas pirkumi. Pārējiem (izņemot jaunās saimniecības) peļņa svārstās no četriem līdz 388 tūkstošiem latu. 

«Visi kredīta saņēmēji obligātos kritērijus ir izpildījuši, nākotnes prognozes un spēja atdot kredītu ir reāla,» saka Ivars Rubenis, bet LAF direktors Aivis Ābele papildina – iesniegtie dokumenti bijuši tik pārliecinoši, ka LAF darbiniekam, kas vērtē pieteikumus, nav pat bijis «jābrauc uz vietas pārliecināties».

Tiek arī miljonāriem
Vismaz astoņi no 16 kredīta saņēmējiem atbilst lielsaimniecību kritērijiem (apgrozījums pārsniedz 100 tūkstošus eiro gadā), tātad ministres cerība atbalstīt mazos un vidējos saimniekus pilnībā neattaisnojas. Tomēr Straujuma uzsver: «Projekts ir politiski veiksmīgs, jo zeme nonāk mūsu zemnieku rokās,» tā skaidrojot vēl vienu uzdevumu – samazināt zemnieku nomātās zemes apjomu. Pašlaik zemniekiem vidēji pieder tikai 30% no zemes, ko viņi apstrādā.

Visturīgākais zemnieks, kurš savai saimniecībai saņēmis subsidēto kredītu, ir z/s Sējas īpašnieks Āris Burkāns, kurš pērn ierindots starp desmit uzņēmējiem, kuri saņēmuši vislielākās dividendes. Zemnieks, kuram līdztekus Sējām pieder arī uzņēmums Viesturu Rapsis, pērn no saviem uzņēmumiem saņēmis 1,16 miljonus latu, liecina Lato Lapsas sadarbībā ar Lursoft tapušais statistikas apkopojums. Burkāns, pēc Baltic Screen apkopotajiem, Valsts zemes dienesta sniegtajiem datiem, 2010.gadā bija 50.lielākais zemes īpašnieks Latvijā.

Otrs lielzemnieks, kurš saņēmis valsts subsidēto aizdevumu, ir z/s Birz-talas īpašnieks, bijušais Jelgavas cukurfabrikas akcionārs Jānis Tabors, kuram vēl bez zemnieku saimniecības pieder kapitāla daļas uzņēmumos Sesava un BIO Sesava un kurš, pēc 2011.gadā Latvijas Avīzē publicētā Lato Lapsas veiktā Lursoft datu apkopojuma, ir Latvijas 36.bagātākais zemnieks. 

Kredītu saņēmēju vidū ir arī vairāki zemnieki, kuri agrāk vai tagad ir sava novada deputāti, piemēram, Alojas novada domē ievēlētais z/s Apsītes īpašnieks Dainis Kreišmanis.

No kredītus saņēmušo saimniecību īpašniekiem kādai partijai ziedojis tikai viens – jau minētais Āris Burkāns 2009.gadā atvēlējis tūkstoti latu partijai Sabiedrība citai politikai.

Vienīgā no zemnieku saimniecībām, kura par sevi un saviem produktiem stāsta mājaslapā internetā, ir dārzeņu audzētāji Ilmāra Pētersona zemnieku saimniecība Baltiņi, kurai, pēc Lursoft datiem, starp kredīta saņēmējiem ir arī otri augstākie rentabilitātes rādītāji – 19,24%. Labāka rentabilitāte ir tikai Apsītēm (23,55%) – tā ir viena no retajām Latvijas zemnieku saimniecībām, kur saimnieks pats uzstādījis saules kolektorus un no tiem iegūto enerģiju izmanto gan ūdens sildīšanai, gan govju slaukšanai.

Cenas aug
Viens no atbalsta programmas blakusefektiem, kuru atzīst visas amatpersonas, ir lauksaimniecībā izmantojamās zemes cenas celšanās. Vairākās nekustamo īpašumu tirdzniecības firmās noskaidroju, ka cena vasaras laikā kāpusi par 5-10% atkarībā no reģiona. Straujuma gan uzskata, ka no šā pieauguma tāpat nevarētu izvairīties, jo «tāda tendence vērojama visā Eiropas Savienībā».

Pašlaik par zemes iegādi jau interesējušās 537 zemnieku saimniecības, no kurām, pēc bankas aplēsēm, kredītam pieteiksies puse, savā starpā sadalot valsts atvēlētos 10 miljonus. Viskarstākais pieteikšanās laiks gaidāms novembrī un decembrī, kad visi ražas darbi būs pabeigti un zemniekiem būs laiks papīru kārtošanai.

Dumpis numur divi

Posted on septembris 12, 2012 by - Pusdienās

Kauju par labāku izglītību Latvijas Universitātē students Armands Leimanis (23) zaudēja. Tagad studentu interešu aizstāvībai viņš grasās dibināt jaunu biedrību

Armands Leimanis pusdienas sāk, nosienot kaklasaiti. «Parasti uz lekcijām uzvalkā neeju,» kā atvainodamies viņš stāsta, ka šodien saposies, jo interviju sniedz arī televīzijā. Leimani plašāka sabiedrība iepazina pirms diviem gadiem kā LU filozofijas studentu, kurš ar domubiedriem aktualizēja studiju zemo kvalitāti un plaģiātismu profesoru darbos. Tagad viņš atkal ir uzmanības centrā, jo protestē pret Latvijas Studentu apvienības (LSA) saspēli ar augstskolu vadītājiem, kas izteikuši neuzticību izglītības ministram Robertam Ķīlim. Leimaņa vadītā Rīgas Juridiskās augstskolas (RJA) Studentu asociācija izstājās no LSA.

