Vai pieredzēsim pirmo pēcoligarhu laikmeta valdības krīzi?
Valsts prezidentam Andrim Bērziņam tomēr nebija taisnība, kad viņš jūlija beigās par valdības jaunajiem ministriem teica, ka «nekas ievērības cienīgs nav izdarīts, un viņu iesāktajiem darbiem ir vajadzīgs ilgāks laiks». Vismaz divu ministru sāktie darbi izpelnījušies tādu ievērību, ka nu briest pat it kā valdības krīze.
Krīze gan būtu, pirmkārt, virtuāla. Saeimas politiskā aritmētika – deputātu skaits frakcijās un ļoti ierobežotās iespējas izveidot citādu koalīciju – joprojām sargā šo valdību no krišanas. Otrkārt, tā būtu pirmā «pēcoligarhu laiku» Latvijas valdības krīze. Tās atšķirība no iepriekšējām – uz jautājumu, kam tas ir izdevīgi, ir gandrīz tik atbilžu, cik atbildētāju.
Pirms divām nedēļām Lielo pilsētu asociācija piedraudēja, ka prasīšot premjerministram izvērtēt vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra Edmunda Sprūdža atbilstību amatam, ja viņš divu nedēļu laikā «neieklausīsies priekšlikumos». Bet pagājušo piektdien Rektoru padome «izteica neuzticību» izglītības ministram Robertam Ķīlim, un uzreiz pēc tam arī Latvijas Studentu apvienība piedraudēja, ka došot ministram divas nedēļas laika un tad arī izteikšot neuzticību.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.