Pasaules galu Dundagas novada Pitragā un citur Latvijā cilvēki gaidīja jau pirms 90 gadiem. Vīlušies aizbrauca uz Brazīliju. Nesagaidīja arī tur
Ap mazo Pitraga baptistu baznīciņu Kurzemes piekrastē decembra svētdienā sniegu gaisā met vējš, jūras tuvumā brāzmaināks nekā iekšzemē. Iekšā silti kuras krāsns. Juris Popmanis, 22 gadus vecs, izskatīgs sludinātājs no Talsiem uzvalkā un kreklā ar eleganti atpogātu apkakles podziņu stāsta par lietām, kuras cilvēkiem brīnumaini palīdz atrisināt Dievs. Vienkāršajos solos sēž pārdesmit baznīcēnu. Vairākas sirmas kundzes pārstāv vietējās baptistu dinastijas, kas veidojušās jau pirms 1902.gada, kad Pitragā tika celts šis dievnams. Pirmajā pasaules karā dedzis un 1925.gadā atkal atjaunots, tas viens no retajiem pildījis savu funkciju cauri padomju laikiem. Slēgtajā zonā, kur pludmales nogrāba traktors, lai baltajās smiltīs var redzēt iespējamo robežpārkāpēju pēdas, paradoksālā kārtā iefiltrējās ne tikai dievvārdi, bet arī vēstules ar eksotiskiem pasta zīmogiem no Brazīlijas.
Iedvesma, ka atnāks gars
Daudzas piekrastes mājas jau pirms 90 gadiem iztukšoja nevis padomju vara, bet kāds pareģojums. Tā sekotāji skarbo ziemeļu jūrmalu bija gatavi nomainīt pret dzīvi tropiskos džungļos.
«Viņi gaidīja, ka nāks Antikrists, būs izpostīšana, pasaules gals. Gribēja, lai viņus parauj debesīs, lai neskar tas sods, kas nāks. Kurus uzraus debesīs, tie būs drošībā,» viena pēc otras runā divas dievkalpojumā satiktas sievas. «Kauliš’ i’ teicis – jāmetas uz ceļiem, jālūdz Dievs, jo tūlīt debess atvērsies un raus gaisā,» šajā apkārtnē pazīstamo «pastarās dienas pravieti», Vaides kādreizējo iedzīvotāju Ernestu Kauliņu piemin Hilda Vallere no Pitraga Indriksonu mājām.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.