Tiekamies Juridiskās augstskolas ēdnīcā, ko tā dala ar Rīgas Ekonomikas augstskolu. Apkārt spieto studenti, angļu valodu dzird vairāk nekā latviešu. Leimanis te jūtas labi. «Mācības angļu valodā, vieslektori, ārvalstu studenti, internacionāla vide – te ir tas, ko Ķīlis vēlas [ieviest citās augstskolās],» viņš saka. Ēdienu gan dumpinieks izvēlas latviski konservatīvu – rasolu, vistas fileju un kolu. Uz jautājumiem atbild, rūpīgi sakoncentrējies, tāpēc fileja dziest. «Man vienalga – siltu vai aukstu ēst,» Leimanis atbild, kad mudinu ieturēties, un paškritiski piebilst, ka slinkojot un neveselīgi ēdot pieņēmies svarā līdz 120 kilogramiem.

Studijas LU Leimanis pārtraucis, kad apmaiņas programmā laiciņu pastudēja Aberdīnas Universitātē. «Es padevos. Sapratu, ka tādu izglītības kvalitāti kā Aberdīnā es Latvijā nedabūšu, nav jēgas studēt papīra dēļ un liekt galvu pasniedzēju priekšā, kurus necienu.»

Leimaņa sacelšanās LU beigusies ar neko. Eksperti profesoru Riharda Kūļa un Igora Šuvajeva tulkojumos, kuros bija aizdomas par plaģiātismu, neatbilstības gan konstatēja, taču abi turpina strādāt Vēstures un filozofijas fakultātē. LU mēģināja pārtraukt darba attiecības ar Kūli, taču tiesvedība beidzās ar mierizlīgumu, saskaņā ar kuru LU apņēmās uz Kūļa darbiem neattiecināt vārdu «plaģiāts», bet Kūlis – uzrakstīt paskaidrojumu par tulkojumu. Arī ekspertu izvērtējums studiju programmai bija labvēlīgs – «eksperti atnāca, apskatījās papīrus, parunājās ar pirmkursniekiem un lojāliem maģistrantiem» un atzina, ka viss kārtībā. «Nebiju rēķinājies, cik sapuvusi ir vide fakultātē. Man bruka virsū kursabiedri, kuri izbaudīja bezmaksas izglītību un nevēlējās interesēties par tās kvalitāti.» Bijuši arī tādi, kuri izteikuši atbalstu, taču baidījušies no pasniedzēju pretreakcijas.

Lūgts raksturot atšķirības starp studijām LU un Aberdīnā, Leimanis atbild vienkārši – atšķiras izglītības kvalitāte. «Lekcijas tiešām bija saistošas. Pasniedzēji bija atzīstami, ar [zinātniskajām] publikācijām, spējīgi, zinoši profesionāļi savā jomā. Latvijā tādi arī ir, jau toreiz teicu, ka ļoti cienu Jurģi Šķilteru, Arti Sveci, tie ir labākie pasniedzēji filozofijas fakultātē.» Leimanis savai bijušajai fakultātei pārmet nevēlēšanos kļūt labākai. «Viņi vienkārši vēlas saglabāties, palikt savās vietās. Viņiem labi maksā.» Leimanis pieļauj, ka LU «ir pārāk milzīga, birokrātiska, lēnīga, lai spētu veikt jēdzīgas pārmaiņas». 

Lēmumu mācīties Rīgas Juridiskajā augstskolā, ko savulaik dibināja Sorosa fonds un Zviedrijas valdība, kuras daļas tagad ir pārņēmusi LU, Leimanis sauc par labāko savā mūžā. «Studentiem un pasniedzējiem ir kopīgas intereses, mēs visi cīnāmies par kvalitatīvu izglītību, un šī augstskola to var piedāvāt. Šo vidi redzu kā vietu, kas Latviju darīs labāku.»

Leimanis apgalvo, ka Ķīļa izglītības reformas piedāvājumam ir sekojis, kopš viņš vadīja prezidenta Zatlera Stratēģiskās analīzes komisiju. Tas prezentēts jau tolaik, bet neviens neuzņēmās reformas īstenot, jo «visiem bija bail no lielajām augstskolām». (Ķīlis ir paziņojis, ka augstskolu akreditācijā un pārvaldē vēlas iesaistīt starptautiskus ekspertus un nozaru pārstāvjus, budžeta līdzekļus novirzīt tikai kvalitatīvām programmām, augstskolas konsolidēt u.c.) Leimanis neņemas spriest, kāds kopumā ir Latvijas studentu noskaņojums, jo «nevaru runāt citu vārdā». RJA studenti Ķīļa idejas atbalsta – «esam par progresīvām jēdzīgām pārmaiņām». «Citas augstskolas varbūt ir inertas, jo tām ir citas intereses, cita motivācija, kāpēc studenti studē. Viņi noteikti nebūs par Ķīļa reformām, jo tad viņiem nebūtu vietas, kur palikt.» 

Leimanis studē augstskolā, kur par mācībām maksā visi studenti, tāpēc atbalsta arī no studentu viedokļa pretrunīgāko Ķīļa ideju – budžeta vietas aizstāt ar valsts garantētu kredītu visiem studentiem, kas jāsāk atmaksāt pēc studiju beigšanas, kad ienākumi sasnieguši noteiktu līmeni. «Tas ir superīgs [modelis], tikai vajag piestrādāt pie detaļām.» Kā stāsta Leimanis, arī LSA kongress savulaik nobalsojis par studiju kredītu atmaksas reformu un uzstājis, ka valstij vajadzētu būt vienīgajam kredītu galvotājam (pašlaik daudziem ir grūtības atrast otru galvotāju, tāpēc kredīts nav pieejams). Līdz ar to LSA prezidenta Edvarda Ratnieka iebildumus pret Ķīļa piedāvāto finansēšanas modeli sauc par neatbilstošu biedru lēmumam, bet studentu priekšstāvja iestāšanos par bezmaksas izglītību visiem – par populistisku.

