Pat dažas dienas pirms ASV prezidenta vēlēšanām 6.novembrī nav pārliecinošu uzvarētāja prognožu – aptauju skaitļi nervozi lēkā un liecina, ka vēlētāju simpātijas ir sadalījušās gandrīz precīzi uz pusēm
Dažas dienas pirms gaidāmajām ASV prezidenta vēlēšanām sākot diskusiju par šo tēmu, jūs neglābjami riskējat sev sabojāt dienu – ja nezināt, vai sarunas biedrs būs jūsu domubiedrs. It īpaši manā dzīvesvietā Mičiganā, vienā no 10 politiski svārstīgajiem valsts štatiem, kuros nevienam amata kandidātam – ne demokrātu virzītajam Barakam Obamam, ne republikāņu kandidātam Mitam Romnijam – aptaujas neuzrāda pārliecinošu balsu vairākumu, neraugoties uz ieguldītajām pūlēm un naudu.
Demokrātu virzītais amata kandidāts Baraks Obama (51) varētu cerēt, ka Mičiganā veiksme viņam uzsmaidīs tikpat dāsni kā 2008.gada vēlēšanās. Tajās viņš savu sāncensi republikāni Džonu Makeinu apsteidza par 17%. Obama turpināja prezidenta Džordža Buša sākto Mičiganas štata lepnuma – autoražotāju gigantu General Motors un Chrysler – glābšanu. Kopš 20.gadsimta sākuma autoražošana ir bijusi svarīgākā Mičiganas rūpniecības nozare, 25% cilvēku strādāja ar autoražošanu saistītos uzņēmumos. Krīzes laikā darbu zaudēja simtiem tūkstošu cilvēku, tomēr valsts pamestais glābšanas riņķis palīdzēja. Kopš 2009.gada vidus štats atguvis aptuveni 156 tūkstošus darbavietu, lielā mērā pateicoties tieši Lielā trijnieka – autoražošanas uzņēmumu Ford, General Motors un Chrysler – renesansei. Nozīmīgs spēlētājs visos notikumos bijusi autoražotāju arodbiedrība UAW.
2008.gada krīzes laikā tā saņēma daudz pārmetumu par to, ka bremzējusi industrijas spēju konkurēt pasaules tirgū, turpinot ražot produkciju, pēc kuras nav pieprasījuma tirgū, un maksājot strādniekiem arodbiedrību biedriem 70 dolāru stundā, kamēr jaunpienācēji par tādu pašu darba apjomu saņēma 26 dolārus. Arodbiedrības ir aktīvas un ietekmīgas Demokrātu partijas atbalstītājas. Līdzīgi kā citos štatos, kur guberantors nāk no Republikāņu partijas, arī Mičiganas Riks Snaiders mēģina ierobežot arodbiedrību lomu, uzskatot, ka tas ir vienīgais veids, kā panākt ekonomikas atveseļošanos. Tomēr mēģinājums padarīt Mičiganu par Right to Work State jeb pieņemt likumu, kas pievienošanos arodbiedrībām atzīst par neobligātu, līdz šim beidzies neveiksmīgi, un investoriem nākas rēķināties ar arodbiedrības uzstādītiem noteikumiem vai doties citur.
Oktobrī bezdarba līmenis Mičiganas lielākajā pilsētā – autoindustrijas sirdī Detroitā – sasniedza 19,6% (bezdarba līmenis štatā – 9,3%). 19% Mičiganas iedzīvotāju galvenais iztikas avots ir pārtikas taloni no valsts atbalsta programmas, katrs piektais iedzīvotājs saņem veselības apdrošināšanas programmu trūcīgajiem iedzīvotājiem. Visā valstī zem nabadzības sliekšņa pašlaik dzīvo seši miljoni cilvēku.
Tie, kuri izlēmuši balsot par līdzšinējo prezidentu, cer uz Obamas veiksmi cīņā pret nabadzību un tic, ka ir vajadzīgs laiks, lai īstenotu pirms četriem gadiem piesauktās pārmaiņas. Tic, ka viņam tiešām ir plāns nākamajiem četriem gadiem, kas izvilks valsti no parādu un nabadzības nastas.
