Kopīgi meklējam atbildes uz 15 jautājumiem par to, kas varētu notikt 2013.gadā
Vai Latviju uzaicinās pievienoties eirozonai?
Ģirts Spakovics, kluba Piens face-control jeb iekšālaidējs:
Uzaicinās. Mūs taču slavē par aizdevuma savlaicīgu atdošanu, paaugstina kredītreitingus. Uz papīra esam mazs veiksmes stāsts, taču realitāte ir cita: daudziem algas ir tik mazas, ka knapi pietiek, lai samaksātu par dzīvokli. Latvijā radās formāli strīdi starp partijām, jo šķiet, ka Visu Latvijai! ar šīm nesaskaņām veidoja sev PR. Tajā pašā laikā pašiem uzkrājumi eiro un labi zina, ka lats ir piesaistīts eiro. Stājoties ES, bija skaidrs, ka līdz ar to lēnā garā ejam uz eiro, tāpēc nav īstais laiks tagad runāt par nacionālo identitāti. Kāda starpība – lats vai eiro? Cilvēkiem vieglāk vēl ilgi nekļūs.
Ir prognoze:
Jā. Jau kopš septembra Latvija izpilda visus Māstrihtas kritērijus dalībai eirozonā. Tiesa, vēl aizvien eirokrātijas dzīlēs mīt skeptiķi, kuri šaubās, vai šī Latvijas atbilstība būs «ilgtspējīga». Vai neatsāksies inflācijas joņi? Vai bāleliņi neatlaidīs budžeta grožus? Tomēr dažos kabinetos čaukstošās šaubas apklusinās Eiropas un jo sevišķi Vācijas līderu politiskā griba. Latvijas spēja sakārtot budžetu un atjaunot izaugsmi, saglabājot fiksēto valūtas kursu, ir paraugs visām krīzē nonākušajām eirozonas valstīm. Teorētiski ir iespējams, ka opozīcija Latvijā šo procesu apstādina, prasot referendumu. Taču, vai tautas vairākums tiešām gribēs nostāties zem PSRS apoloģēta Kabanova paceltā «Eiro nē!» karoga? Diez vai.
– Pauls Raudseps
Vai Nils Ušakovs saglabās Rīgas mēra amatu pēc vēlēšanām?
Marina Hitrova, Candera klīnikas kaķu reprodukcijas speciāliste:
Neskatos televīziju, neklausos radio, tāpēc daudz par politiķiem nezinu. Tas, kas ir izdarīts Rīgā, pēc manām domām, ir labi. Noorganizēti dažādi svētki, visu laiku kaut kas notiek. Man Rīgā dzīvot ir omulīgi. Protams, arī problēmas ir: tie, kam mazi bērniņi, nevar atrast vietu bērnudārzā. Gribētos lielāku finansējumu patversmēm – dzīvnieciņiem jāpalīdz, jo viņi ir mūsu vides daļa. Tomēr kopumā Rīgā nav sliktāk, kā bija agrāk. Redzu pilsētā attīstību. Tāpēc domāju, ka var turpināt strādāt tā Rīgas dome, kas tagad.
Ir prognoze:
Saglabās, ja Saskaņas centra konkurenti cīnīsies par «mēra» amatu. Nesaglabās, ja citas partijas pratīs parādīt, ka tās ir pilsētas domes, nevis izpildvaras vadītāja vēlēšanas, bet Ušakovs ir veiksmīgs sabiedrisko attiecību projekts, nevis mērs. Taču redzēsim (jau redzam) Latvijā vēl nekad nebijušu vērienu tā dēvēto administratīvo resursu izmantošanā jeb vēlētāju uzpirkšanā par viņu pašu naudu. Grūti prognozēt kārtējos korupcijas skandālus, kuri varētu dažiem likt mainīt domas par «jauko Nilu» un viņa brīvbiļetēm, taču to iespējamība palielinās, pieaugot Rīgas vadītāju negausībai. Vai vadzis lūzīs jau līdz vēlēšanām un uzzināsim, ko īsti nozīmē «divdesmit procenti», atkarīgs no Ušakova kompānijas alkatības un korupcijas apkarotāju izdarības.
– Aivars Ozoliņš
Par ko vēl latviešiem vajag uzņemt spēlfilmu?