Par studentu pašpārvaldēm ir lielākā daļa mūsu sarunas, ar tām saistīts Leimaņa nākamais dumpis. Izstāšanās no LSA, kura sen pārstāvot kādas citas, nevis studentu intereses, nav vienīgais solis. Leimanis rosinās izstrādāt pieteikumu par LSA darbības apturēšanu un dibināt Latvijas Studentu biedrību, tā piedāvājot alternatīvu citām pašpārvaldēm, kas arī nav mierā ar LSA. Plāni ir ambiciozi, pats secina. «Esmu principiāls cilvēks, daudziem tas nepatīk. Man ir grūti piekāpties, ja zinu, ka daru pareizi. Stulbi ar tādu raksturu dzīvot, bet nevaru vakaros aizmigt, ja esmu izdarījis ko nepareizu.»

Ēdienkarte
Rasols, tomātu un šķelto zirņu zupa
Vistas fileja ar sieru, kartupeļi ar balto mērci un kečupu
Kafija Latte, kola, svaigi spiesta greipfrūtu sula

Ir jautā

Posted on septembris 12, 2012 by - Viedoklis

Cik ticams, ka Latvenergo amatpersonu kriminālvajāšana beigsies ar reālu cietumsodu?


Aleksejs Loskutovs, bijušais KNAB priekšnieks:
Nesaukšu procentus, bet ir ticami, ka varētu piespriest cietumsodu. Ja KNAB nebūtu savācis pietiekami daudz pierādījumu, lai nodotu lietu kriminālvajāšanas sākšanai, tas nenotiktu. Turpmākais ir atkarīgs no prokuratūras un tiesas profesionālās sagatavotības un apņēmības izskatīt tik sarežģītu lietu.

Inese Voika, sabiedrības par atklātību Delna:
Domāju, ka viņi sēdēs. Jautājums – vai visi? Tas atkarīgs arī no tiesas prasmes izvērtēt pierādījumus šādā korupcijas lietā, kur nav aploksnītes ar iezīmētu naudu. Taisnīguma sajūta sabiedrībā būs tad, ja lietu izskatīs savlaicīgi. Garie termiņi nereti izcilu izmeklētāju darbu pārvērš farsā.

Egons Rusanovs, Kārļa Miķelsona advokāts:
Pat ja es nebūtu Miķelsona kunga advokāts, es neizteiktu prognozes, pirms nebūtu iepazinies ar lietas materiāliem. Lietā ir 200 sējumu, no kuriem ap 60 aizies uz tiesu. Bet kā Miķelsona kunga aizstāvis teikšu, ka gribētos ticēt, lai tā nenotiek (nav cietumsodu – red.). Taču tā laikam nav atbilde, kuru gaida sabiedrība.

Eiroinerce

Posted on septembris 12, 2012 by - Viedoklis

Titāniks zupas katlā ar laiviņu pie sāniem – diskusijā par un pret eiro ieviešanu Latvijā valda paviršas metaforas

Latvijas Bankas rīkotās ekspertu sarunas par eiro ieviešanu aizvadītajā nedēļā bija patiesi aizraujošs notikums, taču tikpat strauji kā LB aprēķinātie eiro ieviešanas kumulatīvie labumi manī kāpa protests pret vienkāršotu metaforu varu pār valsts nākotnei svarīgu lēmumu pieņemšanu. Eiro gan nav pirmais gadījums. Piemēram, vārdu virknējums «gāzes adata» ir nodarījis milzu ļaunumu racionālas enerģētikas politikas veidošanai, jo haotiski mēģinājumi radīt tai alternatīvas kļuvuši par vienu no lielākajiem draudiem ekonomikas konkurētspējai.

Strīdoties par eiro ieviešanu, metaforas lido abos virzienos. Lūk, eiro ieviešana būšot uzkāpšana uz Titānika. Hmmm… Es teiktu, ka valūtas savienība ir process, nevis priekšmets, tajā piedalās daudzmaz racionāli spēlētāji, kas spēj pielāgoties mainīgiem apstākļiem. Ir maz ticams, ka visumā augsti attīstītās un politiski rīcībspējīgās eirozonas valstis varētu ļaut sabrukt to labklājībai izšķirošam procesam, pat ja tas sadurtos ar īpaši lielu aisbergu īpaši neizdevīgā leņķī.

Tāpat mums vēsta, ka Latvija ir mazs kuģītis pie liela kuģa sāniem un jātiek uz lielā kuģa, lai vētras brīdī būtu drošībā. Varētu tādā pašā stilā atbildēt, ka dažkārt mazi kuģīši ir jūrasspējīgāki par lieliem kuģiem un šim inženierdomas peldējumam var saskatīt ļoti skaidras paralēles Eiropas ekonomiskās labsajūtas kartē. Jau lietišķāka atbilde būtu – vienotas valūtas izveidošana ir bijis kompromiss starp iespēju izvairīties no neērtībām, ko vienotajā tirgū rada valūtu nestabilitāte, un risku, ko rada atteikšanās no iespējas ļaut valūtas kursam darboties kā spriedzes mazinātājam neglābjami mainīgā un neprognozējamā pasaulē. 

Ekspertu sarunu noslēgumā arī uzzināju, ka, lūk, esam ne tikai kuģītis, bet arī zona zupas katlā, kura nevar vārīties kaut kā citādi kā visa pārējā zupa. Tajā brīdī mani tiešām pārņēma sajūta, ka diskusija slīgst intelektuālā entropijā.