Varētu domāt, ka Mitam Romnijam (65) uzvarēt Mičiganā nav nekādu izredžu. Daudzi atceras, ka 2008.gadā laikraksta The New York Times viedokļu slejā viņš ieteica: «Ļaujiet Detroitai bankrotēt!» Lieki piebilst, ka šī frāze demokrātiem visu priekšvēlēšanu laiku bija kā medusmaize, bet republikāņiem – karsts kartupelis.
Tomēr Romnijs un viņa komanda izvēlējās citu taktiku – viņi uzsvēra, ka prezidenta kandidāts ir veiksmīgs uzņēmējs ar 25 gadu pieredzi privātajā biznesā un pirms četriem gadiem esot runājis par to, ka Chrysler and General Motors, kā jebkuram privātam uzņēmumam, bija nepieciešams iziet bankrota procedūru, nevis tikt stimulētiem no nodokļu maksātāju naudas.
Taču daudzi vēlētāji Mičiganā to uztvēra kā darbavietu apdraudējumu. Īpaši sāpīgi to bija dzirdēt no cilvēka, kurš pats dzimis un uzaudzis Mičiganā un kura tēvs savulaik ieņēma kompānijas American Motors prezidenta amatu, vēlākajos gados kļūstot par vienu no populārākajiem gubernatoriem štata vēsturē. Vecāka gadagājuma latvieši atceras Džordžu Romniju kā valstsvīru, kuram nepatika daudz runāt, bet paspēja daudz izdarīt.
1968.gadā Romnijs vecākais neveiksmīgi startēja ASV prezidenta vēlēšanās, priekšvēlēšanās zaudējot savas partijas biedram Ričardam Niksonam. Romnijs jaunākais ir nolēmis tikt līdz finiša taisnei. «Izpratne par ekonomikas likumsakarībām, kas nāk no reālas darbošanās biznesā, ir būtiska Baltajā namā. Ceru, ka cilvēki to saprot,» uzsver Mits Romnijs, gan tiekoties ar vēlētājiem, gan uzstājoties prezidenta kandidātu debatēs. Arī tad, kad debašu tēma ir ārpolitika.
Zīmes mauriņos
Mana dzīvesvieta Kantona, kas atrodas 40 minūšu braucienā no Detroitas, pēc Amerikas mērogiem ir neliela pilsētiņa, taču pēc attīstības tempiem tiek uzskatīta par otro lielāko Mičiganā. Tajā ir 90 tūkstoši iedzīvotāju, kuru vidējais vecums ir 33 gadi. Daudzas ģimenes izvēlas dzīvot Kantonā, jo te ir labas skolas un dzīve nedaudz lētāka nekā blakus esošajā Enārborā. Pēdējos gados pilsētā palielinājies afroamerikāņu iedzīvotāju skaits, jo daudzi detroitieši izvēlas dzīvot ārpus pilsētas, cerībā nodrošināt saviem bērniem labākas nākotnes izredzes. Ir biedējoši un nedroši dzīvot Detroitā, kas kriminālo aktivitāšu dēļ gandrīz katru dienu nokļūst ziņu virsrakstos.
Pat ja mēģinātu ignorēt televizoru vai internetu, par gaidāmajām vēlēšanām pilsētā liecina piemājas mauriņi. Tajos izvietoti plakāti ar uzrakstiem «Baraks Obama – Džo Baidens» vai «Mits Romnijs – Pols Raiens», tā māju īpašnieki pauž savu priekšroku vienas vai otras partijas prezidenta un viceprezidenta amata kandidātiem.
2008.gada prezidenta vēlēšanās šeit pārliecinošu uzvaru ieguva Obama. Kāds būs rezultāts šogad, nedēļu pirms vēlēšanām nevar pateikt neviens. Varētu mēģināt izdarīt secinājumus, balstoties uz mauriņu noformējumu. Piemēram, demokrātiem kā brīvdomātājiem varētu būt vairāk nezāļu. Nekā. Visi rūpīgi nofrizēti, puķēm apstādīti, balta vai brūna koka imitācijas sētu apjozti. Sētas gan tikai iekšpagalma pusē – citādi neviens garāmgājējs neredzētu, par ko viņam 6.novembrī jābalso.
