Metalurgs
Ernests zīmē
Žurnāla rubrika: Svarīgi
Bišofa skats
Nasta
Uz frontes līnijas
Starptautiskie aizdevēji no finansiāla bankrota steidz glābt jau piekto eirozonas valsti – Kipru. Taču šoreiz viņi ir uz ļoti slidenas takas – kā palīdzēt kipriešiem, tajā pašā laikā neapdāvinot krievu oligarhus un blēžus
Advokātam Andrejam Marangam, kas ikdienā brauc ar Porsche, tas bija ļoti nepatīkams svētdienas rīts. Mobilajā tālrunī bija sasūtītas īsziņas par plānu, kas draud iznīcināt gan viņa paša, gan visas Kipras ienesīgo biznesu – čaulas kompāniju veidošanu un finanšu pakalpojumu sniegšanu turīgiem krieviem.
Vīrietis piesteidzās pie datora, lai pārliecinātos, vai ziņas par «plānprātīgo lēmumu» tiešām ir taisnība – ka valdība ir piekritusi uzlikt vienreizēju nodokli jeb principā konfiscēt 9,9% naudas no tiem banku kontiem, kuros ir vairāk par 100 000 eiro (Ls 70 000).
Tā izrādījās taisnība. Lai saņemtu 10 miljardu eiro aizdevumu no tā dēvētās troikas – Eiropas Komisijas, Eiropas Centrālās bankas un Starptautiskā Valūtas fonda -, Kipras valdība bija piekritusi pati sagādāt vēl papildu sešus miljardus eiro, apliekot ar nodokli ikvienu bankas kontu. Saskaņā ar sākotnējo plānu no 6,7% naudas būtu jāatvadās arī tiem kontiem, kuros ir mazāk par 100 000 eiro.
Kipras otrajā lielākajā pilsētā Limasolā dzīvojošajam Marangam tās bija ļoti sliktas ziņas. «Pēdējās dienās mēs neko citu nedarām, kā tikai atbildam uz dusmīgu klientu zvaniem,» stāsta advokāts, kas pats ir palīdzējis iesakņoties Kiprā aptuveni 6000 firmām no Krievijas un Ukrainas – tās visas lielākoties meklējušas zemākus nodokļus, uzticamu tiesu sistēmu un, galu galā, vietu, kur vienkārši ir drošāk glabāt naudu. Tagad viņa klienti «uzskata, ka mēs esam viņus nodevuši».
Plāns B
Par starptautisku aizdevumu savas finanšu sistēmas glābšanai Kipra runā vairāk nekā gadu. Vispirms 2012.gada janvārī tā aizņēmās naudu no Krievijas. Maskava uz ļoti izdevīgiem noteikumiem atvēlēja 2,5 miljardus dolāru budžeta deficīta segšanai un valsts parāda refinansēšanai. Katrā ziņā Kiprai nevajadzēja stīvēties ar «troiku» par stingrajiem aizdevuma noteikumiem, kādus tā līdz šim bija uzstādījusi četrām citām problēmās iestigušajām eirozonas valstīm – Īrijai, Grieķijai, Portugālei un Spānijai.
Tomēr pērn jūnijā, kad sāka nopietni zvāroties arī Kipras banku sistēma, valsts uzrakstīja oficiālu iesniegumu Briselei par papildu aizdevumu.
Pēc ilgām sarunām aizdevuma noteikumi tika publiskoti šāgada 16.martā. Lielāko šoku radīja ideja aplikt ar nodokli visus Kipras banku kontus atkarībā no tajos noguldītās naudas apjoma. Šī ziņa nekavējoties izraisīja paniku, un pie bankomātiem veidojās garas rindas, jo daudzi steidzās iztukšot savus kontus.
Ņemot vērā cilvēku sašutumu, Kipras parlaments 19.martā nobalsoja pret šādiem aizdevuma noteikumiem. Valdība ķērās pie «plāna B» izstrādāšanas un smagās sarunās ar starptautiskajiem aizdevējiem naktī uz 25.martu tika atrasts jauns risinājums – ar vienreizēju nodokli tiks aplikti tikai tie depozīti, kas pārsniedz 100 000 eiro (nodevas apjomu solīja paziņot tuvākajās dienās). «Sliktajā» un «labajā» bankā tiks sadalīta Kipras otrā lielākā kredītiestāde Laiki Bank.
Austrumu fronte
Tomēr, meklējot izeju no Kipras krīzes, politiķu darba kārtībā ir ne tikai finansiāli apsvērumi. «Aiz tā visa stāv arī ģeopolitiska spēle,» uzskata Marangs.
Salu valstī dzīvo tikai 860 000 cilvēku, un tās iekšzemes kopprodukts pēc globāliem mērogiem pērn bija salīdzinoši neliels – 23 miljardi dolāru. Tajā pašā laikā Kipras Republika ir sava veida stratēģiskais placdarms, kurā satiekas dažādas ģeopolitiskas plātnes – starp Rietumiem un Austrumiem, starp ES un Krieviju, starp Grieķiju un Turciju, kuras armija kopš 1974.gada ir okupējusi nepilnus 40% salas teritorijas. Turklāt Kipras teritoriālajos ūdeņos pirms pāris gadiem tika atklātas potenciāli daudzsološas dabasgāzes krātuves. Tiek prognozēts, ka līdz šāgada beigām amerikāņu kompānija Noble Energy, kas veic izpētes darbus, paziņos pazemē paslēptās gāzes apjomus. Ideja, ka šajā krātuvē varētu būs iespaidīgas rezerves, ir radījusi vieglu stresu gan Briselē, gan Maskavā. Eiropieši cer, ka Kipra beidzot varēs novērst savu atkarību no Krievijas dabasgāzes, savukārt krieviem tas rada nepatīkamu uztraukumu.
«Pastāv reālas briesmas, ka šis reģions kļūst par Austrumu un Rietumu konfrontācijas platformu,» secina Harijs Cimitrs no pētniecības centra PRIO Cyprus Centre, kas strādā Kipras galvaspilsētā Nikosijā.
Līdz šim Kipra ir atturējusies sadarboties ar Krieviju jauno gāzes lauku izpētē, izsolē noraidot diezgan zemo Krievijas kompānijas Novatek piedāvājumu. Novatek ir otrais lielākais krievu dabasgāzes uzņēmums pēc Gazprom. Viens no tā līdzīpašniekiem ir Šveicē dzīvojošais krievu miljardieris Genādijs Timčenko, kuram ir labas attiecības ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu, jo abus vieno kaislība – džudo.
Kad pagājušajā nedēļā Kipra noraidīja «troikas» aizdevuma noteikumus un finanšu ministrs devās uz Maskavu meklēt rezerves finansējuma avotus, krievi esot likuši saprast, ka aizvien cer uz līdzdalību jaunajā gāzes projektā – tā apgalvo kāda Kipras amatpersona, kas nevēlas publiskot savu vārdu.
Turklāt Maskavas skatījumā Kipra ar savu koloniālisma laiku palieku – divām britu militārajām bāzēm – nākotnē tiklab būtu ideāla vieta arī krievu armijai. Pašlaik krievi vēl var saimniekot nelielā jūras spēku bāzē Sīrijas ostas pilsētā Tartūsā, taču viņiem to var nākties pamest atkarībā no Sīrijas pilsoņu kara gaitas un iznākuma.
Interesanti, ka liela daļa kipriešu Krieviju uztver kā izdevīgu pretsvaru attiecībās ar Briseli. «Mēs neesam nekāds Trojas zirgs, kas Krievijas interesēs grib izpostīt Eiropu. Mēs vienkārši aizstāvam savas intereses, kā to līdzīgā situācijā darītu ikviens cits,» saka Kipras valdošajā koalīcijā ietilpstošās Demokrātiskās partijas diplomātiskais padomnieks Petrs Zaruns.
Tomēr saskaņā ar kādu nesen veiktu aptauju sabiedrības noskaņojums pret vienoto Eiropu ir kļuvis ļoti atturīgs. Vairāk nekā divas trešdaļas aptaujāto kipriešu atbildēja, ka «mūsu Eiropas partneru sliktās uzvedības dēļ» Kiprai būtu izdevīgāk atteikties no eiro valūtas un tuvināties Krievijai. Kad klajā nāca pirmās ziņas par aizdevuma programmas noteikumiem, proti, visu depozītu aplikšanu ar nodokli, Kipras parlamentu ielenca dusmīgs pūlis ar Eiropas Savienību un Vācijas kancleri Angelu Merkeli lamājošiem plakātiem.
Vietējās sabiedrības prātus vēl vairāk samulsināja Nikosijā strādājošā krievu radiostacija, kas 17.martā savas ziņas sāka ar reportāžu par ASV valsts sekretāra Džona Kerija «tiešo uzbrukumu Krievijas pozīcijai». Rossijskaja Volna ziņoja, ka Kerijs esot zvanījis Kipras finanšu ministram un apsolījis Vašingtonas palīdzību izkļūšanai no krīzes, ja vien vietējie atvēlēs amerikāņiem lielāku daļu jaunajā gāzes projektā un apliks ar vēl lielāku nodokli – 15% – visus ārvalstnieku (lasi – krievu) kontus.
ASV amatpersonas apgalvo, ka šāda telefonsaruna nav notikusi, un arī radiostacijas ziņu veidotāja Nadežda Brauna vēlāk negribīgi atzina, ka reportāža, iespējams, nav bijusi patiesa. Bet tas arī nemaz nav tik svarīgi, piebilst Brauna. Galvenais esot tas, ka krievus ārkārtīgi interesējot jebkādas ziņas par to, kas notiek krīzes piemeklētajā salā.
Saskaņā ar Kipras krievu biznesmeņu asociācijas datiem Kiprā dzīvo vairāk nekā 50 000 krieviski runājošu cilvēku no bijušās Padomju Savienības valstīm. Lielākā daļa no viņiem dzīvo Kirpas lielākajā ostas pilsētā Limasolā, kas tagad ieguvusi iesauku Limasolograda. Pilsētā iznāk divas avīzes krievu valodā, ir vairāki desmiti pārtikas veikalu, kas specializējas «krievu produktu» pārdošanā, un vienā no laukumiem slejas piemineklis krievu dzejniekam Aleksandram Puškinam.
Villas Kiprā ir nopirkuši arī daudzi turīgi krievu biznesmeņi, taču lielākoties tur nemaz nedzīvo. Viņi laiku pa laikam ierodas, lai tiktos ar baņķieriem un advokātiem, kas apkalpo Kiprā reģistrētās čaulas kompānijas.
Miljardiera pirkumi
Viens no piemēriem ir biznesmenis Dmitrijs Ribolovļevs (46), kas pēdējā laikā izcēlies ar dārgiem nekustamo īpašumu pirkumiem Amerikā un 100 miljonus dolāru vērtu jahtu Mana Anna. Lielākā daļa Ribolovļeva naudas ir plūdusi caur Kipru.