Raivis Dzintars, Saeimas deputāts, kuram nepatika filma Kolka Cool:
Tā varētu būt filma par nākotni. Pamatsižetu vairāk atstātu scenārista ziņā, bet notikumu fons būtu nākotnes Latvija, kurā ir daudz bērnu, sakopta vide, pat lielpilsētās dzird tikai latviešu valodu. Caurmērā filmā atainotie cilvēki ir laipnāki, pieklājīgāki, apmierinātāki nekā šodien. Filmu epizodēs ir ainas, kur no ārzemēm atgriežas ģimenes locekļi. Cieņā ir arī gados veci cilvēki, kuru padomi tiek uzklausīti godbijīgi. Runājot par sižetu – iespējams, tas ir stāsts par kāda jauna cilvēka iešanu cauri vislielākajām grūtībām ceļā uz kādu lielu mērķi, ģimenes atbalstu, draudzību, sarežģītām situācijām, pretrunām un skaistu uzvaru filmas noslēgumā.
Ir prognoze:
Uztverot kino vairāk kā mākslu, nevis izklaidi, ir neiespējami nosaukt konkrētas tēmas – gleznotājam taču nepaģēr, ko tam savos darbos vajadzētu attēlot. Vairāk par precīzi definētu tēmu atrādīšanu no pašmāju kino būtu jāgaida gan tehniski, gan mākslinieciski meistarīgi izstāstīti stāsti, kas būtu skatītājiem saistoši, nebaidoties arī pieskarties «neērtām» tēmām. Jo tieši tās atšķirībā no komfortablu un idealizētu realitāti atražojošiem sižetiem ir domāšanas un līdz ar to arī attīstības virzītājspēks. Turklāt gan tehniskā, gan mākslinieciskā augstvērtība ideālajā variantā spētu vietējos kinodarbus iznest izrādīšanai ārpus valsts robežām.
– Kristīne Giluce, kinokritiķe
Vai Angela Merkele būs Vācijas kanclere pēc vēlēšanām?
Antra Ābele, Impro gide, regulāri vada ekskursijas uz Vāciju:
Šogad Merkele izpelnījās asu Vācijas mediju kritiku, kad Vāgnera mūzikas festivālu apmeklēja tajā pašā kleitā, kurā pirms gada. Vācieši to raksturoja kā nevērību pret Vāgneru. Varbūt viņi būs apvainojušies un nepārvēlēs. Ja nopietni – konservatīvie vācieši nevēlēsies mainīt ekonomiskās politikas virzienu, un kanclere amatu saglabās. Vācija pēc 2009.gada krīzes ir atkopusies. Kaut arī darba kārtībā ir krīzes laikā aktualizētie jautājumi par palīdzību bijušajai Austrumvācijai, par finanšu un lauksaimniecības politiku, tomēr redzams, ka kopumā cilvēki ar valsts kursu ir apmierināti.
Ir prognoze:
Aber natürlich. Žurnālā Forbes atzīta par otro ietekmīgāko personu pasaulē, viņa ir arī vispopulārākā politiķe Vācijā, tālu apsteidzot galveno sāncensi
sociāldemokrātu Pēru Šteinbruku. Piesardzīgā līdzsvara meklētāja Merkele ir spējusi darīt gana daudz, lai pēdējo gadu lielākais izaicinājums – eirozonas krīze – nebeigtos ar katastrofu, tajā pašā laikā radot pārliecību, ka viņa cīnīsies par katru eirocentu, lai uz vāciešu rēķina netiktu finansēta dienvidnieku izlaidība.
Tiesa, viņas tradicionālajiem koalīcijas partneriem brīvajiem demokrātiem popularitāte ir zema, tāpēc ticams, ka nākamā valdība būs «lielā koalīcija» ar sociāldemokrātiem. Tomēr arī tad alternatīvas Merkelei valdības vadītāja amatā nebūs.
– Pauls Raudseps
Vai Grieķija tomēr bankrotēs?