Piemēram, mans kaimiņš Evins ir republikānis un varētu pārstāvēt tos amerikāņus, par kuriem savā 2008.gada priekšvēlēšanu runā Pensilvānijā Baraks Obama teica – savu rūgtumu par zaudētām darbavietām viņi aizvieto ar «pieķeršanos ieročiem vai reliģijai». Evins nav bezdarbnieks, viņš strādā brālim piederošā uzņēmumā, kas apgādā ar detaļām autoražotājus. Liela daļa strādnieku uzņēmumā ir arodbiedrību biedri. Arodbiedrības vienmēr ir bijušas nozīmīgs Demokrātu partijas balsts, un «sienām ir ausis», tāpēc Evins par savām politiskajām simpātijām runāt izvairās. Viņam pieder ieroči, jo Evins ir kaislīgs mednieks. Medību sezonā visa ģimene, kurā ir divi pirmsskolas vecuma bērni, brīvdienās dodas uz Mičiganas ziemeļiem. Pagājušajā nedēļā Evins paziņoja, ka viņa piecgadīgais dēls nomedījis savu pirmo stirnu. Tiesa, ar loku. Līdz bisei puikam vēl jāpaaugas. Ģimene aktīvi darbojas tuvējā adventistu baznīcas draudzē, daudzi viņu tuvākie draugi esot draudzes locekļi.
Otrs kaimiņš, pēc maniem novērojumiem, varētu balsot par demokrātiem. Ik pēc dažiem gadiem viņš iegādājas jaunu mašīnu sev un sievai, kaut abi jau cienījamā vecumā un izbraukumos dodas visai reti. Kaimiņa jaunie auto vienmēr ir ražoti General Motors, kas liek domāt par izdevīgiem noteikumiem, kādus strādniekiem, arodbiedrību biedriem, auto iegādei mēdza piešķirt autoražotāji.
Prezidents ir daļa no manis
Pusstundas braucienā no Kantonas Haronas upes krastā starp gleznainiem pakalniem atrodas universitātes pilsētiņa Enārbora, kā minēts daudzās aptaujās – viena no 100 labākajām vietām dzīvošanai Amerikā.
Enārborā ir 114 tūkstoši iedzīvotāju, kuru vidējais vecums ir 28 gadi. Kopš 1839.gada Enārborā mājvietu atradusi Mičiganas Universitāte. Universitāšu rangā tā ir starp 20 labākajām pasaulē, pazīstama arī kā aktīva liberālisma ideoloģijas aizstāve. Lieki piebilst, ka 2008.gada vēlēšanās Obama savu sāncensi Džonu Makeinu te uzvarēja ar milzīgu balsu pārsvaru. 70% Enārboras iedzīvotāju ir augstākā izglītība. Universitāte, ar to saistītie pētniecības institūti, universitātes medicīnas centrs ir lielākie darba devēji pilsētā.
Ilze un Džeisons no Mičiganas rietumiem uz Enārboru pārcēlās pirms četriem gadiem, jo Džeisonam piedāvāja ārsta un nodaļas vadītāja darbu Mičiganas Universitātes slimnīcā. Pārdodot savu palielo māju, ģimene varēja atļauties nopirkt nelielu vienstāva mājiņu Enārboras zaļajā rajonā. Ilze ir juriste, vairākus gadus strādājusi ASV Nodarbinātības aģentūrā Vašingtonā, vēlāk nodibinājusi savu advokātes praksi. Pēc meitas Grietas un dēla Teodora piedzimšanas nolēma mainīt nodarbošanos un atvērt Enārborā pirmo frizētavu bērniem, kurā tiks izmantoti tikai ekoloģiski produkti.