Eiro ieviešana ir ļoti svarīga izšķiršanās, un ir daudz interesantu argumentu par un pret, par kuriem iespējama vienlaikus lietišķa un aizraujoša diskusija. Tai ir gan tīri tehniski, gan filozofiski aspekti, starp kuriem katrs var atrast ko interesantu. Atzīšos, ka man joprojām nav ļoti stingras pozīcijas par «jā» vai «nē», turpinu sekot notikumu un argumentu attīstībai. Gan aprēķini par 900 miljonu ietaupījumiem parāda pārfinansēšanā pēc pievienošanās eiro, gan populāri argumenti pret eiro ieviešanu šķiet tapuši, nevis kaislīgi tiecoties pēc objektīvas patiesības noskaidrošanas, bet mēģinot mierīgi dzīvot vienkāršotu interpretāciju pasaulē. Bieži cilvēku rīcību virza neapzināta vēlme prognozēt nākotni tā, lai sev pierādītu līdzšinējās rīcības un pasaules skatījuma pareizību.

Taču jautājums ir pārāk svarīgs, lai elite atļautos turpināt baudīt intelektuālās inerces saldumu. Nav arī šādu morālu tiesību, nevienai no galvenajām ekonomisko politiku veidojošajām institūcijām nav pamata lepnumam par savu sniegumu periodā starp pievienošanos ES un «patiesības brīža» atnākšanu piecus gadus vēlāk. To pašu var teikt par svarīgākajiem privātā sektora spēlētājiem, tāpat kā daudziem žurnālistiem, kas atļāva sevi izmantot kā  nekustamā īpašuma projektu attīstītāju ruporus. Pretējā gadījumā mūsu ekonomika nebūtu piedzīvojusi globālā mērogā krasākās izaugsmes svārstības miera apstākļos kopš Otrā pasaules kara.

Ušakova banāni

Posted on septembris 12, 2012 by - Komentārs

Zīgerists par dalītajiem augļiem maksāja pats. Par Nila brīvbiļetēm maksā citi

Kam gan nepatīk kaut ko saņemt par velti? Tas taču ir tik cilvēciski – daudz nedomājot paņemt kādu labumu, kurš mums ar smaidu tiek piedāvāts par brīvu. 

Taču, kā vēsta sena patiesība, bezmaksas siers ir atrodams tikai peļu slazdos. Pirms pieduram purniņu, kārtīgi jāpadomā, kādas var būt sekas mūsu vēlmei nedaudz paskrubināt trekno kumosiņu.

Šādas pārdomas radās, pirms dažām dienām lasot, ka Rīgas mērs Nils Ušakovs aizvien apsverot iespēju ieviest Rīgā bezmaksas sabiedrisko transportu. Virzība uz to iezīmēta jau ar jaunā skolas gada sākšanos, kad dome atlaida braukšanas maksu visiem Rīgas vispārizglītojošo skolu skolēniem. Viņi piebiedrojās nestrādājošajiem pensionāriem, kuriem šī Saskaņas centra vadītā dome pirms diviem gadiem sagādāja braukšanu par brīvu. Ir arī vairākas citas grupas – invalīdi, represētie, bāreņi, pirmsskolas vecuma bērni -, kuri atbilstoši valdības noteikumiem var izmantot bezmaksas transportu, un Rīgā vēl dažas iedzīvotāju kategorijas (skolotāji, studenti), kuri saņem atlaides.

Rezultātā jau tagad mazāk nekā trešā daļa pasažieru brauc par pilnu maksu. Rīgas satiksmes 2011.gada pārskatā redzams, ka pagājušajā gadā tie bija tikai 31,7%. (Šeit un turpmāk visi skaitļi ir par 2011.gadu, par kuru ir pieejams gan Rīgas satiksmes pārskats, gan Rīgas domes galīgais budžets. Spriežot pēc 2012.gada Rīgas budžeta, skaitļi šim gadam būs aptuveni līdzīgi, taču domei ir savējiem visnotaļ jaukā tradīcija Ziemsvētku gaisotnē gada pēdējos mēnešos budžetu vēl nedaudz pagrozīt. Jādomā, ka nākamā gada jūnija pašvaldību vēlēšanu gaidās ilgas pēc dāvanu maisa būs pilnīgi nesavaldāmas.)

Vai katrs trešais pasažieris ar pilncenas biļeti sedz izdevumus par tiem, kuri brauc par pusvelti vai par brīvu? Protams, ne. 2011.gadā tikai 34,9% Rīgas satiksmes ienākumu bija par sabiedriskā transporta pakalpojumu sniegšanu iekasētā nauda. Protams, starpību nesedz arī Ušakovs vai Saskaņas centra un bijušie Šlesera, tagad jau Amerika deputāti, kuri nobalsojuši par aizvien jaunām atlaidēm.

2011.gadā Rīgas satiksme gandrīz divas trešdaļas no ienākumiem saņēma kā dotāciju no pilsētas – 56,5 miljonus latu jeb gandrīz 12% no Rīgas tāgada 486 miljonu budžeta izdevumiem. Tas ir vairāk, nekā piešķirts līdzfinansējumam ES apmaksātajiem attīstības projektiem. Vairāk nekā ceļu uzturēšanai un atjaunošanai. Vairāk nekā bērnudārziem, pie kuriem Ušakovs un Ameriks tagad griež sarkanas lentītes. Tas ir 135 reizes vairāk, nekā atvēlēts mācību grāmatu un mācību līdzekļu iegādei, turklāt lielākā daļa no šīs ne sevišķi apjomīgās summas tik un tā nāk no valsts. 

