Gan ASV, gan Ķīnā valsts gāž naudu uz tautsaimniecības dzirnām, taču tās spītīgi atsakās griezties ātrāk
Nedēļas svarīgākais skaitlis ir 7,7.Pirmdien uzzinājām, ka par tik procentiem pirmajā ceturksnī palielinājās Ķīnas ekonomika (salīdzinot ar pagājušo gadu).
Latvijai, kur nu vēl Rietumeiropai, ASV vai Japānai šāds izaugsmes temps atrastos uz vērtējumu skalas kaut kur starp «izcili» un «brīnumaini», taču Ķīnai, kura pēdējos divdesmit piecus gadus ir augusi ar tempu 10% gadā, šāds rezultāts ir nepārprotami vājš. Turklāt analītiķi kopumā uzskatīja, ka rezultāts būs labāks – ap 8%. Vērtējot iekšzemes kopprodukta izaugsmi, pat dažām procentu punktu desmitdaļām ir nozīme, tāpēc paziņojums izraisīja tirgos manāmu vilšanos.
Visā pasaulē akciju tirgi kritās, tomēr vissmagāk Ķīnas izaugsmes palēninājums sita pa izejvielām. Kā «pasaules rūpnīca», kurā ne tikai tiek ražota nozīmīga daļa visā pasaulē patērēto preču, bet arī kā valsts, kura pēdējos gados ieguldījusi milzīgas summas infrastruktūras – ēku, ceļu, lidostu, dzelzceļu – celtniecībā, Ķīna ir viena no visu veidu izejvielu galvenajām patērētājām. Ja tās pieprasījums pēc naftas, vara, dzelzs un citiem ražošanā un celtniecībā svarīgiem materiāliem samazinās, tas nopietni ietekmē šo izejvielu cenu.
Naftas cenu kritumu jau būs pamanījuši arī Latvijas patērētāji, jo līdz ar to samazinājušās arī degvielas cenas. Taču vislielāko uzmanību pasaulē piesaistīja zelts, kas pirmdien zaudēja veselus 9% savas vērtības, un tā cena nolaidās gandrīz līdz 1300 ASV dolāru par unci. Tas ir straujākais kritums
30 gadu laikā un atstāja dzelteno metālu savus 30% zem līmeņa, kuru tas bija sasniedzis 2011.gada rudenī. Tolaik cena svārstījās ap 1900 ASV dolāru par unci un daudzi prognozēja zeltam aizvien spīdošāku nākotni. Tiesa, pēc straujā krituma zelts otrdien nedaudz atkopās, tomēr tirgus noskaņa vēl aizvien ir negatīva, un stipri jāšaubās, ka tas tuvākajā laikā varētu atgūt spēku un sākt jaunu virzību uz augšu. Vadošā dārgmetāla cenas sabrukums smagi skāris arī tam radniecisko sudrabu un platīnu, kuru vērtība arī šogad krietni samazinājusies.
Zelta vērtības straujais pieaugums no 2007.gada (kad tas maksāja tikai ap 700 ASV dolāru par unci) līdz 2011.gadam, kā arī kritums pēc tam atspoguļo daudzu tirgus dalībnieku attieksmi pret pēdējos sešos gados ASV Federālo rezervju jeb centrālās bankas centieniem atdzīvināt krīzes skarto ekonomiku ar milzīgas naudas masas iepludināšanu ekonomikā. Sākoties šai politikai, daudzi uzskatīja, ka tās neizbēgamais rezultāts būs straujš inflācijas pieaugums. Tradicionāli zelts ir ticis uzskatīts kā labs ieguldījums, lai pasargātos pret papīra naudas vērtības kritumu, un rezultātā, vienai «Feda» naudas drukāšanas operācijai sekojot otrai un tam visam vēl pa virsu uzslāņojoties bailēm par iespējamo eirozonas sabrukumu ar no tām izrietošām valūtu jukām, zelta cena gandrīz trīskāršojās.