Ilze atzīst, ka pakalpojumu cenas viņas salonā nebūs zemas, bet cer, ka izglītotie un turīgie vecāki novērtēs videi draudzīga pakalpojuma priekšrocības un spēļu istabai līdzīgo salona atmosfēru.
17.novembrī paredzēta salona atvēršana, kaut sākt biznesu Ilzei nebija viegli. Viņa pieteicās aizdevumam trijās dažādās bankās un saņēma četrus atteikumus (viena banka atteica divas reizes). Trūkst pieredzes biznesā – tāds bija galvenais atteikuma iemesls. Neviens acīs neteica, bet skeptiskāku attieksmi Ilze sajuta arī tāpēc, ka ir sieviete. Ģimene nolēma ieguldīt biznesā savus iekrājumus, uzskatot, ka šāda veida ieguldījums ir drošāks nekā, piemēram, spekulācijas akciju tirgū.
Neraugoties uz daudzajiem birokrātiskajiem šķēršļiem uzņēmējdarbības sākšanai, kas pirms vēlēšanām ir iemīļots republikāņu temats, Ilze savu politisko pārliecību nav mainījusi: «Balsot par kādu politiķi man nenozīmē vienkārši balsot par to, ko viņi saka savās vēlēšanu kampaņās.»
Ilzes simpātijas vienmēr piederējušas Demokrātu partijai, jo viņa uzskata, ka «pašos pamatos viņi vairāk jūt līdzi cilvēkiem, kam vajag palīdzību». «Protams, cilvēkiem jāmēģina pašiem sev palīdzēt, bet es nedomāju, ka sociālās palīdzības programmas ir tās, kas liks valstij noasiņot. Te ir tik daudz veiksmīgu cilvēku, bet viņi visi savā laikā ir saņēmuši kādu palīdzību. Mums jāpalīdz citiem cilvēkiem.»
Kad bērni bija mazi, Ilze divas reizes mēnesī kā brīvprātīgā strādāja vecāku mājā Mičiganas Universitātes bērnu slimnīcā – mazgāja grīdas, uzposa istabiņas un uzklausīja bērnu slimību nogurdināto vecāku stāstus. Tas viņai palīdzēja labāk saprast arī vīra darbu.
«Veselības aizsardzības sistēma ir ASV lielākā un dārgākā industrija,» atzīst Džeisons, «politiski lēmumi to spēj ietekmēt ļoti lielā mērā.»
2010.gadā ASV Kongress pieņēma demokrātu un prezidenta Obamas virzītās veselības aizsardzības reformas. To mērķis ir nodrošināt vispārēju veselības apdrošināšanu gandrīz 40 miljoniem cilvēku, kuriem tā nav pieejama. Republikānis Mits Romnijs paziņojis, ka tas būs pirmais, ko viņš likvidēs, ja kļūs par Baltā nama saimnieku.
Džeisons atzīst, ka viņa slimnīcā ir tikai pāris ekspertu, kuri lasījuši Obamas plānu un iepazinušies ar Romnija piedāvājumu veselības aizsardzības problēmu risināšanā. «Ārstiem, māsām ir daudz jautājumu un uztraukumu,» viņš saka. «Pavisam ciniski runājot, iespējams, tur nemaz nav nekādu pārmaiņu vai šīs pārmaiņas nav iespējams realizēt,» piebilst Džeisons, kurš gan arī pats nav lasījis visus reformas dokumentus.
Kā uzsver Džeisons, jautājuma būtība ir tas, «kāpēc dolārs, kas paredzēts ārstēšanai, tiek tērēts administratīvām izmaksām, neskaitāmām komitejām un komisijām, kas cita citu kontrolē». ASV Medicīnas institūts izpētījis, ka 2009.gadā aptuveni 30% no valsts veselības aizsardzības sistēmā ieguldītās naudas jeb 750 miljardi dolāru ir iztērēti nevajadzīgiem pakalpojumiem, administrācijas izmaksām un krāpnieciskām darbībām.