Permā dzimušais vīrietis ir tipisks krievu bagātnieks – bijušais ārsts 90.gados nolēma mesties biznesā, jo labi izprata Krievijas privatizācijas procesus un kļuva par vērā ņemamu akcionāru uzņēmumā Urālkālijs, kas ir pasaulē lielākais potaša ražotājs. Kad 2007.gadā viņš pārdeva savas akcijas, nauda lielākoties aizplūda uz ārzonas kompānijām Kiprā. Ribolovļevs varēja atļauties nopirkt villu Floridā par 95 miljoniem dolāru – tolaik tā bija lielākā summa, kas jebkad samaksāta par privātīpašumu Amerikā. Bet pērn viņš izcēlās ar citu rekordpirkumu – dārgāko dzīvokli Ņujorkā. Par apartamentiem pie Centrālparka tika samaksāti 88 miljoni dolāru.
«Ikviens krievu oligarhs, kas vēlas būt drošs, ka viņa naudai nekas nedraud, savus aktīvus izvēlas turēt ārpus Krievijas,» saka Deivids Ņūmens, advokāts no Ņujorkas, kas krietni ieilgušā šķiršanās prāvā un mantas dalīšanā pārstāv Ribolovļeva bijušo sievu Jeļenu. «Ja jūs esat draugos ar valdību, tad viss kārtībā. Taču, ja šīs attiecības sabojājas, un parasti tas mēdz notikt ļoti negaidīti un strauji, labākā izvēle ir atrasties ārpus Krievijas.»
Aptuveni ap to pašu laiku, kad Ribolovļevs nolēma pārdot savas Urālkālija akcijas, uzņēmumā notika nepatīkama rūpnieciska avārija – pazemes izrakumu dēļ Berežņiku pilsētā, kas atrodas 1500 km uz austrumiem no Maskavas, izveidojās iespaidīgi zemes iegruvumi, pat 50 stāvus dziļi. Cieta vairākas mājas, un vietējām varas iestādēm nācās pārvietot tūkstošiem cilvēku.
Lai gan valdības komisija 2008.gadā atzina, ka Ribolovļevs notikušajā nav vainojams, tuvs Putina padomnieks Igors Sečins izteicās, ka biznesmenim tomēr nāktos uzņemties daļu vainas un seku likvidēšanas izdevumu. Taču Ribolovļeva nauda tobrīd jau atradās Kiprā, bet viņš pats dzīvoja Monako.
Ribolovļevs savus darījumus Kiprā kārto caur vairākām trasta kompānijām ar tādiem romantiskiem nosaukumiem kā Aries un Virgo. Tās gan lielākoties nav nekas vairāk kā vienkāršas tā dēvētās pastkastīšu firmas, kuras pārvalda advokāti.
Tiesa, Ribolovļevam tagad Kiprā ir arī nopietnākas biznesa intereses, jo 2010.gadā viņš iegādājās 9,7% akciju lielākajā privātbankā Bank of Cyprus. Ieguldījums tika veikts caur trasta kompāniju, kurai kā īpašniece uzrādīta biznesmeņa meita Anna – tā pati, kuras vārdā nosaukta lepnā jahta. Otra meita Jekaterina (22) studē Ņujorkā un dzīvo dārgajā dzīvoklī Manhetenā.
Indīgās parādzīmes
Tagad Bank of Cyprus ir viena no bankām, kas nonākušas smagās finanšu grūtībās un kuru dēļ lielākoties arī nepieciešams starptautisks aizdevums.
Ņemot vērā Kipras tuvību ar Grieķiju un kopējo valodu, mazās salu valsts bankas aktīvi izsniedza aizdevumus grieķu biznesmeņiem un patērētājiem, kā arī pirka Grieķijas valdības izdotās parādzīmes. Taču grieķu finanšu problēmas novedušas pie tā, ka otrā lielākā kipriešu privātbanka Laiki Bank pērn zaudēja 2,5 miljardus dolāru tikai vertību zaudējušo parādzīmju dēļ vien. Ribolovļevam daļēji piederošā Bank of Cyprus zaudēja vienu miljardu.
Tomēr vēl apbrīnojamāks ir kāds cits skaitlis. Kopumā Kipras bankas «sliktos» kredītos ir aizdevušas citiem vai arī riskanti iepirkušas parādzīmes par 195 miljardiem dolāru – tā ir astoņas reizes lielāka summa par Kipras iekšzemes kopproduktu.
Kopumā Kipra, salīdzinot ar Grieķiju, līdz šim izskatījās daudz labāk – to uzskatīja par biznesam draudzīgāku valsti bez pārspīlētas birokrātijas. Kipras ekonomika ir augusi principā katru gadu kopš 1974. līdz pat 2009.gadam. Līdz krīzei bezdarba līmenis bija mazāks par 4%, savukārt valdības budžetā veidojās pārpalikums.
Taču 2011.gadā budžeta deficīts jau sasniedza mīnus 7%. Bezdarba līmenis šāgada sākumā uzlēca līdz 14,7%. Algas sabiedriskajā sektorā ir samazinātas par 15%, pensijas – par 10%, un pašlaik tiek aktīvi runāts par PVN palielināšanu, kas pašlaik ir 17%.
«Tas ir pamatīgs šoks,» saka Elena Liasi (45), kas zaudēja darbu pirms pusotra gada. Viņai, 12 gadus vecajam dēlam un vīram tagad jāiztiek ar 1000 eiro (Ls 700) algu, ko dzīvesbiedrs nopelna kā menedžeris pārtikas tirdzniecības kompānijā.
Elena ir studējusi viesnīcu menedžmentu, bet vēlāk strādāja par virtuvju dizaineri. Kopš darba zaudēšanas bijusi uz 27 darba intervijām. «Visi saka – mēs jums piezvanīsim, mēs jums piezvanīsim, bet es vairs neticu nevienam.»
Netīrās naudas izlūkos
Arī lielākā daļa krievu imigrantu, kas dzīvo Kiprā, ir cilvēki ar vidējiem ienākumiem. Viņi sūkstās par vispārpieņemto uzskatu, ka Kiprā rosās tikai krievu blēži ar apšaubāmas izcelsmes rubļiem.
Tomēr situācijai par labu nav nācis Vācijas izlūkdienesta BND ziņojums, kas pērn novembrī tika nopludināts presei. Tajā teikts, ka kopumā Kipras bankās noguldīti 26 miljardi dolāru krievu naudas un par lielas tās daļas izcelsmi ir pamatotas aizdomas.
Amatpersonas Kiprā šādus apgalvojumus noliedz, norādot, ka cīņa pret naudas atmazgāšanu bija viens no svarīgākajiem uzstādījumiem pirms valsts pievienošanās Eiropas Savienībai 2004.gadā. Viņi norāda uz nesenu Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas OECD atzinumu: Kipras likumi atbilst visām 40 direktīvām pret naudas atmazgāšanu.
Nikosijas Universitātes sociologs Deivids Oficers gan norāda, ka problēma nav likumu trūkums, bet gan «problēmas to īstenošanā». Viņa valstī attiecībā uz lieliem ārvalstu pārskaitījumiem aizvien eksistē «noslēpumainības kultūra».
Kāds ir iznākums, labi ilustrē maskavieša Sergeja Magņitska lieta – kad šis auditors 2008.gadā atklāja, ka korumpētas Krievijas amatpersonas no Maskavā bāzētās investīciju kompānijas Hermitage Capital nozagušas 230 miljonus dolāru, 37 gadus vecais vīrietis tika arestēts un pēc gada nomira cietumā. Pēc viņa nāves Hermitage Capital dibinātājs amerikānis Bils Brouders turpināja privātu izmeklēšanu un daļu no izgaisušās naudas – 31 miljonu dolāru – atrada dažādos kontos Kiprā.
Tieši tāpēc Vācijas kanclere Angela Merkele, kura pēc nepilniem sešiem mēnešiem cīnīsies nākamajās vācu parlamenta vēlēšanās, saviem vēlētājiem nevēlas radīt priekšstatu, ka ieguvēji no starptautiskā aizdevuma varētu būt arī krievu oligarhi un blēži.
Iespējams, tālab viņai un citiem ietekmīgiem Eiropas politiķiem radās ideja, ka slīcēju glābšana šoreiz daļēji ir pašu slīcēju rokās, proti, jāuzliek vienreizējs nodoklis noguldījumiem. Galvenais slogs gultos uz bagātniekiem, jo 42% no Kipras bankās noguldītajiem depozītiem ir lielāki par vienu miljonu eiro.
Drūms noskaņojums paradīzē
«Mēs neesam ne noziedznieki, ne ieroču tirgoņi, ne preču viltotāji,» iebilst krievs Sergejs Ivanovs, kuram Kiprā pieder neliels vīna ražošanas uzņēmums. «Te ir izveidojusies jauna krievu biznesmeņu paaudze, kas bija zaudējuši ticību Krievijas valdībai, Krievijas bankām un Krievijas likumiem. Tieši tāpēc mēs esam Kiprā.» Taču tagad viņš arvien biežāk domājot par atgriešanos dzimtenē.
Radiostacijas Rossijskaja Volna un restorāna īpašnieks Aleksejs Volobojevs apgalvo, ka apsver iespēju pārcelties uz Londonu.
Kipras krievu biznesa asociācijas vadītājs Jurijs Pjaņihs pēdējo nedēļu notikumu iespaidā sūdzas vēl par ko citu: «Tās visas ir netīras spēlītes, lai izraisītu vietējo banku sabrukumu.» Viņaprāt, citas Eiropas valstis uzstāda neizdevīgus noteikumus Kiprai, lai pārvilinātu krievu naudu pie sevis.
Par līdzšinējās finanšu prakses saglabāšanu Kiprā iestājas arī advokāts Andrejs Marangs. «Mēs vēlamies saglabāt savu banku industriju. Ko tad mēs citu darīsim – tirgosim saldējumu un zvilnēsim pludmalē?»
Cipargalvu nākotne
Latvijā trūkst programmētāju. Firmas lūkojas pēc prātiem Ukrainas un Baltkrievijas virzienā, bet spicākie latvieši nevēlas strādāt uzņēmumos – labāk, sēžot Līvānos vai Berlīnē, «tamborē» kodus ārzemju klientiem vai rada paši savus produktus pārdošanai pasaulē. Līdz savam Skype gan vēl neesam tikuši – vispirms skolās kārtīgi jāiemācās matemātika
Jā! Viss ir tieši tā, kā vajag. Līvānieša Arņa Puškeira (25) darba telpa ir programmētāja cienīga – vienā stūrī matracis, otrā jaudīgs dators. Tehnikas vadi met līkumus un lokus. Turpat arī velosipēds un trenažieris. «Nē, nē, bildēt nevar. To paredz darba līgums ar klientu,» Arnis man un fotogrāfei ierāda vietu blokmājas viesistabā pie pīrāgiem.