Uzsaucot brīvbraucienus visiem skolēniem, Ušakovs to dēvēja par «nozīmīgu sociālu funkciju», taču, spriežot pēc Rīgas domes budžeta, pilsētas lielākais trūkumcietējs ir pati Rīgas satiksme. Tā saņem divreiz vairāk naudas, nekā domes Labklājības departaments izmaksāja sociālajos pabalstos, kuriem 2011.gadā tika atveltīti 27,4 miljoni latu.

Kas par to visu maksā, ja ne Nils un viņa saskanīgie draugi? Rīgas budžetā aptuveni 60% ienākumu veido iedzīvotāju ienākuma nodoklis, teju 20% dotācijas no valsts budžeta un nedaudz vairāk par 10% īpašuma nodoklis. Atlikušie 10% rodas no dažādiem nenodokļu ienākumiem. Ja pieņemam, ka izmaksas par dotāciju Rīgas satiksmei sadalās proporcionāli šiem domes finansēšanas avotiem, tad katrs Rīgā strādājošais ienākuma nodokļa maksātājs 2011.gadā samaksāja aptuveni 115 latus sabiedriskā transporta uzturēšanai, un vēl viņam pašam bija jāmaksā pilna cena, lai iekāptu tramvajā. Lai pirmspensijas vecuma pārdevēja ar trīssimt latu algu varētu izbaudīt tikpat lielu mobilitāti kā viņas pensijas vecuma draudzenes, viņai būtu jāpērk mēnešbiļete par Ls 45,90. Savukārt pat visturīgākie pensionāri var braukt par velti. 

Bet Ušakovs spriedelē par iespēju palielināt slogu uz Rīgas budžetu vēl par vairāk nekā 30 miljoniem latu, padarot Rīgas sabiedrisko transportu par pilnīgu bezmaksas pasākumu. Gandrīz piektā daļa Rīgas budžeta aizietu – kam? Lai vēl vairāk naudas iegāztu RS melnajā caurumā?

Virkne rietumvalstīs veiktu pētījumu rāda, ka nozīmīga daļa šādu dotāciju aiziet nelietderīgiem izdevumiem, un būtu neticami, ja Rīgā nenotiktu tas pats. Piemēram, tēriņi par savulaik skandalozās E-talonu sistēmas uzturēšanu tikai pieaug. 2011.gadā tie bija 6,5 miljoni, kas krietni pārsniedz izdevumus par tramvaju un trolejbusu darbināšanai nepieciešamo elektrību (4,1 miljons) un nemaz tik tālu neatpaliek no izdevumiem par dīzeļdegvielu (8,7 miljoni).  

Jau Markss saprata, ka cilvēkiem patīk saņemt lietas par velti, un solīja sabiedrību, kurā ne par ko nebūs jāmaksā. Tiesa, lai ko gribētu SC biedrs Alfrēds Rubiks, Saskaņas centrs komunismu nesola, taču sociālisma uzvara sabiedriskajā transportā var šķist sasniedzams mērķis. Jo sevišķi, ja tas var palīdzēt uzvarēt pašvaldību vēlēšanās, par ko acīmredzot pārliecināti ir Rīgas pilsētas kreisie tēvi.

Joahims Zīgerists, kurš arī dalīja dāvanas, lai sagādātu sev balsis, vismaz pats maksāja par banāniem. Ušakovs ar brīvbiļetēm uzpērk rīdziniekus par viņu pašu naudu.

Komentārs 140 zīmēs
Eiro lielgabals. Eiropas Centrālās bankas prezidents Mario Dragi paziņoja, ka ir gatavs izdot neierobežotas summas kopējās valūtas glābšanai.

Iedvesmojoši. Latvijas paralimpiešiem labi panākumi Londonā, to skaitā zelta medaļa lodes grūšanā un sudrabs diska mešanā Aigaram Apinim.

Cenas krīt?! Statistiķi ziņo, ka augustā, salīdzinot ar jūliju, patēriņa cenas pazeminājās par 0,3%. Iedzīvotāji tādas lietas nemēdz pamanīt.

Dinozauru dumpis

Posted on septembris 12, 2012 by - Komentārs

Vai pieredzēsim pirmo pēcoligarhu laikmeta valdības krīzi?

Valsts prezidentam Andrim Bērziņam tomēr nebija taisnība, kad viņš jūlija beigās par valdības jaunajiem ministriem teica, ka «nekas ievērības cienīgs nav izdarīts, un viņu iesāktajiem darbiem ir vajadzīgs ilgāks laiks». Vismaz divu ministru sāktie darbi izpelnījušies tādu ievērību, ka nu briest pat it kā valdības krīze. 

Krīze gan būtu, pirmkārt, virtuāla. Saeimas politiskā aritmētika – deputātu skaits frakcijās un ļoti ierobežotās iespējas izveidot citādu koalīciju – joprojām sargā šo valdību no krišanas. Otrkārt, tā būtu pirmā «pēcoligarhu laiku» Latvijas valdības krīze. Tās atšķirība no iepriekšējām – uz jautājumu, kam tas ir izdevīgi, ir gandrīz tik atbilžu, cik atbildētāju. 

Pirms divām nedēļām Lielo pilsētu asociācija piedraudēja, ka prasīšot premjerministram izvērtēt vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra Edmunda Sprūdža atbilstību amatam, ja viņš divu nedēļu laikā «neieklausīsies priekšlikumos». Bet pagājušo piektdien Rektoru padome «izteica neuzticību» izglītības ministram Robertam Ķīlim, un uzreiz pēc tam arī Latvijas Studentu apvienība piedraudēja, ka došot ministram divas nedēļas laika un tad arī izteikšot neuzticību.