Pēc Džeisona domām, gan Obama, gan Romnijs iestājas par tēriņu samazināšanu, tomēr «Romnijs varētu būt tuvāks realitātei, labāk saprotot, kā tiek tērēta nauda». Romnija izteikumi par Obamas plāna (republikāņi to iesaukuši par Obamacare) apturēšanu esot tikai piespēle konservatīvajiem republikāņiem, jo, galu galā, «Obamacare iedvesmojās no Masačūsetsas štatā pieņemtā veselības aizsardzības likuma laikā, kad štata gubernators bija pats Mits Romnijs». «Ja Romnijs tagad apturēs Obamacare, viņš ignorēs to cilvēku pausto gribu, kuri pirms četriem gadiem balsoja par Obamas pārmaiņām, un valsts zaudēs miljardiem dolāru, kas jau ieguldīti, īstenojot reformas.»
Divas nedēļas pirms vēlēšanām Džeisons nevar atbildēt, par ko viņš balsos. Tāpat kā reitingi, arī viņš ir «50% par Obamu un 50% – par Romniju». Viņš ir noskatījies visas trīs priekšvēlēšanu debates, viņam «patīk, ka Obama izdarīja to, ko pirms 2008.gada vēlēšanām solīja, kaut es par viņu nebalsoju». Džeisonam patīk arī Romnijs, «jo viņš uzvedas kā prezidents, viņam ir milzu pieredze biznesā un valsts pārvaldē, es ticu, kad viņš saka, ka ir gatavs strādāt gan ar republikāņiem, gan ar demokrātiem, lai sasniegtu iecerēto».
Latvieši un arodbiedrības
Inga strādā par medmāsu Mičiganas Universitātes slimnīcā. Pēc bakalaura grāda bioloģijā iegūšanas viņa iestājās medicīnas māsu skolā Ročesteras Universitātē Ņujorkas štatā. Darbu meklēja vairākus mēnešus, pārliecinoties, ka skolā stāstītajam par medicīnas māsu trūkumu valstī ne vienmēr var ticēt. Darba līgumā viņai paredzēta 40 stundu darba nedēļa, bieži gan iznāk strādāt virsstundas, jo jāsedz studiju kredīts, jāmaksā par dzīvokli un mašīnu. Ingas alga ir 27,50 dolāru stundā, papildu samaksa pienākas par darbu nakts maiņā un svētku dienās. Nodokļu nomaksai aiziet aptuveni trešā daļa algas.
Jau darba piedāvājumā Mičiganas Universitātes slimnīcā parādās informācija, ka, sākot darba attiecības, māsa automātiski kļūst par arodbiedrības biedru un katru mēnesi maksā 50 dolāru biedranaudu. Kādām vajadzībām nauda tiek tērēta, Inga nezina, tikai piemin, ka «vadošā arodbiedrības lēdija» ir medicīnas māsa, kura nestrādā profesijā, bet nodarbojas ar arodbiedrības jautājumiem, kaut Ingai neesot īstas skaidrības, kas ietilpst šajos jautājumos. Viņa zina, ka arodbiedrības pārstāvim vienmēr jābūt klāt strīdos starp darba devēju un medmāsu, ka arodbiedrības kontrolē, lai tiktu ievērots darba līgumā rakstītais, ka vienai māsai dežūras laikā nedrīkst būt vairāk par četriem pacientiem. Kādai Ingas paziņai, kas strādā slimnīcā Detroitā un kurā nav māsu arodbiedrības, esot jāuzņemas rūpes par astoņiem pacientiem.
Jautāta, par ko balsos, Inga atbild, ka «parasti tic papam, kurš skatās televīziju un iedziļinās politikā». Ingas tēvs ir republikānis trijās paaudzēs, tāpat kā visi pārējie ģimenes locekļi un lielākā daļa šejienes vecākās un vidējās paaudzes latviešu. Ingas tēvs stāsta, ka arodbiedrības slimnīcā nodarbojas ar meitas «smadzeņu skalošanu». Vēlēšanu dienā Ingai jāstrādā no septiņiem rītā līdz septiņiem vakarā, bet astoņos slēdz vēlēšanu iecirkņus. Tēvs paziņojis, ka septiņos gaidīs meitu pie slimnīcas un aizvedīs nobalsot.