Jau pāris gadu Arnis samaksu saņem mārciņās un nodokļus maksā latos, jo strādā kādai Lielbritānijas aģentūrai. Vienam no klientiem – veikalam – Arnis izveidojis laika uzskaites programmu, kurā tiek piefiksēts, cik laika pārdevējs iztērējis katram pircējam, un programma aprēķina, kā šis ieguldītais laiks atmaksājas. Bet kādai bankai Arnis izveidojis sistēmu, kas darbina ap 400 mājaslapu bankas vajadzībām – gan iekšējai lietošanai, gan klientiem. Arnis ir arī atbildīgs, lai viņa programmētais darbotos nevainojami. Ja sistēma nobrūk, banka var neiegūt klientu. «Ir bijušas reizes, kad sistēma nedarbojas pusstundu. Tad drusku jūku prātā.» Briti gan ne, jo viņiem nepiemīt Latvijai raksturīgais – visu vajag gatavu ātri, ātri. IT projekti topot pārdomāti, un tos bieži nepārtaisa, ņemot vērā jaunākās tendences.
Arnis savu sadarbības partneri Endrū nekad nav saticis, tikai runājis pa telefonu. Darba līgumu viņš saņēma Līvanu pastā. Turpat arī pienāk Ziemassvētku dāvanas – daudzstāvīgas konfekškastu piramīdas. Arņa darbdiena sākas plkst.10.30 un beidzas 19.30. Viņš sev stingri noteicis pusdienlaiku, un mamma zina, kad jāsarūpē ēdamais. «Ja pa dienas vidu aizeju padzert kafiju, tad pieķeru, ka nākamajā dienā kafijot gribēšu iet ne tikai pa dienu, bet arī uz vakarpusi. Aiznākamajā dienā jau no rīta, pusdienā, vakarā. Tā izplatās kā infekcija. Nevar, un viss!»
Pēc programmēšanas darba Arnis tālmācībā Bērklija Universitātē apgūst statistiku. «Citādi taču man deviņu klašu izglītība!» viņš neslēpj. Pamatskolā nedaudz apguvis programmēšanu un iestājies Rīgas Valsts tehnikumā, taču nepabeidza pat 1.kursu.
Viņu palūdza aiziet, jo Arnis vairāk strādāja, nekā mācījās. «Naudu vajadzēja, lai sevi uzturētu. Nebijām tā bagātākā ģimene. Tētis – invalīds,» stāsta Arnis. Ģimenē visi esot saistīti ar cipariem un tehniku: mamma – skaitļošanas operatore, tētis – radiotehniķis, māsa – grāmatvede, brālis – sistēmu administrators. Kad Arnis vēl mācījās, brālis strādāja IT firmā Exigen. Manu norādi, ka Exigen izstrādāja VID elektronisko sistēmu, kurā «caurumu» atrada Neo, Arnis komentē šādi: «Daudzu valsts iestāžu lapas ir vāji aizsargātas, jo trūkst līdzekļu, lai to izveidei pievilinātu spējīgus speciālistus.»
Otrs iemesls, kāpēc Arnis nepabeidza tehnikumu, – aizrāvās ar darbu. Nelielā firmā C4 programmēja mājaslapas, piemēram, Tieslietu ministrijai. Tur viss notika – atšķirībā no skolas, kur 1.kursā mācītais jau bija vēsture. Arī tas, ko Arnis bija lasījis Līvanos pirktajās grāmatās, nebija pielietojams, jo 2000.gadā tehnika attīstījās strauji. Un darbavieta tam tika līdzi. Arnis daudz apguva pašmācības ceļā internetā. «Programmētājam ir jābūt gatavam atdot sevi pilnībā,» viņš saka un speciālistu trūkumu šajā nozarē Latvijā skaidro ar to, ka IT ir jauns virziens. Tajā spēcīgi darboties var lielākoties gados jauni cilvēki, kas spēj paturēt galvā visu, ko vajag.
Uz biroju – ne par ko
Pa ceļam uz Līvāniem dzīvo programmētājs Lauris (30). Viņš vēlējās palikt anonīms, jo negrib, lai pēc raksta publicēšanas «kāds atrod mani un prasa uztaisīt mājaslapiņu». «Es to nedaru. Tas ir čakarīgi, jo klienti nezina, ko grib. Laiks, nervi… Nē, paldies.»
Aptuveni gadu Laurim oficiāli nav darba. Viņam ir sieva un divi bērni. Brīvajā laikā viņš fotografē un slēpņo. Tādu dzīvesveidu var atļauties tāpēc, ka radījis virtuālu palīgrīku programmētājiem. To novērtēja ārpus Latvijas, un nu jau gadu ik mēnesi tā lietotāji, pērkot programmas licenci, ienes Laura kontā ap 2000 latu. Tas ir vairāk, nekā viņš pelnīja firmā, kuru pameta pēc piecus gadus ilga darba. Nav gan tā, ka Lauris tikai iekasē naudu. Ik dienu viņš atbild uz jautājumiem par to, kā programmu uzstādīt, kā lietot.
Kad Lauris mācījās mazpilsētas skolā, matemātikā viņam bija piecas balles no desmit. Mājās datora nebija, tāpēc ar draugu gāja uz vecāku klašu informātikas stundām un sēdēja brīvajās vietās. Datorspēļu nebija, risināja olimpiāžu uzdevumus informātikā. Programmēšanu nedaudz apguva datorpulciņā. Pamatīgāk – vidusskolā citā mazpilsētā, kurp devās pēc 9.klases. Tur Lauris matemātikā rāva desmitniekus. «Es nezināju, vai būšu programmētājs, tāpēc izvēlējos datorvadību,» viņš stāsta par studijām LLU. Paralēli tām daudz apguvis pašmācības ceļā. «Studijas bija labas. Par tām parasti sūdzas tie, kuri nav paši pabeiguši.» Jau 1.kursā esot mācīts, kā «uzcept» mazu tīmekļa lapu. Mīnuss – programmēšanu neiemācīja tādā līmenī, lai uzreiz pēc augstskolas varētu strādāt uzņēmumā, kas prasa pārvaldīt programmēšanas valodas Java vai C++.
Protams, programmēšanu Lauris būtu varējis apgūt pašmācībā, taču studijās trenētais prāts noder. «Programmēšanu uztveru kā šahu, kā loģisku spēli, kur jādomā gājiens uz priekšu. Nekas grūts tas nav, taču, lai to darītu, jāzina daudz. Iespējams, tas studentus atbaida.» Lauris atceras, ka LLU 1.kursā atbirusi puse. Bijuši tādi, kuri divu gadu laikā uz skolu tā arī nav aizgājuši ne reizi – sēdēja kojās un spēlēja datorspēles. «Tas bija slinkums. Daudz nosaka personība.»
Pataban Lauris domā par jauna produkta radīšanu. Uz biroja darbu viņu nenomakšķerēt. «Visapkārt dzird, ka trūkst speciālistu. Bet arī programmētājiem ir grūti atrast darbavietu, kur būtu gan labs atalgojums, gan interesanti.»
Pasaules apšaubītājs
Tomam Bauģim (32) uz rokas ir tetovējums ar japāņu animācijas tēlu. Savu darbu Toms var darīt no jebkuras pasaules vietas, kur ir internets. Uz brīdi viņš ieradies Rīgā, bet dzīvo Berlīnē un strādā uzņēmumam Parse.ly Ņujorkā. Tas monitorē interneta medijus, piemēram, Foxnews.com. Līdzko kāds lietotājs apskatās ziņu, serveris saņem signālu, un programma analizē, kurš raksts ir lasīts, kāpēc viena autora rakstus lasa vairāk nekā cita. Komandā ir astoņi programmētāji, kuru radītā sistēma dienā spēj apstrādāt ap 50 miljoniem pieprasījumu. Toms ir viens no viņiem, pārējos satiek reizi pusgadā.
Līdz Ņujorkai Toms nonāca tā: bija izdomājis rīku Hamster, kas uzskaita laiku, ko viņš pavada strādājot. Par Hamster (kāmis – no angļu val.) viņš to nosauca kā alegoriju vāveres ritenim. «Hamster vairo godīguma sajūtu pret sevi. Ja redzu, ka esmu sācis strādāt mazāk, tas motivē saņemties.» Lai arī atvērtā koda rīku Hamster par brīvu var izmantot tikai tie, kuriem ir Linux operētājsistēma un Gnome interfeiss, patlaban pasaulē tam ir vairāk nekā 60 tūkstoši lietotāju.
Toms programmē kopš 13 gadu vecuma. Augstākās izglītības IT viņam nav. Darba intervijās CV līdz šim nav prasīts. Prasmes gan. Pabeidzis Ventspils 20.arodvidusskolu ar biznesa novirzienu, RTU datoriķos viņš nespēja iebāzt galvā rasēšanu, elektrību un magnētismu. «Studijās nebija nekā, ko varētu reāli pielietot un tātad vieglāk dabūt galvā. Telpā trīssimt cilvēku – kā lai pasniedzējam uzdod kādu jautājumu?»
Nepabeidzis 1.kursu, Toms sāka strādāt, jo vajadzēja naudu. Iestājās filozofos, jo «aizrāva pasaules apšaubīšana». Savienot studijas un darbu neizdevās, Toms bija kļuvis par TietoEnator IT nodaļas vadītāju. Kādu dienu viņš piefiksēja, ka regulāri draugam sūdzas par problēmām darbā: maz laika eksperimentēt, jānotur sapulce par sapulcēm.
Toms aizgāja pirms krīzes. Izsūtījis info par sevi, viņš dabūja programmētāja darbu Īrijā. Tam sekoja piedāvājums no Ņujorkas, darba intervija notika skaipā. Darba devējs uzteica Toma izveidoto Hamster. «Darbu vieglāk dabūt, ja programmētājs ir radošs un izveidojis kaut ko savu. Tam vajag iedvesmu, ne tikai matemātiku un fiziku. Izglītība nebeidzas ar universitātes grādu. Tā tur tikai sākas. Es visu laiku apgūstu jauno.»
Nespēj pavilkt fiziku
Tādus kā Arnis un Toms – pieprasītus programmētājus bez augstākās izglītības – RTU Datorzinātnes un informācijas tehnoloģiju fakultātes dekāns Jānis Grundspeņķis devē par melnstrādniekiem, kuri prot rakt ar lāpstu. «Viņi varbūt ir labi programmētāji, bet nespētu intensīvi meklēt informāciju pareizajos virzienos.» Grundspeņķis gan piekrīt, ka IT joma ir tā, kur prasmēm ir lielāka nozīme nekā diplomam, taču viņš ņemas aizstāvēt augstāko izglītību. Par norādi, ka studiju saturā ir pārāk maz prakses, dekāns saka: «Augstskola primāri dod izglītību, pamatus. Bez bakalaura mums ir arī profesionālās programmas – ja gribas praktisko, jāiet studēt tās.» Topoši datoriķi bakalaura 1.kursā viļoties programmā, jo esot jāmācās inženierķīmija, fizika un matemātika. «Programmēt arī viņi var, bet laikam jau viņiem tas šķiet par maz.» Atbirums 1.kursā ir ap 20%. Lai to samazinātu, studentiem ļauj eksāmenus likt vairākkārt. Grūtības rodas fizikas dēļ, jo no 300 studentiem tikai aptuveni 10 kārtojuši centralizēto eksāmenu fizikā. «Sagatavotība ir visai nožēlojama,» Grundspeņķis to secinājis, kad studenti testēti matemātikā – nav mācējuši atrisināt 6. un 7.klases uzdevumus.