Augstskolu rektoru un studentu vadoņu sacelšanās gan atstāj slikti sagatavota pasākuma iespaidu. Pirmkārt, dumpinieku rindas ne tuvu nav vienotas. Uzreiz pēc rektoru paziņojuma par to brīnījās pat Latvijas Universitātes rektors Mārcis Auziņš – viņš neesot palicis līdz sēdes beigām, taču viņa klātbūtnē tik radikāls solis neesot apspriests. Bet pēc Latvijas Studentu asociācijas paziņojuma no tās protestēdama izstājās Rīgas Juridiskās augstskolas studentu asociācija. Otrkārt, neuzticības izteicējiem būtu grūti paskaidrot sabiedrībai, kāpēc viņi nevēlas ministra iecerēto – lai valsts finansējums tiek tikai kvalitatīvām studiju programmām, bet programmu izvērtēšanu veic neatkarīgi starptautiski eksperti.

Ministram Sprūdžam iet smagāk. (Kaut gan pašvaldības arī nav vienotas nepatikā pret viņa iecerēto, piemēram, Latgales puses pagastvečiem diezin vai ir iebildumi pret ministra pastiprināto uzmanību viņu reģionam.) Arī viņam pretī stāv lielas naudas intereses un vēlme atstāt visu, kā ir. Tikai viņam nesanāk vienkārši izskaidrot, kāpēc būs labāk, ja atkritumus apsaimniekos arī privātie, nevis tikai pašvaldību uzņēmumi, kāpēc pašvaldību deputātiem, tāpat kā Saeimā ievēlētajiem, arī neklātos savienot šo darbu ar citu vai ko nozīmē viņa «zaļās Latvijas vīzija». Iecerētā pašvaldību deputātu skaita samazināšana varētu būt populārs, taču nav centrālais reformu jautājums, bet piespiest deviņu lielo pilsētu feodāļus skaidroties, kāpēc viņi ir pret vietējiem referendumiem, ministram nesanāk. 

Sprūdža pretspēlētāji ir rūdīti politiķi un saprot, ka frontāls uzbrukums valdībai (vai Vienotības ministriem – labklājības vai veselības ministru darītajam arī netrūktu neuzticību izteikt gatavu pretinieku) to tikai saliedētu. Tāpēc pastāvīgi uzsver, ka viņiem neesot konflikta ne ar valdību, ne pat ar ministra Reformu partiju, domstarpības esot tikai ar vienu konkrētu personu. Sak, viss būtu kārtībā, ja ministrs būtu cits. 

Vēršanās pret RP ministriem kā valdības vājāko posmu nav nejauša. (Vēl arī ekonomikas ministram Danielam Pavļutam pagājušonedēļ «neuzticību izteica» Privatizācijas aģentūras vadītāja Iveta Zalpētere, taču ministrs viņu pašu šonedēļ atlaida kopā ar visu šā kantora valdi.) Partijas dibinātājs Valdis Zatlers ir pagājis malā. Partijas reitingi zemi. Tās rindās netrūkst neapmierināto ar savu vai partijas situāciju. Savukārt daži Vienotībā to arvien tuvredzīgi uzskata par savu galveno konkurenti. Bet partneri «nacionāļi» vienmēr gatavi vaicāt, kāpēc viņiem valdībā tikai divi portfeļi, bet zatleriešiem pieci. 

Taču valsts nav uzņēmums, kā bija gribējis Tautas partijas īpašnieks Andris Šķēle, un vēlētu partiju politiķu valdība nav personāla atlases firmas piemeklēts menedžments. Viena ministra nomaiņa izraisītu virkni politisku ķēdes reakciju. Tās diezin vai novestu pie valdības krišanas, taču tās darbu gan krietni sarežģītu. 

Kam tas būtu izdevīgi? Opozīcijai vienmēr, protams. Lemberga «zaļajiem zemniekiem», kuriem RP pajukšana pavērtu vismaz teorētiskas iespējas piepulcēties valdības koalīcijai. Saskaņas centram, kas Ušakova kleptokrātu Rīgas domi pirms pašvaldību vēlēšanām arvien vairāk pozicionē kā alternatīvu valsts valdībai. Arī tiem rektoriem un pagastvečiem, kā arī visai plašajai amatpersonu un no valsts pasūtījumiem pārtiekošo uzņēmēju nomenklatūrai, kurai ir labi, kā ir. 

Taču paradoksālā kārtā šis konflikts nāk par labu arī pašai RP, kurai līdz šim bija trūcis skaidras politiskās identitātes. Jo niknāka pretdarbība RP ministriem, jo vairāk tā izskatītos pēc partijas, kura ir par reformām un pret stagnāciju. Bet to gan nevajag ne ministru apkarotājiem, ne arī premjerministra Vienotībai. Tāpēc – ne kāds prasīs ministru demisiju, ne to kāds koalīcijā atbalstīs.

Līdz šim valdības Latvijā krita, kad divi oligarhi vienojās pret trešo. Nupat vēlreiz pārliecināmies par šā Zatlera formulējuma pareizību. Pašlaik konkurējošu interešu ir tik daudz, ka tās cita citu līdzsvaro. Šis ir labs laiks reformām.

Komentārs 140 zīmēs
Diktatora kompliments. Turkmenbaši uzdāvināja Andrim Bērziņam tepiķi un pastāstīja, ka uzskatot mūsu valsti par galveno partneri sadarbībai ar Eiropu.

Lēni izmeklē? KNAB nodevis prokuratūrai Latvenergo amatpersonu lietu – kukuļos saņemti astoņi miljoni eiro. Ne jau vienā koferītī.