Hermanis Dovgijs, Reverta Baltijas kredītu restrukturizācijas direkcijas vadītājs:
Ja banku klienti dzīvo pāri saviem līdzekļiem, kā to ilgu laiku dara arī Grieķija, agri vai vēlu pienāk krīze. Krīzes sekas var būt atveseļošanās vai nāve, citiem vārdiem sakot – bankrots. Lai atveseļotos, proti, izietu no krīzes, ir jāmainās. Parasti mainīties piespiež kaut kādi apstākļi vai notikumi. Piemēram, pat tītars var augstu lidot, ja saņem spērienu pa… muguru. Vai Grieķijai būs spēriens tas, ka starptautiskie kreditori turpinās izsniegt aizdevumus? Diez vai. Drīzāk grieķi varētu mainīties, ja virs Grieķijas mazāk spīdētu saule.
Ir prognoze:
Valsts nevar bankrotēt kā uzņēmums, kurš tiek likvidēts un tā īpašumi izpārdoti, lai vismaz daļēji segtu kreditoru zaudējumus. Taču valsts var pasludināt «defoltu» – lēmumu pilnībā vai daļēji neatmaksāt parādus. Grieķija to jau izdarīja šogad, kad panāca privāto kreditoru piekrišanu mainīt atmaksas termiņus obligācijām 206 miljardu eiro vērtībā. Tā bija lielākā parāda restrukturizācija pasaules vēsturē un samazināja Grieķijas valsts parādu par aptuveni 100 miljardiem. Tomēr Grieķijas valsts parāds vēl aizvien ir vairāk nekā 170% no IKP. Pat Vācijas kanclere Merkele decembra sākumā pieļāva: kad Grieķija būs savaldījusi budžeta deficītu, varētu atlaist vēl daļu no tās parāda. Tomēr tas nenotiks 2013.gadā.
– Pauls Raudseps
Cik bērnu piedzims 2013.gadā?
Māris Strazds, stārķu pētnieks:
Tendences rāda, ka gan stārķu, gan arī bērnu nākamgad būs mazāk nekā šogad. Šai korelācijai ir senas, zinātniski izpētītas saknes. Pirmkārt, tā saistīta ar pirmskristīgo tradīciju – vasaras saulgriežiem. Tajos ieņemtie bērni dzimst aprīļa sākumā, laikā, kad atgriežas stārķi. Otrkārt, 70.gados, kad Rietumeiropā būtiski samazinājās balto stārķu skaits, samazinājās arī bērnu skaits un daudzi zinātnieki korelāciju pierādīja ar matemātiski augstu ticamību. Tagad vērojams, ka gan Latvijā radīto, gan ārējo apstākļu dēļ stārķu ligzdošanas sekmība būtiski krītas. Tāpat ir ar bērnu dzimstību – gan Latvijas, gan ārēju apstākļu dēļ tā samazinās. Un nākamgad turpināsies lejupslīde.
Ir prognoze:
Vairākums potenciālo vecāku pamazām pārliecināsies, ka «demogrāfijas ultimātā» panāktie uzlabojumi – bērnudārzu rindu likvidēšana un dubultota minimālā māmiņalga – patiešām būs. Tāpēc var cerēt, ka 10-15% no tām ģimenēm, kas vēlas bērniņu, bet līdz šim to bija atlikušas, beidzot rīkosies. Tā kā pastāv aptuveni gada nobīde no lēmuma pieņemšanas līdz rezultātam, šis 10-15% dzimstības pieaugums būs mērāms 2014. un 2015.gadā, bet nākamgad būs ap 20 tūkstošiem jaundzimušo. Ja «demogrāfijas ultimāti» tiks atkārtoti, tad dažos gados varam cerēt sasniegt Igaunijas līmeni – dzimstība pārsniegs 28 tūkstošus un beidzot panāks mirstību.
– Ilmārs Mežs, demogrāfs
Ar kādu dziesmu būtu jānoslēdz Dziesmusvētki?
Jānis Liepiņš, kora Kamēr… diriģents:
Noteikti ar Gaismas pili! Dziesmas nozīme neatkarības atgūšanas laikā ir tikai nostiprinājusi tās vērtību. Gaismas pils ir kā vīns – ar gadiem kļūst labāka, apaug ar atmiņām un vēsturisku kontekstu. Manuprāt, jauni skaņdarbi reti spēj iegūt līdzvērtīgu statusu. Turklāt arī Dziesmusvētku koris ir tāds kolektīvs, kuram koncerts jābeidz ar klasiskām vērtībām un ar eksperimentiem nav jānodarbojas. Šeit vietā būtu līdzība ar himnu – vai tad, ja nākamgad kāds komponists uzrakstītu ģeniālu dziesmu, mēs mainītu Dievs, svētī Latviju! pret jauno skaņdarbu? Nē, taču!
