Kopš Ādažus piepilda NATO spēki, pilsētas attīrīšanas iekārtas cīnās ar kanalizācijas ūdeņu pieaugumu un picērijas krāsns nepaspēj atdzist. Kā ar jauno lomu tiek galā ciems, un kā tajā iedzīvojušies amerikāņu karavīri?
Metjū ir gatavais saldumiņš. Frizūru viņš piekārto ar vismaz trim ķemmēm. Metjū ir 20 gadu, un zem gultas glabājas paciņa Haribo lācīšu. Amerikānis no Floridas mostas piecos no rīta, pabrokasto un dodas uz darbu poligonā trenēt fizisko izturību vai darboties ar kaujas tehniku. Metjū ir karavīrs izlūks. Zaļi krāsotā seja ir daļa no kamuflāžas, bet šoreiz tapusi par godu man un fotogrāfam. Metjū Buhanans ir viens no 225 amerikāņu karavīriem, kas februāra sākumā ieradās misijā Latvijā. Līdz jūnija beigām būs klāt vēl papildspēki: Kanādas kaujas grupā būs ap 1200 vīru. Plānots, ka šogad militārajā bāzē būs arī tikpat daudz latviešu karavīru. Tātad kopskaitā ap 3000 jaunu «ādažnieku».
«Tas ir labs un stabils pamats dzīvei. Arī atalgojums un sociālais nodrošinājums nav slikts. Apmaksāta koledža. Jutu, ka man jādara kaut kas labs savai zemei,» Metjū stāsta, kāpēc nolēmis kļūt par karavīru. Kad to uzzināja viņa draugi, acis iepletās, jo skolā viņš bija spēcīgs eksaktajās zinātnēs. Pats atzīst, ka negribēja studēt universitātē, tāpēc 17 gadu vecumā iestājās dienestā. Metjū jau paspējis pabūt misijā Āfrikā. «Redzot, kā tur par cilvēkiem nerūpējas, sapratu, cik daudz man dod mana valsts. Un, ja es varu tai palīdzēt, tad tas jādara.» Kas Metjū ir karš? «Labi puiši sliktā vietā padara pasauli labāku,» viņš saka.
Metjū šī nav pirmā reize Eiropā, viesojies Lielbritānijā, Itālijā un Vācijā. Kopš februāra ir Latvijā un tikai vienu reizi bijis Rīgā. Sakopies bārddziņu salonā. «Man patika. Pilsēta ir nedaudz līdzīga Vācijai, īpaši jau ceļš no Ādažiem uz galvaspilsētu ar apvedceļu apļiem. Un visi runā angliski!»
Metjū pietrūkst makšķerēšanas un golfa. Arī ikdienišķa kontakta ar vietējiem un vides nomaiņas. Daudz ārpus kazarmām viņš netiek, jo darbdienās bāzē jābūt astoņos vakarā, brīvdienās – desmitos. Kādreiz var nakšņot arī ārpus bāzes, taču tad jāsaņem īpaša atļauja. «Ja vēl te būtu sporta klubs. Ir jau, bet kāds…» nosaka Metjū.
Otrs sarunas biedrs ir 22 gadus vecais Džefrijs Norburgs. Viņš ir sajūsmā par Latviju. Iepriekš uzturējies Polijā, kur karavīri dzīvojuši āra teltīs un veikals bijis kājām nesasniedzams. «Te ir kluss, zaļš. Brīnišķīgi, es mīlu šo vietu! Daudzi māk angļu valodu un tā, ka var noturēt sarunu, nevis lauzītā valodā kā Polijā,» saka Džefrijs. Puisis jau pabijis misijā Kuveitā, kur smilšu vētra grauzusi ādu un karstums turējies pie 40 grādiem, tāpēc Latvijas klimats viņam šķiet ļoti piemērots mācībām poligonā.
Džefrijs atstāj krietna kareivja iespaidu. Pirkstā gredzens, precējies. Bērnu nav. «Sievas ļoti pietrūkst, sazvanos katru dienu,» puisis uzpliķē pa mobilo telefonu. «Mana izvēle bija būt kareivim, taču, kurp doties, neizvēlos es, un sievai ar to jāsamierinās.»
