Visi kārtējo reizi kārtējo jauno dzīvi sāk. Es ne, man vēl ar veco skaidrībā jātiek
Visi jaunajā gadā steidzas kaut ko apņemties, bet es ne, es vēl pirms nedēļas mācību guvu – apņēmos neko nepirkt, vispār netērēties lieki, bet pēkšņi beidzās kečups, un vakarā, ko tur vairs zaudēt, sakārojās želejkonfektes, bija vien jātērējas arī tām. Pērngad šī mācība bija vienīgā, ko guvu, šogad droši vien vajadzētu apņemties mācības negūt. Visi kaut ko klusi, acis cieši aizverot un nosalušos pirkstus nobružātajos dūraiņos sakrustojot, ievēlējās, pulkstenim pusnakti sitot, es ne – es pirms četriem gadiem, vēl bērnišķīgi naiva būdama, vēlējos, lai skolas kafejnīcā siera bulciņām cenas krīt par pieciem santīmiem. Cenas auga, bulciņas sarāvās. Augsti godātais Gadumijas Brīnum, vai tad tiešām toreiz bija par daudz prasīts? Tev, kā jau Brīnumam, būtu jāzina, ka vidusmēra cilvēka laimei auglīga augsne ir sīkumiem caurvīta. Kā tad tu iesaiņo sevi tiem neskaitāmajiem tevi pielūdzošajiem un sev neticošajiem, kas, gadiem mainoties, nodomā: «Laimīgs vēlos būt!»? Kuš, Brīnum, neticu nevienam tavam nepateiktajam vārdam, neticu, tā tu nenotiec.
Visi kārtējo reizi kārtējo jauno dzīvi sāk. Es ne, man vēl ar veco skaidrībā jātiek. Vispār neprotu neko jaunu sākt, esmu reiz mēģinājusi – sāku vakaros skriet pa pustukšās Paegles ielas pašu vidu, kad cilvēku vairs nav, bet mašīnas – varbūt, un laternas skaita līdz simt un tad tikai iedegas. Kā pirmā finišēju pie pirmās angīnas. Bet, un tas ir visai pašsaprotami, ne kā uzvarētāja. Visi izvirzīja sev jaunus mērķus, ko nesasniegt, bet man, kā jau man, somā ziemas miegu guļ vasaras beigām rakstītais tā sauktais to do list uz darbā noplēsto veco tapešu gabala. Guļ tur tāds saņurcīts, neesošām atmiņām pilns un par esošām dārgāks. Es varētu svaigas tapetes plēst un kalt tajās jaunas ieceres, bet tas dzeltenais papīrs manas istabas sienas tur sev klāt tikpat cieši, cik es savu daļēji izdomāto pagātni turu.
Tieši pusnaktī, kad gadi beidzot nomainījās, bet īsti nemainījās, visi gaišas domas domāt centās, bet man galvā katru gadu viena un tā pati: «Nu, cik tad ilgi var uguņot? Kājas taču salst, un galvu jau grūti ir augšā turēt!» Bet iznākums visiem ik gadu vienāds – izklīda pa mājām, grūstījās, čīkstēja, dusmojās, uz kājām viens otram kāpa, aplēja cits citu ar pērngada šampanieti un jaunpienākušā gada lamuvārdiem. Un no gaišajām domām tikai gaišas un noplakušas atmiņas palika. Visi teica: «Šis gads nu tiešām nebūs tukšs, šis beidzot nozīmīgs būs!» Bet es paaicināju jauno tukšumu pie savas nerotātās priedes galotnes, kas stikla vāzē uz rakstāmgalda stāv, atdzisušo piparmētru tēju dzert, lai taču jūtas kā mājās, ja reiz uz palikšanu atnācis.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.