Ar saviem izteicieniem prezidents nevis mazina sociālo spriedzi, bet drīzāk vairo
Skatoties Valsts prezidenta Andra Bērziņa interviju raidījumā Nekā personīga, kārtējo reizi radās divējāds jautājums – nu, kāpēc gan tam lāga cilvēkam neliek mieru, un – kādēļ viņam vajadzēja to amatu? Uz pirmo atbilde tā kā būtu skaidra – tāpēc, ka ir prezidents. Ar otro, šķiet, arī pats prezidents Bērziņš arvien netiek galā.
Diskusijas sabiedrībā izraisījis prezidenta runātais, ka viņš īsti neticot informācijai un pētījumiem par nabadzību Latvijā – «ka viss ir tikai slikti un paliek tikai sliktāk», un viņa uzstājīgie atgādinājumi, ka savu turību un lielo pensiju nopelnījis godīgi.
Varbūt ir pamatotas Bērziņa šaubas par statistiku, kura rāda Latvijā biedējoši augstu nabadzības un nevienlīdzības līmeni, un viņa veselīgā skepse un vēlme saprast un novērtēt reālo situāciju «līdz katram cilvēkam» būtu visnotaļ apsveicama. Iespējams, Latvijā ir mazāk nekā statistikas uzrādītie 425 tūkstoši cilvēku, kuri pakļauti nabadzības riskam. Iespējams, mazāk nekā 100 tūkstošiem cilvēku mēneša ienākumi ir mazāki par 45 latiem. Varbūt tiešām «jāvērtē piesardzīgi un objektīvi» Eurostat dati, ka Latvijā 40 procenti iedzīvotāju dzīvo zem nabadzības līmeņa.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.