Vitauts Vītoliņš vietējā latviešu sabiedrībā ir kā baltais zvirbulis, ASV vēlēšanās vienmēr balsojis par demokrātiem, kamēr vairākums viņa latviešu draugu un vienaudžu vienmēr atbalstījuši republikāņu kandidātus. «Latvieši balso par republikāņiem, jo nevar piedot demokrātam Rūzveltam, ka viņš atdeva Baltiju Staļinam,» saka Vitauts. «Latviešiem par lamuvārdu ir kļuvis arī vārds «sociālisms», ko mēdz piedēvēt Obamam, bet tam taču nav nekāda sakara ar Obamas ekonomisko un sociālo programmu!»
«Kopš prezidenta Forda laikiem vienmēr esmu balsojusi par trešās partijas kandidātiem, bet tagad domāju, ka nevaru atļauties savu balsi izmest vējā,» saka Detroitas latviešu apvienības priekšsēdētāja Līga Jēkabsone. Viņa dzimusi 1947.gada 12.martā, vienā gadā un vienā dienā ar Mitu Romniju. Viņa balsos par Romniju, bet ne jau šīs sakritības dēļ. Pārliecināta, ka Romnijs, būdams «bagāts, godīgs un gudrs cilvēks», būs labs vadītājs.
Nevis ārpolitika, bet ekonomika
Oktobra vidū atgriežoties no Latvijas Amerikā, lidmašīnā iepazinos ar Vaiomingas Universitātes politikas zinātņu profesoru Lorensu Habelu, kurš pirms dažām dienām bijis liecinieks Seima vēlēšanām Lietuvā. Pēc pēdējām ASV prezidenta kandidātu debatēm, kas bija veltītas ārpolitikai, piezvanu profesoram Habelam ar šajās dienās visbiežāk uzdoto jautājumu – kurš uzvarēs?
«Runājot par Obamu, jāatzīst, ka pirms 2008.gada vēlēšanām valdīja liels entu-ziasms – pirmais melnādainais prezidents ASV vēsturē, cerību pilna atmosfēra. Lai gan tagad jūtama ekonomiskās situācijas uzlabošanās, entuziasms ir mazinājies, it īpaši starp jauniešiem, kuri izvēlēsies vienkārši nebalsot. Obamas priekšrocība 2008.gadā bija tā, ka ekonomiskajā krīzē tika vainota Buša valdība. Tagad par vainīgo kļuvis pats Obama.»
Republikāņu kandidāta galvenais vājums, pēc profesora domām, ir tas, ka viņš «visu laiku mainījis savu nostāju». «Romnijs pieņem, ka viņa reitingi ir labāki, un cenšas izvairīties no strīdīgu jautājumu apspriešanas, it īpaši ārpolitikā. Cilvēki šajās vēlēšanās nebalsos par jautājumiem, kas skar ārpolitiku, noteicošā būs ekonomiskā situācija.»
Kurš plūks uzvaras laurus 6.novembrī, mēs varētu strīdēties, «līdz govis pārnāk mājās», saka ārsts Džeisons. Vai vismaz līdz 7.novembra rītam, kad šārudens karstākais jautājums būs atbildēts.
Viedokļi
Kurš ASV prezidents – Obama vai Romnijs – būtu vēlamāks no Latvijas interešu viedokļa?
Andris Sprūds, Latvijas Ārpolitikas institūta direktors:
Atbildei ir divi līmeņi. Pirmais, Eiropa kā reģions nebūs prioritāte nr.1 nevienam no viņiem – ASV prioritāšu saraksta priekšgalā izvirzās Āzija. Eiropa nav problēma ASV, un Eiropa nav arī palīgs ASV problēmu risināšanā. Esmu pārliecināts, ka šāda pieeja būs gan Obamam, gan Romnijam. Protams, kandidātu priekšvēlēšanu retorikā esam dzirdējuši, ka Romnijs ir stingrāk noskaņots pret Krieviju. Bet pēdējās abu kandidātu debatēs, kas bija par ārpolitiku, Eiropas vai Krievijas vārds faktiski neizskanēja – uzmanība tika veltīta Irānai, Izraēlai, Ķīnai un citām valstīm. Aplūkojot viņu piedāvājumu detaļas, milzīgas atšķirības starp abiem nemaz nav. Lielas izmaiņas ASV un Latvijas attiecībās nebūtu ne Obamas, ne Romnija prezidentūras gadījumā, viņi abi ar kopumā aktīvu ASV starptautisko rīcību Latvijai būtu pietiekami izdevīgi.