Džefrijam bija pieci gadi, kad Ņujorkā notika 11. septembra terorakts. Viņš to labi atceras. «Protams, tas mani dziļi iespaidoja. Daudzi, kas bija attiecīgā vecumā, pievienojās armijai,» atceras Džefrijs. Viņa brālis dienējis Afganistānā un daudz stāstījis par tur notiekošo. Arī vectēvs bijis armijnieks. «Man aizvien vairāk gribējās aizsargāt savu valsti no ienaidnieka.» Džefrijs stāsta, ka sākotnēji plānoja dienēt jūras spēkos, tomēr palika sauszemes kājniekos.
Kas Džefrijam ir karš? «Es neesmu bijis karā, tāpēc grūti teikt. Karš ir tad, kad jāsargā tie, kas cīnās pret netaisnību. Kurš ir mans karš, to pateiks boss, un es būšu gatavs tajā doties.»
Amerikānim no Pensilvānijas šī ir pirmā reize Eiropā. Vispirms dzīvojis bāzē Polijā, tad ar autobusu atvests uz Ādažiem. «Zināju, ka Latvija ir valsts, un to, ka tā atrodas kartes labajā pusē,» smejas Džefrijs. Rīgā viņš bijis vienu reizi, un pilsēta puisim ļoti patikusi. Eiropeiska. Ikdienā viņš dodas uz iepirkumu centru Apelsīns Ādažos. Cenas esot labas, zemākas nekā Amerikā. No pirmās nepieciešamības precēm Džefrijam nekā netrūkst, jo vēl no Polijas ir līdzi skūšanās krēms un dušas želejas, turklāt daudzko viņš pasūtot internetā. Braukšana uz veikalu drīzāk esot iespēja nomainīt vidi un redzēt vietējos. Vienīgais, kā viņam pietrūkst, esot braukšana pie stūres. Savas mašīnas. Un sporta kluba, jo esošais ir briesmīgā stāvoklī.
Abi karavīri vienojas, ka derētu tuvumā vairāk un dažādāku ēdienu piegādes servisu. Piemēram, kebabu. Vakaros uz armijas bāzi Kadagā ripo busiņš ar picām gan no Rīgas, gan no vietējās picērijas Mario. Karavīri slavē Mario picas, kas esot labas un krietni garšīgākas nekā Amerikā. Mario īpašnieks Valērijs vēlāk pastāsta, ka dienā pieņem ap 40 pasūtījumu. «Nav vienas mīļākās picas, karavīri pasūta pilnīgi visu. Reiz bija jācep pat 80 picu!» viņš stāsta. Picas cepot ar malku kurināmā krāsnī, un tā pa nakti knapi spēj atdzist no lielās slodzes. Drīz Ādažos tiks atvērta arī Pica Lulū.
Daudz darba ir taksistiem: piektdienu un sestdienu vakaros pie bāzes stāv taksometru rinda, jo karavīri dodas uz Rīgu. Pie LMT biroja Ādažu tirdzniecības centrā Apelsīns saņemt pieslēgumus reizēm rindā stāv 30 puišu.
Aizrijas dūņas
Pagaidām Ādažu novads tiek galā ar jaunajiem iemītniekiem, kuri dzīvo bāzē Kadagā, pāris kilometru no Ādažu centra. Ādažu novada pašvaldības vadītājs Māris Sprindžuks stāsta, ka 2000 cilvēku nav tik liels skaits, lai šajā apdzīvotajā vietā rastos grūtības. Ūdens, elektrības un gāzes pietiek, ar atkritumu apsaimniekošanu arī viss kārtībā. Patlaban tiek domāts, kā atrisināt skolu un bērnudārzu vietu pieejamību militārpersonu bērniem. Ar vislielāko problēmu pašvaldības vadītājs sastapās pagājušajā vasarā, kad poligonā notika starptautiskas mācības: sabrauca kaimiņvalstu kareivji, kopskaitā ap 5000 cilvēku. Kanalizācijas apjoms gandrīz vai dubultojās. «Zvanīja inženieris un teica, ka kanalizācijas ūdeņi ir aizgājuši ģeometriskā progresijā uz augšu,» atceras Sprindžuks. Iekārtas, kas būvētas ciema vajadzībām, bija pārslogotas. Pieci tūkstoši cilvēku vairākas dienas mazgājās un apmeklēja tualeti.