RTU datoriķos ir ap 400 budžeta vietu, LU – 260. RTU dekāns lēš, ka ik gadu Latvijā trūkst vismaz 3000 datorspeciālistu.
Visas Latvijas augstākās izglītības iestādes par budžeta līdzekļiem var sagatavot 1390 studentu. Tādu skaitli min LU Datorikas fakultātes dekāns Juris Borzovs. Ap 45% speciālistu «saražojot» RTU, ap 20% – LU, ap 15% – Transporta un sakaru institūts. Pārējie – no citām mācību iestādēm. Kopumā valstī IT izglītību var iegūt 15 skolās. «Tā ir resursu izšķērdēšana. Pietiek ar divām universitātēm. Es to jau desmit gadus saku,» – tā Borzovs.
Tam piekrīt arī Madars Virza, kurš studē maģistrantūrā Masačūsetsas Tehnoloģiju institūtā datorzinātnes un mākslīgā intelekta laboratorijā. Strādā kopā ar profesoru Ronaldu Rivestu, kurš ir slavenākās algoritmu mācību grāmatas pasaulē līdzautors. Madars ieguvis bakalaura grādu Latvijā un izglītības sistēmas var salīdzināt. «Programmēšana vidusskolās man šķiet ļoti vāja. Augstākā izglītība – sadrumstalota. Uz diviem miljoniem cilvēku ir padsmit augstskolu, kas piešķir grādus datorzinātnē, bet tikai dažās pasniedzēji ir zinātniskajā apritē.»
Trešdaļa. Tik daudz studentu atbirst LU datoriķu 1.kursā. Studiju saturs ir par smagu – 40% diskrētā matemātika, 40% programmēšana. Četru mēnešu prakse IT uzņēmumos ir 2.kursā. Borzovs stāsta – kādā aptaujā studenti atzinuši, ka izvēlas studēt IT, jo patīk viss, kas saistīts ar datoriem, kā arī cer uz labi algotu darbu. Iepriekš programmēt mēģinājuši tikai 22%. «Daudzi nesaprotot, uz kurieni atnākuši,» secina dekāns.
Speciālistu Latvijā trūkšot vēl gadiem ilgi. Arī demogrāfiskā situācija neuzlabojas. «Nu, pilnīgs bezcers! Kā risinājumu redzu darbaspēka ievešanu,» secina Borzovs.
Importē ukraiņus
Šausmīgi trūkst. Krīzē atlaidām, taču tagad atkal trūkst. Tā par programmētājiem saka vairākos lielos IT uzņēmumos. Liene Atholde, Tieto Latvija personāla vadītāja, lēš, ka patlaban trūkst ap 30 speciālistu, tāpēc plāno piesaistīt prātus no Ukrainas vai Lietuvas. Ar vai bez izglītības – galvenais, ka tik prot labi programmēt.
Accenture Latvia regulāri trūkst 10-30 programmētāju, lai arī ik vasaru nometnēs māca ap 200 cilvēku. Nesen nācās piesaistīt 10 ukraiņu speciālistus. Accenture Latvia vadītājs Maksims Jegorovs stāsta, ka IT speciālistu trūkst, jo skolās ļoti maz māca programmēšanu un tas ir izvēles priekšmets. Pēc Izglītības ministrijas datiem, programmēšanas pamatus kā izvēles priekšmetu māca 141 skola, galvenokārt Rīgā. Salīdzinājumam – 2009.gadā tādu skolu bija 37.
«Skolās ir nogalināta matemātika. Un skolēni turpina izvēlēties studiju virzienus, kuros nav darba.» Maksims Jegorovs atgādina: «Lai programmētu, jābūt fundamentālām matemātiskām zināšanām. Tie, kam tādu nav, ir bīstami – kā ārsti bez anatomijas pamatiem.»
Ar papildspēkiem no ārzemēm izlīdzēties nevar uzņēmums Exigen Services, jo daudzi viņu klienti ir valsts uzņēmumi, kur latviešu valodai ir būtiska nozīme komunikācijā. Pēteris Krastiņš, Exigen valdes loceklis un programmatūras izstrādes vadītājs, stāsta, ka patlaban meklē 3-5 programmētājus. «Var jau meklēt vairāk, bet atrast tāpat nevar.» Arī Exigen ņem praksē jau 2.kursa studentus. Līdz tam gan netiekot liela daļa, jo vidusskolā slikti sagatavoti eksaktajos priekšmetos. «Gadu no gada pa stundai matemātika skolās ir rauta nost, ienākušas jaunas stundas.»
Par baltkrievu piesaisti domā neliels IT uzņēmums NFC Team. Tā vadītāji Elvijs Untāls un Aivars Ritovs meklē programmētājus, kuriem «deg acis». Nesen nācies sastapties ar jaunu censoni, kurš gribējis darīt tikai to, ko māk, nevis eksperimentēt. Tādu darbinieku NFC Team nevajag. «Ja māk vārīt, tad vārīs. Un neko citu nedarīs. Kā var negribēt uzcept saldējumu!?» saka Elvijs. Savukārt Aivars zina stāstīt, ka labākie aizbrauc. Kad Latvija iestājusies NATO, Aizsardzības ministrija apmācījusi 3-4 augsti kvalificētus IT administratorus, ieguldot lielu naudu, bet pēc mācību beigām vairākumu pārpirkuši amerikāņi, jo nebija prasīts ieguldīto atstrādāt dzimtenē.
Nesen Aivars piedalījies IT uzņēmumu darba grupā, kur tika identificēts, kāda profila IT speciālistus vajadzēs. Par Eiropas naudu plānos atbilstošus profesionālos mācību kursus. Aivars uzskata, ka augstskola saražo studentus, kuri var labi darboties kā programmētāji, taču viņi nedomā radoši. Taču tieši tagad ir īstais laiks radīt savas idejas un risinājumus, jo pasaule digitalizējas ļoti strauji. Kā pierādījums ir NFC Team klients Nigērijā, kas pasūtījis tāmi virtuālas naudas norēķinu sistēmai lielākajam degvielas uzpildes tīklam. Stabili klienti uzņēmumam ir Spānijā un Itālijā, kur ir pat trīs nelieli biroji – Milānā, Veronā un Sanmarīno. Katrā no tiem darbojas 3-6 cilvēki, kuri tirgo NFC Team produktus. Lielākoties laika uzskaites programmas, ko mēdz pielietot slimnīcās, bankās, viesnīcās – ieejot tīrīt istabiņu, istabene nopīkstina čipkarti, un laiks sāk skaitīties. Ejot ārā, atkal nopīkstina, un redzams, ka viņa darbu beigusi, cik laika tam veltījusi. Latvieši arī veidojuši britiem kādu risinājumu veselības jomā, ko novērtējis pat Lielbritānijas premjerministrs Deivids Kamerons. «Kad dzirdu par megamiljoniem e-receptēm, e-veselībām un citiem e-projektiem Latvijā, tad jāsmejas, jo patiesībā tas maksā krietni mazāk,» saka Aivars.
Alus un idejas
Start-up. Tas ir vārds, ko piemin daudzi intervētie. Labākie programmētāji no firmām aiziet, lai startētu ar jaunu produktu idejām. Vairāki startētāji, piemēram, Infogram, CoBook, Froont u.c. virtuālie rīki mīt zem viena jumta TechHub Riga. Tā līdzdibinātāji Andris Bērziņš un Ernests Štāls stāsta, ka 14 darbības mēnešos no ārzemju investoriem piesaistīti 700 000 eiro. TechHub Riga ir vieta, kur cilvēki rada produktus pasaules tirgum. Dienā, kad viesojos Citadeles ielā, starp kapučainajiem programmētājiem grozās žaketēs tērpti ārzemnieki, kuri runā par jaunas tehnoloģijas vējdzirnavu projektu.
Kā izglītības sistēmas trūkumu Bērziņš min to, ka IT joma mainās ļoti ātri un skolas neturas līdzi aktuālajam. Pārāk maza ir sadarbība arī starp nozarēm. Latvijā esot spēcīgi dizaineri, taču viņi ir atšķirti no programmētājiem un biznesa cilvēkiem. Piemēram, Ālto Universitātē Helsinkos apvienotas trīs skolas – biznesa, dizaina un inženierzinātņu.
Jauni IT uzņēmēji, to skaitā programmētāji, paši atrod TechHub, jo katra mēneša otrajā ceturtdienā šeit kāds no start-up uzņēmējiem uzstājas ar stāstu par savu pieredzi, jauno produktu būvējot vai virzot pasaulē. To var nākt klausīties ikviens. Pēc tam iedzert alu un parunāties. TechHub līdzdarbojas arī Garage48 projektā, kur ideju autori satiekas ar programmeriem. Tas notiek tā – kāds paziņo, piemēram, ka viņam ir ideja: «Izveidot risinājumu, kur mirušu cilvēku Facebook profili tiek ievietoti ar čipu kapakmenī. Man vajag programmētāju un dizaineru.» Palīgi pieslēdzas un 48 stundas pucē biznesa modeli, prototipu. Lielākā daļa projektu gan netiek realizēti. «Ārzemēs to uztver normāli. Tie, kuriem nav sanācis, ir kaut ko iemācījušies, un ieguldīt viņos ir mazāks risks,» saka Andris Bērziņš.
Lai uzņēmumi nomakšķerētu labus programmētājus, Ernests iesaka dot viņiem izaicinājumu, ne tikai naudu, jo «kāds vienmēr pasolīs vairāk». Talantus piesaista tieši izaicinājums. Runājot par lielām kompānijām, Ernests iesaka darbiniekus pārāk neapčubināt, kā tas ir Draugiem.lv, jo «dažreiz bada sajūta palīdz naskāk darboties». «Ar maz naudas padarīt lielas lietas.»
Pēteris Eriņš (21) ir piemērs, kuru ar lielu naudu darbavietai nepievilināt. Viņš Kembridžā studē matemātiku un brīvlaikā ieradies Rīgā. Pēteris tērpies kreklā ar uzrakstu Google, ko ieguva, trīs mēnešus tur strādājot praksē.