Ir prognoze:
Vai interneta laikmetā noslēguma dziesmai nevajadzētu būt kā tautas kolektīvajam komentāram par Latvijā notiekošo? Aptaujas, kā allaž, velk uz grūtsirdīgo Mūžam zili: «Mūžam raud kokle pār Latvijas kalniem, sasisti senču upuru trauki.» Krīzes laika aizbraucēji uzdod jautājumu: «Kur ir mana lidmašīna?» Autonomists Lindermans nodrebētu, dzirdot desmitiem tūkstošu balsu apliecinājumu: «Daugav’ abas malas mūžam nesadalās.» Bet naudas atmaksa SVF ļauj droši uzraut Pūt, vējiņi!: «Pats par savu naudu dzēru.»
Bet varbūt nevajag. Dziesmusvētku būtība ir Lielajā estrādē radītajā pārlaicīgajā kopības sajūtā. To šodien visspēcīgāk uzbur Saule, Pērkons, Daugava ar noslēgumu: «Pērkons, velna spērējs, tas mūsu tēvs.»
– Pauls Raudseps
Vai parādīsies telefoni ar lokaniem displejiem?
Kārlis Logins, skolnieks, interesējas par IT produktiem:
Ziņas par šādiem ekrāniem ir jau piecus gadus. Manuprāt, ideja ir diezgan interesanta, bet, visticamāk, radīs jaunas problēmas, piemēram, kā pārējās telefona vai planšetdatora sastāvdaļas pieskaņot lokanajam ekrānam. Nedomāju, ka ierīces ar lokanajiem ekrāniem būs līdzvērtīgas tām, kuras pieejamas pašlaik. Vēl viens diezgan svarīgs faktors – kā reaģēs programmu veidotāji, un cik sarežģīti (vai vienkārši) būs izveidot aplikācijas, kas izmantotu ekrāna lokanību, jo ar to vien, ka ekrāns ir salokāms, nebūs pietiekami, lai konkurētu ar daudz plānākiem un jaudīgākiem telefoniem.
Ir prognoze:
Mīksti, lokani telefoni, visticamāk, parādīsies tirgū 2013.gadā. Tam ticu, jo vismaz divi ražotāji – Samsung un Nokia – ir parādījuši šādu telefonu prototipus. Samsung savu prototipu prezentēja jau 2011.gadā. Tā lokanais korpuss un displejs – viss vienā – izmantoja organisko gaismas diožu (organic light emitting diode – OLED) tehnoloģiju.
Var vaicāt – kam tas vajadzīgs? Aizvien var nopirkt atvāžamus telefonus. Pēc zvana atvāzt telefonu – tas ir stils! Bet atmurcīt mīksto telefonu, kas bijis bikšu kabatā? Piedodiet, kaut kas kabatlakatam līdzīgs zvana… Ražotāji cer uz biznesa veiksmi ar mīkstajiem telefoniem cenas dēļ, jo analītiķi uzskata, ka šādus telefonus varēs lētāk ražot un lētāk pārdot.
– Juris Kaža, žurnālists
Par ko Ždanoka vai Lindermans vēl varētu ierosināt referendumu?
Āris Ābele, portālā Manabalss.lv ierosināja dekriminalizēt marihuānu:
Šķiet, viņiem abiem ir iepaticies ierosināt referendumus, tāpēc arī nākamgad noteikti kaut ko izdomās. Pēc idejām par valodu un pilsonību nākamais varētu būt piedāvājums mainīt Latvijas valsts karogu. «Jaunais» varētu būt ar stūrī iemontētu Krievijas karogu – tādā kā ASV karoga stilā, kur vienā stūrī ir zvaigznes, bet šajā gadījumā varētu parādīties Krievijas trijkrāsu karoga fragments.
Ir prognoze:
Varētu gribēt par daudz ko. Par latgaliešu valodu kā reģionālo valodu un par lotgoļu rubli kā reģionālo valūtu. Par Latgales pilsonību, himnu un karogu. Par jebko, kas sarīdītu Latvijas iedzīvotājus, tāpēc celtu ierosinātāju kā Maskavai arvien vērtīgu un atbalstāmu kadru prestižu.