Pēc sarunām ar Aizsardzības un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijām to pārstāvji nostājās Ādažu novada pusē un valdībā aizstāvēja attīrīšanas iekārtu kopprojektu, kas paredz virs 600 000 eiro investīcijas no Aizsardzības ministrijas un līdzfinansējumu ap 400 000 eiro no Ādažu pašvaldības. Iekārtas atklās pēc pāris mēnešiem, un tas ir pēdējais brīdis, jo vasarā mācības kļūs intensīvākas. Jau izrēķināts, ka gandrīz pusi no jaunajām ietaisēm pīķa periodos nodarbinās tikai NBS vien.
Podu un dušu ūdeņu jautājums ir atrisināts. Ar to viss nebeidzas. Ādažos vajadzētu arī jaunu tiltu vai izbūvēt ceļu, kurš apiet poligonu, un nelielā Iļķenes ciema ļaudīm dzīve kļūtu ērtāka. Tilts noderētu arī armijas tehnikas vajadzībām, jo, kad to izkrauj Garkalnes stacijā, varētu uzreiz transportēt pāri jaunajam tiltam uz bāzi. Caur mežu. «Tagad visu tehniku dzen caur centru. Nav omulīgi, kad tanki brauc pa centrālo ielu. Zinot, ka tie ieradīsies, taisījām no defekta efektu – fotografējām, sagaidījām. Taisījām šovu,» stāsta Sprindžuks.
Svarīgāk par tiltu gan patlaban ir attīstīt Ādažos dažādus pakalpojumus, kas karavīriem noderētu. Piemēram, uzcelt sakarīgu veikalu Kadagā, jo patlaban jāiztiek ar mazītiņo Latu, kas nav pat pašapkalpošanās veikals. Veikala šogad tomēr vēl nebūs, jo pašvaldības īpašumā nav piemērota zemesgabala, ko izīrēt iespējamajiem cēlājiem un nomniekiem. Arī naktsklubs diez vai taps, jo, pirmkārt, Rīga ir pietiekami tuvu, otrkārt, Ādažos ir daudz mazu bērnu: vidusskolās un augstskolās jaunieši mācās Rīgā un Ādažos atgriežas, kad dibina ģimenes. Diskotēkas paaudzes faktiski nav.
Pašvaldības vadītājs uzskata, ka apķērīgi uzņēmēji mācēs piedāvāt to, kas karavīrus interesē. Piemēram, aktīvo atpūtu un izbraukuma tirdzniecības furgonus ar kebabiem, saldējumu un līdzņemamo kafiju. Tiekot domāts par mototrases veidošanu. «Mums labā līmenī ir plastiskā ķirurga Zaržecka klīnika, taču tas diez vai karavīrus interesēs,» smaida mērs. Vietējo zobārstu karavīri nenoslogo, jo viņiem ir savs NBS medicīnas aprūpes centrā. Sava friziera bāzē nav, taču vietējās frizētavas ar vīru galvām tiek galā. Tirdzniecības centra Apelsīns frizētavā Orhideja pastāstīja, ka klientu pieplūdums nav liels. Karavīru iecienītajā Rimi, kas atrodas Apelsīnā, nav bijis brīža, kad kāds plaukts būtu tukšs. Vadītāja Indra Muraška stāsta, ka visātrāk pazūd skūšanās putas, skuvekļi un cigaretes. «Jāspēj ātri noreaģēt, jo līdzko klāt ir jauni armijnieki, tā cigaretes pazūd. Vasarās, kad viņiem ir mācības, daudzi pērk salātus, kurus paši var izveidot, kādus vēlas: tuncis, olīvas, lasis, tomāti, gurķi. Pagājušā gada vasarā pirka arī ventilatorus un spilvenus. Laikam patīk mīkstumi,» pasmejas veikala vadītāja.
Kreņķus karavīri Ādažu novadam nesagādā. Uzvedas godīgi, draudzīgi. Sprindžuks atceras, ka pērn Līgo pasākumā pāris tankistu esot paņēmuši pa alum un viss. Pēc svētkiem saņemta vēstule no kādas kundzes, kura regulāri pašvaldībai par kaut ko sūdzas. Viņa esot redzējusi, kā tankists nokārtojas krūmos. «Jā, nu latvieši jau tā nedara, ja?» smaida pašvaldības vadītājs.