Ameriks atbrīvojis Rīgas namu valdi it kā par augsta riska finanšu darījumiem. Tirgot krāna ūdeni ir drošāk.

Sarežģītā vienkāršība

Posted on septembris 12, 2012 by - Redaktores sleja

 

Kā pusauga skuķis mēdzu šo to uzšūt, un ellīgākās mokas tad bija piespiest sevi izārdīt vīli, ja kādā vietiņā uzradās drebelīgs sānsolis. Sīks, kurš tad pamanīs. Tādos brīžos «patinu filmu» uz priekšu, lai sajustu, cik nelāgi ir ap dūšu, kad viss lielais šuvums skaisti pabeigts un nogludināts, bet tas sīkais krecelīgais brāķis paliek tur uz visiem laikiem. Nē, ir jāizārda!

Šonedēļ mums žurnālā ir divi svarīgi raksti, kurus vieno apsēstība ar neredzamo.

Viens ir par leģendārā Apple motora Stīva Džobsa maz zināmo, bet uzticamo domubiedru, kurš atbild par apvērsumu radījušo produktu dizainu – Džonatanu Aivu. Viņš stāsta, kā no tēva, brīnišķīga amatnieka, iemācījies rūpīgi noslīpēt lietas. Arī atvilktnes aizmuguri, kaut to neviens neredzēs. «Tā ir pareizi,» pamato Džonatans. Viņa darbs ir radīt vienkāršību un skaidrību.

Otrs stāsts ir par «atvilktnes aizmuguri», kas ir tālu no perfekta slīpējuma. Maksātnespējas administrācijas sistēma Latvijā, kurā daži simti cilvēku pieņem miljoniem vērtus lēmumus, tikai uz papīra izskatās nevainojama – zinātāji tajā atklāj koruptīvas shēmas. Viens no krīzes skarbajiem cirtieniem bija miljonāres Ievas Plaudes-Rēlingeres bankrots, taču, pētot maksātnespējas procesu viņas bijušajos uzņēmumos, rodas jautājums – vai tiešām viņa savu Kolonnas impēriju ir zaudējusi? Maksātnespējas procesa dubultais dibens un viltus vienkāršība ir problēmas, kurās Apple dizainers ieraudzītu tonnu slīpējamu vietu. Ja vien aiz šausmām nekļūtu akls.

Radars pasaulē

Posted on septembris 5, 2012 by - Radars

Nedēļas notikumi pasaulē


Lielbritānija liegs iebraukšanas tiesības 60 Krievijas amatpersonām, kas saistītas ar Maskavas cietumā mirušā investīciju fonda Hermitage Capital jurista Sergeja Magņitska lietu. Magņitskis nomira 2009.gadā Maskavas cietumā, kur viņš tika turēts 11 mēnešus uz pirmstiesas izmeklēšanas laiku. Arī ASV Valsts departaments vairākus desmitus Krievijas amatpersonu iekļāvis tā dēvētajā Magņitska sarakstā, liedzot viņiem iebraukšanu valsts teritorijā.

Bijušais Masačūsetsas gubernators Mits Romnijs oficiāli piekritis kļūt par Republikāņu partijas kandidātu uz ASV prezidenta amatu. Uzrunādams republikāņu konventa delegātus, 65 gadus vecais Romnijs pagājušo ceturtdien paziņoja, ka pieņem izvirzīšanu kandidēšanai uz prezidenta amatu 6.novembrī gaidāmajās vēlēšanās. Aptaujas liecina, ka patlaban Romnija un pašreizējā prezidenta Baraka Obamas izredzes gūt uzvaru 6.novembrī ir līdzīgas.

Augustā bēgļu gaitās no Sīrijas devušies vairāk nekā 100 000 cilvēku, paziņojusi ANO. Tas ir lielākais viena mēneša laikā no valsts aizbraukušo skaits kopš tautas sacelšanās sākuma 2011.gada martā pret prezidenta Bašara al Asada valdību. 3.septembrī opozīcijas izveidotās Sīrijas Nacionālās padomes līderis Abdelbasets Saida lūdza ārvalstis militāri iejaukties konfliktā.

Kosovas prezidente Atifete Jahjaga pirmdien aicinājusi Eiropas Savienību uz vēl diviem gadiem pagarināt tās tiesībsargājošo struktūru misijas (EULEX) mandātu. EULEX tika izveidota 2008.gadā pēc tam, kad Kosova bija pasludinājusi neatkarību no Serbijas. Misijas mandātā ietilpst likuma varas stiprināšana un tādu lietu risināšana, kuras vietējās institūcijas pašas nespēj paveikt.

Krievijas pankgrupas Pussy Riot notiesāto dalībnieču advokāti noraidījuši valsts telekanāla raidījuma Cilvēks un likums prasības, lai meitenes pauž publisku nožēlu ticīgo priekšā. Raidījuma veidotāji solījuši, ka tādā gadījumā meiteņu «vajāšana» telekanālos tikšot pārtraukta. Maskavas tiesa 17.augustā pieprieda trim Pussy Riot dalībniecēm divu gadu cietumsodu.

Kambodžas galvaspilsētā Pnompeņā aizturēts viens no zviedru torentu vietnes The Pirate Bay dibinātājiem Gotfrīds Svartholms-Vargs, kas bija izsludināts starptautiskajā meklēšanā. Zviedrijas tiesa 2009.gadā viņam piesprieda ieslodzījumu uz vienu gadu par autortiesību pārkāpšanas veicināšanu.