Studiju laikā piepelnīties Kembridžā nav ļauts, tāpēc vasarā Pēteris gribēja praktizēties kādā lielā uzņēmumā. Nosūtīja pieteikumu Google. «Man piezvanīja pa čarkstošu telefonu un lika online rakstīt kodu. Parasti ir tā: uzraksta kodu, palaiž un skatās rezultātus, tad pārbauda, taču viņi gribēja, lai es tikai rakstu kodu. Viņi gribēja saprast, kā es domāju.»
Google darbinieki ir apčubināti. Kā milzīgajā teritorijā tikt no viena korpusa uz otru? Vai nu brauc ar krāsainu velosipēdu, vai aizvedīs iekšējais taksometrs. Ēdiens par brīvu kafejnīcās ar dažādu tematiku. Var uzspēlēt biljardu, izsēdēties masāžas krēslos, apmeklēt dažādas lekcijas. Pēteris atceras – dažs kolēģis strādājis pie datora, ejot pa trenažierim līdzīgu celiņu. Pēterim kopā ar vēl trīs praktikantiem bija apmaksāts dzīvoklis.
Par strādāšanu mājās Pēterim domas sakrīt ar bijušo Google un tagadējo Yahoo vadītāju, kas to neatbalstīja. Alās sēdētājiem bija vien jānāk uz biroju. Lai visiem darbiniekiem ir vienota vīzija. Arī projekti vislabāk topot grupās, nevis individuāli. Kafejnīcā vai pie ledusskapja satiekot cilvēku no citas nodaļas, var pamētāt idejas. «Vide Google ir ļoti radoša. It kā esi maza skrūvīte, bet jūti, ka tas, ko izdari, ir liela svira.»
«Par labu programmētāju ārzemēs var kļūt vai nu pašmācības ceļā, vai studējot labā universitātē, piemēram, Stenfordā, kas atbalsta studentu ārpusstundu projektus, Masačūsetsā – robotu izstrādi,» stāsta Pēteris. Viņš beidzis Rīgas 1.ģimnāziju, kur mācīja arī programmēt, taču izšķiroša bija pašmācība un piedalīšanās programmēšanas sacensībās internetā. No 6.klases Pēteris apmeklēja programmēšanas kursus Progmeistars. Vairs gan programmēšana viņu nesaista, jo «tā ir ceļš uz idejas realizāciju, taču mani vairāk interesē nevis, kā taisīt, bet ko.» Viņš vēlas radīt pats savus produktus. Viens jau top – žurnāls Latvijas studentiem Studeju.lv.
Šķiet, tagad vajadzētu būt diezgan skaidram, kādu profilkursu izvēlēties vidusskolā un kur šogad sākt studēt, lai pēc mācībām darbs meklētu tevi, nevis otrādi.
Naudas ielāpi
Ko jaunu skatītājiem piedāvās finansiāli izvārgusī Latvijas kinoindustrija?
Kā nelieli ielāpi Latvijas kino audeklā ik martu tiek lipināti valsts finansējuma piešķīrumi. Šogad nauda tiks vienai jaunai spēlfilmai un ne mazāk kā divām dokumentālajām un divām animācijas filmām. Pretendentu, protams, krietni vairāk, tomēr Nacionālā kino centra (NKC) vadītāja Ilze Gailīte-Holmberga saka: pieteikumos jaušams vietējās kinoindustrijas sagurums. Daudzas radošās apvienības konkursā nemaz nepiesakās, jo necer, ka vispārējās nabadzības apstākļos valsts naudu varētu iegūt. Tomēr ir arī gandarījums par dažiem jaunajiem spēlfilmu režisoriem, kas piedāvā svaigu skatījumu, padziļinātus identitātes meklējumus un daudzšķautņainus kinostāstus. Laimīgos konkursa uzvarētājus plānots noskaidrot šonedēļ.
Imitē industriju
Kopš 2009.gada, kad krīzes dēļ valsts budžets filmu veidošanai tika samazināts par aptuveni 70%, NKC katru gadu var piešķirt vidēji 0,7 miljonus latu pašmāju kinoprojektiem.
Šogad konkursā uz valsts naudu pretendē pieci jauni spēlfilmu projekti. «Parasti bija vidēji 15 spēlfilmu, no kurām nopietni – 10 projekti,» komentē NKC vadītājas vietnieks filmu ražošanas jautājumos Uldis Dimiševskis. Bet Gailīte-Holmberga skaidro, ka mazais projektu skaits signalizē par «milzīgu nozares iekšējo nogurumu», jo «viņi saprot, ka jauno filmu sākšanai ir tikai 130 000 latu, un parādās bezcerība». «Vēsturiskas filmas ar kostīmiem, kas prasa lielus līdzekļus, pie mums neatnāk, izņemot [Aigara Graubas] Minhauzenu, kas pie mums nāk pēc sēklas naudas.»
Šogad projekti esot atšķirīgi gan pēc uzbūves, gan pēc autoru pieredzes, gan arī pēc izmaksām – sākot no 30 tūkstošiem līdz pat maksimālajai piešķīruma summai. Skaidrs, ka par šogad atvēlēto summu uzvarētājs varēs tikai iesākt filmas veidošanu, bet pabeigšanai būs jāgaida līdz nākamā gada naudas piešķīrumam jau sāktajiem projektiem.
Uz maksimālo finansējumu pretendē trīs lielie projekti – Renāra Vimbas Es esmu šeit vēstī par māsu un brāli, kurus audzina vecmāmiņa, jo māte strādā ārzemēs; Dāvja Sīmaņa Pelnu sanatorija par Pirmā pasaules kara postošajām traumām un Aigara Graubas Mans mīļais Minhauzens par leģendāro dēkaini, kura ceļi savulaik gājuši arī cauri Latvijai. Dimiševskis neslēpj, ka žūrijai ir ļoti grūti izšķirties par vienīgo uzvarētāju: «Sarežģīti izprast katra projekta nozīmīgumu gan pret skatītāju, gan pret filmu kā mākslu, gan pret realizāciju un iespējamību kā tādu.»
«Savā ziņā ir pazemojoša sajūta kā ekspertam,» saka animācijas filmu režisors Edmunds Jansons, kurš šogad žūrijā kopā ar Dimiševski un Juri Pakalniņu vērtē spēlfilmu piedāvājumus. «Budžets ir smieklīgs, un viena filma mēģina imitēt kinoindustriju.» Lai kino veidotāji sevi uzturētu formā, nepieciešams pastāvīgs un intensīvs darbs. «Pašlaik režisori sastājušies garā rindā – desmit izcili cilvēki, kas gaida, kad varēs strādāt, taču visu nosaka matemātika. [Režisors Jānis] Nords pabeidz filmu un stājas rindas galā, lai pēc 10 gadiem taisītu nākamo?» saka Jansons. NKC vadītāja sola šogad pieprasīt valsts budžeta grozījumos papildu naudu arī filmu veidošanai, taču nav pārliecināta, vai to dabūs.
Dāņu stilā
Līdzās naudas trūkumam tomēr ir arī cerīgas tendences – filmu veidošanā ienāk aktīva jaunā paaudze, kas gatava iedziļināties sabiedrības, vēstures un cilvēka pētījumos. Netrūkst arī triumfu – nesen Norda spēlfilma Mammu, es tevi mīlu un režisora Ēvalda Lāča animācijas filma Eži un lielpilsēta plūca laurus Berlīnes starptautiskajā filmu festivālā. «Pirms tam bija vai nu tautas filmas kā Graubas un vecmeistaru radītās, vai arī festivālu filmas. Taču Nordam ir festivāla filma, kas labi aiziet arī pie skatītājiem. Tas ir līdzīgi kā dāņu filmu fenomens – filmām piemīt gan augstā mākslas filmu kvalitāte, gan spēja uzrunāt skatītāju,» vērtē Gailīte-Holmberga.
Tomēr NKC nesapratni raisa Saeimas tiešie naudas piešķīrumi divām filmām – 25 tūkstoši latu Dvēseļu putenim un 12 tūkstoši Zīmogam sarkanā vaskā. Nav skaidrs, pēc kādiem kritērijiem deputāti šo naudu piešķīruši, turklāt Gailīte-Holmberga ir bažīga, vai šīs filmas tiks pabeigtas, jo ar atvēlētajām summām vien nepietiks. Dimiševskis atminas, ka 2006.gadā pēc ZZS iniciatīvas parlaments pa tiešo piešķīris 40 tūkstošus filmai Debesu putekļos par nacionālajiem partizāniem. Filmu sāka, bet nepabeidza.
Trūkst faķīru
Arī animācijas filmu piedāvājumu kinolietpratēji šogad vērtē kā izcilu. «Projektu kvalitāte ir ļoti laba, bet naudas apjoms – neadekvāti mazs. Gandrīz visi projekti būtu pelnījuši, lai tos atbalstītu un lai mēs tos redzētu uz ekrāna,» saka kinozinātniece Zane Balčus, kas kopā ar Dimiševski un Dzintaru Krūmiņu vērtē animācijas filmu piedāvājumu. Animācija Latvijā tradicionāli ir bijusi izcilā līmenī, un arī projektu skaits ir atbilstošs nozares iespējām – ir gan sevi jau pierādījušie vecmeistari, gan jauni eksperimentāli meklējumi.
Toties Gailītei-Holmbergai izbrīnu raisa tas, ka dokumentālais kino, kur ir visvairāk pieteikumu – 15, «neiet līdzi laikam, jo bijām gaidījuši daudz vairāk sociāli antropoloģisku piegājienu sabiedrības izpratnē un vērtēšanā».
«Tematu daudzveidība ir, taču tie neveido kopainu – Latvijas sabiedrības audumu, kas nav ar caurumiem, bet gan tiek aizlāpīts ciet,» tēlaini salīdzina Dimiševskis. Ir gan vēsturiskas filmas, piemēram, režisores Dzintras Gekas Dieva putniņi par pēckara bēgļu nometnēm Vācijā, gan arī «vienkārši cilvēku etīdes», piemēram, par suitu sievu, kas sadraudzējas ar studenti no Japānas. Taču trūkst pētniecības un nopietna izaicinājuma strādāt ar varoni tā, lai atklātos viņa dvēseles dziļākā būtība.
Arī režisors Pēteris Krilovs, kas kopā ar Annu Rozenvaldi un Dimiševski vērtē dokumentālo filmu piedāvājumu, piekrīt – šogad nav «plaša atvēziena» dokumentālo projektu – un skaidro to ar iepriekšējo gadu naudas trūkumu, kad daudz kas palicis nerealizēts un puselpā. Viņaprāt, trūkst filmu par Latvijas sabiedrības un varas attiecībām: «Ir viegli izpētīt to, kas noticis pirms 50 gadiem, bet, lai pētītu, kas notiek šodien, ir jābūt vai nu faķīram, kas visu caurskata, vai arī lielākai piekļuvei materiāliem, kas ir grūti.»