Skaists kā Dievs
Pirmā viesnīca un restorāns, kas noreaģēja uz karavīru pieplūdumu, bija Port Hotel, kas atrodas starp Rīgu un Ādažiem. Viesnīcas vadītāja Kristīna Kirša savulaik absolvējusi universitāti Amerikā un dala savu dzīvi starp divām valstīm, tāpēc labi pazīst turienes tradīcijas un paradumus.
Jau 2014. gadā, kad Ukrainā sākās karš un Ādažos ieplūda pirmie NATO partnervalstu spēki, viņa izstrādāja speciālu ēdienkarti: Cēzara salāti, Club sandwich, Polish sausage, Reuben un Steak sandwich, čili, steiki, burgeri. «Neaizgāja tā ēdienkarte. No tās mums palikuši tikai steiki un burgeri,» saka Kristīne, kad tiekamies viesnīcas restorānā. Militāristiem ļoti garšojot ķiploku grauzdiņi un latviešu alus, jo tas esot stiprāks nekā Amerikā. Kristīne nedomā, ka NATO karavīri ir lielā iespēja Ādažu uzņēmējiem. Vismaz ne viņas restorānam. «Ko viņi te, Ādažos, darīs piektdienas vakarā? Rīga ir tik tuvu, tur visa dzīve! Meitenes!» saka Kirša. Piektdienu vakaros kareivji parasti paēd un dodas tālāk.
Kristīne rāda lielu mapi ar mārketinga materiāliem – tajā ir reklāmlapa, kas ziņo par bezmaksas transportu uz Port Hotel un burgeru piedāvājumu. «Bet vai tad kāds brauc? Nē!» viņa nosmej. Pērn Gaujas svētkiem sagatavojusies ar 180 burgeriem, taču nopirkti tikai 60.
Labāk klājas ar nakšņošanu. Virsnieki un ģenerāļi paliek viesnīcā pat uz vairākām nedēļām, it īpaši mācību laikā. «Uz stundām gan mums nekas nav bijis, goda vārds,» saka Kristīna un slavē karavīrus kā kārtīgus un labus viesus. Izstrādājusi arī speciālu lojalitātes programmu ar atlaidēm baseinam un masāžai.
Kristīnas pārraudzībā ir arī viesnīca Medzābaki, un vairākas kotedžas gatavas uzņemt viesus. Ādažos tikpat kā nav īres mitekļu, un daudzi latviešu karavīri, kam ir ģimenes, īrē dzīvokļus Juglā. Brauc uz Kadagu katru dienu.
Meitenes. Tas ir temats, kas aktuāls jebkurā militārā bāzē. Pašvaldības vadītājs Sprindžuks uzskata, ka tam domāta Rīga. Viesu nams Gungas esot vienīgais, kur reiz viesojies kāds karavīrs ar zelteni. «Jā, bija viens puisis ar meiteni. Un tas ir vienīgais gadījums vairāku gadu laikā. Un tas nebija uz stundām, viņi palika visu nakti. Es nebiju klāt, bet kolēģes teica, ka puisis bijis skaists kā Dievs,» smejas Gungu saimniece Ivonna Grīnvalde.
Cilvēks, kurš visvairāk kontaktējas ar svešzemju karavīriem un pārzina viņu vajadzības, ir pulkvedis Ilmārs Atis Lejiņš, Sauszemes spēku kājnieku brigādes komandieris. Lejiņš telefonsarunā izklausās bažīgs. «Jaunās kazarmas izskatās pēc būvlaukuma, lai arī jūnijā tajās būtu jādzīvo kaujas grupai no Kanādas. Tagad divos gados tiek darīts tas, kas nav paveikts 20 gados.» Visu laiku tiekot pieņemti lēmumi par dažādiem pagaidu risinājumiem, un pirmais gads karavīriem būšot saspiests. Sporta klubs Kadagas bāzē arī esot avārijas stāvoklī, un tajā vingrot nav iespējams. «Visur Latvijā cēla sporta zāles, tikai ne Ādažos. Zāle, kas tagad top bāzes teritorijā, būs pieejama arī publiski,» stāsta Lejiņš. Vai ir vērts Ādažos celt boulinga halli? Lejiņš atbild noraidoši. Diez vai katru vakaru kāds ies spēlēt. Uzņēmējiem vairāk vērts domāt par aktīvās atpūtas piedāvājumu vasarā: golfs, kanoe, velonoma.