Taču nevienu no minētajiem iespējamajiem referendumiem droši vien neļautu virzīt Drošības policija. Bet viņu pašu politiskais svars būs proporcionāli apgriezts Saskaņas centra panākumiem pašvaldību vēlēšanās, pirmām kārtām Rīgā, kas būs šā politiskā projekta Staļingrada. Ja Rīgu zaudēs, notiks radikāli pārkārtojumi prokremlisko spēku frontē, taču līdz tam Tatjanai un Vladimiram būs vien disciplinēti jāspēlē fona lomas Ušakova beneficē.
– Aivars Ozoliņš
Vai būs karsta vasara?
Ģirts Majors, festivāla Positivus «tēvs»:
Kārtīga ziema vienmēr vēstī par karstu vasaru, un pašlaik mēs tādu piedzīvojam. Arī pēc festivāla vēsturē lietainākā Positivus, kāds bija šogad, ir iemesls gaidīt saulainu vasaru. Mums visdrošāk par karstu vasaru vēstī vēsmas, kas varētu uzstāties nākamajā Positivus – pirmo reizi festivāls nesīs bagātāko mākslinieku sarakstu, kādu vien ir piedzīvojis. Tātad, pat ja līs, mūzika sasildīs, un auksti nebūs nevienam. Vismaz trīs dienas jūlijā!
Ir prognoze:
Pagājusī vasara deva iemeslu čīkstēšanai – vēss, lietains, maz saules. Taču tās bija 2011. un 2010.gada rekordkarsto vasaru sekas, jo iepriekšējā vasara pēc gaisa temperatūras un nokrišņu daudzuma atbilda ilggadējai klimatiskajai normai jeb pēdējos gadu desmitos ierastajai «normālajai» Latvijas vasarai.
Pašreiz pieejamas ASV Nacionālās Okeāna un atmosfēras pārvaldes prognozes līdz nākamā gada jūnijam. Lielas anomālijas tās neuzrāda. Pavasara mēneši varētu būt mazliet siltāki par normu, un pavasaris, visticamāk, sāksies laikus – jau martā. Taču jūnija vidējā temperatūra būs atbilstoša klimatiskajai normai. Cerēt uz karstu vasaru, ņemot talkā statistiku, nevar. Četru gadu laikā trīs karstas vasaras tomēr būtu par daudz – pat pārspīlētiem pārsteigumiem pilnajā globālo klimata pārmaiņu laikā.
– Toms Bricis, laika ziņotājs
Vai prezidenta Andra Bērziņa publiskās uzstāšanās uzlabosies?
Aija Strautmane, etiķetes speciāliste:
Nē. Pagājis pietiekami ilgs laiks, kurā to varēja izdarīt. Viņš uzstājas tāpat kā pirms pusotra gada. Ļaudis vienkārši pie tā pieraduši. Prezidents nejūtas droši, par ko liecina plaukstās iespiestie īkšķi. Runas tonis ir nepārliecinošs, intonācija – monotona: ne kāpumu, ne kritumu. Vienīgā reize, kad tie bija – dēla pirmajā skolas dienā. Vai tiešām prezidents nesaprata, kas viņš ir? Jau nedēļu iepriekš medijos tika runāts, ka skolas gaitas sāks prezidenta dēls. Bija jārēķinās, ka līdz ar to pie skolas būs visi: kam vajag un arī tie, kam nevajag. Darbdienai ir jāsagatavojas. Ja ej ciemos pie Jāņa, nevari uzvesties kā pie Pētera: sajaukt Turkmenistānu ar Turciju.
Ir prognoze:
Nē, pēc formas neuzlabosies, taču publiskās komunikācijas trūkumus, jācer, kompensēs vēstījumu saturs, ja vien prezidents atturēsies izteikties par jebko un jebkā. Bērziņam būs svarīga loma nākamgad svarīgākajā jautājumā – par pievienošanos eiro. Var droši prognozēt, ka viņa atbalsts šim procesam būs gan stingrs, gan labi pamatots. Tā ka dabūt no viņa «pa galvu» nākamgad paša «zaļajiem zemniekiem» būs daudz vairāk izredžu nekā žurnālistiem. Viņa svētku runas arvien nebūs iedvesmojošas retorikas paraugstundas. Taču politikā svarīgākais ir rezultāts, un, ja tas labs, politiķiem reizēm var piedot pat šarma un harismas trūkumu.