Taču bailes no inflācijas izrādījušās, maigi izsakoties, pārspīlētas. Pēdējā gada laikā cenu pieaugums ASV pastāvīgi bijis manāmi zemāks par līmeni – 2% gadā -, kuru ASV centrālā banka noteikusi kā savu mērķi un kuru pat vislielākie pretinflācijas cīnītāji nevarētu uzskatīt par pārmērīgu.
Cenu pieauguma vietā pasaule piedzīvojusi atkārtotu vilšanos ekonomiskās izaugsmes frontē. Par spīti «Feda» nodrošinātajam stimulam ASV darba tirgus nīkuļo, un oficiālais bezdarbnieku procents nepieaug tikai tāpēc, ka aizvien vairāk cilvēku vispār zaudē cerības atrast sev vietu kādā uzņēmumā un izkrīt no darba tirgus.
Arī Ķīnā lielas naudas piešprices tautsaimniecībai nav devušas cerēto rezultātu. Pekinai ir ne tikai ekonomiski, bet arī politiski svarīgi uzturēt strauju izaugsmes tempu, jo iedzīvotāju gatavība pakļauties komunistiskās partijas autokrātiskajai varai lielā mērā ir atkarīga no pieņēmuma, ka viņu dzīves līmenis turpinās uzlaboties. Taču ne pēdējos sešos mēnešos valsts pasludinātā infrastruktūras celtniecības programma, kuras ietvaros plānots tērēt 157 miljardus dolāru, ne valsts banku atdarītās lēto kre-
dītu slūžas, kuru rezultātā izsniegto aizdevumu apjoms pirmajā ceturksnī pieauga par 60%, nav spējušas saglabāt līdzšinējo izaugsmes tempu.
Gan ASV, gan Ķīnā valsts gāž naudu uz tautsaimniecības dzirnām, taču tās spītīgi atsakās griezties ātrāk. Pasaule buksē.
Rezultātā pat Ķīnas valdība sākusi publiski apšaubīt, vai līdzšinējā politika var turpināties. Nesen amatu atstājušais premjers Veņs Dzjabao savā pēdējā oficiālajā runā atzina, ka «nesabalansēta, nekoordinēta un neilgtspējīgā izaugsme vēl aizvien ir nozīmīga problēma», bet jaunais prezidents Sji Dziņpins nesen atzina, ka «Ķīna nespēs saglabāt superaugstu vai ļoti augstu izaugsmes tempu, un tas nav tas, ko mēs gribam. Ķīnas attīstības modelis nav ilgtspējīgs, tāpēc mums ir ļoti svarīgi paātrināt izaugsmes modeļa pārveidi». Nav gan skaidrs, vai jaunie Ķīnas valdnieki spēs šo pārveidi gludi novadīt un kā tas ietekmēs pārējo pasauli, kura cieši saaugusi ar Ķīnas tautsaimniecības modeli.
Visu šo neiepriecinošo ziņu rezultātā nav pārsteigums, ka savā jaunākajā ziņojumā Starptautiskais Valūtas fonds kārtējo reizi samazināja pasaules ekonomikas izaugsmes prognozi šajā gadā. Jau piecus gadus ilgstošā cīņa ar pasaules finanšu krīzes sekām ne tuvu nav beigusies.
Komentārs 140 zīmēs
Cik lieli būs caurumi drošības tīklā? Valdība nolēmusi saistīt pieeju veselības aprūpei ar ienākuma nodokļa samaksu. Kur liksies pirmspensijas vecuma ilgstošie bezdarbnieki?
Nabadziņš: Apsūdzētā Lemberga ienākumi 2012.gadā bija Ls 316 965. Kā atmaksās vairāk nekā 10 miljonu parādus?
Straujais gadalaiks: Sūdzības par aukstumu noslīkst palos. Vismaz stārķiem vairs nebūs jābrien pa kupenām.