Atbildes otrais līmenis vairāk attiecas uz niansēm – ja man tomēr būtu jāizvēlas, kurš no kandidātiem ir vēlamāks Latvijai, es liktu uzsvaru uz Obamu.
Republikāņa Džordža Buša prezidentūras laikā Latvijai ar ASV it kā bija labākas attiecības nekā demokrāta Obamas laikā, bet Buša laikā ASV nebija cienītas pasaulē. Latvijai labākas ir mazliet vēsākas attiecības ar cienītām ASV, nekā ļoti ciešas attiecības ar tādām ASV, kam pasaulē trūkst leģitimitātes. Obamas laikā ASV statuss pasaulē ir uzlabojies, un Latvijai tas ir izdevīgi. Turklāt arī Obamas laikā no ASV nākuši svarīgi žesti attiecībā uz Latviju, it īpaši NATO ietvaros. Savukārt Romnija ievēlēšanas gadījumā sekotu nogaidīšanas periods un zināma neprognozējamība, Romnijam vajadzēs laiku, lai ārpolitiski atrastu savu vietu, saprastu, ko īsti darīt ar Krieviju, Irānu un citām valstīm. Būs pauze – pasaule skatīsies, kas bija tikai priekšvēlēšanu retorika un kādi ir viņa reālie uzskati. Papildu risks ir pagaidām nezināmā Romnija administrācija, kur starp ārlietu kuratoriem tiek minēti arī izteikti neokonservatīvā flanga pārstāvji.
Jānis Kukainis, Pasaules brīvo latviešu apvienības valdes priekšsēdis:
Es esmu par Romniju. Domāju, ka ASV noteikti ir stratēģiskais partneris Latvijai. Pagātnē, kad prezidents bija Džordžs Bušs, republikāņi atbalstīja Latvijas uzņemšanu NATO, jo viņu politika bija censties virzīt demokrātiju uz Austrumiem – jo tālāk, jo labāk, un man tas simpatizē. Es arī domāju, ka republikāņiem ir stingrāka politika attiecībā pret Krieviju. Saprotu, ka objektīvu iemeslu dēļ tagad it kā jātaisās vairāk uz Ķīnu, tur pārvietos kara floti, bet man rūp Latvija, un man rūp Eiropa, un es domāju, ka Romnijs pievērsīs vairāk uzmanības Eiropai un nebūs tik piekāpīgs Krievijai kā Obama.
Es personīgi jau nobalsoju par Romniju, bet īstenībā tas vairāk bija balsojums pret prezidentu Obamu. Mani iebildumi galvenokārt saistās ar Obamas iekšpolitisko darbību – viņš četrus gadus visā ir vainojis Bušu, bet, ja esi pasaules galvenās ekonomikas prezidents, tev ir jāpanāk rezultāts, nevis jāsūdzas par savu priekšgājēju. Pie nekustamā īpašuma burbuļa plīšanas un finanšu krīzes, manuprāt, vienlīdzīgi vainīgas ir abas puses – gan republikāņi, gan demokrāti.
Tas, kas notiek Eiropā, ietekmē Latvijas ekonomikas attīstību, un tas, kas notiek ASV, ietekmē Eiropas vai pat visas pasaules ekonomiku. Romnija prezidentūras gadījumā ASV ekonomika varētu attīstīties labāk, jo nebūtu tās nepārtrauktās naudas drukāšanas un aizņēmumu. Šie aizņēmumi, kuri būs jāatmaksā maniem bērniem un mazbērniem, negatīvi ietekmēs ASV nākotnes attīstību.