– Aivars Ozoliņš
Vai Domburs, Strautmane un Streips atgriezīsies LTV pēc vadības maiņas?
Dace Rukšāne, gājputnu vērotāja:
Ir vairāku sugu putni, kas katru gadu, atgriežoties no siltajām zemēm, ligzdo tajās pašās ligzdās. Viņiem ir sava teritorija, sava vieta. Ja gadās, ka šos putnus kāds iztraucē – tā var būt gan cilvēka darbība, gan plēsēja uzbrukums -, ligzdas tiek pamestas. Taču ne vienmēr pavisam un uz visiem laikiem. Ja situācija normalizējas, putns var atgriezties vecajā ligzdā pēc gada vai vairāku gadu pauzes. Viss atkarīgs no tā, cik labvēlīgi vai nelabvēlīgi viņam šķiet apstākļi pēc piedzīvotās katastrofas, cik vilinoša ir apkārtējā barības bāze, un arī no tā, vai ligzdu nav aizņēmis cits. Taču, ja ienaidnieku nav, ēdmaņas apkārt daudz un vecā ligzda tik prasmīgi uzbūvēta – kāpēc gan tērēt spēkus un meistarot jaunu? It īpaši ņemot vērā apstākli, ka putni jaunāki nekļūst.
Ir prognoze:
Tas jāprasa katram pašam, taču nav vēl notikusi pat vadības maiņa, zināms tikai tik vien, ka aiziet ģenerāldirektors un ziņu dienesta vadītājs. Svarīgāk ir, kas notiks ar Latvijas sabiedrisko televīziju – vai tās pārraugi izkūņosies no atbildības deleģēšanas, prokūrēšanas un koncepciju pasūtīšanas autiņiem un sadūšosies LTV pārveidošanai par skatītāju ne tikai apmaksātu, bet arī skatītu un tāpēc ietekmīgu sabiedrisko mediju. Pašreizējie aizgalda dziedāšanas balagāni pamīšus ar nenosakāma žanra netīšiem ziņu stāstiem nav vide, ko varētu būtiski mainīt dažu pazīstamu žurnālistu iestarpināšana.
– Aivars Ozoliņš
Vai Gaismaspils augšāmcelsies, respektīvi, bibliotēkas jaunā ēka tiks nākamgad pabeigta?
Ivo Martinsons, spēlējis Antiņa lomu izrādē Zelta zirgs:
Noteikti iešu skatīties jauno bibliotēku pēc atklāšanas, kaut gan sākumā būs daudz apmeklētāju. Manuprāt, ēkas pabeigšanas termiņš patiesībā nav tik svarīgs. Gaismaspils pati par sevi ir mākslas darbs. Cik mēs vispār praktiski tai varam pieiet? Pēc simt gadiem būs vienalga, vai ēku pabeidza 2013., vai 2014.gadā. Protams, juridiskā un budžeta puse ir svarīga. Gribētos, lai bibliotēku atklāj kādā skaistā, saulainā dienā, nevis, piemēram, valsts svētkos. Citādi «vairāki salūti» saplūdīs kopā. Gaismaspils atklāšanai būtu jābūt atsevišķiem svētkiem. Man jaunā bibliotēka liek domāt par lielo stikla piramīdu Parīzē pie Luvras, kurai var staigāt apkārt un vienkārši skatīties, kā saule atspīd stiklā. Skaisti!
Ir prognoze:
Ja šī būtu prognoze citam notikumam, teiktu: neizdosies. Bet, ja runa ir par Latvijas Nacionālās bibliotēkas jauno ēku, tad pārdroši optimistiski prognozēju – jā, Gaismaspils būvniecība tiks pabeigta, un LNB durvis apmeklētājiem, kā solīts, vērs 2013./2014.gada mijā. Kaut arī vairāk nekā par pusgadu ir aizkavējusies infrastruktūras izbūve un vēl joprojām nav zināms, kas to veiks, tomēr pārāk daudz reižu ēkas atklāšana ir pārcelta uz citu laiku. Vajadzētu sasparoties, nolikt iesaistīto pušu personiskās ambīcijas atvilktnē un beidzot tomēr pārkāpt Gaismaspils būvdarbu «astei».