Tā kā dokumentālistiem pietiek ar salīdzinoši mazāku finansējumu, projekti, ko neatbalstīs NKC, varēs pretendēt uz Kultūrkapitāla fonda naudu. Šogad arī jauninājums – Latvijas TV rīko konkursu četrām pusstundu garām filmām laikmeta dokumentācijai. Tās jāpabeidz līdz valsts svētkiem novembrī.
Kopumā Dimiševskis nav īpaši cerīgs par kinonozares nākotni: «Filmu triumfi ārpus Latvijas jau var būt, bet filmu skaits samazinās, un to pēctecības nodrošināšana ir apdraudēta. Mēs kustamies pēc inerces, bet šis spēks lēnā garā izsīkst.» Krilovs uzskata – kinonozarei nepieciešama gan finansiāla, gan intelektuāla «asinspārliešana».
Nelīdzēs ne eirozona, ne NATO
«Paldies Dievam, ka Aivim Ronim un citiem lobijiem neizdevās Latvijā uztaisīt finanšu centru,» vērojot notikumus Kiprā, secina Roberts Zīle
Roberts Zīle kafejnīcā La Kanna ierodas ar nelielu nokavēšanos un lielu somu. Tikko no lidostas? Nē, no vingrošanas zāles. «Es varu runāt par visu,» izmet politikas veterāns, kad stāstu, ka ar šo sarunu gribam nošaut divus zaķus – pārrunāt Kipras mācības Latvijai un viņa pārstāvētās Nacionālās apvienības (NA) nerimstošās darbības, grīļojot valdības koalīciju.
Eiropas Parlamenta deputāts, viens no redzamākajiem nacionālā spārna politiķiem jau ilgāku laiku sit trauksmes zvanu, ka pieaugošā nerezidentu naudas straume uz Latvijas bankām, pārsvarā no Krievijas un NVS, ir riskanta valsts ekonomikai. Šī tendence izprovocējusi ārvalstu medijus un starptautiskās institūcijas salīdzināt Latviju ar Kipru, kura sava nesamērīgā banku sektora dēļ (casino banking, kā to dēvē Eiropā) nupat nonākusi uz bankrota sliekšņa un, nevēloties piekrist starptautisko aizdevēju nosacījumiem, gandrīz iekrita Krievijas apskāvienos.
Latvijas amatpersonas lielo nerezidentu naudas īpatsvaru tradicionāli neuzskata par problēmu, tomēr pašlaik Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs «ir spiests rakstīt vēstules [Eiropas Centrālās bankas vadītājam Mario] Dragi par to, ka Latvija nav Kipra», stāsta Zīle. Vēstules kopijas nosūtītas Eiropas Parlamenta deputātiem, un tas būs viens no jautājumiem, ko vērtēs, pieņemot lēmumu par Latvijas uzņemšanu eirozonā.
Kipras banku aktīvi mērāmi 835% no valsts IKP, Latvijā – 130%. «Protams, Latvija vēl nav Kipra, bet, ja mēs neizdarīsim secinājumus, var kļūt,» uzskata Zīle. Viņš vērš uzmanību, ka ārzemnieki naudu lielākoties nogulda uz īsu termiņu un bankas, kas ar viņiem strādā, nereti naudu izsniedz kredītos ar šiem pašiem noguldītājiem saistītām personām. Latvijas ekonomikai no tā nav nekāda labuma, izņemot to, ka baņķieri labi nopelna, taču uz valsti gulstas riski gadījumā, ja šī nauda pēkšņi sāk «bēgt» un bankas vairs nespēj izpildīt savas saistības. «Nerezidentu naudu uzreiz var izņemt. Kamēr nav izveidota Eiropas banku savienība, kas, es ceru, nākotnē būs ar kopēju depozītu garantiju fondu, mūsu garantiju fonds nespēs izmaksāt minimālos 100 000 eiro. Pēc Krājbankas neveiksmes tas jau ir tukšs,» saka Zīle.
«Paldies Dievam, ka Aivim Ronim un citiem lobijiem neizdevās Latvijā uztaisīt finanšu centru,» viņš atviegloti nopūšas. «Pirms tam tāds plāns bija Šleseram. Ja mēs to būtu izpildījuši, iegrābtos nevis ar vienu Parex, bet daudz ko citu.»
Zīle uzskata – valstij ir jāizmanto nodokļu politika, centrālās bankas un finanšu sektora uzrauga metodes, lai nerezidentu naudas ieplūšanu padarītu neizdevīgu. Eiroparlamenta deputātam nepatīk, ka Latvijā amatpersonas saspringušas tikai uz Māstrihtas kritēriju izpildīšanu.
Piemēram Zīle sauc nekustamā īpašuma tirgu, kur cenas uz augšu dzen «Šengenas atļauju tirdzniecība», bet vietējiem iedzīvotājiem mājokļi paliek neaizsniedzami. «Dzīvoju Jūrmalā, redzu, kas notiek. Pašreizējā apbūve konkurē ar to, kas bija 2005.-2007.gadā. Tā pilnīgi nav domāta vietējiem. Mājokļus ar visām būvniecības izmaksām un finanšu sistēmu esam pakļāvuši ļoti šauram virzienam un iznīcinām pēdējās iespējas vietējiem jauniem cilvēkiem tuvākajos gados uzlabot savu mājokli,» uzskata Zīle. Viņš min, ka nupat Lielbritānijā iedarbināta atbalsta programma iedzīvotājiem pirmā mājokļa iegādei, bet Latvijā šie priekšlikumi atsitas «kā pret sienu».
Zīle cer, ka Latvija mācīsies no Kipras arī to, ka Krievijas nauda sev līdzi nes politisko ietekmi. «[Krievijas premjerministrs Dmitrijs] Medvedevs vadīja kaut kādu sēdi, kad saņēma un nolasīja ziņu, ka Kipras parlaments noraidījis «troikas» [EK, ECB un SVF] sākotnējo palīdzības priekšlikumu. Tajā brīdī atskanēja aplausi. Skaidrs, ka Kipras parlaments bija ietekmēts, un tā ietekme ir nenormāla,» saka Zīle. Par mata tiesu Kipra ir paglābusies no nonākšanas Krievijas varā, kuras palīdzība izskatīta kā alternatīva starptautiskajiem aizdevējiem. «Ja padarīsim Latviju par finanšu centru vai citādi balansēsim tikai uz NVS un Krievijas investīciju rēķina, mēs vienkārši padarīsim politiku atkarīgāku no Maskavas. Tur nelīdz ne ES, ne eirozona, ne pat NATO, kā redzam Kipras gadījumā.»
Jautāju, kāpēc koalīcijas partnere NA ir nostājusies opozīcijā valdībai, ko pēdējā laikā apliecina balsojums pret Anriju Matīsu satiksmes ministra amatā un iekšlietu ministra Riharda Kozlovska demisijas pieprasījums. Zīle uzskaita virkni iemeslu – vispirms NA neproporcionāli mazā ietekme valdībā. «Ar laiku nobriestot», NA deputāti ir sapratuši, ka «viņi nevar procesus ietekmēt tik daudz, kā varētu normālā politiskajā procesā». Premjeram šī situācija būtu jārisina, taču Valdis Dombrovskis «pēc sava rakstura ir unikāls ar to, ka četros gados nav atlaidis nevienu ministru». Zīle norāda, ka slikti strādājošu ministru nomaiņa «atsvaidzinātu tempu valdībā».
Turklāt Zīli pārsteidz koalīcijas politiķu cilvēciskās attiecības – partneri nespēj normāli sarunāties un nemitīgi apmainās ar «agresīvām piezīmēm». Visbeidzot, Zīle norāda, tuvojoties vēlēšanām, partijas vienmēr uzskatāmāk uzstāj uz savām prioritātēm. «Pieņemu, ka koalīcija izturēsies cienījami līdz jūlijam, lēmumam par eiro. Pēc tam situācija kļūs vēl asāka, partijas nāks ar saviem priekšlikumiem. Arī mēs nāksim.» Zīle sola priekšlikumus nodokļu politikā. Piemēram, zemāku nekustamā īpašuma nodokli tiem, kas augstās īpašumu vērtības dēļ ir spiesti pamest dzimtas īpašumus, iepretim Šengenas atļauju pircējiem. Par nepietiekami augstu viņš uzskata ar nodokli neapliekamo minimumu un atvieglojumus par bērniem, kurus palielinot varētu palīdzēt ģimenēm ar mazākiem ienākumiem un samazināt ienākumu nevienlīdzības plaisu.
Zīle noliedz, ka NA būtu Aivara Lemberga ietekmes kanāls valdībā, un nepiekrīt, ka ar savu uzvedību dod iespēju opozīcijai tricināt valdību un «izsist» sev vēlamus lēmumus, piemēram, atlikt gāzes liberalizāciju. «Ja kāds runā, ka Kozlovska noturēšanas vai nenoturēšanas dēļ iziet uz gāzes «dīliem» ar SC, tas vienkārši ir stulbi, atvainojiet. Viena ministra darba turpināšana un valsts stratēģiskās intereses ir nesamērojamas lietas. Es tam neticu,» saka Zīle.
Viņš dzirdējis citu baumu – gāzes tirgus liberalizācijas atlikšana (par ko pirms dažām nedēļām pēkšņi nobalsoja Saeimas Tautsaimniecības komisija un ko valdība sola tomēr nepieļaut) ir maksa par to, lai netiktu vākti paraksti par eiro referendumu. «Politikā kompromisi bieži jāatrod, bet – kur ir tā trauslā sarkanā līnija? SC un ZZS varēja draudēt, ka taisīs referendumu par eiro. Tas, visdrīzāk, nozīmētu, ka neiestāsimies eirozonā nākamgad.»
Jautāju, kā pieredzējušais politiķis, vairāku valdību ministrs, jūtas partijā, kurā toni nosaka «Dzintara lāpneši». «Es, godīgi sakot, par šo jautājumu tagad jūtos mazliet optimistiskāk nekā pirms laika,» atbild Zīle. Vairs neesot tā, ka Visu Latvijai! gals nosaka NA toni, lai arī publiskajā telpā tāds iespaids varētu rasties, jo viņi izceļas ar savām «akcijām», bet TB/LNNK «kā veca partija to emocionālo lauku», «dziedāšanu un citas lietas» bija pazaudējusi. Taču Saeimas frakcijā esot vairāki savā jomā pieredzējuši cilvēki, kas uztur «balansu».
Pats Zīle pašlaik izbauda darbu Eiropas Parlamentā, bet par savu izaicinājumu vietējā politikā uzskata valdības vadītāja krēslu. «Man tā politiskā ambīcija, neapšaubāmi, ir.» Taču tam ir nepieciešama spēcīga partija.
Zīle uzskata, ka politiskās konsolidācijas process Latvijā nebūt nav beidzies («es Vienotībā redzu daudzus, kas man varbūt ir lielāki domubiedri nekā citiem Vienotības biedriem»), līdz ar to viss var notikt. «Zinu, ka man labākajā gadījumā varbūt palicis viens šāviens.»
