Sociālantropologs Klāvs Sedlenieks skaidro, kāpēc dzimumu lomu izpratnes paplašināšana palīdz arī viskonservatīvākajiem cilvēkiem
Rīgas Stradiņa Universitātes ēdnīca izrādās laba vieta pusdienām ar vienu no augstskolas pasniedzējiem Klāvu Sedlenieku. Viņš studentiem pasniedz sociālo antropoloģiju, tātad zināšanas par dažādu sabiedrību dzīves priekšstatiem, to īpatnībām. Sedlenieks ir ieguvis maģistra grādu antropoloģijā Kembridžā, un viņu, protams, interesē diskusija, kas Latvijā patlaban virmo par dzimumu lomām.
Ar Ziemeļu ministru padomes atbalstu septembrī izdotās grāmatas Diena, kad Rūta bija Rihards un Diena, kad Kārlis bija Karlīna tika nodrukātas katra 500 eksemplāros un paredzētas izplatīšanai bērnudārzos. Tās izraisīja protestu lavīnu. Grāmatas stāsta par to, kā bērni spēlējoties iejūtas pretējā dzimuma «ādā». Piemēram, brokastu pārslas Rūta dabū nevis no princešu, bet rotaļu monstru pakas. Bērnudārzā mazie uz dienu samainās vārdiem – Rūta nu ir Rihards un kopā ar citiem zēniem spēlē futbolu, bet Kārli sauc par Karlīnu. Labklājības ministre Ilze Viņķele šā izdevuma nepieciešamību skaidroja ar spēju iejusties otra dzimuma ādā, bet publiskajā telpā nerimst bažas, ka tas var apdraudēt bērnu dzimuma identitāti un dabīgas ģimenes vērtības.
«Man visironiskāk šķiet, ka par tradicionālo vērtību apdraudēšanu no Saeimas tribīnes runā sieviete [Ingūna Rībena]. Jo tradicionāli šī tribīne bijusi vīriešu vieta,» saka Sedlenieks. Viņa novērojumi liecina, ka sabiedriskajā dzīvē cilvēku atmiņa bieži vien darbojas vienas, divu paaudžu garumā – it kā tas, ko darījuši vecvecāki, bijis tā mūžīgi. «Bet tā jau nav. Vērtības, kuras mēs šodien uzskatām par tradicionālām, nemaz tik senas nav,» skaidro antropologs.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.