– Dita Arāja, žurnāliste
Kuru vietu Latvija izcīnīs pasaules hokeja čempionātā?
Asja Vajeika, fane no Auces:
Ceru, ka 8.vietā. Ja tiks augstāk – gavilēsim skaļāk. Liela nozīme tam, vai Nolans izvēlēsies tos, kuri grib spēlēt, jo pērn izskatījās, ka Spruktam vēlēšanās īsti nebija. Arī Miķelis Rēdlihs nespēlēja tik labi, kā prot. Noteikti izlasē vajag Dārziņu, kurš sadziedējis traumu, Indraši, kurš pārsteidza, Laviņu, jo liels ziķeris. Latvija ir tik maza, ka īsti nav ko izvēlēties – nav jau savu čempionātu, kur spēlēt. Piemēram, Tambijevs savu dēlu aizlaida uz Krieviju. Kad visi sabrauc uz izlasi, ir par maz laika, lai sapazītos un saspēlētos – Amerikā un Krievijā spēles stils ir stipri atšķirīgs. Bet puiši malači. Staigā zilām, uzdauzītām acīm, taču – mirdzošām. Ir sava darba entuziasti. Novēlu viņiem medaļas!
Ir prognoze:
Tikai retais Latvijas hokejists par 2012./2013.gada sezonu varēs sist sev uz pleca. Rīgas Dinamo spēlē neveiksmīgi, NHL lokauts, citos KHL klubos spēlējošos vajā traumas. Tāpēc izlase šoreiz būs kā mierinājuma osta. Pirmā iespēja to izdarīt būs februārī, kad Rīgā notiks olimpiskais kvalifikācijas turnīrs. Par motivāciju nav jāšaubās, jo ikviens gribēs spēlēt Sočos. Ar ceļazīmi rokās būs pavisam cits noskaņojums arī pasaules čempionātā Helsinkos. Labāko astoņniekā, lai arī ne bez grūtībām, izdosies iekļūt. Ļoti izšķiroša solās būt spēle ar ASV (tās līmeni ietekmēs notikumi NHL). Atstās paliekošu «sliedi» čempionātā, būs tuvu sensācijai, tomēr četriniekā neiekļūs.
– Arturs Vaiders, žurnālists
Vai paliksim atkal kādā no pēdējām vietām Eirovīzijā?
Dzintris Kolāts, kādreiz vadījis Mikrofona gada dziesmas aptauju:
Vispirms Latvijai jāpieliek visi spēki, lai mainītu konkursa nolikumu, jo tas ir pārāk novecojis un kosmopolītisks. Regulāri aizdomīgi augstas vietas ieņem Krievijas pārstāvji – tātad kaut kas nav kārtībā, un ar tādu konkursu mums nav pa ceļam. Latvija varētu ierosināt starptautisku konkursu raudāšanā un vaimanāšanā, jo šī jūtu izpausme ir nepamatoti aizmirsta Eiropā. Ar šādu ierosinājumu mēs būtu unikāli, saņemtu tiesības rīkot pirmo konkursu un piesaistītu Latvijai ārvalstu investīcijas. Jāaicina ne tikai Eiropas, bet arī Āfrikas un Okeānijas pārstāvji, jo var būt, ka tur raud pavisam citādi. Skatoties, ar kādu neatlaidību dabonam cauri eiro ieviešanas projektu, šim priekšlikumam atbalstu mēs nākamgad varētu izcīnīt! Taču, ja to neizdarīsim un Eirovīzijas konkursam pieiesim tikpat stagnātiski kā līdz šim, tad pirmais trijnieks no beigām mums garantēts.
Ir prognoze:
Droši vien. Eirovīzija vienmēr ir bijusi pirmām kārtām populārās politikas, nevis mūzikas izrāde. Pirms desmit gadiem mums bija svarīga «atgriešanās Eiropā», un Marijas Naumovas uzvara 2002.gadā, divus gadus pirms Latvijas pievienošanās ES, bija simboliska un iedvesmojoša. Varbūt Malmē būs svarīgi uzvarēt Horvātijai, kas kļūs par nākamo ES dalībvalsti, vai Maķedonijai un Bosnijai un Hercegovinai, kurām ir tāds pats mērķis. Lai veicas!
– Aivars Ozoliņš