Ēdienkarte
Laša un lauku tomātu salsas salāti
Svaigu tomātu un avokado zupa
Piparmētru tēja, espreso
Ir jautā
Kā oligarha Borisa Berezovska nāve ietekmēs politikas procesus Krievijā?
Andis Kudors, Austrumeiropas politikas pētījumu centra izpilddirektors:
Būtiski neietekmēs. Pēdējā laikā viņa ietekme bija mazinājusies, jo aizņemts ar tiesu procesiem. Tagad Kremlis mēģina parādīt visu savā gaismā – ka Berezovskis ir lūdzis piedošanu, bet tam nav pierādījumu. Vienīgais, ko Berezovskis nožēlo, ir Putina atbalstīšana.
Jānis Urbanovičs, Saskaņas centra līderis:
Nezinu. Nezinu, vai ir bijusi ietekme līdz šim. Lai par kādu runātu un spriestu, ir jāzina un jāpazīst šis cilvēks. Man nav viedokļa par šo jautājumu!
Žaneta Ozoliņa, LU profesore:
Oligarhu un redzamu Krievijas tēlu nāve nav retums – jau no aukstā kara laika vēsture atkārtojas regulāri, tāpēc ietekmes nebūs. Ir pastiprināta mediju interese, kamēr tiks noskaidroti iemesli. Berezovskis ilgi atradās ārpus Krievijas, un viņa kritika pret Putinu visiem ir zināma.
Aukstā nakts
Lieldienu rīts atgādina kaut ko ļoti vienkāršu – ir lietas, kurām jānotic uz vārda
Tur stāvēja kalpi un sulaiņi, kas no oglēm bija sakūruši uguni un sildījās, jo bija auksts; bet arī Pēteris bija nostājies pie viņiem un sildījās – šīs rindas no Jāņa evaņģēlija 18.nodaļas man jau kopš bērnības ir uzbūrušas iztēlē neko citu kā sveloši aukstu marta nakti Latvijā, kaut kur tumsā pie lauku pagastmājas vai baznīcas. Vienaldzīgus un neapmierinātus ļaudis pie ugunskura, kuriem nakts jāpavada ārpus mājas un kaut kā jāsasilda miesas. Auksta baznīca, kurā ļautiņi salasījušies visu nakti lūgties un dziedāt pie Kristus kapa. Auksta pavasarnakts, kad gaisā vēl nav ne pumpuru atblāzmas, nedzied putni, bet siltas šķiet tikai spožās zvaigznes zaļganajās marta novakares debesīs.
Tālāk evaņģēlijā sekos trīskārtēja aizliegšanās: nē, es nebiju kopā ar Jēzu no Nācaretes, es vispār nesaprotu, par ko jūs runājat! Paniskas bailes, karjeras apdraudējums, kauns, gļēvums, stiprāks par ticību Skolotāja apsolījumiem – kas to lai zina, kas bija galvenais iemesls, kas tā lika runāt tagadējo Romas pāvestu priekštecim un ciltstēvam! Un gaiļa dziesma, tikpat spalga kā Latgales kūtiņā uz vistu laktas, kur parasti kādu gaili turēja nenokautu ne tik daudz vistu ganīšanas, kā skaļās dziedāšanas dēļ.
Tāpat Jēzus skatiens, ko viņš, ārā iedams, uzmeta nodevējam, šķiet tik redzēts – varbūt murgainā sapnī par nacionālās pretošanās kustību, kur darbojās mana tēva brālēns, bet tēvs tā arī neiestājās. Lūkas evaņģēlija 22.nodaļa: «Un tas Kungs pagriezās un uzlūkoja Pēteri. (..) Un, ārā izgājis, Pēteris sāka gauži raudāt.» Asaras varbūt ir viena no cilvēciskākajām lappusēm svētajos rakstos, un neviļus jādomā, kāpēc tieši šim apustulim, kas ātri iejūsminās un ātri krīt nodevībā, Jēzus atvēlēja ganīt viņa avis?! Varbūt viņam šķita, ka tas, kurš spēj grēkot un no sirds nožēlot grēkus, varēs vislabāk saprast savu ganāmo pulku, miljoniem cilvēku visā pasaulē?
Šīs Lieldienas katoļticīgajiem atnāk ar jaunu pāvestu, kuram jau paspēts piedēvēt baznīcas atjaunotnes, nabadzīgo un pazemoto pāvesta nosaukumu. Vienkāršs, kautrīgs un mazrunīgs, kardināls Bergoljo līdz šim centies izvairīties no dažādiem pagodinājumiem un pat dzīvojis kardināla statusam neatbilstoši pieticīgu dzīvi. Tomēr nez vai viņa pārmetošais skatiens būs pietiekami iedarbīgs baznīcas bagātību un varas īpašniekiem. Baznīcas amati nereti ir bijuši līdzeklis iegūt varu, mantu un ietekmi sabiedrībā, aizmirstot tos, kuriem inaugurācijas ceremonijā mudināja lūgties pāvests Francisks. Cerams, ka viņš, tāpat kā vārdabrālis svētais Asīzes Francisks, nekautrēsies sprediķot putniem un nebaidīsies pārmest krusta zīmi plēsīgajiem vilkiem.
Aukstas un agras šogad Lieldienas, kad Latvijā aizsalis Rīgas līcis, pūpolu actiņas vēl sažmiegušās no sala, bet Japānā sācies ķiršu ziedēšanas laiks. Ziemassvētki saistās ar nakti, taču Lieldienas ir rīta svētki. Lieldienu rīts ar lecošo sauli atgādina ļaudīm kaut ko ļoti vienkāršu – ir lietas, kurām mums ir jānotic uz vārda, kaut vai sauleslēktam un Kristus augšāmcelšanās zīmei.
Baznīcā Kristus kapa vietā katru reizi, kamēr ļaužu procesija gavilēdama iet trīs reizes ap baznīcu, mistiski pazūd Jēzus statuja, un parādās aizsegs ar uzrakstu: «Viņa te nav. Viņš ir augšāmcēlies.» Mani bērni kādreiz bija nolēmuši slepus palikt baznīcā, lai šo noslēpumu atklātu. Ieraudzīja paveco baznīcas zakristiānu, kas ar čīkstošu vinču iegrieza Kristus tēlu pazemē. Vai pēc šī noslēpuma atklāšanas viņi bija laimīgāki – nez vai!
Rūgtais cukurs
Ulmaņa režīms rīkoja plašu propagandas kampaņu, lai veicinātu cukura patēriņu
Vētru cukurdozē sacēlis Eiropas Parlamenta nesenais lēmums atbalstīt ES cukura kvotu pagarināšanu līdz 2020.gadam. Tās bija plānots pārtraukt 2015.gadā. Atkal iemesls atcerēties, daudzuprāt, Latvijas tautsaimniecībai pēdējos gados bezmaz vai lielāko nodarīto pārestību – cukurrūpniecības «iznīcināšanu».
Tas nekas, ka ne tikai cukura fabriku īpašnieki saņēma ievērojamas kompensācijas no Eiropas Savienības un tādas vēl turpina saņemt arī cukurbiešu audzētāji, tā teikt, lai nestrādātu. Tas nekas, ka zemkopības ministre Laimdota Straujuma pateikusi, ka nav redzējusi nevienu ekonomiski pamatotu priekšlikumu šo rūpalu atjaunot. Rūgtums sirdī paliek.
Vai cukura ražošana Latvijā jebkad ir bijusi ekonomiski pamatota? Un kāpēc cukurbiete, kuru nekādi nevar uzskatīt par senu latviešu dzīvesziņas sastāvdaļu (cik mums ir dainu par cukuru?), tik dziļi iesakņojusies cilvēku apziņā?
Zināmu ieskatu sniedz informācija par cukura rūpniecības pirmsākumiem Latvijā, kas atrodams Arnolda Aizsilnieka kapitāldarbā Latvijas saimniecības vēsture 1914-1945.
Pirmā cukurfabrika Latvijā tika dibināta 1926.gadā Jelgavā, un, lai gan formāli tas bija privāts uzņēmums, jau tad tas nevarēja iztikt bez valsts palīdzības – iekārtas tika pirktas ar valsts garantiju Čehoslovākijā par 1,8 miljoniem latu. Uzņēmuma darbība gan lāgā nevedās, jo ārzemju cukurs bija krietni lētāks. Jau 1927.gada vidū valsts paņēma fabriku nomā, taču iznākums nebija daudz labāks – pēc Valsts kontroles aprēķiniem, no 1927. līdz 1931.gadam cukurfabrika bija nesusi valstij tīros zaudējumus 400 000 latu apmērā.
1931.gadā fabrikas īpašniece a/s I Latvijas Cukurfabrika tika likvidēta, visu naudu zaudēja investori un kreditori no uzņēmumam aizdotā miljona latu atguva tikai 250 000. Taču valsts turpināja sākto ceļu. Tā pārņēma fabriku un, lai nodrošinātu produkcijas noietu, ieviesa valsts cukura monopolu. Turpmāk Ministru kabinets noteica cukura cenu, un tā bija ievērojami augstāka nekā importētajam cukuram. Valsts arī noteica cukurbiešu iepirkuma cenas, kuras bija lauksaimniekiem tik izdevīgas, ka, pēc Valsts kontroles vārdiem, «sakarā ar pārmaksām cukurbietēm pie mums iestājies cukurfabriku būves drudzis, kur katra pilsēta, katrs apgabals prasa savu cukurfabriku».
Rezultātā valsts ķērās pie jaunu fabriku būvēšanas, 1932.gadā uzceļot fabriku Krustpilī un 1933.gadā Liepājā. Protams, tas viss notika uz patērētāju rēķina, jo importētā cukura cena bija 15 santīmi kilogramā, bet Latvijā ražotā pašizmaksa – 45 santīmi, monopola noteiktā mazumtirdzniecības cena – 65 santīmi.
Nav nekāds brīnums, ka ātri vien radās milzīga cukura pārprodukcija, kuru nebija iespējams realizēt. Taču autoritārajam Ulmaņa režīmam, kurš nāca pie varas pēc 1934.gada 15.maija apvērsuma, vismaz šķietami bija arī citas sviras, kā ietekmēt patērētāju uzvedību. 1935.gadā sākās, kā Aizsilnieks saka, «plaša, Latvijā vēl nepieredzēta» propagandas kampaņa, lai veicinātu cukura lietošanu.