Pēc divus mēnešus ilga tiesiskā strīda par jaunievēlēto Meksikas prezidentu oficiāli pasludināts Enrike Penje Njeto, kreisi centriskās Institucionāli revolucionārās partijas (PRI) kandidāts, bijušais Mehiko štata gubernators. Vēlēšanu tribunāls vienbalsīgi noraidīja bijušā Mehiko federālā apgabala valdības vadītāja Lopesa-Obradora apgalvojumus, ka PRI uzpirka miljoniem balsu un pārsniedza kampaņas izdevumu ierobežojumus.

Krievijas oligarhs Boriss Berezovskis pagājušo piektdien Londonas tiesā zaudēja Romānam Abramovičam, no kura bija vēlējies piedzīt vairāk nekā trīs miljardu mārciņu kompensāciju par šantāžu, līguma laušanu un uzticības pārkāpšanu. Abi oligarhi šajā tiesas procesā saskaņā ar neoficiālu informāciju iztērējuši 100 miljonus mārciņu.

ASV Vašingtonas štatā pēc lidmašīnas avārijas smagā stāvoklī slimnīcā nogādāts Ričards Bahs, grāmatas Kaija vārdā Džonatans Livingstons autors. Viņa vienmotora lidmašīna avarējusi piektdien, nolaižoties Sanhuanas salās.

Radars Latvijā

Posted on septembris 5, 2012 by - Radars

Nedēļas notikumi Latvijā

Tā dēvētā nepilsoņu referenduma organizatori otrdien Centrālajā vēlēšanu komisijā iesniedza 12 779 parakstus, lai sarīkotu referendumu par automātisku pilsonības piešķiršanu nepilsoņiem. Parakstu pārbaude varētu prasīt divas nedēļas. CVK priekšsēdētājs Arnis Cimdars arī varētu lūgt Saeimas Juridiskā biroja, Tieslietu ministrijas un, iespējams, citu institūciju atzinumus, vai iesniegtais likumprojekts atbilst Satversmē un likumos noteiktajām prasībām.

Rīgas mērs Nils Ušakovs paziņojis, ka neatbalstīs parakstu vākšanu referenduma ierosināšanai par pilsonības automātisku piešķiršanu visiem nepilsoņiem un nepiedalīsies arī referendumā, ja tāds notiks. Bet SC Saeimas frakcijas vadītājs Jānis Urbanovičs skaidro, ka tā ir saskaņota partijas politika, lai neatbaidītu latviešu vēlētājus pašvaldību vēlēšanās nākamgad, kurās SC plānojot iegūt 51% balsu.

Valdība otrdien atteicās no ieceres nodrošināt interneta balsošanas iespējas 2013.gada pašvaldību vēlēšanās. Ministri noskaidroja, ka atlikušais laiks e-vēlēšanu sistēmas sagatavošanai, ieviešanai un testēšanai varētu būt nepietiekams. Koncepciju Par interneta vēlēšanu sistēmas izveidi izskatīšanai valdības komitejā virzīja Satiksmes ministrija.

No 2010.gada 1.jūlija līdz 2012.gada 30.jūlijam apmaiņā pret termiņuzturēšanās atļaujām ārzemnieki Latvijas tautsaimniecībā investējuši 154,05 miljonus latu, liecina Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes apkopotie dati. 2010.gada vidū izdarītie Imigrācijas likuma grozījumi ir aktivizējuši ārvalstu investīciju plūsmas uz Latviju, taču tās galvenokārt saistītas ar darījumiem nekustamā īpašuma tirgū Rīgā un Jūrmalā.

ASV vēstnieks Marks Pekala otrdien Melngalvju namā iesniedza akreditācijas vēstules Valsts prezidentam Andrim Bērziņam, tādējādi oficiāli kļūstot par savas valsts pārstāvi Latvijā. Pekala latviešu valodā nodeva prezidentam personīgus sveicienus no ASV prezidenta Baraka Obamas.

Zaļo un Zemnieku savienībai budžetā būs jāieskaita 11 626 lati – pretlikumīgi saņemtie un priekšvēlēšanu izdevumos iztērētie finanšu līdzekļi, kurus Aivars Lembergs 2006.gadā iztērēja reklāmai Paldies par atbalstu! Augstākās tiesas Senāts piektdien noraidīja ZZS kasācijas sūdzību un atstāja spēkā iepriekš Administratīvās rajona tiesas un Administratīvās apgabaltiesas pieņemtos lēmumus.

Rīgas apgabaltiesā ierosināta lieta nacionālās aviokompānijas airBaltic prasībā pret kompānijas bijušo vadītāju un līdzīpašnieku Bertoltu Fliku par 70 miljonu latu parādu piedziņu. Fliks darbu lidsabiedrībā pameta pērn rudenī. Pašreizējais vadītājs Martins Gauss informēja, ka 2011.gadā lidsabiedrība strādājusi ar 77 miljonu latu zaudējumiem.

Saeima pēc vasaras brīvdienām otrdien sāka 2012.gada rudens sesiju. Izskatīšanā parlamentā pašlaik atrodas 150 likumprojektu. Viens no pirmajiem parlamenta lēmumiem būs par 2012.gada valsts budžeta grozījumiem.

Latvijas sportists Aigars Apinis piektdien ar jaunu pasaules rekordu triumfēja Londonas paralimpisko spēļu lodes grūšanas sacensībās, kļūstot par trīskārtēju čempionu. Apvienotajās F52/F53 medicīnas grupas sacensībās galvenais favorīts Apinis otrajā mēģinājumā lodi aizgrūda 10,23 metrus tālu, pārspēdams paša pērn uzstādīto pasaules rekordu.

Valdība otrdien Latvijas Mākslas akadēmijas rektora amatā atkārtoti apstiprināja gleznotāju un līdzšinējo LMA rektoru Alekseju Naumovu. Profesors Naumovs rektora amatā pirmo reizi tika ievēlēts 2007.gadā.