Pulkvedis lēš, ka jūnija beigās Ādažos dzīvos ap 2000 ārvalstu karavīru. «Faktiski Ādažiem nāks klāt viena Alojas izmēra pilsēta.» Tas nozīmē, ka Kadagā derētu neliels tirdzniecības centrs un Narvesen vai Coffee Tower tipa kioski, kur var nopirkt līdzņemamo kafiju un kādu uzkodu. Protams, bāzē esot sava kafejnīca, taču tajā var satilpt tikai kādi 200 vīru, un griboties taču arī iziet ārpus bāzes. «Kanādas kaujas grupa būs liela, un viņi apsver iespēju ierasties ar savu pārvietojamo kafejnīcu tīklu,» Lejiņš paskaidro, ka tā kanādiešiem ir ierasta prakse.
Uz Rīgu!
Kad mūsu viesošanās Ādažu bāzē iet uz beigām un sākam atvadīties, Metjū bažīgi ieminas: «Man teica, ka mēs šodien brauksim uz Rīgu, vai ne?» Saku, ka sākotnēji ar fotogrāfu bijām domājuši kopā ar karavīriem aizbraukt uz Rīgu, taču sapratām, ka mūsu stāsts tomēr ir par Ādažiem un karavīriem, kas te tagad dzīvo. To padzirdējis, Metjū ietur pauzi. «Mēs nebrauksim uz Rīgu? (Klusums.) Es ļoti gribētu. Lūdzu,» viņa seja sašļūk un kamuflāžas grimā parādās skumjas acis. Metjū esot iegūglējis, kur pilsētā ir Kara muzejs, Okupācijas muzejs, un vēl gribētu uzbraukt Pēterbaznīcas tornī. Protams, labprāt aizietu arī uz kādu klubu, bet uz to īpaši necer. Sirds salūzt, un es saku: «Braucam!» Tikai paņem līdzi maiņas drēbes. Metjū iegūst citu ātrumu. Ieved savā istabā, lai parādītu, kā dzīvo. Nelielajā telpā mīt astoņi cilvēki. Tas esot maz, ir istabas, kur dzīvo 14 karavīru. Pusi no gultas aizņem karavīru milzu somas un drēbes. Metjū izvelk no gultapakšas kasti – mamma atsūtījusi paciņu. Haribo lācīši, amerikāņu šokolādes un Marlboro.
Vispirms dodamies uz Hesburger. Arī Džefrijs ir priecīgs par šādu ideju. Burgeru viņš apēstu labprāt. Nākamais punkts – Pēterbaznīca. Tās smailē vējš purina knapi apģērbtos karavīrus. Viņi fotografējas un atkārto: «Awesome city. Awesome.»* Uzzinājuši, ka Lucavsalā vasarā būs Red Hot Chili Peppers un Foo Fighters, abiem acis iemirdzas. «Wow!» puiši noelš.
* Iespaidīga pilsēta. Iespaidīga – no angļu val.
Valsts aizsardzība
Bruņotajos spēkos patlaban dien aptuveni 5000 karavīru.
Valsts aizsardzības koncepcija (2016-2020) paredz, ka NBS miera laikā uztur 17 500 militāri sagatavotu karavīru, to skaitā 6500 profesionālā dienesta karavīru, 8000 zemessargu un 3000 rezerves karavīru.
Februārī Ādažos ieradās vairāk nekā 225 amerikāņu karavīri.
Kanādas vadītās kaujas grupas, kas ieradīsies līdz jūnija beigām, sastāvā būs Spānijas, Albānijas, Itālijas, Polijas, Slovēnijas un Kanādas karavīri, kopskaitā ap 1200. Pērn Varšavas samitā NATO izlēma šādus papildspēkus izvietot trijās Baltijā un Polijā, lai apliecinātu alianses gribu aizsargāt austrumu robežu un atturētu iespējamu Krievijas uzbrukumu.