1935.gada vasarā notika cukura patēriņa veicināšanai veltītas 600 (!) sapulces, un, kā vēlāk rakstīja viens no cukura monopola darbiniekiem, «propagandai beidzoties, nebija vairs tāda pagasta vai pilsētas, kam propagandas vilnis būtu gājis garām». «Skrejlapas un pagasta valžu apkārtrakstus – lietot vairāk cukura – lasīja visās lauku apdzīvotās vietās, jo pagasta ziņnesis tās pienesa klāt katram mājās.» Visos kinoteātros rādīja cukura propagandas nedēļas hroniku. Presē parādījās sludinājumi. Modernie ārsti un dietologi būtu šausmās par valsts pārstāvju nostāju, ka jāpārvar «dažādi aizspriedumi pret cukura kā pārtikas līdzekļa veselīgumu».
Slavenās «trīs karotītes» dzīvi zibēja cilvēku prātos un iegūlās atmiņu pūrlādēs. Taču rokā viņi šīs karotes neņēma – 1935.gadā cukura patēriņš bija pat mazāks nekā 1934.gadā. Cukura kalni turpināja augt. Arī eksportēt to nevarēja, jo, kā vaļsirdīgi stāstīja zemkopības ministrs Birznieks, «cukuru izvest uz ārzemēm grūti cenu dēļ: mūsu cukura pašizmaksa ir 35-36 santīmi kilogramā, iepriekšējos gados pat 44-46 sant., bet pasaules tirgū – Hamburgā, Ņujorkā – cukurs maksā tikai 7-7 1/2 santīmus kilogramā un Londonā vēl lētāk. Aprēķināt paši, kas no tā var iznākt.»
Skaidrs, ka nekas labs.
Kā redzams, cukura rūpniecība Latvijā jau no pirmsākumiem ir bijusi pilnīgi atkarīga no valsts labvēlības, un arī tagad The Financial Times cukura ražošanu Eiropā sauc par vienu no visvairāk subsidētajām nozarēm visā jau tā dāsnu atbalstu saņemošajā ES lauksaimniecības sektorā. Tāpēc tīri ekonomisku iemeslu dēļ nav pamata par to raudāt, vēl jo vairāk tāpēc, ka Latvijas lauksaimnieki un pārtikas ražotāji ir pierādījuši, ka ir gluži konkurētspējīgi citās jomās.
Taču sērošana par Latvijas cukuru būtu jāizbeidz arī citu, idejisku iemeslu dēļ. Pieķeršanās cukura rūpniecībai kā ekonomisko ideālu izvirza nodarbi, kura nevar pastāvēt bez valsts atbalsta, tātad grauj patstāvību un pašiniciatīvu, bet ceļ godā atkarību no politiķu labvēlības un konkurētspējas trūkumu. Tāda attieksme nepadarīs mūsu dzīvi saldāku, lai cik karotītes cukura tai piejauktu.
Komentārs 140 zīmēs
Vai anonīmos brīdinājumus Latvijai nepieņemt krievu naudu no Kipras nepauž baņķieri Cīrihē, Londonā un Luksemburgā, kuri to jau ir saņēmuši?
Mūsu demogrāfs Kamerons? Briti plāno samazināt bezdarbnieku pabalstus imigrantiem. Taču vairākums aizbraucēju no Latvijas strādā.
Godīgais aritmētiķis. Rīgas domē 11 gados bijuši 18 korupcijas skandāli, norāda Strīķe. Ušakovs lepojas: manā laikā (4 gados) tikai astoņi no tiem.
Murgu metalurģija
Nodokļu maksātājiem nav jāglābj privātu īpašnieku izsaimniekots uzņēmums
Latvijas nodokļu maksātāji vēl nezina, vai nebūs 30 gados jāpiemaksā 300 miljoni latu par spāņu vilcieniem, bet tikmēr viņiem draud uzkrist vēl 60 miljonu latu saistības, kuras valsts garantējusi Liepājas metalurgam. Tās nenāk no zila gaisa un atšķirībā no vilcienu iepirkuma nav arī valdības saņemtas mantojumā no trekno gadu saimniekotājiem.
Galvojumu par LM kredītsaistībām 59,7 miljonu apmērā 2009.gada decembrī valsts vārdā izsniedza Valda Dombrovska pirmās valdības finanšu ministrs Einars Repše. Pašreizējais finanšu ministrs Andris Vilks noraida iespēju, ka valsts varētu pārņemt uzņēmumu, tomēr pieļauj «īstermiņa palīdzību». Taču vēl pērn slavēja LM kā «unikālu» uzņēmumu, kuram esot «spēcīgi pamati».
Ministrs Vilks, kuram būtu bijis jāuzrauga valsts galvota kredīta saņēmēja finanšu stāvoklis, pērn augustā jūsmoja: «Rūpnīca jau iezīmē nākotnes vīzijas, redzu, kāds būs nākamais posms.» Šis posms nu ir pienācis krietni murgaināks nekā ministra vīzijās, un LM nākotne pašlaik ir ļoti neskaidra.
Uzņēmuma maksātnespēja rādās esam nenovēršama. Varbūt tas nenozīmē uzņēmuma likvidēšanu, taču LM pašreizējie īpašnieki un vadītāji ir acīmredzami bankrotējuši. Tieši no viņiem uzņēmums būtu jāglābj, pirms meklēt turpmākos risinājumus.
Skaitļi ir iespaidīgi. Naudas iztrūkums šogad varot sasniegt 96 miljonus latu, parādsaistības pērn bijušas 103,6 miljoni latu, uzņēmums ir uz maksātnespējas sliekšņa un jau aprīlī nespēs pildīt saistības, ja nesaņems palīdzību, secināts nupat Ernest&Young veiktajā auditā.
Taču vēl nepārprotamāk nekā skaitļi par uzņēmuma pašreizējā biznesa modeļa bankrotu liecina īpašnieku idejas krīzes risināšanai. Ja nu par kaut ko jābrīnās, tad nevis par LM nonākšanu līdz maksātnespējai, bet gan par spēju tik ilgi pastāvēt mūsdienu Latvijā, kamēr tā vadītāju priekšstati par ekonomiku un par valsti ir kā no agrīnā pēcpadomju feodālisma laikiem kaut kur Vidusāzijā.
Pagājušonedēļ LM vadītāji iesniedza Finanšu un Ekonomikas ministrijai, kā paši to dēvē, darba plānu uzņēmuma izvešanai no krīzes. Tas nav publiskots, tomēr ir zināmi daži galvenie punkti no viņu piedāvājuma valdībai: ļaut uzņēmumam nemaksāt elektrības rēķinus, piešķirt tam jaunas valsts garantijas 18 miljonu latu apmērā, norakstīt no Latvenergo saņemto deviņu miljonu kredītu, atmaksāt uzņēmuma vietā šogad maksājamo aizņēmuma daļu itāļu bankai, aizliegt izvest no valsts metāllūžņus, izbeigt kriminālprocesu, ko Ekonomikas policija pēc Lipmana iesnieguma sākusi par iespējamo krāpšanos ar metāllūžņu iepirkšanu.
Valsts policijas priekšnieks Ints Ķuzis TV3 raidījumam Nekā personīga pateica, ka prasītāji izbeigt kriminālprocesu «nav pie pilna prāta». Nudien, iedomāties, ka Ministru kabinets lemj par kāda kriminālprocesa izbeigšanu, var tikai ļoti neikdienišķā apziņas stāvoklī. Taču arī piedāvājumi izcelt vienu metalurģijas uzņēmumu no brīvā tirgus un nodrošināt tam izņēmuma un monopolstāvokli ekonomikā ir, maigi sakot, ļoti austrumnieciski eksotiski.
Šādā LM vadītāju pasaules redzējumā labi iederas arī ziņas par viņu sev maksātajām algām. Diviem lielajiem akcionāriem – uzņēmuma padomes priekšsēdētājam Sergejam Zaharjinam un valdes loceklim Iļjam Segalam – 2010.gadā mēnesī maksāti 14 300 latu, padomes priekšsēdētāja vietniekam Aleksejam Zaharjinam – 13 300 latu.
Tiesa, tās ir krietni mazākas summas nekā nesen presē nonākušajos dokumentos, no kuriem redzams, ka 2005.un 2006.gadā Zaharjins varētu būt algā saņēmis vairāk nekā 80 tūkstošus mēnesī. Bet nu viņš gatavs ne tikai piekrist «administratīvā aparāta izmaksu samazināšanai», bet pat atdot valstij savas akcijas bez maksas. Viņam «galvenais patlaban ir izglābt un saglabāt uzņēmumu».
Nemainot Latvijas ekonomikas pamatus un valsts politisko un tiesisko uzbūvi, nevar izglābt uzņēmumu, kura saimniekiem biznesa ikdiena varētu būt bijusi krāpšanās ar nodokļiem, darījumi ar kontrabandistiem Polijā un ārzonas uzņēmumiem Kiprā un pašiem sevis «neatkarīga» auditēšana.
(Varbūt nav nejauši, ka LM auditējušās firmas BDO Invest Rīga valdes priekšsēdētājs un vienlaikus LM padomes loceklis Andris Deniņš tagad ir arī valsts galvojumu uzņēmumam parakstījušā Repšes «Singapūras zvejniekciema» biedrībā. LM īpašnieku biznesa loģikā iederas arī Deniņa plāni par kanāla rakšanu uz Melno jūru un pārliecība, ka «bez krievu naudas mēs nevaram pacelties».)
Valdība otrdien nolēma neiesaistīties Zaharjina piedāvātajā «kreditoru klubā», kurā bez viņa vēl esot jābūt gan Valsts kasei, gan Latvenergo. Arī nekāda «īstermiņa palīdzība» nevarēs novērst uzņēmuma problēmu iemeslus. Nodokļu maksātājiem nav jāuztur Latvijā aziātiski ekscentrisks bizness, pat ja finanšu ministram tas savulaik šķitis «unikāls». Un pat tāpēc ne, ka tas nodrošinot darbu 2000 liepājnieku. Tad arī citi padomju rūpniecības monstri būtu bijuši jāsaglabā.
Vilks pirms pusotra mēneša apgalvoja, ka «valsts neciestu no kompānijas bankrota», jo LM ķīlas vērtība esot lielāka nekā valsts galvojums aizņēmumam. Jācer, ka viņa aplēses nav novecojušas, un jāļauj notikt tam, kas ar šādu saimniekošanu agrāk vai vēlāk, taču neizbēgami notiktu tā kā tā. Ja nu valdība kaut ko var palīdzēt, tad varbūt vienīgi sameklēt pircēju uzņēmumam, kuru pašreizējie īpašnieki nolaiduši uz grunti.
Komentārs 140 zīmēs
Ušakova bastions Loginovs. Četri valdības pārstāvji brīvostā balsoja par pārvaldnieka atlaišanu, taču četri Rīgas pašvaldības pārstāvji viņu nosargāja.
Patiesuma komisāri. Nacionālā apvienība trīs mēnešus vērtēs, cik patiesa bijusi ministra Kozlovska atvainošanās par troksni 16.martā.
Banāli un traģiski. Berezovskis bija ļoti bagāts, bet laikam tik un tā ļoti nelaimīgs.
